Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Ultra Trail Cape Town 2017

Ultra Trail Cape Town ir 100km skrējiens Keiptaunas apkārtnē, Dienvidāfrikā. Sākotnēji šīs sacensības nav manos sezonas plānos, bet maijā netīšām uzduros uz šī pasākuma reklāmu Facebook, iepazīstos ar informāciju un jau pāris dienas vēlāk esmu dalībnieku sastāvā. Pieteikšanās nav grūta, jo dalības maksa, pateicoties labam reitingam, man nav jāmaksā, bet pārējās izmaksas nedaudz biedē, un tāpēc galējo lēmumu atlieku līdz vasaras beigām, kad ar Leldi beidzot saņemamies un nopērkam lidmašīnas biļetes.

Izrādās, ka pieteikšanās sacensībām un lidmašīnas biļešu iegāde ir vieglākā procesa daļa. Ar iekļūšanu valstī ir nedaudz sarežģītāk. Ceļošanai uz Dienvidāfriku ir nepieciešama vīza, kas Latvijas pilsoņu gadījumā ir iegūstama caur Stokholmā esošo vēstniecību. Komunikācija šeit ir vāja. Prasīto lietu saraksts nesakrīt ar to, kas ir norādīts mājas lapā, vēstniecības darbinieki ne vienmēr spēj atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un galu galā ar pasu atsūtīšanu atpakaļ uz Latviju viņiem arī īpaši nesokas. Vienu mirkli jau liekas, ka tā arī uz Dienvidāfriku netiksim, bet beigās paveicas, un 3 dienas pirms izlidošanas pases atkal ir pie mums, un mēs esam gatavi doties ceļā.

Lai arī vīzu iegūšana ir sarežģīts process, robežas šķērsošana ir vienkārša, un ar to tiekam galā ātri. Šī ir mūsu pirmā reize ne tikai Keiptaunā vai Dienvidāfrikā, bet arī pirmā reize Āfrikas kontinentā. Šī iemesla dēļ nezinām, ko sagaidīt, un patiesībā esam nedaudz nobažījušies par drošības jautājumiem. Ārpus lidostas ir vairāki taksisti, kas mēģina ievilināt savā auto, bet mēs esam izvēlējušies Uber pakalpojumu un līdz 20km attālajam dzīvoklim tiekam ātri,  lēti un droši.

Keiptauna mūs sagaida ar pamatīgu vēju un, lai arī dzīvokļa īpašnieks apgalvo, ka tā te parasti neesot, vēlāk noskaidrojam, ka īsti taisnība tā nav. Keiptaunu sauc arī par vējaino pilsētu un turpmākajās dienās vairākas reizes par to pārliecināmies.

Labrīt, Āfrika!

Pirmdienu, kas ir mūsu pirmā pilnā diena Keiptaunā, pavadām, staigājot pa pilsētu. Paši dzīvojam Oranjezicht rajonā, kas, lai arī nav pats prestižākais rajons visā pilsētā, noteikti ir stipri virs vidējā, un pārsvarā to apdzīvo baltādainie. Līdzīgi ir arī ar rajoniem mums apkārt. Tie visi ir pārsvarā privātmājām bagāti un, lai arī melnādaino šeit ir daudz, ir skaidrs, ka viņi šeit nevis dzīvo, bet strādā.

Pilsētas centrs atstāj neviennozīmīgu iespaidu.  Starp debesskrāpjiem, kur iekārtojušās lielās bankas, advokātu biroji un starptautiskie uzņēmumi, ir izveidots ielu tirdziņš, kur ne tik veiksmīgie tirgo dažādus sūdiņus. Lai arī mūs šī vieta interesē, izturamies pret to piesardzīgi, jo ir nedaudz bažas par to, ka tiksim aptīrīti. Vairākkārt tiekam uzrunāti, tomēr sarunās neiesaistāmies un no tirgus iznākam ārā sveiki un veseli. Dienas atlikušo daļu veltām ostas rajonam, kur izveidots bagātniekiem ekskluzīvs rajons, un Bo-Kaap rajonam, kur vietējie savas mājas ir nokrāsojuši dažādās krāsās, kopumā veidojot krāsainu ainavu. Šis ir melnādaino rajons un, lai gan tas ir tālu no vēlāk piepilsētās redzētā, nabadzība ir jūtama ik uz soļa.

Otrdienu izmantojam, lai uzkāptu slavenajā Table mountain, kas kilometra augstumā paceļas tieši pilsētas vidū. Šajā dienā lielā vēja dēļ pacēlājs nestrādā, līdz ar to tie, kas grib tikt augšā, ir spiesti kāpt. Šī ir daļa no trases, līdz ar to mēs apvienojam patīkamo ar lietderīgo. Tikai šeit patiesībā sākam saprast, cik jauki un draudzīgi ir keiptaunieši. Krietnu laiku ejam kopā ar puisi no Apvienotajiem Arābu Emirātiem un vietējo puisi Zeinu. Zeins ļoti labprāt ar mums sarunājas un ar interesi klausās mūsu stāstos gan par Latviju, gan par Eiropu kopumā. Viņa sapnis esot reiz aizbraukt līdz Sarkano lukturu rajonam Amsterdamā, bet pagaidām viņš ārpus Keiptaunas, savos 27 gados nav bijis.

Patiesībā keiptaunieši, to skaitā arī Zeins, lepojas ar to, cik draudzīgi ir Keiptaunas iedzīvotāji. Turpmākajās dienās iepazīstamies ar daudziem vietējiem, kas šo faktu apstiprina. Spektrs ir plašs, satiekam gan itāļu izcelsmes 60 gadīgu vīrieti, kurš mūsu ziemu pavada Keiptaunā, bet mūsu vasaru pavada Itālijā pie Adrijas jūras. Džons, kuram nesen veikta sirds operācija, trīs reizes nedēļā apmeklē svaru zāli, bet četras reizes nedēļā staigā pa kalniem. Satiekam arī melnādainu sievieti gados, kas mums pati nāk klāt bankā un stāsta gan par to, kā pāris nedēļās atpakaļ aplaupīta, gan par to, cik dzīve Keiptaunā ir dārga. Visbeidzot pamatīgi iedraudzējamies ar viesmīlī kādā tuvējā restorānā, kur vēlāk labprāt arī atgriežamies, lai arī sākotnējā ideja bija apmeklēt pēc iespējas vairāk vietas. Keiptauniešu draudzība neliekas samākslota, kā tas nereti ir britu, amerikāņu vai kanādiešu gadījumā, ir sajūta, ka viņus tiešām interesē tavs stāsts.

Galda kalna augšā

Pats Table Mountain ir tiešām dabas brīnums un šajā dienā tas gandrīz ekskluzīvi pieder mums. Tā vietā, lai cīnītos ar tūristu masām, kalna galā cilvēku ir maz, un mēs varam izbaudīt skatus, ko šis kalns piedāvā. Ja skati ir burvīgi, tad vējš ir nežēlīgs, un brīžiem ir sajūta, ka tūlīt tiksim pārpūsti pāri klints malai. Šodien mēs par to nesatraucamies, bet, ja šāds vējš būs sacensībās, viegli nebūs.

Trešdienu veltām vēl vienam pārgājienam, bet ceturtdien atpūšamies, izbraucot ar kruīza kuģīti. Piektdiena tiek veltīta Labās Cerības raga apmeklējumam un, lai arī nedaudz ir bažas par to, ka pēc šādas ekskursijas sacensībās būs sagurums, ne mirkli savu izvēli nenožēlojam, jo daba šeit ir kā no grāmatas, un gids pa ceļam mūs ne tikai iepazīstina ar krūmos knapi saskatāmajiem dzīvniekiem, bet arī pastāsta Dienvidāfrikas vēsturi.

Krosiņš Labās Cerības raga rezervātā

Ar katru dienu Keiptaunā jūtamies arvien drošāk. Drošība šeit ir uzspiesta un noziedzība ir augsta. Par to liecina ar dzeloņdrātīm vai elektrosētu nocietinātās sētas ap jebkuru māju un restes priekšā jebkurām dzīvokļa durvīm, un nereti arī veikaliem, kuros iekļūt var tikai, piezvanot zvana pogu. Gandrīz uz katra stūra ir manāms kāds apsargs. Tas viss palīdz justies droši, bet tajā pašā laikā tu saproti, ka drošība var būt mānīga. Ne velti arī sacensību nolikumā ir punkts par laupīšanām un par to, ka šādā gadījumā pretoties nedrīkst.

Sacensību centrs atrodas 1.5km no mūsu dzīvokļa, un, lai ierastos tur laicīgi, no mājas izejam apmēram stundu pirms starta. Iepriekšējās dienas ekskursija mūs tiešām ir nogurdinājusi, un aizmiegam jau deviņos vakarā, kas mums dod sešas stundas miega. Ņemot vērā, ka starts ir 4:00, tas nav slikti. Uz startu ceļš ved pret kalnu, bet laimīgā kārtā kāds vietējais skrējējs ar auto mūs pamana un, ietaupot kāju resursus, diezgan drīz esam starta vietā.

Vienīgais plakāts visā pilsētā, kas liecina par sacensībām

Pats pasākums nav milzīgs un, lai gan starts kopā ir 65km un 100km distancei, cilvēku nav pārāk daudz. Elites koridoru neviens nekontrolē un, kaut arī man nav iedots speciāls numurs, pirmajās rindās tieku bez lielām problēmām. Naktis šeit ir siltas, un es plānoju skriet plāni saģērbies, bet starta brīdī nedaudz rausta drebulis un vējjaku paturu mugurā līdz pat pēdējam brīdim.

Man apkārt fotogrāfiem pozē pasaules varenie. Redzu gan Diego Pazos, gan Daniel Jung, gan, manuprāt, galveno favorītu Dylan Bowman no ASV. Pēdējais izskatās noraizējies un pēc tam, kad kāds viņu pirms starta uzmundrina, Dilans tik norūc, ka vakar esot juties slikti un nezinot, kā šodien ies. Ja jautātu man, es teiktu, ka slikti. Ja uz starta iziet ar tik negatīvām domām, tad 100km noskriet ir grūti – ir skaidrs, ka pie pirmās iespējas tiks meklēts iemesls izstāties. Man izrādās taisnība, un Dilans izstājas jau pirmajā kontrolpunktā.

KP0 Cape Town – KP1 Signal Hill 10.3km
Distance: 10.3km; augstummetri: 545; Sākotnēji pa pilsētu, pārsvarā lejup. Pēc tam vairāk augšup un pa dažādu segumu
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Ryan Sandes 0:54:52 1. Ryan Sandes 0:54:52
2. Scotty Hawker 0:54:54; +0:02 2. Scotty Hawker 0:54:54; +0:02
3. Prodigal Kumalo 0:55:14; +0:22 3. Prodigal Kumalo 0:55:14; +0:22
4. Andris Ronimoiss 0:55:41; +0:49 4. Andris Ronimoiss 0:55:41; +0:49

Pirmie trīs kilometri ir pa pilsētu, pa asfaltu un pārsvarā lejup. Pa priekšu aizskrien piecu skrējēju grupa, bet es saprotot, ka visi galvenie favorīti ir ar mani, ļauju viņiem aizbēgt. Man blakus ir vietējo elks Ryan Sandes, turpat arī Jungs, jaunzēlandietis Scotty Hawker un citi.

Īsi pirms starta

Sākoties takām un līdz ar to arī pirmajam kāpumam, līderu grupiņa tiek visai drīz noķerta un brīdī, kad uz mirkli izskrienam uz asfalta, sākotnējā līderu grupa jau mums ir aiz muguras. Turpinoties kāpumam, turos līderu grupā, bet pēc tam, kad sākas ļoti tehnisks noskrējiens, es iesprūstu aiz viena no skrējējiem, un līderu grupa no manis ir prom.

Īsi pirms kontrolpunkta tieku apdzīts, turklāt diezgan brutālā veidā. Skrējējs, kas man paskrien garām, izskatās vismaz pusminūti kilometrā ātrāks un ātri nozūd tālumā. Tas ir vietējais skrējējs Prodigal Kumalo. Nākamais sacensību uzvarētājs un čalis ar iespaidīgiem personīgajiem rekordiem, to skaitā 13:45 5km distancē.

Pirmajā kontrolpunktā Signal Mountain ieskrienu 5. pozīcijā un, lai arī no līderiem nedaudz esmu atpalicis, jūtos lieliski un esmu gatavs šādi arī turpināt.

KP1 Signal Hill –  KP2 Kloofnek 18.5km
Distance: 8.2km; augstummetri: 318; Miksēts apvidus, bet pārsvarā lejup. Tehniski vienkāršs.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Prodigal Kumalo 1:35:03 1. Prodigal Kumalo 0:39:49
2. Ryan Sandes 1:35:34; +0:31 2. Bongmusa Mthembu 0:39:53; +0:04
3. Scotty Hawker 1:35:37; +0:34 3. Ryan Sandes 0:40:42; +0:53
5. Andris Ronimoiss 1:36:36; +1:33 6. Andris Ronimoiss 0:40:55; +1:06

Ceļš uz otro kontrolpunktu ir pārsvarā lejup vai pa taisni. Jau no pirmajiem metriem šeit jūtos lieliski, un to pamana arī sacensību filmētājs, kurš vispirms noskaidro, kā mani sauc un no kurienes es esmu, bet pēc tam jautri nokomentē, ka Andris no Latvijas izskatās lieliski un šobrīd izbauda burvīgo skatu uz lejā esošo Keiptaunu. Es to tiešām izbaudu. Joprojām ir tumšs, un lejā redzamās Keiptaunas gaismas izskatās ļoti mierīgas un skaistas.

Keiptauna rītausmā

Lejup lidoju un arī taisnēs jūtos labi. Posma sākuma daļā nedaudz par sevi pasmīnu, šeit pāris dienas atpakaļ bēgu no pērļvistas, kas sadusmojās pēc tam, kad bija nonākusi nesakcionētā fotosesijā un sāka brukt man virsū. Šoreiz naidīgo putnu nav, bet tuvējā mežā skaņa ir pamatīga. Tur rīta agrumā darbojas siseņi, kuru skaņa ir līdzvērtīga automašīnas signalizācijas skaņai. Ja godīgi, man tas ne visai patīk, jo pie tādas skaņas nevar dzirdēt citas potenciālās briesmas. Par laimi, to šeit nav daudz, un vienīgais, ar ko ir jārēķinās, ir pāris čūsku sugas.

Līderu grupiņa nāk arvien tuvāk, un ir sajūta, ka drīz viņus noķeršu. Tiesa, pēc mirkļa sajūta pazūd. Pēc noskrietajiem 14 kilometriem uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un esmu gar zemi. Paliekošu bojājumu nav. Nedaudz ir sasists ceļgals, ko jutīšu turpmākajās dienās, nedaudz ir noberzta plauksta, kas traucēs, kad ēdīšu apelsīnus, un brūcēs satecēs to sula, bet visādi citādi esmu ticis cauri sveikā. Tajā pašā laikā esmu izsists no ritma. Sajūta nevelkas ilgi, tomēr pozīcijas es zaudēju. Man garām paskrien vēl viens vietējais skrējējs Bongmusa Mthembu, kurš aktīvi izsaka man līdzjūtību par kritienu. Līdz kontrolpunktam esmu atguvies, un tajā Lelde pat sākotnēji nepamana, ka esmu nojaucies no galvas līdz kājām. Tā vietā saņemu komplimentus, ka izskatos stiprs, un ar pozitīvām domām galvā dodos nākamajā trases etapā.

KP2 Kloofnek –  KP3 Platteklip Gorge 24.5km
Distance: 6.0km; augstummetri: 806; Divdaļīgs kāpums ar taisni pa vidu. Kāpums ļoti stāvs
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Prodigal Kumalo 2:26:04 1. Scotty Hawker 0:50:40
2. Scotty Hawker 2:26:17; +0:13 2. Prodigal Kumalo 0:51:01; +0:21
3. Ryan Sandes 2:26:40; +0:36 3. Bongmusa Mthembu 0:51:03; +0:23
6. Andris Ronimoiss 2:32:00 +5:56 9. Andris Ronimoiss 0:55:24; +4:44

Priekšā ir trases lielākais kāpums, kas mūs uzvedīs pilsētas lepnumā – Galda kalnā. Turpmāko sešu kilometru laikā ir jāpieveic 800 augstummetri. Tas pats par sevi nebūtu sarežģīti, bet šeit jāņem vērā, ka divi no šiem sešiem kilometriem ir pa taisni, bet lielākā daļa no augstummetriem ir divu kilometru ietvaros pirms pašas virsotnes. Kāpuma pirmā daļa padodas labi. Kāpju savā tempā, un, lai arī tie, kas šeit skrien, man tuvojas, distance dilst lēnām. Taisnes etapā vairs tik komfortabli nejūtos. Tā ir nedaudz tehniska, un es šķēršļus pārvaru lēnām.

Garā kāpuma vieglākā daļa

Nonācis pie kāpuma pēdējās un stāvākās daļas, atkal satieku video operatoru. Viņš skrien man līdzi un paralēli filmēšanai veic pareģojumu, ka Andrea no Latvijas distances otrajā pusē veiks izrāvienu un pakāpsies pāris vietas augstāk. Smieklīgi, iepriekš nekad neesmu ticis šādi saukts, bet šeit šī ir jau otrā reize vienas nedēļas laikā, jo arī kādā ēdināšanas iestādē, kur jāgaida rindā, es tieku atzīmēts tieši ar šādu vārdu. Ļaunā neņemu, pašu vietējo vārdi ir tik raibi, ka nemaz nebrīnītos, ka Andrea viņiem ir normāls džeku vārds.

Kāpums ir smags. Kustos nedaudz ātrāk par 20min/km un apdzenu tikai tūristus, kas man nezināmu iemeslu dēļ kalnā kāpj jau sešos no rīta. Skatoties atpakaļ uz serpentīnu, izskatās, ka konkurentiem neiet vieglāk un viņi man īpaši netuvojas.

KP3 Platteklip Gorge –  KP4 Table Mountain 30.8km
Distance: 6.3km; augstummetri: 204; Tehnisks reljefs, pārsvarā lejup
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Scotty Hawker 3:05:32 1. Daniel Jung 0:38:11
2. Bongmusa Mthembu 3:05:33; +0:01 2. Bongumusa Mthembu 0:38:51; +0:40
3. Ryan Sandes 3:05:36; +0:04 3. Ryan Sandes  0:38:56; +0:45
7. Andris Ronimoiss 3:14:01; +8:29 10. Andris Ronimoiss 0:42:01; +3:50

Kontrolpunktā tieku pie gumijkončas čūskas, bet pagaidām to nekārojas un tāpēc ielieku to somā. Tikai pēc tam, kad esmu sasniedzis kalna virsotni, pamanu, ka uzreiz aiz manis ir vēl viens skrējējs. Tas ir itālis Daniel Jung. Nesaprotu, no kurienes viņš uzradās, bet skaidrs, ka viņš ir ievērojami ātrāks par mani.

Šajā etapā man neveicas labi. Lielu daļu no šī etapa jau esmu redzējis treniņā. Tad tas likās viegls, bet tagad, pārvietojoties krietni ātrākā tempā, es ar to veiksmīgi galā netieku. Lai arī trase pārsvarā ved lejup, ik pa laikam ir dažas tehniskākas vietas, kur ir jāpiepalīdz arī ar rokām, un šeit, kā ierasts, esmu neizveicīgs un lēns. Zaudēju vēl vienu pozīciju un skumjākais, ka katru reizi, kad tas notiek, konkurenti no manis attālinās ļoti ātri. Tas nozīmē, ka arī aizmugurē esošie man strauji tuvojas, un es ar vien biežāk sāku skatīties uz aizmuguri.

Skaists, bet priekš manis arī grūts etaps

Brīdī, kad nonāku kontrolpunktā, esmu septītajā vietā, bet kamēr tur dzeru kolu un ēdu apelsīnus, ierodas arī dienvidāfrikānis Erwee, Lavaredo iepazītais rumānis Hajnal un viens no tūres populārākajiem džekiem Diego Pazos. Pēdējais sūdzas, ka šī nav viņa labākā diena. Pirms piecām nedēļām esot skrējis 100 jūdžu sacensības un kājas joprojām esot smagas.

KP4 Table Mountain –  KP5 Constantia 36.4km
Distance: 5.6km; augstummetri: 16; Pārsvarā viegls noskrējiens
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Ryan Sandes 3:35:17 1. Daniel Jung 0:27:05
2. Bongmusa Mthembu 3:35:25; +0:08 2. Patrick Parsel 0:27:23; +0:18
3. Scotty Hawker 3:35:34; +0:17 3. Robert Hajnal 0:28:39; +1:34
7. Andris Ronimoiss 3:42:59; +7:42 9. Andris Ronimoiss 0:28:58; +1:53

Nomocījies ar tehniskajām trases daļām, es nonāku uz betonēta ceļa, kas ved pārsvarā lejup. Kontrolpunktu esmu pametis kopā ar rumāni Hajnal, bet jau, pirms sākam skriet, zinu, ka šāds segums priekš manis ir krietni vien patīkamāks, un rumānis man līdzi netiks. Tā arī notiek, diezgan strauji no rumāņa attālinos, un brīdī, kad betona ceļš pārvēršas tehniskā taciņā, no konkurenta vairs nav ne smakas.

Pati taka nav īpaši veiksmīga. Vispirms satieku pāris tūristus, kuriem līdzi ir arī lieli četrkājainie draugi. Izskatās gana draudzīgi, bet dēļ tā, ka man viņiem ir jāskrien garām 30 centimetru attālumā, droši nejūtos, un katru reizi šādās situācijās pamatīgi piebremzēju. Arī uz kājām visa noskrējiena garumā noturēties nesanāk. Kādā brīdī paklūpu un jau krītu uz priekšu, bet laimīgā kārtā tieši tobrīd ir neliels kāpumiņš un es ar rokām veiksmīgi atstutējos pret pakāpienu. Varētu sākt pumpēties, bet tam šobrīd nav laika, tāpēc nolamāju sevi par paviršību un apsolos būt prātīgāks.

Atlikušo distanci līdz kontrolpunktam veicu bez aizķeršanās un tur ierodos septītajā pozīcijā. Neskatoties uz to, ka neesmu bijis ne tuvu ātrākais šajā etapā, esmu pietuvojies līderiem. Ja vēl izgrieztu ārā kontrolpunkta daļu, rezultāts būtu lielisks, bet arī kontrolpunkts ir daļa no sacensībām, un šoreiz es tur biju lēns.

KP5 Constantia –  KP6 Llandudno 44.4km
Distance: 8.0km; augstummetri: 163; Miksēts reljefs, pārsvarā ļoti ātrs.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Prodigal Kumalo 4:12:34 1. Prodigal Kumalo   0:36:54
2. Bongmusa Mthembu 4:12:37; 0:03 2. Bongmusa Mthembu  0:37:12; +0:18
3. Scotty Hawker 4:13:01; +0:27 3. Scotty Hawker   0:37:27; +0:33
7. Andris Ronimoiss 4:29:37; +17:03 6. Andris Ronimoiss 0:46:38; +9:44

Ja pirmajos 36 kilometros esmu zaudējis 7 minūtes, tad nākamajos astoņos kilometros zaudēju vēl desmit. Sākumā viss ir labi. Skrienu lejā no kalna un ātrums ir labs – šeit neko nezaudēju. Posma vidusdaļā ir salīdzinoši viegls kāpums, un tādos man vienmēr iet vāji – konkurenti uzskrien un ir prom, un es zaudēju pāris minūtes. Pats trakākais norisinās posma beigās. Atkal nedaudz atslābinos, nepamanu kādu sakni un, skrienot pilnā ātrumā, izgriežu potīti. Šeit zaudēju daudz laika. Vispirms kāds laiks ir jāpavada zemē, vārtoties Āfrikas smiltīs. Tās te ir sausas un ātri smērē drēbes, bet mani tas īpaši neuztrauc, jo mana potīte tiešām sāp. Izbļaustos un ar rokām dauzu pa zemi – tiešām sāp! Daudz laika zaudēju arī pēc tam, kad esmu atsācis kustēties. Kādu mirklīti lecu uz vienas kājas, bet tad sāku lēnām likt pie zemes arī satraumēto kāju. Sāp, un tāpēc vietā, kur varētu skriet ļoti ātri, kustos lēnām.

Pārsteiguma moments ir mirkli pirms nonākšanas kontrolpunktā pilsētiņā Llandudno. Atkliboju līdz šosejas malai un man par lielu pārsteigumu man tā ir jāšķērso. Abos virzienos iet aktīva divu joslu satiksme, kuru apturēt mēģina divi cilvēciņi ar sarkaniem karogiem. Apbrīnojamā kārtā viņiem tas veiksmīgi izdodas, un es tieku pāri, bet labu pēcgaršu šī vieta neatstāj.

Brīdī, kad nonāku kontrolpunktā, potīte ir pārstājusi sāpēt, un es varu pārvietoties cienījamā ātrumā. Šajās sacensībās viņa mani vairs netraucēs, bet vēl pāris dienas pēc sacensībām tā ir uzpampusi un ik pa laikam par sevi atgādina.

KP6 Llandudno –  KP7 Rocket Road 50.8km
Distance: 6.4km; augstummetri: 263; Tehnisks, bet pārsvarā taisns etaps. Beigu daļā īss, bet stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Prodigal Kumalo 4:55:13 1. Prodigal Kumalo 0:42:39
2.  Scotty Hawker 4:56:20; 1:07 2. Scotty Hawker 0:43:19; +0:40
3. Bongmusa Mthembu 4:56:34; +1:21 3. Daniel Jung 0:43:40; +1:01
8. Andris Ronimoiss 5:17:09; +21:56 10. Andris Ronimoiss 0:47:32; +4:53

Turpinām pa pludmali. Šeit man pretī skrien rumānis Hajnal. Īsti nesaprotu, ar ko viņš nodarbojas, bet ir skaidrs, ka viņš ir kaut ko sajaucis un tagad dodas uz kontrolpunktu. Pa smiltīm skriet man riebjas un šeit, pāris kilometru laikā, es saprotu, ka es būtu nožēlojams dalībnieks Marathon des Sables sacensībās. Meklēju cietākas vietas pludmalē pat, ja tas prasa ekstra metrus, bet ir vietas, kur nav izvēles un ir jāskrien pa smiltīm. Riebjas un nesanāk. Pēc kāda laika smiltis nomaina akmeņu krāvumi. Tie man riebjas vēl vairāk. Lēnām cīnos tiem pāri un, paveroties atpakaļ, jau pavisam tuvu redzu rumāni, kurš pārvietojas krietni vien raitāk.

Kāds no pludmales etapiem

Pa akmeņiem pārvietojos ļoti prātīgi, man nepatīk tehniskas vietas un man nepatīk, ja kaut kur var iekrist. Ar visu piesardzību gandrīz pamanos pabeigt sacensības pusceļā. Kādā brīdī kāpšanas vietā izlemju izmantot lēcienu. Nesen satraumētā kāja paceļas gaisā, lido un piezemējas uz vēlamā akmens, taču tā vietā, lai piezemētos tieši vidū, kur es tēmēju, tā piezemējas nedaudz uz sāniem, sāk griezties uz nepareizo pusi, bet pēdējā mirklī nofiksējas. Pāris milimetrus pa kreisi es saskatu garantēti izmežģītu potīti, pāris centimetrus pa kreisi es saskatu lauztu kāju divu metru dziļā caurumā. Turpinu lēnām un prātīgi!

Drīz mani apdzen rumānis. Izdzīvojis pludmales zonu, sāku kāpt nelielā kāpumā. Tas ir salīdzinoši īss, bet pietiekami stāvs, lai radītu man problēmas. Nedaudz cīnos ar nelabu dūšu, tāpēc pāris reizes iestiprinos ar sāls devām. Diemžēl tās nekad tik ātri nenostrādā, un turpmākajos kilometros man būs jāsadzīvo ar nelabumu. Lai arī ir desmit no rīta un temperatūra ir vien 20 grādi, saulē dzīve nav viegla. Jau no pirmās dienas šeit esam pārbaudījuši, ka pavasara saule šeit ir skarba, un to izjūtu arī tagad. Par laimi, organizatori šajā etapā ir noteikuši minimālo ūdens daudzumu izskrienot no kontrolpunkta 1.5l apjomā. Dzeru daudz un mēģinu tikt ārā no nelielās bedrītes.

Pēdējie kilometri pirms laika ņemšanas vietas ir pa taisni. Parasti šādās vietās esmu ātrāks par konkurentiem, bet tagad nedaudz mokos un uz priekšu kustos lēni. Laika ņemšanas vietā ierodos astotajā pozīcijā, bet turpat aiz muguras ir devītā vieta, un zinu, ka tālu nav arī Diego Pazos, kurš jebkurā mirklī var atgūt savas kājas un aiznesties man garām. Galvā sāku izdzīvošanas cīņu par 10. vietu.

KP7 Rocket Road – KP8 Hout Bay 58.9km
Distance: 8.1km; augstummetri: 498; Ļoti stāvs un tehnisks kāpums, kam seko garš un ne pārāk sarežģīts noskrējiens
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Prodigal Kumalo 5:53:08 1. Prodigal Kumalo 0:57:55
2.  Ryan Sandes 5:59:01; 5:53 2. Ryan Sandes 0:58:41; +0:46
3. Daniel Jung  6:07:03; +13:55 3. Daniel Jung 0:59:07; +1:12
7. Andris Ronimoiss 6:21:55; +28:47 8. Andris Ronimoiss 1:04:46; +6:51

Tiklīdz esmu garām laika ņemšanas vietai, taka sāk iet augšup. Treniņos šeit neesmu bijis, bet, spriežot pēc pagājušā gada rezultātiem, šeit ir jābūt kaut kam skarbam. Turpmākajos 1500metros man ir jāpieveic 430 augstuma metri un ar manu pašreizējo stadiju tas noteikti nebūs viegli. Vietējie šo vietu sauc par Ciešanu virsotni (Suther peak -> Suffer peak) un man pavisam ātri ir skaidrs kāpēc. Ja pirmie pārsimts metri vēl ir salīdzinoši kāpjami, tad kāpuma vidū sākas rāpšanās pa klintīm. Ja pirms pusstundas pludmalē es uzzināju, ka esmu ļoti nepiemērots Marathon des Sables sacensībām, tad tagad no saraksta varu izsvītrot veselu plejādi ar tādām sacensībām kā Tromsø Skyrace. Knapi kustos uz priekšu. Rāpjos gan ar kājām, gan ar rokām. Stenu, vaidu un lamājos. Apzinos, ka zaudēju ļoti daudz laika, jo šaubos, ka konkurentiem iet tikpat grūti. Daļēji to apstiprina arī rumānis, kurš strauji attālinās un dienvidāfrikānis Erwee, kurš vispirms man strauji pietuvojas, bet pēc tam apdzen un pazūd kaut kur klinšu spraugās. Es pat apzinos, ka šis nav ne tuvu tas trakākais, ko sacensībās varētu dabūt, bet man tas ir par traku. Domāju sliktas domas un prātoju par izstāšanos.

Ticis līdz augšai, prieku sevī neatgūstu. Ja pa šādu pašu murgu būs jātiek arī lejā, tad es esmu pamatīgā ķezā. Sākumā liekas, ka tā arī būs, bet tad man par lielu sašutumu tā vietā, lai mocītos lejup, vēlreiz ir jākāpj augšā. Kāpums, par laimi, nav ne garš, ne grūts, un pavisam drīz es atskārstu, ka šausmas ir galā.

Sākas noskrējiens. Lai gan joprojām nejūtos labi, saņemos un mēģinu atgūt vismaz nedaudz no zaudētā. Organizatori jau minēja, ka šī ir nomaļa vieta, un tāda tā arī izskatās. Koki ir apdeguši, flora ir jokaina un tam pa vidu ved mistisks zemes ceļš no pagājušā gadsimta. Cītīgi skrienu, līdz kādā brīdī aptveru, ka sen neesmu redzējis marķējumu. It kā jau nekur nogriezties nevarēja, bet, zinot, pa kādām pilnīgi nejauši izvēlētām vietām es tikko kāpelēju, drošs nevaru būt. Uzlieku savā Suunto trases karti un redzu, ka esmu uz pareizās takas. Marķējumu neredzu vēl kādu kilometru un esmu priecīgs, ka esmu pirms tam izpildījis mājasdarbu un parūpējies, lai man šī karte būtu.

Noskrējiens ir ļoti viegls. Lai gan ir daudz līkumu un vairāku mazāku šķēršļu, ātrumu var attīstīt diezgan lielu, un es jau pavisam drīz esmu aizmirsis par nelabumiem un Ciešanu virsotni. Man par lielu prieku dažus kilometrus pirms kontrolpunkta pamanu sev priekšā Erwee, un ir skaidrs, ka es viņam strauji tuvojos. Vēl lielāks pārsteigums ir, kad es aiz kāda no līkumiem atrodu klibojošu Mthembu. Šoreiz ir mana kārta izrādīt līdzjūtību, jo dienvidāfrikānis esot samežģījis potīti, un viņam sacensības esot galā. Esmu atguvis savu astoto vietu un jau pilsētā pirms kontrolpunkta, pēc tam, kad apdzenu Erwee, atgūstu arī septīto vietu. Līderiem zaudēju jau gandrīz pusstundu, tas ir daudz, bet pie tāda tempa varēja būt sliktāk, krietni, krietni sliktāk.

KP8 Hout Bay – KP9 Constantia 69.0km
Distance: 10.1km; augstummetri: 283; Pārsvarā taisns, beigu daļā neliels kāpums
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Prodigal Kumalo 6:40:33 1. Prodigal Kumalo 0:47:25
2.  Ryan Sandes 6:50:25; 9:52 2. Ryan Sandes 0:51:24; +3:59
3. Scotty Hawker  7:00:32; +19:59 3. Patrick Parsel 0:51:48; +4:23
7. Andris Ronimoiss 7:13:53; +33:20 4. Andris Ronimoiss 0:51:58; +4:33

Kontrolpunktā izbaudu brīvprātīgo uzmanību. Man apkārt ir vismaz piecas dāmas un tieku aprūpēts ļoti profesionāli. Man ir nepieciešams izkratīt no apaviem smiltis, un dāmas ir gatavas ne tikai mani pabarot un padzirdināt, bet arī uzvilkt un sašņorēt manus Inov8 apavus. Ar apaviem gan tieku galā pats, nedaudz izbaudu uzmanību un dodos prom.

Nākamais etaps ir pārsvarā taisns. Vispirms skrējiens pa slaveno Hout Bay pludmali, kuras burvību es īsti saskatīt nespēju. Šeit, priekš baltieša diezgan vienkāršā pludmalē, ir pilns ar suņiem, kuriem saimnieki ne visai pievērš uzmanību, un viss apkārt izskatās noplucis. Iznavigējis cauri suņu bariem un šķērsojis vēl pāris braucamos ceļus, es nonāku posmā, kur ir jāskrien pa ceļa malu. Sev tālu priekšā redzu skrējēju un nodēvēju viņu par Mr.6, jo tā ir pozīcija, kurā viņš šobrīd atrodas. Mr.6 kalpo par labu motivāciju nemitīgi kustēties. Lai gan trase ir gandrīz taisna, tomēr visu laiku ir jāskrien nelielā kāpumā, un šāda skriešana ierasti prasa lielu piespiešanos.

Mr.6 ir arvien tuvāk, bet vienā mirklī es ieraugu upīti un nolemju apdzīšanas manervu nedaudz atlikt, lai kārtīgi atsvaidzinātos. Tikai pēc mirkļa saprotu, ka arī Mr.6 ir darījis to pašu, jo no upītes ārā ved slapjas pēdas. Vēl pēc mirkļa izlemju piestāt ātrai zaļajai pauzei un tikmēr Mr.6 jau ir prom.

Posma beigās Mr.6 tomēr noķeru. Tiesa, kā par nelaimi, sākas neliels kāpums, kurā mans konkurents cītīgi skrien. Ar domu spēku mēģinu viņu apturēt un pārliecināt, ka skriet šeit nav nepieciešams, un tavu brīnumu – izdodas. Mr.6 pašā kāpuma augšā salūst un uz mirkli pāriet soļos. Līdz džedajam man vēl tālu, bet vismaz pamatus esmu apguvis godam.

Ilgi gan priecāties neizdodas, atlikušie kilometri līdz kontrolpunktam ir bagāti ar nelieliem kāpumiem, un Mr.6 vairs manam domu spēkam nepadodas. Viņš nedaudz atraujas un kontrolpunktā es ierodos joprojām esot 7. pozīcijā.

KP9 Constantia – KP10 Alphen Trail 75.1km
Distance: 6.1km; augstummetri: 142; Viegli reljefains apvidus.
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Prodigal Kumalo 7:12:29 1.  Ben Brimble 0:31:19
2.  Ryan Sandes 7:23:11; 10:42 2.  Prodigal Kumalo 0:31:56; +0:37
3. Scotty Hawker  7:32:37; +20:08 3. Scotty Hawker 0:32:05; +0:46
5. Andris Ronimoiss 7:46:10; +33:41 4. Andris Ronimoiss 0:32:17; +0:58

Šeit es jau reiz esmu bijis, un šeit trasei pieslēdzas 30km un 65km distances lēnākie skrējēji un 100km distances skrējēji, kuri nav paspējuši noteiktajā laikā un ir pārveidoti par 65km skrējējiem. Tas nozīmē, ka atlikušajos 30 kilometros man būs jānodarbojas ar nemitīgu apdzīšanu. No vienas puses tas ir kaitinoši, jo ne vienmēr to ir viegli izdarīt, bet no otras puses man tas patīk. Pirmkārt, tas neļauj atslābt, jo visu laiku ir ko apdzīt, otrkārt, es to esmu pieradis darīt, jo Stirnubukā tas ir jādara katrā posmā. Ēnas puse šim visam ir tā, ka ir grūti pamanīt savus tiešos konkurentus – gan priekšā, gan aiz muguras.

Šis posms ir skaists. Skrienam garām vīnogu laukiem un vienā brīdī pat cauri vīnogu laukam. Ir sajūta, ka esam īstos laukos. Tajā pašā laikā civilizācija visu laiku ir jūtama, un šeit ceļi jāšķērso ir nemitīgi. Dažās vietās ir nolikti cilvēciņi ar karodziņiem, bet dažās vietās satiksme ir jāregulē pašam.

Tikai pāris kilometrus pirms kontrolpunkta pamanu sev priekšā skrējēju, kurš nedaudz krīt ārā uz apkārtējo fona. Nospriežu, ka tas vai nu ir kāds no manas distances vai arī pēkšņi otro elpu atguvis 65km distances skrējējs. Lai arī skrējējs man priekšā pret kalniņiem nedaudz pastaigā, kopumā viņš nemitīgi skrien, un tas neiet kopā ar to, ko dara šeit esošie 65km distances skrējēji.

Esmu ātrāks un drīz vien priekšā esošo skrējēju esmu noķēris. Tas ir rumānis Hajnal. Nedaudz viņu uzmundrinu, bet tajā pašā laikā nopriecājos, ka atkal esmu ielauzies atpakaļ top6.

Noskanēts un gatavs turpināt ceļu.

Pirms paša kontrolpunkta mani atkal sagaida sacensību operators. Viņš man skrien līdzi un priecīgi ziņo, ka viņam ir izrādījusies taisnība un Andris (jā, vairs ne Andrea) ir pacēlies uz top5, un kas zina, ņemot vērā atlikušās trases netehnisko raksturu, varbūt pacelsies vēl kādu vietu augstāk. Joku par top5 nesaprotu un mirkli vēlāk, kad satieku Leldi un viņa saka to pašu, turpinu nesaprast.

Tieku pie savām Isostar želejām, padzeros kolu un nolemju pēdējā brīdī no galda pagrābt krekeri. Tā izrādās kļūda, jo skrienot tas ātri mutē saķep, un nākamo kilometru es vairāk spļaudos nekā skrienu.

KP10 Alphen Trail  – KP11 Kirstenbosch 79.9km
Distance: 4.8km; augstummetri: 309; Salīdzinoši vienkāršs kāpums
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Prodigal Kumalo 7:44:53 1. Andris Ronimoiss 0:31:05
2.  Ryan Sandes 7:55:15; 10:22 2. Ryan Sandes 0:32:04; +0:59
3. Scotty Hawker  8:05:11; +20:18 3. Prodigal Kumalo 0:32:24; +1:19
5. Andris Ronimoiss 8:17:15 +32:22  

Nākamais etaps ir nedaudz pret kalnu, bet lielākoties skrienams. Man šeit iet pārsteidzoši labi. Joprojām dzīvoju uz emocijām, ko man sniedza iepriekšējais kontrolpunkts un cītīgi apdzenu atpalicējus. Katru reizi, kad pret kalnu pāreju soļos, nedroši skatos atpakaļ, vai man kāds netuvojas, bet tur neviena nav. Līdz laika ņemšanas vietai tā arī nevienu konkurentu nesatieku un, joprojām neziņā par savu pozīciju, jautāju trases tiesnesim, kurā pozīcijā es esmu un cik tālu man priekšā ir nākamais skrējējs. Saņemu atbildi, ka tiešām esmu piektais un ceturtā vieta ir trīs minūšu attālumā. Izrādās, ka Mr.6 jeb īstajā vārdā Patrick Parsel esmu apdzinis jau pirms iepriekšējā kontrolpunkta. Mans domu spēks viņu ir tā sadragājis, ka viņš ne tikai ir nolūzis, bet pāris kontrolpunktus vēlāk nolemj izstāties.

Šis posms man ir bijis īpašs. Pirmo reizi pasaules tūres ietvaros esmu kādā no etapiem bijis pirmais un ļoti pārsteidzoši, ka tas ir etapā, kur trase pārsvarā iet augšup. It kā sīkums, un tomēr ļoti patīkami.

KP11 Kirstenbosch – KP12 University 88.5km
Distance: 8.6km; augstummetri: 296; Tehnisks etaps ar miksētu reljefu
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Prodigal Kumalo 8:43:35 1.  Scotty Hawker 0:56:45
2.  Ryan Sandes 8:52:00; +8:25 1.  Ryan Sandes 0:56:45; +0:00
3. Scotty Hawker  9:01:56; +18:21 3. Andris Ronimoiss 0:57:14; +0:29
4. Andris Ronimoiss 9:14:29; +0:30:54  

Trīs minūšu pārsvars izrādās trīs sekunžu pārsvars, jo divdesmit metrus pēc laika ņemšanas vietas, es panāku Daniel Jung. Viņam viegli neiet, un pēc tam, kad esmu viņu uzmundrinājis, es viņu apdzenu un uzreiz sāku bēgšanu prom. Daniels nepretojas un drīz viņu vairs neredzu.

Šis posms man nepatīk. Lai arī operators minēja, ka trases atlikušajā daļā vairs tehnisku sadaļu nebūs, šī ir gana tehniska priekš manis. Visu laiku ir pamatīgs augšā, lejā ņigu ņegu, segums ne vienmēr ir pateicīgs skriešanai un es cīnos, lai tam visam tiktu cauri. Lēnām sāk parādīties arī sagurums un trases vidusdaļā uzpeldējušais emocionālais pacēlums noplok.

Neilgi pirms kontrolpunkta jau esmu pavisam saguris, un, lai gan kustos pietiekami ātri, viegli vairs tas nenāk. Keiptaunas universitātē, kas ir arī kontrolpunkts, ieskrienu kā ceturtais. Zinu, ka top3 man priekšā ir tālu, bet par to, kas notiek aiz muguras, nezinu neko, un tāpēc jākustas ir pēc iespējas ātrāk.

Šis kontrolpunkts ir izveidots ļoti haotiski. Tas ir diezgan liels un šeit var palīdzēt atbalsta komandas, tomēr tās netiek ielaistas iekšā pašā kontrolpunktā. Tas rada lielu bardaku. Ieskrējis kontrolpunktā, uzreiz meklēju Leldi, bet viņas nekur nav. Brīvprātīgiem man apkārt cītīgi jautā, ko es meklēju un es tā arī atbildu, ka meklēju Leldi. Beigās pamanu, ka viņa ir uzreiz aiz kontrolpunkta, pametu neizpratnē esošos brīvprātīgos un dodos uzpildīties.

KP12 University – KP13 Dead Man’s Tree 95.6km
Distance: 7.0km; augstummetri: 457; Stāvs, bet īss kāpums sākuma daļā, pēc tam miksēts reljefs.
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1. Prodigal Kumalo 9:38:01 1.  Scotty Hawker 0:49:59
2.  Ryan Sandes 9:43:31; +5:30 2.  Ryan Sandes 0:51:31; +1:32
3. Scotty Hawker  9:51:55; +13:54 3. Robert Hajnal 0:52:01; +2:02
4. Andris Ronimoiss 10:09:43; +0:31:42 5. Andris Ronimoiss 0:55:14; +5:15

Līdz finišam ir atlikuši desmit kilometri, un jau tagad saprotu, ka mērķis par 10 stundām ir nereāls, jo priekšā vēl ir kārtīgs kāpums. Tas izrādās grūtāks nekā man sākotnēji likās, kad pētīju trases profilu. Tas ir pietiekami īss, bet diezgan stāvs, un nedaudz pie zemes spiež arī karstums. Vietās, kur ir lielāks klajums un uzpūš vējš, es izplešu rokas un tveru katru vēsuma mirkli. Nedaudz nožēloju, ka no Leldes neesmu paņēmis kolu. Tā tagad noderētu, jo paliek arvien grūtāk un sāk gribēties ēst. Izmakšķerēju no somas gumijkonfektes čūsku, ko esmu nesis līdzi 70 kilometrus. Čūska ir manāmi pakususi un ilgu laika posmu trasē radīja man sajūtu, ka man ir attaisījusies kāda no želejas paciņām, jo liekot roku šajā kabatā, vienmēr bija kaut kas lipīgs. Čūska ir garšīga, bet žēl, ka nav vēl.

Ticis galā ar kāpumu, nonāku uz šauras un nedaudz tehniskas takas. Šeit ir ļoti daudz apdzenamo un ne visi ir gatavi mani laist garām. Nelielajā spēku izsīkumā un vējā nespēju arī tik labi izteikties, un tāpēc daži no atpalicējiem mani pamatīgi nokaitina. Ik pa laikam mēģinu saprast, vai man ir kāds sekotājs, bet to ir grūti saprast, jo taka ir pilna ar skrējējiem, un ap šo brīdī ātrie no lēnajiem nemaz ar tik daudz neatšķiras.

Keiptauna no augšas

Pēdējā laika ņemšanas vietā nonāku 4. pozīcijā. Esmu sapratis, ka man ir vismaz minūtes pārsvars un ir ļoti maza iespēja, ka atlikušajos trīs kilometros mani kāds varētu noķert. Tajā pašā laikā no treniņa zinu, ka atlikušajā posmā arī ir riebīgs noskrējiena gabaliņš, kur lietas var noiet greizi, un pirms pašas pilsētas ir iecienīta suņu pastaigas vieta, kur man temps, ieraugot suņus, varētu pamatīgi kristies.

KP13 Dead Man’s Tree – KP14 Cape Town 98.5km
Distance: 3.0km; augstummetri: 16; Ātrs noskrējiens ar dažām tehniskām sadaļām.
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Prodigal Kumalo 9:51:00 1.  Scotty Hawker 0:12:32
2.  Ryan Sandes 9:56:03; +5:03 1.  Ryan Sandes 0:12:32; +0:00
3. Scotty Hawker  10:04:27; +13:27 3. Prodigal Kumalo 0:12:59; +0:27
4. Andris Ronimoiss 10:22:59; +0:31:59 4. Andris Ronimoiss 0:13:16; +0:44

Bažas gan ir veltas. Ar riebīgo daļu tieku galā bez problēmām un arī suņus šajā diennakts stundā šeit nemana. Pilnīgi bez pārdzīvojumiem gan cauri netieku. Kādā brīdī apdzenu četru vīru grupiņu un pēc mirkļa saprotu, ka man kāds ļoti strauji min uz papēžiem. Satraukti skatos atpakaļ, bet tas izrādās viens no četriem vīriem, kurš nolēmis nedaudz man paturēties līdzi. Puisis gan saka, ka man nav ko satraukties, bet iekšēji esmu uz viņu dusmīgs un tādēļ nedaudz paātrinos, lai tiktu no liekēža vaļā.

Finišs ir turpat, kur starts. Pēdējos kilometrus esmu mocījies, līdz ar to esmu ļoti priecīgs to redzēt. Ceturtā vieta sportā ir viena no riebīgākajām, bet šoreiz es par to nepārdzīvoju, jo uzskatu, ka esmu noskrējis labi. Īpaši patīkami, ka distances otrajā pusē esmu noskrējis ļoti līdzīgi ar labākajiem. Spēja skriet ilgi ir un paliks viens no maniem lielākajiem trumpjiem.

Braucot uz Dienvidāfriku, viens no maniem pamatmērķiem bija uzlabot I-TRA reitingu, lai varētu kvalificēties CCC skrējienam bez maksas, un ir liels prieks, ka tas arī izdevās. Piesakoties sacensībām, cerēju uz top3 finišu, bet mirklī, kad uzzināju dalībnieku sastāvu, sapratu, ka arī top5 būs labs rezultāts. Labs sezonas sākums, kas liek pozitīvi raudzīties arī uz 2018. gada startiem.

Kad darbiņš ir padarīts

Jau esot atpakaļ Latvijā saņemam jautājumu par to, vai pie iespējas mēs brauktu uz Dienvidāfriku vēlreiz? Lelde to ātri izlabo – nav jautājums, vai mēs brauktu vēlreiz, jautājums ir, kad mēs brauksim vēlreiz. Šī ir fantastiska vieta, kur būt. Gan Keiptauna, gan vēlāk Krūgera nacionālais parks ir vietas, kur palika tik daudz, ko darīt. Šeit ir fantastiski cilvēki, apbrīnojama daba un lielisks ēdiens.

Ultra Trail Cape Town, lai arī ar saviem nelieliem trūkumiņiem, ir lieliskas sacensības un domāju, ka ar katru gadu tās kļūs arvien labākas. Trasē ir ātri noskrējieni un tehniski noskrējieni, ātras taisnes un pludmales, lēzeni kāpumi un rāpšanās uz visām četrām – tajā ir viss. Mēs tur gribam atgriezties un iesakām pamēģināt šīs sacensības arī Tev!

13 komentāri rakstam Ultra Trail Cape Town 2017

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Apbrīnoju un paklanos! Ļoti skaists, emocijām bagāts apraksts. Bija patīkami lasīt. Iztēli rosinošš.

  • iva rs iva rs

    Īsta džedaja cienīgs rezultāts! Keiptauna jau bija manu ceļojumu wishlist, tagad pakāpās mazliet uz augšu

  • Noslēdzošā trešdaļa elites līmenī. Izlasot aprakstu, var saprast abu vietējo skrējēju dubultuzvaru, bet citā reizē viņiem nāksies piekāpties Džokeram

  • sandalman sandalman

    Dzokers strauji tuvojas elites ultristiem! Gluzhi neticami nemot veraa, ka Latvijaa nav kur iisti uztrenet “akmentaku” skrieshanas tehniku. Novelu panakumus Jaunajaa Gadaa! Tagad kas cits – arii man ir veleshanas kaut ko noskriet Afrikaa. Visrealakais shkiet ir Keiptaunas maratons septembrii. Varbut kads no noskrienieshiem pievienojas?

  • antra antra

    Apbrīnoju to fantastisko spēju skriet tik ilgi kombinācijā ar tik ātri. Wow! Prieks sekot līdzi un pēcāk lasīt, kā tad īsti gāja.
    Bet turpmāk novēlu vēl lielākus ātrumus un virsotnes, mazāk kritienu, un ticu, ka arī pirmā vieta posmā nekur neizpaliks. :-)
    Vislielākie apsveikumi!

  • piile piile

    Tavus aprakstus vienmēr ir prieks lasīt. Domāju, ka reti kurš tik krāsaini un daudzpusīgi ar niansēm var uzrakstīt.

  • .Linda .Linda

    Man jau šķiet, ka šī sezona parāda, ka Andris nevis “tuvojas elitei” vai “elites līmenī”, bet viņš jau ir viens no elites.

  • Jāpiestrādā pie kritieniem, tad jau tā lieta aizies

  • Apsveicu! Lasīju un atcerējos, kā sestdienas Supervaroņu treniņš Siguldā tika pavadīts ar telefonu rokā, nemaz nerunājot par satraukumu, kad vairs neienāca informācija no finiša un bija tikai cerība, ka ir nosargāta 4. vieta, līdz beidzot, gādājot paklāju un citas pavisam normālas lietas Skrējēju ballei, atnāca ilgi gaidītā ziņa, ka ir!
    Lielisks apraksts, joprojām mazliet apbrīnoju Tavu spēju atcerēties tik daudz detaļu. Dienvidāfrika patiešām izklausās pēc vietas, ko iekļaut apciemojamo vietu sarakstā.

  • edGars

    Paldies par stāstu.

  • Mošķis Mošķis

    paldies par lielisko rakstu – tik daudz atcerēties, kad esi iekšā cīņā par elementāru izdzīvošanu trasē un vēl tuvu pjedestālam, tas ir jāprot un jāgrib! Tāpat apsveicu ar mistera lieliskā titula iegūšanu – pelnīti, lai ko teiktu konkurenti ;) Būt kalnietim mūsu līdzenumos – tas ir kaut kas! Lai izdodas turpmākie starti. Raksti vēl! ;)

  • mtiger mtiger

    Forši! Šis man arī varētu patikt :)

  • Lauma Lauma

    Kalnu profesors.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.