Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Kā tos maratonus skriet tomēr (ne)vajadzētu…

Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts.

Pirmsākumi un reģistrācija.

Neilgi pirms brauciena noskrējusi NRM 2012 ar savu labāko maratona laiku (oficiālais rezultāts 4:05:51), es neko daudz līdz Valmieras maratonam neplānoju – vien dalību Skrien Latvija pusmaratonos un kaut kādu skriešanas plānu pārskatīšanu, mēģinot tajos ieviest arī ātruma darbus un basos skrējienus – iekšējās pārliecības dēļ, ka tie ļaus man uzlabot līdzsvara izjūtu. Aicinājums doties uz Ameriku pārsteidza mani atjaunošanās nedēļā, NRM negāja viegli un atstāja divējādas sajūtas – no vienas puses, izskriet no 4h, kā gribējās, neizdevās. No otras puses, kā saka mani draugi-skrējēji – tas nenotiek bieži, ka personiskais rekords maratonā tiek labots uzreiz par 19 minūtēm. Tajā siltajā dienā, skrienot 33.-35.km (žanra klasika), es kārtējo reizi domāju „kāpēc?” un daļa no manis arī – „nekad vairs”. Bet kā teica mans draugs-skrējējs „Ja es ievilkšu elpu, gaidot, kamēr tu pārdomāsi, es nepaspēšu nosmakt.”

Es ātri aizmirsu cīņu pašai ar sevi, jo jau ceļojuma pirmās nedēļas beigās (jūnija pirmie datumi) sāku apsvērt, ka nevar laist garām iespēju noskriet kaut ko citā kontinentā. Un ne ar ko vieglāku par maratonu jau nebūtu vērts ķēpāties, vai ne? Jautājums vien atlika – kur un kad. Un jā, es esmu lasījusi/dzirdējusi par to, maratons ir nopietna lieta, ka skriešanas sezona tiek rūpīgi plānota – ar mērķi skriet noteiktās sacensībās, noteiktos laikos un tamlīdzīgi – bet vajag taču dzīvē arī jautrību un spontanitāti. Arī izaicinot sevi.

Ceļojumam arī nebija plāna un tā ir tā lielākā burvība. Pēdējos astoņos gadus strādājot IT projektos, kur vienmēr ir ne tikai pamatplāns, bet arī daudzas papildversijas gadījumiem, ja nu kaut kas notiek ne tā kā gaidīts, es sāku īpaši novērtēt improvizācijas brīvību. Tas ir iemesls, kāpēc reģistrācijai attapos vien ceļojuma otrās nedēļas beigās. Ievadot Google „USA marathons schedule June 2012” un neko daudz nepētot, es nolēmu, ka izvēle ir starp Seatlle Rock’n’Roll, uz kuru vairs īsti nevar paspēt, ņemot vērā draugu apciemošanas plānus, un Pacific Crest marathon tajā pašā dienā.

Iegooglējot  vēlreiz, izrādījās, ka otrajam kandidātam dalībnieku uz to brīdi ir kādi 160 un dalības maksa ar tikai 100$. Lieliski, nebūs pūlis, paskriesim draudzīgi un ģimeniski. Piereģistrējos.

(Ne)gatavošanās.

Jāsaka godīgi, es ticu makaroniem. Kādas četras dienas pirms maratona es sāku cītīgi ēst pastas, lazanjas un kas nu tur vēl sastāv pārsvarā no ogļhidrātiem. Problēma vien tāda, ka ceļā gadījās Arizonas štata augstākais kalns, kurš bija jāiekaro par katru cenu pie temperatūras virs +30C, un arī Lielais Kanjons, kur taka ar norādi „sarežģīta, 2-4 stundas” bija jāiziet 1,5h brokastu vietā. Divas dienas pirms maratona sāka sāpēt kakls un parādījās saaukstēšanās pazīmes. Pēdējā vakarā gan es mēģināju saņemties – vakariņās pasūtīju lazanju. Man nepaveicās, tā bija līdz galam neizcepta un negaršīga, un es atteicos ēst.

Iebraucām pilsētiņā Sunriver ap pusnakti. Pusstundu pariņķojām, mēģinot atrast starta vietu. Te ir jāmin, ka Pacific Crest sporta nedēļas nogales pasākumi ir ne vien klasiskie skrējieni (maratons, pusmaratons, 10K, 5K), bet arī triatlons, duatlons. Iegājām oficiālajā viesnīcā. Likās par dārgu. Nolēmām nakšņot mašīnā – nedz pirmā, nedz pēdējā reize ceļojuma laikā. Piecpadsmit minūšu laikā mums jau  bija saruna ar vietējo policiju par maratonu, viesnīcas dārdzību un uzpildes stacijas nepiemērotību naktsmājām. Tikai to labāko varu teikt par ASV un Kanādas policiju pēc mēneša ceļojuma – konkrēti šajā gadījumā mūs tikai laipni palūdza pārbraukt uz skolas stāvvietu un pat pabrīdināja kolēģus, lai netraucē mūsu miegu.

Starts un viskautkas ap to.

Ap vieniem beidzot aizgājām gulēt. 5:30 bija jāceļās, jo man nebija izņemts numurs un čips. Pamostoties laikapstākļi neko daudz neatšķīrās no solītā – pāris grādi virs nulles un līst kā no spaiņa. Mana ūdensnecaurlaidīgā kalnu jaka izlija cauri 10 minūtēs. Par apaviem pat nerunājot. Lielisks laiks 42km skrējienam.

Numuru izsniegšanas vietu meklējām kādu laiku, bet lai dzīvo komunikācija – atradām. Atpakaļ līdz mašīnai bija jādodas gandrīz vai skriešus – nepameta sajūta, ka var nokavēt startu 7:30.

Kādu laiku pēcāk esmu uzvilkusi savas nekad iepriekš nevilktās skriešanas bikses, kas iepirktas par godu tiem pāris plus grādiem, jo līdzi bija vien minimālistiski šorti, un pārējos apgērba/apavu gabalus. Sameklējam startu. Pulcējušies kādi cilvēki 100 plus vadītājs ar mikrofonu, mēģinot uzmundrināt tautu, skaidrojot, cik nu tālu kurš ir braucis un kurš atvedis to suņa laiku. Radās iespaids, ka iepriekšējos gados  bijis silts un saulains. Man jāatzīst, ka, lai kā var likties no ārienes, es tomēr esmu kautrīga. Bet te es nodomāju tīri amerikāņu stilā – „what the hell, esmu no Rīgas, tikpat labi varu pagozēties slavas saulītē” un pēc dāmas, kura atzinās, ka ir no Washington DC, pacēlu roku. Pēc tam, kad teicu, ka esmu no Eiropas, es nepaliku neievērota.

Vēl tikai kādu cīnītāju grupas performance un starts ir tuvu. Neko nevaru pateikt par tiem cīnītājiem, biju pārāk aizņemta, izbaudot savu slavas brīdi un atbildot, no kurienes tieši atlidoju un kādi ir mani finiša plāni. Lietus, par laimi, ir pārstājis.

Pirmie kilometri.

Es tiešām domāju, vai man nevajadzētu izstāties pirmajos 5km. Trase bija solīta plakana. Skrienot es domāju „ja tas ir plakans, es esmu balerīna.” Patiesība ir, ka trasi tiešām var uzskatīt gandrīz par plakanu, bet es nebiju ņēmusi vērā, ka sacensības notiek gandrīz 1300m virs jūras līmeņa. Kamēr mans „motors piekurbulējās” bija mokoši. Centos turēties ar meiteņu grupiņu (kādas 4 kopskaitā), tas palīdzēja.

Dzeršanas punktiem kritikas nav. Tie bija izvietoti katru jūdzi-divas ar ūdeni, elektrolītu dzērienu un Hammer sponsorēto želeju. Te mani gaidīja pārsteigums – visos maratonos pirms tam kā brīvprātīgos redzēju studentus/kareivjus– jaunus cilvēkus. Te gandrīz visi bija seniori. Bloķējot satiksmi, sniedzot dzērienus, fotografējot un sekojot, lai mēs tiktu līdz galam sveiki, veseli un arī pēc iespējas – laimīgi.

Kādas piecas jūdzes man pagāja arī, tiekot skaidrībā ar marķējumu – daudzas sacensības notika vienlaicīgi un trases pārklājās. Neliela kritika organizatoriem – numura krāsai nebija nekādas korelācijas ar marķējuma krāsu – es tiešām tikai pēc 5 jūdzēm tiku skaidrībā, uz kurām zīmēm jāskatās.

Vidusceļš (jeb jebkas starp 10 un 35km)

Te, protams, nekādu pārsteigumu, izņemot mana kuņģa perfekto darbību, kas nenotiek bieži pie sporta uztura. Līdz šim biju atklājusi tikai vienu želeju, ko varu normāli sagremot pēc 30km. Bet šoreiz nebija laika nedz meklēt veikalu, nedz testēt ko jaunu. Tāpēc es lielveikalā iegādājos 2 enerģijas batoniņus, izvēloties tos pēc iepakojuma skaistuma. Pat tos es gandrīz aizmirsu drauga jakas kabatā pirms starta. Piespiedu sevi ēst tad, kad likās, ka kļūst grūti. Batoniņš rezultātā tika sadalīts trijās daļās. Garšoja pēc „peanut butter” (fū priekš manis). Otru batoniņu atnesu līdz finišam.

Tad, kad sākas maratons

Skrienot ceturto maratonu, esmu nedaudz pavirzījusies attīstībā – ja pirmo reizi Valmierā kļuva neciešami pie 27.km, tad šoreiz tiku tālāk. Visas iepriekš minētās nolaidības, jo nevar saukt par kļūdām to, par ko jau iepriekš zināms, ka daru nepareizi, bija lielisks attaisnojums nediegt pēc sava labākā rezultāta, bet pateikt sev „ir tikai jāfinišē”. Tāpēc, kad kaut kādā brīdī sāka degt pēdas, es neko daudz nedomādama, pārgāju soļos (ap 22 jūdzi) un pieturējos pie ritma viena minūte soļos pēc katras jūdzes. Kaut kad tajā posmā kāds uzmanīgs kungs dzeršanas punktā man pajautāja „are you allright?”. „Yes, I’m fine” teicu. „Are you sure, ma’am?”. „I’m perfect”. Forši, ka kāds uztraucas par mani vairāk nekā es pati. Un neies jau arī atzīties, ka grūti, neskatoties uz to, ka tas tāpat rakstīts pa visu seju. Nākamajā punktā kundze teica „Keep smiling”. „You know, that’s not that easy after 20+ miles”. „I guess, it’s not”. Un tomēr, es nevarēju nesmaidīt, jo viņas smaids bija patiesi uzmundrinošs. Ap to laiku es atceros arī kādu kautrīgu 6-7 gadus vecu meitenīti ar mammu trases malā. Meitene turēja milzīgu (un smagu pēc skata) grozu ar apelsīnu ceturtdaļām. Likās, ka viņa ir augstāko spēku sūtīta.

Kādā brīdī nojuka skaitļi – vai palikušas 2 vai 3 jūdzes. Rēķinot un pārrēķinot, sanāca, ka, ja būtu 2 jūdzes, laiks būtu vien 3 minūtes sliktāk kā NRM rezultāts. Pārāk labi, lai būtu taisnība. Tātad 3 jūdzes, ne pārāk labas ziņas degošām pēdām.

Bet nekas nav mūžīgs. Pēdējo jūdzi nācās skriet jau caur pūli – acīmredzot, jau tuvu bija kādu citu sacensību sākums. Likās nedaudz vieglāk caur zobiem izdvest „Excuse me”, nekā spert lieku soli sāņus. Cilvēki deva ceļu un mēģināja uzmundrināt. Pēdējais puskilometrs gāja jau starp asarām un histēriskajiem āksta smiekliem. Ar acīm meklēju draugu, kura vienīgais uzdevums šajās sacensībās, pēc tam, kad bija mani pavadījis līdz startam, bija mani nofotografēt finišā. Pēc finiša biju jau paspējusi noēst ar baigo kulināro iedvesmu ceptas divas zemeņu kūkas ar putukrējumu un salīt zem aukstā lietus, kas fantastiski labi gāja kopā ar tām zemeņu kūkām, pirms ieraudzīju drauga samiegojušos seju ar nedaudz vainīgu smaidu. Bet man vien gribējās dalīties finiša priekā un laimē. Foto ar medaļu ir taisītas jau pēc pastaigas un izstaipīšanās, emociju intensitāte zudusi.

Es joprojām atceros, ka maratons ir nopietna lieta gan treniņu, gan sacensību procesā. Man tikai šķiet, ka nedaudz improvizācijas piešķir dzīvei garšu.

P.S. Tiem, kuri nevar dzīvot bez cipariem – finiša laiks ir 4:18:33, pirmā puse 2:05:23; 5. no 14 vecuma grupā, 25. no 72 finišējušām sievietēm, 55. no 133 kopsummā.

17 komentāri rakstam Kā tos maratonus skriet tomēr (ne)vajadzētu…

  • IevaR IevaR

    Katrs jauns piedzīvojums ir piedzīvojums! Man patika:)

  • Darya Darja

    Jā, ļoti labs stāsts. Lasiju ar lielo interesi, pat aizmirsu par biroja darbiem :) Forši kad viss beidzas labi )) Amerika – happy end 4ever! )))

  • Ainars Ainars

    Gaumīgs pastāsts – lietām, arī garajiem gabaliem tiešām vajag pieiet viegli.

  • Aivars Aivars

    Burvīgi! :)

  • Izklausās lieliski! Apsveicu ar kārtējo! Atkal esi man par vienu tagad priekšā, tāpat kā pēc Ļubļanas ;) Tie improvizētie nereti iznāk tie feinākie.

  • ing_a ing_a

    kaa reiz uuz Amerikas neatkariibas dienu =)

  • māc nostaļģija pēc aizdīķu piedzīvojumiem! :) Malacis, labs pasākums un labs finišs! :)

  • Kuks Kuks

    Labu labais – galvenais ir prieks un piedzīvojums… Un šitai padarīšanai vieglāk/nenopietnāk pieiet ir tik forši…
    (Barons Minhauzens no vecās krievu filmas: “smaidiet, jo lielākās muļķības pasaulē tiek sastrādātas ar nopietnu sejas izteiksmi”)

  • Andulis

    Paldies, foršs stāsts par foršu pieredzi!

    Gluži vienmēr tik ne… maznopietni pieiet maratonam varbūt nevajadzētu. Bet kādos 50% gadījumu to var darīt droši. :)

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies visiem par jaukajiem un rakstīt iedrošinošiem komentāriem :)

    Andulim: parasti tik nenopietni arī neizturos, parasti ir gan treniņplāni, gan auzu pārslu putra brokastīs un pārbaudīti apavi/apģērbi :) šis tāds “atvaļinājuma” maratons sanāca.

  • Tiešām labs story, kas iedvesmo arī citus uz ko tamlīdzīgu!

  • Lielkuilis

    Pilnīgi noteikti vajag maratonus skriet arī maznopietni, kā to nosauca Andulis. Jo savādāka pieeja attiecībā pret parasto, jo vērtīgāka pieredze tiek iegūta.

  • eees eees

    Man patika stāsts, forshi uzraxtiiji! :) Un paarmainjas ir vajadziigas, taa kaa uz paaris nopietniem maratoniem viens nenopietns skjiet ljoti normaala attieksme pret maratonu skrieshanu! :))))

  • certa certa

    Lasot šo rakstu atmiņā nāk savi Amerikas skrējieni,super,bet vai kāds var pateikt kāpēc svilst pēdas??????

  • Aivars Aivars

    Visticamāk, pēdas svilst tāpēc, ka ir uzberztas tulznas.

  • certa certa

    Nē nē nav neviena tulzna,bet pēc kāda 15-20 km sāk svilt pēdas….ja pa asfaltu skrien.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.