Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mans pirmais – kad būs nākamais?

Kā jau daudziem noskrieniešiem šis NRM bij pirmais maratons. Vēl gadu atpakaļ skatījos ar lielām acīm uz tiem trakajiem ar sarkanajiem numuriem, jo pašai jau šķita, ka esmu gana traka, lai aiznestu zaļo numuru līdz finišam. Bet tā nu tas iepatikās, ka tika pēc tam noskrieti visi Skrien Latvija posmi. Mazais velniņš jau dīdija, lai Valmierā skrienu maratonu, bet paldies manam draugam saprātam, kas neatļāvās šādu izgājienu. Tomēr gribējās, lai šī īpašā pirmā maratona finišs ir ar smaidu un pie samaņas. Tā nu ar nepacietību gaidīju NRM reģistrēšanās sākumu – jēeee sagaidīju un tiku pie smuka maza numura… Vairs atpakaļ ceļa nav. Un izrādās, ja ej uz kādu mēŗķi, tad pat ziema, sniegs un vētra nav šķērslis treniņiem.. Ziema paskrēja nemanot, klāt jau Rēzeknes posms – ik pa laikam iešaujas tā doma galvā, ka Tas tuvojas, bet vēl paniku neceļu, jo šķiet, ka vēl tālu. Pēc Biķerniekiem jau atopos, kas Tas ir pavisam tuvu – nu burtiski tepat. Zināju, ka noskriet varu (tas tak ir galvenais), tik jautājums – cik ātri? Lasot skrējēju piedzīvojumus un aprakstus par maratonu, pārņem brīžiem panika, uzburot tās ainiņas ar krampjiem, sienām un nākamo dienu mokām pārvietoties pa terpēm utt. Vai es to gribu? Mani “apčakarēja” – neko no tā visa nedabūju. Pirmā diena pēc maratona – protams joprojām eiforija, bet kājas tik tā pieklājības pēc tēlo, ka sagurušas. Aizvedu vakarā viņas uz pirtiņu. Doma – varbūt šorīt mani no gultas nelaidīs tik viegli ārā – bet ne – kājas svaigas kā gurķīši un vienīgā pazīme, ka ir kas noskriets, ir joprojām notirpuši kāju īķšķi – feinas sajūtas.

Svētku sajūta, jau atnāca EXPO dienā… Naktī uz sestdienu jau laicīgi gulēt, jo pieredze rāda, ka nakts pirms mačiem ir gana saraustīta, par ko parūpējās arī kaimiņi. Bet lidojoša pults pret sienu un maigs pieskāriens sienai ar dūri, tomēr liek viņiem saprast, ka es tomēr gribu gulēt. Svētdienas rīts agrs un ne miņas no satraukuma, jo pat īsti negribas celties. Starts sanāca nervus pakutinošs. Uz starta līnijas stāvēju un slaucīju asaras – ar domu “forši” esmu atstāta viena uz 42km ar pat nezinu, cik želejām kabatā, bez rūpīgi saplānotā dzēriena, magnēzija un citiem labumiem, un galvenais bez atbalsta. Pavadonis aizgulējās… Stāvu 5 min pirms starta vēl ar iesildīšanās drēnēm rokās un visiem labumiem un saprotu, ka ziepes ir. Izdevās tomēr sarunāt mantu glabātuvē, ka man tiek iedota vēl otra soma, kur salikt visus labumus un trasē doties tik ar dažām želejām – cik nu var salikt vienā mazā kabatiņā. Starta koridorā grūti tikt – viss jau pilns, bet es tāds maziņš izspaucos starp visiem un tieku pat labā vietiņā. Sākas skrējiens, vēl kāda asara nobirst, bet nu ko ta piņāt atnākusi – jāskrien tak vienalga.

Uz krasta ielas ap 17,18 km pavadonis tomēr ir klāt un pats jau sarūpējis no saviem velo krājumiem visādus labumus – tā nu saņemu gardu končai ko līdzīgu. Nu skrējiens var sākties. Bij plānots pirmo pusīti skriet 1:45-1:47, tuvāk 1:47 un tad otru varbūt ātrāk vai vismaz tāpat. Skrējās vnk fantastiski – tik ripo ripo un ripo. Kilometriem sāku pievērst uzmanību tik pēc 32km un tad jau pārņēma doma – “Un tas būs viss”. OK – ne jau visu trasi ar smaidu noskrēju, maratons sākās pēc 37km… Brīvības iela turpceļā tāda pagrūtāka, bet atpakaļ jau var lidot un vissss… un atkal doma “Un tas bija viss?”. Pirmā doma “kad būs nākamais?” Jau zinu – Valmierā! Rezultāts mani priecē – jo izdevās viss kas ieplānots 3:32:31 un šodien nekādu pazīmju, ka būtu ko tādu paveikusi… Ceru, ka arī turpmākie maratoni būs tikpat viegli un patīkami. Jā pusītes tomēr man ir nākušas grūtāk – pēc skrējienā “paģiras” smagākās.

Paldies par atbalstu trasē un par sveicienu uz lielā ekrāna!

Līdz maratonam. Kas tālāk?

Tieši pirms gada, kad noskrēju pirmo pusīti un paziņoju, ka tas ir viegli, es solīju pēc gada uzrakstīt, vai ir viegli noskriet maratonu. Tad nu lūk!

Par to, kāpēc vispār skriet maratonu, varētu rakstīt un rakstīt. Neskrējēji tāpat nesapratīs, bet skrējēji jau zina tāpat. Pāris tādu personīgu iemeslu – man bērnībā dakteri teica, ka nebūs, nedrīkst un nevar. Vēlāk arī citi cilvēki atkārtoja to pašu. Bet tad, kad es aizaizpagājušajā gadā skrēju pirmo piecīti, komentētājs teica, ka nākamgad esot jāskrien 10, vēl pēc gada pusmaratons un tad maratons. Nu labi! Visas šīs distances tieši Rīgas maratona ietvaros ik pēc gada arī esmu noskrējusi. Katru pirmo reizi, kas man liekas jauki un simboliski.

Gatavošanās bija pilnīgi dezorganizēta, nekārtīga, bez plāna un iedvestu šausmas jebkuram trenerim. Nu, es skrēju bieži un padaudz. Pārsvarā visādi pusgarie, ik pa laikam kāds 30nieks, šad tad maziņie un dikti daudz koptreniņu, kurus es apmeklēju tāpēc, ka man patīk mani skriešanas draugi, un tad, kad koptreniņu par maz, tad jau vienmēr var izvilkt kādu ārā uz neplānotu mikrokoptreniņu.

Dažas nedēļas pirms maratona sāku stresot. Likās, ka nāk kaut kas ilgi gaidīts, liels un izsapņots, kaut kas, kas kādreiz skaitījās nesasniedzams, bet nu jau klauvē pie durvīm! Pie tam tā apziņa, ka pirmais ir tikai vienreiz, tāpēc jāizbauda viss, kas ar to saistīts. Pirms starta vispār kaut kāds neadekvāts ārprāts, es no aizkustinājuma pat apraudājos. Tad līdzskrējēji mani samīļoja, nofotografēja, uzsita pa plecu, un es apzinājos, ka trasē būšu kopā ar savējiem. Tā arī bija – gan trasē, gan trases malās nemitīgi bira uzmundrinājumi no skrējējiem un atbalstītājiem. Otrajā aplī savus pusmaratonus noskrējušie skriešanas draugi bija izretojušies pa trasi un auroja uz mani. Finišā savējie, pēc finiša savējie…

Bet nu par pašu skriešanu. Tā kā starta koridors man trāpījās priekšpusē, tad nolēmu lēnām tipināt, līdz mani panāks 4:00 TT, pēc kuriem tad arī plānoju daudzmaz orientēties, vismaz sākumā. Skrienu, skrienu, TT kā nav, tā nav. Ķīpsalā mani panāca 3:45 TT, ar kuriem tad bišku paskrēju kopā, jo bija viegli tā turēties ar viņiem. Tad viņi pazuda (kā izrādījās, aiz manis), tad bija kultūras kilometrs, kas deva kārtīgu enerģijas spērienu, tad Krasta iela, bet man joprojām viegli! Kā man likās, lēnām skrēju, kad atkal satikos ar 3:45 TT, ar kuriem kopā turējos vēl kādus kilometrus 10. Pārsvarā skrēju viņiem kādus 5 soļus pa priekšu un smējos par to, kā viņi mani aiz muguras aprunā. Bija forši! Tad sākās stulbais Skanstes rajons. Vēl nodomāju, ka sienai tak esot jābūt pie 35.km, bet ne velna! Man tā sākās 28.km! Pēkšņi viss – nevar paskriet. Palaidu TT pa priekšu un vilkos nopakaļ ar domu, ka netaisos par visām varītēm tur nomirt. Gaidīju, kad atkal paliks viegli. Nepalika. Sākās visādas pārdomas par to, ko vajadzēja treniņos darīt, kā vajadzēja gatavoties… Ķīpsalā izdomāju mest kaunu pie malas un pāriet soļos. Ik pa brīdim to atkārtoju, pārsvarā pie dzeršanas punktiem. Nospraudu punktu, līdz kuram drīkstu staigāt, un tā atpūtos, lai gan man tā staigāšana arī bija tāda, ka pastaigāju garām citiem staigātājiem. Kad Vanšu tilta otrā galā kopā ar mani gabaliņu paskrēja viens skriešanas draugs ar savu zaļo medaļu kaklā, un es sajutu, ka nav nemaz tik grūti, sapratu, ka viss ir galvā, viss! Pat tas, ka man kājas ir nogurušas, viss sāp un viss ir slikti – arī tas ir galvā! Kaut kā tiku līdz kultūras kilometram, kas sākumā šķita mokošs, bet pēc tam bija 40.km atzīme, un tad nu es beidzot pa īstam sajutu, ka skrienu maratonu. 40km! ČETRDESMIT! Tas taču ir ārprāts kaut kāds, normāli cilvēki to nedara! Ar to “40” domu galvā tipināju tik uz priekšu, un tur jau ir tas Vecrīgas koridors, pilns ar līdzjutējiem, kas bļauj, ka vēl tikai 1km palicis. Ā, ja? Kur tad palika vēl viens km, jau aiz muguras? Un tad nu beidzot finiša pagrieziens, rokas gaisā, medaļa kaklā un steberēju ārā no finiša zonas, kur mani jau sagaida ar B vitamīnu.

Pēc finiša vispār nesapratu, kas notiek, kā man tagad justies un ko domāt. Labi, ka mani tur savāca un daudzmaz noorientēja. Foršas sarunas, svētki un apziņa, ka ojā – tas nu ir izdarīts, esmu kruta! Kad kāpu ārā no autobusa, visi piecīša skrējēji ar dzeltenajām medaļām skatījās uz manu sarkano, un man tas patika! Kājas knapi kustas, bet galva augšā! 3:52:03. 469.vieta no visiem, 22.grupā.

Vai ir dzīve pēc maratona? Vēl nezinu. Esmu dzirdējusi, ka tas mainot dzīvi. Ziniet, tā ir. Ir tāda padarīta darba sajūta. Kā tad, kad videospēlē ir izieti visi līmeņi. Viss. Izdarīju, sasniedzu! Mierīgi varētu mest tagad visu pie malas. Šorīt, nākamajā dienā pēc maratona, gāju uz darbu, skatījos uz cilvēkiem un domāju, ka it kā viss tāpat, bet tomēr pavisam citādāk – es tagad esmu noskrējusi maratonu. Izdarījusi to, ko vairums cilvēku nekad pat nemēģinās. Bet vai tad es varētu mest pie malas skriešanu? Tak nē, man patīk skriet, patīk arī pēcskrējiena sajūtas. Drusku pat esmu vīlusies, ka pa trepēm vajag tikai kāpt kovboja gaitā, nemaz nevajag atmuguriski. Patīk, ka no autobusa burtiski jāizkrīt. Patīk, ka tad, kad es endomondo aprakstā veltīju maratonu tiem, kas teica, ka es nevarot, un jautāju, ko vēl es nevaru, jau sāka birt visādi varianti, ko tad es nevaru – noskriet Rīga – Valmiera, pārsist viena čaļa 100km personīgo rekordu, noskriet 24h…. Redzēsim! Ir tik daudz virzienu, kuros attīstīties – dažnedažādas distances, kalniņi, stadions, ultras… Bet pats labumiņš, pats skaistākais ir sasniegts. Un es esmu priecīga par to – tagad, kad mani sauks par maratonisti, man nevajadzēs pārtraukt un skaidrot cilvēkiem, kas tad ir maratons.

Pienācis laiks atbildēt uz jautājumu – vai ir grūti noskriet maratonu? Pie velna, jā!

Pēdējā nedēļa pirms maratona

Lai būtu labas sacensības, ir jāaizvada labi treniņi, tādēļ ceru, ka katrs no jums ir pavadījis daudz laika trenējoties un pašas sacensības jums būs patīkams pārdzīvojums, un finišs pienāks nemanot un ar smaidu. Lasīt tālāk.

Nordea Rīgas maratona 2014 tempa turētāju komanda

Nordea Rīgas Maratons bildēs

Mans ideālais pirmais pusmaratons.

NRM_sony_2NRM_sony_1

Stāsts pieteikts par pusmaratonu, taču par to man sanāca uzrakstīt salīdzinoši nedaudz, lai gan emociju bija tik daudz, bet tās jau nav iespējams izstāstīt, savukārt kilometri, lai gan skrēju lēnu, lidoja pārāk ātri, lai katru no tiem aprakstītu. Pārējais ir par laiku līdz pusmaratonam.

Par pusmaratona noskriešanu sāku sapņot jau pagājušā gada maijā, kad atklāju noskrien.lv lapu. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule! Visi tie skriešanas apraksti, skrējēju profili uz mani nostrādāja tik kārdinoši, ka gribējās saukt: es arī tā gribu! Un arī tagad, kad pusmaratons pieveikts, es kāri turpinu lasīt katru jaunāko skrējiena aprakstu, jo nākotnē gribas skriet arvien tālāk un arvien ilgāk, ar nosacījumu – izbaudot skrējienu. Tā vien šķita, ka tas ir mans ideālais dzīvesveids – kopā ar skriešanu.

Pagājušajā gadā pusmaratonu tomēr vēl nenoskrēju, pietrūka motivācijas, kad vīram sākās garum garās darba dienas līdz pat pusnaktij un viņš nevarēja mani nomainīt pie bērniem (tagad man tas neliekas nekāds attaisnojums – var taču skriet arī uz/no darba). Vēl es arī sabijos – kā būs skriet tai milzīgajā barā, prātā nāca atmiņas no skolas krosiem ar starta drudzi, ar paniku, ar asins garšu mutē, nonācu pie secinājuma, ka man nav vajadzīgas sacensības, lai būtu motivācija skriet. Taču, cik paradoksāli, pēc neilga laika skriešanu pametu uz 4 mēnešiem.

Šī gada 3. janvārī uzsāku skriešanu ar apņemšanos startēt Nordea Rīgas Maratonā 19. maijā un noskriet pusmaratonu. Diemžēl viss pagājušās vasaras progress bija zudis (lai gan nebija tā, ka es būtu nesportojusi, es cītīgi 4-5 reizes nedēļā mājās turpināju vingrot). Sāku ar lēnu skriešanu virs 8min/km, ātrāk pulsometrs neļāva. Taču skriet gribējās tik ļoti, ka skrēju tikpat daudz kilometrus, kā vasarā, turklāt nesamazināju slodzi arī vingrošanā. Pārcenšanās un nepacietība pēc trim nedēļām rezultējās labās kājas ceļa sāpēs, un trīs nedēļas ņēmu pilnīgu pauzi skriešanai. Tas bija vērtīgs laiks, kurā es piedzīvoju gan bailes, ka nevarēšu skriet vairs nekad, gan izgūglēju par traumām un to profilaksi, gan nosolījos turpmāk būt piesardzīga, lai šādas pauzes vairs nebūtu jāņem. Kā arī izlēmu izmēģināt minimālos apavus, jo intuitīvi jutu, ka tie man atbilst. Izlēmu, ka pirmo pusmaratonu skriešu tad, kad spēšu to izdarīt minimālajos apavos.

Sāku es ar skriešanu basām uz lentas 12. martā, jo pēc ilgiem laikiem uz mēnesi paņēmu abonementu zālē, lai vieglāk pārdzīvotu to, ka nevaru skriet. Drīz jau sagaidīju arī pasūtītās Merrell Pace Glove. Kopumā pāreja uz minālajiem apaviem bija mazliet ātrāka, nekā biju iecerējusi (lai gan vēl aizvien nav noslēgusies pilnībā), viss notika kā pēc grāmatas – sākumā jutu ikru muskuļus, bet, kad tie pielāgojās, maija beigās parādījās top-of-the-foot-pain. Cenšos ieklausīties organismā, ņemt atpūtas dienas, ja jūtu, ka varētu tuvoties trauma, rezultātā tāpēc esmu atteikusies no dalības ne vienā vien kārdinošā koptreniņā. Lai arī tādās reizēs ir žēl, es sev atkārtoju, ka negribu vairs skriešanas traumas, ka man vēl ir ilgs laiks kopā ar skriešanu iecerēts, ka pagūšu vēl izskraidīties, kad kājas būs izaudzējušas izturību.

Nordea tomēr pieteicos noskriet 10 km, jo likās, ka nebūs prātīgi, martā atsākot skriešanu no 2 km, maijā skriet Nordea. Taču, tuvojoties Nordea, nejauši sanāca izskriet gan 16 km, gan 18 km, gluži kā pēc pusmaratona plāna. Turklāt sajūtas bija apbrīnojami labas, konstatēju, ka pēc kāda 15 km man iestājas eiforija, kas turpinās vairākas stundas, bija sajūta, ka varētu skriet „līdz pasaules galam”. Kājas gan pēc tam sāpēja, taču pēc pelnītas atpūtas jutās arvien spēcīgākas. Vairākas reizes arī paskrēju fartlek, kas arī deva jūtamu progresu. Nepilnu nedēļu pirms Nordea es sapratu ka nespēšu izskriet 10km, jo mans aicinājums šai reizē ir pusmaratons, ka lielāku kaifu gūšu no lēna pusmaratona, nekā izspiežot pēdējos spēkus desmitniekā. Tā nu samaksāju augsto pēdējās nedēļas dalības maksu, ko nevienu brīdi neesmu nožēlojusi.

Dažas dienas pirms pusmaratona noķēru kaut kādu vīrusu un paliku bez balss, tas bija baisi. Balss pamazām atgriezās, bet nejauks klepus saglabājās līdz pat pusmaratonam, taču es to uztvēru ar humoru: tas notiek tikai tāpēc, ka gaidāms pusmaratons!

Sestdienā vēlējos kārtīgi atpūsties un sagatavoties psiholoģiski, jo visa nedēļa paskrēja milzīgā aizņemtībā un miega badā. Taču arī sestdiena pagāja tāpat. Karstumā aizvedu bērnus uz bērnu Rimi maratonu (puikas bija vīlušies, cik tā skriešana bija maza, jo ik pēc 20 m bija jāstājas pie objektiem trasē, taču to kompensēja medaļas, cukurvate un piepūšamās atrakcijas). Mājās knapi dzīvi atkļuvām, taču drīz jau bija jāved bērni pie viņu vecmāmiņas un jādodas uz draudzenes dzimšanas dienu. Biju sev nosolījusies vēlākais deviņos doties mājās, pa ceļam nopirkt minerālūdeni Nordea rītam, Piena spēku, ko dzert pēc pusmaratona piebeigšanas, kā arī C vitamīnu ar glikozi enerģijai trasē. Bet tik vienkārši es aizlaisties nevarēju, un mājās tiku ap vienpadsmitiem, kad visi veikali jau ciet. Arī ar pāris nelielām baltvīna glāzēm tusiņā sagrēkoju. Kamēr vēl sameklēju rītam drēbes, izrēķināju, cikos jādodas laukā no mājas, piespraudu numuru, bija jau divpadsmit. Iemigt arī nebija viegli (kas man ir ļoti netipiski), bet 5:15 jau nozvanīja modinātājs.

Stresiņš no rīta nedaudz bija, taču es sevi nomierināju ar domu, ka šī ir diena, kuru tik ilgi esmu gaidījusi un es noteikti izbaudīšu katru momentu, lai kas arī nenotiktu. Nosolījos skriet komfortablā tempā un izbaudīt katru momentu. Trolejbusa pieturā un arī trolejbusā minimālo apavu auklas pārsēju vairākas reizes, jo likās, ka kreiso kāju spiež, kaut arī nekas tur vairs nevarēja spiest.

Krastmalā pieslējos pie Noskrien komandas, nofotografējos, atradu tempa turētājus uz 2:15, un iepazinos ar Guci, kura arī skries kopā ar TT uz 2:15 un kura tāpat kā es dzīvo Mežciemā. Nodevu uzticamo Sigmu nākamai lietošanai, jo biju pasūtījusi sev jaunu pulsometru, devos trasē brīva – bez pulksteņa un bez telefona, sajūtas ideālas. Kad devos trasē, sākumā saputrojos un ielīdu pie TT uz 4:15, tagad šķiet, ka varēju tur arī palikt un noskriet pusmaratonu nedaudz ātrāk, bet tobrīd tā nelikās.

Esmu lasījusi, ka daudziem ir finiša asaras. Man tādu nebija, bet man toties bija starta asaras, ka beidzot tas ilgi gaidītais notiek un es te varu būt.Un pēc tam uzreiz jau eiforija, kura saglabājās man līdz pat vakaram. Vienā brīdī konstatēju, ka smaidu visu laiku, droši vien tiku pie jaunām krunkām. Varu tiešām teikt, ka izbaudīju katru skrējiena soli. Kilometri un laiks gāja ātri. Karstumu jutu, bet tas nebija apgrūtinošs kā pāris dienas iepriekš, kad knapi vilkos 4 km skrējienā. Laikam emocionālais pacēlums mani nesa visu to ceļu, nevis manas kājas. Skrēju gabaliņu aiz Dāvja, Ullas, Daryas, Sigņa. Uzmanīju, lai viņi pārāk no manis neattālinās, jo stājos visās dzirdināšanas vietās un pēc tam bija jāiedzen. Dzenoties pakaļ no dzirdināšanas punktiem, jutu, ka daudz ātrāk spēka paskriet arī tomēr nav.

Taču 16.-17. km, kad vajadzētu būt sienai, man atvērās jauna elpa. Skriet kļuva vēl vieglāk, vispār bez piepūles un sāku domāt, kad labāk atdalīties no TT. Tā es minstinājos līdz pat 18,5. km, kad secināju, ka 2,5 km jau nu spēšu noskriet viena un atdalījos. Jāatzīstas, ka bija forši skriet garām tik daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem, no kuriem daļa arī gāja, bija prieks, ka es to varu izdarīt tik viegli, bez kāpšanas sev pāri un bez pārpūles. Skrēju, smaidīju un izbaudīju endorfīnu superdevu. Viss bija tieši tā, kā es vēlējos, nē, vēl labāk! Vienīgais, kas sagruzīja, bija daudzie guļošie pa malām, tas arī neļāva tempu uzgāzēt vēl mazliet, jo sajūtas bija baisas, uz viņiem skatoties (man bija patiess prieks nākamajā dienā lasīt, ka nekādu smagu seku nevienam nebija). Finišēju ar spurtu. Rezultāts (čipa laiks) 2:09:12. Mans rezultāts, protams, raksturo fizisko nabadzību, taču es jutos laimīga un apmierināta ar to.

Sajūtas bija ļoti pacilājošas, prieks arī par skaisto medaļu, ar kuru izvazājos arī pa Vecrīgu, atbalstot maratonistus ar aplausiem, ar to arī braucu mājās trolejbusā, jo tobrīd šķita, ka tā vajag un biju vēl aizvien totāli eiforiskā, ne īsti pieskaitāmā stāvoklī.

Patiesībā sen (kopš jaunākā bērna dzemdībām) tādas sajūtas nebija piedzīvotas. To dēļ bija vērts noskriet pusmaratonu, to dēļ bija vērts gatavoties un turpināt skriet arī turpmāk. Vēl aizvien ir sajūta, ka tas bija kaut kas vērtīgs, kas ar mani notika, lai gan it kā taču tikai pusmaratons noskriets. Novēlu katram izbaudīt tik pasakainas sajūtas no skrējiena. Arī nākotnē ļoti gribētos skriet tāpat – izbaudīt un priecāties skrējiena laikā. Tāpēc, ja gribu labot rekordu un skriet ar kaifu, jātrenējas apzinīgi, jo ļoti mocīties sacensībās negribas, man process tomēr ir svarīgāks par rezultātu. Nordea ne tuvu neskrēju uz maksimumu, bet ar rezervīti, rezultātā pat bija nedaudz mazuma piegarša, likās, ka varētu tas pasākums būt arī kādus kilometrus garāks. Maratonā tas laikam pēc definīcijas nav iespējams – visu distanci 100% izbaudīt pozitīvām sajūtām (kaut gan ir tāda ideja pārbaudīt to nākamgad rudenī uz savas ādas), bet pie pusmaratona gan pilnīgi noteikti! Ar nosacījumu, ka viss labi sakrīt – veselības stāvoklis, laikapstākļi utt..

Nākamais rīts savukārt sākās ar emocionālām lomkām – totālu emocionālu izsīkumu, kas turpinājās pāris dienas. Laikam emocijas bija iztērētas avansā. Pēc tam jau atkal radās prieks, par to, ka kādu laiku nav vairs nekam jāgatavojas, atvieglojums, ka tas beidzot ir izdarīts, bet pavisam drīz radās jau nākamie plāni un mērķi.

Noskrien!