Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Eiropas čempionāts rogainingā

Šogad, maija sākumā, mums kaimiņos, Lietuvā, notika “meža dīvainīšu” Lielais pasākums – Eiropas čempionāts Rogainingā. Kā katru gadu, arī šogad, vairāki kluba VSK Noskrien biedri piedalījās šajā pasākumā. Tā kā uzrakstīt pāris rindiņas ievadam izrādījās daudz grūtāk kā diennakti klaiņot pa mežu, tad raksts diemžēl parādās tikai tagad.

Kas ir Rogains un kā tas notika pagājušogad var palasīt šeit. ERC rezultāti: http://www.erc2012.lt/data/erc.htm

Ilze Lapiņa, komanda Easy, 392 punkti, 22:58:22, 2.vieta MIX veterānu klasē (10.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 100,1 km.

Parasti izjūtas pēc sacensībām nosaka ne tik daudz ieņemtā vieta un izcīnītā medaļa, bet gan tā iekšējā sajūta – vai bija LABA CĪŅA. Diemžēl šoreiz mums tāda nesanāca, jo mani pievīla veselība. Šobrīd nav tā sajūta, ka uzrādītais rezultāts ir maksimums, uz ko esam spējīgi.

Kad saņēmām kartes, likās – nevar būt, ka mēs varam savākt visus punktus, tādēļ divus „aizezera” punktus uzreiz atmetām, lai nebūtu jāveic gari pārskrējieni tikai divu punktu dēļ. Ātri vien sadomājām mūsuprāt optimālāko variantu, kā apmeklēt punktu biezokni kartes centrālajā un austrumu daļā. Laikam jau plānojums šoreiz lielākajai daļai komandu atšķīrās tikai ar niansēm punktu apmeklējuma secībā, bet ne globālās virziena izvēlēs. Tādēļ arī distancē nemitīgi varēja satikt citus cīņu biedrus, kas citos rogainingos nemaz tik bieži negadās.

Pirms starta samērījām mūsu ieplānoto distanci gaisa līnijā, gan apliecot lielākos ezerus. Sanāca nedaudz pāri par 100 km. Tas likās normāls attālums, ko var veikt ne pārāk džungļainā mežā ar labu taku tīklu.

Distances sākumā viss gāja labi. Jau pēc dažām stundām sapratām, ka pārvietojamies ātrāk, nekā bijām paredzējuši, un „aizezera” punkti tomēr būs jāņem. Bija skaidrs, ka cīņa būs nevis kuram vairāk punktu, bet gan – kurš ātrāk savāks visus. Plānojumu kardināli nemainījām, tikai no kartes austrumu puses, kas likās tuvāks attālums, ieskrējām pēc punktiem un pa to pašu ceļu atgriezāmies iepriekš plānotajā maršrutā.

Garais skrējiens pa ceļu manu kuņģi pavisam sakratīja un galīgi sabojāja jau tā slikto pašsajūtu. Nācās uztaisīt vairākas pauzes, lai vispār varētu turpināt. Apmēram no 7.stundas skrējām gandrīz tikai tajās vietās, kur ceļš izteikti veda lejup, pārējo distanci gājām pēc iespējas ātrākā solī.

Kaut arī centos, laikam jau neizdevās visu laiku pieturēties pie eees aprakstītā principa: meitenes uzdevums komandā ir smaidīt un labi izskatīties :)

Būtisku orientēšanās kļūdu nebija, vienīgi kopā ar citiem „jāņtārpiņiem” veicām goda apli ap mazu ezeriņu, jo tumsā nepamanījām iežmaugu starp diviem ezeriem, un pa krūmiem līkumojot uguntiņu rinda īstajai vietai pagāja garām.

Protams, organizatoriski vēl ļoti daudz ko varētu vēlēties labam EČ – labāku distanci ar lielākām plānojuma variācijām, ūdeni dzirdināšanas punktos, siltu dušu pēc finiša (bet ezers bija labs!). Toties laika apstākļus organizatoriem bija izdevies sarunāt gandrīz ideālus, skaisti skati pie daudzajiem ezeriņiem, vardes un lakstīgalas, ievziedu smarža, garšīgas zaķskābenes….

Ja man jādomā, kādi secinājumi varētu noderēt arī citiem, tad galvenais ir – distancē apēstais ir tieši proporcionāls vispārējām izjūtām nākamajās dienās pēc sacensībām. Šoreiz vēdera problēmu dēļ apēdu ļoti maz – 4 želejas un 1 musli batoniņu (parasti rēķinu apmēram 12 ēdienreizes, kuras gandrīz katra sastāv no batoniņa, un želejas pa vidu).

Tādēļ nākamās divas dienas pēc sacensībām bija neierasti grūtas ar muskuļu sāpēm, vispārēju nogurumu.

Daudziem aktuāls ir jautājums par kāju veselību. Man tulznas nebija vispār, tikai dažas vietas nedaudz atspiestas, bet bez tā jau neiztikt. Manam komandas biedram gan bija tulznas, bet viņām neizdevās dabūt pareizos apavus un tādēļ jau sākotnēji bija doma, ka visticamāk no tulznām neizbēgt. Bet mēs darām tā, ka tieši pirms mača pēdas (arī citas vietas, kas potenciāli var noberzties) tiek biezā kārtā sasmērētas ar Dzintara ražoto krēmu Niveja. Sasmērē tā, ka uz kājas ir balta kārta. Tad pavisam uzmanīgi velk zeķi, lai krēms nenoslaukās. Šo procedūru vienu reizi atkārtojām arī distancē. Es parasti ņemu līdzi vienu pāri rezerves zeķu, kuras tiek izmantotas, ja pirmās ir pilnas ar gružiem un pastāv varbūtība uzberzt tulznas. Vēl man ir līdzi citas iekšējās zolītes apaviem, kuras vajadzības gadījumā var izmantot. Šoreiz gan zeķes un zolītes nemainīju.

Pēc 4 mēnešiem Čehijā Pasaules Čempionāts. Turpināsim trenēties un gatavoties. Ļoti ceru, ka pēc tā varēšu teikt – jā, bija LABA CĪŅA!

Aija Čonka, komanda Teļubauska, 327 punkti, 22:58:21, 14.vieta MIX veterānu klasē (65.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 78,5 km.

Teļubauska (ir tāda vieta pie Iecavas, ko vietējie sarunvalodā šādi sauc). Komandā vēl  Didzis Čonka, Uldis Kirtovskis.

Pieredze. Komanda dalībniekiem šis bija 7. 24st. Rogainings, ar orientēšanās sportu attiecības šobrīd diezgan tālas, vairāk ar skriešanu (šogad katram jau pāri par 1000 km). Ir dažāda pieredze kalnu skrējienos, kas varētu būt vislīdzīgākais sports Rogainingam.

Rogaininga  parastais sākums – iepriekšējā vakarā ar stresainu gatavošanos,  ne jau laika trūkuma dēļ. Nezkādēļ vienmēr tas notiek nervozi ( no manas puses)  Tad mans Komandas Biedrs nav paņēmis pareizo kreklu, tad neprot izvēlēties pareizo līdzņemamo sviestmaižu skaitu un veidu, tad nepietiekoši ātri atbild uz jautājumu – 1:35000 – cik tas ir km vienā  cm utt. Pirmsstarta drudzis?

Visā šajā jezgā sekoja atbruņojošs meitas jautājums – „ Mammu, vai tad tu neredzi, ka tētis nemaz tik ļoti negrib to rogainingu, viņš tikai tevis dēļ to dara…”

Nu jā, vai tad mēs to tiešām gribam? Un ja gribam, tad kāpēc?

Lietuvā pārsteidza pilnīgi neinteresantā distance, kā vēlāk smējāmies – rogainings pavēles distancē, otrkārt – nu labi, negatīvās lietas cenšamies aizmirst,(ūdeni nācās smelt no ezera), treškārt – tīri personīgi – psiholoģiski vakara un nakts sākuma stundas bija ļoti smagas.  Nevarētu teikt, ka nebija motivācijas,  bet rīts nāca ļoti lēni.

Sevišķi vakarā ap saules rietu, kad cilvēks ir pārguris, 50 km jau aiz muguras, bet līdz finišam vēl tik daudz stundu un kilometru, nav viegli pierunāt sevi kustēties uz priekšu. Tieši visgrūtākajā brīdī aiz muguras atskanēja kaimiņu komandas atziņa par to, kāpēc pa asfaltu un pilsētu skriet tomēr ir daudz labāk – visi tevi apbrīno, aplaudē, bet šeit…   Visjaukākais tomēr ir tas, ka šīs atziņas autors ir mūsējais (VSK Noskrien) , pat varētu teikt – manas, Buciņa komandas biedrs Rodrigo, kuru vaigā nepazīstu un arī jaukajā Lietuvas nakts tumsā neiepazinu. Diez vai frāze „nekad vairs” ir spēkā arī šobrīd?

Paliks atmiņā tas, ka pasākumā, kas saucās Eiropas čempionāts, sarunu valoda distancē bija galvenokārt latviešu, sevišķi nakts beigās un rīta pusē, kad  likās – visi  pārējie ir padevušies. Paliks atmiņā pavasaris, lakstīgalas, ievu ziedu trakā smarža. Vardes. Kontrolpunktus varēja meklēt pēc skaņas, ja tie atradās kāda ezeriņa vai dīķīša malā – varžu kurkstēšana skanēja kā laba mūzika. Supermēsess, kā vēlāk bija rakstīts ziņu portālos, tiešām bija milzīgs, dzelteni oranžs un spožs. Komandas biedri,(„ ja gribi gulēt, tad drusku paguli, tikai iedod man roku, lai neieskrien kokā…”). Tas jau sen iz zināms, ka uz pārguruma fona emocijas ļoti saasinās. Un Finiša buča – lielākā balva, kādu vispār sportā iespējams saņemt.

Sportiskā daļa. 23 stundas, noiets apmēram 110 reālkilometri, 60 KP, 327 punkti. Vieta pa vidu jaukto veterānu komandu sarakstā.  Statistikā paliks ieraksts – apmēram tāpat kā parasti.

Pārsteidza Ilzes Lapiņas jautājums finišā – vai mēs esot visus punktus savākuši. Nez – vai tiešām tik braši izskatījāmies? Atbildu šobrīd – Nē, nesavācām un droši vien tāda reize nekad nepienāks. Rogainings ir kļuvis no izturīgu, piedzīvojumu kāru cilvēku izklaides par nopietnu sporta veidu, kam TOP komandas ļoti apzināti un mērķtiecīgi gatavojas (piemēram, paskatāties IlzesL un Alvitas šī gada treniņus, dažos tā arī būs rakstīts – gatavošanās ERC). Un, tāpat kā visi nekad nevarēs noskriet Maratonu trijās stundās, lai kā arī trenētos, tāpat arī šajā sporta veidā nepietiek ar gribēšanu un trenēšanos, vajag arī  kaut ko vairāk.

„Caurumainas” un atspiestas pēdas, daži zilumi, kas palikuši no saskriešanās ar kādu koku, riebums pret jebkura veida sporta dzērieniem, batoniņiem un šokolādītēm, smaids pa visu seju – tāds finišā ir sastopams vidējais „Meža dīvainītis”.

Nobeigums. Citi var vairāk. Apbrīnojami!!!  Bet citiem, kas ir objektīvi stiprāki, izturīgāki, labāki orientieristi – šoreiz nav paveicies. ( Alvitas komentārs?) Ir tik bezgalīgi daudz iemeslu, kas var neļaut sasniegt savu sapņu rezultātu. Tādēļ varbūt ne uz ko necerēt, bet ļauties, lai šī spēle, kas saucas Rogainings, nes mūs neparedzamā un neaizmirstamā piedzīvojumā. Jo Rogainingu aizmirst nav iespējams.

P.S. Atbilde uz jautājumu, „vai mēs to gribam”, netika atrasta, laikam būs jāmeklē vēl… (ar komandas biedriem nav saskaņots)

Dina Alksne, komanda VSK Noskrien, 323 punkti, 22:22:15, 8.vieta dāmu klasē (73.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 77.6 km.

Doma par piedalīšanos ERČ Lietuvā radās gandrīz uzreiz pēc pagājušā gada ERČ Raunā, kad ar Vizbulīti kārtīgi pārbaudījām savus spēkus un vienā no sarežģītākajiem apvidiem Latvijā. Apvidus Lietuvā solījās būt vieglāks, tādēļ nolēmu, ka visu ziemu lēnām skriešu un krāšu kilometrus izturībai, kas arī izdevās. Kopš gada sākuma treniņos biju saskrējusi ap 600 km. Nedēļu pirms sacensībām mūsu duetam pievienojās LāsmaO, ar kuru iepazināmies tikai brīdi pirms karšu saņemšanas, bet tas netraucēja distancē labi saprasties.

Saņemot karti, konstatējām, ka daudz varianti distances plānošanai nav. Saplānojām, ka līdz tumsai mēs varētu noskriet-noiet ap 35 km pa gaisa līniju. Pārvietošanās ātrumu un iespējamās kļūdas naktī bija grūti ieplānot, tādēļ nolēmām, ka mežā no rīta puses saplānosim, kur dosimies.

Atskanot starta šāvienam, mežā devās ap 500 dalībnieku. Sākumā mežs bija skaists, pa takām paskrienam, pa mellenājiem pabrienam un cilvēku mežā daudz, jo distances plānojums ar citiem brīžiem sakrīt. Klajā priežu mežā daļa no punktiem izvietoti pie meža ezeriņiem. Kājas gan izdevās saslapināt jau pēc pus stundas, jo liela daļa no punktiem bija uz nelielu purvu saliņām. Līdz šim man vislielākās problēmas ir sagādājušas slapjās kājas, kuru dēļ radušās tulznas, bet šoreiz iztiku bez tulznām, lai gan kājas bija slapjas visu laiku. Varbūt man palīdzēja jaunie Salomon apavi un mīkstās Lafuma zeķes, kuras samainīju pret sausām tikai ap 3 naktī? Kad mežā iestājās tumsa, orientēties bija daudz grūtāk un pieļāvām dažas kļūdas, nevarējām atrast pareizās takas, bet labi, ka mežā bija vēl citi ar spožākiem lukturiem, kuri „izcēla” punktus un nakti izdevās veiksmīgi pārlaist. Nakts romantika bija spožais pilnmēness, varžu kori un dzegužu kūkošana. Ejot pa laukiem un lielākiem ceļiem, sagaidījām rīta gaismu. Nobrīnījos, ka man nevienu brīdi pat nenāca miegs. Tagad zinu, ka varu izturēt šo pasākumu, neguļot. Psiholoģiski visgrūtākais man ir tieši laika posms no rīta gaismas līdz finišam, jo liekas, ka ar gaismu varētu beigt, bet līdz finišam vēl 6 stundas. Tā nu rīta posmu mierīgi gājām, jo skriet nevienai vairs nebija vēlmes un pēc 22:22:15 finišējām.

Liels paldies LāsmaiO par tempa uzturēšanu un Vizbulītei par izturību ar noberztām kājām turēties mums līdzi. Šis bija mans pirmais rogainings, kurā es varētu iet līdz galam visas 24 h, ja komandas biedrenes man piekristu. Pēc šī pasākuma es neteicu, ka nekad vairs neiešu 24 h rogainingu un tas jau ir rādītājs, ka man patika.

Komanda VSK Noskrien distancē pa gaisa līniju nogāja 77.6 km, bet reāli noietais bija ap 94 km. Izcīnījām 8.vietu no visām 26 sieviešu komandām un 73.vietu no visām 171 komandas.

Uz tikšanos LČ 24 h rogainingā Alūksnes apkārtnē 14., 15.jūlijā!

Lāsma Ozoliņa, komanda VSK Noskrien, 323 punkti, 22:22:15, 8.vieta dāmu klasē (73.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 77.6 km.

Vispār nemaz nebiju domājusi piedalīties maija sākumā Lietuvā notiekošajā Eiropas Rogaininga čempionātā. Viss sākās ar to, ka pāris dienu pēc Jaunā gada “draugos” atnāk vēstule no Mareka (MRX), ka viņš un Inga (ing_a) tā kā domājot nostartēt, un vai es negribot piebiedroties, nu tādā garā. Jāpiebilst, ka kopā jau bijām piedalījušies pagājušā gada Magnēta rogainingā Baldonē.             Uzprasu pārdomu laiku, taču visbeidzot teikumam “kas var būt labāks par pastaigu 24 stundu garumā labā kompānijā leišu nekurienes vidū” vairs nespēju pretoties :)

Diemžēl pamaām ieviešas korekcijas – Mareks netiek vaļā no problēmas ar ceļgalu, savukārt Inga sapratusi, ka tamdēļ pasākums izpaliek, un saplānojusi citas aktivitātes. Es savukārt pa to laiku pa īstam sagribējusi piedalīties, bet nu draud palikšana bez komandas.

Pēdējā brīdī atceros VSK Noskrien dalībnieku stāstus par piedzīvojumiem pagājušā gada ERČ Raunā un prātā iekrīt VSK Noskrien dāmu komanda – Dina (dina) un Vizbulīte (vizbuliite). Mēģināts nav zaudēts – uzrakstu meitenēm, un, izrādās, viņām nav nekas arī pret lielāku kompāniju.

Komanda būtu, izbraukšana paredzēta mača dienā 6-os no rīta (labāk pagulēt tikai dažas stundas, bet tomēr savā gultiņā :) ), sākas kaut kāda gatavošanās. Paziņa, kuru dēvēju par “labā luktura aizdevēju”, dodas kaut kādā nakts laivošanā vai plostošanā, tātad būs jāiztiek ar maziņo Petlz. Labi, cerams, ka komandas biedrenēm būs nopietnākas gaismiņas. Un kas tur bija ar to kāju sagatavošanu, sporta krēmiem? No zinātājiem saņemu atbildi, ka tur jau purvu daudz nebūšot… Nu ko, labi, atkritīs Raunas bieds – mitrumā sačokurotās un tāpēc nenormāli sāpīgās pēdas. Blakus enerģijas želejām un sporta dzērienam iepakoju kārtīgas škiņķmaizes – nav nekā šķebinošāka kā diennakti pārtikt tikai no saldumiem.

Sacensību centrā Moletai sveicieni pa labi un kreisi – vairāk kā trešdaļa dalībnieku ir no Latvijas – jā, populārs mums tas rogainings.

Startā parādās pirmās leišu organizācijas “nacionālās īpatnības” – mūsu komandai izsniedz tikai 2 numurus un 2 kartes. Labi, ka pārpratums drīz atrisinās. Sākas atbildīgais distances plānošanas darbs, kurā kompromisu mēģina atrast Vizbulītes optimisms, mana piesardzība un Dinas pieredze, kura pat apkopota kladītē :)  Kā galveno uzdevumu izvirzām pēc iespējas vēlāk saslapināt kājas. Savelkam punktus līdz nosacītai “jautājuma zīmei” jeb 44 kontrolpunktam (KP), aptuveni vadoties pēc Dinas un Vizbulītes Raunā pieveiktajiem ātrumiem un attālumiem.

Rindas pie pāris pirmajiem KP kā padomju laikā pēc doktordesas. Bet tā jau parasts. Mežā ceļu un taku daudz, uzskrienam. Sākums iet raiti, vienīgi jau pie ceturtā paņemtā KP (33. pēc numura) nākas vien mērcēt ķepiņas…  Jā, purvu jau nav daudz, vienīgi organizatori pamanījušies par vissīkākajā purviņā ievietot kontrolpunktu. Ar laiku leģendas apzīmējums „virsotne purvā” kļūs gandrīz vai par lamuvārdu. Bet tas vēlāk, pagaidām vēl optimisms liels, saulīte silda – izžūsim!

Uz ceļa starp 39 un 64 KP satiekam Aivaru (Aivars703) un viņa komandas biedru Sandi, šie iet vēsā mierā. Uzskrienam, parādām džekiem, ka šīs tomēr ir sacensības un neesam sēņot atbraukušas :))

Viss iet raiti un krietni virs sākotnējā plāna, kompānijas arī pagaidām netrūkst, jo izskatās, ka lielākā daļa komandu uzsākušas distanci pulksteņrādītāja virzienā, t.i., sākumā „ņemot” kartes austrumu pusi. Toties nepatīkams pārsteigums sagaida pēc kārtas otrajā dzirdināšanas punktā pie 49. KP – ūdens nav! Divreiz pārcilāju visas lielās pudeles – nu nav. Un tieši šim punktam par godu  bezbēdīgi tika iztukšota dzeršanas sistēma. Leišiem – kārtējais akmentiņš organizācijas dārziņā. Man – apņēmība nākamos 12 km „gaisa līnijā” izturēt praktiski bez dzeršanas, cik nu komandas biedrenes pacienās.

Kartes dienvidu daļas purviņi darījuši savu – pēdas pamazām pieņem krunkainu agregātstāvokli un sāk atgādināt par sevi. Vizbulīte jau pārģērbj sausas zeķes. Mēs ar Dinu nolemjam vēl paciesties, jo priekšā diezgan daudz pēc izskata „slapju” punktu.

Ceļā jau pavadītas deviņas ar pusi stundas, pamazām satumst. Pie 38 KP izvelkam lampiņas, kuras diemžēl mums visām izrādās vienādi lielas, t.i., mazas. Nekāda dižā nakts orientēšanās nespīd vārda tiešā nozīmē! Kamēr vēl nav galīgi satumsis, ātri mainām plānus un 65 KP ar dzirdināšanu vietā knaši dodamies uz 61 KP, kurš izskatās sarežģītāk paņemams (protams, kārtējā virsotne purviņā ;)).

Beidzot dzirdināšanas punkts, un ūdens IR!!! Svaigs un daudz! Biju jau sevi mierinājusi ar domu, ka, ja kas, vismaz nākošais KP ir starp diviem ezeriem, bet ezera ūdens dzeršanas prieku izdodas sev aiztaupīt 

Uztaisām drusku lielāku „pitstopu”, bet pārāk sēdēt arī nevar – jo vairāk sēž, jo grūtāk sevi pierunāt celties. Skriet tikpat vairs negribas, bet soļot vēl spējam aši.

Nākamais KP tuvu, no „dzirdinātavas” turp dodas vairākas komandas, tāpēc atrodam viegli. Taču tālāk atklājas nākamā organizatoriskā īpatnība – izrādās, daudzi KP nav aprīkoti ar atstarotājiem, kā tam nāktos būt nakts mačos. Ar mūsu „kaķactiņām” tad punktu var ieraudzīt, tikai uzskrienot tam tieši virsū. Līdz 55 KP tiekam tīri labi, turamies pie ceļiem un taciņām, pa druskai „medījam” pēc citu komandu gaismiņām. Nākamais KP – 53 – pavisam tuvu, ap 400 m – ja vien šie 400 m nebūtu ezera pretējais krasts! Fikso ideju peldēt apslāpē veselais saprāts :)  Jāmēro ap 1.5 km apkārt ezeram, ja iet pa purvu. Pa purvu iet negribam, izlemjam cilpot riņķī mazu gabaliņu pa šoseju. 300 m pa šoseju, tad jābūt meža ceļam. Nav. It kā jau saprotam, ka ar saviem mazajiem lukturīšiem varam arī neko pārāk nesaskatīt, bet ceļš it kā nav no mazajiem. Nu labi, neko, vēl drusku tālāk kartē ceļu šķērso stiga – to gan mums jāatrod! Nav. Mūžīgi uz šosejas nedzīvosim, jāiet “uz haļavu”. 53, 30 un 44 KP izkārtoti trijstūrī tuvu viens pie otra, gan jau kādu atradīsim :))  Pēc pailgas maldīšanās ieraugām, šķiet, Krievijas vīru komandu, kura izskatās pēc tādas, kas zina, kur iet :)  Neskatos uz padziļo purvu un skriešus metos krieviem nopakaļus. IR! Paņemam 53 un, “astītē” krieviem, arī 30. Paldies viņiem! 44. mums vairs nav pa ceļam, to kaut kā uzrokam pašas. Šis pie viena ir arī mūsu “jautājuma zīmes punkts”, tātad jāplāno turpmāk darāmais.

Izlienam uz šosejas. Beidzot arī mēs ar Dinu nomainām zeķes, jo tālāk tiešām izskatās krietni sausāks. Kopā ar zeķēm mainām arī turpmākos plānus, jo pirmkārt, ir skaidrs, ka nākamais plānotais 35 KP diez vai būs tumsā atrodams, un otrkārt, ka, ejot pēc sākumā pat samērā optimistiski saplānotā maršruta, finišā būsim jau drīz pēc saullēkta.

Tātad jāņem abi 80-nieki (88 un 81), palieli ejamie gabali pārsvarā pa ceļu, kā jau naktī pieklājas :)  Pie 88 KP pēkšņi uznākušais smidzinātājs ātri likvidē sauso zeķu priekus, taču pēcāk uzzinām, ka daudzas komandas cituviet dabūjušas kārtīgu lietusgāzi, tātad mums vēl paveicies.

No 81 uz 62 KP šoseja nav optimālākais variants, taču drošākais gan. Vienīgi sāk uzglūnēt miega pele, jo gājiens garš un vienmuļš. Par laimi, jāsāk meklēt punktu, un šī darbība nejauko dzīvnieku padzen :)  Jau iestājusies “civilā rītausma”, kā rogainingu biļetenos mēdz dēvēt pusgaišu laiku pirms saullēkta, un meklēšana sokas vieglāk. Nākamie punkti lielas problēmas nesagādā, taču arvien lielākas problēmas sāk sagādāt kāju pēdas. “Raunas bieds” ir klāt un katrs solis vairāk un vairāk liek sevi manīt.

Arvien lēnāk un uzmanīgāk cilājot pēdas, nokļūstam pie 43 KP, pareizāk sakot, pie vietas, kur tam būtu jābūt. Vieta smuka, gleznains purva ezeriņš. Vairākas komandas spieto ap koku, uz kura ar zaļu krāsu uzkrāsots “43”. Kā par brīnumu, nav pat mazās zemē izkaisītās lapiņas, kas apliecina ierašanos KP, ja paša punkta nav vai nestrādā atzīmēšanās sistēma. Pēc nelielas apspriedes izvelku mobilo un nofotografēju koku ar zaļo atzīmi, jo šķiet, ka Dinas ideja tikai pierakstīt tā numuru varētu būt nepietiekams pierādījums.

Čāpojam tālāk, vēl jāuzkāpj vecā pilskalnā pēc 36 KP un tad jāaiziet līdz observatorijai, kura laikam šeit skaitās ievērojamākais apskates objekts. Te atzīmējamies 56-tajā, un nu jau tikai trīs KP palikuši līdz finišam. Protams, būtu jau vēl gana laika apmeklēt sākumā kā nevērtīgus atmestos 21, 23 un 31 KP ne pārāk tālu no sacensību centra, bet šoreiz galavārdu saka pēdas…  Pēdējos trīs, un VISS!

Izvēlamies sausāko no meža takām un čāpojam, taču priekšā pārsteigums divu niknu suņu un vienas vēl niknākas lietuviešu tantes izskatā. Izrādās, vietā, kas kartē attēlota kā vienkāršs klajums, uzbūvēta visnotaļ solīda māja ar žogu līdz pat ezeram. Par laimi, visas trīs niknās personas atrodas AIZ šī žoga. Pēc savstarpējas vārdu apmaiņas vairākās valodās, saprotam, ka vienīgais variants, kā tikt uz mums vajadzīgo pusi, ir kāpt visai augstā un stāvā kalnā aiz mājas un tur mēģināt uztaustīt kādu citu ceļu.

Beidzot ir gan 28., gan 29., gan beidzamais, 24-tais punkts. Līdz finišam ap kilometru, bet neviens kilometrs mūsu pēdiņām vēl nav licies tik garš!

Ceļā pavadītas 22 stundas un 22 minūtes, “gaisa līnijā” veikti 77 ar pusi km, reāli varētu būt tuvu pie simta. Savākti 323 ieskaites punkti, tieši par 30 mazāk nekā labākajai dāmu komandai mūsu grupā. Nu ko – pieredze un mācēšana nāk ar laiku, bet pēdiņu “sagatavošanai” gan turpmāk veltīšu lielāku uzmanību!

Sveicieni visiem “meža dīvainīšiem” un jo īpaši izturīgajai “VSK Noskrien” dāmu komandai!

Vizbulīte Celmiņa, komanda VSK Noskrien, 323 punkti, 22:22:15, 8.vieta dāmu klasē (73.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 77.6 km.

Purvi, purvi, slapjas kājas

Kādēļ nepaliku mājās?

…ne, ne – šādu pantiņu es neskaitīju; pat ne brīdi nenožēloju, ka atrodos tieši tur un tādos apstākļos.

Pagājušā gada 24 stundu Raunas rogaininga rētas vēl nebija sadzijušas, kad piedāvāju Dinai sastādīt kompāniju nākamajās šāda veida sacensībās.

Nepagāja ne gads un … Eiropas Čempionāts atkal ir klāt! Klāt ir arī jauna komandas dalībniece LāsmaO. Beidzot iepazināmies klātienē.

Izmantojām valsts svētkus, lai laicīgi ierastos Lietuvā un pirms sacensībām labi atpūstos. Jāpiebilst, ka mani ceļa biedri bija Aivars703 un viņa komandas biedrs Sandis.

Sacensību dienā izņemam numuriņus un kartes. Īpaši daudz variantu distances plānošanai nav. Izskatās, ka var paņemt ļoooti daudz punktu. Esmu ambīcijām bagāta un gribu ieplānot pēc iespējas garāku maršrutu ar domu, ka atkarībā no situācijas, kādu punktu var izlaist. Pārējās komandas meitenes ir mazliet pieticīgākas, bet beigās vidusceļš tiek atrasts.

Sacensības. Vienojāmies, ka sākumā pāris stundas, iespēju robežās, mēģināsim skriet. Tā arī darījām. Te gan jāpiebilst, ka mans vidējais skriešanas ātrums ir krietni lēnāks par Dinas un Lāsmas pārvietošanās ātrumu, bet “saožot” kontrolpunkta tuvumu, viņas nekas vairs nespēja atturēt – ne purvs, ne ūdens, ne izcirtums, ne kalns, kas man sagādāja zināmas grūtības.

Tā nu mēs pārvietojāmies: Dina ar Lāsmu pa priekšu, es – mazliet aiz viņām. Pirmie 3 kontrolpunkti “pa sauso”, bet 4. uz saliņas purvā. Kā liecina pieredze problēmas sākas no slapjām kājām. Mēģināju lēkāt pa sausumiem, bet vienu kāju samitrināju. Kādi 2 km līdz nākamajam kontrolpunktam – pussalai – nu arī otra kāja slapja. Vēl kādas 4-5 stundas jutos salīdzinoši labi, bet pievakarē jau bridām pa purviem vien.

Tad es atcerējos Raunu, otrās dienas rītu un sāpošās kāju pēdas. Šoreiz man rīts nebija jāgaida. Jau ap pusnakti jutu, ka veidojas tulznas. Atkal purvs, nelīdzena virsma, pilna bote ar purva rāvu un kluss bļāviens: it kā kāds sāli būtu uzbēris uz brūcēm. Bet neko… paiet var, līdz rītam tālu, līdz finišam arī.

Pulkstenis pāri pusnaktij. Esam nonākušas uz ceļa, lai veiktu pāris kilometrus līdz plānā neiekļautajiem kontrolpunktiem. Nakts – vienkārši burvīga: dīķos kurkst vardes, liels apaļš pilnmēness. Taču – man nāk miegs, vai kā nāk! Paiet grūti, acis krīt ciet. Mēģinu nepazaudēt Dinu un Lāsmu. Apbrīnoju, kā tas ir iespējams – ātri iet un vēl paspēt visu saskatīt kartē. Nu es jau ar sekoju līdzi kartē, kur atrodos, pat ļoti daudz ko sapratu (izņemot dažas vietas, kur neko nesapratu).

Uzausa saulains rīts, bet mēs joprojām gājām. Lai arī lēnu, bet tomēr – punkts pēc punkta … tā jau viņi tur salasījās. Kādā brīdī es atklāju, ka man vieglāk ir lēnu (ļoti lēnu) skriet nevis iet. Tā arī darīju. Bet galvā tikai viena doma – pēc 2 nedēļām maratons! Vai kājas atlabs? Vai tulznas sadzīs?

Aptuveni 2 stundas pirms kontrollaika beigām, nolēmām finišēt.

Pateicības: paldies Dinai un Lāsmai, ka pacieta manu “vilkšanos”; paldies Sandim, ka atveda mini līdz mājai(un labi, ka neviens neredzēja, kā es kāpu uz 3.stāvu…); paldies Aivaram par apkalpošanu, paldies fotogrāfiem.

Sekas: 2 pamatīgas(ne tik lielas, cik sāpīgas) tulznas uz pēdām, vēl 2 mazākas (bet tās neskaitās). Nākamajā dienā 2 reizes aizkliboju uz darbu un atpakaļ (kopā 4x2km), kur 2x pa 2-3 stundām jāstāv kājās. Tikai ceturtajā dienā varēju iet atbalstoties ar pilnu pēdu.

Pārdomas. Kāpēc 2 nedēļas pirms maratona ir jāpiedalās 24 stundu rogainingā? Kas ir svarīgāks?

Atziņa: svarīgākais ir labi pavadītais laiks. Lai gan ar zināmu sāpju un ciešanu devu, tomēr tāpat vien purvā, pilnmēness naktī es noteikti neietu. Un maratonā – izbaudīšu iespēju skriet pa ielas vidu, uzsmaidīt atbalstītājiem un galu galā NOSKRIET!

Aivars Birks, komanda Ramblers, 304 punkti, 23:41:34, 52.vieta vīru klasē (97.kopvērtējumā), noiets pa “gaisa līniju” 73.1 km.

Aivars703. Komanda RAMBLERS. Nosaukuma KLEJOTĀJI importa nosaukums. Šis bija man jau 20 Rogains, tiesa vairāki no iepriekšējiem bija Rogaini-sprinti 4-6 stundu garumā. Tā kā iepriekšējā nedēļā skriets un svinēts Diseldorfas Maratons, domu par cīņu uz izcilu rezultātu atlieku uz nākamiem mačiem. Mačos piedalīšos ar Sandi. Noietais ceļš un savākto punktu daudzums būs atkarīgs no viņa spējām. Lai gan neesmu labākajā formā – noturēties Sandim līdzi nebūs nekādas problēmas (varētu varbūt vairāk, bet tas būtu daudz sāpīgāk un šoreiz nav vēlēšanās izmēģināt savu iespēju robežas). Par pašām sacensībām jau meitenes uzrakstīja, tāpēc uzrakstīšu tik pāris ainiņas no pirmstarta posma un sacensībām.

4.maija priekšpusdiena. Izbraucam uz Lietuvu. Paņemam Vizbulīti – sabučojam. Šodien to var darīt oficiāli – Vizbulītei vārda diena.

Pieci vakarā. Esam galā . Anīkšči. Vēlas pusdienas. Vietējā Alus degustācija.

Seši vakarā. Atrodam (ar mazu maldīšanos) viesnīcu. Vietējā Alus degustācija.

Pirmstumsa. Nesteidzīga pļāpāšana par gaidāmiem mačiem, taktiku un dalīšanās atmiņās par iepriekšējiem pasākumiem pie upes, pēc tam numuriņos. Vietējā Alus degustācija.

Sacensību rīts. Aizbraucam uz sacensību vietu. Iekkārtojamies. Es uzceļu telti. Sandis sakārto guļvietu mašīnā.

Pāris stundas pirms starta. Es ar Sandi veicu reklāmas kampaņu lai pierunātu VSK Noskrien meiteņu komandu naktī atgiezties nometnē un izmantot mūsu ērtās atpūtas vietas. Diemžēl meitenes ir noskaņotas kaujinieciski un kategoriski atsakās nākt naktī uz nometni.

Vēla pēcpusdiena. Jau kuro reizi mūs apdzen meiteņu komanda (viņu maršruts ir nopietnāks, vairāk vācamo punktu –  ar vairāk cilpām). Katru reizi piedāvāju atpūtas vietu nometnē. Kārdinu ar konfektēm. Protams man atsaka.

Seši vakarā. Jau sešas stundas blandamies pa mežu. Mežā izplatās paīkama ziņa – mūsu jaunais Indrašis ir iemetis ripu krievu komandas vārtos (ir sācies Pasaules čempis hokejā). Tā kā mums dzirdināšanas punktā ir piespiedu pauze (gaidam kad slinkie organizatori atvedīs ūdeni), apkārtējām krievu komandām nolasu mazu lekciju par hokeju.

Stunda pirms pusnakts. Pretīm vāju gaismiņu spīdinot skrien meiteņu komanda (atšķirībā no mums, kas lēni pārvietojas).  Dina pat nesagaidot manu piedāvājumu, pasūta mani tālu, tālu ar visu telti un bombongām. Pēc meiteņu acu spīduma ir skaidrs – ies visu nakti un tad pa gaismu turpinās. Viņas nekas nevarēs apstādināt.

Pusdivi naktī. Esam atgiezušies nometnē. Kaut kā esam pieveikuši ap 60 reālkilometrus. Ķeramies pie gastronomiskām izvirtībām. Galdi ir saklāti. Tautas pārāk daudz nav. Lielākā daļa dalībnieku naktī nemaz nometnē neienāk (tas ir līkums – papildus kilometri). Bet mēs ēdam zupu, šķinķi, desu, zaļumus un tad atkal pa riņķi.

Drusku pāri diviem – esam paēduši (tā pa nopietnam). Ejam katrs uz savu nakstguļu.

Četri no rīta. It kā vajadzētu celties. Ārā smidzina. KP nekur nepazudīs. Pavāļajos pa telti vēl pusstundu.

Drusku pirms pieciem. Agrās brokastis. Atkal nopietni ēdam. Izplānojam distanci. Atkal ēdam (ēdamais iekļauts cenā – jāizmanto). Un tad distancē.

Astoņi no rīta. Lielā jaunā izcirtumā staigājam uz riņķi meklējot sasodīto kontrolpunktu. Pēc gandrīz pusstundas meklēšanas dodamies prom tā arī neatraduši… Pēc brītiņa uzduramies kontrolpunktam. Uzskatam ka mēs atradām, nevis viņš mūs.

Vienpadsmit no rīta. Sākas pēdējā – 24.stunda. Taku šķērso nedziļš strauts. Takas malā nolieku kompasu, karti (pēc KP paņemšanas jānāk pa šo ceļu atpakaļ) un izmantojot nolikto kārti žonglēju pa baļķi pāri strautam. Aiz manis nāk Sandis. Paņem manu kompasu, karti un nemainot iešanas ātrumu pārbrien strautu. Atpakaļceļā tas atkārtojas. Liela starpība nav – kājas ir slapjas, vai dikti slapjas.

Drusku pirms pusdienlaika. Esam finišējuši. Kājas veselas (tikai viena maza noberzta tulzna uz kājas pirksta). Ēdam. Vietējā Alus degustācija (no lielākiem tilpumiem).

Tas ir mans, mazliet nenopietns atskats uz šo pasākumu. Pārmērīga alkohola lietošana var kaitēt jūsu veselībai un rezultātiem.

Tiekamies Latvijas čempī – Alsviķos. Šoreiz tā pa nopietno – bez meitenēm un Alus (vismaz pirms starta). Kaujā dosies VSK NOSKRIEN KUNGI. Es un Certa.

25 komentāri rakstam Eiropas čempionāts rogainingā

  • LasmaO LasmaO

    Nu re, sagaidījām :)
    Aivaram gan jautrs rakstiņš sanācis. It sevišķi par to meiteņu kārdināšanu :))

  • Aivars703 Aivars703

    Atverot šo saiti var karti palielināt un tur ir iezīmēts TOP 3 komandu plānotais maršruts https://picasaweb.google.com/osportfoto/2012_05_0524hERC2012#5741243642430415538
    Es esmu nobildēts brīdī kad slinkie leiši beidzot atveda ūdeni…
    Tiesa viņi atveda smieklīgi maz – ap 40 litri, ko komandas kas gaidīja uzreiz izķēra. Kā runā, pēc laika atveda vēl..

  • Interesanti, vai tām Alus degustācijām ir arī kāds rezultāts? Ir spriedums, kurš no vietējiem Aliem bijis labākais?

  • Didzis Didzis

    Eiropa iekarota,tagad kārta Latvijas čempim,tad kāds mērķēs uz pasaules čempionātu augusta beigās.Labs apraksts padevies Aivaram703,tās buteles šķidrums gan neparasts Aivara703 rokās – būtu aliņš,tad būtu saprotams.Veiksmi ROGAINISTIEM tuvākajos startos ! Maniem favorītiem : CERTAM,AIVARAM703 – veiksmi pēdējā lielā treniņā un ALŪKSNĒ !

  • ing_a ing_a

    malachi!

  • IlzeL

    Es ar uz to Aivara pudeli noskatījos – diez’ aliņš jau izderts, vai tur tomēr kas cits skalojas? Bet vispār esmu redzējusi cilvēkus, kas dzeršanas sistēmā (gan treniņos) lej alu ;)

  • vargans

    Izrādās, ka pat startējot kopā vienā komandā, meitenēm tomēr ir katrai savs stāsts par pasākumu…un katrai savs skats un emocijas… Tas ir tik jauki! :)

    P.S. …un tās Aivara703 jautrības bij` vērts arī pagaidīt! :)

  • Andulis

    Hmm, bet vai nevar šim jaukajam sportam radīt jaunu paveidu – Alus Rogainings?? Ar domu, ka dzeršanas sistēmās u.c. dzeramtraukos drīkstētu liet un distancē lietot TIKAI Alu! :D

    Te gan ilgums nevarētu laikam būt pārāk liels, pirmajiem eksperimentiem pietiktu ar 6-8 h. Alus minimālais un maximālais pieļaujamais stiprums arī būtu jādefinē noteikumos. Gan jau vēl kādas nianses parādītos.

    Saprotu, ka “pārmērīga alkohola lietošana var kaitēt…”, u.t.t. Taču tur jau tā sāls, ka *pārmērīgi* lietot būtu pavisam neizdevīgi. :)

  • Aivars703 Aivars703

    Žēl ka es nevarētu tādā piedalīties. Es maču dienā (arī treniņu) pirms un to laikā alkoholu nelietoju (pat Alu). Protams pēc – svēta lieta. Tāpēc man Medokas skrējiens nespīd.

  • certa certa

    Paldies par iedvesmojošu rakstu,žēl kad tik vēlu gan,būtu agrāk vēl padomātu vai parakstīties Aivara703 provokācijām.JOKS….Ko nu vairs, būs nu pašam uz savas ādas jāizbauda vai tas kas te rakstīts ir taisnība.ARĪ par alu domājams finišā.Lai mums visiem veicas Alūksnes pusē un augusta beigās Čehijā pasaules mēroga mačos!!!!!

  • Laikam pats fiziski sāpīgākais rogainings manā rogainu “karjerā”. 19 stundas ciest sāpes no megatulznu/nobrāzumu/izsutuma sekām nebij baisi patīkami. + vēl pēcefekti ar infekcijām un nedēļa “jēzenēs”. Toties manas kājas nenoliedzami izpelnījās vispārēju sajūsmu ceļā uz/no dušām. Interesanti, ka distancē nebija ne doma ka nupat jau i pa traku, jāstājas ārā. Nekad agrāk nebija bijušas pat mazākās tulznas, šoreiz pilnīga katastrofa. Mācība – domā ko kājās velc, onkuliņ.

  • Aivars Aivars

    Ja kaujā dosies VSK NOSKRIEN KUNGI Aivars703 un Certa, tad tas būs nopietni. Turklāt, ja bez meitenēm un alus, tad pavisam nopietni! :)
    Mēs ar Ivaru tieši tajā pat laikā startēsim Stokholmā un centīsimies no jums abiem vismaz apņēmībā neatpalikt! :) Lai finišs izdodas ar smaidu, KUNGI!:)

  • Dina Dina

    Diez vai KUNGI iztiks bez meitenēm, jo uz mačiem un no mačiem plāno doties vienā auto ar meitenēm.:)

  • LasmaO LasmaO

    Nu, Dina, tad jau Tavai komandai atkal “spīd” končas un jautra kompānija naktsmītnēs ;)

  • Aivars703 Aivars703

    Jautrība šoreiz tikai pēc mačiem. Šajos mačos KUNGI startēs pa nopietno (konfektes, Alu, ziedu meklēšanu maču laikā nepiedāvāt). Toties pēc tam svinam, kā īstiem kungiem pieklājas…

  • Aivars703 Aivars703

    … pirmais pēcmaču Alus būs Sommerol, kas nācis no Norvēģijas – Trumse – pusnakts Maratona vietas.

  • LasmaO LasmaO

    Izklausās traki nopietni. Nebarot un nekaitināt :))

  • IlzeL

    Aivar, liekas, ka Tu tā pārāk nopietni to visu ņem :) Pārāk iespringt arī nav labi. Būs kāda konfekte jāpaņem līdzi distancē, lai var jums piedāvāt, ja nu sanāk satikties ;)

  • Aivars703 Aivars703

    Šoreiz man gribas pārmaiņas – savādāk nekā parasti. Kas, jūs domājat ka es nevaru tā nopietni, tāpat kā jūs, bez Alus un meitenēm. Starp citu, parasti viss sākas ar bombongu vai saldējuma uzsaukšanu…

  • IlzeL

    Var jua nopietni, bet nevajag pārāk nopietni! Bez alus ir ok, bet ja cilvēks uz kaut ko pārāk iespringst, tad parasti nekas labs nesanāk. Vajag tā “easy”!

  • LasmaO LasmaO

    Nu tad kompromisu – ar konfektēm bez Alus, var arī otrādi.
    Bet meitenes, bet meitenes pēc tam ;)

  • Aivars703 Aivars703

    Lai nebūtu tukša runāšana – esmu sācis nedēļu garu Alus diētu – no svētdienas līdz svētdienai (sacensību finišam)

  • Andulis

    “Alus diēta” = TIKAI Alus, nedēļas garumā, līdz finišam? :D

  • certa certa

    Nedēļu bez alus,Aivars703,nu nezinu,nezinu,un kā tad ar B grupas vitamīniem,skaties kad mežā tie nepietrūkst.

  • pulvermuca pulvermuca

    toties tāda motivācija tikt ātrāk līdz finišam (alum) ;) Veiksmi startā un mežā !

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.