Miami maratons pievarēts

Viss sākās jau 2009. gada septembrī. Bija pēdējā diena, lai pieteiktos Dublinas maratonam. Uztraukums bija liels, jo pēdējie desmit gadi bija diez gan neaktīvi pavadīti sportiskajā ziņā. Gadu atpakaļ biju atsācis reizi nedēļā sporta zālē skriet pakaļ florbola bumbai un gada laikā biju noskrējis divus 10km skrējienus, un dažus 5km skrējienus. Rezultāti… tie lai labāk glabājas arhīvos.

Lai, vai kā, pieteicos skriet Dublinas maratonu. Iegādāju jaunus skriešanas apavus un nolēmu pa vakariem krosiņus skriet. Ja tagad atskatos, tad mans pirmais maratons bija liela avantūra. Tik vai pirmie visiem tādi nav?

Skriešanas treniņi notika neregulāri, bez jebkādas sistēmas un kilometru daudzums ļoti mazs. Sevi mierināju ar domu – ja ne fiziski esmu spēcīgs, tad varbūt vismaz psiholoģiski.

Dienu pirms lielā skrējiena bija aizgājis uz florbola treniņu un mazliet traumēju potīti. Ejot nācās pieklibot. Sildīju ūdenī sāpošo vietu, smērēju sildošos krēmus un smērēju vēsinošos krēmus. Maratona rītā situācija īpaši nebija uzlabojusies.

Skrējienā bija grūti un tajā pašā laikā interesanti. 4 stundas 11 minūtes 31 sekundes. Kājas sāpēja kādu nedēļu vēl pēc tam. Bet emocijas, kādas pacilājošas emocijas. Āķis bija ieķēries lūpā. Nevis kāds parastais, bet trīsžuburnieks. Makšķerētāji sapratīs.

Tad nu ārstējot kājas, sāku meklēt iespējas vēl kādā maratonā piedalīties. Uzdūros Miami maratonam 31. janvārī. Trīs mēneši, lai sagatavotos rūpīgāk un nokārtotu atļaujas iebraukšanai ASV. Tā kā ir bezvīzu režīms, tad it kā nevajag Latvijas pilsoņiem. Problēma ir tajā, ka man iepriekš bija atteikta vīza. Pat divreiz. Nemetu uzreiz plinti krūmos. Izstudēju kas ir kas bezvīzu pieteikšanās mājas lapā. Aizpildu visu nepieciešamo un gaidu. Par lielu prieku man tiek apstiprināta ceļojuma atļauja. Tai pat laikā piebilstot, ka atļauja negarantē ielaišanu ASV –  muitas un robežsardzes virsnieks robežas pārejas punktā pieņems galīgo lēmumu.

Laiks līdz 27. janvārim laiks paiet nemanot – skrienot krosiņus, peldot baseinā, mazliet cilājot svarus (veicot pietupienus, ar svaru stieni uz pleciem).

Lidojuma dienā uztraukums vairāk par tikšanu iekšā valstī un nevis garo pārlidojumu. Pārsēšanās Londonas Hītrovas lidostā. Esmu veiksmīgi iekļuvis Boeing 747-400, nākamā pietura – Miami Starptautiskā lidosta. Piezemējamies. Gājiens pa koridoru. Rindas izstāvēšana līdz imigrācijas darbiniekam. Kāpēc braucu, kurš maksājis par biļetēm, kur palikšu? Saku ka uz maratonu. Vai es domājot uzvarēt? Atbildu ka nē, jo iespējams būs arī elites skrējēji, un tos man nenoskriet. Zīmogi pasē, uz imigrācijas lapas un lai man veicas! Skriešana dažreiz noder formalitāšu kārtošanā.

Uz maratona Expo dodos jau pirmajā dienā. Kā jau uz e-pastu bija atrakstīts, 3254 mans numurs. Apskatu vēl visādas ar skriešanu saistītas preces. Nopērku Asics zeķes (iespaidojos no Mošķis slavinājumiem), enerģijas batonus un želejas. Redzēju arī stabilitātes aproci, ko bija pieminējis Mošķis aprakstā par San Francisko maratonu. Bija pat demonstrējumi. Pavēroju kā citus mēģināja apgāzt. Vēlāk jau pēc maratona vēlreiz studējot sadotos bukletus, uzzinu ka Expo lasīja lekciju Ryan Hall, elites maratonskrējējs. Tāpat arī Arturo Barrios, pirmais, kurš noskrējis zem stundas pusmaratona distanci.

Diena pirms maratona paiet totālā relaksācijas režīmā. Ēdu makaronus, piespraužu numuru pie skriešanas krekliņa, ar līmlenti salīmēju skriešanas trases karti, dzeru enerģijas dzērienus, iztīru no apavu zolēm smilšu graudus, pielieku Chrono Track D-tag pie apava šņorēm. Vakarā pirms sacensībām aizstaigāju līdz pludmalei, nopeldos, pārģērbjos sporta tērpā un noskrienu kādas 45 min ar izstaipīšanos vidū.

Iepriekšējā vakarā viesnīcas reģistratūrā pasaku, lai man modinātāja zvanu uzliek uz 3.30 no rīta. Pats sev arī trīs modinātāja zvanus uzlieku. Kā jau tas notiekas, pamostos pirms zvana. Saģērbjos, aplīmēju autobusa biļetes lentu un skriešanas limitu lentu ap roku. Ņemu drēbju maisiņu un dodos uz autobusu. Izejot no viesnīcas, redzu vēl vienu tādu pašu ar maisiņu iznākam no tās pašas viesnīcas. Vārds pa vārdam, un konstatēju ka viņš ir no Lielbritānijas. Tiekam līdz autobusam, izstāvam mazo rindu un ceļš uz starta vietu. Salīmēju krūtsgalus, sasmērēju kājas ar Deep Heat (čūsku inde), uzprasu kādam sportistam, lai mani nobildē, paņemu enerģijas batonu un dodos atdot mantu maisu glabātuvē. Gaidot rindā apēdu batonu. Pēc tam veicu mazu iesildīšanās skrējienu. Izlokos pēc tā un gājiens uz starta koridoriem. Esmu savā un tagad tik jāgaida atklāšanas runa un starta šāviens. Satieku arī savu ritma grupu, kurai pieteicos Expo. 4 stundu grupai pieteikušies diezgan. Saprotu ka skrējiena sākumā man kopā ar viņiem nesanāks skriet – pārāk daudz mūs, un apkārtējo skrējēju. Un tā kā man mērķis tomēr ir zem 4 stundām, tad būs vien jāķer ātrākas ritma grupas trases gaitā.

Kāds saka runu, bet no vietas kur es atrodos, nav ne saredzams, ne sadzirdams. Izšauj sarkanas raķetes gaisā un tas tad ir starts. Oficiālais starts it kā bija paredzams 6.15 no rīta. Vēl ir tumšs. Līdz starta līnijai tāda mīcīšanās vien sanāk. Paskriet nav iespējams. Iela gan ir plata, bet cilvēku ir daudz vairāk. Pirmā dzirdinātava pie 3. jūdzes (≈ 5km). Skrienu tai garām. Dzenu arī soļotājus/staigātājus. Skrienot pie sevis domāju – kur gan viņi saradušies? Skrienu garām arī otrajam dzirdinātavas punktam – neesmu izslāpis un laiks ir daudz svarīgāks. Joprojām turpinu apdzīt. Ir gan domas vai neesmu uzņēmis par ātru tempu, bet mierinu sevi, ka jūtos spēcīgi, un ka citi skrējēji un skrējējas ir par ātru uzņēmuši tempu, un tagad viņiem sākas ātrā starta lūziens. Man tāds nav.

Sāk jau aust diena. Pie 5. jūdzes (≈ 8km) paņemu ūdens glāzi, lai izskalotu muti un seju apmazgātu. Paskrienu garām savai viesnīcai. Ap 7 jūdzes (≈ 11km) posmu apēdu savu pirmo želejas iepakojumu. Otrs lai paliek vēlākam laikam. Ik pa lielākam posmam ir uzstādīti starta laika pulksteņi trases malā. Pēc ritma lentes, kas man ap roku, redzu, ka esmu ātrāks par tur minēto laiku. Pie 9. jūdzes (≈ 14km) apēdu pusi no banāna un sāku klausīties mūziku ritma uzturēšanai.

Ap 12. jūdzi (≈ 19km) gar ielas malām parādās cilvēku masas. Drīz ½ maratonisti atdalās no trases. Mūziku tagad klausos no ielas malā muzicējošajiem un izbaudu skatītāju ovācijas un uzmundrinājumus. Uzreiz pēc pusmaratonistu pazušanas jūtams brīvums. Turpat vai 1 pret 4 attiecība (2920 maratona finišētāji, 11 301 pusmaratona finišētāji). Iela daudz brīvāka un man šķiet, ka mēs maratonisti tādi jokaini liekamies. Vēl tikpat jāskrien. Tagad jau katrā dzirdināšanas punktā ņemu enerģijas dzēriena glāzi vai/un ūdens glāzi. Pēc ielas pulksteņiem un lentas aproces secinu, ka man ir 4-6 minūšu pārsvars. Savu želeju arī apēdu un pat organizatoru sarūpēto, ko izsniedz trases malā.

Pēc 22. jūdzes sākās. Sākās siena. 22 jūdzes ir tas pats kas 35 km. Nav daudz palicis līdz finišam. 7 km jeb 4 jūdzes. Tagad ir fiziskās izturības pārbaude un, protams, arī psiholoģiskās. Cīņa ar sevi, ar savu prātu. Trase veidota tā, ka no 22 jūdzes skrien gar vienu ielas malu, pie 23. apmet loku un skrien gar ielas pretējo malu. 24. ar 22. jūdzes atzīme turpat vien blakus. Grūti. Vēl 2 palikušas līdz finišam. Finiša tuvums dod spēkus un jau raitāks solis parādās 25. zīmes tuvumā. Līdz 26. kāpinu tempu. Sanāk pat kādus apdzīt. Lieku sevi visu ārā. Finiša taisnē abas ielas malas skatītāju pilnas. Man priekšā skrējējs. Nesanāk noķert. 2 sekundes aiz viņa. Finiša pulksteņa rezultāts 3:40:03. Vēlāk skatoties rezultātus, esmu viņu pēc čipa laika novinnējis. Mans koridors bija aiz viņējā.

Uzkar kaklā finišētāja medaļu. Skaista un liela. Un griežās. Man jau pašam prieks. Par paveikto. Čipa laiks – 3:34:28. Sanāk vairāk kā 25 minūtes uzlabojis savu personisko rekordu.

Ātri saņemu no glabātavas mantu maisu, palūdzu, lai mani nobildē un prom uz viesnīcu. Plāns ir tikt uz NHL spēli. Ceļš līdz turienēm ir tāls, un ar vairākām sabiedriskā transporta maiņām.

Skaitļi

• Čipa laiks 3:34:28
• Pulksteņa laiks 3:40:03
• 254 no 2920 finišētājiem
• savā grupā 35 no 215
• 10km 49:29
• 1/2 maratons 1:40:35
• 30km 2:28:25
• ritms 8:11
• Līdera laiks 2:28:39