Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Ne pārāk nopietns atskats par Vīnes maratonu

Skatoties no šodienas viedokļa pirmo maratonu noskrēju kaut kad ļoti, ļoti sen pilnīgi nesagatavojies, daļu distances vienkārši gāju, bet laikam jau līdz galam tiku, jo kā pierādījums mājās stāv Lielvārdes josta, kas tika pasniegta finišētājiem. Jā, tas bija Tautasdziesmu maratons, gadu man toreiz varēja būt 17-18, un man nav ne mazākās nojausmas par rezultātu. Vienu vārdu sakot, – nepatika un bija skaidrs, ka tas nav man un vairāk nekad nemēģināšu.

Kā dziesmā dzied “gāja laiks, gāja laiks” un pagājušajā gadā, veicot jau diezgan nopietnu treniņdarbu pirms Barselonas rogaininga, prātā iezagās doma, ka varbūt tomēr pamēģināt atkal. Satrenējies tā kā būšu, varbūt vēl reizi noskriet, “kamēr vēl var” t.i. kamēr veselība atļauj. Šī avantūra beidzās ar diezgan smagnēji pieveiktu Rīgas Nordea maratonu ar laiku 03:38:54 un pasmagām atmiņām par ~36. kilometru. Bet apbrīnojamā kārtā “sausais atlikums” bija tāds, ka gribējās vēl. Mazums, kas nāk prātā tuvojoties pusmūža krīzei…

Šis “vēl” pienāca jau pagājušā gada nogalē, noskrienot pirmo “ārzemnieku”  – Tallinas maratonu ar jau cienīgāku 3:26:33. Kā nākamo jau gribējās kaut ko lielāku – tādu, kur uz starta stāv “daudzdesmit” tūkstoši dalībnieku, tādus kārtīgus skriešanas svētkus. Diezgan ilgi apsverot visus par un pret, arī nokavējot dažu maču pieteikšanās termiņus, izvēle krita par labu Vīnei.  Plusi –  diezgan vienkārša loģistika: Air Baltic ķiršu cenas + palikšanas iespējas pie draugiem Vīnē + smuka trase un finišs uz sarkanā paklāja. Atlika tikai trenēties un gaidīt pavasari. Ar šo punktu kā reiz radās problēmas – auksta ziema, slinkums un tamlīdzīgas parastās atrunas. Papildus vēl visu ziemu un pavasari mocījos ar ceļgalu sāpēm un nedēļu pirms starta tiku pie šāda briesmoņa – “pēdas saites (fascijas) iekaisums”. Tā visa rezultātā maratona priekšvakarā nebija īpaši optimistisks noskaņojums attiecībā uz savu varēšanu.

Lai nu kā, sestdienas ļoti agrā rītā (4:00) startējam no mājām, lai 6:30 sēstos lidmašīnā. Air Baltic viss labi – stjuartes smukākās visā gaisa flotē. 7:30 pēc austriešu laika jau esam klāt, seko neliela nesaprašanās ar vilciena biļešu automātu un pēc pus stundas jau esam Vīnes centrā. Ar laika apstākļiem mums nav paveicies, no somas ātri tiek izvilktas visas apģērba rezerves, kuras gan nav pārāk lielas, jo braucām taču uz pavasari. Tāds arī it kā ir vērojams – zied viss, kas vien var ziedēt, kokiem lapas lielas, bet auksti gan. Pirmās dienas plānā Hundertwasserhaus, tad numura izņemšana maratona mesē, līkums caur finiša rajonu un Schonbrunnas pils.

Pa ceļam vēl jautrība veikalā, jo ne par ko negrib pārdot tikai vienu ūdens pudeli, esot jāpērk sešas. Varbūt bija citādi, taču tā ļāva saprast mana nojausma par vācu valodu. Maratona mesē cilvēku daaaaaaudz, jāstāv rindā pēc numuriem, izrādās, ka čips arī vēl jāīrē papildus un tas notiek citā vietā. Prezentu somu saņemu atkal citā halles pusē. Pati mese plaša, atrodams viss, ko skrējējs var vēlēties, bet viss tik dārgs, tik dārgs…  Iecerētās kompresijas zeķes tā arī paliek nenopirktas, nekas, kāju vēnas varēs uzelpot brīvāk. Tālāk jau ceļš atpakaļ uz centru, nedaudz jāizpēta finiša vieta un jānorunā vieta, kur satikšos ar atbalsta brigādi, lai saņemtu želejas devu pēc noskrietās pusītes. Jo maratona dienā, kad te būs 36000 cilvēki, diezin vai tik viegli būs ko atrast. In fine but partly windy weather conditions the organisers of the Vienna City Marathon registered a record total of 36,157 runners.The Vienna City Marathon is an IAAF Gold Label Race.  Apskatām kā tiek būvēts finišs. Sarkanais paklājs, lai gan nav tik sarkans kā bildēs, bet tomēr ir. Līdz ar to ar maratonu viss nokārtots, turpinām tūrisma daļu. Te nu jāsaka, ka Schonbrunn pils ar parku bija visa mini ceļojuma odziņa, patika ļoti un vispār – higly recomend. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka pie šīs pils bija iespēja atgriezties arī maratona distancē, gan vairs ne tik pacilātā noskaņojumā.

Vakarpusē vēl iegriežamies Rātsnamā, kur notiek oficiālā maratona “ballīte”. Citur laikam to sauc “pasta party”. Par brīvu te neko nedod, tātad mūs – “sviestmaižu ceļotājus” te īsti negaida. Drusku paklausāmies dzīvo klasisko mūziku un jau jādomā, kā tikt līdz sarunātajām naktsmājām, jo nostaigāti jau pamatīgi kilometri, kas nesola svaigumu rītdienas skrējienā. Vakars omulīgs un laicīgi dodos pie miera, jo garā pavadītā diena jau “spiež pie zemes”.

Nakts pavadīta ne pārāk mierīgi – sveša vieta, nervi, murgi par nokavēto startu utt. Parastais rīta rituāls – putra un esmu jau ceļā uz starta vietu. Bažas par to, vai nenoklīdīšu transporta sistēmā izrādās liekas, jo jau pie pirmās pieturas stāv maratonistu bariņš. Jā, šie uz maratonu, lai tik sekojot – nepazudīšot. Okei, sarunāts. Pirmais tramvajs jau tik pilns, ka pazaudēju, kam jāseko. Bet jau ir vienalga, skaidrs uz kurieni šorīt ved visi ceļi Vīnē. Nedaudz stress arī par to, vai nebūšu spiests skriet ar savu iesildīšanās drēbju maisu uz muguras, jo “papīros” rakstīts, ka drēbes jānodod transportam līdz 8:15 (starts 9:00). Bet ārā tik auksts, ka negribas neko vilkt nost. Labi, ka kaut kādā apskaidrības brīdī esmu iedomājies nopirkt plēves apmetnīti, kas nu ļoti noder pret brāzmaino vēju. Vēl noder turpat pie starta koridora esošās viesnīcas vestibils. 15 min pirms starta tomēr sadūšojos izlīst no siltuma, lai dotos starta koridorā. Terminatori, kuriem nesalst jau ir aizņēmuši visu man iedalīto starta koridoru (paredzētais finiša laiks 3:00:00-3:30:00). Labi, ka esmu miesās kārns, man vieta vēl atradās. Ja arī kāds kaut ko lamājās, tāpat nesapratu.

Apmēram šajā vietā laikam pirmoreiz iedomājos, ka kaut kā nav tās sajūtas, ka tūlīt, tūlīt saņemšu to sen solīto konfekti/rotaļu zirdziņu/pirmo algu, to sapņu piepildījumu… It kā taču bija sapnis atrasties šajā daudzgalvainajā pūlī uz starta līnijas, bet tagad nekā, nekādas emocijas… Kaut kur tur tālu priekšā uz starta līnija stāv pats Haile Gebrselassie un Paula Redklifa – dievišķais pieskāriens un klātbūtnes efekts. Man īstenībā vienalga – ir auksti, dodiet man skriet. Vācietis/austrietis rausta mani aiz plēves apmetņa, un kaut ko stāsta – laikam par to, ka tūlīt būšot starts, ka esot plēve jāvelk nost, bet man salst, tādēļ es viņam tā arī skaidrā latviešu valodā pasaku, ka man salst. Jāpiebilst, ka tā apmetņu/iesildīšanās tērpu izdabūšana no pūļa varēja no malas izskatīties smuki –  n-tie tūkstoši lidojošu plēves sainīšu. Nelaimīgie malā stāvētāji un garāmgājēji – dabūt 36000 drēbju sejā nav joka lieta.

Okei, atskan kaut kāds signāls, maucam. Tas ir mēs stāvam, kaut kur priekša droši vien mauc. Pamazām bīdāmies, bīdāmies un drīz vien jau tiešām var skriet. Te arī parādās lielā pūļa mīnuss  – jāuzmanās, jāmeklē brīvās trajektorijas un jāskatās, lai nerautos līdzi ne mana tempa skrējējiem. Trase no sākuma pāri tiltam, tas nozīmē – pret kalnu un vēju, bet vēlāk jau pa pilsētu. Skriešanai laika apstākļi, protams, ir ideāli, tikai vējš dažās vietās varēja nebūt.

Sākumā taupos ar domu, ka vēlāk pielikšu, un arī ar vēl vienu domu, ka gribas personisko rekordu, kaut par sekundi. Skrienas viegli un principā viss ir labi, jo kā par brīnumu nekas nesāp. Dusmas tikai par to, ka austrieši neveiksmīgi izvietojuši kilometru atzīmes, neredzu tās un tikai pēc noskrietā laika aptuveni ir nojausma, cik kilometru jau  noskriets (nopērc GPS pulksteni, lai redzētu, cik ātri skrien). Vēl nekur neredzu tempa turētājus, skrienot cenšos atcerēties, vai tiešām nekas “papīros” par tiem nebija minēts?

Un te nu jāsaka, ka esam nonākuši līdz stāsta kulminācijai, katastrofālākajai daļai man, jautrākajai skatītājiem/lasītājiem. Tuvojoties 10km atzīmei izrēķināju, ka viss iet pēc plāna, rekordam būt, jūtos labi, laiks dzeršanas punktā iedzert enerģijas dzērienu, lai papildinātu savas izsviedrētās sāļu rezerves. Organizatoru piedāvātais Powerade gan kaut kā man uzticību neievieš, bet jādzer. Un šajā brīdī maratons man praktiski beidzās. Grūti pateikt, kas īsti bija pie vainas, varbūt kāds vēdera vīruss, kaut kas ne tas apēsts, vai dzēriens, bet sekas bija spridzinoši momentālas un baisi skaidras. Vēderā sagriezās un sapratu, ka man VAJAG un tulīt. Un tā, ka kaut stāvi kājas krustām saspiedis, jo savādāk tūlīt līs ārā pa visiem galiem. Te laikam ielikšu brīdinājumu, ka cilvēkiem ar augstām estētikas jūtām tālāk, iespējams, lasīt nevajadzētu.

Lai atrakcija būtu jautrāka, 10. kilometrs distancē ir diezgan tuvu pilsētas centram, nav neviena parciņa, kociņa, sētiņas kur paslēpties izmisušajam. Vienīgā izeja – turpināt kaut kā virzīties uz priekšu ar cerību ka parādīsies kāda “iespēja”. Velti, iespēju nav, tuvojoties centram ir tikai aizvien pieaugoši atbalstītāju pūļi. Atmiņā ataust internetā redzēta fotogrāfija, kurā redzams skrējējs ar visu “labumu” notecējušu gar kāju…. Man atkrīt arī šī opcija, jo skrienu pusgarajās apspīlētajās biksēs, kas automātiski nozīmētu visa “labuma” klātbūtni vismaz vēl 2.5 stundas. Nopietni sakot, man pat nav vārdu, lai aprakstītu to totālo bezizejas un izmisuma stāvokli, kādā tajā brīdī atrados… Pēc aptuveni 2 – 3 km, brīdī, kad nopietni apsvēru iespēju raut nost bikses turpat trases malā, par mani kāds apžēlojās un tur jau tā bija – metrus 50 uz priekšu, gluži kā teiksmains putns, spīdinādama zaļi baltos sānus, pārspļaudama skaistumā visas Vīnes pilis – nedaudz paslēpusies atbalstītāju pūlī stāvēja pārvietojamā tualete.

Ticiet man, nav daudz labāku sajūtu uz zemes par to, kāda mani pārņēma tajā brīdī. Droši vien tie bija ātrākie un tai pat laikā ilgākie 50 metri manā dzīvē, krampjaini sažņaugts rokturis, rauju vaļā durvis, ar otru roku jau iekrampējies biksēs un FĀĀĀK – tur iekšā jau viens stāv bez biksēm un pārsteigtu seju! Šeit jau izmisums mani pārņēma otrreiz, tika pilnīgi nopietni apsvērta iespēja tomēr mesties iekšā un nogrūst to konkurentu no kārotās vietas. Laime ir tik tuvu, tikai plānu plastmasas durvju attālumā… Šeit iestarpināšu, ka viss šis pēdējais drāmas cēliens notika diezgan pamatīga pūļa ielenkumā, simtu acu priekšā. Skats no malas droši vien bija neatkārtojams, kā es sasējies mezglā lokos agonijā pie “apsolītās zemes” durvīm…

Tālāk pat īsti nav ko stāstīt, lai netraumētu arī tos lasītājus, kas ir tikuši līdz stāsta šai vietai… Katrā ziņā pagāja kāds laiciņš, kamēr iespēju robežās satīrījos un biju gatavs turpināt. Turpinājumā gan nekā jautra nebija – ar vēdergraizēm nocīnījos līdz pat distances beigām, vairāk pat morāli nekā fiziski sagrauts. Pēc pusītes savus atbalstītājus nesastapu, un labi vien ir – kur tad es to želeju likšu… Izstrādāju līdz sīkumam pieslīpētu tualetes apmeklējuma tehniku, ko beigās jau varēja nosaukt par perfektu un ļoti mazlaikietilpīgu.  Pašās beigās pēkšņi parādījās arī tempa turētājs uz 3:30, līdz ar to arī finiša spurtam bija vismaz kaut kāda motivācija…

Ja nopietni jāvērtē, tad nevaru teikt, ka man ļoti patika šis maratons kā tāds, iespējams man tomēr labāk patīk tie mazākie un vairāk sirsnīgie. Katrā ziņā Tallinas maratons joprojām manā atmiņā paliek kā vislabāk organizētais un jaukāko sajūtu izraisošais. Bet kā piedzīvojums šis noteikti nebija sliktāks un noteikti no atmiņas ir neizdzēšams. Un tas ir iemesls kārtējo reizi pasmieties par sevi. Priekā!

p.s. Ja kādam to sagribas atkārtot, tad reģistrācija nākamā gada pasākumam jau ir atvērta.

25 komentāri rakstam Ne pārāk nopietns atskats par Vīnes maratonu

  • Aldis B Aldis B

    Paldies par lieliski uzrakstīto rakstu. Lai cik tas nebūtu traģiski, izsmējos no sirds.Labi ka autors ir spējis par to tik kolorīti un tēlaini uzrakstīt.

  • turiburu turiburu

    Es arī smējos.Labi uzrakstīts.Labais (no lasīšanas viedokļa)! Bet citu reizi tā nebūs vai būs savādāk. Lai veicas turpmāk!

  • Kuks Kuks

    Bravo, andronkul!!! Gan par veikumu distancē, gan par literāro pienesumu :) Šķiet, ja šo kāds būtu uzfilmējis – būtu diezgan garantēts Oscar vai kkas tam līdzīgs dokumentālā kino žanrā :)

  • Aivars Aivars

    Sen tā nebiju smējies, paldies! :)

  • xorix xorix

    Es ar sasmējos un jutu līdzi…

  • Rainers Rainers

    Skumji,bet vienalga sasmējos! Kā lai no kautkā tāda izvairās?

  • Johny Johny

    Jautri un tragiski vienlaicīgi. Man palīdz kafija pēc putras brokastīs. Raksta sākumā patika par samocīto avantūru. 1.38 nav slikti priekš avantūras.

  • Aivars703 Aivars703

    Andronkul, vai pēc 10.kilometra ar skumjām neatcerējies Rogainus, kur šādas ķibeles atrisinās vienkārši un bez problēmām. Tas protams neattiecas uz salšanu agrā rītausmā. Tiekamies Lietuvas mežā. (man tikai lielais Maratons vēl priekšā)

  • mb mb

    Sen tā nebiju smējies, paldies! :)

  • Es arī smējos, skaļi! Labi, ka kolēģi nebija blakus! Paldies par rakstu!

  • Ivars Ivars

    Smieties ir labi, bet jāpalūdz arī Skriešanas Dieviņam ko tādu nepiedzīvot personīgi…brrr….

  • klara-lido klara-lido

    Nu pēc tā kā tas viss uzrakstīts vnk nevar nesmieties, bet pēc līdzīgas pieredzes zinu,ka tai brīdī nav nekā briesmīgāka…viss ir labs,kas labi beidzas :))

  • Lauma laumiic

    Īsi un konkrēti. Piemēru neņemt.
    Bet par to smiešanos, ilgi nevarēju saņemties un pabeigt lasīt :)

  • turiburu turiburu

    Andronkul,mums šogad Parīzē Powerade deva tikai 33 km. un pēc 5 km sāka briest kas līdzīgs .Labi ka tad jau bijām Boloņas mežā (tur kur Trīs musketieri savā laikā..)

  • archa777

    Malacis,ka vismaz finišēji,es vienreiz ar to arī beidzu skrējienu :D tagad zinu,skrējiena laikā dzeru(lietoju) tikai to ko esmu pirms tam izmeiģinājis treniņos… bet uzrakstīts baigi labi :)

  • certa certa

    Jautri,bet no otras puses nekā jautra jau tai brīdī nav.Atceroties pagājušā gada Rīgas maratonu,man Dienvidu tilts tai brīdī likās viss garākais tilts pasaulē,labi kad tai tālākā galā bija tā pati zaļā būdiņa,2min. pie laika sanāca pielikt.Cerams kad šogad šis tilts būs īsāks un vieglāks.

  • Labais! Pārsmējos! Bet aprakstītā problēma nemaz neškiet tik sīka.

    Lai veicas!

  • edGars

    Labi, ka 2009. gada Nordea (pus)maratons nebija tik populārs, pļaviņā pirms tilta atradās arī domubiedri.
    Pa starpu tradicionālajiem tekstiem par tūrisma objektu apmeklēšanu un sapņiem naktī izpalika tradicionālā frāze par tradicionālo tualetes apmeklējumu pirms starta.
    Laiks aiz un iekšpus tualetes durvīm rit tik dažādi.
    Pašam man vēl jāpaaugās līdz `nu esmu gatavs atkal skriet 42` 3h30 varētu būt mērķis, diez vai ātrāk. (-kad? -tad, kad būšu pietiekam skrējis treniņos (min 3mēnx200km))

  • didzisc didzisc

    Lai noskrietu maratonu, jābūt labai galvai, kājām un, protams, arī vēderam. Viss, kas attiecas uz kunģīti pirms un skrējiena laikā, manuprāt, ir tik pat svarīgs kā pilnvērtīgas treniņu programmas izpildīšana pirms maratona (netrenēta skrējēja gaita distances beigās un pēc finiša daudz neatšķiras no tāda skrējēja gaitas, kuram pilnas bikses:)). Pēdējā nedēļa pirms maratona, parasti ir atslodzes nedēļa, kurā samazina kilometrāžu un pastiprināti barojas. Bet uz maratonu skrējējam jābūt kā kaujamam sivēnam ar maksimāli tīrām zarnām. Mani, kā vēsturnieku, andronkul, interesē Tava ēdienkarte pirmsmaratona dienā, maratona rītā (skrējiena laikā ēšana laikam nebija aktuāla), un kādus secinājumus esi izdarījis. Katram maratonistam ir savs pirmsstarta rituāls, katram mums ir citādāka vielmaiņa un filozofija, bet mērķis ir viens – noskriet. NRM nav aiz kalniem. Varbūt varam palīdzēt kādam, kas gatavojas savam pirmajam, un padalīties ar savas ēdienkartes aprakstu un rituāliem tieši pirms maratona un tā laikā. Neturam sveci zem pūra!

    Pēdējā nedēļā pirms maratona cenšos neizlaist ēdienreizes. Šķidrumu (alu vairs nē) cenšos uzņemt vairāk kā parasti. Svarīgs ir pilnvērtīgs naktsmiers (no naktsmaiņām vajadzētu atkratīties). Ogļhidrātu diētu ar badošanos un tai secīgu ogļhidrātu pastiprinātu uzņemšanu esmu nomainījis pret vienkāršu pastiprinātu ogļhidrātu uzņemšanu. Pēdējā dienā vairs nekādas kotletes-karbonādes, bet pastas partijas (izbraukumos) vai mājās gatavoti “garšīgie” makaroni (ar vai bez vistas gaļu) un zupas. Brokastīs nedaudz sausās pārslas ar jogurtu, bišķiņ sulu, tēju vai pienu (ikdienā esmu kafijnieks). Uz startu ar iztukšotu kunģi! Iepazīstoties ar distances shēmu cenšos ievērot “zaļo mājiņu” atrašanās vietas (ja nu kas). Dzirdņāša parasti ik pēc 5km. Svarīgi zināt vai (un kuros km) bez ūdens būs arī “sportiskais” dzēriens. Ja tādu ekstru organizatori nav iekļavuši, vajadzētu nodrošināties ar saviem krājumiem. Esmu pazīstams ar skrējēju, kurš ar tukšu punci skriet pat netaisās. Kā ir ar tevi?

  • Ja runā par gatavošanos un šo lietu, tad garie skrējieni būtu maksimāli tuvu jāizpilda sacensībām. Nevis ātruma ziņā, bet starta laika un rituālu ziņā. Vai arī ja tas nav iespējams, tad nedēļu pirms sacensībām tas obligāti jāizdara. Punkts, punktā tā kā rīkosies sacensību dienā. Kurā brīdī modīsies, čurāsi, ēdīsi, ko ēdīsi un ko ģērbsi. Protams, sacensībās viss var būt pilnīgi savādāk, bet tu varēsi būt drošs, ka visu ko varēji esi izdarījis. Ne tikai noskrējis vajadzīgos kilometrus, bet arī citās lietās sevi pārbaudījis.

  • Tur jau tā lieta, ka sportoju jau daaaaudz gadus, attiecīgi visi rituāli jau izslīpēti līdz sīkumam. ;) Skrējiena rītā auzu putra + kāda maizes šķēle + banāns(īstenībā tā ir praktiski katru rītu). Vienīgais, kas bija savādāk tajā rītā – izdzerta kafijas krūze( Kafiju praktiski vispār nedzeru). Līdz pat liktenīgajam brīdim nekas pilnīgi neliecināja par kautkādu briesmu tuvošanos, taču pēc tam mocījos vēl nākamajā dienā.

  • Pret negadījumiem nav zāļu.

  • Ainars Ainars

    Tipiski kofeīnam – kādā brīdī var “pacelt”, kādā tieši otrādi. Īpaši cilvēkiem, kuri ikdienā kofeīnu nelieto.

  • oo, pavisam noteikti kafija vainīga! lieliski veicina vēdera izeju, it sevišķi nepieradušam vēderam..

    raksts fantastisks, ne tāds pirmais un noteikti ne pēdējais Andronkuļa rakstītais!

    ar cieņu, fans ar stāžu :)

  • Es ar ikdienā kafiju nedzeru, bet ja nu kaut kādu iemeslu pēc to izdaru, tad vēders efektu pamana pirmais, nu varbūt ne tik akūti kā andronkuļa stāstā, bet tomēr. Šī iemesla dēļ atturos arī no želejām ar kofeīnu..

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.