Biedriem

Un kad tu beidzot kaut ko uzrakstīsi?

Un kad tu beidzot kaut ko uzrakstīsi? – uzjautāja man Amoliņas jaunkundze. Šķiet, ka par Parīzi esmu visiem jau visu izstāstījusi, tāpēc nolēmu ar savu stāstu iezīmēt vasaras beigas un jauna daudzsološa rudens sākumu. Gribu pati paskatīties uz sastrādāto šajā pavasarī un vasarā. Man ir pilnīgi Traks vīrs, kurš skrien visur un visu, tad nu es mēģinu turēt līdzi, izvēloties īsākas distances un tomēr ne visu.

Ziema un pavasaris pagāja cītīgi gatavojoties pirmajam randiņam ar maratonu, ļoti vēlējos noskriet to, nepārejot soļos, tāpēc veiksmīgi tiku pie brīnišķīga trenera, ar kura palīdzību man mērķis un randiņš izdevās prieka un laimes pilns, šo to gan nācās upurēt, tā kā Rēzeknes pusīte iekrita vienā nedēļā ar Parīzi, tad Rēzeknē (06.04.2015) startēju 10 km distancē, noskrienot to 0:48:22, bija jautri, jo pēc tam varēja jūsmīgi atbalstīt pārējos noskrieniešus trase malā, turklāt ļoti priecājos par savu pirmo draudzeni, kuru ievilināju noskriet pirmo pusmaratonu, īsa piebilde, nākamās draudzenes drīz arī kritīs kārdinājumā.

1.

Un tad jau Lielā diena bija klāt, ak skaistā un romantiskā Parīze (12.04.2015), gardie kruasāni, krāsainie ļaudis un daudz ritmiskas Āfrikāņu mūzikas. Starts pirmajā maratona, līdz finišam divreiz apraudājoties (aiz laimes) tiku 03:59:13, pazaudēju vīru pēdējos kilometros, toties saņēmu apskāvienu no draudzīga francūža, bet es pat uz viņu nepaskatījos, jo meklēju savu vīru, tā kā spējam lasīt viens otra domas, tad arī šādā pūlī, finišēja vairāk kā 40 000 dalībnieku (te kādam statistiķim mani būtu jāpielabo, bet joprojām neticu, ka piedalījās tikai 9000 dāmas), viens otru atradām pirms medaļas vēl bija kaklā.

2.

Uz jautājumu, vai ir dzīve pēc maratona, atbildes nebija ilgi jāmeklē, jo Vāveres tikušas pie jaunām kleitām un tās noteikti ir jāiemēģina jau Biķernieku pusītē (26.04.2015), lai arī sākotnēji šķiet, ka nebūs pietiekami silts, tomēr saulīte mūs lutina un mani arī lutina Ina, piešķirot skaistāko numuru ar kādu man ir nācies skriet 333, rezultāts arī brīnišķīgs, tieku pie jauna PB 1:50:22, lai arī sapnītis par finišēšanu pirms TT 1:50, vēl jāpasapņo.

3.

Aprīli esmu noslēgusi un maijs var sākties ar sievišķīgāko skrējienu (01.05.2015), trases malās tik daudz puišu atbalstītāju, kā nekur. Lai arī doma ir skriet lēnām un vienkārši tikt pie finiša puķes, tomēr ambīcijas dara savu un skrienu, cik jaudas 7km 0:35:24. Pilns Mežaparks skaistām meitenēm!

4.

Tā kā tās ir garās maija brīvdienas 2 dienu vietā tiekam pie 4 brīvdienām, protams, jāpiedalās vēl kādā skrējienā, Aizkraukles pusmaratons (03.05.2015), skaists, ģimenisks skrējiens, arī tētis atbraucis pieskatīt mazdēliņus un uzmundrināt savu peciņu, šķiet, ka spēka nav sevišķi daudz, tāpēc neļauju atslābt Vizbulītei un pieķeros klāt kā dadzītis, visus 21 km pļāpājot un izskrienot tādu kā brīvdienu treniņu, pirmais pusmaratons virs 2 stundām, 02:04:24, toties skaistas bildes.

5.

Un beidzot klāt arī Rīgas ballīte (17.05.2015), degu nepacietībā izmēģināt spēkus TT, protams, ir diezgan liels uztraukums, bet blakus man ir ļoti pieredzējusī Ilona, kas noteikti zinās kas un kā pareizi jādara, tā kā atliek vien būt kaujas gatavībā un skriet, un jā nevaru nepieminēt, ka tikām arī vienā filmā ar Valēriju Žolnaroviču, tas vēl bij tas tālais pavasaris, kad Emīlam riebās skriet. Būt par TT bija jauki, jautri un pacilājoši, paldies Signim par šo iespēju un pieredzi, finiša laiks 02:00:36.

6.

Skriešanas sezona vēl tikai pamazām sāk iesilt, tāpēc priecājos par iespēju pamēģināt, kā ir noorganizēts „Izskrienam Rīgu”(23.05.2015) seriāls, jau 2014. gadā gribēju pamēģināt, bet pietrūka laika, tad nu šogad tā pirmais posms, ir gandrīz akurāt pie mājas sliekšņa, 2 km attālumā, tāpēc Izskrienu Rīgu pa AB Dambi 10 km garumā ar laiku 0:49:29 un tieku pie skaistām zeķēm.

7.

Ar lielu nepacietību gaidu savu satikšanos ar Stirnu Buku, lai arī abonements jau kabatā no janvāra, tomēr pirmais posms pārklājās ar Parīzi, tāpēc tiekamies tikai Abavas Stirnu Bukā (30.05.2015), kur piedalos Lūša distancē 32 km, izdodas finišēt 04:00:21, jāsaka godīgi, dikti grūti gāja, sāpes kājās ir tik lielas, ka esmu tuvu asarām, un dažus kalnus pieveicu atmuguriski, pēc finiša pat šķiet, ka nākamajā posmā distance jāmaina uz īsāku, tomēr pēc pāris dienām, kad sāpes pārgājušas, iespītējos un nolemju, ka lūsim ieskatīšos acīs vēlreiz un rēķinus nokārtošu.

8.

Nu ir pienākusi kārta sezonas jaunumam Zilonis Tumsā (06.06.2015), Parīzē esmu nopirkusi lukturīti speciāli šim skrējienam, pēc visām nebūšanām ar ūdeni un marķējumu pagājušā gada CET, šis pasākums tiek gaidīts visai piesardzīgi, bet lieki, ir tik forši, atmosfēra uz +10, skriešana tumsā interesanta un pirmo reizi izdodas arī nolikties garšļaukus, bet pie vainas bija Aivars703, ieraudzīju viņa spīdīgos riekstus un biju gar zemi kā likts, 28.75 km pieveicu 03:10:49 un tiku pie pjedestāla.

9.

Jau sezonas sākumā zināju, ka Ventspilī turēšu TT un tā būs mana pirmā reize, tomēr kaut kā sagadījās tā, ka pie TT jau tiku Rīgā, turklāt TT tā iedvesmo, ka esmu gatava to atkārtot un šķiet, ka Vāveres arī nav pārlieku dusmīgas par dažiem samazinātajiem punktiem, Ventspilī patīk skriet, iemesls laikam jāmeklē tajos bunģieros, uzsit tādu smuku pulsiņu un uzreiz rodas svētku sajūta. Ar Lindu finišējām 01:59:46.

10.

Esmu gatava ieskatīties lūša acīs, turklāt Stirnu Buks lec Zebrus apkaimē (28.06.2015), kas pēc apprecēšanās ar Trako ir kļuvusi par manām brīvdienu mājām, turklāt zinu, ka apkārtne te ir ļoti skaista un tam vajadzētu padarīt šo izaicinājumu vieglāku, 33 km izdodas finišēt 03:55:22, lai arī kāja pēc 21 km atkal liek par sevi manīt, toties ķermenī ir prieks un pārliecība, ka varu, šajā skrējienā ļoti patika pēc finiša atmosfēra, laikam atgādināja bērnību, kad tēta sporta spēles notika vienkāršās pļavās, nevis modernos kempingos.

11.

Varētu domāt, ka visi Skrien Latvija posmi tādi vienādi, kā medaļas sezonas sākumā, tomēr Jelgava (11.07.2015) izceļas ar skriešanu naktī, nu tad jāizceļas arī man, vīrs sociālajos portālos izlasa, ka būs balva par pamanāmāko skrējēju, tu tad es par tādu arī kļūstu, iemantojot jaunu iesauku „Eglīte” un kāpēc gan lai nevairotu prieku apkārtējos un sevī, turklāt ieguvu tik daudz uzmundrinātāju un atbalstītāju, ka tiku arī pie jauna PB  01:48:32 un sapnītis par finišēšanu pirms 1:50 TT siltā vasaras naktī arī piepildījies.

12.

No lūša man vairs nav bail, tāpēc ar prieku stājos uz starta Stirnu Buks Talsi (25.07.2015), prieks un saviļņojums ir tik liels, ka mūsu (ar Ultralapsu) skrējiens nemanot pārtop baudījumā un apkārtnes vērošanā, izklačojamies no sirds un rajona, samulsinām dažus čaļus, panesoties tiem garām, kā vējš, finišējam 33 km 03:56:05. Tīrā bauda un izprieca.

13.

Ir mums tāda tradīcija, katru gadu Jaunajā gadā, ui ne tā, tā, katru gadu vasarā doties apciemot kādu Latvijas novadu un izpētīt, ar ko tad nodarbojas vietējie censoņi, sevišķi vīna un alus darīšanā, tad mūsu Intelektuālo dzērāju “pēc trīsdesmit” klubiņš dodas Kurzemes virzienā, jo Zukam (tas ir man), redz jāskrien pusmaratons un pārējie klubiņa biedri laipni ieplāno maršrutu tā, ka manas mīļās Vāveres un es pati tiekam pie punktiem Kuldīgā (15.08.2015), ļoti patika finišs, skrienu tāda priecīga, ka esmu veiksmīgi tikusi galā un pēkšņi no aizmugures kāds kungs sāk visus apdzīt, nu nē, es nodomāju, Vāveres tā nepadodas, jo Rieksti skrien pēc Vāveres, nevis Vāvere pēc riekstiem, protams, ka es biju pirmā finišā ar laiku 01:50:45.

14.

Laimīga un priecīga atgriezos no Vīna tūres, tomēr kaut kur esmu noķērusi Vīrusu, kas diezgan pamatīgi izsit no sliedēm, toties spēju novērtēt tos censoņus, kas spēj piedalīties visās sacensībās, tas tomēr prasa tik daudz gan laika, gan resursu, gan rūpību pret sevi. Temperatūra spītīgi nekrītas, nav nekāda baisā, bet 37.4 jau nedēļu, iesnas traucē elpot, tomēr vēl no rīta plānoju skriet 30 km, bet labi, ka ir prātīgi draugi, kas pārreģistrē mani uz Zaķīti Āžu Kalna Stirnu bukā (22.08.2015), sastrēgumā pie Dambja esmu tik nosvīdusi, ka to pamana pat daži nepazīstami cīņu biedri, priecājos, ka Vīruss svīst laukā un būšu drīz vesela, esmu laimīga, ka blakus ir Lelde, kas mani uzmana un mežā neatstāj, finišējam 9 km pēc 1:01:45. Kā teica Kalnu Karalis, katram pašam ir jāpārbauda, kā ir skriet slimam, lai izdarītu secinājumus, manējais ir – Nekad neslimojiet brīvdienās, jo tad taču jāskrien!

15.

Uz doto brīdi pēdējās sacensības, kurās esmu piedalījusies ir pirmās, kurās nodomāju, NEKAD VAIRS, mājīgais BBPU (29.08.2015), pilnīgi noteikti nesapratu, kā cilvēki spēj noskriet maratonu vai vēl kaut ko šausmīgāku (ko domāju par Ultralapsu un Vančuku laikam labāk vispār nepieminēšu), pēdējā kontrolpunktā domāju, stāšos ārā un viss, es pat nezinu, kas pie vainas, jā, sāpēja vēders, bet ne tik ļoti, lai nepaciestu, spieda botas, bet tak ne jau pirmo reizi (šos treilu apavus noteiktu metu ārā, ja nu kāds grib piejaucēt, laipni atdošu, priekšroka Leldei, jo viņai vajadzētu derēt), nezinu, kas notika, par laimi brīvprātīgie un Gunta mani atdzīvināja un savus 34 km pieveicu 03:26:21.

16.

Secinājumi, nebūs nekāds NEKAD VAIRS, ir jātrenējas, mazulīt, Vāveru izaicinājums tuvojas – dosimies iekarot Venēciju, skriesim rudens treilus (ar steigu pērku jaunus treilu apavus), baudīšu botānisko dārzu Salaspilī un pēdējos divos Skrien Latvija posmos centīšos ielauzties savas vecuma grupas desmitniekā. Turpināšu savas draudzenes aplipināt ar skriešanas vīrusu, turēšu īkšķi par Beibika pirmo reizi Valmierā un priecāšos jūs visus atkal redzēt sacensībās un koptreniņos.