Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Likumsakarība – sagadīšanās – likumsakarība.

Es nezinu, kas man bija noticis, bet kaut kādā prāta aptumsumā es pieteicos uz 80km skriešanu Cēsu eco trailā. Laikam gribēju pierādīt sev, ka mans pirmais ultramaratons nebija nejaušība, bet gan likumsakarība, lai gan pirmo ultru tai brīdī pat vēl noskrējusi nebiju (bet pieteikusies biju).

Uz sacensībām braucu ar skepsi. Man nepatika tas, ka, vēlēdamās ietaupīt, es laicīgi pieteicos, bet beigās izrādījās, ka tieši tā es esmu pakāsusi naudu brīdī, kad man tās galīgi nebija. To es vēl kaut kā pārdzīvotu, bet startu 10:00 kopā ar pārējiem nu gan nekādi. Es visā nopietnībā biju ieplānojusi finišēt 14h kontrollaikā un viss. Galīgi nevilinoši. Pirms starta vēl izrādījās, ka vīriešu un sieviešu krekli ir absolūti vienādi, nesamērīgi milzīgi un, izsakoties Ivetas vārdiem, noder tikai tam, lai pretējais dzimums riebumā novērstos. Tomēr kopējā svētku atmosfēra ir laba un uz starta līnijas stājos ar smaidu un patīkamām gaidām sevī. Man vēl bezķeksī viens pienāk klāt un saka, ka man esot skaisti auskari, un jautā, vai tiešām es tajos skriešu. Skriešu gan!

Startā kājas pašas nes uz priekšu, bet saprotu, ka jābremzē. Arturs mani pamāca, ka pirmā puse jāskrien lēnāk par treniņu, otrā ātrāk, bet pēdējie 20km vispār jānesas. Kā tad! Es gribētu redzēt kādu, kurš kaut ko tādu ir spējīgs izdarīt! Pirmie kilometri paiet nemanāmi. Brīnos par cilvēku, kurš taisa selfijus un mēģina atzīmēties feisbukā. Kaut kas tāds līdz manai saprašanai nespēj nonākt. Bet man forši! Pirmajā slapjumā iežampāju pusi botas melnajos dubļos. Tad jau nav vērts pa slideno baļķi iet, lecu tāpat pa dubļiem. Aiz manis kalnā kārpās Edgars un Rimants. Viņus es vēl daudzreiz satikšu. Pirmajā bufetē nonākam aizelsušies. Kā, pie velna, es iedomājos noskriet 80km, ja pēc 15 jau mēle pār plecu, kaut gan skrēju it kā prātīgi? Nofotografējamies. Vēl smaidīgi.

Pēc dzeršanas punkta bariņš ir izklīdis un es lēkāju tik tālāk. Atceros, ka pirms gada, skrienot 30km, man likās traki grūti. Tagad normāli. Esmu uztrenējusies. Ik pa laikam satieku kādu skriešanas draugu, pārmiju kādu vārdu. Piespiežu sevi kaut ko ieēst – gan soma vieglāka, gan arī pamācības skan galvā – “jādzer, pirms slāpst, jāēd, pirms esi izsalcis”. Ap 20.km sajūtu, ka man mazdrusciņ beržas soma pret lāpstiņu. It kā tak testa skrējienos izmēģināju, bija viss kārtībā. Un man krekliņš ar puspliku muguru! T-kreklu no somas biju izmetusi, lai vieglāk nest, jo es tak tāpat negribēšu pārģērbties. Ko lai saka, stulbs lēmums. Bet nav jau tik traki!

Pie kapiem, kur pirms gada negribot noīsināju distanci, šogad marķējums ir nevainojams, un ir labi saprotams, ka jāgriežas skriešanai gandrīz pretējā virzienā. Kad atdalās pusgarās distances veicēji, pa īstam saprotu, ka skrienu ultramaratonu. Jā, tā ir laba sajūta. Jūtos labi, kājas nes uz priekšu. Pie 30km atzīmes piefiksēju, ka kilometru zīmes ir ik pa 5km. Ļoti labi. Noķeru Rimantu un Edgaru, paskrienam kopā, parunājamies. Sākas Cīrulīšu dabas takas. Mute vaļā, cik pasakaini! Brīnums, ka nenokritu. Pienāk apvidus, kur esmu skrējusi orientēšanos. Tas jau kā vecajiem orientieristiem – par katru mežu stāsts. No vienas puses jauki, jo skaisti, no otras puses, zinu, kas te par reljefu… Bet klāt jau ir nākamā bufete! Vēl ir spēks smieties un jokoties.

Pēc ēšanas ar lecienu tieku pāri kontrollaika paklājam un ieraugu trasi. Bāc. Pa kalnu lejā un otrā pusē augšā. Solīti pa solītim, ar mēli pār plecu, nebeidzams kāpums. Skats brīnišķīgs! Un otrā pusē atkal lejā. Un augšā. Atceros, ka Lelde pieteica nemeklēt visādus augus, bet viņi jau paši nāk klāt! Aizsargājamās purva dzeguzenes visā savā krāšņumā! Līdzskrējējam manas niecīgās botānikas zināšanas šķiet ievērības vērtas. Serpentīns lejā pa kalnu. Brīžiem sāku apjukt un šaubīties, vai skrienu pareizi, bet ir, ir viss kārtībā. Ilgi gaidītā 35km atzīme. Sāku apjaust, ka organisms no manis grib izvadīt slāpekļa šķīdumu. Nu ja, kaut kur jau tam izdzertajam ūdenim ir jāpaliek. Nospriežu, ka jāsagaida 40km atzīme un jānosvin puse distances ar kaut ko baudāmu – krūmiem. Sāk spiest arvien vairāk, nolemju ilgāk negaidīt un lūkojos pēc eglēm. Atrodu piemērotu brīdi, kad neviena nav ne priekšā, ne aizmugurē, un sprūku kokos. Atvieglojumā kaifoju. Cik laaaabi…. “Gunčī, tev viss kārtībā?” – atskan no ceļa. Jā. Viss kārtībā! Sakārtojos un ķeru tos čaļus ciet. Kārtējo reizi. Sākas kaut kāds reversais posms. Pamanām, ka pretējā virzienā ir kilometru atzīme. Vai mēs tiešām skrienam pareizi? Brīvprātīgais saka, ka jā. Paēdu un teciņiem dodos uz priekšu. Mežs mainās un kļūst vēl skaistāks. Brīnumskaists! Skrienu viena pati, sākas kaut kāda upe. Atceros trases aprakstu – sākumā jāskrien gar Amatu, bet atpakaļceļš būs tieši gar Gauju. Tā ir Gauja vai Amata? Kurš to, ellē, var saprast? Atkal sāku šaubīties. Nolemju pielietot savas pēdu dzīšanas prasmes un vēroju, uz kuru pusi ir skrējuši konkurenti. Skaidrs, ir viss pareizi. Bet kur ir tā 40km atzīme? Nav! Toties ir 45km. Patīkami. Viens čalis zemē sēž un staipa kāju. Sarāvis krampī. Drūmi. Drīz jau kārtējā bufete ar laipniem brīvprātīgajiem. Liekas, ka katrs nākamais kontrolpunkts ir foršāks par iepriekšējo, bet tad saprotu, ka tas korelē ar noguruma pakāpi. It kā varētu vēl dzeršanas sistēmu neuzpildīt, bet ūdens nekad nevar būt par daudz. Uzpildos, vēl kaut kur pagrozos, un Rimants ar Edgaru mani dzen pa priekšu, lai es viņus atkal neapdzītu. Nu labi. Viņi izskatās jau krietni sagurušāki, nekā bija sākumā. Nodomāju, ka gan jau es arī. Vēl uzzinu, ka tagad būšot 2 lielāki kāpumi. Aiziet!

Kāpumu ir daudz, bet nospriežu, ka tie vēl neskaitās. Rāpjoties cauri kārtējai gravai, man gandrīz sanāk skaļi smieties, jo atceros, ka par šito man dos Monblāna punktus. Kāds vēl Monblāns? Mainu tos punktus pret plakanu, klasisku maratonu! Ultra nav nekāda likumsakarība, tā ir sagadīšanās! Kaut kādi bīstami, sapuvuši tiltiņi, kaut kādas sīkas tērcītes, kaut kādi melnie dubļi. Skats gan kā no bilžu grāmatas. Nolemju, ka šeit ir vērts atgriezties vēl. Taka kļūst šaurāka. Iemīts šaurs celiņš caur sutīgiem, gariem augiem, kas skaras klāt. Paskriet grūti, kaut kāds pusriksītis, pussolītis. Nevaru vien sagaidīt, kad varēs normāli skriet. Nu nav un nav kārtīga ceļa… Brīžiem aizskatos un turos pie smilgām, lai nenoripotu pa krauju Amatā. Taka iet gar pašu kraujas malu. Traki. Apdzenu vienu čali, kurš iet un ēd. Vēlāk viņš apdzen mani, kad es eju un ēdu. Tā visu laiku. Kāpumi, kurus esmu klasificējusi kā lielos, jau sen ir vairāk par diviem, tā ka neko es vairs nesaprotu. Kilometri kļūst arvien garāki un garāki. 50km atzīme… Nu bāc! Vismaz tā taka vienreiz beigsies? Gandrīz norauju uz mutes, bet tas tikai gandrīz. Noķeru vēl cilvēkus, kaut kādi cilvēki noķer mani. Visi tādi mazrunīgi, bet apņēmīgi. Fotogrāfs saka, ka līdz ēšanai nepilni 4km. Priekā lēkšoju uz priekšu un ieraugu 55km atzīmi. Nopietni? Nujā. Un tad ir kāpums. Kāpums ar lielo K. Augšu nevar redzēt. Jo augstāk kārpos, jo augstāka augšpuse paveras. Gluds, slidens kalns. Brīžiem gandrīz sasveros uz mugurpusi, jo soma velk gravitācijas virzienā. Kādam paslīd kāja un līdz ar saucienu “Uzmanās!!!” lejā noripo normāli ķirbuļi. Labi, ka ne kādam pa pieri. Kalnu kazas, johaidī. Edgars saka: “Pirms gada taču es šajā kalnā teicu sev, ka nekad vairs!” Viktors Suborins: “Mēs visi tak esam slimi! Visu laiku sakām, ka nekad vairs, bet gadu no gada atgriežamies tajās pašās vietās!” Kaut kā, palīdzot viens otram, tiekam augšā. Puiši mani vai uzmet kalnā. Cik patīkami! Brīžiem gribas pārvilkt zeķes, bet to nedaru, jo tāpat tak tās žampas visur ir. Izbradātas un pretīgas. Dubļus var noskalot strautiņos. Jau iedomājos, kā finišā izskatīsies manas izmērcētās, noskrietās kājas, un tā arī beigās būs, kā biju iedomājusies. Dažreiz viss liekas dzīvībai bīstams, jo, ja paslīd kāja, var sanākt kārtīgs kritiens. Beidzot bufete! Protams, vēl superīgāka. Man prasa, ko es gribu. Finišu var palūgt? Noņemu somu, lai uzpildītu ar ūdeni. Brīvprātīgā: “Tev tā soma tak berž!” Ir tik traki? Nujā, berž, bet nu kāda starpība? Tāpat neko tur neizdarīsi. Vēl 22km. Kamēr tirinos ap galdu, Rimants saka: “Gunta, skrienam!” Es: “Paga!” Tas laikam izklausījās smieklīgi. Es domāju, ka mēs tur visi vispār bijām smieklīgi. Aiziet pēdējā cēlienā!

Man saka, ka viss trakākais esot pāri. Gaidu, kad sāksies solītā šoseja. Nu kur ir? Ir tikai nākamais kalns. Viens vīrs paslīd gabalu atpakaļ. Ķeramies pie zāles kumšķiem. Kaut kā augšā ir. Edgars kaut kur atpaliek, bet, skatoties uz Rimantu, nodomāju, ka, ja šitādu kusaku sanāk skriet praktiski reizē, tad jebkurš līdzskrējējs ir labākais spogulis pašam. Es noteikti izskatos tikpat pārmocījusies. Kaut kādi ceļi pa mežu, kārtējais “nekad vairs” un tad jau 60km atzīme un grants ceļš. Jā, jā jā! Beidzot! Skrienu tik uz priekšu. Un pie tam lejupceļš! Sen esmu izkalkulējusi, ka nonākšu galā normālā laikā pat tad, ja vilkšos iešus, bet nē, es netaisos vilkties tagad, kad beidzot var skriet! Jūtos brīnumainā kārtā reģenerējusies. Apdzenu to čali, kuru es ap 50.km daudzreiz apdzinu. Viņš saka: “Jūs gan laikam kārtīgi trenējaties!” Mhnm, kā tad! Ja godīgi, tad es tiešām biju iedomājusies, ka Stirnu buka skrējienos es uztrenēšos šitam. Kāds naivums manā vecumā!

Prieki par jauko skrējienu gan nav ilgi, jo man sāk sāpēt sāns. Laikam atdauzīju aknu. Ciešu, ciešu, kamēr apriebjas un sāku arī pastaigāt. Protams, ka tieši tad kādam pazīstamam mani jāierauga. Man vienalga. Iegriežu mežā un nevaru sagaidīt nākamo kilometru atzīmi. Sāns drusku atlaiž, atkal paskrienu, bet tad ceļam šķērsām pāri ir koki. Pārkāpt nevaru, rāpjos kraujā, lai ietu apkārt. Tā tikai vēl trūka! Lamājos. Sākot no ilgi gaidītā 65.km, parādās vairāk līdzjutēju, kas apgalvo, ka es izskatoties labi. Ticu, ticu, melo tālāk! Es saku, ka es piekusu. Un vispār – ja tā ir taisnība, ka Vilmārs grasās nākamgad taisīt 150km skrējienu, nu tad, vai ziniet, lai viņš skrien viņu pats!

Kāju sāk drusku vilkt. Izdomāju, ka laiks kramplauzim magnijam, jo kāpēc tad es viņu stiepu līdzi? Apēdu. Atceros, ka man ir persiks, ko glabāju uz beigām, jo zināju, ka snikerīti neiedabūšu iekšā. Persiks sagriež vēderu un man jāsāk lūkoties pēc eglēm. Nodomāju, ka tā tam ir jābūt – ultramaratoni ir fizioloģiski, un ultramaratonistu blogiem ir jābūt pilniem ar fizioloģiskām preteklībām. Vēders nomierinās. Labi, ka tā. Šad un tad satieku to čali no 50.km. Viņš izskatās noguris. Gribu uzmundrināt, bet nav spēka. Nav motivācijas pašai tirināties uz priekšu. Nez no kurienes atkal uzrodas Rimants, un es nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku saka, ka es finišēšot ātrāk par viņu. Kaut kāds nerealitātes sajūtas pilns posms. Mums palikuši 14km. Kaut kādi Gaujas laivinieki saka, ka viņiem vēl 4. Laimīgie! Sākas kempingu areāls. Ļoti labi. Cilvēki rīko ovācijas, staigāt nedrīkst. Bet paskriet arī īsti nevar. Kārtējais bīstamais, sapuvušais tiltiņš. Zīme, ka bīstami un jālien pa apakšu. Pilnīgi neraksturīgi sev es sekoju saprāta balsij un lienu pa apakšu. Nemaz tik saprātīgi tas nebija – vertikāls, slidens krasts ar dažām saknēm.

Kaut kāds kārtējais mulsinošais reversais posms, bet man ir karte. Tā kā organizatori pat pie dēļa bija piesituši veco karti, nācās pēc tās arī vadīties. Es tiešām jutos apjukusi tajos finiša tamborējumos. Nez no kurienes ar auto uzrodas Antužānu pāris. Paslavē par manu skriešanu, bet sarāj, ka es pārāk lēni velkoties. Mūku no viņiem prom. Pēc tam katru reizi, kad sadzirdu aiz muguras auto, saņemos un sāku skriet, jo man ir bail, ka Antužāni brauc mani strostēt.

Sākas pārklājošais trases posms. Ir ļoti, ļoti jocīgi vilkties pa trases posmu, kur es jau esmu skrējusi. Ja man nebūtu kartes, es būtu izmisumā. Pēdējie kilometri kaut kādā miglā tīti. Es saprotu, ka esmu noskrējusi tieši tik ātri, cik varēju. Vēl pēdējās trepes pa kalnu augšā. Līdzjutēji mēģina pierunāt uz finiša spurtu. Kā tad! Lai pamēģina noskriet 80km un tad kaut kādu spurtu taisīt! Pēdējie Cēsu līkumi ir atvieglojoši. Kad izgriežu finiša taisnē, momentā sākas ovācijas. Cik nereāli patīkami ir sajust, ka mani gaida! Gandarījums par paveikto un gandarījums par finiša laiku. Trasē esmu tusējusi 10 stundas, 7 minūtes un 4 sekundes. Jā, gandrīz par 4 stundām mazāk, nekā plānoju. Tīri tā neko!

Pēc finiša neko nesaprotu. Patusēju apbalvošanā, bet tad sākas trīceklis. Mani trases spoguļcilvēki izskatās tāpat. Drūmi. Eju sildīties, bet tas nepalīdz. Soma lāpstiņu ir noberzusi gandrīz līdz asinīm. Atslēgas kauls arī neizskatās labi. Sviedri tur kož. Piezogas kaut kāda neizturama neizturamības sajūta. Labi, ka ir naktsmājas Cēsu internātā! Tieku aizvesta ar auto. Kas par brīnišķīgu sajūtu! Mokos un lokos, kamēr piereģistrējamies skolā. Jau metas tumšs, bet darbinieces vīrs vēl skrienot. Piereģistrējies pa kluso no sievas. Tas gan ir ziķeris! Nomazgājos un lienu segās. Jau zinu, ka sapņošu par skriešanu. Krišjānis saka: “Pietiek tev skriet šodien! Sapņo par orhidejām!”

Ar to arī varētu beigt, bet tomēr pēdējā doma man ienāca galvā nākamajā rītā, kad es kāpu lejā pa trepēm: “Vispār jau varētu vēl kādu reizīti šito noskriet.” Laikam tomēr likumsakarība…