“Ellīgi grūti, bet sasodīti skaisti gan!” tā par daudzdienu augstkalnes taku skriešanas sacensībās Nepālā piedzīvoto secina Rimants Liepiņš. Stirnu buka sacensību organizators meta izaicinājumu vienām no pasaulē grūtākajām skriešanas sacensībām Manaslu Mountain Trail Race, deviņās dienās Himalajos veicot 170 km un šķērsojot kalnu pārejas 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tuvojoties šādam augstumam, cilvēka prāts retinātajā gaisā bieži vien vairs nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt — piemēram, viens no Somijas sportistiem trīs no savas dzīves stundām augstkalnē pazaudēja un vairs neatcerējās, kā trasē izģērbies kails un nogāzies gar zemi… Pamēģiniet paskriet šādos apstākļos! Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Gadu noslēdzot, par mēneša skrējēja kandidātiem kļuva tie skriešanas pārstāvji, kuri ir spīdējuši zenītā ne tikai kādā konkrētā mēnesī, bet visa gada un ne tikai aizgājušā gada griezumā. Lai piedod pārējie, bet šis kandidāts bija grūti pārspējams. Kurš gan viņu nav pamanījis? Un, atzīstās, kurš vēl nav nonācis viņa bildēs? Vērojot fotogrāfijas viņa Facebook laika joslā, rodas sajūta, ka viņš ir klonēts, jo paspēj pabūt burtiski visur. Tā vien šķiet, ka viņam diennaktī ir iedalīts vairāk par 24h un lielākas enerģijas rezerves nekā lielai daļai citu cilvēku. Jāatzīstas, ka līdz šim arī nezinājām, tieši cik daudz. Ņemot vērā, ko viņš jau ir paspējis savā dzīvē piedzīvot un izbaudīt, gribētos domāt, ka intervējam kādu jau pensijas vecuma vīru (Marek, neņem ļaunā) – kamaniņas, golfs, riteņbraukšana, ziemas peldēšana, fotografēšana, skriešana… Ir skaidrs viens, ka ar vienu interviju ir par maz, bet centāmies. Mareks Gaļinovskis (MRX) arī savās atbildēs ir visaptverošs un entuziasma pilns. Lūdzu, uzlādējieties arī jūs, lasītāji! Lasīt tālāk. Par lēkāšanu Liepājas pusē. Pirmsskrējiena bažas piepildās. Uz Liepāju sabrauc tik daudz skrējējdraugu, ka ar visiem ne apsveicināties, kur nu vēl aprunāties. GatavošanāsŠim skrējienam gatavošanās bija. Šī un pērnā gada mērķi par piecīti esmu jau nolicis plauktiņā “2018. gada plāni”. Tāpēc pievērsos Izrāviena sērijas noslēdzošajam posmam. Pa lielam – prieka pēc, jo kopvērtējumā savu pozīciju izmainīt nevaru. Irinas plāns 80, 80, 70, 70 pa nedēļām gandrīz izpildīts. Mani gan iedrošina, ka piecīti vēl var izskriet. Skatīsimies, ja būs veselība un kaut kāda cerība noskriet kaut OreMani, ja ne 17 minūtes, tad… varbūt. Lai dzīve neliktos tik garlaicīga, Kārļa musināti ar Edgaru saderam uz picu.
Iepriekšējais vakars ar gardu maltīti no Inas un Laumas. Laimonis ierodas, kad jau guļam un dodas prom, kad vēl guļam. Rītā savācam vēl Edgaru un ierodamies sacensību centrā. Iesildoties skrienu ar koptreniņotājiem – Rolandu, Gintu un Gaidi. Ik pa brītiņam uz Lībiešu ielas satieku kādu pazīstamu un pārmiju kādu vārdu. Katru reizi nākas ķert rokā koptreniņotājus. Pēdējā reizē uz asfalta noķeru zaķi. Plaukstas dedzina noberzumi. Asums iegūts. Pats skrējiens Kā jau ierasts, starta koridoru ieņemu, pārlecot sānu barjerai. Nostājos drošā attālumā no līderiem, tomēr ne pārāk tālu. Plāns iesākt pirmo km prātīgi tiek izpildīts un sirsniņa pamazām iestrādājas. Jostiņa šoreiz nepaņemta – lieks smagums un uztraukumu avots.
Kad pirmais km prātīgi pieveikts, sākas Mednieku iela. Kāpinu tempu un skrienu varenajiem lēkātājiem garām. Temps augsts, gluži kā Liepājas stundā. Tikai šoreiz, cerams, pulkstenis nemelo – 4:02. Skrienot pa takām, jūtos komfortabli. Temps ir ērts. Tas nozīmē, ka neskrienu uz maksimumu, bet arī ar šo pietiek, lai pāris reizes kluptu un zaudētu brilles. Brilles noderēja gar Mellupīti, raibajās lapās grūti saskatīt izciļņus. Tā nu pirmajās takās atvelku elpu un uz asfalta kāpinu. Tavu brīnumu – to dara arī citi, bet par kapeiku ātrāks esmu, izņemot to vienu meiteni, ko izmantoju par tempa turētāju. Kura sākusi tik pat prātīgi, tagad pamazām iet visiem garām. Augumā neliela. Neatpazīstu, Ļaujos stereotipiem un nodomāju, ka varbūt kāda lietuviete. Paskrienam garām bariņam ātro meiteņu, tai skaitā Gīčai, Irinai un Agnetai. Pēc dzirdināšanas punkta Rimants uzmundrina. Tas iepriecina. Turpinu dzīt garām kopā ar tempa turētāju, kas skrien kādus 10 – 30 metrus pa priekšu. Nav daudz, varētu noķert, bet šitā ir ērtāk. Pie memoriāla paskrienu garām Ruslanam.
Griežam riņķī. Domāju, ka pludmaes noskrējiens dos man kādas priekšrocības, bet tur pat vien esmu. Brīžam tuvāk savam tempa turētājam, brīžam tālāk. Pludmalē drusku sajūtu labo celi, kas visu sezonu ir viegli krakšķējis, tā kā nepabarots. Lūdzos, lai nesāk sāpēt. Kāds iekomentē, ka priekš tempa 5:00 esot drusku tā kā par ātru. Sākumā nesaprotu joku, bet, tālāk skrienot, saprotu, ka domāts 5 min. uz km. Skrienu ar Viļņas tempa turētāju kreklu. Mūsu sarunu sadzird Edgars un, tavu brīnumu, kāpina tempu. Zināju, ka tā būs. Nu neko, apdzīšana drusku atceļas. Fortu beigās tomēr aizskrienu garām Edgaram. Īsti nevaru izdomāt, kā lai uzmundrina, un nodomāju, ka varbūt mana klusēšana viņam liks sakost zobus. Skrējiens pa betonu kori pēkšņi beidzas brīdī, kad gandrīz jau esmu gatavs apdzīt savu tempa turētāju. Sperot lielus soļus, augstie pakāpieni ļauj man pietuvoties. Paskatos lejā – drusku par augstu, lai lektu. Griežu atpakaļ un dzirdu: “Tikai lūdzu nelec man virsū!”. Turpinām apdzīt pa kādam skrējējam, līdz pamanu priekšā Anitu. Mana TT pieskrien pie Anitas un sāk čalot. Vēl joprojām neatpazīstu, kas viņa ir. Kāpums uz augstāko punktu paiet nemanot. Spriežot pēc sarunāšanās, meitenes pārāk nenopūlas. Man iet drusku grūtāk. Esmu tuvu maksimumam ar domu, ka jātiek līdz galam. Noķeram Uģi Inku, drusku vēlāk arī Viktorīnī. Skrienot kalniņā, drusku pastumju Viktoru un sajūtu viņa pagalam slapjo un jau padzisušo kreklu. Šis krata ar galvu – nevajagot, esot nolūzis. Nodomāju – kāds nekāds, bet tomēr Riekstu skalps. Atceros Viktora rīta jociņu, ka rīta putra man būšot smaga un es nevarēšot ātri paskriet. Brilles ar sviedriem aizlipušas, nākas ņemt nost. Priekšā paliek šķidrāks no dalībniekiem. Esam garām Anitai. Jautāju savam TT, vai redz kādu priekšā. Atbilde – nē, tātad esam pirmie!!! Pozitīvs jociņš. Pa pauguriem man skrienas drusku vieglāk par savu TT un beidzot viņu noķeru. Nu ko, beidzot uzzinu, kam skrēju pakaļ – Ilonai. Tagad pa priekšu skrienu es un kā aiz tempa turētāja var justies Ilona. Šķiet, viņai gan tas visai nav vajadzīgs. Viņa skrien savā tempā.
Mīkstajās pludmales smiltiņās nevaru atrast cietāku pamatni. Brienu, un mana TT atkal ir garām, bet tagad jau zinu, ka tūlīt būs jāšķiras. Dzirdināšana, speķītis un trases šķiras. Uz brīdi jāmeklē pašam trases apzīmējumi, tas man visai nepatīk. Uģis un vēl kāds arī pakausī elpo. Kreisā kājā ikra augšpusē velkas kopā krampī. Negribu!!! Cenšos skriet saudzīgi. Apstājoties un pamasējot, iespējams, būtu labāk, bet nav laika. Kilometra laikā atiet. Mēģinu ķert rokā kādu gaišāku kreklu. Tas pamazām arī izdodas. Un, tavu trešo brīnumu, tas ir vēl viens Rieksts – Gatis Štulbergs. Šis elpo samērā smagi, bet cīnās uz priekšu. Es elpoju vienmērīgi, bet uz priekšu iet arvien lēnāk. Uģis ir garām un attālinas. Cenšos turēties līdzi, bet uz Viestura ielas vairāk par 4:14 no sevis nevaru izspiest. Saprotu, ka sāku lūzt. Man garām paskrien kāds triatloniska paskata skrējējs. Sāku bažīties, vai otrs skalps neizslīd no rokām un vai Edgars mani nesaķer rokā. Garām skrien vēl kāds, bet kāda balss no aizmugures viņam jautā – neesi apmaldījies?, uz ko Ruslans droši atbild, ka nē. Nākas viņu apbēdināt. Mierinu, ka vismaz varēja mani apdzīt. Kalnos sparīgi kāpju. Te jau trase pazīstama. Sadzirdu Riekstu bungas Sprinta etapā. It kā tempu esmu mazliet samazinājis pirms Sprinta etapa, bet pārāk palēnināties arī raustos, jo konkurenti ir tepat aiz muguras, un picu ēdīs tas, kurš būs pirmais finišā, nevis pirmais Sprinta kalnā. Liepājnieču un bungu straujā ritma uzmundrināts, dodos Sprinta kalnā. Pašam liekas, ka augšā iet diezgan jaudīgi. Vēlāk gan izrādās, ka Edgars šo posmu iespējis par 6 sekundēm ātrāk. Pēc Sprinta neapstājos, bet elsodams klumburēju tālāk. Atkal nedaudz nenolasu marķējumu. Priekšā tuvumā neviena nav, ko nevar teikt par aizmuguri. Pāris šakāļi medī sagurušu lauvu. No finiša puses pretī nāk finišētāji un uzmundrina, ka finišs vairs nav tālu, lai saņemos. Mana sirsniņa saka, šis tūlīt būs par daudz, tāpēc tempu kāpinu ļoti plūdeni, cerot, ka ar to pietiks, lai nosargātu pozīciju. Bet sekotājiem arī kāds sabļauj virsū, un dzirdu, ka man tuvojas. Nu neko – jāliek klāt. Galu galā šis brīdis ir viens no interesantākajiem sacensībās. Pusceļā līdz finišam dzirdu, kā sekotājs noelšas, ka līdz finišam vēl tālu un atlaiž tempu. Es tikmēr tempu noturu, bet tagad man ir cita raize – neuztaisīt episku kļūdu ar sarautu krampi 30 m pirms finiša.
Šakāļi nenoķēra. Esmu brīvībā – finišā. Saņemu finiša labumus, paspiežu roku konkurentiem. Aivis un Dzintars jau finišā. Arī viņi šodien bija pa spēcīgu man. Malači, prieks par šādiem konkurentiem.  Elīna finišā priecīga, ka var atkal izbaudīt skriešanu. Finišē Irina, Edgars. Es neatsildos ne soļa. Šķiet, to esmu nolēmis jau pirmajos soļos pēc finiša. Galu galā – sezonas pēdējās sacensības. Kam vairs rūp, cik ātra būs atjaunošanās. Dienu vēlāk gan es domāju citādi, jo ceturtdien LOV un iespējams slodzes tests. Pavasarī mani nobeidza 18 minūtes un pēc nedēļas pusmaratons. Redzēsim, ko rudenī izdarīs pretēja kombinācija ar 5 dienu starpību. Irina ir ļoti priecīga un dalu šo prieku ar viņu. Skrējiens ir beidzies. Traumu nav un tas ir lieliski. Nevaru sūdzēties ne par taktiku, ne izpildījumu. Noskrēju diezgan tuvu savam maksimumam.  Piestāju pie SK Dzērvene sezonas noslēguma tortes.  Pirms apbalvošanas pļāpāšana ar skrējējdraugiem.  Edgars saprot, ka ir pirmais Izrāviena seriālā. Vakars Pāris vakara dziesmas – RIGA Reggae – Zvans Pie Durvīm un Eric Clapton – Cocaine. Dažas vakara vietas – Red Sun Buffet, Miezis & Co, Fontaine. Daži vakara ali… . Visgaršīgākais tomēr bija pirmais pēc finiša – Senču alus kopā ar Edgaru. Uz centru kā uz lauku diseni – pārpildītā autiņā. Bet centrā, kā jau centrā. Ar labi nogaidītu, bet gardu maltīti. Kas gan nav gards pēc tāda skrējiena? Prieks, ka vakaram pievienojās arī Signis un Rimants. Pavisam Normāli čaļi. Tikai labākie. Kompānijā vēl daži labākie – Uldis, Ilona, Anete, Andris. Dažas svinīgas uzrunas. Sev paņēmu Ilzes teikto – lai arī turpmāk mēs skrietu prieka pēc. No savas puses uzrunai nenobriedu. Ko tur lai saka… Padies, ka esat draugi. Svinam dzīvi. Un neaizmirstam arī tos, kas nav mūsu draugi. Vakara noslēgumā Rimans mazliet vīlies – neviena kašķa. Signis dedzina uz deju grīdas. Rīts
Rīts pienāk pēc kādas 1 vai 2 gulētām stundām. Ir sācies jaunais skriešanas gads. Vecgada vakars godam nosvinēts. Ciemos stūrē Rieksti un Vāveres. Cepam pankūkas un mielojamies. Par brīnumu ceturto reizi, pankūkas nepazūd vienā rāvienā. Matīss šajā rītā izēd kādu citu māju. Skatāmies Vāveru un Riekstu gada apskata video un iedvesmojošus video no kalniem. Laimīgu jauno gadu!
Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..? Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk. Un varbūt tieši šīs lielās steigas dēļ arī pats skrējiens izvērtās varen raits un veiksmīgs. Kā saka – ātrāk skriesi, vairāk laika paliks ultras organizēšanai! Tik ātram kā Miķelim gan man vēl joprojām nesanāca būt, bet biju viņam jau tuvāk kā iepriekš, un nešaubos, ka drīz vien es viņu atkal panākšu. Dzirdi, Miķeli? Jā, bet, ja pēc šī uzsaukuma izlasīšanas arī Miķelis sasparosies VĒL vairāk un sāks skriet VĒL ātrāk, arī tad nebūšu palicis zaudētājos – PaBaso.lv komandai tas tikai dos VĒL vairāk punktu atlikušajos šīs sezonas posmos. Win-win! Kaut kā ļoti fiksi šoreiz uztipināju arī kalniņos, ne tik bieži pārejot soļos, kā to nācies darīt citos šī gada posmos. Vienmēr esmu teicis, ka kalni nav priekš manis un ka esmu tīrs asfalta skrējējs, tāpēc šoreiz kalnu pārvarēšana skriešus man pašam pat izraisīja pozitīvu pārsteigumu – nav jau tā, ka es pēdējā laikā būtu sācis trenēties kalnos. Rezultātā pirmo reizi šosezon finišēju starp 20 labākajiem (vispār laikam pareizāk jāteic – ātrākajiem –, varbūt tie arī nav tie labākie pēc dabas, kas to zina), turklāt 20. vieta atpalika no manis gandrīz par minūti.  Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns. Pēc finiša jutos labi, nebija nekādu problēmu vai sāpju, tāpēc sāku pārdomāt iespēju rīt startēt arī LSC šosejas skrējienu 5. posmā. Šo savas dalības iespējamību divās sacensībās divās secīgās dienās man bija ļauts pārdomāt pavisam mierīgi, kamēr atceļā gaidīju, kamēr ceļu policists aizpildīs dzelteno lapiņu. Rezultātā atcerējos par savām jaunības dienām, kad nereti gadījās šādi startēt divas dienas pēc kārtas, bet reiz arī trīs sacensībās četru dienu laikā. Nekādu konkrētu lēmumu gan nepieņēmu, atstājot izvēles izdarīšanu uz rītu, jo, pirmkārt, rīts esot gudrāks par vakaru, bet otrkārt – un tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc man patīk LSC mači – šīm sacensībām nav nepieciešama nekāda iepriekšēja pieteikšanās – Tu vienkārši ierodies pusstundu pirms starta, samaksā dalības maksu un stājies uz starta līnijas! No rīta piecēlos tieši tāds pats, kāds aizgāju gulēt – nekas vēl joprojām nesāpēja, nebija nekādu noguruma pazīmju un nekāda attaisnojoša iemesla šodien tomēr nesacensties. Turklāt, kā jau augstāk minēts – es taču tomēr esmu asfalta skrējējs! Aizbraucu uz Uzvaras parku ar velo, lai jau laicīgi sāktu iesildīties īsajam un tādēļ ļoti ātrajam piecu kilometru skrējienam, jā, tam pašam saucamajam good old 5K. Te vēl nekad nebiju skrējis, tāpēc iesildoties (tagad jau nopietni – skrienot –, ne vairs ar velo) kārtīgi izpētīju trasi – 1.5 km garo apli ap parku –, jo bija pamatotas aizdomas, ka te es nevarēšu skriet nevienam līdzi, kā to daru lielākās sacensībās. Spēcīgie skrējēji pārsvarā reģistrējās 30 km skrējienam, un bija skaidrs, ka jānotiek kaut kam neiedomājamam (piemēram, man jāsalauž kāja), lai es šodien neuzvarētu. Taču ar uzvaru vien es negrasījos apmierināties. Mans galvenais mērķis bija mēģināt pabīdīt latiņu tuvāk maģiskajai 17 minūšu robežai, uzlabojot savu personīgo rekordu. Lai arī no vakardienas it kā nekāds jūtams sagurums nebija manāms, nebiju drošs, vai to nemanīšu arī, skrienot tempā ap 3:30 min/km. Mans šī brīža rekords bija 17:51, kas ir temps 3:34 min/km. Kārtīgi iesildījos, vairāk kā parasti, un biju gatavs startam. Starts! Aizskrienu, atpakaļ neskatīdamies, cik tālu no manis atpaliek nākamais skrējējs. Tāpat neskatos arī savu tempu pulkstenī. Esmu nolēmis tur ielūkoties tikai katra kilometra beigās, lai redzētu, cik ātri esmu noskrējis kārtējo kilometru, nevis visu laiku nervozēt par tempa uzturēšanu. Tas man arī iepriekš bieži vien nācis tikai par labu. Pirmais kilometrs nopīkst, skatos – 3:23. Woo-hoo, tāds temps man dotu finiša laiku zem 17 minūtēm, bet, reāli domājot, ir skaidrs, ka tas iznācis tik ātrs, tikai pateicoties starta adrenalīnam. Otrais kilometrs – 3:32. Sāku pie sevis rēķināt, cik sekundes esmu priekšā 3:30 min/km tempam, kas man finišā dotu rezultātu 17:30. Pašlaik tātad apdzenu šo laiku par 5 sekundēm. Trešais kilometrs – atkal 3:32. Vēl divas sekundes zaudētas, tātad esmu pusapaļajam laikam 17:30 priekšā vairs tikai 3 sekundes. Ceturtais kilometrs – 3:31. Nu ļoti stabili man skrienas, ņemot vērā, ka starp šīm kilometru atzīmēm pulkstenī ne reizi neieskatos. Vairs tikai 2 sekundes esmu priekšā savam mērķa laikam, tātad atliek tikai pēdējo kilometru noskriet tāpat kā visus iepriekšējos. Skrienu, cik spēju, līdz šķērsoju finiša līniju pēc 17 minūtēm un.. 31 sekundes kopš starta brīža.. Lai arī piekto kilometru esmu noskrējis pa 3:28, kopumā mans Garmins samērījis šiem pieciem pa virsu vēl 20 metrus (TIKAI 20 metrus – tā ir apbrīnojama precizitāte).  Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis. Vēlāk gan aizdomājos – šie liekie 20 metri taču man prasījuši tikai 2.4 sekundes; pirms piektā kilometra biju mērķa laikam priekšā 2 sekundes un vēl 2 sekundes vinnēju pēdējā kilometrā.. Tātad kopā man būtu bijis jāfinišē ar laiku ap 17:28. Bet nē, izrādās, ka viltība ir tajā, kā Garmins rāda kilometru laikus – viņš tos nevis noapaļo, bet gan rāda tikai veselo sekunžu daļu. Reāli mani kilometru laiki bijuši šādi: 3:23.6, 3:32.5, 3:32.3, 3:31.5 un 3:28.8. Un, kā redzams, šī sekundes daļas aiz komata kopā savākušās liekās 2.7 sekundēs.. Kādiem gan sīkumiem nesanāk pievērst uzmanību, cīnoties par noteiktu robežu pārvarēšanu.. Lai vai kā, esmu savu personīgo rekordu vecajā labajā piecītī labojis par veselām 20 sekundēm, un nu 17 minūšu sasniegšana man pat sāk šķist visai reāla. Jā, tik tiešām vienubrīd bija tā, ka šis mans šīs sezonas mērķis likās tik tāls un nereāls, ka gandrīz vai gribējās tam atmest ar roku. Bet nu tā vairs nav. Ja ne šosezon, tad nākamo, bet 17 minūtes noteikti kritis, lai vai ko Ansis par to domātu! Raksts pārpublicēts no http://oreman.wordpress.com
Ne velti visas virsotnes tiek sauktas par камень vai akmeni. Katra no tām ir kā liels, dažāda izmēru, formu un dzīvīguma pakāpes akmeņu krāvums. Nupat esi ticis galā ar četrus kilometru garu nolaišanos pa šiem akmeņiem un iekļūsti taigas tipa mežā. Kroplas priedes, akmeņaina, dubļaina un saknēm pilna taka. Viss nosmaržo pēc lāču voljēra. Apstāties, lai apdomātos, nevari, jo tad tev apkārt lidojošam kukaiņu baram būs iespēja nosēsties un sākt savu кровососущий vai asins sūkšanas misiju. Lasīt tālāk.
Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā. |
2024. gadā: noskriets - 143551.61 km skrējuši - 307 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 6681.25 km skrējuši - 242 biedri skrējieni - 690 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.
km 
-