Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

SKM 2018 – LČ takās

43447191_2241693345918217_7329204971562336256_o

Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.

Tomēr sezona ir bijusi gara, tāpēc nebija liels pārsteigums, ka garajā treniņā divas nedēļas pirms SKM pēda un celis tai pašai kājai, kuras potīti pagriezu PČ, sāka klusi īdēt, ka būtu tā kā laiks atpūsties. Uz Stirnu buka noslēgumu sūdzības kļuva jau nepatīkami skaļas, taču krietni čaklāka rullēšanās panāca to, ka SKM nedēļā jutos jau ļoti labi un likās, ka vismaz par šo skrienot varēs pārāk nesatraukties. Vēl lielāks prieks gan ir par izvairīšanos no visiem baciļiem, kas kopš atbraukšanas no CCC plosījās darbā.

Ja fiziski jūtos labi, tad dažbrīd pārdomas pirms SKM gan ir dažādas. Pareizā virzienā ievirzīt domas palīdz Andris un sarunas ar treniņbiedriem, tāpēc piektdienas vakarā, liekot visvisādas mantas starpfiniša somā, izdodas sevi lieliski noskaņot un nomotivēt kārtīgai cīņai, atmetot visu lieko. Galvenā motivācija ir izpildīt laika plānu un parādīt labāko, uz ko tajā dienā esmu spējīga, jo pārējais sakārtosies pats no sevis, ja tiks realizēti šie divi punkti. Taču starpfiniša somā tāpat nokļūst arī lukturis, jo tā tomēr ir ultra un nekad neko nevar zināt.

43584726_2241675802586638_130174308348592128_o

2/3 LČ dāmu pjedestāla un profesionāla atbalsta komanda

Sacensību rītā pamostos ar jūtamu satraukumu, par ko pat priecājos, jo nekas cits tik labi neliecina, ka gaidāms kas svarīgs. Braucienā uz Siguldu man kompāniju sastāda Viva, un sarunās laiks paskrien nemanot. Sacensību centrā ātri tieku pie numura un ieņemu vietu starpfiniša zonā, kas atstāj gana daudz laika sarunām un selfijiem. Daudzas sarunas agrāk vai vēlāk noved pie runām par atkārtotu uzvaru, taču negribu vietas dalīt pirms starta. Skaidrs, ka par to cīnīšos, taču dažas stundas vēl jāpagaida līdz būs redzams, cik veiksmīgi tas izdosies.

Negaidīti pacilājošs brīdis ir atklāšanas ceremonija, kur man ir tas gods pacelt Latvijas karogu. Pēc šī visas motivācijas, pārliecības un pozitīvo emociju baterijas ir pilnībā uzlādētas un Ziediņa pakājē nokāpju gaužām labā noskaņojumā. Pēdējās minūtes pirms sacensībām vienmēr strāvo ar tādu interesantu enerģiju it īpaši, kad tiek pavadītas plecu pie pleca ar draugiem. Pagūstam vēlreiz pasmieties, ka Cukuriņš varētu būt mans tempa turētājs, un tad jau arī tiek dots starts.

43411747_2241660285921523_2785810084192583680_o

Lai nepārķertu startu, pirms gada nestājos pirmajā rindā, taču tad citi bija savas spējas novērtējuši ar krietnu devu optimisma un jau Ziediņā varēju nodarboties ar apdzīšanu. Šogad esmu nolēmusi mācīties no šīs pieredzes, tāpēc startēju no otrās rindas tūlīt aiz Andra. Sākumā turos viņam aiz muguras, taču jau drīz viņš attālinās un palieku citu skrējēju ielenkumā, kas ciešā čūskā virzās augšup pa izpļauto trajektoriju. Vienā brīdī blakus dzirdu Lindas jautro čalošanu, taču drīz tā apklust un cilvēku apkārt ir tik daudz, ka man nav ne mazākās nojausmas, vai viņa ir priekšā vai aizmugurē.

Tiekot augšā Ziediņā, redzu pāris skrējējus, kas ir gaužām skumīgā stāvoklī pēc cīņas ar šo nogāzi, un uzreiz atceros vienu no SKM bingo punktiem par to, kā, mēģinot tikt pie apaviem, var tikt pie DNF. Līdzjūtība ir īsa, jo ir laiks noskrējienam pa Pilsētas trasi, kur drošā solī apsteidzu skrējējus. Lai arī noskrējiens vietām izskatās slidens, ar saķeri problēmu nav nekādu un es vēlos, lai tas būtu garāks. Korde ir kāpums, ko gaidu vismazāk, taču drīz tas ir klāt. Viegli nav, taču citiem apkārt tas sagādā lielākas grūtības. Skatos uz meiteni, kura ir tik ļoti saliekusies uz priekšu, ka ar seju nav tālu līdz zemei. Domāju pateikt, ka šādi kāpt nav īpaši efektīvi, taču paturu mēli aiz zobiem, jo tajā brīdī, kad jau otrais kāpums ir novedis līdz šādam stāvoklim, citu komentāri gan jau ir pēdējais, ko gribas dzirdēt.

Kordes noskrējiena sākumā turpinu apdzīšanas manevrus, taču akrobātiskie elementi pār nokritušajiem kokiem gan man pārāk pie sirds neiet. Viens koks ir tik augsts un liels, ka tam pārkāpt pāri nevaru, principā sanāk uz tā apsēsties un kājas ir gabaliņu virs zemes, bet kaut kā tieku pāri, pārlieku neaizkavējot satiksmi aiz sevis. Nākamajos trīs apļos tieku tam pāri ar improvizētu lēcienu, kas ir kaut kas starp barjerskriešanas tehniku un lēcienu pār buku. Kāpums Kaķīškalnā ir labāks par Kordi, lai arī augšā ir jāpacīnās ar slideniem māliem. Turpat arī ir Normunds, kurš tik pasaka kaut ko par manu taktiku, un tajā brīdī saprotu, ka noteikti neesmu augstā pozīcijā. Nepajautāju gan, kurā tieši vietā esmu, jo jāskrien tālāk.

Lejā no Ķeizarkrēsla tieku daudz veiklāk kā treniņskrējienā pa SKM trasi. Lēzenajā kāpumā pa mulču uz Laurenčiem sākumu pat uzskrienu, kas izsauc skaļus uzmundrinājumus no apkārtējiem, taču beigas gan raitā solī uzkāpju. Šim sekojošajā noskrējienā pa velo trasi it kā jūtos labi, taču saprotu, ka domas ir kaut kur citur un neesmu pilnībā fokusējusies skrējienam. Ik pa laikam kaut kur aizķeros, mēģinu pagriezt potītes un katra šāda epizode mani uzvelk aizvien vairāk. Kad beidzot sākas taisnais posms, kas Ķeizarskata apakšā izmet lielu cilpu, pamanu Lindu un varu novērtēt attālumu starp mums. Cenšos taisnajā gabalā neslinkot, bet ir sajūta, ka nevaru realizēt pilno potenciālu un kaut kā pietrūkst. Neapmierinātība ar savu sniegumu turpina augt, bet vēl mazliet jāpaciešas līdz kulminācijai.

43650719_2242733225814229_3250508640628506624_o

Kad ir veikts taisnais gabals līdz Mednieku namiņam, trase ved lejā pa koka trepēm. Pagriezienā stāv brīvprātīgais un brīdina, lai uzmanās, jo esot slidens. Pasaku paldies, pasperu trīs soļus pa trepēm un – bladāc! – esmu gar zemi. Uz trepēm esmu pamatīgi atsitusi muguru, trieciens ir izgājis arī caur roku uz visu plecu zonu. Lai arī skarbs, šis droši vien bija nepieciešamais restarts. Atlikušais noskrējiens gan tiek veikts ar zināmu bijību un dzirdināšanas punktā veicu neplānotu, taču pavisam neilgu pauzi, lai noskalotu zemi no sūrstošās plaukstas. Secinu, ka kritiens nav atstājis sekas, kas traucētu skriet, un turpinu skriet jau ar pavisam citu attieksmi. Tagad ir jāskrien, muļķoties un domāt par visu ko citu varēs pēc tam, kad vēl četras reizes būs uzkāpts Ziediņā.

Kādu laiku tas labi izdodas. Lejup pa veco serpentīnu skrienu ar nelielu piebremzēšanu, lai tas nav pēdējais patīkamais noskrējiens. Gandrīz pašā tā lejā garmins nopīkst, ka laiks želejai. Tā kā esmu apņēmusies ēst kā pēc pulksteņa bez nekādiem kompromisiem un prātošanām par to, vai gribas, tad automātiski velku želeju no kabatas un gatavojos ēst. Protams, aizrijos jau ar pirmo malku, taču, negribot izliet atlikušo uz rokām, cenšos visu ātrāk apēst. Klepodama cenšos nobēdzināt nelaimīgās želejas iepakojumu kabatā, taču tas izkrīt no rokām un to ķerdama saslīdu uz slapjajām lapām un vēl mazliet pastiepju sasisto muguru. Beidzas viss laimīgi – nekas nav piemēslots un pēc kārtīgas padzeršanās beidzot spēju paelpot, taču nu gan mans pacietības mērs ir pilns.

Labā ziņa gan ir tāda, ka jau ceļā uz starpfinišu ir skaidrs, ka pat ar visiem izgājieniem iekļaujos laika plānā. Ziediņa apakšā noķeru Lieni, kura saka, ka tepat priekšā ir Irita, kura izskatoties nolūzusi. Paskatos uz augšu, ieraugu viņu, bet par nolūzuma pakāpi nekādus secinājumus nevaru izdarīt, jo pavisam retais Ziediņā kāpjot izskatās spēcīgs. Tāpat arī var redzēt Lindu, kura ir jau krietni augstāk. Kāpju, mazliet parunājos ar Lieni, taču galvenokārt noskaņojos nākamajiem trīs apļiem. Lai kas būtu noticis pirmajā, tas viss jāatstāj aiz muguras.

Starpfinišā mani apkalpo Lelde. Pirmā reize sanāk mazliet neveikla, kamēr sastrādājamies, taču tieku gan pie kolas, gan želejām, gan jaunām pudelēm un KP pametu ātrāk par Iritu, un Pilsētas trases noskrējienā esmu panākusi Lieni. Viņa ik pa laikam skatās atpakaļ, taču mans skats ir tikai uz priekšu. Laikam esmu tik nokoncentrējusies uz skriešanu, ka neatceros, tieši kurā vietā no viņas atraujos. Katrā ziņā jūtos krietni labāk kā pirmajā aplī. Situācija teju identiska kā Līgatnes Stirnu bukā, kur ieskrējos ap 19. kilometru. Tur vienīgi vairs neko nevarēja tik vēlu glābt, bet šeit neesam vēl pat pusē.

Nonākot klajumā pie Ķeizarskata, ieraugu Lindu skrienam pretējā virzienā. Abas priecīgi sasaucamies un, nonākot cilpas tālākajā galā, trases tiesnese pasaka, ka mums starpā ir 2 minūtes, taču Lindu vairs neredzu. Taisni veicu jau pēc sajūtām kvalitatīvāk, arī pēc Kājnieku tilta augšā cīnos, cik vien sparīgi varu, visu laiku atgādinot sev, ka tieši taisnes un lēzenie kāpumi ir tie, kur man no sirds jāstrādā. Neatslābstu, un drīz tas vainagojas panākumiem, jo priekšā parādās Linda. Tā brīža līdzskrējējs jautā, vai ķeru viņu rokā, uz ko varētu vienkārši apstiprinoši atbildēt, bet tā vietā saku, ka tā nu sanāk, ja reiz mans temps ir ātrāks par viņas. Kāds cits, ko apdzenu, nokomentē, ka nu gan esmu ieskrējusies, bet ko padarīt, ja pēc divarpus stundām beidzot man ir “atvēries” un var skriet kā gribas?

Drīz klāt Mednieku namiņš un otrā iespēja izpausties uz koka trepēm. Brīvprātīgais klusē, laikam secinājis, ka šai tāpat nav vērts neko teikt. Gudrāki gan esam kļuvuši abi, jo arī es esmu izdarījusi secinājumus, un jau zinu, kā ar trepēm tikt galā ātrāk un drošāk. Vairs tik ļoti nebaidos, un noskrējiena beigās jau esmu Lindai astē. Dzeršanas punktā veicu apdzīšanas manevru, jo man pietiek vien paķert glāzi, kamēr viņa uzpilda pudeli. Skrienu prom un domāju, ka nu gan savādi – kolīdz esmu priekšā, tā iestājas kaut kāds miers un paliek tikai cīņa ar pulksteni.

Jau uz balkona ievēroju, ka skatiens sāk migloties un labāk nepaliek. Paberzēju acis, bet nelīdz. Pirms gada SKM trešajā aplī bija tāpat, taču citos skrējienos tādu parādību neesmu novērojusi. Vai tas raibā seguma dēļ? Ai, štrunts, daudz par to nedomāju un skrienu tālāk. Kā nekā, visas šīs takas ir izskrietas jau iepriekš un daudz kur jau zinu, kur ir saknes.

Noskrienot pa serpentīnu un sākot lielā apļa cilpu, ir skaidrs, ka tūristu laiks ir sācies. Daži palaiž, citiem jāskrien apkārt, vēl daži mazāki tūristi rausta marķējumu, kurus apsaucu. Uz trepēm pie Gūtmaņalas jau kļūst pavisam šauri, bet jūtos gana maza un nekaunīga, lai īpaši sevi nebremzētu. Drīz pēc tam gan ir pirmā vieta, kur pamanos paskriet garām marķējumam. Par laimi, man tas maksā vien pāris sekundes, jo uzreiz jau pretī skrien kāds īsās distances veicējs un jautā, vai nav redzēts marķējums. Apgriežos un secinu, ka ir palaists garām ļoti spilgti nomarķēts pagrieziens.

Tālākais jau ir labi zināms posms no pagājušā gada SKM, un to izmantoju savā labā, droši skrienot. Šogad te nav neviena, kurš prasītu virzienu uz Turaidu, bet vēl jau ir nākamais aplis. Tēja neoficiālajos dzirdināšanas punktos izskatās labi, bet pat nedomāju apstāties. Ieskrienot mežā, uz īsu mirkli apjūku pie pār takas nokrituša koka, taču nākas vien kāpt pāri un turpināt sekot marķējumam. Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk, noskrējiens no Krimuldas pilsdrupām nav ne tuvu tik mālains kā mani brīdināja, esmu savā elementā. Izvairos no sadursmēm ar tūristiem un citiem skrējējiem pie serpentīna, uz Gaujas tilta mani sasmīdina brīvprātīgā, kura sēž ar muguru pret skriešanas virzienu un tad, kad cilvēku bariņam uzsaucu: “Malā!”, viņa, galvu nepagriezusi, klusākā balsī atkārto manis teikto.

Pirms ķeros pie Ziediņa forsēšanas trešo reizi, atpūšos ar botas aizšņorēšanu. Garām iet divi cilvēki, kuri uzmundrinoši saka, ka vēl tikai mazliet palicis, uz ko atbildu, ka vispār jau palicis vēl tikpat. Kāpt bungu pavadījumā ir uzmundrinoši, bet Viktora aicinājumam paskriet gan gribas pateikt ko nejauku, taču zinu, ka augšā to tāpat nedzirdēs, un velti spēkus netērēju. Laikam gan kaitina tas pietiekami, lai uzkāptu ņipri, tā, ka uzmundrinājuma mērķis sasniegts.

Nonākot KP, visu nevajadzīgo metu uz zemes. Ina piedāvā nūjas, no kurām atsakos, dzeru kolu, tieku pie želejām nākamajam aplim. Izmantoju izdevību pajautāt, kā veicas Andrim, un dodos prom. Vienu brīdi apsvēru pajautāt arī par to, vai ir nojausma, kur ir pārējās meitenes, taču to neizdaru. Kaut kā liekas, ka šī informācija man nav vajadzīga, pat ja būtu zināma. Šajā KP gan liktenīgais brīdis ir pienācis vienai no pudelēm, kurai tiek uzkāpts virsū. Pirms gada pirms SKM tiku pie dāvanu kartes apaviem un trasē saplēsu apavus, šogad man ir dāvanu karte Salomon un salūzt pudele. Sakritība?

Vien vēlāk saprotu, ka 35km esmu veikusi kā pirmā meitene pāris minūtes pirms puišu trešās vietas, ja neskaita pilnās distances veicējus. Nav slikti! Trešajā aplī dodos viena, taču saņemu atbalstu gan no zelta rudens baudītājiem, gan brīvprātīgajiem. Korde kļūst aizvien izaicinošāka. Spriežu, ka apļiem ir viena laba īpašība – tie beidzas. Vēl tikai vienu reizi te jākāpj, tikai vienu! Kaķīškalna augšā paskatos atpakaļ, bet nevienu neredz. Tas gan nenozīmē, ka drīkst atslābt.

43485819_2242789965808555_6905598738069192704_o

Pa mulču uz Laurenčiem nekāda skriešana vairs nesanāk, bet kāpju, cik ātri varu. Paceļu galvu, kad Mareks izklausās tīri pārsteigts mani ieraudzīt un saka, ka esmu plus mīnus desmitniekā. Oho, vai tā tiešām var būt? Nespēju un nemaz nemēģinu slēpt prieku, jo stiprā dalībnieku saraksta dēļ šis bija tāds A+ mērķis, uz ko nemaz nekoncentrējos, bet atliek tik iedot mazu cerību un parādās pavisam jauna degsme.

Likās, ka jau otrajā aplī jūtos lieliski, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar sajūtām trešajā. Ar mazu atpūtas pauzi pa vidu uzskrienu lēzeno kāpumu pa ceļu aiz Laurenčiem no otras puses. Te lielā mērā jāsaka paldies Normundam par fantastisku uzmundrināšanu. Jo tuvāk esmu, jo intensīvāk skan zvans, un smaidām abi divi. Kolīdz esmu uz taisnes, uzņemu pavisam citu ātrumu. Jau pa gabalu saņemu uzmundrinājumus no trases tiesneses un Alvja, kurš ir uz velo, arī Roberts pakāpj malā un saka, ka esmu tāda pati kā Andris, kurš ātrā, smukā solī paskrien garām. Atbildu, ka mācos no labākajiem, un prom esmu. Uz taisnēm ieņemu gandrīz autopilota stāvokli. Vienīgais mērķis ir pēc iespējas ātrāk kustēties uz priekšu, nav vieta atrunām un domām par to, ka kaut kas sāp, ir nogurums vai grūti. Tikai es un taka. Un neticama viegluma sajūta. Liekas, ka aiz muguras brauc velo, bet droša neesmu un atpakaļ neskatos. Pie Kājnieku tilta aizdomas apstiprinās, kad Alvis nokomplimentē smuko soli un novēl tā turpināt.

Arī kāpums aiz tilta padodas negaidīti labi, skriešanai mijoties ar iešanu. Vienā iešanas pauzē tuvojos ģimenei, kas stumj augšā riteņus. Vecākiem tas padodas viegli, bet sīkais aiz muguras čīkst, ritenis neklausa un krīt no rokām ārā. Kad esmu pie puikas, tēvs pagriežas un saka dēlam, lai saņemas, jo viņam tūlīt meitene paies garām, uz ko sīcis reaģē ar pamatīgu skandālu. Sajūtos gaužām neērti un cenšos no situācijas aizbēgt, teju nepasakot tēvam, ka arī viņam jāsaņemas, jo viņu tūlīt apdzīs tā pati meitene. Iespējams, būtu viņiem jāpasaka paldies par tik ātru uzskriešanu.

No sirds izbaudu ātro skriešanu pa taisni. Viss liekas tik viegli, jūtos tieši tik labi, ka pat nodomāju, ka varētu vēl kādus dažus apļus noskriet. Jūtos spēcīga, jūtos ātra, jūtos nenoķerama. Sacensībās nav daudz labāku sajūtu par šo, kad apzinies, ka skrien tā, ka citiem nav izredžu.

Vienīgā dīvainā blakusparādība ir slāpes. Kopš Ziediņa esmu izdzērusi gandrīz litru, kas nozīmē, ka dzirdināšanas punktā nāksies neplānoti uzpildīties. Lejup pa trepēm tieku vēl drošāk un ātrāk kā iepriekš, jo tās lielā mērā ir nožuvušas un sausas, arī iemītā taciņa blakus jau kļuvusi par maģistrāli. Dzirdināšanas punktā ierodos nepamanīta, lai arī ziņoju, ka man vajag ūdeni. Tā gan nav vienīgā ķibele – sākumā ir grūti atvērt pudeles, pēc tam nevienu no tām neizdodas ar pirmo reizi aizskrūvēt tā, ka netek ārā. Neapmierināta kaut ko purpinu, bet galu galā pudeles ir ciet un varu turpināt skriet.

Atlikušā apļa daļa paiet bez problēmām. Kāpt augšā paliek aizvien grūtāk un lēnāk, taču līdzenajās vietās neielaižos nekādos kompromisos vai diskusijās ar sevi. Kad esmu uzkāpusi no Princešu avota līdz laika kontroles punktam vecā serpentīna augšā un jau dodos pilsdrupu virzienā, dzirdu aiz muguras tiesneša un kāda skatītāja pēkšņo atklāsmi, ka tā taču bija sieviešu līdere un varbūt vajadzēja viņu uzmundrināt… Otras iespējas viņiem nebūs, jo te šodien vairāk neatgriezīšos, bet pieņemu labo nodomu. Kad grasos sākt noskrējienu aiz pilsdrupām, tūristu bariņš manāmi uztraukts cenšas mani atrunāt no došanās lejup pa krauju, bet paspēju tik atteikt, ka viss ok, tās ir sacensības, un pazūdu.

43576710_2242863322467886_4332067146193436672_o

Skatos pulkstenī un secinu, ka trešo apli pabeigšu krietni zem sešām stundām, kas dos patīkamu rezervi pēdējam aplim, lai iekļautos 7.5 stundās. Tas vien ir iemesls, lai augšup dotos ar smaidu. Vēl viens iemesls ir tas, ka Andris mani nebūs noķēris un apdzinis par apli, par ko iepriekš bijām daudz jokojuši. Kāpjot Ziediņā, priekšā redzu pāris konkurentus, bet Ziediņš nav tā vieta, kur domāt par viņu ķeršanu. KP esmu gaužām priecīga. Palicis viens mazs aplis, sajūtas labas, tieku pie kolas, pēc palūgšanas saņemu arī želejas, kas joprojām nekādu riebumu neizraisa un tiek nedomājot patērētas, kolīdz garmins saka, ka vajag. Nokļūstu arī Jāņa taisītā storijā un ar vārdiem, ka vairs jau nekas nav palicis, dodos pretī pēdējiem 15km.

Uzreiz aiz KP paskrienu garām Konstantīnam, noskrējienā kājas vairs netaupu. Pasaku paldies brīvprātīgajam pie peldvietas, ar high five nogriežos uz Kordi, bet jau jūtu, ka negribu to kalnu redzēt. Augšā kāpjas aizvien grūtāk, ik pa laikam taisu pauzes. Atceros SKM bingo nepievienoto punktu par to brīdi, kad domā, ka tev ir augstuma slimība, bet patiesībā esi vienkārši nīkulis. Priekšā redzu Cukuriņu, bet neesmu droša, ka viņš ir pamanījis mani. Kāpju un spriežu, ka varbūt galu galā būs viņš mans tempa turētājs. Sākam pārmīt kādu vārdu, bet kustība augšā ir diezgan depresīva, jo piepeši liekas, ka augšstilbi ir atteikušies. Cenšos uzņemt kādas pozitīvas emocijas no Margaritas, kura visu šo laiku ir stāvējusi Kordes virsotnē, taču daudz lielāka motivācija ir turēt līdzi Kristapam, kad viņš sāk noskrējienu. Garās kājas ir priekšrocība un viņš atraujas, bet uz ceļa viņš jau ir atkal panākts.

43260417_2046560022055041_9046733909009629184_o

Kaķīškalns ir tikai kripatu labāks par Kordi. Sākumā nokļūstam Jura selfijā, kas uz mirkli padara kāpienu jaukāku, bet jau drīz esam vieni ar vārgiem augšstilbiem. Spriežam, cik kāpumi palikuši, kur pieskaitām arī to pusotru augstummetru pirms Kājnieku tilta. Augšā mums iet vienlīdz grūti, pa taisnēm esmu kripatu spēcīgāka, savukārt noskrējienos ir ko turēt līdzi Kristapam. Lejā aiz Laurenčiem skrienu diezgan uz sajūtām, jo viena acs ir diezgan aizmiglojusies, mežā ir patumšs un neredzu jēgu pārgalvībai šajā brīdī. Kāpjot augšā pretim Normunda zaļajam busam, Kristaps saka, ka man nevajag viņu gaidīt, bet tajā brīdī nudien neliekas, ka es spētu kaut kur aizlaisties.

Lai cik grūti nebūtu kļuvis, uz taisnes atkal ieslēdzu autopilotu. Laikam esmu tik ļoti noskaņojusies izdarīt kļūdu labojumu pagājušajam gadam, kur pēdējais aplis varēja būt labāks, ka negrasos atslābt. Uzņemos vadību, ļauju Kristapa soļiem aiz muguras sevi motivēt un tikai šancēju. Izskrienam kilometru zem 5:00/km un vairāk kā jebko gaidām tiltu, jo tas ļaus uz brīdi paiet. Kad tas ir klāt, Kristaps paziņo, ka šis bija ļauni, taču vismaz esam tuvāk finišam. Grūti nepiekrist. Pārskrienam pāri tiltam, taču soļos pārejam pie pirmā slīpuma. Te atkal ieslēdzu autopilotu, slāju augšā, cik ātri vien varu, un laikam tajā brīdī arī no Kristapa atraujos.

Neļaujos nekādām domām par iešanu vai slinkošanu, nedodu sev nekādas atlaides. Kolīdz slīpums ir galā, sāku skriet. Ja apļa sākumā uz mirkli bija šaubas par 7,5 stundu plānu, šobrīd par iekļaušanos šaubu nav, taču gribu redzēt, cik ļoti varu pārspēt plānu. Esmu uzstādījusi kā mērķi Mednieku namiņu, līdz turienei nekādas iešanas vai slinkošanas. Tik ļoti cenšos skriet pa labāko trajektoriju, ka dažus lēnākus skrējējus apdzenu ļoti tuvu, tādējādi varbūt kādu nobiedējot. Liela daļa gan cenšas uzmundrināt, citi ir pat skaitījuši, kura es esmu, ko ļoti novērtēju, jo starpfinišā ieņēmu 7. līdz 11. vietu.

43518775_10157831977927892_5857641045856092160_o

Prieks ir liels, nonākot pie namiņa. Uz trepēm netrakoju, jo nav vairs kājās svaiguma. Šoreiz uzpildīt pudeles man nevajag, jo palikuši vien 4km, taču iespēju apstāties un padzerties gan izmantoju. Ilgs tas prieks nav, jo mani dzen prom, lai gan gribētos palikt ilgāk. Gabaliņu aiz ūdens punkta ir pārkritis koks, kuram pat pēdējā aplī saņemos pārlēkt pāri, vēl taisns gabals līdz trepēm, kur joprojām spēju kvalitatīvi tikt augšā, tad līdz serpentīnam… Viss zināms no galvas. Uz serpentīna vairs neko netaupu, pilnā ātrumā skrienu lejā un tieku apbalvota ar ātrāko kilometru visā skrējienā – 4:13/km. Serpentīna pakājē mani uzmundrina draugi, un tad jau smaidu vairs nenoslēpt vispār. Tas gan nenozīmē, ka atslābstu – tempu turu augstu līdz pat pašam Ziediņam, jo zinu, ka tam tāpat nesataupīties un visas cerības ir uz bungu un ovāciju spēku.

Pēdējais Ziediņš ir maģisks. Štrunts, ka kājas uz augšu nevelk, tas dod mazliet vairāk laika saprast, kas ir izdarīts. Atkārtota uzvara SKM un Latvijas čempiona tituls šobrīd paliek otrajā plānā, jo daudz svarīgāk bija labi noskriet sevis dēļ. Izskriet visu rūgtumu par CCC un pierādīt sev, ka varu izmantot to pieredzi, lai augtu un kļūtu stiprāka. To visu es izdarīju. Tāpat parādīju, ka esmu mācījusies no pagājušā gada nepilnībām, audzinājusi raksturu, lai kvalitatīvi noskrietu visu distanci, lai cik grūti nebūtu. “Anete! Raķete!” un bungu pavadījumā kāpju, staroju kā saulīte un finišēju 7:23:12.

43490647_2242842509136634_1272253683412762624_o

Kad vēlāk ir pieejami splitu laiki, var apskatīt, ka trešā apļa fantastiskās sajūtas ir rezultējušās tajā, ka šo apli par mani ātrāk ir noskrējis tikai Andris un Kristaps Magone, savukārt starp pirmajiem 35km un pēdējiem 35km man ir vismazākā atšķirība laikā no visiem. Tiesa gan, ir arī lietas, kur jāpiestrādā. Viena no tām ir skriešana lēzenos kāpumos, savukārt otra – neatslābšana kāpumos beigās. Tāpat arī takās nav pieļaujama pirmajā aplī piedzīvotā izklaidība, kas varbūt šoreiz ar nedaudz lēnāku sākumu izglāba visus pārējos apļus, bet varēja arī beigties daudz bēdīgāk, ja neuzmanība būtu rezultējusies traumā vai smagā kritienā. Kopumā gan esmu patiesi lepna par paveikto un neesmu sevi taupījusi, kam piekrīt arī visas sāpošās maliņas.

Ultru skrien viens, taču man vienai šis nebūtu izdevies. Palīdzēja ikviens, kurš turēja īkšķus klātienē un domās, bungoja, uzmundrināja, atbalstīja. Man bija lieliska suporta komanda, kas lika ar nepacietību gaidīt katru starpfinišu. Paldies treniņbiedriem, taboram, ka man esat! Prieks un gods dalīt čempiona titulu ar Andri, kurš neļāva nīkuļot pēc CCC un man bija, no kā bēgt lielu daļu distances. Viņam arī jāsaka paldies par to, ka es vēl paiet īsti nevarēju, kad jau dalība uz nākamo ultru bija kabatā.

SKM 2018

Pirms

Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi nedaudz pozitīvāki notikumi liek man pārdomāt, un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.

Tiklīdz uzzinu, kāda būs trase, dodos to izpētīt, un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts, un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet, jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribas riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām, saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50, un pie tā arī nolemju turēties.

Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums, ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet, kuru uztrenējot, ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.

Riekstu blice pirms starta

Pirmais aplis

1.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Andris Ronimoiss 1:12:46 1. Andris Ronimoiss 1:12:46
2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24 2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24
3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27 3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27

Ziediņa pakājē sāku mierīgi un bez skriešanas. Jau pirmajos metros man priekšā aizskrien daudzi, bet arī ar visu nesteigšanos līdz augšai tieku kā astotais no visiem 70km distances veicējiem. Ilgi šajā pozīcijā neesmu un, tiklīdz esam noskrējuši lejā pa Pilsētas trasi un nonākam uz takas, kas ved gar Gaujas krastu, man priekšā ir tikai 2 dalībnieki no 35km distances. Vienu no tiem, Jāni Kūmu, esmu paredzējis pirmajos divos apļos izmantot kā tempa turētāju. Vispirms gan viņš ir jānoķer un to izdaru vien tad, kad pieskrienam pie Kordes kalna.

Šeit neloloju nekādas cerības par skriešanu un jau no pirmajiem stāvajiem metriem kāpju. Ja par Jāņa tikšanu man līdzi uz taisnes un noskrējienos nešaubos, tad par kāpumiem esmu nedaudz bažīgs, bet par laimi Kordes kalnā ātrums mums sakrīt, un augšā nonākam kopā. Netālu no mums ir vēl viens 35km distances skrējējs, kuram kāds no atbalstītājiem piedāvā padzerties un citas ekstras, bet mēs ar Jāni vienbalsīgi norūcam: “Palīdzība nav atļauta!”

Kordes kalns vienmēr ir trenēts pretējā virzienā, tāpēc ir nedaudz kaitinoši skriet lejā pa lēzeno, bet kokiem piegāzto taku. Šeit Jānim aiz manas muguras ir garlaicīgi, jo šķēršļu skriešanā vienmēr esmu bijis vājš, taču, būdams pieklājīgs, garām viņš man neskrien.

Līdz Kaķīškalnam skrienam kopā, bet, tiklīdz sākās kāpums, saprotu, ka nekāda kopīgā skriešana nesanāks, jo Jānis no manis nedaudz atpaliek. Arī uz taisnes viņš mani nenoķer un pie Ķeizarkrēsla nonāku viens. Skriešana lejup no Ķeizarkrēsla ir pirmais riebīgais noskrējiens. Uz kāpnēm šeit kāpt nedrīkst, jo tās ir nejēgā slidenas, bet maliņas blakus kāpnēm ir pašauras un vēl neiemīdītas. Ļoti nesteidzos un lejā nonāku bez problēmām.

Arī kāpums uz Laurenču skolu un noskrējiens aiz slēpošanas trases aizrit bez lieliem pārdzīvojumiem un, sasniedzot 5.8km esošo laika ņemšanas ierīci, redzu, ka esmu priekšā savam grafikam 2 minūtes. Nav slikts sākums!

Jau skrienot pa taisno gabalu līdz Kājinieku tiltam, labi redzu, ka Jānis jau ir krietni iepalicis, bet savas distances  skrējējus vairs neredzu. Pēdējo reizi viņus redzēju Kaķīškalnā, bet Jāni pēdējo reizi redzu brīdī, kad esmu pārskrējis pāri Kājinieku tiltam. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atlikušie 65 kilometri man būs jāveic vienam un vienīgās cīņas būs ar sevi un pulksteni.

Pa taisnēm iet ātri

Kāpumu aiz Kājinieku tilta pieveicu skrienot, bet pie sevis nedaudz sāku satraukties, jo nerodas sajūta, ka šādi varēšu darīt vēl trīs reizes. Nolemju, ka šeit vienkārši sevi kārtīgi jāmotivē un nākamajos apļos ir jādara viss, lai te skrietu.

Skriešana pa balkona mulčas taku ir nomācoša. It kā nekā grūta te nav, bet segums ir nedaudz mīksts un kājām tas nepatīk. Lai arī tie ir tikai divi kilometri, realitātē tas posms liekas garāks, un man tas nepatīk nevienā no apļiem.

Visinteresantākais noskrējiens seko pēc balkona noskriešanas brīdī, kad pie Mednieku namiņa ir jāpagriežas pa labi lejup. Speru šeit pirmos soļus un saprotu, ka esmu uz slidotavas. Katra kāja aiziet savā virzienā, bet savācos. Atlikušo noskrējienu mēģinu stingri turēties blakus kāpnēm, bet viegli tas nav, jo vieta ir šaura un nedaudz mežonīga.

Ticis galā ar kāpnēm, esmu nonācis pļaviņā, kur ir dzeršanas punkts. Lepni paskrienu tam garām un mirkli vēlāk jau cītīgi kāpju pa kāpnēm atpakaļ augšā uz balkonu. Šīs ir vienīgās nopietnās kāpnes visā aplī un šoreiz man tās problēmas nesagādā.

Vēl mirkli vēlāk esmu uz Vecā Serpentīna un šeit lejā lidoju labā tempā. Līdz šim uz taisnēm esmu vilcis 3:40min/km ātrumā, bet šeit izdodas vēl ātrāk un šeit arī sasniedzu ātrāko kilometru visā trasē 3:30min/km.

Gaujas tilts un jau atkal esmu pie Ziediņa. No augšas līdzjutēji mani sveic un es, lai arī ļoti nesteidzoties, ātri uzkāpju augšā. 1:12:46 un ar prieku varu secināt, ka esmu 2 minūtes priekšā grafikam.

Otrais aplis

2.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Andris Ronimoiss 2:54:00 1. Andris Ronimoiss 1:41:14
2. Artūrs Vadzis 3:13:38; +19:38 2. Kristaps Magone 1:54:14; +13:00
3. Pēteris Grīviņš 3:13:47; +19:47 3. Pēteris Grīviņš 1:54:34; +13:20

Otrais aplis sākās ar aizķeršanos, Lelde nav pareizi sapratusi manas norādes, un palieku bez sāls tabletes. Par laimi šādiem gadījumiem esmu gatavs, un sāls man ir arī līdzi somā. Apēdu to tikai Kordes kalnā, jo līdz tam īsti laika šādai nodarbei nav. Joprojām turos labā tempā, bet, kāpjot Kordes kalnā, parādās pirmās pazīmes par nepatikšanām. Augšā neiet tik viegli, kā gribētos, un lielais stāvums ļoti piedzen ikrus.

Neskatoties uz to, ka pirms Kaķīša ir jāstājās, lai aizšņorētu vienu no apaviem, tempu neesmu zaudējis un Laurenču laika ņemšanas vietā esmu priekšā savam grafikam 2.5minūtes. Arī uz sekojošajām taisnēm tempu izdodas noturēt tādu pašu kā pirmajā aplī, un kāpums pēc Kājinieku tilta, lai arī ne bez grūtībām, tiek pieveikts skrienot.

Kāpnēs, kas ved no Mednieku namiņa uz dzeršanas punktu, atkārtojas pirmā apļā scenārijs. Pirmos soļus levitēju, bet pēc tam turos blakus kāpnēm. Otrajā aplī taciņa blakus kāpnēm ir kļuvusi plašāka un skriet ir vieglāk.

Dzeršanas punktam atkal skrienu garām neapstājoties, bet uz kāpnēm, kas ved atpakaļ uz balkonu, šoreiz iet vieglāk. Ja pirmajā aplī kāpšana augšā šeit bija kārtīga spolēšanās, tad tagad vairāki simti skrējēju, kas šeit ir gājuši pāri, kāpnes ir nodubļojuši un tas saķeri padara krietni vien labāku.

Ieskrienot ekstra cilpā, kas jāveic tikai otrajā un trešajā aplī, pamanu, ka atšņorējies arī otrs skriešanas apavs. Taisni vēl noskrienu tāpat, bet pirms sekojošā kāpuma apstājos un sašņorējos.

Pats kāpums man nepatīk. Tas nav ne īsti stāvs, ne grūts, bet man kaut kā nepadodas. Vietām šeit prasītos pēc skriešanas, bet man neizdodas kājas pierunāt uz šādu rīcību. Ticis augšā, atkal esmu vietās, kur var kārtīgi paskriet. Temps turas labs un līdz Vikmestes gravai, kur sākās jau kārtējais kāpums, nonāku ātri. Esmu priecīgs, ka šī daļa ir garām, jo pa ceļam šeit ir vairākas privātmājas un, esot pirmajam, uzrauties uz suni šeit ir vislabākās izredzes.

Kārtējo reizi gatavojoties Ziediņam

Arī ar sekojošajiem kāpumiem un dubļaino noskrējienu tieku galā viegli un jau atkal tuvojos Ziediņam. Šeit trauksmes zvani iezvanās otreiz. Kalnā augšā tieku salīdzinoši ātri, bet tas galīgi nenāk viegli un, nonācis augšā, nolemju apstāties, lai kārtīgāk iestiprinātos. Tieku gan pie sāls, gan kolas, gan apelsīniem. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas skriet, bet dažas minūtes atpūsties, ceļos un dodos trešajā aplī. Ieskrienot kontrolpunktā, esmu trīs minūtes priekšā savam grafikam un, lai arī nedaudz no sava pārsvara esmu zaudējis, mērķis joprojām ir sasniedzams.

Trešais aplis

3.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Andris Ronimoiss 4:49:14 1. Andris Ronimoiss 1:55:14
2. Kristaps Magone 5:23:51; +34:37 2. Kristaps Magone 2:07:19; +12:05
3. Artūrs Vadzis 5:28:31; +39:17 3. Anete Švilpe 2:08:52; +13:38

Arī trešā apļa sākums ir cienīgs. Taisnē gar Gauju joprojām spēju noturēt tempu zem 4min/km un, lai arī tas vairs tik viegli nenāk, nav arī tā, ka galīgi mirstamais klāt.

Nonācis uz Kordes kāpuma, dabūju vēlreiz kārtīgi iekšā. Nu jau augšā iet pavisam lēnām, un man ir kārtīgi jāpiespiežas, lai neapstātos kustībā uz priekšu. Veicis sekojošo noskrējienu, joprojām neesmu atguvies un nolemju par labu zaļās pieturas pauzei. Tā nedaudz palīdz, esmu atguvies un atkal raiti kustos, bet Kaķīškalnā augšā atkal iet ļoti smagi.

Nonācis Laurenču laika ņemšanas vietā, zinu, ka esmu minūti aiz grafika, un zinu, ka saņemties, lai zaudēto atgūtu, būs ļoti, ļoti grūti. Arī taisnēs pirms Kājinieku tilta pamanu, ka temps ir krities ievērojami un tagad kustos vien 4:10min/km robežās, lai arī iepriekš te skrēju 20 sekundes ātrāk.

Pēdējais lūzuma punkts ir kāpumā aiz Kājinieku tilta. Pieskrienu pie tā un aizmirstu visas sevis motivēšanas metodes, un tā vietā, lai sāktu tajā skriet augšā, es pāreju soļos.

Nonācis augšā, es vēl kādu mirkli nespēju saņemties skriešanai, bet tad beidzot aiziet, un balkonu veicu pieklājīgā ātrumā. Diemžēl bez apstāšanās skriet nespēju un te novēroju interesantu parādību. Man ir divi ātrumi – vai nu es eju, vai nu es skrienu uz 4:00min/km. Kāda velna pēc es nevaru atrast kādu vidusceļu un noskriet visu?

Arī trešajā aplī kāpnes no Mednieku namiņa ir ar ekstrēmiem pirmajiem soļiem, bet, nonācis dzeršanas punktā, es šoreiz apstājos. Padzeros gan kolu, gan ūdeni un galīgi negribu steigties prom. Fonā Juris mēģina mūs kopā iemūžināt selfijā un, lai arī es neesmu ļoti atvērts piedāvājumam, kadrā tomēr tieku.

Kāpnes atpakaļ uz balkonu ir elle. Sākumā kāpju kā ierasts, bet ātri vien jūtu, ka vienu no augšstilbiem man sāk vilkt krampī. Nedaudz nometu tempu, bet tā vietā, lai paliktu labāk, pēc mirkļa pievienojas otrs. Pilnai laimei kāpnes ir pilnas ar tiem, kas atpaliek par apli, un tas nozīmē, ka kāpņu nomīdītā un neslidenā daļa ir aizņemta un man pārsvarā ir jākāpj pa slideno daļu – krampjiem tas nepalīdz.

Nonācis augšā, saņemu komentāru no kādas skrējējas. Viņa teic, ka reiz esot prasījusi kaimiņam, vai Ronimoiss arī šādās vietās skrien? Tagad viņa zinot atbildi. Pretī tik norūcu, ka Ronimoiss šodien ir švaks un nu jau ne tikai uz stāvām kāpnēm neskrien.

Paiet pāris metri, kamēr atjēdzos, tomēr pēc mirkļa atsāku skriešanu un lejā pa serpentīnu pēdējo reizi šajā trasē sasniedzu kilometru zem 4:00min/km. Tiesa, uz taisnes atkal neiet viegli un jāiegulda ļoti daudz spēka, lai nepārietu soļos.

Kāpums aiz Gūtmaņa alas šajā aplī liekas vēl riebīgāks. Sākot to kāpt, man priekšā mani pamana kāds tūristu puika, kurš, mani ieraudzījis, metās bēgt. Es pat nespēju pasmaidīt, gan jau izskatos kā sūds, un puika baidās, ka tas ir lipīgi.

Krimuldas daļā kāds no mašīnas aizmugures dala kolas. Man nepiedāvā un es arī neņemtu, bet no saviem atbalstītājiem, kas ik pa laikam trasē mani uzmundrina, uzzinu, ka tuvākajiem sekotājiem esmu priekšā 26 minūtes. Tas man ir svarīgi. Ja pirmajos apļos negribēju neko dzirdēt par savu pārsvaru, tad brīdī, kad salūzu, man tas pēkšņi kļuva ļoti aktuāli un tagad ir prieks, ka pārsvars ir liels. Skaidrs, ka ar savu plānu vairs īsti necīnos un tagad vienīgais mērķis ir palicis finišēt pirmajam.

Vikmestes gravā satieku vairākas pazīstamas sejas, ko izdodas apdzīt par apli. Uz viņu un citu skrējēju uzmundrinājumiem reaģēju vāji un labākajā gadījumā paldies pasaku pēc kārtīgas aiztures. Abi Vikmestes kāpumi gan man nesagādā ļoti lielas problēmas un, lai arī tie nav tik ātri kā pirmajā reizē, daudz laika te nezaudēju un drīz jau tuvojos Ziediņam.

Vēl tālu?

Augšā uzvelkos ievērojami lēnāk kā iepriekšējās reizēs, bet, nonācis kontrolpunktā, tieku pie ierastā komplekta. Šoreiz iet prom gribas vēl mazāk un kontrolpunktā pavadu vairākas minūtes. No grafika atpalieku 10 minūtes, aiz muguras tuvākais sekotājs pēc pēdējām ziņām ir 28 minūtes, un tas viss galīgi nemotivē kustēties. Labā ziņa, ka palikuši vien nieka 15 kilometri, un tos jau nu man vajadzētu spēt pievarēt.

Ceturtais aplis

4.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Andris Ronimoiss 6:18:31 1. Andris Ronimoiss 1:29:17
2. Kristaps Magone 6:59:33; +41:02 2. Ainārs Kumpiņš 1:29:35; +0:18
3. Pēteris Grīviņš 7:09:35; +51:04 3. Kristaps Magone 1:35:42; 6:25
3. Dainis Limanāns 7:09:35; +51:04

Pārsteidzošā kārtā taisne gar Gauju man atkal padodas labi un temps atkal tuvojas 4min/km. Ilgi, protams, šie prieki nav, jo tuvojās stulbā Korde, un tur mans rumpis jau dzied pavisam skumju dziesmu. Liekas, ka stāvu uz vietas, man tas dubļu pikucis ir riktīgi apnicis.

Līdzīgi mokos augšā arī Kaķīškalnā. Šeit pamanos arī izlīdzēt Tarzāna darbiniekiem. Viens no tiem man lejā palūdz uznest augšā atslēgas un es savā apjukumā piekrītu. Puika gan noteikti nenojauš, ka es savā nogurumā neesmu gatavs veikt nevienu lieku soli, bet, par laimi, persona, kas augšā atslēgas gaida, to saprot un nedaudz panāk man pretī.

Kāpjot augšā uz Laurenču skolu, mani Facebook live materiālā noķer Mareks. Galīgi nav vēlmes ne runāties, ne filmēties un uz jautājumu, kā jūtos, es atbildu tikai ar vienu burtu – D.

Klunkurēju uz priekšu kā nu vien sanāk un pēdējo reizi cienīgu kilometra tempu uzrādu pirms Kājinieku tilta. Visu šo taisni gribas pāriet soļos, bet brīnumainā kārtā spēju sevi nomotivēt to nedarīt. Jau sākot ceturto apli, esmu izdomājis sistēmu, kā es sapratīšu, vai man izdosies noturēt pirmo vietu. Es mēģināšu noskriet pēc iespējas vairāk kvalitatīvus kilometrus. Tā, piemēram, pirmais gar Gauju – ieskaitīts, nākamais pirms Kordes – ieskaitīts, Korde – neieskaitīts! Jo vairāk kvalitatīvo, jo labākas izredzes.

Tajā pašā laikā saprotu, ka gandrīz pusstundas pārsvars ir liels un ir brīži, kad sevi nomotivēt nesanāk. Kāpums pēc Kājinieku tilta ir nejēgā lēns un es pārvietojos līdzīgā tempā kā tie, kurus apdzenu par apli. Uz sekojošās taisnes es atkal atraujos, bet skaidrs, ka citiem ir grūti tikt līdzi manai taktikai – skrien uz 4:00min/km vai slāj kā lamzaks.

Noskrējienā pēc Mednieku namiņa iegūstu vēl vienu neieskaitīto kilometru. Ticis gandrīz lejā, paslīdu uz kāda no viltus pakāpieniem, noliekos uz dibena un abi augšstilbi atkal ir krampī. Tūristi uz mani skatās lielām acīm, bet es, cītīgi lamādamies, mēģinu atgūt spēju kustēties.

Protams, ka piestāju arī dzeršanas punktā. Kārtīgi nočammājos un tikai tad dodos pretim pēdējiem 4 kilometriem. Jau kādu laiku esmu dzinies pakaļ Ievai un ar kaunu jāatzīst, ka sekojošajās kāpnēs viņa ir ātrāka. Jau ceru, ka viņa paspēs iesprukt ekstra cilpā un man viņa nebūs jāapdzen, bet uz Serpentīna mūsu ātrumi atšķirās pārāk ievērojami. Viņa smaida. Vai nav nejauki? Cerams, ka ne par manu neģīmi.

Taisnes līdz Ziediņam pēkšņi ir kļuvušas tūristu pilnas. Skaidrs, ka tādā vidē ļoti lielu vājumu parādīt nevar un, cik nu spēju, es skriedams lavierēju starp viņiem. Nonācis jau pavisam tuvu Ziediņam, es nedaudz pastaigāju, lai pietiktu spēka pēdējam kāpumam. Tagad liekas smieklīgi, bet pirms mačiem vizualizēju, kā pēdējo Ziediņu uzskriešu. Pirmie pieci metri man pat izdodas, bet tad saprotu, ka nafig, un pāreju soļos.

Viss ir labi, līdz pēkšņi vairs nav. Kopš pēdējā dzeršanas punkta neesmu dzēris, man pēkšņi ir karsti, man pēkšņi sāk griezties galva un es saprotu, ka es esmu nepatikšanās. Tempu nometu pavisam. Labi apzinos, ka sevis spiešana var novest pie atslēgšanās un tas pēdējā kalnā varētu būt diezgan skumjš skats. Nekāds priecīgs gan arī nesanāk. Brīžiem apstājos, lai nenorubītos, un jau laicīgi ziņoju uz augšu, ka man vajadzēs ūdeni. Nonācis augšā, knapi pārveļos pāri finiša līnijai un, pat nesaņēmis medaļu, metos zālītē atpūsties.

Finišs

Pēc

Nākamās minūtes nav skaistas. Kārtīgi sadzeros šķidrumus, nedaudz paguļu, bet pēc tam, kad nolemju, ka esmu gatavs doties uz dušām, dažus soļus vēlāk esmu uz visām četrām un pirmo reizi savā skriešanas pieredzē, atbrīvojos no vēdera satura. Izlemjam par ātro mašīnas apmeklēšanu, kur, lai arī neko ļoti daudz neizdara, diezgan ātri paliek labāk. Tiesa, nelabumu sajūta saglabājās līdz pat pirmdienai.

Kas nogāja greizi? To, protams, ir grūti tā konkrēti noteikt. Temps pirmajos apļos bija tiešām augsts, un es jau no starta gāju uz pilnu banku. Temperatūra, lai arī bija vien padsmit grādi, bija krietni vien augstāka kā visas iepriekšējās dienas, un es ilgu daļu no trases noskrēju ar cimdiem un rociņām un attiecīgi nedaudz pārkarsu. Arī ūdens trūkums ir iespējamais faktors. Ja pirmajā aplī atgriezos Ziediņā ar pusizdzertu pudeli, tad nākamajos apļos ūdens beidzās attiecīgi 2km, 3km un 4km pirms beigām. Tas nozīmē, ka pēdējā aplī 11km esmu izdzēris 0.5l ūdens, bet ar to ķermenim ir bijis par maz. Te, protams, uzreiz iespējama otra galējība, iespējams, ka ūdens bija par daudz un tas izdzina ārā nepieciešamos sāļus, kurus, lai arī es uzņēmu, iespējams bija par maz. Lai vai kā, laba mācība gan par to, ka nedrīkst pārvērtēt savus spēkus un tiekties pēc rezultāta, kas lielā mērā ir nereāls. Tāpat arī šis bija labs atgādinājums, ka dažas ietaupītas minūtes startā parasti noved pie daudzām pazaudētām minūtēm finišā.

3. un 4. aplis vs 1. un 2. aplis
1. Anete Švilpe +8:04
2. Ainārs Kumpiņš +9:52
3. Igors Trofimenko +13:30
16. Andris Ronimoiss +30:31

Lai nepabeigtu uz skumjas nots, jāatzīmē, ka es vienalga esmu lepns Latvijas čempions. Tiesa, tāds, kurš guvis vērtīgas mācības, ko paņemt līdzi uz nākamajiem startiem.

Medaļnieki

CCC 2018

IMG_2994

Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt.

Tuvojoties Šamonī, Monblāna sniegotā virsotne spīd jau pa gabalu. Mājvietā ir knapi sanestas mantas, kad visi jau skriešanas drēbēs un lukturu gaismā steidz iepazīt tuvākās takas, kas ir TDS beidzamie un UTMB pirmie kilometri. Šis nemiers raksturo pirmās divas dienas, kad visu gribas redzēt, visur jābūt, viss jādara un ik pa 100m jāstājas, lai uztaisītu jaunu bildi. Divas dienas pirms starta gan tiek pavadītas pavisam mierīgi, lai gan expo apmeklējums tāpat ieilgst uz vairākām stundām, taču ceturtdienā gan tiek hibernēts un plānots uz nebēdu. Esmu pat pārsteigta, ka esmu pilnīgi mierīga. Vienīgā satraukuma epizode bija Leldes finišā, kad ieraudzīju, ka rokas trīc, cenšoties uztaisīt bildi. Visi darbi gan tāpat tiek atstāti uz pašu vakaru, kad tiek sakārtota soma, saliktas paciņas suportam un pēc neilgiem rokdarbiem panākts, ka trases profils un plāns nokļūst numura otrā pusē. Tā man vienīgā lielā vilšanās par pasākuma organizāciju – nu kā var nebūt skaidra trases profila ar visiem KP uz numura? Stirnubuka garuma distancē tas tiešām nav būtiski, bet ne jau 101km garā piedzīvojumā uz padsmit stundām.

Pirms gulētiešanas ar Didzi un Spaidiju izdomājam Zilajam putniņam jaunus vārdus, kas skan apmēram šādi: “Vai tu mani šodien pabarosi, mīļo suportiņ? Bet, protams, es tevi pabarošu, mīļo skrējējiņ!” Paši, protams, esam bezgala lepni, un nekavējamies ar to dalīties neilgu brīdi pirms došanās uz autobusu. Nav nekāda pārsteiguma, ka šo dziesmas versiju dungoju lielu daļu skrējiena. Autobusā mazliet pacīnos ar miegu, jo gribu redzēt Monblāna tuneli, taču nekas ievērības cienīgs tas nav un lielu daļu neilgā brauciena pavadu pusmiegā. Drīz gan esam Courmayeur, kur jau ir nedaudz siltāks un var lēnām vilkt nost savilktās drēbes. Laiks ir labāks kā Francijas pusē, taču var nojaust, ka solītais lietus vēlāk pēcpusdienā varētu būt diezgan neizbēgams.

IMG_3074

Obligātais selfijs pirms starta

Neilgi pēc obligātā selfija dodamies uz startu. Cilvēku ir daudz, kopā ar Didzi un abiem Kristapiem sekojam norādēm, līdz vienā brīdī kāds brīvprātīgais mani pasauc un saka, ka elites skrējējiem ieeja starta koridorā ir citur. It kā jau zināju, ka tā vajadzētu būt, taču patīkams pārsteigums tāpat. Tā nu novēlu puišiem veiksmi un dodos uz savu koridoru, kur stāvu blakus Vaidas Žlabys un apkārt redzu vēl daudzas citas redzētas sejas. Jāsaka gan godīgi, ka ir nedaudz dīvaina sajūta būt pie elites, taču atgādinu sev, ka tāpat vien tur tikt nevar un esmu apņēmusies labi nostartēt.

Pēc visu trīs valstu himnām un Vangelis skaņdarba beidzot klāt ir tik ilgi gaidītais brīdis, kad var palaist garminu un sākt šo piedzīvojumu. Starts caur pilsētu ir skaists, taču cenšos emociju iespaidā nepārcensties. Drīz garām paskrien Didzis, pēc neilga laika trase jau ir izvedusi pa asfaltētu serpentīnu ārā no pilsētas un es vairāk eju nekā skrienu. Tad asfalts pārvēršas zemes ceļā, kas kļūst šaurāks un šaurāks. Jau pa gabalu var dzirdēt puišus, kas uzskaita, ar kādiem apaviem cilvēki skrien, taču jau drīz paliek tikai nūju skrapstoņa.

Cilvēku ir daudz, taka viena cilvēka platumā un dažās vietās izveidojas sastrēgumi. Varbūt tomēr vajadzēja sākumu veikt mazliet aktīvāk, lai vismaz daļai tiktu garām, kad vēl tas bija iespējams? Izdevība apdzīt parādās reti. Kad esam nonākuši klajākā vietā, priekšā ejošais puisis kādu brīdi vēro blakus takai augošās meža zemenes un pavisam drīz ļaujas to kārdinājumam, nokāpjot no takas un sākot mieloties. Pasmejos un kāpju tālāk. Var redzēt skrējēju čūsku tālu priekšā, taču ir skaidrs, ka tas ne tuvu nav viss pirmais kāpums.

Laiks iet ātri. Liekas, ka pulkstenis tik spēj pīkstēt, ka jāēd, taču augstummetri un kilometri vienīgie nevācās raiti. Ja sākumā par to nesatraucos, tad tagad gan sāk likties mazliet aizdomīgi, ka pirmajam posmam atvēlētā laika prognoze, kas parasti ir ļoti precīza, tuvojas beigām. Neliekas, ka slinkoju, kāpju, cik vien sparīgi spēju un nestājos, tomēr apdzīt nespēju un ir sajūta, ka vajadzētu būt labāk. Tam visam klāt vēl ir sākusi sāpēt kreisā roka, kas apgrūtina nūju lietošanu, bet īpaši nesatraucos, jo šis ir pats sākums un viss vēl ir priekšā.

Visbeidzot ir sasniegta virsotne. Domāju, ka kopā ar visu skrējēju masu smuki sākšu noskrējienu uz pirmo KP, taču bez piepūles skrienu viņiem garām kā stāvošiem un apdzenu desmitiem cilvēku. Šajā brīdī man ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas pirmajā kāpumā nav izdarīts pareizi, jo gluži vienkārši neesmu kopā ar sava līmeņa skrējējiem. Tā kā jūtos aizvien labāk, nospriežu, ka būšu sākusi pārāk piesardzīgi un tagad gan ir laiks sākt skriet.

Pirmais KP kā jau pirmais – mazliet haoss, kamēr saprotu, kādā secībā vislabāk tikt pie apelsīniem, kolas un ūdens. Itālija arī kā Itālija – netieku prom no KP pirms man nav piedāvāta kafija, no kuras gan itāļu brīvprātīgajai par lielu pārsteigumu atsakos. Es tomēr iepalieku minūtes četrdesmit, un ilga tusēšana KP nepalīdzēs.

2018_ccc_profil

CCC trases profils. Nogruvuma dēļ gan ir pamainīts posms no Vallorcine līdz La Flegere

Atmosfēra trasē ir bezgala pozitīva. Ir daudz tūristu, kas jau laicīgi atbrīvo ceļu un uzmundrina itin visus. Nu kā var nesmaidīt, ja sirms kungs draudzīgi uzsit pa plecu un ar burvīgu britu akcentu saka “You’re a legend!”? Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk. Nākamo posmu paveicu plānotajā laikā, arī splits līdz Arnouvaz ir gandrīz kā vajag. Tur esmu jau par 150 pozīcijām augstāk kā pirmajā KP. Lai arī apdzīt citus ir bezgala motivējoši, to darīt uz šauras takas gandrīz 20km ir nogurdinoši. Sākumā priecājos, ka pēc šī KP varēs kāpt, taču prieks ir īss, jo roka sāp, kāpt ir grūti un laiks kļūst aizvien vēsāks. Daudzi stājas un ģērbj jakas un pat bikses, bet es vēl turos, lai gan vējš pamatīgi saldē. Kāpiens jau tuvojas beigām, kad vējam pievienojas smidzeklis, un tad arī es apstājos, lai izķeksētu un uzvilktu jaku. Nav vērts riskēt ar nosalšanu knapi trešdaļā, un skats uz priekšu neliecina, ka laiks varētu uzlaboties. Kāpt galīgi nav viegli, gandrīz skumīgi pieveicu posmu, kur nūjas lietot nav atļauts, ko vēl skumīgāku padara fakts, ka no apkārtējiem esmu vienīgā, kas to ievēro. Ik pa laikam stājos, kas nav man raksturīgi šādos kāpumos.

Grand Col Ferret virsotnē ir sasniegta Šveice, taču šķiet, ka te neesam gaidīti. Priekšā ir viens liels mākonis, lietus un ļoti slikta redzamība. Ir auksti, rokas salst vien no tā, ka jātur nūjas, tāpēc ir patīkami beidzot sākt skriet un nedaudz sasilt. Atkal jūtos labi un droši, skrienu ātrāk par citiem un apdzenu, ko vien varu. Ja tuvāk virsotnei bija jāuzmanās no slideniem akmeņiem, tad, noskrienot zemāk, lielākas problēmas sagādā dubļi. Vienā brīdī attapos, turot abas nūjas vienā rokā, kamēr otrā ir želeja, ko cenšos apēst, tikmēr ar abām kājām diezgan nekontrolēti slīdu pa taku uz leju. Kornetu posms bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek te, jo te krītot vēl jāuzmanās no akmeņiem. No krišanas gan sanāk izvairīties, bet no nošmulēšanās gan nekādi.

Jo tuvāk esmu La Fouly (41km), jo lielāka kļūst taka, līdz vienā brīdī tas jau ir akmens šķembu ceļš gar upi. Par KP tuvumu liecina arī līdzjutēju pieaugums. Kārtējais britu tūrists uzsauc “Just don’t give up!”, un ņipri atbildu, ka nemaz negrasos to darīt. Nu jau jāskrien pa asfaltu, un sev par lielu prieku un pārsteigumu priekšā pie paša KP ieraugu Artūru Vadzi un vēl dažus latviešus. Tā kā pirmo reizi atbalsta komandu un kādu zināmu seju biju cerējusi ieraudzīt vien Champex-Lac pēc 14km, šis sasildīja vairāk kā KP telts, kurā drīz vien ieskrēju ļoti pacilātā noskaņojumā.

KP esmu samērā ātra. Divarpus minūtes, un dodos atpakaļ lietū, kas drīz mazliet pierimst. Trase ved pārsvarā uz leju, temps vietām ir pat zem 5min/km, ko uzturēt palīdz arī tas, ka ir atradusies vēl viena meitene, ar kuru vairākkārt maināmies pozīcijām, taču noskrējienos un pa taisni esmu veiklāka, tāpēc sanāk atrauties un uz diezgan ilgā asfalta posma, kas ved cauri mīlīgam šveiciešu ciematiņam, kur kafejnīcā ceļa malā sēž tūristi un atbalsta, skrienu lepnā vientulībā. Tas gan ir pārejošs prieks, jo kāpumā uz Champex-Lac esmu lēna. Joprojām sāp roka, līdz ar to kāpšana ar nūjām ir tāda samocīta, un arī bez tā kāpšana ir liels izaicinājums. Kontrasts manā ātrumā ir tik liels, ka pirms brīža apdzītā meitene mani panākot jautā, vai viss ir kārtībā. Nu it kā jau ir, bet tai pat laikā nav. Vēders liekas tāds jokains, bet drīz varēs tikt pie buljona, kas gan jau palīdzēs. Kāpju, ievēroju koka figūras, no kurām viena ļoti atgādina vāveri, noklausos cita skrējēja telefonsarunu ar mīļoto, kurai viņš stāsta, ka palikuši vien 45km un pēc sarunas sirsnīgi nolamājas.

Pa to laiku jau Champex-Lac ir klāt, starp līdzjutējiem vispirms sadzirdu un tad arī ieraugu Artūru, tomēr mani vairāk interesē KP un tajā sastopamā atbalsta komanda. Sākotnēji nebiju domājusi te ilgi uzturēties, bet pašsajūta vairs nav spīdoša un cenšos situāciju ar Inas palīdzību glābt. Divas porcijas buljona, vēl kola un apelsīni, papildināti želeju krājumi, atrādīts obligātais ekipējumu, zaļā pietura un varu doties tālāk.

Paēsts ir, laiks doties tālāk

Paēsts ir, laiks doties tālāk

Pirmie km pēc KP ir diezgan ātri un paiet raiti. Mani ir atradusi kompānija – kāds francūzis, kurš nerunā nevienā citā valodā, cenšas ar mani komunicēt, bet franču valoda ir tā, kurā varu pateikt tikai to, ka neesmu ēdusi septiņas dienas, kas šajā situācijā neder. Taču tāpat spējam vienoties, ka laiks ir tik nemīlīgs, ka nekas cits neatliek kā aktīvi skriet, lai nenosaltu. Es to arī daru, bet francūzim pat ar savām garajām kājām mans temps ir par ātru, un es attālinos. Taču drīz klāt ir kāpums uz La Giete, kur viss atkal apstājas. Nu netieku es augšā un viss. Mazu gabaliņu uzkāpju, tad jāatbalstās uz nūjām un jāatelpojas, kas tāda elsošana vien sanāk. Cenšos ieķerties astē tiem, kas mani apsteidz, tai skaitā tam pašam francūzim, bet nespēju turēt līdzi. Galīgi nejūtos savā ādā. Vēders arī jūtas aizvien sliktāk. Apēdu sāls tableti, pēc brīža ar mokām apēdu želeju, bet labāk tas neliek justies. Kļūst arī aizvien aukstāk, un sāku nopietni apsvērt zem lietus jakas uzvilkt silto kārtu. Šādi domājot par to, tieši cik auksti man ir, klāt ir kūts, kurā noskenē numuru un var sākt lejupceļu uz Trient. Skrienot ārā no kūts, gan es pamanos maigi ieskriet stenderē, taču par tādiem kā es ir padomāts un tā ir nopolsterēta, tāpēc tieku cauri vien ar pārsteigumu. Sevis novērtēšana par zemu šādās situācijās laikam būs kļuvusi jau par ieradumu.

Ja iepriekš noskrējieni bija tie, kur beidzot jutos labi un varēju vismaz nedaudz kompensēt kāpumos zaudēto, tad šoreiz arī te nekas labs nav. Vēders nav sajūsmā arī par kustību uz leju, kājas jau liek par sevi manīt pēc vairāk kā 10 stundām trasē, tā nu es klunkurēju uz leju un gaidu Trient, kur atkal būs KP un atbalsts, ko man šobrīd ļoti vajag. Lai gan apsteidzu daudzus no tiem, kas pagāja garām kāpumos, mans ātrums ne tuvu nav tāds, kādam te vajadzētu būt.

Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP

Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP

Beidzot arī Trient KP (72km). Te ierodos jau galīgi neomā. Uz Artūra un viņa kompānijas uzmundrinājumiem spēju vien vārgi reaģēt. KP tieku Kristapa aprūpē, kur kombinācijā ar ierasto buljons-kola-apelsīni maltīti apēdu arī želeju, ko neesmu spējusi dabūt iekšā visu noskrējienu, bet te kaut kā var kārtīgi paēst un pat želeja liekas garšīga. Uzlieku bandanu un lukturīti, jo ir astoņi vakarā un sāk strauji satumst. Pačīkstu, ka īpaši labi nav un dodos prom no KP. Pēdējā brīdī gan atceros, ka gribēju uzlikt pulksteni lādēties, taču labi, ka turpat ir Ina, kura palīdz šo jautājumu atrisināt. Tāpat priekšā ir kāpums, un kaut kāpēc ir sajūta, ka nekas labs tur nebūs un garmina uzmundrinošos kilometru laikus negribēsies redzēt.

Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu

Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu

Nokļūstot pie kalna sākuma, nogāzē jau var redzēt dažas vientuļas lampiņas, kurām drīz pievienojos arī es. Kāpums ir vēl briesmīgāks kā man likās. Atkal ir sācis līt, kas apgrūtina redzamību luktura gaismā, taka ir vienos dubļos un katrs solis slīd atpakaļ. Lai arī ar nūjām neiet ātri, bez tām es te negribētu būt. Mēģinu pierunāt sevi stāties tikai takas pagriezienos, bet ne vienmēr tas izdodas. Brīžam paspert 4 soļus pēc kārtas ir sasniegums. Ir kilometrs, kura veikšana prasīja 21 minūti, no kurām 4 esmu pavadījusi stāvot. Tas gan ir kilometrs, uz kuru ir 250 augstummetri, taču tas tik un tā ir skumji. Pēc skaņas kāds aiz muguras kāpj un vemj vienlaicīgi, un man ir jāsaņemas, lai KP apēsto paturētu pie sevis, jo zinu, ka uzņemtās kalorijas man ļoti noderēs. Galva sāp no luktura, un grūti atrast tādu pozīciju, kas būtu ērta. Lielākā motivācija saglabāt kustību uz priekšu ir aukstums, jo salst un es atkal domāju par siltām, sausām drēbēm.

Kāpju, kāpju un pēkšņi saprotu. Liekas, ka pār mani ir nākusi negaidīta atklāsme kādai ilgai problēmai. Puzles gabaliņi ir sastājušies pareizi, un tagad saprotu, ka tā ir augstuma slimība, ar ko esmu cīnījusies visu distanci. Tagad viss liekas tik pašsaprotami, visam ir loģisks izskaidrojums. Rodas gan nākamā problēma – ko darīt? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, lai sev palīdzētu, turpinu vien kustību uz priekšu.

Gandrīz nemanot jau ir piķa melna tumsa. Ātrums ir nekāds, tomēr kaut kādā brīdī var ieraudzīt gaismiņu augstāk, un no visas sirds ceru, ka tur ir Les Tseppes kontrolpunkts. Lai sevi motivētu, nolemju, ka nokļūstot tajā vietā, izņemšu no somas garminu, kas jau būs uzlādējies. Cerība attaisnojas, jo gaisma ir no KP, kur jaunieši cenšas saglābt telti, ko plosa vējš. Numurs noskenēts, izvelku garminu un vēl pēc dažiem savāktiem augstummetriem beidzot var sākt kustību uz leju.

Pirms CCC man tieši skriešana tumsā sagādāja vislielākās bažas, jo nekad nebiju to darījusi, bet pats pirmais treniņš Les Houches tika aizvadīts pa tumsu, kur notestēju savu lukturi un sapratu, ka ar tādu prožektoru skriešana naktī ir baudāma. Arī šobrīd tā ir baudāma, jo tas beidzot ir veids, kā sasildīties. Lai arī pašsajūta ne tuvu nav lieliska, mana teorija apstiprinās, ka, skrienot lejup, kļūst labāk. Taka drīz jau kļuvusi par platu slēpošanas trasi. Sajūtos mazliet labāk katru reizi, kad kādu apdzenu. Tuvojos Vallorcine KP (83km), kur saprotu, ka būs jāpieņem lēmums par turpināšanu. Laikam tāpēc, ka jūtos jau labāk, argumentēju sev, ka esmu ar visiem kāpumiem tikusi galā pat ar visu augstuma slimību, palicis tikai viens, es taču arī ar to agrāk vai vēlāk tikšu galā. Visticamāk jutīšos slikti, bet tas jau būs pierasts un sagaidāms stāvoklis.

Nokļūstot pilsētā, nevaru sagaidīt KP un savējos. Drīz jau dzirdu saucam savu vārdu, un tas uzmundrina. Šajā KP esmu Laumas apgādībā. Izstāstu par augstuma slimību un cenšos izklausīties pārliecināta, kad saku, ka pēdējos 18km spēšu pieveikt. Lauma liek vilkt nost lietus jaku, lai es tiktu pie sausas, kas gan jau būtu bijis prātīgi, bet man neko negribas, kur nu vēl pārģērbties, saņemos tikai kārtīgi paēst, jo lejā vēders neprotestē pret ēdienu un tas ir jāizmanto. Priecājos, uzzinot par Andra 6. vietu un to, ka Linda te bijusi jau sen, tās ir vismaz kādas labas ziņas. KP gan pametu negribīgi, taču ilgāka palikšana tur man nepalīdzēs ātrāk nokļūt Šamonī.

Sākumā ir jāveic garš, taisns posms gar dzelzceļa sliedēm, kas ir tālu pārredzams un skrienams, bet spēju tikai ātri soļot. Pavisam taisnās vietās pa asfaltu mazliet uzskrienu, bet nav ilgi jāgaida, līdz brīvprātīgie signalizē, ka jāskrien pāri ceļam un jāsāk kāpt.

Man liekas, ka esmu psiholoģiski gatava pēdējam kāpumam, bet smagi kļūdos. Lai arī zinu, ka tas nepalīdz, teleportējos daudz (tiem, kas nezina, tad teleportēties nozīmē stāvēt un ar pieri atbalstīties pret nūjām), taču pat atpūtas pauzes nemazina seklās elpošanas biežumu. Kad apstājos kādu palaist garām, bez nūjām nostāvēt taisni ir izaicinoši. Nesaprotu, kāda velna pēc esmu vispār pametusi Vallorcines KP, taču turpinu soli pa solim doties uz priekšu.

Gandrīz vai neticu, kad redzu taku sākam vest lejup. Tas nozīmē tikai to, ka pēc tam būs vēl vairāk jākāpj augšā, lai tiktu līdz Flegere. Nav gan laika par šo daudz pārdzīvot, jo taku ir grūti nosaukt par taku un vajag saņemties, lai te nenosistos. Visādu izmēru akmeņi un klints bluķi ir sakrituši kā nu kurš, pa vidu vēl koki un saknes, un skrējēji. Kaut kāda veiklība gan man vēl palikusi, un pat pamanos panākt un apdzīt dažus skrējējus. Vienīgā bīstamā epizode atgadās, kad starp akmeņiem iesprūst potīte, bet tieku cauri bez traumām.

Manas raizes piepildās, kad taka atkal ved uz augšu. Pēc brīža ir zīme, ka līdz Flegere ir 1h30min. Ieraugu un skaļi, sirsnīgi nolamājos. Garmins ir pirms brīža nopīkstējis jau trešo ēdienreizi pēc Vallorcines, kas nozīmē jau vairāk kā divas stundas kopš KP un bez ēšanas un vēl daudz līdz KP, kur diez vai tāpat varēšu ieēst, ņemot vērā, ka tas ir savu 1859m augstumā… Atcerējos podkāstu ar zviedru skrējēju Mimmi Kotka, kur viņa stāstīja, kā pagājušā gada TDS beigās ir turējusi rokā divas želejas un spējusi tās apēst tikai tad, kad bija trīs reizes sev skaļi teikusi “Mimmi, tev ir jāapēd želejas!”. Jūtos tāpat, taču iztieku bez skaļām sarunām ar sevi.

Pēc kāda laika jau esmu ārā no meža. Pēc seguma un apkārtnes varu nojaust, ka esmu uz slēpošanas trases, taču cerību par Flegere tuvumu mazina lukturu gaismas, ko var redzēt vēl tālu sev priekšā bez miņas no KP. Savā viegli dezorientētajā stāvoklī pa slēpošanas trasi kāpt ir vieglāk kā pa akmeņiem. Domājams, ka no skābekļa trūkuma elsas ir papildinājušas arī žāvas, kas ir ārkārtīgi interesanta kombinācija. Mani joprojām apdzen, bet tie visi ir tikai puiši. Varbūt kāpumā uz Les Tseppes redzēju kādu meiteni, bet īsti pārliecināta nebiju par pēdējo reizi, kad tas būtu noticis. Kur viņas visas ir un kas ar viņām ir noticis?

Kāpumam tomēr ir beigas, un esmu laimīga, kad redzu gaismu no KP. Nonākot tur, būs palicis tikai skriet uz leju. Ir skaidrs, ka neiekļaušos pat 17 stundās, bet finiša laiks jau kādu laiku mani nespēj uztraukt. Cilvēki KP ir gaužām jauki, es padzeros nedaudz kolu, lai vismaz man liktos, ka uzlaboju situāciju, un dodos atpakaļ aukstumā.

Pašā noskrējiena sākumā nākas sevi piebremzēt, kamēr kola sadraudzējas ar vēderu, pēc tam kustība jau notiek mazliet raitāka. Šis posms ir treniņā izskriets un zināms, kas palīdz apjaust, cik tālu ir līdz finišam un ko sagaidīt aiz nākamā līkuma. Nonāku Šamonī, un jau drīz ieraugu Spaidiju. Kā es šo brīdi gaidīju! Vēl tikai cauri klusai, naksnīgai pilsētai, lai beidzot ieraudzītu finiša arku. Pēc 17:09:26 apturu garminu. Biju cerējusi finišēt tai pat dienā, kad sāku skriet, bet sanāca gan citā dienā, gan mēnesī. Esmu 21. sieviete, kas ir sliktāk, kā biju tēmējusi, taču augstāk par 27. vietu, ar kuru esmu izlikta pēc reitinga starp startējušajām dāmām.

Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)

Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)

Ar nelabumu cīnījos vēl lielāko daļu nākamās dienas, kurā tika aktīvi nodarbināta google, lai saprastu, kā izvairīties un cīnīties ar augstuma slimību. Ir pāris idejas, ko atliks vien nākotnē notestēt. Vai esmu apmierināta? Noteikti nē, jo šis nav tas, kam biju gatavojusies. Taču ir jāizdara secinājumi un jāstrādā tālāk, lai labi noskrietu citās sacensībās. Ja kaut kur CCC vidū man likās, ka negribu šīs takas vairs redzēt, tad nebiju vēl finišējusi, kad jau zināju, ka nebūs nākamgad nekāda TDS, par ko biju runājusi pirms starta, bet atgriezīšos nokārtot rēķinus ar CCC. Man trase ļoti patika, un vēlos to izbaudīt labākā fiziskajā stāvoklī.

Liels paldies suporta komandai, kuras atbalsts bija zelta vērtē. Paldies Andrim par apjomīgo treniņplānu un sagatavošanu, tā pārliecība par saviem spēkiem nekur nepazudīs. Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi, priecājās par paveikto un gribēja dzirdēt, ko nozīmē noskriet 100km. Tieši jūsu labie vārdi ir tie, kas palīdzējuši no CCC paņemt to, kas ņemams, un vairāk atpakaļ neskatīties. Man ir milzīgs prieks par latviešu lieliskajiem sasniegumiem UTMB, un gribas domāt, ka tas ir vien sākums mūsējo panākumiem. Un, protams, esmu ļoti pateicīga savam ķermenim, ka otrajā dienā pēc CCC gribēju un varēju doties ar baudu patipināt un jau ļoti drīz atsākt kārtīgus treniņus. Kā nekā, tas ir pats, pats svarīgākais.

CCC 2018

Pirms

Par to, ka startēšu CCC izlemju jau pāris minūtes pēc tam, kad esmu finišējis 2017. gada CCC versiju. Esmu parādījis labu sniegumu, kā rezultātā esmu ticis pie 19. vietas. It kā nav slikti, tomēr apzinos, ka varu krietni labāk un vēlos to pierādīt. Sagatavošanās periodu mēģinu veidot līdzīgu kā pirms veiksmīgās Madeiras, bet ne viss iet kā plānots. Jūniju un jūliju, pēc tam, kad divreiz esmu izmežģījis potīti, pavadu pusklibs. Ļoti daudz treniņus neizlaižu, bet uz kārtīgām takām šī iemesla dēļ uzkāpju gaužām reti, un arī garie treniņi, pateicoties pamatīgam diskomfortam no ilgās slodzes, no plāna pazūd. Tad, kad potīti jau esmu saārstējis, sāpe pāriet uz pēdu, un šeit mani glābj tikai mana fizioterapeita Harija meistarība. Tikai piecas nedēļas pirms CCC beidzot varu teikt, ka varu trenēties uz 100% un mēģinu saglābt, ko vien spēju.

Līdzīgi kā pirms Madeiras, man ir paredzēti kontrolmači. Madeirai šim nolūkam kalpoja Parīzes Eco Trail, bet šoreiz tā vietā ir 60km skrējiens Montreux Trail Festival Šveicē. Šeit gūstu labu informāciju par to, kas jāuzlabo, jo 5 nedēļas pirms CCC ir skaidrs, ka esmu briesmīgā formā. Nākamās nedēļas cītīgi strādāju pie savām vājajām vietām un 3 nedēļas pirms CCC, 50km garajā Chudy Wawzryniec trasē Polijā,  esmu krietni labākā līmenī. Madeiras formu tā arī nesasniedzu. Vadoties pēc ātruma treniņiem, rēķinu, ka savas 10 minūtes uz 100km šobrīd esmu lēnāks tikai uz ātruma rēķina vien. Noteikti klāt vēl jārēķina kādas 10minūtes dēļ baiļu faktora, kas parādās noskrējienos, kur īpaši gribas taupīt potīti.  Kopā tas ir daudz, bet, ņemot vērā visas vasaras ķibeles un to, ka sezonas otrajā pusē nekad neesmu bijis ļoti spēcīgs, tie man ir apmierinoši zaudējumi – es tāpat esmu ciešami spēcīgs!

Šamonī krietnā grupā ierodamies sešas dienas pirms starta. Pie augstuma man šoreiz nav jāpierod, jo mēneša laikā divreiz esmu bijis kalnos un ar augstuma slimībām tiku galā jau Montrē. Neskatoties uz to, turpmākās dienas tiek pavadītas kalnos un, kā jau ierasts, plānotais atpūtas periods nav pārāk ar atpūtu bagāts. Regulāra kļūda, bet tūristu sevī nogalināt ir grūti.

Tūrists ar atbalsta komandu

Tūrists ar atbalsta komandu

Starta rītā jāceļās jau pirms sešiem. Paēdu putru un 6:30 jau sēžu autobusā, kas mani aizvedīs uz startu. Dažas minūtes pēc tam, kad autobuss ir sācis kustēties, es esmu glauni atlūzis un pamostos tikai tad, kad autobuss ir apstājies starta pilsētā Courmayeur, kas atrodās otrā Monblāna pusē. Ja es nebūtu skrējējs, es noteikti būtu profesionāls gulētājs. Sacensību pieredze šeit ir nākusi tikai par labu, esmu mierīgs un lieki enerģiju stresojot netērēju.

KP0 Courmayeur – KP1 Refuge Bertone 14.9km
Distance: 14.9km; augstummetri: 1490; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un ļoti stāva. Tad, kad kāpums pieveikts, pārsvarā vienkāršs noskrējiens līdz kontrolpunktam.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Min Qi 1:38:38 1. Min Qi 1:38:38
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54 2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54 2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
17. Andris Ronimoiss 1:50:26; +11:48 17. Andris Ronimoiss 0:50:26; +11:48
2017: 1:50:09 (+0:17) 2017: 1:50:09 (+0:17)

Starts tiek dots deviņos no rīta un, būdams viens no izliktajiem sportistiem, es varu startēt no pirmajām rindām. Visi UTMB starti ir īpaši un arī šis nav izņēmums. Negaidīti ciešais miegs, kas mani pārsteidza autobusā, ir aizstāts ar patīkamu satraukumu – esmu noskaņojies startam, un visapkārt skanošā mūzika mani patīkami uzlādē.

Pusstundu pirms starta

Pusstundu pirms starta

Pagājušajā gadā startā centos skriet ar ātrākajiem un vēlāk par to dārgi samaksāju. Šoreiz esmu nolēmis būt krietni vien prātīgāks un jau startā nolemju, ka pirmo kāpumu veikšu sev ērtā tempā. Viegli tas nenāk. Pirmais kilometrs ir praktiski taisns, un dalībnieki, kas vismaz 15 minūtes nīkuši aiz starta lentas, aiznesas kā sacensību suņi pakaļ dzelzs trusim. Sākoties kāpumam esmu labākajā gadījumā 100. vietā, bet zinu, ka tas nav uz ilgu laiku.

Pirmie kāpuma kilometri ir pa asfaltu. Šeit, lai arī lēnām, bet skrienu un pamazām apdzenu veselu virkni skrējēju. Ar apbrīnu vēroju dažu skrējēju optimismu. Tā, piemēram, pasmīnu par Ķīnas sportistu ātro startu. Izrādās – velti! Ķīniete, ko apdzenu tikai otrajā kilometrā vēlāk uzvar sieviešu konkurencē, bet ķīnietis, kurš jau no pirmajiem metriem visus pamet sev tālu aiz muguras, izcīna otro vietu. Tiklīdz nonākam mežā, un takas paliek nedaudz stāvākas, es pāreju soļos. Zinu, ka kāpums ir 10 kilometrus garš un sevī iekļauj 1500 augstuma metrus. Šaubos, ka pa visu jūniju kopā saskrēju 1500 augstuma metrus, tāpēc izturos pret kalnu ar pietāti.

Vienā brīdī man priekšā no meža izlien spāņu skrējējs Pau Capell. Viņu uzskatu par galveno sacensību favorītu. Nedaudz pārsteidz, ka Capell temps sakrīt ar manu rezervēto tempu, un pieņemu, ka arī viņam ir līdzīga taktika kā man. Atceros, ka pagājušajā gadā sacensību uzvarētājs amerikānis Hayden Hawks jeb kā mums viņu patīk saukt – Ūsa, arī kāpuma sākuma daļā nebija ne tuvu pirmajām vietām, bet beigās visus uzvarēja ar labu rezervi.

Kāpumam turpinoties, tas vidusdaļā sāk nedaudz iztaisnoties un viss bars (un man aiz muguras tiešām ir iespaidīgs bars) atkal var paskriet. Šeit jūtos nedaudz iemidzis. Esmu šo parādību novērojis jau Montrē un Polijā, kad sevi apzināti bremzēju. Ieeju tādā kā slinkuma kapsulā. It kā skrienu uz priekšu, bet bez liela azarta un bez sevis piespiešanas. Nav jau tā, ka man sacensību sākumā būtu vajadzīgs pārākais azarts, bet šāda vienaldzība nedaudz biedē. Neskatoties uz to, kājas pa taisni ripo labi, bet, tiklīdz ir kas tehniskāks vai trase ved uz leju, jūtu, ka nedaudz raustos. Lai arī potīte ir saārstēta, pshiloģiskais baiļu faktors vēl ir tepat.

Taisnais posms nav ļoti garš un drīz kāpums sākās pa īstam. Esam iznākuši klajumā un uz mirkli aizmirstu par sacensībām. Priekšā ir tik sasodīti skaists, saulē apspīdēts kalns, ka man gribas apstāties un palikt kādu laiku, lai uz to nemitīgi skatītos. To, protams, nedaru un, atgriežot skatienu atpakaļ uz trasi, labi redzu, ka pirmās vietas ir ļoti tālu priekšā, bet aiz manis vijas nebeidzama skrējēju virkne. No Capell esmu pat nedaudz atrāvies un turos grupiņā ar trīs spāņiem un kādu optimistisku vīru, kurš šajā stāvajā daļā mēģina skriet. Ideja skaista, ātrums tāds pats kā man ejot un finiša laiks prognozējami vājš.

Šajā daļā pirms gada, dēļ augstuma slimības, biju spiests pāris reizes apstāties, bet šoreiz man iet labāk. Lēnām savā tempā kāpju un pāris kilometrus vēlāk veiksmīgi sasniedzu virsotni. Šajā reizē šeit laika ņemšana netiek veikta, bet savā Suunto redzu, ka esmu bijis aptuveni minūti lēnāks kā pirms gada – viss pēc plāna!

Seko piecu kilometru noskrējiens. Viegls un tikai brīžiem tehnisks. Ja pirmajos mini noskrējienos raustījos, tad šeit tieku cauri bez problēmām. Ar riebumu atceros kā pirms gada man te visi skrēja garām. Tagad tā nenotiek un pēc ilgas pakaļdzīšanās es pat pamanos vienu skrējēju apdzīt. Labās sajūtas nenes lielu ieguvumu laika izteiksmē, un pirmo kontrolpunktu sasniedzu par 17 sekundēm lēnāk nekā pirms gada.

KP1 Refuge Bertone –  KP2 Refuge Bonatti 22.4km
Distance: 7.5km; augstummetri: 280; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Min Qi 2:16:11 1. Min Qi 0:37:33
2. Thomas Evans  2:25:42 +9:31 2. Marco De Gasperi 0:39:01; +1:28
3. Aurelien Collet 2:25:43; +9:32 3. Cody Reed 0:39:06; +1:33
13. Andris Ronimoiss 2:32:03; +15:52 14. Andris Ronimoiss 0:41:37; +4:03
2017: 2:34:43 (-2:40) 2017: 0:44:34 (-2:57)

Nākamie 7km ir pa ļoti miksētu apvidu. Visās taisnēs, noskrējienos un lēzenajos kāpumos cenšos skriet. Ar pēdējo iet diezgan viduvēji, bet augšā tieku. Jau izskrienot no kontrolpunkta, sev aiz muguras pusminūtes attālumā pamanu Capell un visu šo posmu no viņa cītīgi bēgu. Tehniskākās daļās un kāpumos viņš man strauji pievelk klāt, bet vieglākos etapos es viegli aizskrienu prom. Kopā mēs apdzenam vairākus skrējējus un arī nākamajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz kopā. Iepriekšēja gada rezultāts uzlabots par gandrīz trīs minūtēm. Trasē par to informācijas trūkst, un tāpēc liekas, ka praktiski neko neesmu uzlabojis. Pēc sajūtām liekas, ka esmu krietni labāks, bet izskatās, ka rezultāti to īsti neatspoguļo.

KP2 Refuge Bonatti –  KP3 Arnouvaz 27.5km
Distance: 5.1km; augstummetri: 120; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Min Qi 2:42:23 1. Min Qi 0:26:12
2. Marco De Gasperi  2:52:57 +10:34 2. Ivan Camps 0:26:41; +0:29
2. Thomas Evans 2:52:57; +10:34 3. Pau Capell  0:27:01; +0:49
12. Andris Ronimoiss 2:59:23; +17:00 7. Andris Ronimoiss 0:27:20; +1:08
2017: 3:08:34 (-9:11) 2017: 0:33:51 (-6:31)

Kamēr Capell un vēl daži skrējēji, kuri ir tuvu man aiz muguras, kontrolpunktā apstājas, es uz mielasta galdu pat nepaskatos. Tas ir plānots gājiens, jo esmu izrēķinājis, ka man ūdens pietiks līdz nākamajam kontrolpunktam Arnouvaz. Arī šis posms ir ar miksētu reljefu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien pret kalnu un es atkal daru visu, kas ir manos spēkos, lai nepārietu soļošanā. Posma beigu daļā ir neliels noskrējiens. Šeit esmu ļoti piesardzīgs. Pirms gada, pateicoties kādam fotogrāfam, kurš bija noslēpies aiz līkuma, es pamatīgi nokritu un šogad to noteikti nevēlos atkārtot. Vēsture atkārtojās tikai daļēji. Arī šajā reizē ir fotogrāfs, kas ir noslēpies aiz līkuma, bet es tādam pavērsienam esmu gatavs, un šoreiz viņam triks ar latvieša nobiedēšanu nesanāk.

Capell nemitīgi man turpina dzīties pakaļ un šoreiz, ieskrienot kontrolpunktā, viņš jau praktiski ir mani noķēris. Lai arī Capell patstāvīgā klātbūtne aiz muguras mani ir motivējusi kustēties ātrāk, kopumā tā ir briesmīga sajūta. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds tevi medī. Kāds, kurš objektīvi ir ātrāks par tevi. Sajūtas gluži kā tāda pelei, ar kuru kaķis pirms nāves vēl nedaudz parotaļājas, lai pēc tam aiznestu un noliktu uz saimnieka spilvena. Šī iemesla dēļ īpaši nepārdzīvoju, ka esmu noķerts, un klusībā ceru, ka kontrolpunktā es čammāšos ilgāk par viņu.

KP3 Arnouvaz –  KP4 Grand Col Ferret 32.1km
Distance: 4.6km; augstummetri: 740 Stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Min Qi 3:25:00 1. Marco De Gasperi 0:42:25
2. Marco De Gasperi  3:35:22 +10:22 2. Min Qi 0:42:37; +0:12
3. Cody Reed 3:36:30; +11:30 3. Cody Reed 0:43:15; +0:50
14. Andris Ronimoiss 3:47:18; +22:18 21. Andris Ronimoiss 0:47:55; +5:30
2017: 4:00:14 (-12:56) 2017: 0:51:40 (-3:45) *Kopā ar nākamo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.

Velti! Nemaz tik liels čamma neesmu un kontrolpunktu pametu ātrāk kā Capell un kāds viņa sabiedrotais. Priekšā ir liels kāpums, kura augšā mēs no Itālijas nonāksim Šveicē. Pirms gada, kritiena dēļ, es šeit biju ļoti dusmīgs un uzkāpu ātri, bet šogad man tik labi neiet. Jau pirmajā lielajā kāpumā pamanīju, ka šoreiz man stāvajos kāpumos iet grūti un tagad sanāk vēl sliktāk. Atmiņā uzaust visas reizes, kad sava slinkuma dēļ izlaidu VFS treniņus, arī Siguldas retā apmeklēšana ir jūtama. Sirds varētu labāk, bet kājas ne sūda nevelk. Labi, ka vismaz neesmu viens. Capell neiet īpaši labāk un, lai arī viņš mani beidzot ir apdzinis, nekur tālu viņš netiek.

Lēnām čāpojam. Šeit nu reiz ir tā riebīgā sajūta, kad tu apzinies, ka visi tevi tūlīt sāks apdzīt. Par laimi, realitātē tā nenotiek. Brīdī, kad esam sasnieguši kāpuma vidusdaļu un var redzēt krietnu gabaliņu atpakaļ, redzu, ka īsti sekotāju man nav – veiksmīgā kārtā esmu pirmajos 25 kilometros iekrājis labu pārsvaru.

Tuvojoties virsotnei, ir jācīnās ne tikai ar pašu kalnu, bet arī ar laikapstākļiem. Paliek arvien aukstāks, un nedaudz jūtu arī to, ka esmu gandrīz 2500m augstumā. Capell beidzot nedaudz atraujas, bet es varonīgi turpinu savu ceļu cauri miglai. Dusmojos uz sevi, ka neesmu paņemis līdzi rociņas jeb slīvus. Tagad viņi izcili noderētu, jo kurtku pāris minūšu dēļ vilkt netaisos.

Tiklīdz esmu sasniedzis virsotni, saprotu, ka viss nelaiks, ko pieredzēju pēdējos kilometros, ir nieks. Šeit ir reāli briesmīgi! Neapskaužu trases tiesnešus. Vējš, mākonis un slapjums. Ļauju sevi ātri noskenēt un steigšus laižos prom.

KP4 Grand Col Ferret –  KP5 La Fouly 41.7km
Distance: 9.6km; augstummetri: 55; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Min Qi 4:11:15 1. Marco De Gasperi  0:43:53
2. Marco De Gasperi  4:19:15 +8:00 2. Pau Capell 0:45:22; +1:29
3. Thomas Evans 4:24:50; +13:35 3. Thomas Evans  0:45:23; +1:30
13. Andris Ronimoiss 4:35:51; +24:36 9. Andris Ronimoiss 0:48:33; +4:40
2017: 4:44:34 (-8:43) 2017: 0:44:20 (+4:13) *Kopā ar iepriekšējo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.

Paiet laiks kamēr man sāk atkal palikt silti. Paskatoties uz rokām, redzu, ka uz ādas ir izveidojušās tādas kā ūdens piles. Skaidrs, ka siltumu viņas nesniedz, un drebinādamies skrienu lejā. Par laimi noskrējiens ir vienkāršs, un ātri vien izdodas tikt arvien tuvāk jūras līmenim – tas palīdz.

Ik pa laikam mani pārsteidz bariņi tūristu, kas satinušies mēteļos kuļas cauri miglai. Kāda velna pēc lai kāds šādos laikapstākļos līstu ārā no mājas? Lielākā daļa slāj nokārtām galvām un neliekas par mani ne zinis, bet daži ir tik azartiski, ka jautriem uzmundrinājumiem mani sveic. Pilnīgi idiņi! Kāds no šiem idiņiem franciski man izstāsta, kurā pozīcijā es atrodos. Skaidrs, ka manas franču valodas zināšanas labākajā gadījumā ir vājas, bet šķiet, ka saklausu franču 20. Pēc mirkļa kāds cits līdzjutējs, nu jau angliski, apstiprina manu hipotēzi. Izklausās ļoti ticami, jo pirmajā kalnā man priekšā bija padaudz skrējēju.

Noskrējienam turpinoties, ar nepatiku secinu, ka uz kāju pirkstiem ir izveidojušās dažas tulznas. Iespējams, pie vainas tas, ka apavus, kas man ir kājās, esmu uzvilcis vien divreiz, bet, spriežot pēc tulznu atrašanās vietas, vairāk gribas vainot nepareizo zeķu izvēli (tik garā skrējienā vienmēr vajadzētu vilkt jaunas). Par apaviem te ir jāveido neliela atkāpe. Pēc tam, kad man sanāca ķibeles ar potīti (abas reizes ar asfalta apaviem), es izlēmu, ka taku skrējienos kādu laiku vilkšu jau stipri nonēsātos Inov8 apavus. Šādi es diezgan garantēti zaudēju daļu no labās saķeres, bet nonēsātais protektors nozīmē to, ka mana pēda ir vēl tuvāk zemei un potenciāli vēl mazāka iespēja pagriezt potīti. Neskatoties uz to, čemodānā līdzi esmu ielicis pilnīgi jaunus Inov8 x-Talon 225, kurus trīs dienas pirms starta iemēģinu un man tik ļoti patīk jauno apava saķere, ka dienu pirms starta izlemju skriet jaunajos, bet neienēsātajos apavos. Dažas tulznas, bet kopumā ar lēmumu esmu 100% apmierināts. Joprojām gana stabili, bet bez liekas slidināšanās.

Tulznas rada diskomfortu, bet tā ir lieta, ko vienmēr esmu mācējis ignorēt. Brūces laizīšu pēc finiša, bet tagad ir jāskrien. Ticis ārā no mākoņa, skrienu arvien ātrāk. Ja kalna augšā vēl ir sajūta, ka kāds mani varētu apdzīt, tad tuvojoties La Fouly jau sāk likties, ka kādu apdzīt varētu es un tā arī gandrīz notiek. Jau pavisam tuvu pilsētai ieraugu sev priekšā divus skrējējus un zinot, ka nākamajā kontrolpunktā mani sagaidīs atbalsta komanda un līdzjutēji, paaugstinu tempu, lai viņus noķertu.

Izdaru to tikai pirms paša kontrolpunkta, kuram tuvojoties gandrīz apraudos, jo jau pa gabalu ieraugu Latvijas karogu. Atbalsts tik garos skrējienos vienmēr ir zelta vērtē. Viens no diviem priekšā esošajiem skrējējiem jau uzreiz paziņo, ka viņš izstājās, bet otrs, lai arī ir krietni dzīvīgāks, kontrolpunktā čammājās ilgāk par mani. Šeit atbalsta komanda palīdzēt vēl nevar, tāpēc ātri padzeros kolu, apēdu dažus apelsīnus, uzpildu ūdeni, pie reizes nomazgāju arī seju un pēc mirkļa jau esmu prom. Zinu, ka atbalsta komandai Šveicē ar internetu ir problēmas, tāpēc viņiem pat neuzbāžos ar jautājumiem par to, kurā vietā es esmu. It kā jau tāpat zinu – 18. vieta.

KP5 La Fouly-  KP6 Champex Lac 55.6km
Distance: 13.9km; augstummetri: 530; Ļoti garš un pārsvarā viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts un ne pārāk garš kāpums.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Min Qi 5:26:44 1. Marco De Gasperi  1:11:52
2. Marco De Gasperi  5:31:07; +4:23 2. Pau Capell 1:14:44; +2:52
3. Thomas Evans 5:43:05; +16:21 3. Min Qi 1:15:29; +3:37
11. Andris Ronimoiss 5:56:54; +30:10 9. Andris Ronimoiss 1:21:03; +9:11
2017: 6:01:50 (-4:56) 2017: 1:17:16 (+3:47) *Mainīta trase salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Nākamais etaps ir salīdzinoši garš un man pārsvarā nezināms. Pirms gada šis posms bija jāskrien lejā pa lēzenu kalnu un pa asfaltu. Toreiz astoņu kilometru laikā vidējais temps turējās ap 3:50min/km, bet šogad tik ātri nesanāk. Jāskrien ir pa takām un, lai arī pārsvarā noskrējiens nav sarežģīts, tas tik ātri nesanāk. Papildus tam ir arī daži mazie kāpumiņi, kur vidējais temps sabojājas pavisam. No taku skriešanas viedokļa šis mašruts ir krietni foršāks, bet viens no maniem pamatmērķiem ir uzlabot iepriekšējā gada rezultātu un šādi neparedzēti palēninājumi manas izredzes samazina.

Nevarētu teikt, ka jūtos ļoti lieliski. It kā skrienu, it kā nekas nesāp, it kā nav nelabi un tomēr nekustos tādā intensitātē kā gribētos. Jau kopš Arnavouz īsti labu sniegumu neesmu rādījis un līdzīgi nīkuļojot arī turpinu. Laikam jau baigi neesmu sajūsmā par savu 18. pozīciju, jo neizskatās, ka priekšā esošie ļaus sevi viegli noķert. Tikai noskrējiena beigu fāzē nedaudz atdzīvojos. Cauri lietum, kurš pēdējos kilometros pieņēmies spēkā, priekšā sev beidzot ieraugu vēl kādu skrējēju. Cītīgi dzenos pakaļ un strauji viņam tuvojos, bet noskrējienam pienāk gals, atkal ir jākāpj, un mans potenciālais upuris šoreiz veiksmīgi izglābjās.

Kāpums uz Champex Lac nav ne garš, ne grūts. Pa ceļam mežā var atrast dažādu koka zvēru statujas. Pēc finiša visi lielās, ko katrs redzējis, bet es atceros tikai ezi. Brīdī, kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, satieku Edgaru no savas atbalsta komandas. Šoreiz man tajā ir divi cilvēki. Edgars ir uzmundrinātājs un informācijas nodevējs pirms un pēc kontrolpunkta, bet Leldes galvenais uzdevums ir par mani rūpēties kontrolpunktā.

Parunājam ar Edgaru un es pie sevis norūcu par to, ka tas čalis man priekšā te noteikti skrēja. Edgars to nenoliedz, bet optimistiski man saka, ka tas tikai tāpēc, ka viņam ir nūjas. It kā tas man kaut kādā veidā varētu palīdzēt. Apjautājos par to, kurā vietā es esmu, un saņemu atbildi, ka esmu vienpadsmitais. Neticīgi uz Edgaru paskatos, pārjautāju un pēc tam, kad saņemu tādu pašu atbildi, pie sevis norūcu: “Diez, kur visi palika?”

Izrādās, ka nevienu brīdi neesmu bijis 20. vai 18. vietā, un tas manu cīņassparu nedaudz atdzīvina. Kontrolpunktā, lai arī apsēžos, rīkojos ātri un efektīvi. Lelde pēc tam, kad es La Fouly esmu pateicis, ka man ir auksti, ir atradusi plānus cimdus, un es tos ar prieku pieņemu. Divās minūtēs apēdu daudz. Krūzīte ar buljonu, dažas apelsīnu šķēles, gandrīz pudele kolas, tāpat arī uzņemu sāli un citus elektrolītus. Dodoties prom, vēl jāiziet ekipējuma pārbaude, bet šeit esmu pārsteidzoši ātrs un efektīvs un pamanos pakāpties uz 10. pozīciju.

KP6 Champex Lac – KP7 La Giete 67.4km
Distance: 11.8km; augstummetri: 1080; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Min Qi 6:52:10 1. Pau Capell 1:18:30
2. Marco De Gasperi  6:54:42; +2:32 2. Thomas Evans 1:21:46; +3:16
3. Thomas Evans 7:04:51; +12:41 3. Marco De Gasperi   1:23:35; +5:05
7. Andris Ronimoiss 7:22:25; +30:15 5. Andris Ronimoiss 1:25:31; +7:01
2017: 7:33:22 (-10:57) 2017: 1:31:32 (-6:01)

Kontrolpunktu pametu lamājoties un Edgaram prasu, kas pie velna tie par sieviešu cimdiem? Kaut kā rokās uzmoku, bet teikt, ka der, īsti nevar. Ātri vien lamāties uz ko vairs nav. Edgars līdzi skriet man nevar, un palieku viens. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Pavisam drīz priekšā ieraugu vēl vienu skrējēju un mirkli vēlāk esmu jau 9.vietā. Sākumā nekur tālu neatraujos ne no tikko apdzītā skrējēja, ne no skrējēja, ko apsteidzu pie ekipējuma pārbaudes. Abi tepat vien ir, bet tad sākas noskrējiens, un es glauni no abiem atraujos, tiesa, ne uz ilgu laiku.

Mirklī vēlāk esmu spiests piebremzēt. Kontrolpunktā esmu tik cītīgi ēdis un dzēris, ka tagad sāk durst sānā. Sasodītais amatieris! Elpoju dziļi, nometu tempu, elpoju dziļi, elpoju dziļi, elpoju dziļi! Sūdu būšana, ne velna nepalīdz! Apstājos! Stāvu un blisinos apkārt un ar rūcienu pavadu abus tikko apdzītos skrējējus, kas apvaicājoties, vai man viss kārtībā, pazūd aiz līkuma. Pamēģinu atkal skriet, bet joprojām dur. Stāvu! Sūdu, sūdu būšana! Pat čurāt nevajag, vismaz kaut ko lietderīgu varētu darīt.

Pēc mirkļa krīze ir galā. Lai arī vairs ne tik ātri, bet uz priekšu tieku. Perimetrs aiz muguras ir tīrs, bet arī priekšā vairs nevienu nemana. Beidzoties noskrējienam pat esmu laimīgs. Augšup man šī kaite netraucēs.

Šo kāpumu no iepriekšējā gada atceros nelabprāt. Daudzās vietās tas ir skrienams, bet pirms gada man tas sanāca gaužām vāji. Šogad ir labāk. Nav tā, ka kalniņos lidoju, bet vismaz neesmu nožēlojams. Vientulība ir sasniegusi maksimālo līmeni. Šajā kāpumā ir gaužām maz līdzjutēju un arī skrējējus nekur nemana. Cītīgi kāpju, līdz satieku vīru, kurš man paziņo, ka es esmu devītajā vietā. Kur pie velna visi šodien paliek? Vai tuvumā ir kāds milzu lācis, kam garšo skrējēji, un viņš tos pa vienam nolasa no trases? Ne visai noticu, bet pāris kilometrus tālāk ir vēl nākamais pārsteigums. Lietū un mākonī stāv vientuļš vīrs, kurš mani uzmundrina latviski. Paceļu galvu un satieku Ivo, ar kuru uz Monblānu kopā devos pirms gada. Viņam ir vēl trakāki jaunumi. Es esot septītais un tepat pavisam tuvu priekšā ir divi skrējēji. Neticu vēl vairāk un izrādās – pamatoti. Septītais es tiešām esmu, bet tikai pēc tam, kad apsteidzu abus priekšā esošos censoņus.

La Giete kontrolpunktā, kas izveidots govju kūtī, ieskrienu ar cerību par kolu, pie kuras šeit varēja tikt pirms gada, bet puiši tikai noskanē manu numuru un nekādus labumus nepiedāvā. Pārāk neskumstu, nākamais konktrolpunkts nav tālu, un es esmu septītais. Tas nav slikti, galīgi nav slikti!

KP7 La Giete – KP8 Trient 72.2km
Distance: 4.9km; augstummetri: 50;  Noskrējiens, pārsvarā vienkāršs
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Min Qi 7:17:44 1. Pau Capell 0:23:38
2. Marco De Gasperi  7:18:51; +1:07 2. Thomas Evans  0:23:46; +0:08
3. Pau Capell 7:28:31; +10:47 3. Marco De Gasperi 0:24:09; +0:31
7. Andris Ronimoiss 7:47:53; +30:09 5. Andris Ronimoiss 0:25:28; +1:50
2017: 8:03:01 (-15:08) 2017: 0:29:39 (-4:11)

Noskrējienā esmu pārlaimīgs. Ja līdz šim likās, ka nedaudz nesanāk, tad šeit ir sajūta, ka sanāk viss. Jo tālāk skrienu, jo labāk jūtos. Fantastiskas sajūtas! Pašam liekas, ka lidoju un, ja man kāds tajā brīdī pieskrietu klāt un jautātu, vai es varu noskriet vēl piecdesmit ekstra kilometrus, es teiktu jā. Es skaļi smietos, jautri uzsistu tikko pieskrējušajam cilvēka uz pleca un droši teiktu jā! Jūtos tik lieliski, ka pieci kilometri paskrien nemanot, ieskrienu civilizācijā un esmu gatavs, lai mani apkalpo, bet pagaidi… Te nemaz nav konktrolpunkta! Kaut kāds viltus miests! Nekas! Manu možo garu nekas nevar salauzt. Pa ceļam pie Hoka komandas noskaidroju, ka patiešam esmu septītais, un jautrā balsī novēlu viņiem visiem jauku dienu. Ir sajūta, ko es nekad negribu pazaudēt, sajūta, kuras dēļ esmu skrējis visus šos gadus. Jūtos kā dievs – mani nekas nespēs apturēt!

Drīz jau ir arī kontrolpunkts. Zinu, jo jau pa gabalu dzirdu Edgara uzmundrinājumus. Viņš man mēģina paskriet līdzi, bet es uzkāpinu tempu, izmetu kādu nejauku joku un aizdzenu viņu prom – skriet līdzi nav atļauts! Kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, Edgars atkal ir priekšā un kopā ar viņu ir man nepazīstami cilvēki, kurus viņš ir pierunājis, lai mani aktīvi atbalsta. Patīkamas sajūtas.

Kontrolpunktā nemaz neapsēžos. Šoreiz cenšos nepārdozēt ar kolu un buljonu, bet tāpat uzņemu visu nepieciešamo. Jau pametot kontrolpunktu, no Edgara uzzinu, ka piektā un sestā vieta esot vien 4-5 minūšu attālumā. Nav maz, bet ja es turpināšu justies kā šobrīd, noteikti sadeldējama atstarpe. Saņemu vēl pēdējos uzmundrinājumus no līdzjutējiem un metos atpakaļ trasē.

KP8 Trient – KP9 Les Tseppes 76.0km
Distance: 3.7km; augstummetri: 650; Sākumā nedaudz taisne, pēc tam stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Min Qi 8:00:24 1. Pau Capell 0:42:00
2. Marco De Gasperi  8:03:25; +3:01 2.  Min Qi 0:42:40; +0:40
3. Pau Capell 8:10:31; +10:07 3.  Germain Grangier 0:43:28; +1:28
7. Andris Ronimoiss 8:31:36; +31:12 4. Andris Ronimoiss 0:43:43; +1:43
2017: 8:46:35 (-14:59) 2017: 0:43:34 (+0:09) *Izmainīta trase, par apmēram 400m garāka.

Jau pavisam drīz pēc kontrolpunkta pamanu, ka trase ir nedaudz izmainīta. Tā vietā, lai uzreiz sāktu kāpumu, pirmais kilometrs ir taisns. It kā! Patiesībā tas visu laiku iet nedaudz pret kalnu un, lai arī vizuāli to tā baigi nevar pamanīt, kājas to jūt un diezgan cītīgi bļauj, lai es pārtraucu skriet. Neklausos un noturu diezgan atzīstamu tempu. Brīdī, kad sasniedzu taisnes beigas, jau pa gabalu redzu kāpumu, bet uz tā divus skrējējus. Rēķinu, ka joprojām savas 4-5 minūtes atpalieku, bet prieks, ka tepat vien viņi ir.

Kāpums ir skarbs. Tas ir apmēram 2.5km garš, bet pārsvarā ļoti stāvs. Viss labais noskaņojums lēnām pazūd, un es mīcos augšā. Galīgi nav pārliecības, ka ķeru rokā priekšā esošos, tajā pašā laikā ne visai ticu, ka viņi varētu pārvietoties īpaši ātrāk. Viens no kilometriem nopīkst tikai pēc 18 minūšu pavadīšanas tajā un ir lēnākais visā skrējienā.

Kontrolpunktu, kas ir apmēram 100 augstummetrus pirms virsotnes, sasniedzu bez papildus problēmām. Īsi pirms kontrolpunkta, kas patiesībā ir daži kurtkās satinušies francūži bez neviena garduma skrējējiem, apēdu kārtējo Isostar želeju. Kontrolpunktā pamanu zīmi, ka līdz Vallorcine, kur man pēdējo reizi varēs palīdzēt atbalsta komanda, ir 5 kilometri. Zinu, ka pārsvarā tie būs lejup, līdz ar to uzreiz izrēķinu, ka vajadzētu pusstundā iekļauties un attiecīgi arī nākamo ēdienreizi ieplānoju tur.

KP9 Les Tseppes  – KP10 Vallorcine 83.2km
Distance: 7.2km; augstummetri: 145; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš noskrējiens. Sākumā pa šauru taku, pēc tam pa ceļu.
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Min Qi 8:41:20 1.  Thomas Evans 0:36:35
2. Marco De Gasperi  8:44:53; +3:33 2.  Pau Capell 0:38:18; +1:43
3. Pau Capell 8:48:49; +7:29 3. Min Qi 0:40:56; +4:21
7. Andris Ronimoiss 9:14:30; +33:10 8. Andris Ronimoiss 0:42:54; +6:19
2017: 9:32:07 (-17:37) 2017: 0:45:32 (-2:38)

Tā ir kļūda! Rupja, rupja kļūda! Sākumā viss ir labi. Kāpums paliek lēzenāks un lai arī es neskrienu, pārvietojos cienījamā ātrumā. Arī lejā iet normāli. Raiti sāku noskrējienu un, lai arī pilnu ātrumu šaurajā takā nevaru attīstīt, pārvietojos gana ātri. Paiet pusstunda. Kontrolpunktu nekur nemana. Lai arī ir neliela bada sajūta, nolemju sagaidīt kontrolpunktu. Paiet vēl piecas minūtes. Bada sajūta sāk palikt lielāka. Spītīgi gaidu kontrolpunktu. Un tad paiet vēl piecas minūtes. Zinu, ka esmu pavisam tuvu pilsētai, bet bads ir tik liels, ka beidzot apēdu Isostar želeju.

Par vēlu! Satieku Edgaru un, ja iepriekšējā reizē biju jautrs un šaudījos ar jokiem, tad tagad nokārtu galvu velkos. Kontrolpunkts ir redzams, ir taisne, bet es paskriet nevaru. Edgars mani uzmundrina, bet vienīgā lieta, kas mani interesē, cik tālu aiz muguras man ir citi skrējēji?

“Vajadzīgs restarts!”, ir mani pirmie vārdi ko saku Leldei brīdī, kad ieeju kontrolpunktā. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais veids kā es varu noturēties desmitniekā ir kārtīgi paēdot. Vienīgais veids, kā es varu pakāpties kādu vietu augstāk, ir kārtīgi paēdot. Skaidrs, ka zaudētās minūtes ēdot būs grūti atgūt, bet citas izvēles nav.

Nakamajās četrās minūtēs intensīvi ēdu. Krūze buljona, gandrīz visa kolas pudele, vairākas apelsīna šķēles, šokolāde, mini Snickers, arbūzs. Vienā brīdī Edgars, kurš kontrolpunktā nākt nevar un stāv aiz lentas, man bļauj, ka no mana pārsvara palikušas vien 5 minūtes. Liekas, ka kontrolpunktā esmu jau mūžību. Vēl nedaudz pārtikas, buča no Leldes, un dodos pretī pēdējiem 18 kilometriem.

KP10 Vallorcine – KP11 Tre Le Champs 87.7km
Distance: 4.5km; augstummetri: 204; Lēzens kāpums
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Min Qi 9:09:46 1.  Thomas Evans 0:24:20
2. Thomas Evans 9:13:29; +3:43 2.  Pau Capell 0:27:15; +2:55
3. Pau Capell 9:16:04; +6:18 3. Min Qi 0:28:26; +4:06
7. Andris Ronimoiss 9:46:00; +36:14 14. Andris Ronimoiss 0:31:30; +7:10
2017: 10:03:02 (-17:02) 2017: 0:30:55 (+0:35)

Turpmākie kilometri ir nožēlojami. Imitēju skriešanu, bet ātrāk par 6min/km ne visai sanāk. Viss šis posms ir pret kalnu, bet tas ir tik lēzens, ka iešana nav attaisnojama. Neskatoties uz to, ik pa laikam soļoju. Un skatos atpakaļ! Liekas, ka esmu tik lēns, ka mani kuru katru mirkli kāds noķers, bet tur nevienu nemana. Nosūtu Leldei īsziņu. Man interesē, cik tālu no manis ir astotā, devītā, desmitā un vienpadsmitā vieta. Tas, kas notiek priekšā, mani nesatrauc, bet par top 10 esmu gatavs cīnīties līdz krišanai.

KP11 Tre Le Champs – KP12 Flegere 94.1km
Distance: 6.4km; augstummetri: 750; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Thomas Evans 10:13:48 1.  Thomas Evans 1:00:19
2. Min Qi 10:14:00; +0:12 2.  Pau Capell 1:03:05; +2:46
3. Pau Capell  10:19:09; +5:21 3. Andris Ronimoiss 1:04:06; +3:47
6. Andris Ronimoiss 10:50:06; +36:18
2017: 11:11:18 (-21:12) 2017: 1:08:16 (-4:10)

Saņemu ziņu, ka pārsvars ir deviņas minūtes. Neskatoties uz savu pamatīgo vājuma brīdi, neesmu pārāk zaudējis pozīcijas. Esmu ļoti priecīgs, ka ir sācies kāpums. Zinu, ka šeit es tik daudz vairs nezaudēšu, jo tie, kas man ir aiz muguras, arī visticamāk nebūs īpaši ātri. Cītīgi kāpju un skaitu atlikušos kilometrus. Zinu, ka pēdējos 7 kilometrus būs noskrējiens un salīdzinoši viegli. Tas nozīmē, ka man ir palikuši tikai seši grūti kilometri. Tas neizklausās nemaz tik slikti.

Jūtos nedaudz atguvies un sapņoju par Fantu. Ne par parasto, bet meža ogu. Nosūtu Leldei īsziņu, lai finišā mani gaida ar Fantu. Gribu uzrakstīt, lai sagādā man visus Fantu veidus, ko vien viņi var atrast, bet tas ir pārāk garš teksts, un man diemžēl ir jānodarbojas ar kāpšanu nevis ar īsziņu rakstīšanu.

Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu kāpis, nonāku pie paša tehniskākā noskrējiena visā trasē. Skrienu, cik vien saknes, akmeņi un citi šķēršļi ļauj. Izskatās, ka te kaut kas ir uzsprādzis. Nezinu, kā šo vietu sauc, bet, ierakstot google vārdu randoms, noteikti varētu atrast šīs vietas bildi. Pilnīgas šausmas!

Tehniskā daļa nav ilga un brīdī, kad esmu ar to ticis galā, cauri krūmiem ieraugu sev priekšā skrējēju. Vienīgais vārds, kas pamet manu muti ir “bļin!” Nepietiek ar to, ka man ir grūti, man vēl būs jācīnās par sesto vietu.

Nākamajos kilometros cītīgi ķeru rokā priekšā esošo skrējēju un dažus kilometrus pirms kontrolpunkta esmu nonācis sestajā pozīcijā. Tiklīdz tieku garām, mēģinu atrauties un brīdī, kad esmu uz slēpošanas kalna, kur var redzēt tālu gan priekšā, gan aizmugurē, redzu, ka mans pārsvars ir pietiekami ievērojams. Jau pavisam tuvu kontrolpunktam, arī priekšā, caur krēslu, pamanu skrējēju. Viņš ir pāris līkumus augstāk un, lai arī liekas tuvu, patiesībā ir vairāku minūšu attālumā.

Jau pirms nonāku pēdējā kontrolpunktā, zinu, ka apstāšos, lai padzertos kolu. Pirms gada šīs vēlmes dēļ zaudēju divas pozīcijas, bet vienalga esmu gatavs riskēt. Tā man būs tāda Monblāna tradīcija. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, šoreiz sagatavojos labāk. Jau ieskrienot kontrolpunktā, man ir gatava pudele. Ātri pats tajā ieleju kolu un steidzīgi skrienu prom. Mērķis ir pamest kontrolpunktu pirms tur ierodās tikko apdzītais skrējējs, un tas man veiksmīgi izdodas.

KP12 Flegere – KP13 Chamonix 100.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1. Thomas Evans 10:44:32 1.  Thomas Evans 0:30:44
2. Min Qi 10:50:07; +5:35 2.  Pau Capell 0:33:17; +2:33
3. Pau Capell  10:52:26; +7:54 3. Andris Ronimoiss 0:35:31; +4:47
6. Andris Ronimoiss 11:25:37; +41:05
2017: 11:52:25 (-26:48) 2017: 0:41:07 (-5:36)

Tiklīdz esmu ārā no kontrolpunkta, no somas sāna kabatas izvelku lukturi. Arī šeit ir progress, pirms gada tas bija jāvelk ārā no somas lielā nodalījuma, bet šoreiz jau pirms starta ar Leldi ir atrunāts, ka viņa Vallorcine kontrolpunktā to izdarīs manā vietā. Lukturi galvā nelieku, bet nesu rokās. Ir tikai neliela krēsla un līdz finišam ir nedaudz vairāk par pusstundu, turklāt es baidos, ka līdzīgi kā pirms gada būs migla, un tad lukturis tāpat būs jāpārvieto atpakaļ uz roku.

Noskrējiena augšdaļa ir nedaudz riebīga, bet nav jau arī tā, ka ir briesmīgi tehniska. Mežā izmantoju lukturi, bet tur, kur ir kāds klajumiņš, lukturi griežu prom. Krēslas un rītausmas laikā luktura gaismā ir visgrūtāk skriet un tāpēc cenšos, cik iespējams, izmantot savu acu spēku.

Noskrējiens paiet bez lieliem sarežģījumiem. Aiz muguras nevienu nemanu, bet priekšā, lai cik ļoti es arī necenstos noķert piekto vietu, arī neviena nav. Brīdī, kad jau esmu pilsētā un satieku Edgaru, uzzinu, ka priekšā esošais skrējējs ir 4 minūšu attālumā. Tālu, bet es atslābt nevaru, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu man kāds ir aiz muguras.

Lietainajā Šamonī cenšos skriet pēc iespējas ātrāk. Negribu zaudēt nevienu lieku sekundi, jo nekad nevar zināt, vai man tās nebūs nepieciešamas reitingam. Tikai tad, kad esmu jau finiša taisnē nedaudz atslābstu. 11:25:37 ir mans finiša laiks. Līdz pirmajam trijniekam tālu, bet ceturtā un piektā vieta vien dažu minūšu attālumā.

Pēc finiša

Pēc finiša


Pēc

Daudzi pēc finiša man ir vaicājuši, vai esmu apmierināts ar savu sniegumu, un brīdī, kad tiek uzdots jautājums, var just kādas ir bijušas ekspektācijas no šī cilvēka. Vieni apsveic, bet citi mierina, ka būs labākas reizes. Kā ir patiesībā? Kaut kā tā arī ir. Es esmu priecīgs ar sasniegto rezultātu, bet nedaudz sarūgtināts par uzturā pieļauto kļūdu un attiecīgi trasē atstāto piekto vai iespējams ceturto vietu.

Ar to arī, vismaz pagaidām, mans CCC stāsts ir galā. Nākamgad ir laiks pārcelties pie lielajiem puikām. UTMB, es jau nāku!


Secinājumi un piezīmes:

* Ēšanas disciplīnai ir jābūt stipri vien nopietnākai;

* Lai arī distances garums tāds pats, kā pirms gada, trase apmēram par 10-15min lēnāka/garāka kā 2017. gadā;

* Pirmajos 42km līdz La Fouly, pārsvars pār iepriekšējo gadu gandrīz tikai kritiena dēļ 2017. gadā. Sevišķi vājš posms Arnavouz – La Fouly, kur vērojams negatīvs progress;

* Neskatoties uz bažām, noskrējienos, it sevišķi trases otrajā daļā, varēju skriet gandrīz maksimālā kapacitātē;

* Četros lielajos kontrolpunktos pavadītais laiks – 11 minūtes. Uzvarētājam – 4 minūtes, top10 vidēji 9 minūtes, top100 vidēji 19 minūtes;

* Izcilu no laba starta atšķir spēja skriet lēzenos kāpumos. Šoreiz tā pietrūka, bet ar to rēķinājos.

* Kāpēc nav bilžu? Jo 55Eur par bildēm ir zagšana.

MIUT 2018

“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.

“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.

“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.

“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.

Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.

Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.

Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:

“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”

Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!


Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.

Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.

Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.

Elites prezentācija pirms starta.

Elites prezentācija pirms starta.


Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.


Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.

Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.

KP0 Porto Moniz  – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31 1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56 3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07 4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07

Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.

Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.

Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.

Nakts aizsegā.

Nakts aizsegā.

Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.

KP1 Fanal  – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06 1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17 2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18 3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58 6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30

Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.

KP2 C. Ribeira  – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29 1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04 2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07 3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55

Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.

Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.

To sabojā kritiens!

Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.

Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.

KP3 Estanquinhos  – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14 1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05 2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10 3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53 5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02

Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?

Ierodoties Rosario

Ierodoties Rosario

Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!

KP4 Rosario  – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47 1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01 2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53 3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27

Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.

Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.

Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.

Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.

KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28 1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59 2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss  7:10:11; +5:43 3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17

Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.

Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.

Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.

Tumsa…

Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.

Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.

Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.

Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.

Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.

Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.

Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”

Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”

KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26 1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45 2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus  9:18:48; +5:22 3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21

Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.

Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.

Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.

Mazdārziņā starp kāpostiem

Mazdārziņā starp kāpostiem

Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.

Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.

Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!

Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.

KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13 1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus  10:35:31; +11:17 3. Damian Hall 1:16:11; +6:09

Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.

No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.

Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!

Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21 1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29 2. Javi Dominguez – Ledo  1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus  11:58:26; +20:05 3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55

Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.

Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.

Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.

Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.

Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.

KP9 Poiso – KP10 Portela 99.2km
Distance: 8.8km; augstummetri: 30; Tehniski vienkāršs noskrējiens
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Andris Ronimoiss 12:23:13 1. Andris Ronimoiss 0:44:52
2. Aurelien Dunand-Pallaz 12:35:19; +12:06 2. Jordi Gamito 0:45:29; +0:37
3. Sebastien Camus  12:46:13; +23:00 3. Javi Dominguez – Ledo 0:45:44; +0:52

Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.

Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.

Es uzvarēšu!!!

Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.

KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00 1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07 2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus  13:20:34; +25:34 3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06

Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.

Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.

KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10 1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55 2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito  14:22:28; +25:18 3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16

Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.

Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.

Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.

Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!

Uzvara!

This is Madeira!!!

This is Madeira!!!


“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.

“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.

“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.

“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!


Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):

* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.

* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.

* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).

* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.

* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.

* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.

* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.

* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?

* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!

* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.

Top 3

Top 3

Kas tie tādi minimālie apavi un kā ar tiem apieties?

Mūsu gadsimta otrā desmitgade iesākusies ar baskāju skriešanas un skriešanas minimālajos apavos bumu. Ja agrāk uz skrējējiem, kas izvēlējušies nemocīt savas kājas tradicionālajos apavos, skatījās kā uz jocīgiem, tad tagad, šķiet, vai ikkatrs pietiekami aktīvs skrējējs būs vismaz dzirdējis par šīm jaunajām tendencēm apavu jomā, ja ne pats tās iemēģinājis. Lasīt tālāk.