Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējējs. MRX

MRX_Titulbilde

Gadu noslēdzot, par mēneša skrējēja kandidātiem kļuva tie skriešanas pārstāvji, kuri ir spīdējuši zenītā ne tikai kādā konkrētā mēnesī, bet visa gada un ne tikai aizgājušā gada griezumā. Lai piedod pārējie, bet šis kandidāts bija grūti pārspējams. Kurš gan viņu nav pamanījis? Un, atzīstās, kurš vēl nav nonācis viņa bildēs? Vērojot fotogrāfijas viņa Facebook laika joslā, rodas sajūta, ka viņš ir klonēts, jo paspēj pabūt burtiski visur. Tā vien šķiet, ka viņam diennaktī ir iedalīts vairāk par 24h un lielākas enerģijas rezerves nekā lielai daļai citu cilvēku. Jāatzīstas, ka līdz šim arī nezinājām, tieši cik daudz. Ņemot vērā, ko viņš jau ir paspējis savā dzīvē piedzīvot un izbaudīt, gribētos domāt, ka intervējam kādu jau pensijas vecuma vīru (Marek, neņem ļaunā) – kamaniņas, golfs, riteņbraukšana, ziemas peldēšana, fotografēšana, skriešana… Ir skaidrs viens, ka ar vienu interviju ir par maz, bet centāmies. Mareks Gaļinovskis (MRX) arī savās atbildēs ir visaptverošs un entuziasma pilns. Lūdzu, uzlādējieties arī jūs, lasītāji!


MRX
  • MRX Didzis
  • sāka skriet - 30/11/2010
  • noskrieti - 3280 km, laiks - 401:57:21 h
  • labākais maratons - 3:41:48 (2011)
  • 2018. gadā noskrieti 0 km
  • vidēji šogad 0 km/nedēļā
  • pēdējais sen ar 43.07 km
Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Facebook Twitter Sportlat Endomondo Nosūtīt vēstuli

Sveiciens Jaunajā gadā, kas, neskatoties uz to, ka ir spēkā vien knapi pāris nedēļas, nu jau sācis pamatīgi un jēgpilni ieskrieties un iezīmēties kā kārtējais superaktīvais un pozitīvi draivīgais gads ar daudziem pašmāju un arī pasaules mēroga notikumiem sportā, aktīva atpūtā un sabiedriskajā dzīvē!

Vispirms, protams, gribu pateikt lielu paldies par šādu novērtējumu gan žūrijai, gan Latvijas skrējēju komūnai kopumā. VSK Noskrien taču var pilntiesīgi saukties par Latvijas skrējēju komūnu. 2017. gada noslēdzošā mēneša skrējēja tituls nācis kā vēl viens labs punkts uz “i”, kā naglai uz galvas. Sajutos vēl vairāk piederīgs sportam un arī skriešanai. “Ohho, wow, negaidīti” – bija pirmais, ko nodomāju, saņemot no noskrieniešiem ziņu par to, ka savas trofejas esmu papildinājis ar vēl vienu goda zīmi – “VSK Noskrien Mēneša Skrējējs”. Neslēpšu, pirms kāda laika, īpaši pēc 2017. gada pavasarī nočāpotā kārtējā Lattelecom pusmaratona ar kameru rokās, mani pašu bija pārņēmušas pārdomas par mēneša skrējēja titulu. Lielā mērā tas bija tāds mirkļa emociju zibsnis, pārsvarā, protams, diezgan savtīgu nolūku vadīts. Sezona bija sākusi pamatīgi ieskrieties, un man, kā vairāku dažāda sporta pasākumu organizatoru komandu pārstāvim un arī pašdarbniekam – entuziastam, kurš iesaistīts daudzās sporta un sabiedriskās dzīves aktivitātēs, bija svarīgs publicitātes aspekts un publiska būšana sporta apritē. Īpaši svarīgs tas bija viena sevišķi sirdij tuva un būtiska sporta pasākuma kontekstā, kuru gribējās popularizēt vēl vairāk un vairāk. Bet nu, darbus darot un uz priekšu skrienot, šīs domas pazuda tikpat ātri, kā uzradušās. Galu galā – nu, kas es par skrējēju? Kritiski vērtējot, pēdejos divos gados kilometrāža, ko esmu viecis skriešus, kopsummā ir tik pat “iespaidīga”, cik es noskrēju mēnesī, teiksim, 2011.gadā.

No otras puses – viss gads, gan vasaras, gan ziemas sezonas, paiet tiešām vienā trakā skrējienā, un tas, es domāju, ir viens no būtiskajiem aspektiem, kurš ļauj man sevi tomēr pieskaitīt skrējēju komūnai, jo manas ikdienas “skriešanas” lielu un nozīmīgu daļu patiešām aizņem skriešanas disciplīna, un pakustināt dibenu bieži vien sanāk arī pašam abpus objektīvam gan iemūžinot, gan palīdzot organizēt, gan pa retai reizei piedaloties kādā sportiskā pasākumā, pārsvarā ar ģimeni un/ vai bērniem. Tādai īstai regulārai paskriešanai, ja godīgi (tā, protams, ir tikai sliņķa atruna), laika atliek ļoti maz un, ņemot vērā to, ka cenšos maksimāli izvairīties no skriešanas pa asfaltu, tad nokļūšana Jūrmalas piekrastē vai līdz manas mīļās dzimtās Siguldas pakalnu un ieleju takām prasa pārāk daudz laika, kura bieži vien ir par maz tajās 24h, kas iedotas mums diennaktī (un atkal atrunas, atrunas…). Tiesa, tieši šobrīd, pateicoties tam, ka mana starpsezona šogad ir ievilkusies, vasaras štelles ir beigušās un ziemas štelles nekādi nesākas, jo ziemas Latvijā vienkārši joprojām nav, es ar lielu baudu 1-2 reizes nedēļā paskrienu, skrējienu noslēdzot ar peldi jūrā vai Gaujā, ko parasti ziemā praktiski nevaru atļauties, jo gandrīz visu savu “brīvo” laiku pavadu uz kalna kā slēpošanas instruktors. Viss augstāk minētais, protams, ir lirika, kurā mēģināju rast visus iespējamos iemeslus, lai kaut cik justos atbilstošs titulam “skrējējs”. Protams, kaut kur dziļi sirdī nekur arī nav zudusi tā pēcgarša, kas manī mājo no tiem laikiem, kad patiešām skrēju – daudz, ar kaifu, neregulāri, prieka pēc, vairāk un mazāk, tad atkal daudz, biežāk, retāk, bet aizskrējos gan līdz maratoniem, gan līdz ultrām, pat līdz sveicienam no Mildas Sīmanim. Un šī skriešanas garša, nudien, nekur nav pazudusi. Novēlu arī jums, draugi, gan atrast šo savu īsto skriešanas garšu, gan mācēt to saglabāt un papildināt ar jaunām niansēm, gan atcerēties un galvenais – BAUDĪT!!!

Izbaudu kārtējo nelielu skrējienu un tā saucamo “крещенские купания” jeb peldi āliņģī vai atvērtā ūdenstilpnē. Krieviem un vēl vairākām citām tautībām piemīt tradīcija – 6.janvārī (jeb 19.janvārī pēc vecā stila), atzīmējot Kunga Kristīšanas svētkus, ticīgie ietur ūdens iesvētīšanas kārtu jeb rituālu. Es gan speciāli šo datumu neizvēlējos – vienkārši laimīga kārtā sakrita iespēja izbrīvēt laiku šādai aktivitātei un izbaudīt. Runā, ka šajā diena ūdenim piemītot īpašas maģiskas un attīrošas spējas. Tad nu ceru, ka turpmāk vismaz ietaupīšu uz ziepēm? Es, protams, jokoju, jo apzinos, ka visai šai padarīšanai tiešām ir nozīme. Cik liela? Tik liela, cik mēs tam paši ticam un kādu nozīmi tam piešķiram.

Izbaudu kārtējo nelielu skrējienu un tā saucamo “крещенские купания” jeb peldi āliņģī vai atvērtā ūdenstilpnē. Krieviem un vēl vairākām citām tautībām piemīt tradīcija – 6.janvārī (jeb 19.janvārī pēc vecā stila), atzīmējot Kunga Kristīšanas svētkus, ticīgie ietur ūdens iesvētīšanas kārtu jeb rituālu. Es gan speciāli šo datumu neizvēlējos – vienkārši laimīga kārtā sakrita iespēja izbrīvēt laiku šādai aktivitātei un izbaudīt. Runā, ka šajā diena ūdenim piemītot īpašas maģiskas un attīrošas spējas. Tad nu ceru, ka turpmāk vismaz ietaupīšu uz ziepēm? Es, protams, jokoju, jo apzinos, ka visai šai padarīšanai tiešām ir nozīme. Cik liela? Tik liela, cik mēs tam paši ticam un kādu nozīmi tam piešķiram.

Kuru sporta veidu fotografēt ir visgrūtāk? Un kuru pašam visvairāk patīk bildēt?

Ja tas, ko dari, reāli patīk, tad, pieejot lietai profesionāli un radoši, pa lielam nekas nav grūti. Katrā sporta veidā ir sava specifika, savi knifi, daži prasa lielu pieredzi, daži elastīgu un ātru domāšanu, daži – fizisku izturību, citi – pat drosmi. Bet kopumā – sporta fotogrāfija ir viens tik aizraujošs, dinamisks, dažāds un ārkārtīgi piesātināts fotogrāfijas žanrs, kurā strādājot nekad nesagursti un nekas nešķiet grūti, ja lietai pieej ar sirdi un dvēseli. To pašu gan varu teikt arī par citiem fotogrāfijas žanriem, kuros mēdzu strādāt.

Kuri bija pirmie mači, ko bildēji ne tikai prieka pēc, bet jau kā pasūtījumu?

Ja godīgi, vairs neatceros precīzi, bet šķiet, ka tās varēja būt riteņbraukšanas “downhill” sacensības Siguldā pirms vairāk nekā 12 gadiem, kur pāris duči “dullo” ar dažāda kalibra tolaik pieejamiem drapakiem laidās lejā pa Gaujas senlejas nogāzi.

Ikdienas un dzīves sastāvdaļa. Šoreiz – ikgadējais Sieviešu skrējiens Mežaparkā

Ikdienas un dzīves sastāvdaļa. Šoreiz – ikgadējais Sieviešu skrējiens Mežaparkā

Vari nosaukt sporta veidus, ko pats esi pamēģinājis, zini no iekšpuses. Cik tas palīdz tikt līdz kvalitatīvai bildei?

Bērnībā un vēlāk agrā jaunībā pamēģināju gan vieglatlētiku, gan nedaudz moto lietas, patrenējos futbolā, bet nopietni aizrāvos ar kamaniņu braukšanu un aizvizinājos pa ledus reni pat līdz Latvijas junioru izlasei. Vēlāk pamēģināti gan dažādi ūdens sporta veidi, patika riteņbraukšana – gan MTB, gan šoseja, esmu ar skrituļslidām mīlējis noskriet maratonu, kopš 2009.gada aizrāvos ar skriešanu un vēlāk arī orientēšanos, īpaši ar rogainingu. Pirms apmēram 20 gadiem pamēģināju kalnu slēpošanu un tā ar to saslimu, ka tagad jau gadus sešus esmu kalnu slēpošanas instruktors un entuziasts. Pirms gadiem 12 pat ar domubiedriem nodibinājām savu klubu, kurā biju dibinātājs un viens no valdes locekļiem. Tagad no tiem laikiem palicis tikai daudz pozitīvu atmiņu no kopīgiem kalnu braucieniem un daudzām aktivitātēm, daudz foto un video materiāla, draugi un apziņa, ka kalnu slēpošana ir viena ellīgi superīga padarīšana. Vai viss augstāk minētais palīdz tikt pie kvalitatīvākām bildēm, jo esmu bijis dažās disciplīnās drusku vairāk kā tikai parasts “tūrists”? Gan jā, gan nē. Vairāk tomēr nē. Labs fotogrāfs savā žanrā vispirms ir profesionālis savā jomā – ar analītisku pieeju, ar tendenci izzināt, attīstīties, eksperimentēt un mācīties. Bez šaubām, praktiskās zināšanas tajā vai citā jomā palīdz, bet nevar būt noteicošas. Vispirms tomēr ir talants un/vai spēcīgas prasmes, viss pārējais ir tikai mazi “bonusi”, bez kuriem arī var dažreiz iztikt, ja esi lietpratējs un tiecies uz izcilību un profesionalitāti.

Vai tehnoloģiju attīstība, sociālo tīklu popularitāte sabiedrībā nav mazinājusi pieprasījumu pēc kvalitatīvas fotogrāfijas?

Noteikti nav mazinājusi pieprasījumu. Ir tikai mainījies priekšstats par to, kas ir kvalitatīva fotogrāfija un par to, kas vispār ir fotogrāfija. Ir mainījusies mode, mainās fotogrāfiju tapšanas, apstrādes un apmaiņas ātrumi un paradumi, mainās fotogrāfijas nozīme un loma. Tas atstāj savu zīmogu uz izpildījumu un izpratni. Tas nav nedz slikti, nedz labi, tāda ir realitāte un ar to jārēķinās. Jā, iespējams, ka klasiskā fotogrāfija jau sen ir uz nāves sliekšņa un nākamajos 10 gados mēs piedzīvosim datorgrafikas uzvaras gājienu. Tehnoloģijas, dzīves ritms un ātrums to veicina un pieprasa. Būs dinozauri, kas līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēs klasiku, būs pionieri, kuri steigsies ieņemt jaunas nišas, būs mākslinieki, kas no tā visa taisīs mākslu, un būs uzņēmīgi cilvēki, kas no tā taisīs naudu. Neizbēgams dzīves cikls. Svarīgi – kā tu pats to uztver, kā ar to sadzīvo un kā stāvi pāri, ja tev tā gribas.

Visus brīvos brīžus, kādi gadās diezgan reti vasaras un ziemas sezonās, cenšos izmantot, lai pavadītu kopā ar ģimeni un bērniem

Visus brīvos brīžus, kādi gadās diezgan reti vasaras un ziemas sezonās, cenšos izmantot, lai pavadītu kopā ar ģimeni un bērniem

Fotogrāfa karjeru sāki vēl droši vien uz filmām. Bija jāpiedomā, kad nospiest pogu, jo filmu somā bija tik, cik bija?

Jā un nē. Filmas mani apbūra, kad man bija 10-12 gadi. Fototehnika un tapšanas process mani kā vērotāju aizrāva tik tiešām – filmiņu ērā. Bet aizrāva vairāk kā mistisks process, ne nodarbe. Krietni vēlāk, kad man jau bija ap 25, ik pa laikam kaut ko paknipsēju, jā, ar filmiņu Olympus ultraazoom pusautomātu – patika. Tad sekoja daži “ziepjutrauki”, tad pirmā digitālā kamera. Tā apzināti par foto teoriju un detaļām sāku piedomāt 2004. gadā, kad iegādājos pirmo pusprofesionālo digitālo kameru. Tad arī sākās eksperimenti, mācīšanās, meklējumi, sava žanra, stila un rokraksta izkopšana, apzināta un neapzināta. Kopš tā laika, domāju, ka nedaudz uz priekšu pavirzījies esmu, sapratu kaut kādus pamatus un arī sataustīju savus knifus un noslēpumus, apmēram 15 gadu laikā visdažādākajos žanros un apstākļos uztaisīju ap vienu miljonu kadru, kas ir lieliska bāze, lai no nulles augtu par daudzpusīgu speciālistu, kas ir vērsts uz attīstību un profesionālismu.

Spēja pogu nospiest īstajā brīdī vairāk ir talants vai treniņš un pieredze?

Gan, gan. Šobrīd ir pieprasītas fotogrāfijas, kuras ir ātri un modīgi pasniegtas – tas ir savā ziņā talants un iemaņas. Nospiest pogu īstajā brīdī un praktiski bez datora palīdzības uztaisīt fotogrāfiju, kas vienalga patīk – tas jau ir profesionālisms un pieredze. Daudz ko nosaka pasūtītāja izpratne un vēlme. Katrs meistars atrod savu žanru, savu pasūtītāju.

Pagājušā gada viens no lielākajiem, nozīmīgākajiem pasākumiem. Īpaši cilvēkiem, kuriem orientēšanās sports ir tuvs sirdij – Pasaules Čempionāts rogainingā, kas norisinājās Latgalē, Rāznas ezera apkaimē. Sava ziņā man tas bija tāds diezgan liels “hardcore” – naktī pirms čempionāta biju atgriezies no ceļojuma uz Horvātiju. Ceļā mājup pavadīju pie stūres vairāk kā 24h. Mājās tik vien paspēju, kā nomainīt drēbes, paķert nepieciešamo, lai no Rīgas dotos uz Rēzekni, kur nākamās vairāk kā 30 stundas pavadīju kopā ar savu fotogrāfu un organizatoru komandu, iemūžinot čempionāta gaitas. Nākamajā naktī sekoja pārbrauciens atpakaļ no Rēzeknes uz Šlokenbekas muižu, kur norisinājās Stirnu buka etaps, pēc kura sekoja 7-8 stundas pie datora, “cīnoties” ar čempionāta un Buka bildēm, tad pāris stundas snaudiena un svētdienas rīts jau jāsagaida golfa laukumā! Šādos pasākumu virknējumos labi noder, piemēram, Rīga-Valmiera rūdījums – nekas nav neiespējams!

Pagājušā gada viens no lielākajiem, nozīmīgākajiem pasākumiem. Īpaši cilvēkiem, kuriem orientēšanās sports ir tuvs sirdij – Pasaules Čempionāts rogainingā, kas norisinājās Latgalē, Rāznas ezera apkaimē. Sava ziņā man tas bija tāds diezgan liels “hardcore” – naktī pirms čempionāta biju atgriezies no ceļojuma uz Horvātiju. Ceļā mājup pavadīju pie stūres vairāk kā 24h. Mājās tik vien paspēju, kā nomainīt drēbes, paķert nepieciešamo, lai no Rīgas dotos uz Rēzekni, kur nākamās vairāk kā 30 stundas pavadīju kopā ar savu fotogrāfu un organizatoru komandu, iemūžinot čempionāta gaitas. Nākamajā naktī sekoja pārbrauciens atpakaļ no Rēzeknes uz Šlokenbekas muižu, kur norisinājās Stirnu buka etaps, pēc kura sekoja 7-8 stundas pie datora, “cīnoties” ar čempionāta un Buka bildēm, tad pāris stundas snaudiena un svētdienas rīts jau jāsagaida golfa laukumā! Šādos pasākumu virknējumos labi noder, piemēram, Rīga-Valmiera rūdījums – nekas nav neiespējams!

Ir kādas pašam īpaši mīļas fotogrāfijas, par kurām patiess gandarījums?

Jā, noteikti ir, ļoti daudz. Gan tādas, kas tapušas kā pasūtījums vai darbs, gan no privātā arhīva. Ir gan savs sentiments, gan unikalitāte, gan veiksme, gan izpratne. Un būtiskākais tajā visā ir tas, ka bieži vien, kaut kādā brīdī atskatoties uz 3-4 gadus senajām bildēm, konstatēju, ka šobrīd sanāk nedaudz labāk. Novēlu sev saglabāt šo sajūtu un tendenci arī turpmāk, gadu no gada.

Ko primāri centies noķert kadrā? Emocijas, dinamiku, gaismas?

Ļoti dažādi. Ķeru to, ko konkrētā brīdī redzu un ko vislabāk varu noķert un pasniegt. Tas laikam ir tas, kas atnāk ar laiku, daudz strādājot reportāžas žanrā – gan noķerot mirkli, nodot pasākuma vai notikuma saturu, gan atmosfēru, gan mirkļa burvību vai unikalitāti, pat visdažādākajos kontekstos, pat ar humoru vai sarkasmu. Te vienkārši stāsts ir par izjūtu un sekundes desmitdaļām – ieraudzīt, sajust un pasniegt.

Kas no fiziskām aktivitātēm tagad pašam pirmajā vietā?

Joprojām, protams, skriešana, bet, kauns atzīties, tik mikroskopiskās devās… No vienas puses skan kā taisnošanās un aizbildinājums – vasaras sezonā brīva laikā tiešam neatliek daudz. Šobrīd ar baudu izmantoju starpsezonas brīdi un, kamēr ziema nav “ieskrējusies”, paskrienu pa pludmali vai labāk pa Siguldas apkaimes takām, nopeldos un baudu mirkli.

Komentāri lieki – skriešanas leģenda. Kārtējais skriešanas pasākums

Komentāri lieki – skriešanas leģenda. Kārtējais skriešanas pasākums

Sportā nepiepildītais sapnis? Un fotografēšanā?

Bija un ir. Negribas atkal un atkal atkārtoties. Par šo iesaku palasīt vienu no manām intervijām žurnālam “Sports”.

Pēc kamaniņu ātruma un dinamikas citi sporti nešķiet lēni un garlaicīgi? Nepietrūkst tā kamaniņu adrenalīna?

Ne jā, ne nē – protams, kamaniņas ir ātras, bet ne ātrākās, bet tur tu vari paļauties tikai uz sevi un savām prasmēm, un spēku, prātu – kamaniņās nav stūres klasiskajā izpratnē un nav bremžu. Visādi citādi – ir daudz sporta veidu, kas arī ir dinamiskāki un ātrāki. Tā pati kalnu slēpošana. Bet tur ir iespēja plašāk manevrēt, līdz ar to it kā tas nav nedz līdzīgs, nedz baigi atšķirīgs sporta veids… Es domāju, ka ļoti daudzos sporta veidos ir ļoti daudz savu nianšu un rozīnīšu, kas katru no šiem sporta veidiem padara unikālu šādā vai citādā ziņā. Uzreiz gribas pieminēt golfu – daudziem tas var likties situētu snobu sporta paveids, bet tā nebūt nav. Tas ir visnotaļ dinamisks, prasa fizisku piepūli, psiholoģisku sagatavotību, raksturu, disciplīnu. Vienas golfa spēles laikā spēlētājs var nostaigāt 5-10km. Pie tam – tā nav pastaiga, tā ir fiziska aktivitāte, diezgan spēcīga, specifiska vingrošana. Neticēsiet, bet golfā var pat gūt adrenalīnu. Tāpēc es nevaru teikt, ka pēc kamaniņām daudzi citi sporta veidi var šķist garlaicīgi – katrā ir kaut kas “garšīgs”.

Pasaule jau sen aizietu postā, ja sabiedrībā nebūtu fanātiķu - entuziastu, kuru dzīvesveids, aicinājums, talants un aizrautība vienlaikus ir arī savā ziņā misija. Jebkurā jomā – sportā, zinātnē, kultūrā, arī uzņēmējdarbībā. Ja mēs katrs uzņemtos kādu savu sabiedrības misiju, domāju, ka mēs jau sen dzīvotu paradīzē. Foto no Ogres Stirnubuka etapa – gada sporta skolotāja Nataļja Gorškova ar saviem audzēkņiem

Pasaule jau sen aizietu postā, ja sabiedrībā nebūtu fanātiķu – entuziastu, kuru dzīvesveids, aicinājums, talants un aizrautība vienlaikus ir arī savā ziņā misija. Jebkurā jomā – sportā, zinātnē, kultūrā, arī uzņēmējdarbībā. Ja mēs katrs uzņemtos kādu savu sabiedrības misiju, domāju, ka mēs jau sen dzīvotu paradīzē. Foto no Ogres Stirnubuka etapa – gada sporta skolotāja Nataļja Gorškova ar saviem audzēkņiem

Ja jau ieminējies par golfu… Kas tajā Tevi aizrauj? 

Ļoti daudz kas. Sākot ar golfa laukumu ainaviskumu, beidzot ar adrenalīnu. Lai arī cik liktos dīvaini, bet golfs ir gan dinamiska, gan diezgan demokrātiska spēle. Arī dārdzības ziņā tā noteikti nebūs pārāka par kalnu slēpošanu vai puslīdz nopietnu riteņbraukšanu, ko Latvijā diezgan daudzi piekopj. Golfs var būt gan azartiski sportisks, gan meditatīvi relaksējošs, gan fiziski var prasīt piepūli, gan likt pamatīgi pastresot. Te viss atkarīgs no mērķa un motivācjas, kas tevi dzen laukumā. Kādam svarīgs rezultāts un progress, citam svarīga aktīva atpūta vai pilnīgs chill-out. Vēl kādam golfs ir iespēja socializēties un pabūt ārpus rutīnas, baudīt laiku kopā ar draugiem un domubiedriem. Atslēgties no ikdienas. Vai gluži otrādi – golfā var meklēt un dibināt lietišķus sakarus un kontaktus. Satikties ar cilvēkiem, ar kuriem, iespējams, parastajā ikdienā ceļi nekrustotos. Ne velti daudz kur Amerikā un Eiropas rietumos golfa spēlēšanas kultūra ir augsti attīstīta dažādās aprindās – tas vairs nav tikai elitārs sporta veids, bet tā ir iespēja gan būt sabiedriskā apritē, gan komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, gan atpūsties, gan pierādīt savas sportiskās dotības utt., utt. Tā ir spēle, kurā katrs var atrast savu vietu un savu kaifu. Man golfs vispirms ir atmosfēra, dažādi cilvēki, kas to veido un piepilda, iespēja baudīt ainavu, apvienojot to ar fiziskām aktivitātēm. Gandarījumu no spēles var gūt gan sasniedzot augstu rezultātu, gan vienkārši lieliski pavadot laiku. Katrs var izvēlēties pats, kas golfā viņu saista vairāk.

Kad tik daudz ko jau esi apguvis, vai ir kāds sports, kuru vēl neesi mēģinājis, bet zini, ka noteikti kādreiz pamēģināsi? 

Bez šaubām – ļooooti daudz ko neesmu pamēģinājis. Un labi, ka tā. Es apzinos, ka varu būt ļoti azartisks un aizrautīgs. Ja reiz kaut ko pamēģinu, gribu to izprast līdz pašiem dziļumiem, niansēm, lai iemācītos pilnvērtīgi izbaudīt. Tāpēc visas lietas, kurām es līdz šim esmu uzdrīkstējies pieķerties, ir kļuvušas par hobijiem, sirdslietām, kaut ko tādu, ko gribas darīt vairāk, kā tikai darīšanas un pamēģināšanas pēc. Laikam tāpēc ir un vienmēr būs kaut kādas lietas, kuras es tā arī nepamēģināšu – gan tāpēc, ka nav laika un iespēju, gan tāpēc, ka mani nesaista pamēģināšana pamēģināšanas pēc. Ja dara – tad uz visiem 100! Tā, lai pēcgarša tam ir tik forša, ka nekad neiezogas prātā doma – a nafig man to vajadzēja. Tāpēc es noteikti nebūšu tas, kurš par katru sīkumu dzīvē gribēs ievilkt formālu ķeksīti – šo esmu pamēginājis. Esmu drošs, ja reiz es kaut ko esmu pamēģinājis, tad esmu to arī kārtīgi izgaršojis un izbaudījis, izpratis un ar to esmu jēgpilni pilnveidojis sevi kā cilvēks, kā personība. Vēl labāk, ja par to visu varu arī citiem sniegt kādu “feeback”, dalīties, iedvesmot, likt par kaut ko aizdomāties. Tad tam parādās pievienotā vērtība un tad tas manās acīs paliek nozīmīgs gan sev, gan sabiedrībai.

Mans draugs - Stirnubuks, mana drauga draugs - Stirnubuks. Latvija - Stirnubuku lielvalsts. Ir trakoti forši darīt trakoti foršas lietas ar trakoti trakajiem foršajiem! #esesmustirnubuks #ieskrienmežā #tuesistirnubuks #manneriebjskriet

Mans draugs – Stirnubuks, mana drauga draugs – Stirnubuks. Latvija – Stirnubuku lielvalsts. Ir trakoti forši darīt trakoti foršas lietas ar trakoti trakajiem foršajiem! #esesmustirnubuks #ieskrienmežā #tuesistirnubuks #manneriebjskriet

Papildus jau visam iepriekš minētajam, esi arī viens no ziemas ūdenī mērcēšanās un “plikās” skriešanas popularizētājiem? Kā līdz tam nonāci? Ko tas dod? Un ko varētu ieteikt citiem, kas vēlas pamēģināt – kā tikt galā ar aukstuma sajūtu?

Par popularizētāju negribētu sevi saukt, nedaru to ar nodomu. Tai pat laikā, ja kāds no tā visa iedvesmojas un pamēģina vai sāk regulāri piekopt – super! Pats es to daru vienkārši tāpat, bez īpaša mērķa, vienkārši patīk, izbaudu procesu, sasmeļos enerģiju un viss. Neesmu nekad speciāli rūdījies vai “roņojies”. Laikam “mīlestība” uz aukstumu man jau ir iedzimta – jau agrā bērnībā ļoti patika tādas īstas ziemīgas dienas, ar salu zem -20, arī skarbi puteņi un vētras vienmēr izraisīja patīkamu kņudoņu un tādu kā emocionālu pacēlumu. Arī redzot, vai vēl labāk – skrienot gar bangojošo, trakojošo jūru ķermeni piepilda dabas spēks. Laikam tikai tādos ekstrēmos brīžos var sajusties tuvāk dabai, sajust tās spēku un varenību un smelties enerģiju no tās. Kamēr dabā spīd saulīte, čivina putniņi, pūš mērena brīze un virs galvas ir tīras zilas debesis – tā ir tikai smuka bilde, no kuras rast mierīgu prātu un rāmu prieku. Ja gribas smelties enerģiju, iegūt tādu pamatīgu “draivu” – man vajag stihiju.

Pusaudža gados un agrā jaunībā, piemēram, man ļoti patika braukt ar riteni pērkona negaisa laikā, vai izskriet krosiņu +30 grādos, ar distanču slēpēm -20 grādos mēness apspīdētā naktī doties izbraukāt Gaujas senlejas apkārtnes gravas vienkārši “pa brīvo”, bez špūres un trases. Esmu priekš sevis atradis tādas vairākas stihijas. Dažas no tām ir iešana pirtī, īpaši patīk melnā pirts, un skriešana ziemā “pa pliko”, peldēšanās. Kad man bija 16 gadi, es savā dullumā izaicināju sevi – dzimšanas dienā, kas ir 4. novembrī, nolēmu nopeldēties tāpat vien, izaicinot sevi. 4. novembra dienā toreiz dīķi klāja pāris milimetru plāns ledus. Sacīts – darīts, nopeldējos toreiz, “šķeļot” ar rokām plāno ledu. Pēc tam to nebiju atkārtojis vairāk nekā 20 gadus, izņemot reizes, kad lecu āliņģī pēc pirts (bet tas neskaitās). Pirms gadiem 8, tajā laikā, kad skrēju diezgan daudz, sevišķi daudz patika skriet tieši ziemā, mans regulārais parastais skrējiens pa Siguldas apkārtni bija 20-30km, citreiz pat vairāk. Diezgan ātri sapratu, ka, lai skrietu ziemā pie lieliem mīnusiem, nevajag neko sevišķi daudz tuntulēties. To visspilgtāk sapratu, kad -17 grādos devos ~35km skrējienā ap Siguldu. Tajā reizē mugurā bija termoveļa, plānā polartec jaka un pa virsu visam pusplānais windstopper ar goretex. Jau ap pusmaratona distanci biju tā iesvīdis, ka ap 25. km jau sāku pamatīgi atdzist, jo mitrās drēbes lēnām sāka pārvērsties par sasalušu skafandru. Tajā brīdī skrēju kaut kur ap Vējupītes gravām un sāku štukot, ka jāmeklē kādas mājas tuvākajā apkārtnē, lai paglābtos no aukstuma, kas bija jau pamatīgi pārņēmis visu ķermeni – pilnīgi visas drēbes no iekšpuses bija sasūkušās ar sviedru mitrumu un atdzisa, bet virsējā kārta pamazām sāka pārvērsties par kraukšķīgu ledainu veidojumu, jo ķermenis pārstāja izdalīt siltumu. Sāka krēslot un sals pieņēmās jau līdz kādiem -21°C. Sajūtas nebija omulīgas. Kopš tās reizes sāku arī ziemā skriet, salīdzinoši viegli ģērbjoties, un, ja skrējiens plānojās ilgāks par 2 stundām, ņēmu līdzi mugursomu ar siltāku jaku un sausus cimdus, cepuri. Tā lēnām nonācu līdz tam, ka arī novembrī un decembrī varēju skriet vienā krekliņā vai pat bez krekliņa, nejūtot nekādu diskomfortu. Paralēli tam sāku arī ik pa laikam iebrist ūdenī – skrienot gar jūru, skrējienu noslēdzu ar pēdējiem km ūdenī un vēlāk arī ar nelielu peldi. Skrienot ap Siguldu, dažreiz ielīdu Gaujā. Ar to arī aprobežojas mana “plikskriešana” un plunčāšanās jebkuros laika apstākļos, jebkura gadalaikā. Par to, kā sākt, kā pārvarēt bailes vai diskomfortu man grūti kaut ko ieteikt, neesmu kompetents speciālists un negribētu uzņemties atbildību, ja kāds sekos maniem subjektīvajiem padomiem. Visticamāk, ir vienkārši vispirms jāieklausās sevī un tad sev jāpasaka – sīkums, es to varu. Te atcerējos gadījumu pirms kādiem 4-5 gadiem. Tad jau aktīvi darbojos uz kalniem kā slēpošanas instruktors, un visas brīvdienas pārsvarā pagāja uz kalna, vismaz dienas gaišākā daļa noteikti. Līdz ar to skriešanai palika tikai lukturis un tumšie, vēlie vakari, kas mani nedarīja priecīgu, jo skriet pa Siguldas takām un nebaudīt apkārtējo ainavu ir diezgan nomācoši un garlaicīgi. Kādu sestdienu, kad ierados uz slēpošanas nodarbībām, saņēmu ziņu no vairākiem saviem audzēkņiem, ka šoreiz izlaidīs nodarbību aukstuma dēļ, termometra stabiņš no rīta rādīja -24°C. Sestdiena, saulīte, spelgonis, Sigulda, Gaujas senleja, brīvas vismaz 3-4 stundas pēc kārtas! Palika siltāks, uz termometra -22°C. Devos skriet! Pēc pirmajiem 5-6km iesildījos un… novilku kreklu. Šādi, vienos šortos, noskrēju gandrīz stundu, ik pa laikam iekniebjot sev vēderā un krūtīs lai kontrolētu – vai neesmu sācis apsaldēties. Šis bija mans līdz šim kaifīgākais skrējiens ziemā.

Gūtmaņa alas apkaime, noskrieti apmēram 11-12km, no kuriem apmēram stunda "pa pliko" un tad turpināju krekliņā, 2013.gada janvāris

Gūtmaņa alas apkaime, noskrieti apmēram 11-12km, no kuriem apmēram stunda “pa pliko” un tad turpināju krekliņā, 2013.gada janvāris

Emocionāli gandarījums par noskrietu Rīga – Valmiera vai izdevušos bildi ir atšķirīgs vai līdzīgs?

To nevar salīdzināt. Patiesībā, vislielākais kaifs Rīga-Valmiera, bija tieši skrienot. Pēc tam paliek tikai apziņa, ka esi to izdarījis un ātri vien emocijas noplok. Tieši tas ir viens no dzinuļiem, kas liek daudziem stāties atkal un atkal uz šīs takas – sajūtas tieši pirms un skrējiena laikā. Pēc tam paliek tikai apziņa un atmiņas. Un fotogrāfijas. Esmu divreiz izbaudījis starta satraukuma emocijas šajā skrējienā un vienreiz – finiša. To, ko izjūti gaidot, ejot, skrienot, nevar objektīvi salīdzināt ar to, ko jūti, kad izdodas kāds lielisks kadrs. Tās ir dažādas dimensijas. Abas vienlīdz superīgas un spēcīgas, motivējošas un iedvesmojošas. Tik dažādas un brīžiem tik sasodīti līdzīgas. Tāpēc jau tās ir emocijas.

Vai varam cerēt uz kādu foto izstādi?

Oi, nezinu. Tas ir smags jautājums. Darbu ir tik daudz, tie tik dažādi, un daudzi no tiem katrs pa savam patīk, ka es apjūku tajā visā un saprotu, ka vieglāk ir neko netaisīt un vienkārši iet uz priekšu. Laikam es būtu priecīgs, ja kāds vienkārši paņemtu kaut ko no maniem darbiem, kas patīk, un uztaisītu kādu performanci. Pašam man grūti saņemties. Ja sākumā liekas, ka derētu parādīt to, šo un vēl šo, tad beigās, kritiski paskatoties, nodomāju, ka labāk pastrādāt vēl.

Esmu pateicīgs liktenim un esmu lepns, ka esmu dzimis un audzis skaistajā, ainavām bagātajā un arī sportiskajā Siguldā. Brīvos brīžus cenšos pavadīt tur – gan sportojot, gan sadarbojoties ar vietējām organizācijām un iestādēm, gan aktīvi atpūšoties ar ģimeni. Patiešām, Sigulda – ziemas sporta veidu galvaspilsēta un sportiskām ģimenēm draudzīga, atvērta un daudzpusīga. Šaubu nav, arī mani #SiguldaAizrauj

Esmu pateicīgs liktenim un esmu lepns, ka esmu dzimis un audzis skaistajā, ainavām bagātajā un arī sportiskajā Siguldā. Brīvos brīžus cenšos pavadīt tur – gan sportojot, gan sadarbojoties ar vietējām organizācijām un iestādēm, gan aktīvi atpūšoties ar ģimeni. Patiešām, Sigulda – ziemas sporta veidu galvaspilsēta un sportiskām ģimenēm draudzīga, atvērta un daudzpusīga. Šaubu nav, arī mani #SiguldaAizrauj

Kura ir Tava labākā bilde? 

Nezinu, laikam savu labāko bildi vel tikai kaut kad nākotnē uztaisīšu. Kā jau minēju iepriekš – pašam ir ļoti grūti objektīvi izvērtēt un noteikt. Šobrīd ir tā, ka visvairāk bilžu top sporta un reportāžas žanros – es vienkārši izbaudu pašu procesu un gala rezultātu, kā arī piederību sporta pasaulei un konkrētiem pasākumiem gan kā fotogrāfs, gan bieži vien kā viens no organizatoru komandas. Man patīk pats process un patīk emocijas un enerģija, ko es dodu un gūstu, darot šo. Tā kā esmu savā ziņā “dabas atkarīgais”, vēl viens žanrs, kurā jūtu īpašu aicinājumu, enerģētiku un gandarījumu – dabas foto, ainavas. Arī te es vienkārši baudu pašu procesu, dabu un dzīvi. Un dažreiz paceļu degunu gaisā, kad apzinos, ka pēdējos gados pie manām ainavām un dabas foto bieži parādās komentāri ar atsauci uz lielmeistaru Purvīti… “Kā Purvītis…” – tas laikam šobrīd arī ir tas, ko es varētu uzskatīt par atzinību un lielu komplimentu, kad vērtē manus darbus. Sporta foto žanrā – labākais kompliments, pagaidām, ir daudzas atzinības un “gada fotogrāfa” tituls, piemēram, vieglatlētikā. To visu kopumā šobrīd es arī varētu vērtēt, kā savu pagaidām labāko darbu. Kaut kā tā, īsumā.

Novēlējums kluba biedriem.

Ufff, skan kā testaments. Te gan viss ir relatīvi vienkārši. Skrieniet, protams, skrieniet daudz, skrieniet maz, skrieniet ar kaifu! Un vēl, no sirds novēlu katram atrast un saglabāt savu lietu un vietu dzīvē, kas sniedz piepildījumu un gandarījumu, attīstīties tajā, dalīties tajā, darīt to, iedvesmoties no tās un iedvesmot citus, apzinoties, ka tas kādam vēl ir vajadzīgs un nes pievienoto vērtību sev un vēl kādam. Nav nekas seklāks un bezjēdzīgāks, ja dari kaut ko tikai sev, sev un sev – to tāpat kapā nepaņemsi. Bet, lai arī ko darītu – lai tas piepilda un bagātina dzīvi un papildus vēl arī padara kāda cita dzīvi jēgpilnāku, iedvesmo, liek aizdomāties, liek tiekties uz kaut ko labāku. Ja mēs katrs savu ikdienas gaitu un misiju uztvertu tieši šādi, droši vien, pasaule kādreiz kļūtu ideāla, gluži kā Stirnubuku zeme… Aizpļāpājos…


s_menesaskrejejs

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

16 komentāri rakstam Mēneša skrējējs. MRX

  • Inga_K Inga_K

    Super intervija! Apsveicu ar nozīmītes iegūšanu!
    Un vēl piebildīšu par to stihiju un tās baudīšanu – o, jā, kā es saprotu, man ļoti patīk būt ārā, vētrā. Tas ir tas, kas jāizbauda, lai saprastu dabas spēku.

  • Andulis

    Prieks par jauno titula īpašnieku!

    Taču ar kaunu jāatzīst: pats nebiju iedomājies par Mareka kronēšanas iespēju… :((
    Tāpēc prieks arī par MS žūriju un vēlēšanu komisiju, kas spējuši domāt plašāk un pēc būtības!!

    Intervija varena, tāpat kā gadu gaitā skatītās bildes. Acīmredzot, Mareka princips “nesaista pamēģināšana pamēģināšanas pēc. Ja dara – tad uz visiem 100!” ir gan pareizs un nes augļus visur.

  • Antruks Antruks

    Apsveicu! ;)

  • normundiņš normundiņš

    Forša intervija ,kā mēs varam iztikt bez Mareka.Tā tik turpināt lai foršas bildes😊

  • Trakais Trakais

    Mareks ir profesionāls supervaronis manā skatījumā. Paldies Tev!

  • Lauma Lauma

    Kas par cilvēku ticis pie kroņa. Suminājumi.

  • Desmitgades sākumā, kad turpināju iepazīt SKM, oktobra pēdējos datumos Siguldas takās manīju vienu skrienam bez krekla. Šāds skats pirkstu galus stindzināja vēl vairāk, taču pēcāk izdevās papļāpāt ar vietējo skrējēju MRX.
    Marek, apsveicu ar titulu, bet piedod, ka tālruņa kontaktos Tevi allaž meklēju pēc Noskrien biedra MRX, jo vārds (pirmssociālotīkluēras) netika saglabāts ;)

  • Lasma3 Lasma3

    Apsveicu! Mareku vienmēr var “noķert”, kad nepieciešama īpašā mirkļa bilde. Viņš patiešam ir visur. Gribās vienu sniegotu kalnu bildi bildi instruktora izpildījumā. Lai veicās visur, kur iesaisties un ko dari!

  • Rozamunde Rozamunde

    Super! Apsveicieni! Prieks par bildēm, bet bišķ man tevis žēl, ka netiec izskrieties pienācīgi.

  • MRX MRX

    Paldies, draugi, kolēģi, domubiedri un arī citādi domājošie :)

    >Inga, tā viš’ i’ – ja visa dzīve, kā viesulis un stihija, nekas cits neatliek, kā smelties lielo enerīģju no viesuļiem un stihijām, jeb no dabas! :)

    >Trakais, pats tāds! Fascinē cilvēki, kas izvēlas savu mērķi, iet savu ceļu un bauda to pa savam, nedzenoties pakaļ apkārtējo uzspiestiem ideāliem vai modei.

    >Matiss, jā, atceros, bija tādi fakti :) Īpaši spilgti palika atmiņā tieši Siguldas kalnu maratons, laikam 2013.gadā, kad oktobra beigās izkrita teju 10cm sniega kārta un man nācās tomēr iecerētā skrējiena “pirkstaiņos” vietā izvēlēties krosenes, jo pirkstaiņi vienkārši slīdēja kā pa sviestu, bez jebkādas saķeres. Skrējienu gan toreiz izbaudīju pamatīgi, pirmie gandrīz 2/3 no 55km “pa pliko” :)

    >Lasma3, sniegotas bildes man ir, var atrast tīmeklī, neslēpju :)

    >Rozamunde, oii, galīgi nevajag žēlot. Kamēr srkienu maz, aug motivācija! Nu jau kādi 12-15kg kārtīgas motivācijas :D

  • Apsveicu, Marek! Paldies par interviju un iedvesmu – paraugu kā īsti ir jādzīvo sava dzīve!

  • ilZZuks ilZZuks

    Reizēm noguris, bet laimīgs!
    Dzīvē visu var paspēt, gluži mana motivācija.
    Paldies, Marek, par bildēm un par to, ka esi!

  • eees eees

    Cilvēks, kas visur atradīs kadru, ko noķert. Pat manās kāzās iemanījies pirmais iemūžināt ;)
    Apsveicu ar titulu! Novēlu, lai iespējas vienmēr saskanētu ar vēlmēm! Lai netrūkst enerğijas turpināt mūs priecēt ar foto! :)

  • druupijs

    Bez Mareka Stirnu buka takas vairs nav iedomājamas!
    Apsveikumi!
    Lai vienmēr pietiek laika tam,ko sirds kāro!

  • voļda voļda

    Supervīrs!Apsveicu.Liela uzņēmība-atmaksājās.
    Fotogrāfs un cilvēks ar lielo burtu.Sekmes ,panākumiem bagātu turpmāko dzīvi.

  • MRX MRX

    > Dmitrijs, paldies. Viena piemēra un receptes nav, bet skaidrs ir viens – jādzīvo jēgpilni un tā, lai aiz tevis paliek pēdas, kas vēl kādam ir nozīmīgas.
    > ilZZuks, nogurums? Pirmo eizi mūžā to sajutu tiēši šonedēļ, kad pirmo reizi mūžā pagaršoju antibiotiku kursu :D Pēc tām antibiotikām ķermenis kļūst par pamatīgi iztukšotu švammi… Reti riebīga sajūta :)
    > eees, starp citu, apsveicu! Rīt jums kāzu jubileja!!!! :)
    > druupijs, es atkal sevi nevaru vairs iedomāties bez Stirnubuka, kā būtu, ja nebūtu tāds zvērs… :)
    > Voļda, paldies, tiekamies takās un trasēs un, es ceru, arī 23.jūnijā un vienas sevišķi nozīmīgas un garas “takas” :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.