Mēneša skrējējs. Kaarlis

Mums jau pierasts, ka pēc skriešanas pasākuma jāgaida bildes Feisbukā, tad var izdzīvot pasākumu vēlreiz un pieglabāt kādu kadru savai piemiņai par pasākumu. Viens no mūsu uzticamajiem fotogrāfiem ir Kārlis Pakārklis. Uz tikšanos viņš ieradies ar kladīti, kurā glītā rokrakstā, kārtīgās rindiņās sarakstīti skrējienu rezultāti. Ik pa brīdim, kad sarunā pieminam kādu skrējienu, tas tiek meklēts pierakstos, lai mums atbildētu precīzi.

Skrējis savā jaunībā, bijis klāt dažādos leģendām apvītos pasākumos un arī tagad nevaram iedomāties pasākumus bez viņa līdzdalības. Izrādās, ka Kārlis ne tikai fotografē, bet kādu reizi paskrien arī pats. Kā arī fotografē ne tikai mūs – skrējējus – un katru gadu uzrīko arī personālizstādi.

• Kaarlis
• sāka skriet - 11/05/2015
• noskrieti - 21 km, laiks - 52:47:41 h
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 2.1 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

 

Kārli, kad tu pats sāki skriet?

1988.gadā. Pirmais bija Olaines maratons. Es tajā laikā dzīvoju Olainē, bija aprīlis. Redzēju paziņojumu, ka būs kross, laikam kādi septiņi kilometri. Tad vēl dūšīgi pīpēju. To krosu, tā pīpēdams, arī noskrēju. Pēc tam gan pīpēšanu metu nost. Pēc laika redzu, ka tajā pašā vietā atkal jauns paziņojums par Olaines maratonu. Un starts tieši pie manas mājas. Tajā brīdī vispār nestādījos priekšā, kas tas maratons tāds ir.

Pirms tam vispār nebiji skrējis?

Armijā drusku jau nācās paskriet. Un skolas laikā sporta skolā skrēju. Tā kā kaut kāda pieredze jau nedaudz bija. Vienīgais, kas mani baidīja pirms pirmā maratona, bija kontrollaiks – 5 stundas. Maratona dienā gaisa temperatūra bija +27 grādi. Distance Olainē bija tāda, ka visā tās garumā nebija ēnas vispār. Pa centrālo ielu izskrējām līdz Jelgavas šosejai, tad gabaliņu uz Jelgavas pusi, apgrieziens, atpaļ līdz Rīgas robežai, apgrieziens un atpakaļ uz Olaini, finišs bija Olaines stadionā. Biju saklausījies par enerģijas dzērieniem, aptiekā nopirku, ko nu varēja dabūt – Undevitus, Hendevitus, visādas vitamīnu bumbiņas, cukuru klāt un sašķaidīju pudelē. Sanāca riktīgs klīsteris, kas tajā karstumā, protams, neko nedeva. Skrējiena laikā ieskrēju vai katrā mājā, kas bija šosejas malā, lai tiktu pie akas vai ūdens pumpja.

Kā tad bija ar kontrollaiku?

Finišēju pēc 5 stundām un 2 minūtēm. Pēdējais nebiju, vēl viena dāma bija aiz manis. Bet ne īpaši tālu.

Cik dalībnieki bija toreiz Olaines maratonā?

Maz. Kādi 35 – 40.

Piedalījā arī kādi zināmi skrējēji?

Bija gan. Zibikovs skrēja, Juris Bērziņš skrēja, Ozolnieki jau turpat netālu. Olainē to lietu iesāka viens orientierists, tāds gara auguma bija ar brillēm. Uzvārdu gan vairs neatceros.

Cik klasiskie maratoni tev kopā ir pieveikti?

Man grāmatā ir piefiksētas visas sacensības. Ar datumiem, distancēm, rezultātiem, iegūtajām vietām. Kad šo grāmatu sāku, jau bija noskrieti 7 maratoni. Tieši klasiskie pāri 20 būs noteikti, ieskaitot visus Tautasdziesmas maratonus.

1993.gadā esi skrējis Eiropas mačos arī 24 stundas. Kur tā ideja radās?

Man patika ilgi un grūti skrējieni. Dudelis Daugavpilī organizēja. Atceros otrās dienas rītu. Finišs bija paredzēts 12:00, skrējām pa 800 metrus garu apli parkā. Aust gaisma, lēni kustos, man garām svilpodams skrien Latiševs, bija viens no galīgi dullajiem gargabalniekiem, un uzsauc: “Turies, turies, pēc pusotras stundas jau būs finišs!” Tajā reizē uzvarēja Suborins, viņam kārtīga atbalsta grupa bija līdzi – dēls ar draudzeni, turpat trases malā viņam uz prīmusa taisīja ēst, kad bija riktīgs nogurums – ar spirtu iesmērēja. Man jau pieredzes nebija. Tikai zināju, ka ar vienām krosenēm nepietiks, ka vajag mainīt. Vajag vismaz 2-3 pārus un nekādā gadījumā ne jaunas. Atceros, ka tajā reizē Zibikovs atbrauca ar pilnīgi jaunām čībām un tikai vienu pāri. Jau pēc pāris stundām tas beidzās – skatos, skrien ar plikām kājām un tās jau riktīgi noberztas sarkanas. Nu tad iedevu viņam vienu no saviem pāriem.

Cik kilometrus Tev izdevās pieveikt?

Simtnieku un vēl maratonu pa virsu. 142 kilometrus un 420 metrus.  Pēc finiša visi, kur nu kurais, zālītē apgūlušies, gaidījām autobusu uz apbalvošanu un pirti. Kad atbrauca autobuss, viena daļa jau varēja iekāpt paši, es gan biju nesams.

Par tiem laikiem jaunā skrējēju paaudze jau maz ko zina. Ar ko no slavenībām tev ir iznācis paskriet kopā?

Dzīvoju vienā mājā ar Robertu Talinski. Viņš ilgu laiku bija Latvijas rekordists maratonā ar laiku 2:20. Viņš mani vairākas reizes izvilka kopā patrenēties pa Ziepniekkalna mežiem. Roberts varēja visu maratonu noskriet uz pirkstgaliem, kā skrien vidusdistančnieki. Latvijas čempionātā esmu skrējis kopā ar Juri Grustiņu, kurš savulaik slavenajā filmā Karalienes bruņinieks spēlēja pats sevi. Šajā 1970.gada mākslas filmā par vieglatlētiku iekļuva arī viņa treneris Imants Gailis. Grustiņa rekords 5000 metros noturējās 43 gadus. Otrs labākais laiks bija Genādijam Hlistovam, kurš savukārt 10 000 metrus vienīgais Latvijā spēja izskriet no 29 minūtēm. Jūrmalas simtnieku pa pludmali esmu skrējis kopā ar saksofonistu un, kā tagad teiktu, ultru skrējēju Imantu Skuju.

Tavā kontā ir arī divi Rīga – Valmiera skrējieni. Pirms šī gada mača tavs dēls (Māris Pakārklis jeb MAKRO) forumā rakstīja, ka vienu gadu visu gabalu tevi esot pavadījis uz velosipēda. Cik viņam toreiz bija gadu?

Kādi padsmit jau bija. Viņš beigās bija vairāk par mani nolūzis.

Tādā vecumā visu gabalu nobraukt tētim līdzi droši vien ir vērtīgi? Redz, kas tas garais skrējiens īstenībā ir.

Iespējams, ka tā reize arī bija grūdiens viņa dzīvē, kas piesaistīja skriešanai uz ilgu laiku.

Tajos gados skrēji pats, šogad visu maču vēroji caur foto kameras objektīvu. Kādas ir atšķirības?

Šogad skrējiens bija daudz grūtāks, jo liela daļa bija jāskrien pa nakti. Starts jau vienmēr bija pusnaktī pie Brīvības pieminekļa, bet pats skrējiens notika vēlāk vasarā, kad naktis īsākas. Tajos gados vēl nebija pat Sēnīte sasniegta, kad debesis jau sāka blāzmoties, lejā pie Gaujas tilta bija pirmais barošanas punkts un tur jau bija gaišs. Psiholoģiski pa gaismu skriet tomēr ir stipri vieglāk.

Vai tev ir no tiem gadiem prātā kādi paša veikti skrējieni, kurus būtu vērts atjaunot? Kas dažādotu un padarītu skrējējiem dzīvi interesantāku?

Ziemassvētku skrējiens Ikšķilē bija labs. Tur bija kādi 18 kilometri jāskrien, sniegs reizēm bija līdz jostas vietai. To Uldis Alksnis taisīja, pirms pilnīgi aizgāja tūrisma biznesā. Bija leģendārais 100 kilometru skrējiens pa Jūrmalas pludmali. Vairākus gadus tas bija ļoti populārs, bet tad nāca 90.gadi, no Krievijas skrējēji pārstāja braukt un tas lēnām izbeidzās. Vienu no gadiem skrējām kārtīgā vētrā – blakus skrienot nevarēja sarunāties, ūdens skalojās līdz kāpām, nācās skriet pa dubļiem. Togad gan mača gaitā distanci noīsināja uz 80 kilometriem, jo tiesneši vairs nebija ar mieru tādos laika apstākļos darboties. Vēl interesants bija handikapu maratons, kad starts bija katram atsevišķi pēc viņa labākā rezultāta ar domu, ka teorētiski visiem būtu jāfinišē vienā laikā. Arī Daugava – Gauja bija interesants un labs skrējiens.

Pēc ilgākas pauzes pēdējos gados pats arī atkal kādos skrējienos piedalies?

Man ģimeniskās atmosfēras dēļ patīk mazie skrējieni. Tāpēc paskrienu Ozolniekos, Baložu bizonī. Baložos ir draudzīga atmosfēra, cilvēku daudz, bērnu daudz un visi iet ņigu ņegu pa mežu. Ļoti demokrātiski mači, distanci vari izvēlēties pēc sava vecuma vai varēšanas. Ir četri posmi pavasarī un četri rudenī.

Profesionāls fotogrāfs esi jau kopš 1975gada. Tagad bez tevis ar kameru rokā nav iedomājami nevieni skriešanas mači Latvijā. Kurā brīdī sāki fotografēt skriešanu?

No tā brīža, kad beidzās filmu ēra un sākās digitālā ēra. Vairāk nebija jātaupa uz kadriem. Tiku arī pie lietotas tehnikas. Daudzi draugi bija skrējēji, sāku braukāt viņiem līdzi uz mačiem un sava prieka pēc pabildēju. Tad dēls Māris manas galerijas sāka likt Latvijas skriešanas centra mājas lapā. Iesākumā 25-30 bildes no mača. Pašlaik jau pašam ir sajūta, ja no mača nav 100 publiski parādāmas bildes, tad galerija nav pabeigta. Man tagad bilžu apstrāde tik ātri neiet, rokas neklausa, ik pēc 4-5 apstrādātām bildēm jāatpūšas. Tagad pat ir sakrājušies kādi 6 mači, kuru galerijas vēl jāpabeidz.

Gribētos saprast to laika apjomu, ko velti skriešanas dokumentēšanai. Vai varam par piemēru paņemt vienu kalendāro nedēļu un paskaitīt, kur un cik mačus bildēji?

Tajā nedēļā pirms Lattelecom Rīgas maratona sestdienā bija LSC  5 un 15 kilometru mači Mežaparkā, svētdien – Ielūdz Ozolnieki 2. kārta, pirmdien – Baložu bizons. Nedēļas vidus drusku mierīgāks, bet tad atkal abas brīvdienas LRM pasākumi. Vēl jau daudz sanāk pabildēt arī dažādus vieglatlētikas mačus stadionā. Jūs jau paši zināt, cik blīvs tagad ir sacensību kalendārs.

Vizuālā informācija par visu par un ap skriešanu Latvijā ir tavās rokās, tavās bildēs. Par kādu laika periodu to droši var apgalvot?

Droši vien, sākot no kāda 2004., 2005. gada.

Cik sistematizēts ir viss tas milzu bilžu kvantums?

Man ir gandrīz pilni divi ārējie diski un datora atmiņa. Saglabāju visas bildes, arī tās, kas neiekļūst publiskajās galerijās. Protams, ka, lai ko atrastu, drusku jāpadomā ir, bet viss ir pa datumiem un mačiem sakārtots.

Vai, piemēram, Sporta muzejs nav izrādījis interesi par tavu arhīvu?

Nav gan interesējies.

Lielie maratoni parasti dalībniekiem piedāvā savas fotogrāfijas no distances iegādāties. Nav tev bijusi doma šo sporta foto attīstīt kā biznesu?

Laikam kādu reizi mazākos mačos ir mēģināts, bet tad cenu nosaka organizators un par tādu cenu gribētāju nav daudz. Man gan daļa skrējēju individuāli pasūta savas bildes jau taustāmā formātā izdrukātas. Apskatās gatavās galerijas un palūdz – man, lūdzu, to, to un to bildi sakopē. Ināra Lūse pasūta, Līvija Muša un citi, pamatā jau vecāka gadagājuma, kuriem ir svarīgi dabūt to foto uz papīra.

Tu savas bildes publiskai apskatei dod par brīvu?

Tā ir. Kad atbraucu no mačiem, man jau mājās arī prasa, nu, cik nopelnīji? Kāpēc tad brauci? Man vienkārši tas patīk.

Viena lieta ir sabildēt mačus. Cik laik un darbietilpīga ir bilžu atlase un apstrāde, līdz mēs redzam jau  publiski izliktu galeriju? Cik spēcīga tev ir pašcenzūra?

Tās bildes, kas ir 100% dzēšamas, es uzreiz arī izdzēšu. Tad sāku ar tām, kur mazāk kas jālabo. Ar fotošopu. Beigās paliek tās, kas prasa lielāku darbu. Process, protams, ir ļoti darbietilpīgs. Reti kad izdodas notrāpīt kadru 1:1, ko uzreiz var rādīt. Ja paskatās internetā tās galerijas, kas parādās pusstundu pēc notikuma, tur trešo daļu vajadzētu mest ārā.

Vai tev ir kāds favorītskrējējs, kuru patīk fotografēt? Kurš ir visfotogēniskākais?

Miša Seļivanovs. Vienmēr klasisks solis, fotografē kā gribi. Viņam nekad nebūs taisnās cirkuļkājas. Gunārs Ķeģis. No dāmām? Inārai Lūsei īsti nav, viņai ir tāds Suborina solis, no aizmugures vertikālo kustību vispār nevar redzēt. To soli ir ļoti grūti bildēt. Annai Titovai ir skaists klasisks solis, arī Dacei Faitušai, Jeļenai Ābelei noteikti. Nu, protams, Ļenai Prokopčukai, ja tik izdodas viņai tikt klāt. Skrējēju fotogēniskumu nosaka tehnika, pareizs solis.

Parunāsim vēl par fotografēšanu. Tev fotogrāfa maizes darbs ir bijis gan Latvijas TV, gan Okupācijas muzejā, bet savam kaifam taču esi bildējis visu apzinīgo mūžu. Esi darbojies foto klubā, tavas bildes ir apbalvotas starptautiskās izstādēs gan Ķīnā, gan bijušajā savienībā. Kas tās ir bijušas par bildēm, kādos žanros?

Darbojos foto studijā VIDZE. Klubs vāca kolekciju, ko tad arī sūtīja uz izstādēm. Šobrīd aktīvākie foto klubi ir Ogrē, Kuldīgā, tur ir daudz fotogrāfu, izstāžu dzīve kūsā. Man pašam mīļākais žanrs ir portreti. Bet tur vajag labu tehniku. Es savu, pa mačiem dauzoties, esmu apskādējis. Kuldīgā labu objektīvu sasitu, tur manēžā pavasarī bija veterānu mači. Garie stobri ir krituši no mugursomas ārā. Tā ka man jādomā par tehnikas atjaunošanu. Tad varēs atkal mākslu taisīt.

Starp fotogrāfiem vienmēr ir diskusija, kas ir smalkāk – melnbaltās vai krāsainās bildes?

Tagad jau visu nosaka tehnika, matrices, kadra lielums. Ar pilnās matrices aparātu var taisīt jebko, man tādas tehnikas nekad nav bijis. Ko no mazās matrices var izspiest, to var.

Tev ir Nikon aparāti. Esi šīs firmas cienītājs?

Pēdējā laikā jā. Man bijušais kolēģis uzdāvināja. Pats viņš aizbrauca uz Skotiju strādāt, tur sev nopelnīja profesionālai tehnikai un tad es tiku pie viņa jau lietotajiem aparātiem. Laba pusprofesionāla tehnika. Vajadzētu jau atrast kādu sponsoru un tikt pie kārtīgas profesionālas. Nesen biju manēžā, bildēju vieglatlētiku. Mēs abi ar Zigismundu Zālmani tupam tāllēkšanas bedres galā, Aiga Grabuste lec. Es jau dzirdu, ka viņš no ieskrējiena sākuma nospiedis pogu un trrrrrrrrrrr, kadri tik lec. Es ar savu aparātu arī sporta režīmā, bet man klak, klak, klak – visa ieskrējiena laikā paspēju tikai kādus 4 kadrus nospiest.

Tavi foto ir bijuši žurnālā Ieva. Kur vēl?

Daudz jau kur. Ļoti daudz ir bijušas grāmatas. Bērnu grāmatas, dzejas grāmatas. Daudz strādāju Rakstnieku savienībai. Strādājot televīzijā, iepazinos ar Valdi Rūmnieku, draudzējāmies, pēc TV viņš ilgu laiku bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, vēl pēc tam aizgāja uz Rīgas Latviešu biedrību. Arī tai esmu daudz ko bildējis, arī Vairu Vīķi Freibergu. Daudz strādāju pasākumos, kuriem vienkārši tāpat nemaz nebūtu ticis klāt. No tā laika ir milzums bilžu saglabājies, ņem kaut ar sniega lāpstu. Bet tas viss vēl ir uz filmām. Būtu jāšķiro un jāsaskanē, jādigitalizē. Ja man vēl rumpis un rokas klausītu… Tam darbam stundas trīs dienā būtu jāatvēl.

Kā tu kā fotogrāfs izjuti pāreju no filmiņām uz digitālo tehniku?

Sākumā teicu, ka nekad nepāriešu. Tāpat kā Leons Balodis – viņš apzvērēja, ka, kamēr būs dzīvs, bildēs tikai uz filmām. Tagad paskaties, kā mierīgi strādā ar digitālo. Viņš, protams, turpina arī uz filmām, bet lielajām, platajām filmām. Pasaules lielie izdevumi, katalogi, žurnāli kā National Geographic ņem pretī tikai platās filmas. Man pašam galvenais dzinulis pāriet uz digitālo tomēr bija tas, ka nekas vairs nebija jāekonomē, spied cik gribi. Nesen pārdevu pēdējo filmu kameru, bija laba vācu Practica. Viss inventārs mājās gan ir, varētu zupītes saliet vannās un taisīt bildes augšā.

Tev vasarā Mencendorfa namā ir plānota izstāde. Ko tur redzēsim?

Foto studija vēl gaida naudu no Kultūras pārvaldes rāmjiem, lielajām izdrukām. Izstādes nosaukums ir Rīga – mana pilsēta. Tā kā jābūt pacietīgiem un jāseko reklāmai. Pēc gada, kad plānoju savu 65 gadu jubilejas izstādi – tad gan to visu veltīšu skrējējiem. Reizi gadā jūnijā cenšos ko publiski parādīt. Ja vēl izdodas sarunāt, ka rāmji nav jāatdod, tad tās izstādes paceļo pa Latviju – ir man 5-6 vietas, kas labprāt ņem pretī. Nākamgad gribētos tādu lielāku, nopietnāku skriešanai veltītu izstādi. Vajag kādus 30 – 60 labus darbus un viena kaudzīte ir jau atlasīta.

Vai izstādes bildes var arī nopirkt?

Kādreiz jau tā nedarīja. Bet tagad ir iegājies, ka atsauksmju grāmatā ieraksta, ka pēc izstādes beigām ir iespēja darbus nopirkt. Tad man tikai cena jānosaka pašam, jo man ir tādi ieteicēji, ka ar tādām cenām es 100 punkti nevienu bildi nepārdošu.

Tavs novēlējums kluba biedriem.

Kamēr vien ir iespēja, ir jākustās. Vienalga – skrienot, braucot ar riteni vai kādu tramvaja pieturu noejot kājām. Galvenais kustēties.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.