Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Cik daudz jāatpūšas ultramaratonu skrējējiem?

ultrarunnersrest

Pērnajā rudenī, lasot par klasisko pianistu Džonatanu Bisu, uzdūros kādam fragmentam Bisa e-grāmatā “Bēthovena ēna” (Beethoven’s Shadow), kurā vēstīts: lai labāk izprastu skaņdarbu, pie kura strādā, viņam no tā zināmā mērā ir jādistancējas. “Ja [skaņdarbam] liek mieru, prātu un pirkstus nodarbinot ar citām lietām,” viņš raksta, “tad tas bieži sniedz labāku rezultātu nekā pats īstais darbs.” Viņš tam nemin pamatojumu un nepiedāvā savu atpūtas/treniņa formulu kā pierādījumu. Atpūtas priekšrocības viņam zināmas, jo viņš to zina pēc savas pieredzes.

Tātad, ja to attiecina uz ultramaratonu skriešanu…

Ja paņem to teikumu, aizstāj “pirkstus” ar “kājas”, nedaudz pakoriģē struktūru, tad iegūst:

Ja atpūšas, prātu un kājas nodarbinot ar citām cietām, tad tas bieži sniedz labāku rezultātu nekā pats īstais darbs.

Vai ir vēl kāds labāks arguments par labu ultramaratonistu atpūtai? Āķis slēpjas valodā. Teikums neliek samazināt treniņu intensitāti vai apņēmību. Teikums pieņem, ka skrējējs veicis nepieciešamos treniņus (“īstais” darbs), pats par sevi pieņemot, ka skrējējs sniedz atdevi. Teikums ierosina, ka skrējējam nepieciešami periodi, kad viņš neskrien, lai trenēts un apņēmīgs skrējējs pilnveidotos. Netieši norādīts, ka piecas dienas bez skriešanas varētu tevi izveidot par labāku skrējēju nekā 5 jūdžu (8 kilometru) ātruma darbi.

Ultramaratonu skrējēji intuitīvi apzinās atpūtas nepieciešamību. Šī iemesla dēļ tikai daži regulāri nodarbojas ar to, par ko apzināmies, ka nespējam tikt galā – treniņos nedēļā noskrien 140 jūdzes (225 kilometrus), trijās no četrām nedēļas nogalēm piedalās smagās sacīkstēs. Taču bieži mēs cīnāmies ar savu intuīciju. Mēs zinām, ka tad, ja iešmauksim vēl vienu pēdējo ātruma treniņu, tad uz sacīkstēm būsim labākā formā. Arī virtuālā kultūra šajā ziņā ir naidnieks. Mēs zinām: ja skriesim nākamajā dienā pēc sacīkstēm, kad kājas jau beigtas, un to nopublicēsim sociālajos tīkos, tad saņemsim pozitīvas atsauksmes, apliecinot, cik superīgi esam, pārspēsim savu sāpju slieksni. Mēs apgalvojam, ka galu galā tā ir ultramaratonu skriešanas būtība: pārsniegt savu spēju robežas. Atpūta ir slikta. Tā domāta nīkuļiem un neapņēmīgajiem. Kāpēc ierobežot tās aktivitātes, kas mums nepieciešamas un pēc kurām alkstam, aktivitātes, kas ir mūsu dvēseles daļa?

(To par svarīgu jautājumu varētu uzskatīt Džons Saterlens, kurš nesen pārspēja ASV rekordu, skrienot pēc iespējas vairāk dienas pēc kārtas. Vairāk nekā 45 gadus viņš katru dienu skrējis vismaz jūdzi (1,6 km), ieskaitot dienas pirms un pēc antroskopiskas ceļa operācijas vai atrodoties laivā viesuļvētras laikā.)

Ultramaratonisti sasniedz līmeni, kad šāds domāšanas veids kļūst nopietns, jo mums no dabas dots izvirzīt neparastas ambīcijas. Vispirms tas ir nekaitīgs mērķis finišēt sacīkstēs, kas ir garākas nekā maratons, un pēkšņi mēs esam gatavi uz jebko, lai uzstādītu personīgo rekordu 100 jūdžu (160 km) skrējienā, lai varētu piedalīties eksotiskās sacensībās, lai skrietu šķietami neaptverama projekta ietvaros. (Esmu dzirdējis, ka Dīns Karneizess vēlējās pa Kluso okeānu aizskriet no Kalifornijas līdz Havajām, atrodoties milzīgā piepūšamajā pludmales bumbā. Nav ne jausmas, vai tā ir taisnība, bet vēlos, kaut tā būtu.) Mūsu ambīcijas ir ļoti relatīvas, bet tas nemaina to nopietnību.

Pieaugot mūsu ambīcijām, tām tiek pieskaņoti arī treniņi. Ja esi skrējis ultramaratonu divus gadus un visgarākais skrējiens ir bijis 50 jūdzes (80 km), bet tu nupat kā pieteicies 100 jūdžu (160 km) skrējienam, kas notiks pēc 3 mēnešiem, tad tev jāskrien vairāk. Tas ir loģiski. Taču cik vairāk? Vai esi ātrs 50 jūdžu skrējējs, kurš plāno pirmo 100 jūdžu skrējiena pusi pieveikt lēnām, bet otrajā saraut? Vai esi vecumā ap 35 ar īpaši labu veselību un labā formā? Vai gan sacensībās, gan treniņos esi skrējis tik daudz, ka dzīves laikā kopsummā noskrietas 50 000 jūdzes (80 467 km)? Vai kādreiz esi piedzīvojis salīdzinoši nopietnu traumu?

Šos faktorus precīzi novērtēt ir neiespējami, taču tie nosaka, cik daudz atpūtas katram ir nepieciešams. Tas, nosakot atpūtas daudzumu, arī ir visāķīgākais – to nevar noteikt ar zinātniskām metodēm, un to dara tikai intuitīvi. Šad un tad mums tiek apgalvots pretējais. Kad trenējos savam pirmajam maratonam, lasīju, ka jāatpūšas tik dienas, cik jūdžu noskriets. Lai arī par distanču skriešanu es zināju maz, man tas likās nepareizi. Nav jau tā, ka tas nevarēja būt pareizi. Ja pēc maratona noskriešanas es vēlētos atpūsties gandrīz mēnesi, tad es tā darītu, ja es to gribētu un man tik daudz atpūtas būtu nepieciešams, nevis tāpēc, ka ievērotu atpūtas režīmu formulu.

Man nav atpūtas režīma formulas, bet man ir atpūtas kategorijas. Pirmās trīs ir diezgan acīmredzamas un bezkaislīgas. Pirmā no tām: atpūsties treniņu laikā. Tā varētu būt lēna skriešana, lai izlīdzinātu pulsu ātruma treniņu laikā, vai 10 minūtes gari pārtraukumi, lai apēstu kaut ko kārtīgu garu taku skrējienu laikā. Atpūta ir būtiska. To zina visi skrējēji, jo ikviens līdz tai kādā brīdī ir nonācis piespiedu kārtā.

Šis ir piemērots brīdis, lai apzinātos, ka visa skrējēja dzīve sastāv no atpūtas. 365 dienās ir 525 600 minūtes (piezīme: pie šiem statistikas rādītājiem es nenonācu, skatoties filmu Rent). Šajā laikā vidējais ultramaratonists noskrien 50 jūdzes (80 km) nedēļā ar ātrumu 8 minūtes uz jūdzi, kas vidēji ir 57 minūtes un 8 sekundes dienā, vai 20 857 minūtes un 8 sekundes gadā. 3,9% no visa laika veltīta skriešanai, un 96,1% ir atpūtai.

Otrais atpūtas veids ir atpūta starp treniņiem. Katram tā ir citādāka. Kāda pēdējā gada laikā savu treniņu režīmu esmu iedalījis sešu nedēļu posmos: TRENIŅA nedēļa, nedēļa BEZ TRENIŅA, un tā trīs reizes. Ja cenšos uztrenēt formu, nedēļā BEZ TRENIŅA kopumā es varētu veikt ap 30 jūdzēm (48 km) ar īsiem/vienkāršiem ātruma treniņiem, vai lēnu skrējienu 2,5 h garumā. Ja esmu formā, tad TRENIŅA nedēļā kopumā noskrienu ap 110 jūdzēm (177 km), ar vairākiem 20 jūdžu (32 km) skrējieniem vienam pēc otra, septiņas stundas garu taku skrējienu, 13 jūdžu (21 km) ātruma treniņu un vēl šo to, lai kopumā būtu 110 jūdzes. Starp skrējieniem cenšos atpūsties, kārtīgi izgulēties. Dažkārt tas izdodas, bet dažkārt nē. Atpūta starp treniņiem, citējot vēstures labākos filozofus, ir tāda, kāda tā ir.

Trešā kategorija ir atpūta starp sacīkstēm. Pagājušajā rudenī, veidojot sacensību grafiku šī gada pirmajai pusei, atklāju, ka manas trīs sacīkstes ir ieplānotas ideāli. Lai gatavotos 24 stundu skrējienam jūlijā, ziemas beigās sacīkstēs noskriešu 50 jūdzes (80 km), bet pavasara vidū – 100 jūdzes (161 km). Divi mēneši starp tām likās ideāli: nedēļa bez skriešanas, nedēļa ar skriešanu, lai atkoptos, 5 nedēļas smagu treniņu, divas atslodzes nedēļas. Šie plāni ātri izčākstēja. Īans Šārmans ir rakstījis par to, kā izmantot skriešanu sacīkstēs kā treniņu, bet tas nav īpaši praktiski tādam skrējējam kā man, kura dzīvesvieta un grafiks ļauj piedalīties vien dažās sacensībās gadā. Izdomāt, kā man sacīkstēs sasniegt labāko rezultātu un arī pienācīgi starp tām atpūsties, ir sarežģīti, tāpēc nav vērts par to domāt.

Pēdējais atpūtas veids vismazāk balstīts uz intuīciju. Tam pamatā ir domāšana. Šī iemesla dēļ to uzskatu par visvērtīgāko. Šo atpūtu es dēvētu par ”īsto atpūtu”. Man īstā atpūta nozīmē tādu atpūtu, kad aizmirsti, ka esi ultramaratonu skrējējs. Tu neseko treniņu grafikam, gaišā dienas laikā nesapņo par sacensībām, nelasi par skriešanu. Pamatā tu atturies no sporta. Ultramaratonistiem to grūti aptvert, jo esam sev noteikuši: ja skrienam ultras, tad esam skrējēji, un skrējēji nekad nevar nebūt skrējēji. Tomēr visi nonākam tādā punktā, kad nevēlamies skriet, turklāt ne tikai tobrīd, bet arī nākamajā dienā, nākamajā nedēļā un vēl labu laiku pēc tam. Mūsu prāti un ķermeņi saka, lai neskrienam. Varbūt paņemt nedēļu brīvu, varbūt pat divas. Drīz mūsu identitāte un tai piesaistītā intuīcija mums ziņo, ka esam paņēmuši pārāk daudz brīvdienu. Ja drīz atkal neatsāksim treniņus, tad vairs nebūsim tie, kas esam. Mēs atrodam jaunas sacīkstes, izveidojam jaunus treniņu grafikus. Bez problēmām atkal ieviešam skriešanu savā dzīvē. Sakām: “Es atpūtos divas nedēļas. Divas nedēļas bez skriešanas! Es atkaļ ļoti gribu skriet, esmu gatavs!” Tas nostrādā reizi vai divas. Varbūt arī vairāk, varbūt tas nostrādā dažus gadus. Taču kādu dienu negaidot notiek tā, ka mūsu prāti un ķermeņi vairs nepriecājas par skriešanu. Mums nepieciešama atpūta, nopietna, nopietna atpūta. Vienīgais veids, kā to panākt, ir pārtraucot domāt kā ultramaratonistam.

Aprīļa pēdējā nedēļā nefinišēju “C&O Canal 100” sacīkstēs, un es domāju par to, cik satriecoši būtu mēnesi neskriet. Tas izskaidro to, kā pavadīju maiju. Es ne tikai vienkārši neskrēju, es vispār nedomāju par skriešanu. Es nedomāju par nākamajām sacensībām, tuvāko treniņu, vai to, ka es neskrienu. Ultramaratonu skriešana novirzījās dzīves otrajā plānā. Es nebiju 100% godīgs, jo katru reizi, kad trenējos, braucot ar velosipēdu pa pilsētu, zālē veicot kāju vingrinājumus vai mētājot bumbiņu beisbola laukumā, es domāju par to, kā šīs izmaiņas manā treniņu režīmā galu galā palīdzēs ultramaratonu skriešanā. Taču es to darīju rezervēti, tās bija lietas, kuras parasti neveicu, jo veltīju sevi ultramaratonu skriešanai, lietas, ko darītu biežāk, ja nebūtu ultraskrējējs (bet tās arī bija lietas, kas mani tomēr nevarēja aizvilināt no ultramaratonu skriešanas).

Dzīvojot valsts ziemeļaustrumos, no kurienes jābrauc vairākas stundas, lai nonāktu kalnā, kuru pieveikšanai nepieciešams vairāk par 5 minūtēm, jutos svētlaimīgs, ka pirmie skrējieni pēc manas atpūtas bija Tūsonā, Arizonas štatā, kur notika manu draugu kāzas. Pirms divām nedēļām piektdienas vakarpusē, kamēr manai sievai tika veikts manikīrs kopā ar līgavu, es 50 minūtēs izmetu loku pa Sabino kanjonu. Lēnām pieveicu nelielo kāpumu, pierodot pie jaunajiem apaviem – oranžiem Brooks Pure Flow 2 (divi pāri, katrs pa $40, kurus paķēru, DSW pērkot uzvalka kurpes), un tad skrēju pa akmeņainu reljefu, pa kuru nebiju pārvietojies jau vairākus mēnešus. Biju patīkami pārsteigts, ka skriešana šķita tieši tāda, kā vienmēr, un, esot paēnā un pakļautam vēsām brāzmām, tuksneša gaiss nekaltēja rīkli un neizsūca enerģiju. Atpakaļceļā, kas, protams, veda lejup, atradu ritmu un kāpināju tempu, lecot pāri akmeņiem un līkumojot. Nevaru izteikt vārdos to pacilātību, ko jutu, skrienot pa dienvidrietumu tuksneša takām, valsts daļu, kuru apmeklēju reti. Tieši tobrīd, kad domāju, ka, iespējams, līdz mūža galam skriešu tikai pa takām un nekad pa asfaltu (šī doma mani pavada lielākajā daļā taku skrējienu, doma, kas it nemaz nesaskan ar manu dzīvesvietu vienā no lielākajām un visblīvāk apdzīvotajām pilsētām pasaulē), es samežģīju labo potīti, turklāt pamatīgi, un klibojot nācās iet, līdz mitējās sāpes.

Nākamajā dienā ar sievu braucām uz Finger Rock kanjonu, kas atradās tikai deviņas jūdzes (14,5 km) no mūsu viesnīcas pilsētā. Takas biju izpētījis jau pirms brauciena, un nolēmu, ka svētdien uzkāpšu kanjonā līdz Kimball virsotnei, kas ir Santa Catalina kalnu augstākais punkts Tūsonas ziemeļu daļā. Sestdien to tikai iemēģinājām. Mēs ar sievu lielākoties pastaigas solī pa kanjonu gājām stundu vienā virzienā, atpakaļceļā arī nedaudz paskrienot (takas pirmā jūdze bija diezgan līdzena). Svētdienas rītā, kad viņa bija aizņemta ar dažādām pirmskāzu viesību aktivitātēm, es atgriezos kanjonā, līdzi paņemot trīs litru ūdens rezervuāru, piecas Clif citrona želejas, Kashi enerģijas batoniņu, 100 vai 200 gramu kaltētu dzērveņu un daudz saules aizsargkrēma. Pirmo jūdzi noskrēju mierīgi, un, takai virzoties augšup pa kanjona labo malu, sāku iet ātrā pārgājiena solī, vērojot, lai pulss nebūtu pārāk augsts.

Aptuveni pēc stundas nonācu nelielā plakankalnē, ko, manuprāt, dēvē par Linda Vista. Taka acīmredzami turpinājās uz labo pusi, bet pa kreisi bija cita taka, kas ieveda kanjonā, un likās, ka redzēju taku, kas virzījās augšup uz otru pusi un tur turpinājās. Man nebija kartes, bet es neuztraucos par laiku vai to, ka varētu apmaldīties, tāpēc turpināju ceļu pa taku pa kreisi. Tā patiesi ieveda kanjonā un virzījās stāvumā ap otru pusi. Gāju mierīgā solī, ik pa laikam aplūkojot ainavu. Dažubrīd bija jārāpjas. Galu galā sasniedzu Finger Rocks – lielos akmeņus, kas saskatāmi no Tūsonas, atgādinot pirkstus, kas stiepjas tieši uz virsotni. Tajos varot uzkāpt un no turienes paveroties satriecošas ainavas, taču nonākot vietā, kad būtu jāsāk mazliet kāpt, es izlēmu, ka esmu viens līdzās stāvām vietām, turklāt vakarā jāapmeklē kāzas, tāpēc nevajadzētu darīt neko stulbu. Atradu kanjona taku, pa kuru biju atnācis, un bez nožēlas devos atpakaļ uz Linda Vista. Izmetot loku līdz Finger Rock, bija pagājusi aptuveni stunda.

Turpināju ceļu uz Kimball. Bija diezgan līdzens un brīžam varēja skriet, tāpēc skrēju, kur vien bija iespējams. Lai arī man bija paveicies ar ideāliem laikapstākļiem, mākoņiem atrodoties priekšā saulei, temperatūrai pakājē nepārsniedzot 90°F (32°C), un kāpjot kļuva daudz vēsāks, taču pēc 45 minūtēm sāku raizēties, ka esmu kāpis pārāk ātri un man nepietiks ēdamā. Kāpjot augstumā pirmo reizi, takas šķiet bezgalīgas pat tad, kad esi tuvu beigām. Tu nekad pat neapsver savu vēlmi nonākt līdz augšai (vismaz attiecībā uz šādām vienkāršām kalnu takām; īstajā kalnu kāpšanā, par kuru man patīk lasīt un skatīties, bet ne nodarboties pašam, tas ir kas pavisam cits), gudri cilvēki vienmēr apsver, vai viņiem pietiks spēka, balstoties uz kilokalorijām līdzpaņemtajā ēdienā, un vai viņi droši var turpināt ceļu. Ko es domāju ar šo vēlmi – tas kļūs skaidrāks (iespējams, manā nākamajā ierakstā), kad es izstāstīšu stāstu par savu briesmīgāko izgāšanos treniņskrējienā Teksasas dienvidos.

Kā jau vienmēr, biju klāt, pirms to vēl vispār apzinājos. Lai arī augstums virs jūras līmeņa ir 7255 pēdas (2211 m) (4700 pēdas (1433 m) virs Tūsonas), Kimall virsotne nav interesanta. Tā drīzāk ir nevis virsotne, bet plakankalne. Taču aptuveni 50 jardus (45 m) pirms tās ir akmeņaina plakankalne ar satriecošu 270 grādu skatu pār Catalinas (es tur nonācu pēc bezmērķīga 10 minūšu gara kāpuma pa citu virsotnes sānu taku).

Tā kā no mašīnas biju izkāpis pirms 3 stundām un 15 minūtēm, atļāvos paņemt 15 minūšu pārtraukumu, lai paēstu un aplūkotu ainavas. Šajā laikā arī patērzēju ar pārīti draudzīgu kājāmgājēju tūristu. Tad devos lejup no kalna. Taka ir aptuveni 5 jūdzes gara (8 km), tās izmaiņas augstumā virs jūras līmeņa ir kādas 3700 pēdas (1128 m), tāpēc augšstilbiem bija neierasta slodze. Pēdējo želeju apēdu Linda Vista, kas bija nedaudz pāri pusceļam, un galu galā biju atpakaļ kanjona pakājē, ārkārtīgi apmierināts ar šodienas ceļojumu un atgriešanos pie skriešanas pēc mēnesi ilgušās īstās atpūtas. Ar iekšējās balstiņas palīdzību cīnījos ar ieradumu paātrināt tempu: “Izskatās, ka esi izdzīvojis, tāpēc nomierinies un nedari neko stulbu!” To iekšējā balstiņa vienmēr saka pēc gara taku skrējiena vai sacensībām.

Tieši tobrīd atkal samežģīju labo potīti tajā pašā vietā, kur pirms divām dienām, turklāt tik stipri, ka likās, ka tā ir lauzta, ja nebūtu spējis ar mocībām klibot, līdz atkal varēju puslīdz skriet.

“Esi tik tuvu, gandrīz savainojies, tāpēc tev vajadzētu iet!” balstiņa man teica. “Tu taču esi jau gandrīz galā, tev tur jānokļūst ātrāk!”

Un es atkal tajā pašā vietā samežģīju to pašu potīti.

Pēc mēnesi ilgušas īstas atpūtas un Catalinas kalnos pavadītām 4 stundām un 40 minūtēm, mans padoms ir šāds: nevelciet Brooks Pure Flow 2 apavus pa nelīdzenām takām.


Avots: https://ultrarunningphilosophy.com, 2014. gada 1. jūnijs

Autors: Nathan Schiller

Tulkojusi: Zane Vaļule, Daugavpils universitāte

Foto: Scott Draper/Competitor/ http://running.competitor.com

19 komentāri rakstam Cik daudz jāatpūšas ultramaratonu skrējējiem?

  • Ultramaratoni pagarina dzīves ilgumu

  • sandalman sandalman

    Matiss, Tu esi parliecinats par dzives pagarinashanas iespeju? Kad es atsaaku skrieshanu, shis arguments man pat prataa neienaca. Savukart, tevs bija nobazhijies, ka es ar garo gabalu skrieshanu sabojashu veselibu. Patiesiba droshi vien ir kaut kur pa vidu: starp neko nedarishanu, t.i., totaalu atputu un parmerigu slodzi. Ultras nav prieksh maniem gadiem un, iespejams, arii daudz jaunakiem.

  • Andulis

    1.
    Tieši tobrīd, kad domāju, ka, iespējams, līdz mūža galam skriešu tikai pa takām un nekad pa asfaltu (…), es samežģīju labo potīti, turklāt pamatīgi, un klibojot nācās iet, līdz mitējās sāpes.

    Skrienot tikai pa takām, domāt [par ko citu] ir kaitīgi ;) Izvēlieties.

    2. Matīs, vai minēsi arī kādu pierādījumu? … Liekas, ka nevis pagarina ilgumu, bet drīzāk uzlabo kvalitāti :)
    Taču par pausto optimismu man prieks.

  • edGars

    pa daudz apvedvārdu, nespēju lasīt. par savainotām potītēm daudz interesantāk raksta droppy (nu jau Džokers).

  • ONils Ebyss

    Tā, starp citu- Wikipedia saka, ka šobrīd pasaules rekords pieder Ronam Hilam (52 gadi un 39 dienas pēc kārtas), bet cik sprotu, Džons vēl skrien un ASV rekordu var pārvērst par pasaules!
    https://en.wikipedia.org/wiki/Ron_Hill
    …man tikai 52 gadi un 6 dienas palikušas

  • guncha guncha

    kamēr manai sievai tika veikts manikīrs kopā ar līgavu, es 50 minūtēs izmetu loku pa Sabino kanjonu ??? nesapratu…vai arī kāds ir pazudis tulkojumā :)

  • Andulis

    Domāts laikam: “kamēr līgavai un manai sievai abām kopā (vienā laikā un vietā) tika veikts manikīrs…” :)

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Phe, parēķināju savu statistiku un izrādās, ka es pērngad 98% no sava laika atpūtos – pēdējais slaists, ne skrējējs

  • MhM

    Ja ultramaratoni pagarina dzīves ilgumu, tad tikai tādējādi, ka tos skrienot, dzīve šķiet tik gara, bezjēdzīga, garlaicīga un mokoša, un tas viss tiek darīts tikai tāpēc, lai tiktu kaut kā galā ar saviem mazvērtības kompleksiem un pierādītu kādiem draugiem vai paziņām, uz ko esi spējīgs, ja jau reiz neesi spējīgs uz patiesām un īstām lietām dzīvē, kā, piemēram, bērniem, māju vai nodrošināt ģimeni(-es). Patiesībā tāda slodze nav ne veselīga, ne vēlama. Attiecīgi tīri cipariski ultramaratoni visticamāk tieši samazina dzīves ilgumu, palīdzot ātrāk izsmelt sirds resursus. Ultramaratona vietā, veicot mērenu slodzi, piemēram, garu, bet mierīgu pastaigu, jūs drīzāk mūža ilgumu mazliet pagarināsiet. :)

  • Dziņa Dziņa

    Jā, jo ultramaratonistiem nav ne ģimeņu, ne māju, kur nu vēl citu panākumu.
    Izklausās pēc tā nenormālā, kurš man treniņos mēdz piesieties un sāk jau pa gabalu uz mani bļaut, tādā stilā, kā, lai es nemeloju, ka es strādāju, jo, ja es strādātu, tad es nevarētu skriet un, tad, kad man būs bērni es kliegšu no muguras sāpēm un vairs nekad nespēšu paskriet.

  • MhM, tavs teksts man ir atvēris acis, bet dara arī bažīgu. Lūdzu precizē, kurā tieši brīdī skrienot ultru ir jāsāk uzmanīties no mazvērtības kompleksiem? Vai tas ir kāds konkrēts kilometrs vai arī šeit ir jāņem vērā distancē pavadītais laiks? Es jautāju pilnīgi nopietni! Tev taču jāsaprot, ka brīdī, kad es skrienu ultru es domāju tikai par to, cik mana dzīve ir gara (jā, jau Jēzus vecumā), garlaicīga (gandrīz katru dienu jāskrien – rutīna), mokoša (jap, trenēties ir grūti) un bezjēdzīga (jo es šobrīd tērēju laiku, lai atbildētu uz Tavu komentāru). Tāpat arī, ja Tev sanāk laiks, lūdzu uzraksti nedaudz sīkāk par korelāciju starp ultra maratonu skriešanu un patiesām un īstām lietām. Man gan nedaudz bail ir uzzināt rezultātus, bet ir jābūt drosmīgam. Galu galā, pieaugušam cilvēkam melos dzīvot nav labi.

  • Inga_K Inga_K

    Man tagad piemetīsies mazvērtības komplekss, ka bērns jau tik liels, ka par viņu nav jādomā katru minūti, un nav 500 (aizstāt ar jebkuru skaitli, kas liekas tīkamāks) kvadrātmetrus liela māja, bet darbs tik sūdīgs, ka jāiet galva skrienot izvēdināt :D
    Un kur tad nu vēl opcija ieviest vēl kādu ģimeni, lai nebūtu jāskrien bezjēdzīgās ultras.
    Apsmējos. Jaunas patiesības sludinātājs?

  • MhM

    Kāpēc tik sāpīga uztvere, vai tad ultramaratons bojā ne tikai veselību, bet arī humora izjūtu? :) Ja uzskatiet, ka tāda ilgstoša slodze pagarina mūžu, varbūt labāk pirms tam noskaidrot to no pieredzējušiem kardiologiem un veiksmīgiem augsta līmeņa ārstiem, līdzīgi kā par gastro-problēmām parasti tiek aptaujāts Daņilāns? ;)

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Kuram te problēmas ar humora izjūtu – tas par dzīves pagarināšanu tak tikai joks :)

  • MhM

    Būs jau labi, atvainojos aizskartajiem, jo ne jau visiem ultramaratonistiem ir mazvērtības kompleksi vai vāja humora izjūta! :D

  • MhM

    Mūžu pagarina sirds transplantācijas! :))

  • Inga_K Inga_K

    Viss ir relatīvs. Un transplantācija pati par sevi ir ārkārtīgi traumatiska pieredze organismam, un visu turpmāko dzīvi nabags jāmočī, lai nesāk atgrūst jauniegūto orgānu.

  • Dziņa Dziņa

    Man interesē kāds MhM ir pamatojums uzskatīt, ka ultramaratonisti nav spējīgi uz neko citu, kaut kāda slikta pieredze, kāds draugs varbūt sapratis, ka skriet ir interesantāk, nekā pavadīt laiku MhM sabiedrībā un, tāpēc MhM ir izveidojusies smaga psiholoģiska trauma. Vai kāda neapzināta dusma pret kādu ultramaratonistu, kurš spēj visu to pašu, ko MhM un vēl paspēj paskriet, kamēr MhM nekādi tas nesanāk.

  • tomick tomick

    Tā kā katrs cilveks ir atšķirģis, tad manuprāt nav leitas, kas pagarina vai paīsina dzīves ilgumu. Mēs jau dzīvojam tikai vienu dzīvi un nevaram pārbaudīt cik ilgi dzīvotu, ja piemēram neskrietu, vai skrietu savādākas distances :)
    varam uzlabot dzīves kvalitāti, tas gan.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.