Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kas tie tādi minimālie apavi un kā ar tiem apieties?

Mūsu gadsimta otrā desmitgade iesākusies ar baskāju skriešanas un skriešanas minimālajos apavos bumu. Ja agrāk uz skrējējiem, kas izvēlējušies nemocīt savas kājas tradicionālajos apavos, skatījās kā uz jocīgiem, tad tagad, šķiet, vai ikkatrs pietiekami aktīvs skrējējs būs vismaz dzirdējis par šīm jaunajām tendencēm apavu jomā, ja ne pats tās iemēģinājis.

Runā, ka skriešana esot pats lētākais un pieejamākais sporta veids – Tev vajadzīgs tikai pāris apavu un vari doties dabā. Bet pag, vai tik nav vēl labāk? Īstenībā taču, lai skrietu, nav papildus vajadzīgs it nekas – tikai paša kājas.. Patiesi – cilvēki ir skrējuši jau miljoniem gadu, bet mūslaiku skriešanas apavi parādījušies vien pirms gadiem četrdesmit. Tiesa, arī agrāk cilvēki mēdza savas pēdas aizsargāt no skarbās dabas pieskāriena, bet ne vairāk. Ikviena lieta, process skatāms divās pakāpēs. Ir kāda robeža, cik tālu mums vajag attīstīties, lai nodrošinātu sevi ar vajadzīgām lietām – ja pārkāpjam šai robežai, uzlabojumu vairs nav, pat gluži pretēji – sākas destrukcija.. To varam attiecināt arī uz apaviem (gan skriešanas, gan vispārīgi) – tradicionālo apavu industrija ir jau sen pārkāpusi šo slieksni, piebāžot apavus ar tehnoloģijām, kas cilvēkam nav vajadzīgas. Minimālie apavi, turpretī, piedāvā tikai tās lietas, kas mums patiešām var būt noderīgas. Par to arī šis raksts.

Ko tad īsti nozīmē šis termins – minimālais apavs? Viskompaktākā definīcija varētu būt šāda – tas ir apavs, kas nekādā veidā netraucē pēdas dabiskai funkcionēšanai. Pirmkārt, mums jāsaprot, ka cilvēka pēda nav nekāds izņēmums (kā to sludina apavu ražotāji) – tā, tāpat kā viss pārējais, evolūcijas gaitā ir attīstījusies un pielāgojusies dzīvei uz zemes, iešanai, skriešanai. Tā nav pēc noklusēšanas vārgs un kropls veidojums, kuru nemitīgi nepieciešams atbalstīt un amortizēt. Gluži pretēji – cilvēka pēda ir brīnumains veidojums, ļoti spēcīga struktūra, spējīga pielāgoties jebkuram stresam. Leonardo da Vinči vārdiem runājot – cilvēka pēda ir inženierijas meistarstiķis un mākslas darbs! Pēdās atrodas apmēram ceturtā daļa visu skeleta kaulu, milzum daudz cīpslu, saišu, muskuļu, kas kopā strādā tikai viena mērķa labā – radīt mums iespēju stāvēt un pārvietoties! Vislielākais brīnums pēdā ir tās velve – neiedomājami spēcīga struktūra, kas no augšas spēj uzņem uz sevis ļoti lielu spiediena spēku, izlīdzinot to pa visām savām komponentēm un tādējādi neitralizējot jebkuru triecienu. Arī inženieriem ir pazīstama velves struktūra, tie to mēģinājuši atveidot dažādos arhitektūras meistardarbos. Velve vienmēr tiek veidota tā, lai, uz to iedarbojoties no augšas, tā izlīdzinātu spiedienu. Kas notiek, ka mēģinām uz velvi iedarboties no apakšas? Nezināt? Tad pajautājiet jebkuram inženierim – tā gluži vienkārši tiek sagrauta.. Tieši to dara apavs ar velves atbalstu – tas iedarbojas uz pēdas velvi no apakšas, tādējādi velves izturīgo struktūru sagraujot.. Minimālajam apavam nedrīkst būt velves atbalsta!

Pamēģiniet tagad uzkāpt uz krēsla basām kājām un nolēkt no tā uz grīdas! Pamēģiniet to izdarīt trijos gadījumos – kad uz grīdas nav nekā (pliki dēļi, piemēram), kad uz grīdas ir paklājs un kad uz grīdas ir spilvens! Kurā reizē piezemēšanās bija mīkstāka? Varētu būt grūti tā novērtēt, bet īstenībā mīkstāka bija pirmā piezemēšanās reize. Cilvēka dabā ir spēja novērtēt situāciju un atbilstoši (pat neapzināti) rīkoties. Ja lecat uz spilvena, Jums neapzināti ir lielāka drošības sajūta, un tā pieļauj lēkt `smagnēji`. Ja lecat uz plikas grīdas, pēda pati pielāgosies un mīkstinās kritienu. Apavā iestrādātā amortizācija ļauj Jums skriet ar smagu soli, solot, ka trieciens tiks mīkstināts. Lai arī daļa trieciena patiešām tiek mīkstināta, pats trieciens šādā veidā iznāk krietni lielāks – patiesībā tik liels, kādu nespēj mīkstināt neviens mākslīgs materiāls.. Bez tam amortizācijas dēļ tiek pacelts apava papēdis, salīdzinot ar purngalu, kas iedrošina skrējēju piezemēties ar papēdi pa priekšu, kā arī atrofē Ahilleja cīpslu, neļaujot tai izstiepties un pildīt savas funkcijas. Minimālajam apavam nedrīkst būt nekāda amortizācija, tādējādi tas ļauj darboties pēdas dabiskajai amortizācijai, to nebloķējot. Minimālā apava papēdis nedrīkst būt pacelts, salīdzinot ar pārējo apava daļu.

Vēl viens eksperiments – pamēģiniet uzvilkt virtuves plīts cimdus un tajos ievērt adatā diegu! Izdevās? Lieliski! Tagad pamēģiniet tajos pa vienai pārkraut desmit jēlas olas no viena trauciņa citā! Nevienu nesaplēsāt? Ideāli! Bet vai bija viegli? Protams, tā var darīt, varbūt pat veiksmīgi, bet vai nebūtu vieglāk to darīt bez cimdiem? Roku pirkstu galos atrodas nervu receptori, kas nepārtraukti ziņo smadzenēm par apkārtējo vidi – vai ir karsts vai auksts, kādai virsmai esam pieskārušies, cik tā cieta, cik gluda, utt. Ja izvēlamies šos receptorus bloķēt, mums ikdienas dzīve, pirmkārt, kļūst sarežģītāka, bet, otrkārt, paši pakļaujam sevi arī lielākai savainošanās iespējamībai – varam, piemēram, paņemt virtuves cimdos kādu ļoti karstu priekšmetu, to īsti nejūtot. Kad beidzot to sajutīsim, būs jau par vēlu. Mēģinot pieskarties šim priekšmetam kailām rokām, atgriezeniskā saite nostrādātu momentāni.

Tieši tas pats (attiecībā par receptoriem) attiecas arī uz mūsu pēdām, tikai tur šo nervu galu ir vēl daudz, daudz vairāk. Tie palīdz mums noturēt līdzsvaru, stāvēt, pārvietoties, tie ziņo par to, pa kādu segumu ejam vai skrienam. Protams, varam bloķēt šos receptorus, apaujot apavus ar biezu zoli, tādējādi pilnīgi apdullinot smadzenes – tām nebūs ne jausmas, kāds ir segums, pa kuru skrienam, tās tik liks kājām dragāt, neskatoties ne uz ko, jo nekādu atgriezenisko saiti nebūs saņēmušas. Kājas tik dragās un dragās, līdz kādā brīdī kaut kas saplīsīs, tas gluži vienkārši ir neizbēgami.. Minimālā apava zolei jābūt pēc iespējas plānākai, lai pēc iespējas mazāk tiktu bloķēti pēdās esošie receptori. Jebkurā gadījumā atgriezeniskā saite no pēdām uz smadzenēm nebūs ideāla, bet tā ir cena, kas mums jāmaksā, lai pasargātu savas kājas no vides iedarbības – pārāk karsta, auksta vai raupja seguma.

Pēdējais jautājums un tad jau ķersimies pie minimālo apavu apskates! Kā jums liekas, kurā gadījumā būsiet stabilāks – balansējot uz vienas kājas, stāvot uz abām kājām vai, nometoties četrrāpus? Tieši tā – jo lielāks saskares virsmas laukums, jo lielāka stabilitāte. Cilvēka pēda ir tā iekārtota, ka, liekot pēdu pie zemes, tās pirksti dabiski izplešas, aptverot lielāku zemes laukumu un tādējādi nodrošinot lielāku stabilitāti. Balansēšana ir skriešanas būtība – katrā solī pēda skar zemi, pielāgojas tai, lai nodrošinātu līdzsvaru un turpinātu kustību uz priekšu. Iesprostojot pēdu apavā, pirkstiem tiek liegts izplesties (parasti apava priekšdaļa nesatur tik daudz brīvas vietas, cik nepieciešams brīvai pirkstu kustībai), rezultātā vēl pavājinot balansēšanas spēju. Valkājot šādus apavus regulāri un ilgstoši, pirksti var pat deformēties un to muskuļi zaudēt savas spējas tiktāl, ka vairs pat, esot basām, nespējat tos izplest.. Pamēģiniet tagad atkailināt savu pēdu un izplest pirkstus uz visām pusēm! Neizdevās? Tad jūsu pēda ir jau pamatīgi deformēta (kas gan nenozīmē, ka to nav iespējams atkal padarīt normālu, regulāri vingrinot). Minimālais apavs nedrīkst nekādi ierobežot brīvu pirkstu kustību visos virzienos (pieņemot, ka pirksti paši nav zaudējuši spēju kustēties). Ir dažādi veidi, kā minimālais apavs var nodrošināt pirkstu brīvas kustēšanās iespēju, un tieši pēc šiem veidiem minimālos apavus parasti mēdz iedalīt (skatīt sadaļu par minimālajiem apaviem zemāk). Protams, iedalījumi var būt arī citi – šosejas vai krosa apavi, tīri minimāli vai tikai daļēji reducēti, utt.

Tā kā šī atgriezeniskā saite nav ideāla (kaut kāda traucējoša zole tomēr ir jebkuram apavam), tad nav ieteicams no tradicionālajiem apaviem uzreiz pēkšņi pāriet pie minimālo apavu lietošanas. Šai pārejai noteikti jānotiek caur baso pēdu posmu – vispirms kāds laiks jāvelta, lai atkal no jauna savas pēdas, kas varbūt gadiem novārdzinātas bloķējošajos apavos, pieradinātu pie to normālā – basā – stāvokļa. Tas ir gluži tā, it kā Jums būtu ilgstoši bijusi ieģipsēta, piemēram, roka, un tagad Jūs no jauna gribētu to `atdzīvināt`, pieradināt pie dabiskām kustībām. Šajā periodā der pēc iespējas vairāk staigāt apkārt pilnīgi basām kājām – gan mājās, gan ārpus tām, izmēģinot pēc iespējas dažādākus segumus. Pēc tam palēnām varat uzsākt skriešanu basām kājām. Šeit neder nekādi vispārīgi ieteikumi (bet komentāros pie šī raksta drīkst jautāt sev interesējošās lietas), jo mēs visi esam ļoti dažādi, katram ir cita pieredze apavu valkāšanā (ir zināmi pat gadījumi, kad cilvēks pat savās mājās staigā apavos – tad noteikti pēdu pieradināšanas process būs ilgāks nekā cilvēkam, kurš jau staigā apkārt basām kājām). Jebkurā gadījumā šai posmā ļoti jāieklausās savā ķermenī, jo pēdas beidzot mums dod atgriezenisko saiti atpakaļ uz smadzenēm, tās kaut ko grib pateikt par veidu, kā mēs ejam vai skrienam. Smadzenēm to vajadzētu spēt uztvert un pielāgot savas komandas kājām. Ja kaut kas sāp, tātad kaut ko darām nepareizi. Laika gaitā šādi, skrienot basām kājām, noteikti apgūsim pareizo – visekonomiskāko un mazāk traumējošo – skriešanas tehniku. Kad tā apgūta, varam pāriet pie minimālajiem apaviem, kas tad ļautu paplašināt skrienamo segumu klāstu (savukārt, ja pēc tehnikas apgūšanas pāriesim atkal atpakaļ pie tradicionālajiem apaviem, ar laiku tehnika zudīs un būsim atpakaļ sākuma punktā). Ja izvēlamies izlaist pilnīgi baso posmu, tad smadzenēm būs ļoti grūti saklausīt, ko pēdas tām saka caur zoli (atcerieties, kā bija ar virtuves cimdiem!). Protams, var mēģināt arī darīt šādi, taču diemžēl ir zināmi pietiekami daudz gadījumi, kad cilvēks uzreiz no tradicionālajiem apaviem pāriet pie minimālajiem, satraumējas un tad stāsta visiem, ka tas nekam neder.. Pamatojums – smadzenes nesaņēma pietiekamu informāciju, kā rezultātā cilvēks turpināja skriet tādā pat ļoti traumējošā stilā, kā bija skrējis tradicionālajos apavos – triecot pēdu katrā solī pret zemi ar papēdi pa priekšu, piezemējoties priekšā savam smaguma centram, vēl papildus bremzējot sevi, utt.

Minimālo apavu veidi

Kā jau minēts iepriekš, viens no populārākajiem minimālo apavu iedalījumiem ir pēc tā, kā apavs nodrošina dabisku pirkstu kustības iespēju. Šajā ziņā iespējami trīs varianti:

  1. apavs ir slēgts, bet ar paplašinātu priekšdaļu, lai pirksti tajā nebūtu iesprostoti;
  2. apavs katram pirkstam paredz savu atsevišķu nodalījumu jeb kabatiņu, līdz ar ko pirksti var kustēties kopā ar savām kabatiņām neatkarīgi viens no otra;
  3. apavs ir vaļējs, un pirksti nav iegrožoti nekādā veidā.

Zemāk atrodami daži piemēri katram no šiem apavu veidiem. Par savu pieredzi ar tiem stāsta trīs minimālo apavu skrējēji.

Slēgti apavi ar paplašinātu priekšējo daļu, stāsta Ivars

Kā jau noskaidrojām iepriekš, visdabiskāk un pareizāk būtu skriet pavisam basām kājām. Tomēr gan civilizācijas atstātās pēdas, gan klimatiskie apstākļi spiež meklēt kādu kompromisu. Ja vēl esam redzējuši ekstrēmistus, kuri noskrien asfalta maratonu basām kājām, tad tomēr temperatūrās zem nulles basās kājas ir kaut kā jāpasargā. Arī tiem, kam sirdij tuvākas dabas takas un kalnu maratoni, ir nepieciešams kāds pēdas aizsargs.

2011. gadā, atbildot uz pieaugošo pieprasījumu minimālo apavu segmentā, tirgu ir pārpludinājuši vairāku desmitu ražotāju modeļi, katrs pretendējot uz labākā un piemērotākā statusu. Kā neapjukt šajā piedāvājumā un atrast savu īsto apavu? Piedāvājumā ir apavi asfaltam, dabas takām, viegli vai nemaz nepolsterēti (cushioning), ar un bez papēža atbalsta, utt. Galvenais šeit ir saprast, ka minimālie apavi ir tikai līdzeklis, kas pasargā pēdu no apkārtējās vides iedarbības. Katram no mums var būt citāds viedoklis par to, kurš ir skrienamo apavu svarīgākais kritērijs, man tādi ir divi:

  1. apaviem jābūt bez polsterējuma (no cushioning) – tikai tik daudz, lai asfalts neberž un grantēto ceļu akmentiņi negriežas pēdā. Mūsu pēda komplektā ar atgriezenisko saiti uz smadzenēm ir brīnišķīgs dators, kurš momentāni pielāgojas vissīkākajām reljefa izmaiņām katrā solī, tāpēc risks paslīdēt, izmežģīt potīti u.tml. daudzkārt samazinās, salīdzinājumā ar parastajām polsterētajām tupelēm, kuras būtībā mūsu pēdām „aizsien acis”.
  2. nepacelts papēdis (zero drop) – tas nozīmē, ka papēdis un purngals atrodas vienādā augstumā no zemes. Pacelts papēdis provocē piezemēšanos uz papēža (heel strike), radot nevajadzīgu slodzi uz ceļu saitēm, veicina piezemēšanos priekšā ķermeņa smaguma centram, palielinot nestabilitāti un izslēdzot visu atgriezenisko saiti.

Tādējādi mēs mierīgu sirdi varam atmest visus „lielos vārdus” – Asics, Nike, NewBalance, Adidas. Visu šo ražotāju tā saucamie „minimālie” apavi patiesībā neizpilda gandrīz nevienu no kritērijiem, kādi tiek izvirzīti patiesi minimāliem apaviem. Protams, ir arī pāris izņēmumi, par kuriem vēlāk.

Kā pozitīvu piemēru gribu minēt kompāniju Merrell, apavu ražotāju ar senām tradīcijām, bet inovatīvu domāšanu un atvērtību jaunām idejām. Faktiski tā ir vienīgā no lielajiem apavu ražotājiem, kura ir nodefinējusi, ka skriešana basām kājām ir dabiska un forša lieta un apavu ražotāja uzdevums ir radīt tikai pašu nepieciešamāko minimālo aizsardzību, lai pasargātu pēdu no apkārtējās vides agresīvās ietekmes, pēc iespējas mazāk ietekmējot basās skriešanas stilu. Patlaban piedāvāto apavu klāstā ir ap 10 dažādu modeļu, bet neapšaubāmi flagmaņi ir 2011. gadā izlaistie Trail Glove vīriešiem un Pace Glove sievietēm.

Neviena puslīdz nopietna baskāju skriešanai veltīta tīmekļa vietne neiztiek bez šo modeļu iekļaušanas savos apskatos, un kopējais viedoklis parasti ir – labākais modelis skriešanai pa dabas takām. Visiem Merrell baskāju skriešanas apaviem ir Vibram zole, atšķiras tikai protektors – kalnu modeļiem tas ir agresīvāks, asfalta modeļiem vienmērīgāks. Ja baskāju stils iegājies tik dziļi, ka arī ārpus skriešanas gribas just stabilu pamatu zem kājām, ir arī modelis birojam – Tough Glove ar ādas virsu, bet to pašu Vibram zoli apakšā.

Pats ar Merrell Trail Glove esmu noskrējis jau vairāk kā 800 km gan ziemā, gan vasarā un varu padalīties ar pozitīvo pieredzi. Tā kā, piezemējoties ar pēdas priekšējo un vidusdaļu, pirksti izplešas, baskāju apaviem jābūt pietiekoši platiem. Trail Glove pēdas priekšpuse ir paplašināta, līdz ar ko apavs netraucē pirkstu dabisko kustību. Indivīdiem ar īpaši platu pēdu vēl ir pieejams „wide” modelis. Interesanta ir arī šņorēšanas sistēma ar īpatnēju lencīšu sistēmu caurumiņu vietā, kas ļauj precīzāk savilkt un atlaist, kur nepieciešams.

Zole ir pietiekoši agresīva, lai skrietu pa sniegu, dubļiem un dabas takām bez īpaša riska, saķere ir teicama, tā ir viena no priekšrocībām, salīdzinot ar apaviem no Vibram FiveFingers saimes. Tādā salīdzinoši maigā trasē kā Siguldas kalnu 33 km arī par saķeri nevarēju sūdzēties ne brīdi, bija OK arī pa nedaudzajiem akmeņainajiem posmiem, kaut gan takām, kur jāpārvar asāki klinšu un akmeņu gabali, iespējams, Vibram 4 mm zolīte iesācējam būtu par vāju.

Patiesi ekstrēmiem gabaliem šogad tiks izlaists jauns modelis – Bare Access ar stingrāku zoli, bet saglabājot visus pārējos minimālo apavu kritērijus.

Par zeķēm parasti domas dalās – daļa skrējēju tās neatzīst kategoriski, daļa to lietošanu pamato ar higiēnas apsvērumiem. Trail Glove apmierinās abas puses – iekšējā daļa ir ļoti ērta, bez vīlēm un pumpām, lai skrietu bez zeķēm. No personīgās pieredzes – vismaz pusmaratona distancē nekādu problēmu nav, iztiku pilnīgi bez noberzumiem. Vasarā un rudenī plus grādos parasti zeķes nevelku, reizi mēnesī vai divos savas „kediņas” iesviežu veļas mašīnā. Ziemā – vadoties pēc āra temperatūras un sajūtām, attiecīgi plānākas vai biezākas zeķes. Aizsardzība pret ūdeni šīm „kediņām” nav nekāda, ieskrienot pāris mm dziļā peļķītē, slapjums ir sajūtams uzreiz. Tiesa gan, tikpat ātri tas pazūd un iztvaiko, tā kā īpašas neērtības tas nesagādā. Varbūt vienīgi tajā nenoteiktajā laikā starp rudeni un ziemu, kad jāskrien pa sniega žļurgu, gribētos kaut ko vairāk pasargājošu. Arī te Merrell ir piedāvājums – Embark Glove ar GTX ar to pašu agresīvo Vibram zoli, kas pieejama Trail Glove modelim. Ziemas skriešanā bieži tiek uzdots jautājums – un kā pa sniegu – vai neslīd? Īsā atbilde ir – neslīd! Tomēr vēl ir kāda lieta, par kuru jāpasaka – skrienot ar minimālajiem apaviem, nejaušas paslīdēšanas iespēja lielā mērā tiek novērsta jau ar pašu skriešanas soli. Tas ir īsāks, piezemēšanās punkts ir zem ķermeņa masas centra, un saķeres laukums pēdai ar izplestiem pirkstiem, kura ir gatava un spējīga pielāgoties un reaģēt uz mazāko novirzi no normas, ir reizes piecas lielāks nekā apaļam un „aklam” papēdim. Tāpēc – neslīd, mīļie draugi, neslīd!

Noslēgumā – kur šos apavus nopirkt? Diemžēl mūsu platuma grādos nav iespējas tos pirms pirkšanas aptaustīt un uzmērīt, jālūdz talkā Google un jāmeklē interneta veikali tuvajās un tālajās ārzemēs. Pats pasūtīju no Anglijas, bet piedāvājums Eiropas un Amerikas interneta veikalos ir gana plašs, vajag tik „rakt”!

OreMan papildus komentārs

Merrell piedāvā līdzīgu modeli arī skriešanai pa asfaltu – Road Glove. No citām firmām kā populārākie slēgto minimālo apavu pārstāvji minami VivoBarefoot Evo modelis, kā arī NewBalance Minimus sērija – Road modelis asfaltam un Trail modelis krosam. Inov8 piedāvā modeli īpaši tehniskām takām – Bare-Grip 200. NewBalance piedāvā arī krosa apavu MT110, kurš gan nepieturas pie vienas no būtiskākajām minimālo apavu prasībām – papēža nepacelšanas. Tam ir 4 mm papēža pacēlums, salīdzinot ar priekšdaļu, bet zinātāji saka, ka skrienot pa tehniskākām takām, tas nav jūtams. Skrienot pa asfaltu, gan tas var būt jūtams, tāpēc šis modelis asfalta skriešanai nav ieteicams.

Apavi ar pirkstu kabatiņām, stāsta Edgars Puriņš

Citā vārdā dēvēti par apaviem – „pērtiķa pēdām”.

Vibram

Vēl tuvāk baskāju skriešanai pietuvinājas firma Vibram, starp citu, ļoti pazīstama kompānija, kas jau kopš 1937. gada ražo apavu zoles ļoti augsta kvalitātē, kuras izmanto arī skrējēji.

Vibram 2006. gadā sāka piedāvāt skrējējiem savus revolucionāros Vibram FiveFingers kuri, bez jau pieminētajām minimālo apavu īpašībām, nodrošināja to, ka katram kājas pirkstam ir sava kabatiņa – kā cimds kājai.

Tā kā man ir tas gods jau gandrīz gadu ar šiem apaviem skriet, tad varu pateikt tikai to, ka visi pārējie apavi ir aizgājuši pensijā, tagad skrienu tikai ar Vibram FiveFingers (VFF) un nesūdzos, izņemot Magnētos, kam VFF neder (skat. tālāk rakstā).

Priekšrocības:

  • Ļoti viegli – abu kāju apavi kopā sver tikpat cik viena „normāla” skrējēju kurpe – ap 300 gramiem. Nav jau daudz, bet ja parēķinātu uz 20 vai 40 km, sanāktu reāls spēku ietaupījums.
  • Pirksti, atrodoties katrs sava kabatā, nodrošina lielisku stabilitāti – kāja jūt jebkuru nelīdzenumu. Ja ar „normāliem” skriešanas apaviem uz bruģa varēja izgriezt potīti, tad ar VFF man tas nav gadījies.
  • Viegli kopjami – ieliec veļas mašīnā un pēc pusstundas vari vilkt kājās. Tie ātri izžūst, jo audums ir plāns.
  • Nav vajadzīgas zeķes (tās arī nevar tik viegli dabūt nopirkt). Pretēji uzskatam, ka noteikti noberzīs pirkstus – nekad nekādi noberzumi man nav bijuši.
  • Palielinās skriešanas ātrums, jo izmainās skriešanas stils un apavi pieskaras zemei tikai vienu reizi, pretēji „normālajiem” skriešanas apaviem, ar kuriem piezemēšanās notiek 3 fāzēs (papēdis, pēda, pirkstgals)
  • Un, protams, pāriet jebkādas sāpes ceļgalos, mugurā, potītēs – tās pazuda jau pēc 3 mēnešiem.

Neērtības vai mīnusi:

  • Sākot skriet ar šādiem apaviem, ir jāuzmanās, jo pilnīgi mainās skriešanas stils un ir paliela slodze uz ikru muskuļiem. Pēc pirmajiem skrējieniem, kad drusku pārspīlēju, sāpēja ļoti. Un jāsāk ir ļoti, ļoti lēnām – 0,5 km, 1 km, 3 km u.t.t. Kā tikko ir velkoša sajūta ikros, vajag pārtraukt un kārtīgi izstaipīties. Šis process var ilgt no 3-6 mēnešiem.
  • Šie apavi neder orientēšanās sportam, jo nav radžu. Un, ja arī būtu, zari un zāle ķeras starp pirkstiem. Esmu skrējis Magnētā – pāris reizes nokritu tikai tāpēc, ka starp pirkstiem ieķērās krūmi.
  • Sākumā nav viegli uzvilkt – jāiemācās katru pirkstu iebāzt sava vietā. Bet tagad jau varu apaut abas kājas minūtes laikā.

VFF ir parādījušies neskaitāmi pakaļdarinājumi, bet no nopietnākajām firmām, kas ražo sporta apavus, ar „pērtiķa pēdu” ražošanu pagaidām aizrāvušās ir tikai divas: Fila un Adidas.

FILA

FILA Skeletoes – tā kā man šo apavu nav, nevaru uzrakstīt objektīvi par to lietošanu. Bet FILA ir noteikti adresējusi vienu neērtību – abiem maziem kājas pirkstiem ir izveidota viena kabata, jo tieši šo pirkstu dabūšana iekšā VFF sagādā vislielākās neērtības.

Otrs iemesls, kāpēc viņi to darījuši, ir, lai Vibram būtu grūtāk pierādīt patenta pārkāpumu. Neskatoties uz visu, Vibram ir iesniedzis patenta sūdzību pret FILA.

Adidas

2011. gada novembrī Adidas paziņoja, ka sāk ražot adiPure Trainers – ļoti līdzīgi VFF.

Adidas gan šos apavus pozicionē kā apavus priekš vingrošanas zāles – domājams, lai nekanibalizētu savu skriešanas apavu kolekciju.

Kur nopirkt?

Latvijā neesmu manījis nevienu no trim pieminētajiem apaviem. Savus VFF nopirku pa tiešo no Vibram mājas lapas www.vibramfivefingers.it (Itālija apkalpo Eiropas tirgu). Cena ap 100-120 EUR.

FILA un Adidas var nopirkt ebay.com un amazon.com. Cena atkarīga no modeļa, bet pēc izmaksām (no augstākās uz zemāko) es ierindotu šādi: VibramAdidasFILA.

OreMan papildus komentārs

Vibram, starp citu, bija paši pirmie minimālie apavi, kas tika radīti skrējējiem. Līdz tam baskāju skrējējiem nācās improvizēt, lai paši kaut kā spētu uzmeistarot sev aizsardzību pēdām noteiktās situācijās. Vibram FiveFingers gan netika sākotnēji radīti kā apavi tieši skriešanai, bet gan brīvā laika pavadīšanai, konkrētāk – burātājiem. To, ka ar tiem varētu arī skriet, pirmais ierosināja Ted McDonald, kas pasaulē plašāk pazīstams ar pseidonīmu Barefoot Ted. Pēc viņa ierosinājuma Vibram sāka ražot arī FiveFingers modeļus tieši skriešanai, un tie strauji kļuva ļoti populāri. Otru popularitātes sprādzienu šie apavi piedzīvoja pēc Christopher McDougall grāmatas `Born To Run` izlaišanas apgrozībā – arī tajā viens no galvenajiem varoņiem ir Barefoot Ted.

Ar pirkstu ievilkšanu kabatiņās problēmas tiešām ir tikai sākumā, kamēr pirksti vēl ir novājināti un stīvi. Kad, kādu laiku paskrienot, atjaunojas pirkstu muskulatūra un tie kļūst vingrāki, tos dabūt apavā nav vairs nekādu problēmu – pāris sekundes un ir iekšā, kā jebkuram apavam.

Jā, un vēl – nezinu, kāpēc, bet minimālistu skrējēju aprindās valda diezgan negatīvs kopējais viedoklis par FILA Skele-toes apaviem. Vai tikai tāpēc, ka die-hard Vibram fani tura uz FILA kompāniju ļaunu prātu? Nezinu, pats izmēģinājis neesmu. Adidas adiPure radies salīdzinoši nesen, tāpēc par šiem apaviem viedoklis vēl nav nostabilizējies.

Vaļēji apavi, stāsta OreMan

Šos varētu uzskatīt par visminimālākajiem apaviem – kaut vai tādēļ, ka tajos patiešām izmantots vismazāk materiāla. Šie ir huarache sandaļu tipa apavi, kur kāju pirksti nav nekādā veidā iegrožoti. Standarta variantā apavs sastāv no viena gumijas gabala, kas kalpo par zoli un kas ar auklu tiek piesiets pie pēdas. Kā saka – viss ģeniālais ir vienkāršs! Tomēr dažādi sandaļu modeļi var savā starpā atšķirties ar dažādām niansēm – cik bieza ir zole, kāds ir auklas siešanas princips, kā aukla notur zoli pie pēdas, vai tā iet caur pirmo un otro pirkstu vai pāri visiem pirkstiem vai vēl kā citādi, vai apavs katru reizi jāsien pie kājas, vai tas ir uzvelkams un novelkams, vai auklas vietā ir kāds sarežģītāks stiprināšanas mehānisms, piemēram, aizdare ar klipšiem vai citādi utt. Tipiska lieta sandaļu ražotājiem ir gan piedāvāt savas jau gatavās sandaļu versijas, gan arī komplektu – zoles materiālu un auklas – sandaļu veidošanai paša spēkiem.

Luna Sandals

Šīs sandales augstāk minētajam baskāju Tedam iemācīja veidot Tarahumara cilts indiānis Manuel Luna (arī par to aprakstīts iekš `Born To Run`) un pēc atgriešanās no ultramaratona pa Meksikas Vara kanjonu Teds nodibināja savu sandaļu firmu, ko nosauca šī jauniegūtā indiāņu drauga vārdā.

Luna sandales pieejamas ar dažāda biezuma zolēm, kuras atkal ir Vibram firmas ražojums – gan standarta 4 mm, gan 6 mm, gan arī biezākas 8 mm un pat Leadville modelis ar 10 mm biezu zoli. Pieejamas jau gan gatavas sandales, gan arī komplekti ar pamācībām paša pagatavošanai. Auklu sasiešanas metodes iespējamas divas – tradicionālais Tarahumara indiāņu stils, kur aukla tiek apsieta arī ap potīti un virs tās, rezultātā iegūstot kārtīgāku piesējumu, kas toties katru reizi jāsien vaļā un ciet, kā arī vienkāršotais sasiešanas stils, kur vienreiz sandale tiek sasieta tādā veidā, ka to pēc tam iespējams ērti uzvilkt un novilkt, neko vairs nepārsienot. Sandaļu sasiešana pati par sevi ir māksla, ko iespējams izkopt tikai eksperimentējot (lai nebūtu par ciešu, bet ne arī par vaļīgu – lai nekristu nost). Visi Luna sandaļu modeļi ir veidoti pēc vienota principa, kurā aukla iet caur pēdas pirmo un otro pirkstu un tālāk stiprinās zem sandales mezgla veidā.

Invisible Shoes

Līdzīga tipa sandales kā Luna firmas ar tieši tādu pašu auklas fiksāciju zem sandales. Pieejami gan 4 mm, gan 6 mm zoles materiāli paša veidošanas komplektā, kā arī kompānija piedāvā iespēju uzražot sandales pēc klienta pieprasījuma – tad jānorāda specifiski dati par savām pēdām. Arī šīs sandales, protams, iespējams sasiet abos augstāk minētajos veidos, InvisibleShoes mājas lapā pieejami video materiāli ar detalizētu izklāstu, kas un kā darāms.

Pats esmu pagaidām izmēģinājis tikai vienkāršoto variantu un esmu ar to ļoti apmierināts. Skrienot sandale nost nekrīt, arī par ciešu nav, ja iemanās pareizi sasiet. Tieši ar šādām paša pagatavotām sandalēm no InvisibleShoes atsūtītā komplekta noskrēju savu pirmo un pagaidām vienīgo maratonu. Nebija it nekādu sūdzību – ne par beršanos, ne nost krišanu, ne apakšējā mezgla jušanu, neko citu.

Tomēr man bijusi arī cita veida pieredze, skrienot ar šīm sandalēm citādos apstākļos – pa slapju laiku, kas ietvēra sevī skriešanu pa smiltīm, dubļiem, ūdeni, nedaudz sniegu. Šādos apstākļos auklas aplipa ar drazu un skrējiena beigās (pēc 30+ kilometriem) secināju, ka pēdu sāni auklu piekļāvumu vietās ir vienos noberzumos un asinīs.. Taču tas laikam ir tikai loģiski.

Vēl kāda problēma – nekad nevar zināt, kad mezglam zem sandales pienāks gals. Skrējiena laikā tas pakļauts berzei un kaut kad aukla virs mezgla pārtrūks. Labi, ja tas notiek treniņa laikā, sliktāk – ja sacensībās. Man vienai sandalei šis brīdis pienāca pēc apmēram 800 km noskrējiena, bet otrai – tikai dažus desmitus kilometrus vēlāk.

Branca

Branca firmas sandales kopumā daudzmaz līdzīgas citu firmu huarache sandalēm. Galvenā atšķirība ir tāda kā elastīga cilpa, kas apņem un notur papēdi (atšķirībā no citu sandaļu parastas auklas). Pats šo modeli izmēģinājis neesmu, tāpēc neko gudri spriest nevarēšu.

Unshoes

Unshoes piedāvā alternatīvu sienamajām sandalēm – iepriekš sagatavotu sandali ar auklām un to savilkšanas mehānismu. Līdz ar to tās vieglāk uzvelkamas un pielāgojamas konkrētai pēdai, vairāk vai mazāk savelkot auklas. Zole veidota no 5 mm bieza Newflex materiāla. Unshoes sandalēm pieejami arī modeļi, kur aukla netiek laista starp pirmajiem diviem pirkstiem, bet tā vietā iet pāri visam pēdas purngalam.

Bedrock sandals

Bedrock sandalēm arī līdzīga lieta kā Unshoes – savelkams auklu mehānisms labākai pielāgojamībai. Zole – 6 mm biezs Vibram gumijas materiāls.

Pieejamība

Tāpat kā ar iepriekš minēto veidu apaviem, arī huarache skriešanas sandales Latvijā nopērkamas nav. Tātad atkal jāmeklē tīmeklī – konkrēto sandaļu ražotāja mājas lapā vai citās vietnēs. Cenas mēdz būt ļoti dažādas, bet priekš tik minimāla apava kā sandales tās liekas ļoti augstas. Lētāk ir pasūtīt paša gatavošanai zoles materiāla un auklu komplektu (tām firmām, kas to piedāvā). Vēl lētāk būtu šādus materiālus sameklēt tepat vietējos būvniecības veikalos un mēģināt tad no tiem sandales meistarot pašam pēc tām instrukcijām, kas atrodamas sandaļu lapās. Protams, veikalā nopērkamā gumija nebūs tik izturīga kā Vibram materiāls, bet kādam laikam jau derēs. Arī pats esmu mēģinājis tā darīt – savas pirmās sandales uzmeistaroju tieši no tepat Depo veikalā iepirktas gumijas un auklām. Nebija ne vainas, tikai vietās, kur gumijai tika izdurti caurumi auklām, gumija pēc laiciņa sāka plīst. Tas laikam tāpēc, ka biju caurumus dūris ne pārāk uzmanīgi, lietojot nazi. Grūti spriest, cik ilgi būtu jāgaida līdz pirmajām plīšanas pazīmēm, ja būtu rīkojies gudrāk un izmantojis caursiti, kā to darīju savā otrajā mēģinājumā – ar InvisibleShoes komplektu.

 

94 komentāri rakstam Kas tie tādi minimālie apavi un kā ar tiem apieties?

  • Rakstu OreMan palīdzēja sagatavot Ivars un Edgars Puriņš.

  • Šķiet, tā bija Ilustrētā zinātne pirms gadiem, kur bija pamatīgi izpētīti skriešanas apavi, kuri galu beigās nespēja konkurēt ar pēdu, taču mārketings dara savu

  • mashya

    Ļoti interesants rakstiņš un noderīga informācija! Vajadzētu jau tak kādam arī LV ar to lietu nodarboties – es domāju ar tirdzniecību. Mani kaut kā attur apavu pirkšana internetā bez iespējas tos uzlaikot, pastāv tak liela varbūtība netrāpīt kaut vai ar izmēru.

  • js79

    Ir jau arī pastalas, ja var dejot tautiņdejas, tad varētu arī skriet

  • IlzeP ilksy

    Man arī ienāca prātā doma par pastalām, bet pa asfaltu tās visticamāk neizturētu pat pusmaratonu

  • Viesturs

    Un kā ir ar velves atbalstu, ja ir plakanā pēda? Ortopēdi saka, ka velves atbalsts tādā gadījumā ir obligāts.

  • Andulis

    Par velves atbalstu nesen tika runāts forumā (skat. IevaR jautājumu 28/01/2012 23:24 un sekojošos ierakstus). Kā redzi, uzskati ir dažādi…

  • Ivars Ivars

    Kuri ortopēdi tā saka? Vai tad tas nav vispārzināms fakts, ka plakanās pēdas nostiprināšanai visieteicamākais ir staigāšana basām kājām pa smiltīm, oļiem un citi vingrinājumi velves stiprināšanai?

    Te ieskatam ko amerikas ortopēdi domā par plakano pēdu un basām kājām.
    http://www.americaspodiatrist.com/2010/11/can-barefoot-running-walking-fix-flat-feet/

    Un jāatceras, ka neviena lieta nav tikai balta vai melna, visbiežāk patiesība ir kaut kur pa vidu. Gan jau, ka ir medicīniskas indikācijas, kad tiešām ir vajadzīgi kaut kādi palīglīdzekļi velves atbalstam, bet tas, manuprāt vairāk attiecas uz gadījumiem, kad skriešana vispār nav apspriežama…

  • Par velves atbalsta nepieciešamību saka ortopēdi ar vecās ievirzes domāšanu, kas nespēj pārorientēties uz to, ka gadu desmitiem ilgi borētās lietas arī medicinā nu izrādās pilnīgi aplamas. Staigāšana basām kājām nostiprina pēdas velvi, atveseļo to, ja tā ir izveidojusies neriktīga. Plakanās pēdas gadījumā atveseļošana nozīmē, ka velve laika gaitā paceļas; pārāk augstas velves gadījumā – tā pazeminās (rezultātā var nedaudz palielināties pēdas garums).

    Taisnība par to, ka baskāju staigāšana/skriešana neder visiem – izņēmums ir tie, kam kaut kādu kaišu rezultātā ir traumēta pēdas jutība, nestrādā pēdas receptori vai tml. Šādā gadījumā, protams, skrienot basām nebūs atgriezeniskā saite uz smadzenēm un tā var tikt nodarīts lielāks ļaunums, kā, staigājot apavos. Bet es nezinu, vai arī apavos šādos gadījumos iespējams paskriet..

  • Par pastalām skriešanas sakarā es arī aizdomājos dažas dienas atpakaļ. :) Skriet pusmaratonu gan diez vai uzdrošinātos, taču no pieredzes varu teikt, ka dejojot (tautiskās dejas), nonācu pie secinājuma, ka pastalās ir labāk. Kādu laiku dejoju ar mēģinājumu kurpēm, taču pēc laika parādās problēmas ar potītēm, ceļiem utt. Atgriezos pie pastalām un ir viss OK!

  • Jā, bet kāpēc Tu, maziinais, neuzdrošinātos skriet pastalās, ja (laikam jau?) uzdrošinies skriet tradicionālajos apavos? Pastalās taču būtu tikai saudzīgāk :)

  • nu tad tik jāmeklē entuziasts, kurš vēlas būt pirmais, kas maratonu pastalās pieveicis, ja tāds jau nav paspējis to izdarīt :D

  • Andris M Andris M

    Nu nezinu, nezinu… . Man parsonīgi riebjās skriet ar basām kājām (ja nu vienīgi pa jūrmalas smiltiņām). Un kā tur ir ar sacensību rezultātiem, cik saprotu, tad skrienot caur pirkstgalu solis stipri saīsinās.

  • un kurš ziedos pastalas, kuras visdriizaak peec tam buus nelietojamas? :D

  • Ivars Ivars

    njaa… vibramos, huaračēs vai basām kājām parādīties skrējēju komūnā nav problēmu, bet pastalās – tik morāli stiprs es vēl nebūtu. Kaut gan būtībā atšķirība jau nav īpaši liela. Jāpamēģina vakarā, tumsiņā un tad jāatskaitās kā bija :)

  • jā- man ar līdzīga doma kā Andris M, ka ja vnk gribas skriet veselīgi, tad var vidējā ātrumā skriet ar minimālajiem apaviem, bet skrienot uz ātrumu,domas par to kā saudzīgāk piezemēties paliek otrajā plānā pēc domām kā atrāk tikt finišā…

  • Var taču skriet arī vienlaicīgi saudzīgi un ātri, ne? Jo īsāks solis, jo lielāka kadence vnk – ātrums tāpēc nav jāmaina.

  • vr

    Un nevajag aizmirst, ka nemaz tik senā pagātnē, nu vismaz tie, kas nav jaunāki par 25 – 30 gadiem bērnībā, skolas laikā visi skrējām ar plānām teniskurpītēm, amortizējošie apavi vienkārši nebija, un stadionos nebija arī gumijas skrejceliņi, asfalts, vai labākajā gadījumā bitumena segumi, un skrējām ātri gan ar teniskurpītēm, gan pat ar naglenēm, kam vispār nav amortizācijas nekādas.

  • Skrienot ceļu un potīšu problēmas nav novērotas, tādēļ arī neesmu mēģinājis skriet pastalās, :) bet ja godīgi tad metāt izaicinājumu :) Varbūt jāpamēģina kādu treniņu pa kluso mežā paskriet. Par to pastalu dilšanu tā ir gan. Nemaz nevajag daudz. Ir gadījies redzēt, ka svētku gājienā ejot, izdilst caurumi pastalu zolēs nemaz nerunājot par skriešanu. Un ja vēl mitrs, tad tas tikai pastiprina dilšanu. Manā gadījumā pastalas, jau bija izdilušas un zolei tika uzlīmēts papildu slānis, kas ir nedaudz biezāka un stingrāka āda. Tikai tagad pastāstiet, ja sākšu skriet pastalās, tad miksēt ar kedām vairs nevajadzētu vai ne? Un kā jau te teikts jāsāk pamazām.

  • xorix xorix

    Reklāmas sludinājums: pērku 42 izmēra pastalas – skriešanas treniņiem, pavisam nopietni! :)

  • baskaajis baskaajis

    Runājot par sacensību ātrumiem, elites skrējējiem tehnika ir līdzīga kā skrienot basām kājām un soļa garums tiek panākts pateicoties atspēriena spēkam. Savukārt soļa pagarināšana, izmetot kāju priekšā smaguma centram, ir ne tikai kaitīga, bet arī biomehāniski neefektīva, jo pēda salīdzinoši ilgi atrodas pie zemes. Savukārt piezemējoties nedaudz aiz smaguma centra, atspēriena fāze ir manāmi īsāka.

  • Aigars

    Galvenais jau droši vien pēc pirmā šāda veida skrējiena (ar minimālistu apaviem vai pat basām kājām) ir tūlīt nemest plinti krūmos, jo slodzīte ir patiešām laba. Atceros pēc sava pirmā skrējiena. Uzskrēju itkā salīdzinoši mazu gabaliņu, 9 km, taču kājas bija piedzītas vairāk kā pēc 30-nieka ar Asics ‘kaijāniem’. Nakamajā rītā kāpjot pa trepēm nezināju ko labāk darīt – smieties vai raudāt … Tiesa, skrēju nevis pa mežiņu bet asfaltu.

    Interesants raksts, daudz jaunas informācijas. Tā vien prasās, sākoties karstākam vasaras laikam, pamēģināt pašam kautko uzmeistarot.

  • Andulis

    vibramos, huaračēs vai basām kājām parādīties skrējēju komūnā nav problēmu, bet pastalās – tik morāli stiprs es vēl nebūtu.

    Patiesībā laba doma… Pērn VSK Noskrien pirmie Latvijā organizēja tempa turētājus mačos. Varbūt šis gads paliks atmiņā ar VAIRĀKU pastalās skrienošu kluba biedru parādīšanos? Vairāku tādēļ, lai palielinātu morālo spēku, vai kā nu to jāsauc. :)
    Ja ‘Skrien Latvija’ seriālā piedalīsies VSK Noskrien minimālisti/baskāji vai līdzīgi nosaukta komanda (atbilstoši OreMan iniciatīvai) – varbūt viņi var kādā kārtā startēt pastalās?

    Diemžēl, pats gan uz tādu avantūru šogad vēl neparakstīšos… bet idejas apspriest taču nav liegts nevienam…

  • Ainars Ainars

    Ar pastalām būs pilnīgas auzas pie minimālākā mitruma. Otra problēma – siltumu uzsūcošie segumi vasarā. Francijā ir gadījies koncertu dejot tikai kurpēs un zābakos, jo caur pastalām ar visu vilnas zeķi svilst kājas no sakarsušām akmens plāksnēm. Bet par ērtumu diskusiju nav.

  • Piekrītu baskaajim par to ka elites skrējēji ar jebkuriem apaviem skrien uz pēdas priekšējās daļas(neskarot zemi ar papēdi vispār), kas rakstā vairākkārt tiek uzsvērts : lai to izdarītu nepieciešami minimalie apavi. Protams skrienot ar parastajām krosenēm ir vairak jāpiedomā pie šīs kustības, līdz tā aiziet automātiski.
    Skriešanas tempam arī būtu jābūt lielākam neskrienot caur papēdi, jo tiek daudz spēcīgāk izmantoti ikru muskuļi un nav iespējams “uzdurties” nevienā brīdī.
    Par soļa garumu – vai tiešām tas samazinās un par cik tad, atspēriens ar pēdas daļu ir ieverojami lielāks kā skrienot caur papēdi?

  • Vai ir kādi reāli rezultāti, kuri parāda – Jā ar šādiem apaviem tiek uzlaboti rezultāti vai veselība?

  • Par to soļa garuma samazināšanos laikam bija domāts tas, ka tiem, kas piezemējas ar papēdi pa priekšu, notiek overstriding – piezemēšanās priekšā savam smaguma centram. Lai novērstu overstriding, vienkāršākā metode ir palielināt kadenci jeb soļu skaitu minūtē – automātiski piezemēšanās notiek zem sevis, bet līdz ar to soļa garums dabiski kļūst īsāks (pieņemot, ka pārvietošanās ātrums netiek mainīts). Protams, pēc tam, ja grib palielināt ātrumu, var palielināt vai nu kadenci (līdz zināmai robežai) vai soļa garumu (uz jaudīgāka atspēriena rēķina, bet, protams, saglabājot piezemēšanos zem sevis un nepieļaujot overstriding).

  • Janjiss, ne jau minimālie apavi uzlabo rezultātus vai veselību, bet basais skriešanas stils, apavi ir tikai aizsardzībai no aukstuma/karstuma/asumiem u.tml. Ir pētījumi, kuros salīdzināts basais skriešanas stilu ar tradicionālo (piezemēšanās uz pēdas vidus/priekšējās daļas pret piezemēšanos uz papēža) – šajos pētījumos analizēti trieciena viļņi, kas katā gadījumā izplatās no pēdas uz augšu pa kāju uz gurniem un tālāk muguru. Ir atzīts, ka piezemēšanās uz papēža ir daudz traumējošāka. Tāpat piezemēšanās uz papēža ir kā bremzes katrā solī – tas būtu par rezultātu uzlabošanu, mainot savu stilu. Papildus šiem vēl ir arī pētījumi, kas pamato tradicionālo apavu negatīvo ietekmi uz veselību – ka tie veicina nepareiza skriešanas stila pielietošanu, kas rezultātā noved pie traumām.
    Vai Tevi interesēja tikai pats fakts – ir šādi pētījumi vispār veikti vai nav – vai interesē arī konkrētie pētījumi? Ja interesē konkrētie, vari pameklēt tīmeklī – viens no pazīstamākajiem autoriem šajā jomā ir Hārvardas Universitātes profesors Daniel Lieberman. Pēc šī vārda arī tālāk noteikti atradīsi saistītos pētījumus.

  • OreMan,
    Paldies par deatalizētu aprakstu. Jā, jautājums bija par skriešanas stilu, nevis apaviem, nepareizi noformulēts jautājums no manas puses :)
    Ja ir pareiza skriešanas tehnika ar tradicionālajiem apaviem, efekts nav tāds pats?

  • jupe jupe

    Pagājušajā gadā Nordea maratonā redzēju vienu sievieti vicojam ar plikām kājām. Ja nemaldos, viņa mauca pusīti. Kaut kā man galīgi neliekas, ka tas ir forši ar plikām kājām pa asfaltu 21 km…

  • Geo Geo

    Te ir raksts par efektivitātes salīdzināšanu skrienot ar apaviem vai bez apaviem. Baigi neiedziļinājos, bet tā doma ir, ka skrienot vienādā stilā, t.i. piezemējoties uz pēdas priekšpuses, labāki rezultāti esot ar apaviem.

    http://sweatscience.runnersworld.com/2012/02/barefoot-versus-running-shoes-which-is-surprisingly-more-efficient/?cm_mmc=NL-TrainingExtra83330803062012-_-Barefoot%20v.%20Shoes

  • Lauma laumiic

    Man ir pastalas, 42izmērs. Nē, nē. Viņām ir vieta pie pārējā komplekta skapī :)

  • To rakstu es arī esmu lasījis, ko Geo piemin, bet tas pētījums neizskatās diez ko nopietns – `The 12 runners included in the study were all experienced barefoot runners, running at least 8K (5 miles) a week barefoot or in minimalist footwear`.. ;) Šajā diskusijā var vēl palasīties, ko citi baskāji/minimālisti spriež par šo rakstu – http://groups.google.com/group/huaraches/browse_thread/thread/00450230e0d04a90#

    Atbildot uz Janjiss jautājumu par to, vai efekts tradicionālajos apavos nav tas pats, ja skrien ar pareizu tehniku – efekts ir līdzīgs, tikai vēl papildus jānes lieki smagumi uz kājām. Taču viena lieta ir skriešanas stils, ko iespējams izkopt līdz teju perfektam (lai arī apavos tas ir grūti, nemitīgi jāpiedomā), bet cita lieta – vainas, ko apavs tieši, mehāniski iespaido un bojā pēdai. Piemēram, ja apavam ir velves atbalsts, tad velve tiek bojāta neatkarīgi no skriešanas stila. Ja ir cieta zole, tad arī pēdas lokamība tiek ietekmēta. Ja ir standarta šaurā purna daļa, tad pirksti tiek saspiesti kopā un tiek nepārtraukti deformēti. Un tamlīdzigas lietas, kas pat nav saistītas ar skriešanas tehniku.

  • Tur tajā manis norādītajā diskusijā, starp citu, arī viens no šī pētījuma dalībniekiem izklāstījis savas domas – personāžs ar segvārdu HHH.

  • Paldies, vakar izskatīju tonnām informāciju internetā. Laikam būs jāpasūta Fivefingerus :)

  • .Linda Lindams

    xorix, redz kur atradu pastalas. :) http://www.lindaleenshop.com/fashion/pastalas/pastalas/bordo Var izvēlēties gan krāsas, gan izmērus, tik nav diez ko lēti. ;)

  • xorix xorix

    Paldies Lindams par skaistajām/sievišķīgajām pastalām, paskatoties uz cenu un vēl iedomājoties kā man viņas izskatīsies, laikam jau šoreiz izvēle kritīs par labu Asics Trainer apaviem (sačiem), vēl tik jāatrod kāds “pieticīgāks” veikaliņš :)
    Baso kāju treniņos paskriešu vienkārši bez apaviem, tikai segums jāizvēlas tāds saudzīgāks – bez negaidītiem svešķermeņiem!

  • papucis

    ir arī lētākas pastalas dabūjamas, par ~10Ls – http://www.zip.lv/show/?i=1162411

  • IlzeP ilksy

    vēl varētu izmēģināt vingrošanai domātās ādas čībiņas

  • Ir pat aizdomas, ka ar češkām dažs labs (ne es) varētu nākamnedēļ skriet Romā..

  • Andris M Andris M

    Man tāds jautājums ieviesies (lai arī patreiz šķiet, ka esmu un būšu baskāju skriešanas pretinieks, lai gan kas zina). Kas notiek skrienot ne caur papēdi pēc vairāk kā 42 km (un arī stipri vairāk)? Vai šai tehnikā ir iespējams skriet 60km, 100km, 120km (vairāk patreiz neinteresē)?

  • Hmm, īsti nesapratu jautājumu.. Kā tas ir – kas notiek? Nekas jau nenotiek. Bet, domājams, ka ultramaratonus skriet, piezemējoties uz papēža, gan varētu būt neiespējami ilgstoši skriet, tāda slodze sagandēs jebkuru visizturīgāko organismu. Lai gan ir redzēti arī tādi gadījumi – it kā skrien un pagaidām ne vainas. Bet cik ilgi tā var veikties, to gan nemācēšu teikt. Skrienot saudzīgi (piezemējoties zem sava smaguma centra), teorētiski vajadzētu varēt skriet, pārspīlēti izsakoties, bezgalīgi ilgi ;)

  • guncha guncha

    Gribu redzēt fanu, kurš var noskriet 100km uz pirkstgaliem, šāda skriešanas tehnika ir vajadzīga sprinteriem un vidējo distanču skrējējiem, tāpēc šie skrējēji pārejot uz garākām distancēm biežāk traumē ahilus un ikru muskuļus, un ,godīgi sakot, skatoties OreMan skrējienu, (sorry vecīt, tiešām nekā personīga), man diez ko dabīgs šis skrējiens neizskatījās, un vispār …stilam nav nozīmes, visu izsaka rezultāts.

  • Uz pirkstgaliem jau nevajag skriet, papēdim arī jāpieskaras pie zemes, bet ne pirmajam.

  • xorix xorix

    guncha – uz pirkstgaliem dejo tikai balerīnas, skrējēji piezemējas uz pēdas priekšējās daļas. Trenere man regulāri aizrāda, ka es par daudz piezemējos uz pēdas priekšējās daļas, bet man kkā tā ir iegājies un tā ir vieglāk skriet. Man speciāli ir jāpiedomā, lai kaut cik nolaistos uz pilnākas pēdas – pēc kolēģu teiktā es sprintiņos esmu vairāk balerīna kā skrējējs :) Viss jau būtu ok, bet runā ka pārlieku daudz skrienot uz pēdas priekšējās daļas – kājas ātrāk nogurst un iespējams ikri vairāk tiek piedzīti – neesmu to piefiksējis/konstatējis varbūt tā arī ir… Savukārt orientējoties pa mežu u.c. mīkstām, nelīdzenām, neprognozējamām vietām skrējiens automātiski ir vairāk uz pilnas pēdas – lai stabilāka sajūta.

  • Andris M Andris M

    Nu es galīgi neko nesaprotu, kā var zemei vispirms pieskarties pēdas priekšpuse un tad arī papēdis!!! (nu jā šis laikam nav čatā izrunājams, tas tad laikam klātienē jārunā un jādemonstrē)

  • Andris M, vari paskatīties youtube, tur jau pilns ar video par šo tēmu, gan palēnināti skati no visādām perspektīvām, gan daudz kas cits. Šeit labs video par dabiskās skriešanas pamata principiem – http://naturalrunningcenter.com/2012/03/06/video-the-principles-natural-running

  • Aivars Aivars

    Guncha, nevajag – nav vērts, jo argumenti par šo tēmu ir kā eļļai ūdens… :)

  • Janka

    Nekas OreMan neatliek kaa skriet un skriet un paskriet maratonaa zem 3 st. Tomer neticu ka ari tas daudzajiem burksketajiem bus pietiekams pieradijums, ka ari baskaji var skriet atri.

  • dot dot

    Andris M, neesmu baskāju skriešanas kulta sekotājs, bet bērnībā izdresēts tautas dejās. Nebiju domājis, bet izrādijās, ka tas pat ļoti noder skriešanā. Tur iemācīja vienmēr likt soli no purngala un augstu cilāt kājas, bet par “pletīzeriem” (solis no papēža) sekoja deju skolotājas uzbļāviens vai pat kniebiens dibenā. Piezemēšanās nenotiek uz pirkstgaliem, bet pirkstu spilventiņiem un pēda darbojas kā amortizators, kas ir gana ērti un ekonomiski. Ja dēļ noguruma soli sāk likt no papēža, to uzreiz var dzirdēt, jo sākas “kāju dauzīšana”, kas norāda uz lielāku enerģijas patēriņu. Tad jācilā kājas augstāk un solis atkal sanāk no purngala. Tā kā ekonomiski skriet var ne tikai basām kājām vai minimālajos apavos, bet arī “nepareizajos”, speciāli skriešanai paredzētajos apavos.

  • sm72 sm72

    Man liekas, ka man vieglāk garajās distancēs kāju piezemēt uz segumu ar pilnas pēdas ārējo šķautni. Purngalu, kā piezemēšanās laukumu tomēr atstāju sprintiņam:) Ja godīgi, mani arī vizuāli nepārliecina Oremana stāja skriešanas laikā.

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Es esmu ievērojis, ka Oreman skrien vizuāli nu gandrīz vai atliecoties uz aizmuguri. Manuprāt tas vienkārši jūtami bremzē skriešanas ātrumu.

    Jā, un par tiem ikriem jau rakstā teikts. Es skrienu, maigi vispirms ar papēdi skarot segumu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es nezinu, ko nozīmē, kad pēc skriešanas sāp ikri. Un, skrienot ar Gel Kayano, nu nesāp man ne ceļi, ne mugura, kā vienā no raksta bildēm norādīts

  • Ļoti pareizi guncha raksta: “stilam nav nozīmes, visu izsaka rezultāts.” Tieši tādēļ jau minimālais/baskāju skriešanas stils pasaulē kļūst arvien populārāks. ;)
    Par to, kā kura skrējēja skriešanas stils izskatās no malas, var gari un plaši spriest. Droši vien katram derētu paskatīties uz sevis no malas un analizēt sevi. ;) Kaut gan atzīšos, arī es reizēm paskatos, pavēroju, pabildēju, kā skrien citi. Reizēm manām pēdas saitēm jasaraujas sāpēs no skatīšanās vien. :)
    Atzīšos, mani apbēdina arī Aivara komentārs, bet neko vairs par šo visu neteikšu, jo mans vecums neļauj man izteikt jebkādus aizrādījumus šajā sakarā. ;)
    Lai veicas skrējienos!

  • Nē, nu uz mani jau gan nevajag skatīties, es tikai mācos un eksperimentēju ar sevi. Ja interesē pareizā tehnika/stāja/gaita, to var meklēt iekš YouTube, tur to netrūkst.

  • Aivars Aivars

    Atvainojos Tev, minkin, apbēdināt nevēlējos. Šeit mūs vieno kopējais – skriešana, un pozitīvās emocijas, ko no tā visa gūstam.
    Biju sev nosolījies, par šo tēmu vairs neizteikties, taču nesavaldījos. Redzi, kļūdīties gadās visos vecumos. Es ceru, ka tas attiecas arī uz spēju mācīties no kļūdām. Es centīšos…

  • Aivar, viss ok, Tev nav jāatvainojas! ;) Pieņemu, ka kopējais komentāru fons bija ietekmējis manu emocionālo stāvokli…
    Vienkārši gribēju izteikt savu viedokli, bet tad kaut kā izlikās, ka es nebūt neesmu tas cilvēks, kas kaut ko var aizrādīt nopietni skrienošiem vīriem. Tā nu tas ir. :)
    Jebkurā gadījumā uzskatu, ka viedokļu dažādība ir pozitīva, jo tā sniedz mums visiem iespēju pilnveidoties un mācīties kaut ko jaunu.

  • Kaspars

    Es jau vairāk kā gadu lietoju Vibram Fivefingers, esmu ļoti apmierināts!! Skrējis gan ar tiem esmu mazāk, jo sākotnejās ikru sāpes tik ātri nepāriet:D Bet sporta zālē un reģionālajā Stipro skrējienā Ainažos 2011.gadā, viņi sevi ļoti labi parādīja- izskrienot pa ūdeni, smiltīm, kāja nepaliek smagaka, var turpinat normāli skriet. Vienīgais mīnuss, skrienot pa garu zāli, zāle saķeras starp pirkstiem, bet tas tā, sīkums:)
    Bet nu tagad raksta mudināts atsākšu skriet, domāju arī Nordea noskriet 21 km ar šiem.
    Tikai vēl viens jautājums zinatajiem- līdz cik grādiem – ziemā var skriet? Kā ar ledu, sniegu?

  • Kaspar, tas, līdz cik grādiem var skriet Vibramos, lielā mērā atkarīgs no katra indivīda, cik katram salst, kā arī no tā, vai aukstums iestājas pēkšņi, vai arī pakāpeniski, ļaujot kājām lēnām pielāgoties arvien lielākam aukstumam. Šosezon praktiski visu ziemu noskrēju Vibramos, tikai pašā aukstākajā laikā, kad bija aukstāks par kādiem -20 grādiem, dažas reizes izskrēju slēgtākos apavos. Līdz kādiem maz-padsmit grādiem zem nulles skrēju bez zeķēm, bet aukstākā laikā Vibramos ievilku vēl pirkstainās zeķes.
    Faktiski, ja temperatūra ir ap nulli un laiks ir slapjš kā tagad, tad pat vairāk salst, jo kāja pastāvīgi ir slapjumā un sniegā. Ja ir aukstāks un sausāks, tad tas sausais sniegs īpaši nesaldē. Vismaz man tā.

  • Kaspars

    Ja kādam interesē Vibram Fivefingers, varu mēģināt dabūt kādu konkrētu modeli ASV, protams ar nelielu uzcenojumu;) Katrā ziņā nebūtu tik dārgi, kā sūtīt no ASV uz LV. Pagaidām ir pieejams 43.izmērs modelim Bikila. Krāsa melns/dzeltens
    Ja kādam radusies interese, varat rakstīt uz e-pastu:
    kaspars.kalnberzs@gmail.com. Tur arī vienotos par cenu, u.c

  • Vaivars

    Eh, Oreman, atkal pavilki mani uz kurpju aizmiršanu mājās un kāda gabaliņa noskriešanu bez tām, paldies! :) Jāatzīst, ka pa sniega/akmeņu/grants putru ir diezgan interesanti skriet ar basām – domāju kādu km izvilkt, sanāca teju 5 un gribējās vēl…

    Vietējiem pudeles brāļiem šis skats izraisīja ‘ļoti, ļoti priecīgas’ emocijas :)

  • xorix xorix

    Vaivars – es arī labprāt kādu dienu aizmirstu mājās apavus, bet tā kā skriešana parasti sākas pilsētas robežās – tad grūti pārvarēt barjeru no skatītāju viedokļiem: “Ak nabadziņš – par kurpītes nevar nopirkt!”. Paliks sausāks laiks un pa meža stigām noteikti šogad biežāk paskraidīšu basām, citādi tīri tas, ka pēdas āda ir ļoti vārga (pilsētnieciska) un garajos skrienamajos gabalos, tajos pat 1/2 maratonos un rogainingos mēdz uzberzties tulznas zem pēdām – tas tomēr varētu palīdzēt norūdīt kājas arī šādā virzienā!
    Savā skriešanas tehnikā pēdējā pusgada laikā esmu apzinājis nu jau 7 defektus/nepilnības, gribētos vismaz ar pusi no tiem tikt galā… :)

  • m.jordan m.jordan

    Uzskatu,ka OreMan ar savu rezultātu nemitīgu progresu jāpierāda minimālo apavu priekšrocības pret visām kedām,tad arī tauta pavilksies līdzi,noticēs. Tu taču noskrien tūkstošus treniņos –
    tātad jabūt labiem rezultātiem sacensībās.Gaidām.Kādi tavi plāni,
    varbūt gatavojies kļūt par pirmo profesionālo skrējeju Latvijā
    kurš skrien sandalēs?

  • Andulis

    Divu gadu laikā OreMan:
    1) noskrēja savu pirmo pusmaratonu 1:48:49;
    2) mainīja skriešanas tehniku un apavus;
    3) uzlaboja PR pusmaratonā līdz 1:31:26;
    4) noskrēja savu pirmo maratonu 3:50:44;
    5) līdzīgi uzlaboja arī savus rezultātus 15 km, 10 km u.c. distancēs.
    Domāju, ka līdz šim progress pietiekams (maigi izsakoties). Līdz profesionālim gan vēl jāaug, bet kas zina… :)
    Pavisam drīz – pēc nedēļas varēsim vērtēt viņa rezultātu Romas maratonā. Man ir nelabas aizdomas, ka tas būs krietni labāks. :)

  • guncha guncha

    P.S. LSC lapā bija neliela kenijiešu trenera intervija…kenijieši bez apaviem skrien ne tāpēc, ka tas ir dabīgi, bet gan tāpēc, ka viņiem nav līdzekļu apavu iegādei, varbūt kāds ir redzējis kādu kenijieti Eiropas maratonos skrienot bez apaviem?…, bet vispār būtu interesanti uzzināt, kāds ir labākais rezultāts maratonā skrējējam, kurš izmanto minimālistu apavus. OreMan, lai veicas Romā…arī pārējiem vēlu veiksmīgu startu!!!!

  • Andulis

    No otras puses skatoties – sanāk, ka skriešana bez apaviem viņiem netraucē (vai pat palīdz) izsisties uz augšu, līdz Eiropas maratoniem un iespējai apauties. Vismaz tiem, kuru vārdus lasām rezultātos.

    Slavenais Abebe Bikila basām kājām 1960. gadā Romas olimpisko maratonu esot noskrējis 2:15:16. Četrus gadus vēlāk Tokijas olimpiādē – skrējis apavos, uzstādījis tā laika pasaules rekordu 2:12:11. http://en.wikipedia.org/wiki/Bikila_Abebe Katrs var interpretēt, kā grib. ;)
    (Iespējams, ka 1964. gadā lietotās kedas vēl nebija tik ļoti atšķirīgas no minimālajiem apaviem?)

    Kāds mūsu vienaudzis minimālajos apavos nav tik ātrs (2:38:48). Raksts par viņu un minimālo/baskāju skriešanu šķiet līdzsvarots, bez pārspīlējumiem. http://www.airforcetimes.com/news/2011/10/air-force-almost-barefoot-running-100411w/
    Gan jau mūsdienu minimālisti/baskāji ir skrējuši arī ātrāk. Nav laika meklēt, bet derētu.

  • Andris M Andris M

    OreMan
    09/03/2012 at 22:36
    Andris M, vari paskatīties youtube, tur jau pilns ar video par šo tēmu, gan palēnināti skati no visādām perspektīvām, gan daudz kas cits. Šeit labs video par dabiskās skriešanas pamata principiem – http://naturalrunningcenter.com/2012/03/06/video-the-principles-natural-running

    Beidzot noskatījos. Vai tikai man izskatās, ka skrienot viņam pie zemes pirmais pieskaras papēdis… ?

  • Paldies Andulim par īso kopsavilkumu. Viss liekas pareizi :)

    m.jordan, par profesionālu skrējēju man vairs nekļūt, par vēlu esmu sācis. Bet savus personīgos labākos sasniegumus gan arvien mēģināšu uzlabot, cik nu iespējams. Bet interesanti ir ar to `jāpierāda` lietu. Tā jau sākumā vienmēr ir – ja Tu atklāj kaut ko jaunu, ko pats iepriekš neesi zinājis un kas liekas kaut kas tik fantastisks, lielisks, tad jau vienmēr gribas ar citiem padalīties tajā, pastāstīt, ka ir tāda forša lieta. Jebkurā jomā. Pēc tam otrā fāze iestājas, kad Tu stāsti un stāsti, bet cilvēki neieklausās. Rodas kaut kāda neizpratne – kas par lietu, es savulaik pats tik cītīgi meklēju info, pētīju utt., līdz nonācu līdz tam, bet tagad citi, kam tas tiek it kā `pasniegts uz paplātes`, to nenovērtē?? Šajā fāzē liekas, ka man vajag visiem pierādīt savu lietu, nepietiek tikai ar to, ka pastāstu par to. Bet pēc tam kaut kad iestājas trešā fāze – lai tak katrs dara kā grib, man nav nekas jāpierāda, es daru, kā pats esmu sapratis par pareizu esam. Es laikam basās skriešanas ziņā atrodos kaut kur uz robežas starp pēdējām divām fāzēm. Nezinu, varbūt pēc trešās būs vēl kādas citas ;)

    Andris M, nē, viņš nepiezemējas gan uz papēža. Katrā solī kāja tiek izmesta uz priekšu lidojuma fāzē, bet pēc tam (atpakaļceļā) tikai tā skar zemi. Ir vērts papētīt dažādos video palēlinājumos šo lietu.

  • dot dot

    Anduli,
    Abebe Bikila sāka valkāt Onitsuka Tiger minimālistu apavus 1957. gadā. Onitsuka pārliecināja, ka šajos apavos Bikila uzlabos savu baskāju skriešanas stilu. Asics joprojām ražo minimālistu apavus zem Onitsuka Tiger zīmola.

  • Andris M Andris M

    Es neteicu, ka viņš piezemējas uz papēža. Man iskatās, ka papēdis pirmais skar zemi, taču pieļauju, ka triecienu tomēr uzņem pēdas priekšdaļa. Vai tā ir?

  • Ja papēdis pirmais skar zemi, to jau arī sauc par piezemēšanos uz papēža ;) Bet viņš tā nedara – no 2:40 līdz 2:45 var redzēt, ka piezemēšanās notiek uz pilnas pēdas. Ja vēl precīzāk – uz pēdas ārmalas, kā jau arī te minēja sm72. Galvenais, kas te jāpamana – piezemēšanās notiek posmā, kad pēda jau virzās atpakaļ, nevis vēl tikai uz priekšu, līdz ar ko nenotiek bremzēšanas moments.

  • Starp citu, tas onka, kas tajā video demonstrē tehniku, arī ir tas pats indivīds, kuru Andulis nosaucis par `Kāds mūsu vienaudzis`.

  • Trenējoties, kā to dara OreMan, apaviem vai to neesamībai un rezultātu progresam nav saistība.

  • Nu jā, nevar zināt, vai, turpinot skriet pa iepriekšējam, mans progress būtu tāds pats vai citāds. Taču, kam gan es gribētu ticēt – tam, ka, skrienot apavos, es nekad mūžā nespētu sasniegt tādu treniņu intensivitāti un kilometrāžu, domāju, ka jau sen būtu neskaitāmas reizes satraumējies un ik pa laikam būtu posmi, kuros nevarētu skriet, jo būtu jāārstējas.. Līdz ar to arī treniņu apjoms krietni mazāks un ar to arī rezultāti un to progress.
    Tas ir, gribēju teikt, ka pie vienāda treniņu apjoma progress konkrētam indivīdam, iespējams, būtu vienāds, skrienot basām kājām vai minimālos apavos un tradicionālos apavos (bet varbūt arī nebūtu, nezinu), bet izšķirošā lieta ir – cik viegli vai grūti iespējams sasniegt lielu treniņu apjomu katrā gadījumā!

  • .Linda Lindams

    Es te ar par šo tēmu aizdomājos – kāpēc tiek runāts, ka uzsākot baskāju skriešanu ir “jāmācās pareizais solis”? Vai novelkot apavus un skrienot basām kājām, nevajadzētu paļauties uz tiem dabīgajiem impulsiem, kas ar laiku paši ievirzītu soli pareizajā gultnē?

  • Lindams, Tev taisnība – novelkot apavus (un zeķes), vajadzētu ātri vien dabiski iznākt pareizam solim. Bet ne visi iet šo ideālo ceļu un sāk savu atteikšanos no tradicionālajiem apaviem ar pilnīgi basām kājām, lai pēc tam vēlāk pārietu uz minimālajiem apaviem. Ja rīkojas pretēji – sāk ar minimāliem apaviem, tad ir daudz, daudz grūtāk dabiski pašam nokļūt līdz pareizajam solim, jo apavs tomēr traucē sajust zemi. Ja Tu konkrēti jautāji sakarā ar to video, uz kuru ieliku saiti, kur Marks māca dabiskās skriešanas principus, tad tas jau tieši sākas ar domu, ka šos principus vislabāk iespējams nodemonstrēt, skrienot basām kājām, bet pielietot tos var arī minimālajos apavos. Skrienot basām, Tu visu automātiski izdarīsi pareizi, bet pats nevarēsi priekš sevis noformulēt, ko tieši un kā Tu darīji, lai pēc tam to pašu atkārtotu arī minimālajos apavos. Tāpēc šeit tas ir noformulēts un ir sarakstiņš ar lietām, pie kurām var ikreiz piedomāt.

  • njaa.. daudz un dazhaadi viedoklji- vieni iedroshina, citi atbaida skriet basaam kaajaam.. manupraat kamēr pats nepamēģini, tikmēr nesaproti, ko tas nozīmē… varbūt derētu kāds baskāju koptreniņš pēc pāris mēnešiem, kad būs siltāks laiks , piemēram, pa pludmali vai mežu, kur nav tik viegli kājas apskādēt kā pa asfaltu?… neesmu izteikts baskāju skrējējs , bet šad tad pa pludmali labprāt kādus 10km paskrienu vasarā bez apaviem :)

  • xorix xorix

    Pievienojos druupijs ierosinājumam par baskāju koptreniņu!

  • IlzeP ilksy

    Man liekas, OreMan jau kaut kad sen gandrīz tā kā solīja siltajā sezonā noorganizēt kādu baskāju skrējienu

  • Aigars Aigars

    Citēju, ko saka “Born to run” autors:
    “…simply putting something different on your feet doesn’t make you a gliding Tarahumara. The “one best way” isn’t about footwear. It’s about form. Learn to run gently, and you can wear anything.” http://www.nytimes.com/2011/11/06/magazine/running-christopher-mcdougall.html?_r=1&pagewanted=all
    Tur tālāk vēl ir arī runa par to, ka ir skrējēji, kas skrienot ar FiveFingers, joprojām turpina “dauzīt papēžus”…
    Tā ka, arī apaujot minimālistu apavus, nekas uzreiz tāpat vienkārši nenotiks… Kā tajā teicienā: Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

  • zvi

    Kāda sieviete Kalifornijā (Gersitz uzvārdā) skrien Crocsm, netā viņu var atrast kā Crocs Lady. Un skrien tālu un ilgi!

  • Aigar: Man liekas apaujot augstpapēžu amortizētās skrienamās kurpes, gan noteikti iemācisies skriet “nepareizi”.

    Nezin, kas ir labāk, iemācīties skriet nepareizi ar minimālajiem vai parastiem ?

    Ar minimālajiem, vismaz ir kaut kāda iespēja ar laiku saprast, ieklausīties sevī, un neskriet dragājot papēdi pret zemi.

    Protams vienmēr būs izņēmumi, bet daba nav muļķe, jo cilvēks nepiedzimst ar 3-4 cm biezu matu kušķi uz papēža.

  • Manuprāt skriet nepareizi veselīgāk ar parastajiem apaviem- vismaz mazāk atdauziisi papēžus :D …
    Jaunais Asics mārketinga sauklis varētu būt: ”Apnicis klausīties par to, kas ir pareizi? Pērc asics un skrien nepareizi!” :D

  • Aigars

    Edgar P., piekrītu – pēc idejas, tas tā ir, ka iemācīties pareizu skriešanas tehniku būs vieglāk, gadījumā, ja kājai papildus nav piesiets spilvens, nekā gadījumā, ja tas ir.
    Mans komentārs bija par ko citu, ka pareizā skriešanas tehnika neiekritīs klēpī tāpat vien, tiklīdz uzvilksi minimālos apavus. Tā jāapgūst.

  • Aigars: Man jau liekas, ka lielai daļai būs pareiza tehnika, jo sāpēs papēdis un cilvēks saks domāt, kā to papēdi saudzēt.

    Parēķini pats: pusmaratons, ap 20 – 30 tūkstošu soļu, tātad ap 10 – 15 tūkstošu sīku amortizētu piesitienu pa katru papēdi un ceļgalu vienlaicīgi. Izmēģini kaut ko nesāpīgu darīt 15 tūkstošus reizes – gan jau pēc 10 000 reizēm sajutīsi.

    To var salīdzināt tādā veidā: ka ar Husqvarnu koku var nogriezt 2 minūtēs, bet ar nazi droši vien vajadzēs pāris dienas. Pirmajā gadījumā tas būs acīmredzami, ka koks būs zemē, otrajā gadījumā – neviens varbūt pat nepamanīs, bet rezultāts būs tāds pats: koks būs zemē.

  • Vieka Vieka

    jautājumi:

    1. pārejot uz skriešanu ar basām kājām, pēc cik ilga laika posma var pāriet uz minimālajiem apaviem(katrs cilvēks protams ir savādāks, bet nu apmēram, ja ikdienā pa mājām staigāju čībās, vasarā arī ārā bieži čībās)? cik ātri izveidojas pareizs skriešanas stils?

    2. vai skrienot ar basām kājām un iegūstot pareizu skriešanas stilu palielinās arī sprinta ātrums un starta uzrāviens?

  • ekstremā ekstremā

    Ilgi domāju ka vaidzetu pievienoties siem puisiem bet nevarēju sanemties lidz ieraudziju bralim vibramus un tagad tādi aprili atcelos ari pie manis ta ka es lenam pievienosos

  • Vieka, to grūti atbildēt, jo šī lieta no indivīda uz indivīdu mainās ne tikai par dažiem procentiem, bet var mainīties pat par vairākām kārtām. Par sevi varu teikt, ka es sev tā speciāli neizdalīju basās skriešanas posmu. Sāku ar to, ka integrēju skrējienus basām kājām savā treniņu procesā, pamatā vēl visu skrienot tradicionālajos apavos. Palēnām arvien vairāk skrēju basām, tad kādā brīdī daļu skrējienus sāku skriet vēl minimālajos apavos, bet daļu vēl vecajos apavos. Kaut kādā brīdī man bija tā, ka trešdaļa basām, trešdaļa Vibramos, trešdaļa tradicionālajos. Un tad turpināju palēnām atmest tradicionālos. Viss tas kopā man vilkās vairāku mēnešu garumā, teju gads, pat laikam varētu teikt, jo ziema pa vidu. Tā kā iepriekš nepateiksi – vajag eksperimentēt!

    ekstremā, welcome to the club!

  • Ā, aizmirsu atbildēt uz Vieka otro jautājumu. Neesmu gan sprinteris, nemācēšu neko teikt par starta uzrāvieniem, bet, izkopjot pareizu skriešanas tehniku, palielinās skriešanas ekonomija pie jebkura ātruma, kas nozīmē, ka teorētiski jebkuru ātrumu sasniegt vajadzētu būt vieglāk. Plus vēl tas, ka nav smagumu uz kājām, arī tas laikam sprintā varētu izšķirt kaut ko. Lai gan nezinu, kā ir ar saķeri, droši vien apavam tā varētu būt labāka, un tas jau arī sprintā nozīmīgs faktors.

  • […] OreMan saliek visu kopā, uzraksta ievada daļu un nopublicē rakstu […]

  • Einārs

    Pārdodu Merrel mens trail glove 2 par 75eur. 43,5 (27,5cm),jaunas (mērītas). 26538356.

  • Evelina

    Es tikai šobrīd sāku interesēties par šo skriešanas veidu. Kādas pašlaik ir jūsu sajūtas, kādas atzīts par apaviem un pastalām? Nu jau pagājuši daži gadi kopš šīs aktīvās diskusijas šajā forumā ☺

  • albanis

    arii ir interese par minimalajiem apaviem.kādi jauni atklājumi?Skrienu pusmaratonu zem 1:15

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.