Marakešas maratons

Saruna ar blakus skrienošo džeku.
– Nu jā, tagad vieglāk skriet, kad tikai maratonisti.
– Tu no Bulgārijas?
– Nē, no Latvijas.
– Tad kamdēļ tādas krāsas tērpā? (zaļš un balts)
– Es dzīvoju Īrijā.
– Es arī no Īrijas. Tagad gan dzīvoju Ženēvā, Šveice.

Ideju izteicu jau pagājušā gada ceturtajā novembrī. Vēl šādas tādas sadzīviskas dabas neskaidrības bija, lai varētu pirkt avio biļetes un rezervēt viesnīcu. Tas atrisinājās janvāra 1. nedēļā.

Lidojums piektdienā. Lidmašīnā, dažas sēdvietas aiz manis, redzēju vienam Death Valley marathon cepuri galvā. Tā kā man bija ne pa tiešo reiss, tad ejot cauri Londonas Lutonas lidostai uzrunāju to džeku.

– Tu no vai uz maratonu?
– Uz!
– Uz kuru tad?
– Marakešas.
– Jauki, es arī.
– Reiss tas un tas, atpakaļ svētdien. Jā.
– Tad jau lidmašīnā tiksimies.

Paēdu brokastis lidostā. Nosūtu pastkarti sev. Sāku rēķ­ināt lidojuma ilgumu 3 1/2 h. No pieredzes zinu, ka kājām rūme nebūs. Jāmēģina iegādāt priority iekāpšana. Izdodas. Ar cerīgu prātu dodos uz iekāpšanas rindu. Lielais vairums, protams, nokopojuši piecas naudiņas. Mērķis tikt avārijas izejas krēslos. Kājām plašums. Man prieks par savu attapību. Laiks paiet sarunās ar to skrējēju. Austrālis. Tagad dzīvo Īrijā.

Mazliet kaulēšanās ar taksistiem ārpus Marakešas-Menaras lidostas un mūs ved uz EXPO. Zem klajas debess reģistrācijas galdiņš. Nebiju online pieteicies, dēļ vājajām franču valodas zināšanām. Aizpildu pieteikuma anketu, samaksāju dalības maksu. Ārsta izziņu neviens neprasa un es kautrīgs būdams arī neuzbāžos. Atšķirība no reģistrācijas online un vai uz vietas ir kreklā. Man kokvilnas, tiem sintētikas. Skrējējiem domāta pārtika nav nopērkama. Bija galdiņš ar tehniskajiem krekliem. Nekas īpašs.

Vakarā izskrienu 40 min krosiņu.

Sestdienas rītā desmitos ir rīta skrējiens. Pārsvarā visi ārzemnieki. Paskrien, uzņem foto, sarunājas. Finišā dod mazo ūdens pudeli. Labi noorganizēts – krustojumos policisti, netraucē auto. Pēc tam izstaigāju ekskursiju. Fīlinga ķeršana rītdienai. Aizeju līdz starta vietai, lai zinātu īsāko ceļu. Par to nāk vēlāk smiekli, vajag tik sekot skrējēju pūlim.

Tā kā starts ir 8:30, tad mostos jau pirms 6:00. Brokastis. Saprotu, ka agrs rīts, tomēr gribējās pamatīgākas – gaļu, desas, kartupeļus. Nākamā maltīte labi ja būs pēc stundām sešām, septiņām. Izrādās ka tikai pēc četrpadsmit. Sviestmaizes un alu es neskaitu.

Līdz starta vietai iesildoties aizskrienu. Izvingrojos. Uz ielām drošībnieki.

Sākumā ātrums neliels. Jauno taktiku apgūstu – sākumu (līdz 21 km) mierīgi, lai pēc tam var skriet. Trase ved garām manai viesnīcai. Pacilājošas emocijas. Uz ielām peļķes, nākas uzmanīties. Trase nav ļoti plata, tamdēļ burzīga skriešana. Tas man der. Ierobežo manu trakošanu sākuma kilometros. 5km sasniedzu. Sajūtas lēnas. Esmu skrējis un tikai 5 km. Pirmais dzirdinātavas punkts tiek izlaists.

Pusmaratonisti atdalās. Brīvums skriet uzreiz.

Atskatos, un tur jau austrālis. Apsveicināmies un trio tagad jau virzās uz priekšu. Es noskrienu malā, šķidrums par daudz organismā. Austrālis ik pa brīdim noziņo skaitļu progresu. Sajūta ka esam spēcīgi. Man mērķis noskriet ātri. Ātrāk kā pēdējā maratonā (Frankfurte). Intrigu un iedvesmu uzdzina Didzis, viņš gribot redzēt kāds man būs rezultāts tik agrā sezonas sākumā. Tad nu apbruņojies ar centību kustinu kājiņas. Šveices īrs novēl labu skrējienu, un mēs aizvicojam. Trenētība? Spraigs temps? Citi mērķi?

Duets skrien – distance līdz finišam sarūk. Temps ir priekš 3h30min. Klāt trases daļa, kad pusmaratonisti maisās pa kājām. Apdzenam daudzus un jau pavisam drīz ceļš sadalās – mēs pa labi, viņi pa kreisi. Dod mandarīnus. Saldi un sulīgi. Ir pieejams arī cukurs kubiņos, dateles.

Jauka distance – ceļš cauri palmu parkam, kamieļi priekš izjādes. Ik pa laikam parādās saule, kļūst sutīgi. Piestāju ielas malā. Atkal škidrums organismā. Pēc šis zaļās pieturas tā arī nesanāk panākt austrāli. Cīņa vienatnē – ar distanci, sevi, emocijām.

Mūziku sāku klausīties 30-jos kilometros. Nedienas ar austiņām. Ne manām, mūzikas ierīces. Krīt ārā. Sāk niezēt kājas. Vēl viesnīcā būdams sasmērēju. Smērs, sviedri, smilšu graudi. Tāda kombinācija. Jāiztur. Kājās parādās smagums. Apdzenu skrējēju, skrienu, apstājos, lai to niezēšanu dabūtu prom. Viņš mani apdzen. Atsāku skriet. Skrienu, apdzenu viņu. Tas te notiek divas, trīs reizes.

Cilvēki gar ielas malām uzmundrina. Saka, ka daudz vairs nav atlicis. Redzu finišējušos pusmaratonistus ar medaļām kaklā. Prasu cik tālu līdz vilcienu stacijai. Tas pēc kartes kā orientieris man. Kad tas sasniegts, tad ap 2 km līdz finišam. Cik nu kājas jaudā, tik skrienu. Finiša taisnes spurts. Protams, apdzenu dažus. Redzu tikai pirmos trīs ciparus uz pulksteņa – 3:34. Ir zem 3:35 un tas priecē. Dod medaļu. Mana īpatnība, ka ar roku neņemu, izstiepju kaklu, lai uzkarina. Esmu pelnījis medaļas pasniegšanu, ne izdalīšanu. Austrālis mani apsveic.

Daži mandarīni, divas ūdens pudeles. Aizklumburēju līdz viesnīcai, duša un lejā uz bāru. Šķidrums jāatgūst. Pirms tam jau biju sarunājis, ka stundu vēlāk no numuriņa izrakstos. Apjautājas kā skrējies, vai pilnu distanci, un tā. Marakešas maratons.