Ziemā Krišjānis (dārgais draugs) uz pusgadu bija aizbraucis peļņā uz Ālborgu Dānijā. Meklējot informāciju par pilsētu, kurā viņš dzīvojas, daudz laika nevajadzēja, lai es uzietu, ka septembrī tur notiek maratons. Saucas Fjordmarathon. Krišjānis jau sen kā atpakaļ, bet maratonu ta gribas! Izdīcu. Dzīvošana tika sarunāta pie bijušā darba kolēģa, dalība samaksāta, ceļojums izplānots, tik vien atliek kā sagatavoties.
Ak jā, sagatavoties… Ar to man gāja tā pagrūtāk. Vasaras sākumā satraumēju potīti, kas nozīmēja milzu kritumu trenētībā, un tad, kad jau varēju skriet un vajadzēja tos 30+ km treniņus taisīt, ārā bija 30+ grādi pēc Celsija, un es tik nodomāju, ka neiešu tak nosprāgt, un atliku visu uz vēsāku laiku. Beigu beigās vienīgie garie “treniņi” sanāca sacensības. Nu nekas, gan jau kaut kā galā tikšu, es nodomāju. Bonusā vēl dienu pirms došanās uz Dāniju man ienāca prātā, ka ir prāta darbs doties mežā nodarboties ar orientēšanās sportu, kas rezultējās ar veselās kājas pamatīgu atsišanu pret dzelzs kasti. Nu nekas, līdz maratonam sadzīs, es nodomāju.
Tā kā traumatisma, trenētības un vispār sagatavotības kombinācija bija vienkārši graujoša, saprotamā kārtā piezagās stress. Maratons iepriekš skriets tikai vienu reizi Rīgā, Dānijā nekad nebiju bijusi, ar lidmašīnu nekad nebiju lidojusi, viss iespaidiem pārbagāts jau pirms izlidošanas. Protams, ka lidojumi bija fantastiski (man patīk, ka kratās lidmašīna) un pilsēta skaista. Ieradāmies 3 dienas ātrāk un apskatījām pilsētas skaistākās vietas, apmeklējām muzejus un vienkārši dzīvojāmies. Muzeji brīnišķīgi – tur daudz ko var ņemt rokās un izmēģināt. Patika dzīvoties pa vecu zemūdeni. Pilsēta arī interesanta. Patika, ka vecpilsētā, pilsētas pilī, visādās antīkajās mājās vienkārši dzīvo cilvēki. Paši cilvēki arī jauki. Gājēji, skrējēji, velosipēdisti un autobraucēji lieliski sadzīvo, jo visi ievēro satiksmes noteikumus. Jā, arī velosipēdisti! Atkritumus gan pa lielam visi met zemē, ko es nebiju gaidījusi no it kā kārtīgajiem dāņiem. Un vēl viņi traki fano par visiem bio – eko, bet nevar aiziet uz mežonīgu smiltsērkšķu plantāciju savākt ogas, jo raustās ēst jebko, kas nav nopirkts veikalā.
Maratona expo saņemam dāvanas – smuku, sarkanu skriešanas kreklu, parastu ūdeni, 2 kopā sapakotus interjera žurnālus (septembra un maija), aktīvas dzīves sieviešu žurnālu (protams, viss dāniski, bet ar vācu valodas bāzi saprotu, ka saldējumu neitralizē 3km skrējiens, tātad maratons neitralizē 14 saldējumus), magnētu ar kaut kādu pastkasti virsū un tulznas plāksteri. Vakarā nagi niez iemēģināt kreklu – ir labs. Skrējēju daudz – viņi tur cauru gadu skrien, ne tikai pirms maratona.
Pirmsstarta naktī tipiskie skrējēja murgi, pamostos no tā, ka ārā gāž lietus. Kamēr mēģinu sagremot informāciju, sākas jau pērkona negaiss. Ou jē, tieši tas, kas vajadzīgs! Par laimi, līdz startam viss gāziens bija beidzies. Laika apstākļi ideāli – startā +16, finišā +21, apmācies un no fjorda vējiņš pūš. Patika, ka trase, atbilstoši nosaukumam, tiešām veda gar atvēsinošo fjordu. Pilsētas centrā viņš izskatās vienkārši pēc upes (trases tālajā galā gan daudz skaistāks).
Pirms starta no uztraukuma kratos un tirinos, un brīnos, ka neviens nedrūzmējas starta koridorā – visi vienkārši sapulcējušies laukumā pie sacensību centra. 5 minūtes no starta liek iet uz starta zonu, vēl mazliet uztraukuma, un tad jau atskan starta šāviens no īsta lielgabala. Stress ir prom. Skrējēju nav īpaši daudz, bet liekas, ka visi skrien man garām. Nekas, lai skrien, es nodomāju. Zinu, ka apdzīšu lielāko daļu no viņiem, jo kaut kāda neliela sacensību pieredze jau man tomēr ir uzkrāta un zinu, kā vajag startā skriet. Pārskrienam pa tiltu pāri fjordam mazajā cilpā, un tad sākas lēns, bet indīgs augšupceļš, kurā arī sāku skriet garām citiem. Taupos, bet kaut kā citi taupās vēl vairāk. Vai arī nejaudā vairāk. Tā kā man jāskrien 2 vienādi apļi, jau ievēroju arī otrā apļa kilometru atzīmes, un sāku nodarboties ar kalkulēšanu. Ja Rīgas maratonā man palika grūti 25.km, siena sākās 28. un pārgāju soļos 33., tad šoreiz nedrīkstu sev ļaut to visu piedzīvot ātrāk. Paskatos, kurā vietā man būs tās zīmīgās vietas. Vienu brīdi skrienu pakaļ trio, kas runājas. Neko nesaprotu, bet omulīgāk. Tad viņus apdzenu. Vispār visi skrien katrs pats par sevi. Nelēkā, nebļaustās, neuzmundrina citus, nesit pieci, neplaukšķina, nelīksmojas – tikai skrien. Krišjānis stāstīja, ka pusmaratonā (kur skrēja krietni vairāk cilvēku) brīžiem varējis dzirdēt kopīgu kluso elpošanu. Daži cilvēki gan bija aktīvāki, par ko man prieks. Varbūt tie bija ārzemnieki. Tempa turētāji bija divi – viens cilvēks uz 3:15, otrs klauna kostīmā uz 4:30. Varbūt viņš bija jautrāks, es tiešām nezinu.
Trasi domās sadalu trīs septiņkilometrīgās daļās. Tā vieglāk. Trae vispār sastāv no mazās un lielās cilpas, katras savā fjorda pusē. Pirmajā aplī tiešām viegli skriet, bet es visu laiku valdos. Vienā brīdī mani apdzina vecais trio, kas runājās, bet pie dzirdināšanas viņus apdzinu, jo viņi nemācēja dzert kustībā, un redzēju viņus tikai pēc finiša. Pēc manis. Vienā brīdī trasē sāka parādīties pusmaratonisti, kas skrēja vienu apli un tika palaisti desot stundu pēc mūsējā starta. Domās sūtu Krišjānim spēku un ceru, ka viņš bez tempa turētājiem mācēs ieskriet 2 stundās. Un drīz jau pirmā apļa beigas. Interesantais ir tas, ka trase ir labi nomarķēta un katrā sīkākajā pagriezienā ir trases tiesneši, kas rāda, kur skriet, bet trase nav norobežota – pa to vienā dāņu mierā pastaigājas cilvēki. Apļa beigas ir pilsētas centrā, kur ir kāpnītes līdz fjordam, laukums utt, un visi tur dzīvojas. Tur bija arī suņu izstāde. Jā, mēs skrējām cauri suņu izstādei. Man patika 2 takši. 200m pirms beigām tomēr kaut kāds nožogojums bija, bet tur bija arī liela peļķe – ja negrib skriet cauri, tad vai nu spiedies sētā, vai otrā pusē ceri, ka neiekritīsi fjordā. Pati finiša taisne iet pa būvlaukumu. Skrienu cauri starpfinišam, jūtos lieliski, un brīvprātīgie līdzjūtīgi noplāta rokas: “Piedod, mums nekā tev nav! Piekāp pēc apļa!”
Otrajā aplī dodos ar milzu enerģiju. Kopš tā brīža (varbūt pat agrāk, neievēroju) mani līdz finišam apdzina tikai 1 maratonists (pārējie, šķiet, bija ātrākie pusmaratonisti). Zinu, ka jābremzē sevi, bet atļaujos arī drusku paskriet. Indīgajā kāpumā man garām sāk nesties 10km skrējēji, kas ir interesanti. Tuvojas maģiskā 25km atzīme, pie kuras man Rīgā palika grūti. Šeit nepalika. Lieliski! Sāku rēķināšanas spēles – ja paliks grūti 26.km, siena drīkstēs iestāsties 29.km utt. Skaitu kilometrus no visiem galiem, rēķinu, kamēr apnīk. Pārskrienu pār tiltu, dodos lielajā cilpā un ieraugu 30km atzīmi. Ou jē, nu beidzot sāk palikt grūti. Uzreiz izrēķinu, ka siena drīkst būt 33.km, staigāt drīkst sākt 38.km. Desmitnieki atdalījušies, tālumā kāds rets paguris maratonists, ko apdzīt. Vēlāk noķeru arī lēnākos pusmaratonistus. Vienīgā dzīvība ir smaidīgie trases tiesneši un retie līdzjutēji trases malās. Trase ved pa asfaltu, bruģi, parka celiņiem ar tām lielajām, graudainajām smiltīm, kas tiek botās (ārā nekratu, jo šķiet, ka kājas jebkurā gadījumā būs lupatās), takām, koka tiltiņiem un vienkārši zālāju. Sāku sajust sāpes vasarā satraumētajā kājā. Nopriecājos, ka vismaz 30km skrēju bez sāpēm, ta jau tos 12 arī novilkšu. Visa kāja šķiet palikusi kā vārīts makarons. Skaidrs, ka nevar viņa ļodzīties, bet liekas, ka katrs solis ar to kāju ir kā kājas garuma makarons. Dīvainas izjūtas. Kāds 32.km, dzirdu aiz sevis svilpojam itāļu dziesmiņu. Pēc laika man garām uz velosipēda pabrauc melnīgsnējs vīrietis, īsts italiano, kurš svilpo un ved maisiņā augļus. Kaut kāda cita realitāte. Ar dziesmiņu ausīs skaitu kilometrus.
33.km. Drīkst iestāties siena. Balss galvā: “Kāda siena? Muļķības. 9 kiļi līdz finišam. Kas, nevari? Īzī čīzī džapanīzī! Uz priekšu! Skrien! Nedrīkst nekādas sienas būt.”
34.km. Balss galvā: “8 kilometri, 8 kilometri, varētu pāriet soļos, āa, es vairs nevaru! Pff, ko es cenšos apmānīt? Protams, ka varu! Jāskrien lēnāk. Lēnāk. Skriet. 8 kilometri… Baigi daudz. 6+2. O, tas jau labāk. Kas, 6 nevari noskriet? Ja tikšu līdz 40, tad tos divus jau mierīgi…. 6+2… 6+2… 6+2… O, kilometru atzīme!” Kaut kad ap šo brīdi tumšākā alejā zvaigznītes sāk ņirbināties acīs. Samirkšķinu acis, nepāriet. Izskrienu no alejas, viss kārtībā. Nākamajā alejā atkal melns gar acīm. Saprotu, ka būtībā skrienu uz savu spēku robežas, tāpēc apzināti samazinu tempu.
35.km. Balss galvā: “5+2… 5+2… 5+2… 7. Nav daudz. Aaaa! 7… Slavenais 35.km… Skrien, kusties, kusties!”
36.km. Balss galvā: “4+2… Ai, nē, tas par traku! 6km ir normāli. Jā. Maz. Skrien. Aiziet! Lēnāk… Grūti paliek. Nekas, es varu, es to varu, āaaa!”
37.km. Balss galvā: “Viss, 5 kilometri! Pie-ci… Pie-ci… Nedrīkst staigāt, nu jau vairs ne! Skrieeeeen! Āaaaaaa!” Sanāk apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Žēl viņus, bet priecājos par sevi. Ļoti ceru, ka noturēšos un nepāriešu soļos, vienalga, kādā laikā arī es finišēšu. Gribas tā eleganti.
38.km. Mani apdzen maratoniste. Saprotu, ka nenoķeršu. Atceros, ka Krišjānis sen jau finišējis savu pusmaratonu, laimīgais. Bet es arī jūtos laimīga. Saprotu, ka tos 4km es tiešām noskriešu. Skriet ir ārkārtīgi grūti un es atceros visas tās reizes, kad es negāju ārā skriet garos treniņus, jo bija karsts, atceros savu traumu, atceros visu, kas man ir traucējis, lai es šobrīd būtu izcilā formā, bet tomēr jūtos kaut kā labi. Telefonam skaņa ir izslēgta, bet zinu, ka draugi man sūta pepīšus. Zinu, ka mamma noteikti seko līdzi, zinu, ka daudzi skriešanas draugi seko līdzi, iedomājos, ka varbūt pat kāds ne tik tuvs savējais paskatās, kā man iet… Lai gan skrienu lepnā vientulībā, jūtu, ka no Latvijas man sūta sveicienus. Paldies, mīļie! Man tiešām palīdzēja!
39.km. Balss galvā: “Kāpēc es to vispār daru? Varbūt nekad vairs neskriet maratonus? Kādas muļķības! Pēc 2 nedēļām Valmiera!”
40.km. Var redzēt finišu. Paskriet īsti nevar, bet tomēr noķeru lēnākos piecīša skrējējus. Pēkšņi ir mazs līkumiņš nost no fjorda. Āaa, dodiet atpakaļ fjordu, tas ir tik skaists un tik vēss!
41.km. Nu jau viss. Viss. Tūliņ. Reku, pēdējie metri! Cauri suņu izstādei, sākas jau būvlaukums…
42.km. Pēdējie metri. Beidzot trases malā sapulcējušies humanoīdi, kas izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Es vairs nevaru paskriet. Nav nekāda finiša izrāviena, es pēdējiem spēkiem kustos uz finišu un pat nesaprotu, vai smaidu. Gan jau smaidu. Es jau citādāk nemaz nemāku finišēt.
Viss, finišs! Saņemu medaļu un steberēju uz cienasta galdu pēc ūdens un āboliem. Neko nesaprotu. Nu jau nevis viena kāja ir kā makarons, bet es visa esmu viens liels makarons bez kauliem. Esmu izlikusi sevi visu, es nevarēju ne par sekundi ātrāk. Jūtos apmierināta ar savu sniegumu. Uzrodas Krišjānis, bet es vēl nespēju pastāstīt, kā man iet. Kamēr graužu ābolu, klausos, kā gāja viņam. Iekļāvās 2 stundās, par ko man prieks. Klusi priecājos, ka, neskatoties uz savu draņķīgo sagatavotību, tiku godam līdz galam. Tad jau laikam būšu atpakaļ uz strīpas!
Atgūstos, aizkustos uz masāžu, kas bija dievīga. Biju sagatavojusies uz kaut ko brutālu, bet fizioterapeite man maigi ar pirkstu galiņiem atlika katru muskuļu šķiedru savā vietā. Tālāk mantu glabātuve pagrabā, kur maratonisti zombiju gaitā un aizkapa bļāvieniem balsī velkas lejā un augšā. Fiziski esmu pilnīgi beigta, bet iekšā prieks. Arī otrais maratons bija īpašs. Skaists, elegants, daudz sakarīgāk noskriets, nekā pirmais.
Nākamajā dienā velkamies vēl ekskursijās. Pa kalnu un trepēm uzkāpt kaut kā vēl var, bet nokāpt… Saprotam, par ko ir tautasdziesma “Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā”. Un tad jau, sastopoties ar dažām dāņu ģeniālībām, uz mājām. Līdz nākamajam maratonam!
Ak, jā, skaitļi. Rezultāts 3:52:50, kas ir par nepilnu minūti lēnāk, nekā Rīgā, bet pašsajūta daudz labāka un esmu ar sevi apmierinātāka. 7.vieta no sievietēm. Drusku žēl, ka neapbalvoja pa grupām, jo izrādās, ka visām 20-29 gadus vecajām sievietēm esmu iekabinājusi. Līdz ar to mērķis sasniegts – esmu parādījusi dāņiem, kā jāskrien maratons!
km 
-