Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Pilnīgi Višķi

20150623_220116

Latvijas čempionāts 100 km skriešanā ir viens no tiem, kuru, pieveikusi pērn, izlēmu, ka ultras skriešu, bet šito ārprātu nekad vairs neatkārtošu. Tomēr laiks ne tikai dziedē rētas, bet arī sajauc prātu, kad jāmēģina atcerēties, kāpēc gan biju ieņēmusi galvā tādas blēņas? Tā nu drošu roku esmu pieteikusies uz 100 km, kā nekā Kefīra Kausa reitings prasa kādu ieguldījumu, lai noturētos meiteņu trijniekā. Šoreiz pasākumam pieeju visai nopietni un cenšos savā izpratnē aiztaupīt sev liekas pūles pirms tik svarīga starta. Laulasmaa ultra tiek izlaista pavisam, jo tur būtu grūti noturēties pretī  211 km kārdinājumam.  Īsākās nakts skrējienā pieticīgi puspastaigājoties veicu vien 11 km, bet Ventspils pusmaratonu cenšos neskriet tik ātri, cik gribētos.

Izbraukšana notiek pirmdienas pēcpusdienā, kad mazajā busiņā, sauktā par Klibo Maksi, kopā ar dažām vāverēm, riekstiem, pāris ultra skriešanas leģendām un Inu dodamies pretī karantīnas zonai tālajā Latgales nostūrī. Kas par karantīnu? Cūku mēris. Par iebraukšanu zonā liecina īpaša brīdinājuma zīme un pavisam neieinteresēts kontroles postenis. Kad ierodamies Višķos, jau sācis krēslot un tuvojas nakts. Izņēmuši numurus, dodamies celt teltis Višķu stadionā. Lai saprastu, kas šī ir par vietu, jums jāiedomājas pilnīga nekuriene, tāda nekuriene, ka tur droši var ievilkt krustu un teikt: „Tā, te nu tas ir – pats nekurienes vidus.” Tad šajā vietā iedomājieties stadionu, pavisam pieklājīgu stadionu. Atliek neizpratnē kasīt pakausi un prātot: „Nopietni?” Lai nu kā, tieši tajā vietā tiek izveidota apmetne un sportisti pošas gulēt. Pēc pusnakts steidzam sumināt Leldi, kurai pienākusi dzimšanas diena.

Pirms miega vēl izlemju nopeldēties pasakaini siltajā un mierīgajā ezerā blakus stadionam, taču īsti izbaudīt šo nodarbi nevaru, tuvojas iereibušu jauniešu balsis, kad jau var izšķirt rupjības, pošos atpakaļ uz apmetni, jo paliek neomulīgi. Man šī laikam ir pirmā reize, kad nakšņoju teltī – nu varbūt vienīgi bērnībā kas tāds ir darīts, bet nevarētu šo nosaukt par īpaši patīkamu pieredzi – nakts paiet nemierīgi – te trūkstos augšā no garāmgājēju bļaustīšanās, te atkal mostos no aukstuma, kas ir pagalam neizturams, jau tā esmu saritinājusies, cik vien mazā kamoliņā varu, bet kājas salst neiedomājami. Laimīgā kārtā pienāk rīts un varu celties augšā, lai sāktu pienācīgi stresot. Ģērbšanās, brokastis, numura piespraušana, želeju un dzērienu sajaukšana – ar to visu vēl jātiek galā, pirms plkst. 8:00 tiek dots starts.

11657554_10205674108548470_1705042895_n

Izgreznoti ar meijām starta vārti uz kopējā fona izskatās visai svinīgi, nostājos pie tiem vien dažas minūtes pirms starta. Skrējēju pulciņš ir diezgan kupls, pēc starta mierīgi ieņemu vietu pašā bariņa astē. Man nekur nav jāsteidzas. Pirmie 5 apļi jeb 2 km jāveic pa stadionu, pēc tam jādodas ārā, lai veiktu vēl  49 apļus, katru 2 km garumā. Skrienas diezgan viegli, taču paugurainais asfalta gabaliņš liek sevi manīt, un jau pēc pāris apļiem parādās tāda kā piedzītu kāju sajūta. Uzmācas bažas par to, kas būs tālāk. Cenšos skriet komforta tempā un nedomāt par želejām biežāk kā reizi 10 kilometros. Sporta dzērienu gan pa laikam paņemu līdzi kādā aplī. Izskatās, ka diez kāda socializēšanās te nebūs – šodien visi skrien izteikti iedziļinājušies sevī. Laikam jau es arī. Džo sieva ik pa laikam atgādina, ka derētu pasmaidīt, bet man negribas.

11653476_10205674068987481_864234882_n

Pēc 20 kilometriem izlemju, ka ir laiks želejai – tās man ir tikai 6, bet tas tomēr ir vairāk, nekā es esmu apēdusi jebkurā skrējienā. Šoreiz esmu bijusi neiedomājami attapīga un likusi lietā Turīnā iegūto pieredzi par želejas šķīdināšanu apelsīnu sulā. Nu ja jau es skrienot varu tikai dzert, tad to ir jāņem vērā un jāpielāgojas.Tas tiešām strādā! Ne mazākās pretreakcijas no kuņģa puses, es pat teiktu, ka ir garšīgi. Mana ideālā proporcija ir 1 daļa želejas pret 2 daļām sulas. Ēšanas jautājums ir atrisināts, bet piemeklē cita liksta – kreisā kāja sāk vilkties sāpīgā krampī, tomēr arī tam esmu gatava, jo gluži nejauši paņēmusies līdzi kādā no iepriekšējiem skriešanas pasākumiem iegūtā magnija ampula, tā palīdz un par krampjiem vairs nav jādomā. Turpinās vienmuļa skriešana, laiku pa laikam pārmiju pa skopam vārdiņam ar kādu pretī vai blakus skrienošo. Pēc 30 pieveiktiem kilometriem uzmācas drūma nolemtības sajūta un galīga negribēšana turpināt. Priekšā vēl 70 km! Kā lai tiek ar tiem galā, ja spēki iet mazumā, bet karstums pieņemas! Kā gribētos tagad mesties ezerā! Sāku atcerēties, kāpēc biju izlēmusi te nekad vairs neskriet – te ir grūti! Tiek pieveikti vēl 5 km. Mīkstmiesis, sapratis, ka izdevies mani noķert, ņemas pilnā sparā pārliecināt par to, ka Kefīra Kausa trijniekam man pilnīgi pietiek arī ar 50 noskrietiem kilometriem. Ingai, kas izskatās pagurusi, arī šī ideja patīk. Katram gadījumam vēl pārjautāju Andrim, vai man tiks ieskaitīts 50 km rezultāts, ja tagad izstāšos, un saņemu apstiprinošu atbildi. Mīkstmiesis triumfē! Dažiem pretī skrienošajiem uzmundrinošu vārdu vietā paziņoju, ka ienīstu savu dzīvi. Tobrīd tā arī jūtos. Par lēmumu izstāties paziņoju arī Leldei, Inai un Ilzei. Nākamajā aplī viņas, savukārt, paziņo, ka ir apspriedušās un izlēmušas, ka man jāturpina. Nu, ka tik ne arī! Kas viņām nāk prātā, lai pašas skrien! Esmu dusmīga, bet vairāk jau uz sevi, biju tak domājusi šodien noskriet to simtnieku 11 stundās un nu – vienkārši pārvilkšu tam strīpu. Ja ar to vēl nepietiktu, tad arī Vančuks vienā no apļiem pēkšņi iznāk no transam līdzīgā stāvokļa, kādā viņu redzu visu skrējiena laiku, un jautā: „Nu, vai uzveici Mīkstmiesi?” Tas ir apmēram, kā ieraudzīt atdzīvojamies skatloga manekenu – bišku sapurina.  Skrienu tālāk, domājot, kāda nīkule esmu – draugi tic, ka es to varu, bet es vienkārši gribu padoties. Atkal jau sajūtos kā pēdīgs skriešanas atkritums – ne es esmu ātra, ne kalnā varu uzskriet, un te jau pat 100 kilometrus vairs nevaru līdz galam izvilkt… Skrienu tālāk, neļaujot sev palēnināties, ja tie ir tikai 50 km, tad vismaz 5 stundās.

Uzmanību trasē pievērš trillera cienīga cīņa. Redzu pretī skrienošo Daini, kurš kā jau visu skrējienu ir iedziļinājies ceļā savā priekšā, kad no kādas sētas viņam virsū riedams metas milzīgs vilku suns. Briesmonis ir atņirdzis zobus, vilna uz skausta saslieta, viņš ir gatavs kost un plēst, tomēr Dainis neapmulst un metas viņam pretī tikpat uzbrūkošā pozā, skaļi kliegdams. Kādu mirkli viņi viens otru biedē, līdz suns tomēr zaudē un sāk atkāpties, te, kur gadījies, kur ne no krūmiem izlien arī nezvēra saimnieks un aizdzen to prom pavisam. Dainis aizskrien. Es palieku ar muti vaļā, kam vēl ienāktu prātā tā rīkoties suņa uzbrukuma gadījumā? Vien pajautāju saimniekam, vai viņš tomēr nevarētu to dzīvnieku piesiet, uz ko viņš neatbild, bet aizslāj tam pakaļ.

Trasē atkal iestājas vienmuļa apātija. Redzu arvien vairāk laimīgos 50 km finišētājus – nu kāpēc viņi var skriet tikai pusīti, bet man jāskrien 100? Eh, bet laikam tak tāpēc, ka es to varu, tā sajūta atnāk pēkšņi – ir noskrieta puse un man vairs negribas izstāties! Liela motivācija protams ir tā, ka arī citi man tic un uzmundrina, bet brīdī, kad noticu pati sev, Lapsa ir apēdusi Mīkstmiesi! Laiks želejas brūvējumam, jo priekšā vēl  garlaicīgi un grūti 50 kilometri! Galvā sāk griezties zobratiņi – kā palika ar to 11h plānu? Man vēl ir 6 stundas, lai iekļautos. Skrienu, ignorējot sāpes, kas aizvien vairāk sāk mani apgrūtināt. Jā, nu kāpēc garajiem skrējieniem ir jābūt tik sāpīgiem? Vienu gan šoreiz esmu izlēmusi – es neapstāšos, lai atpūstos, tā tikai tiek zaudēts laiks, ja man būs nepieciešama atpūta, es to darīšu ejot. Tomēr līdz 70 kilometriem esmu nolēmusi skriet bez apstājas. Trase ir palikusi gluži tukša, jo visi 50 km skrējēji ir laimīgi pazuduši. Brīžam smidzina lietus, kas gan laikam labāk nekā saule. Tā kā ainava apkārt ir nemainīga, sevi nākas izklaidēt ar nedaudzo simtnieka skrējēju vērošanu. Viņi gan ar’ diez ko nemainās. Rīga –Valmiera uzvarētājs Māris atgādina robotu – viņa solis un sejas izteiksme ir nemainīgi visu trasē pavadīto laiku. Marta smaida un skrien tā, it kā viņai tas sagādātu tikai prieku, Kristapam, kā izskatās, neklājas viegli, bet no sejas nepazūd drūma apņēmība. Džo un Miķelis skrien tādā solī, it kā šis būtu tik kāds nieka maratons, Arne cenšas no manis neatpalikt,  bet Georgs ir pavisam labā omā un neskopojās ar uzmundrinošiem vārdiem.  Nu jā, droši vien aiz katras no šīm sejām norisinās iekšēja cīņa, par ko vērotājam no malas nav ne jausmas. Trases tālākajā malā aiz baznīcas ir apļu uzskaites punkts, kur vīriņš mašīnā allaž pamāj ar roku. Kad nejūtos pārāk nožēlojami, māju pretī, kad jūtos – nokaru galvu un ieurbju skatienu asfaltā. Apļu uzskaite notiek arī starta un finiša zonā – ar tām meitenēm gan vienmēr cenšos kaut kā komunicēt, vai uzjautrināt – viņas tur nīkst visu dienu. Autobusa pieturā pie baznīcas sēž kāds gluži nepazīstams atbalstītāju pāris, kas aplaudē un uzmundrina katrā aplī. Kad vienu reizi viņu tur vairs nav, pilnīgi asaras saskrien acīs un pēkšņi jūtos pamesta! Starta zonā, kur ir arī uzkodu un dzērienu galdiņi, burvīgā atbalsta komanda jautā, ko vēlos šoreiz – kolu, ūdeni, vai želeju, atbildu, ka gribu tikai, lai mani pažēlo. Uzreiz saņemu kolektīvo apskāvienu – jūs neticēsiet, tas tiešām palīdz! Tas kļūst par tradīciju un turpmāk es tādu apskāvienu saņemu katru reizi, dodoties cauri starta un finiša zonai, un pat vēl dažus bonusā, ja pa ceļam gadās sastapt Leldi un Inu, kas pin Jāņu vainadziņus ceļmalā. Vančuks piedāvājas sastādīt man kompāniju kādā aplī, kuru būšu izlēmusi veikt pastaigas solī. Protams, šo piedāvājumu nekautrējos izmantot pēc 70 km pieveikšanas – man taču vajag pačīkstēt un vajag arī, lai kāds tajā čīkstēšanā klausās! Kopā veicam 3 čīkstošos apļus – pēc 70., 80. un 90. kilometra. Pārējos gan skrienu, vairāk staigāšanas nevaru atļauties, lai kā arī gribētos. Kad pienākuši pēdējie 3 apļi, visa kustība tiek pārcelta uz stadionu. Tātad 3 pilno apļu vietā man jāpieveic 15 stadiona apļi. Šāds cipars nogalina. Pirmos piecus velkos kā pusdzīva. Finišē Pēteris, tad Marta, ak laimīgie, man vēl kādi 10 vai 11 apļi. Nezinu, cik laika atlicis līdz tām 11 stundām. Man sāk pietuvoties Arne. Es iznāku no apātijas stāvokļa un ņemos skriet – cik tad  vairs atlicis. Blakus estrādē brīžiem skan mūzika, tas uzmundrina. Apļu skaits dilst. Es vairs nestājos pat, lai padzertos. Jāpieliek tam vienreiz punkts un miers.

FB_IMG_1435164960893

Pēdējā aplī dodos ar meiteņu sarūpēto ziedu vainadziņu galvā. Tur jau tas ir, finišs – ar visām meijām atbalstītājiem, dalībniekiem un tik ļoti kāroto iespēju beidzot apstāties… Viss, tas ir izdarīts, vēl vien liels kolektīvais apskāviens, fotografēšanās un es sabrūku zālē. Cik labi! Uzzinu, ka mans laiks ir 10:50:17.

FB_IMG_1435164880287

Lieliski, viss ir izdevies, kā plānots, pat maķenīt labāk. Vienīgais, ko tagad vēlos, ir dabūt no sevis nost sviedrus. Vai tiešām bija brīdis, kad gribēju izstāties? Nevar būt!

Brīvdienas turpinās un skriešanu nomaina citas nodarbes – pelde ezerā, apbalvošanas ceremonija, drebuļi un nespēks, kā arī visbeidzot –  ballīte un dejas. Nekādas salšanas vairs nakšņojot teltī – tad jau labāk busā, kaut deviņos līkumos, lai no rīta pamostoties es nespētu saprast – tas viss bija pa īstam vai tikai sapnī. Pa īstam gan, apliecina kājas, kad ar tām mēģinu staigāt, arī sānā dūrējs pamostas jau pēc 20 noietiem metriem. Skaidrs – vakar bijusi pamatīga ballīte, bet neraugoties uz to, ka nav atlicis neviens sauss apģērba gabals un iekšā tup liels noguruma rupucis, ir milzīga gandarījuma sajūta. Īsti gan nevaru saprast, vai man būtu jāsaka, ka dabūju 2., vai tomēr pēdējo vietu. Ai, vai nav vienalga!

11692978_10205674044746875_802107235_n

Izdarām to vēlreiz?

25 komentāri rakstam Pilnīgi Višķi

  • Hiēna essnee

    Skrien vēl un raksti vēl! :) Gaidīju šo pastāstu!
    Kāda vēl pēdējā vieta? Pēdējā vieta ir cilvēkam, kas izstājās jau pirms piereģistrēšanās! :D Finiša laiks arī kaut kāds neaptverams. Simtnieks ātrāk par 11h? Grandiozi!

  • Cukuriņš kriss240188

    Kā man patika mūsu sirsnīgās sarunas trase :D

  • Spāre lido meža bite

    Tu tik garšīgi proti rakstīt! Episka Mīkstmieša uzvara :)
    Grandiozs rezultāts finišam!

  • Rainers Rainers

    Kā man patīk tās sarunas pašam ar sevi…pirms stirnubuķa palasījos kalnu skrējiena aprakstus un domāju,ka es ar gribētu tā …gaidot Zebras ezera parādīšanos galvā bija doma-kādi kalni,ja pa lidzenu paskriet nevari :) šodien jau atkal liekas savādāk. Par to vietu… otrā vieta! Ja prasa kāda bija Marta,tad vari teikt,ka priekšpēdējā :)

  • IngaV IngaV

    Jūs visi, kas to paveicāt, esat vienkārši lieliski! Un nav svarīgi cik ātri vai lēnu! Nesalūzt, neapstāties un tikt līdz finišam, tas manuprāt ir galvenais! Apsveicu un lepnums par Jums! (ar tekošu siekalu cerot, ka kādu dienu arī es šo pieveikšu) :)

  • mtiger mtiger

    Reizēm, par šo prātojot, piezogas doma: “100 km! Vāks kaut kāds! Kā tas vispār iespējams?”

  • Ticu, ka nav viegli un apbrīnoju tādu apņēmību tomēr tikt līdz galam! Vislabāk patikā :”Lapsa ir apēdusi Mīkstmiesi!” Tā turpināt!

  • bro bro

    Ārprāts, kas par cīņu un emocijām.
    Prieks, ka noliki mīksmiesi pie vietas un uzvarēji cīņu ar sevi.

    Es jau sen Tevi apbrīnoju :)
    hug :)

  • Ainars Ainars

    Šitas Lapsas stāsts pat mani motivē apdomāt variantu kādu gadu atkal saņemties un pagatavoties. Nu vismaz tā, lai var nomest tās nedaudz minūtes, kas bija pāri 8 stundām. Laiks rādīs, kamēr nav šādu rakstu, tāpat jūtos komfortabli:)

  • Spidey4fun Purva Bridējs (Edgars)

    Superīgs raksts! :) Prieks par tevi!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Varu Tevi tikai apbrīnot! Supersieviete! Malacis!

  • aijach aijach

    Citēju – “kamēr nav šādu rakstu, tāpat jūtos komfortabli” :))
    Dace , Tu esi Malacis. Vai pati maz vari saskaitīt, kura Ultra 2015.gadā Tev šī bija? Tomēr – pasaudzēt sevi arī vajaga.

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Nav tik traki, Aija, vēl varu saskaitīt – sestā :) Man jau liekas, ka gana sevi saudzēju, kamēr skriet ultras ir jautri, tikmēr izklaidēšos :)

  • 100KM

    Malacis!!!

  • Inga_K Inga_K

    Lapsa močī Mīkstmiesi. Dace, Tu taču esi Neuzvaramā :) Apsveicu ar 2. vietu!

  • LauraX LauraX

    Tik skaisti garie svārki ;) Patīk Tavs ultra-žanrs, ļoti interesanti lasīt un līdzpārdzīvot! Apsveicu :)

  • Andulis

    Ak vai, Sudrablapsa saplosīja nabaga Mīkstmiesi! :) Kas vēl sekos…

    Tikpat burvīgas atskaites par nākošajām ultriņām, vai ne?

  • def def

    Apzkaužu tevi. Man līdz 100 km skrējienam kā līdz Mēnesim. ES patiesībā biju domās ar skrējējiem, jo Višķos jāņoju. Sēdēju estrādē koncertā un domāju par jums. Malači!

  • munkirs munkirs

    Nevis “skriešanas atkritums” (izdomāt šādu apzīmējumu!!!), bet gan skriešanas tīrradnis! Apbrīnojami un lai veicas arī turpmāk!

  • Paldies, Ultralapsa, lielisks raksts, emocijas, piedzīvojums un … “pilnīgi višķi” ar mazo burtu – laikam jau katram tādi reiz ir dzīvē …

    Lūk, šādi raksti motivē arī mani darīt ko lietas labā … vai es gribu kādreiz simt-nieciņu? Laikam jau tomēr gribu. Jāieraksta būs 5gades plānā :)

    Lai Tev izdodas arī nākamie! ;)

  • Roberts

    Sveiciens no atbalstītāju pāra! :) Prieks, ja bišķu palīdzējam, Jā, bija tāda doma, ka āgri aizbraucot atstāsim dalībniekus bez jau pierastā atbalsta, bet bija jābrauc prom.

  • Kvaki Kvaki

    No Ultralapsas citāts:Lai saprastu, kas šī ir par vietu, jums jāiedomājas pilnīga nekuriene, tāda nekuriene, ka tur droši var ievilkt krustu un teikt: „Tā, te nu tas ir – pats nekurienes vidus.”
    Atļaušos mums”dzīvotājiem Pasaules Nabā(tobiš Rīgā)atgādināt, ka “nekurienē”atrodas Špoģu vidusskola,kura ir viena no labākajām skolām Latvijā.Info skatīt šeit:http://nra.lv/latvija/124998-petijums-labako-skolu-tops.htm

  • Trakais Trakais

    Spoģi ir jauka vieta. Man šķiet, ka tur pat bija ātras palīdzības stacija. Elvi veikalā Jāņu rītā varēja dabūt kafiju. Prieks, ka tur tik laba skola.

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Nu par tiem Špoģiem tā kā būtu skaidrs… Nekuriene ir mazliet tālāk, tur, kur tas smukais stadions :)

  • Ļoti patiess un interesants atstāsts! Noteikti pārlasīšu drosmei pirms gaidāmā CET :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.