Es laikam katru ultras aprakstu sāku ar to, ka neesmu kārtīgi trenējusies, bet nu tagad tiešām. Pēdējā ultra skrieta pirms gada, un kopš tā laika treniņu bijis tiešām maz. Šogad vidēji 26 km nedēļā. Man bija citas lietas darāmas – jāmācās sadzīvot ar diagnozi, kas mani tagad pavadīs visu mūžu, jāuzsāk zemessarga gaitas, jāpalaiž dēls pirmajā klasē, jāatgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, jāvelta laiks un uzmanība ģimenei, jādziedē ielauztais kājas pirksts… Nu, kaut kā nesanāca skriet. Jo nav mums visiem vienas 24 stundas diennaktī, lai kā to censtos iestāstīt cilvēki, kuriem nav tik daudz atbildību.
Pirms starta izpētu laikapstākļus. Bija mācība no aizpērnā gada RV, kad tizli saģērbos… Pusgarās bikses un plānais, garais džemperītis, kas izrādījās izcila kombinācija. Somā līdzi T-krekls, šallīte un cimdi, ja nu kas. Trasē atbalstītāja man nebūs, bet uz startu gan mani aizved. Skan Līvi: “Kādā brīnišķā dienā nebūs vairāk neviena no mums. Un ik mirklis, ko jūt, var tev pēdējais būt kādā brīnišķā dienā…” Ļoti labi, izsita no galvas Čikāgas piecīšus, kas skanēja galvā pirms tam. Izņemu numuru, čaloju ar draudziņiem, atmosfēra lieliska! Jūtos labi. Vienīgās bailes ir par manu fizisko sagatavotību. Vai man pietiks spēka vispār tikt līdz Valmierai? Sergejs saka: “Tu tiksi līdz galam! Tu taču jauna un smuka!” Nu, ja ar to pietiek… Redzēsim!
Sākumā skrienu ar Jāni. Mēs satiekamies ik pa kādiem pāris gadiem uz pirmajiem 10-15 R-V kilometriem un turpinām runāt no tās pašas vietas. Viņš skriem lēnāk, un tas ir ļoti labi, jo man nevajag pārķert startu. Šmerlī tomēr atdalos, kompānijas mainās. Visiem tāds priecīgs noskaņojums un ticība, ka tiksim līdz galam. Priekšā skrien kungs ar fantastiski smukām biksēm. Pasaku to viņam, izskatās priecīgs. Vēl 90 km. Sarēķinu, ka tagad, ja pāreju soļos, nepaspētu kontrollaikā. Bet es vēl negrasos pāriet soļos. Man ir plāns saglabāt skriešanas kustību pēc iespējas ilgāk, lai attālinātu brīdi, kad jāsāk mocīties. Tā kā fiziskā sagatavotība ir nekāda, skrienu ļoti lēni. Vēl lēnāk par lēnu, bet skrienu. Galvā skan “kādā brīnišķā dienā”. Garkalnes KP mani draudziņi no Liepājas. Apjautājas, kā jūtos, un man nākas atbildēt, ka tīri labi. Paņemu līdzi kolu, izdzeru, iebāžu krūzīti kabatā un uz priekšu!
Tipinu tālāk, aiz muguras skrien kāds ļoti aizelsies. Panāk mani un skrien blakus, sajūta tāda, ka tūliņ nomirs. Finišā šitā drīkst elst, ne jau pēc pirmā KP! Paskatos, jaunietis. Neatpazīstu, bet jūtu sevī pienākumu apjautāties. Jā, esot ļoti piekusis. Saku, lai piebremzē un atpūšas! Nakts vēl gara, nav nekādas vajadzības nodzīt sevi un Sēnītē izstāties. Jauneklis piekrīt un sabremzējas. Es ceru, ka viņam izdevās tikt līdz galam. Bet man pašsajūta laba. Priekšā debesis sāk sārtoties. Man patīk skriet naktī, bet prieks arī, ka diena aust. Ap Vangažiem kilometri rit lēnāk, bet rit. Līdz beigām 80 km, sarēķinu, ka ja tagad tikai iešu, vēl drusku varētu pietrūkt līdz paspēšanai kontrollaikā. Bet te jau arī Sēnītes kontrolpunkts. Tos pirmos KP bieži nenovērtē, jo vēl jau ir spēks kājās, bet es tāpat priecājos, ka te kāds strādā un dara visu, lai uzlabotu mūsu pašsajūtu. Paldies, mīļie!
Līdz beigām 70 km, nu jau paspēšu kontrollaikā, ja tikai soļošu. Brīvības sajūta ir klāt! Bet es vēl nesoļošu. Aust diena. Putni ārdās kā traki. Kūko dzeguze. Man vēderā KP sarītais un somā skaidrā nauda. Tas ir uz labu! Šis ir viegls posms – maz kilometru, daba mostas, ik pa laikam kāds skrējējs apdzen mani vai es viņu. Vienai dāmai fantastiski skaistas bikses. Pasaku to viņai, viņa šķiet priecīga. Murjāņu kalniņi paiet nepamanīti. Tūliņ ausīs saule. Velkamies pa kalnu augšā, daži kungi staigā. Es saku, ka šis vēl pēdējais kalns, un tad jau drīz būs bufete! “Tu gan visu zini!” – “Jā, es zinu!” Raganas KP aizeju uz civilizētu toču, minētais kungs arī iestājas rindā. Joko, ka sekos mums, vairākkārtējiem skrējējiem, jo mēs visu zinām. Lai tev veicas, pirmreizējais R-V skrējēj! KP palūdzu tēju, Aija nokomandē: “Viņai melno!” Ak, cik tas ir fantastiski, ka šeit strādā brīvprātīgie, kuri bez teikšanas zina, kāda tēja katram garšo! Augstākā klase. Ilgi netirinos, paņemu sev kaut ko līdzi un steberēju prom. Krūze tukša, atsāku skriet.
Vēl 60 km, nu jau pavisam droši es paspēšu pirms apbalvošanas. Īpatnējā kārtā 60 km liekas pieveicams attālums. Brīnumainā kārtā es joprojām jūtos labi. Nekas tā baigi nesāp (nu labi, krusti un pirksts, bet tas jau normāli), vēders sadarbojas, kājās ir un iekšās arī ir. Saule ir augšā, ieplakās migla, pasaka! Vienā brīdī saule sāk spīdēt tieši acīs. Ceļš kļūst šaurāks, jāsāk fokusēties un uzmanīties. Drošība pirmajā vietā! “Un ik mirklis, ko jūt, var tev pēdējais būt kādā brīnišķā dienā.” Visam jābūt labi, turpinām! Ik pa 10 km ieriju želeju. Ir labi. Melīgā ceļazīme “Rīga 52, Valmiera 55.” Nu ko var muldēt! Ģīmju kontrolpunkts. Kas par brīnišķīgiem ģīmjiem! Jociņi nāk no visiem ārā. Atkal pazīstami cilvēki, apčubina mani. Piesēžu, padzeros kolu un dodos prom.
Vēl 50 km. Ja tagad tikai staigāju, nepaspēšu uz dušu pirms apbalvošanas. Bet es taču vēl nestaigāšu! Līdz Braslai derētu aizskriet, tālāk jau redzēs. Nav garš tas posms, to var! Ik pa brīdim kāds kalniņš, daudzi staigā, bet es vēl turos. Kāds no auto sauc: “Tev jau šodien ir teikts, ka tu labi izskaties!” – “Jā!” – “Es pievienojos!” Ak, paldies! Man šķiet, ka mēs ikdienā par maz sakām viens otram labas lietas, bet šis pasākums paver vaļā sirsnību tik daudziem! Ir Braslas, atvainojos, Liepājas kontrolpunkts. Sūdzos, ka neskan liepājroks, jo man taču galvā skan “kādā brīnišķā dienā.” Pie liepājroka netieku, bet pie augstākās kvalitātes apkalpošanas gan! Ko prasu, to man iedod – sēdekli, ēdamos, dzeramos, visu pienes klāt un vēl ar segu apsedz, iedod vēl to Liepājas šilti fotosesijai, speciāli man knibināja nost no nojumes! “Izrullē tak Guntai kājs! Citād viņa pagājšgad visiem rullēja, bet viņai neviens nerulle!” Tieku arī pie kāju izrullēšanas. Paldies, mani mīļie liepājnieki! Grūti skriet prom no tik lieliska KP, bet kas jādara – jādara. Ielej man dzeramo līdzi, klenderēju prom. Kājas jau sāk atsacīties no sadarbošanās, bet kad krūze tukša, jāatsāk skriet. Vēl maratons.
Līdz beigām 40km, nu jau es droši paspēšu arī uz dušu, bet vispār prātā ienāk tāda ķecerīga doma – nepāriet soļos vispār. A ja nu sanāk? Uz šīgada suvenīrkrekla ir prezidenta citāts no Jaungada runas: “Ja nu nesanāk… A ja nu sanāk?” Nu provēs! Ja nu sanāk! Šis ir garais posms, kādi 13 km. Atceros, ka vecajos laikos vēl nebija mazo kp, tad tie posmi bija vēl garāki. Tagad jau kūrorts! Skrienot sadalu visu vēl sīkāk – līdz apaļiem km, līdz pusapaļiem, līdz kp, līdz želejas ēšanai, līdz ūdens dzeršanai… Sanāk ne vairāk par 5 km katrā sadalījumā. Vai ir kāds iemesls, kāpēc es tagad nevaru noskriet 3 km? Nav. Nu tad skrien! Paiet tie 3 km, vai ir kāds iemesls tagad nenoskriet 1 km? Nav! Aiziet! Sākas Straupes, Plāča un Stalbes trīsvienība. Grūti, jo te daudz uzkalniņu, un viegli, jo ainava pamainās. Skrējēji apkārt šķiet jau neadekvāti, bet tas normāli. Es jau tāda pati. Uz asfalta sarakstīti atbalsta vārdi. Ļoti labi. Jo vairāk visādu notikumu, jo vieglāk skriet! Atceros, ka te bija ceļa remonts, kad pirmoreiz skrēju. Asfalts par to neliecina. Ak nu jā, tas bija pirms 10 gadiem. Pirms 10 gadiem, hesus! Piezogas domas pāriet soļos, jo grūti skriet. Bet vai ir iemesls tagad staigāt? Nav! Rekur jau Stable, tur taču atkal būs manējie! Manējo tur tomēr nav, toties ir citi brīvprātīgie, kas man izmasē kājas un pienes ēdienus un dzērienus. Šito servisu! Kad skrienu iekšā, ārā skrien Aija. Sasodīts, viņa plānoja noskriet ātrāk… Žēl, ka tā, bet tādas ir ultras. KP vispār foršas vietas, kur satikties un uzsist viens otram uz pleca, pačubināt matus un iedot pieci. Mēs visi vienā trasē! Kola vai tēja līdzi krūzītē un aiziet!
Vēl 30 km, un te nu ir skaidrs, ka jāskrien līdz beigām. Es zinu, ka tas būs grūti un gribēsies staigāt, bet jāskrien. Ja nu sanāk? Galvā tas liepājroks jau sāk apnikt. Pēc KP uz brīdi galvā iesēžas tur skanošā dziesma, bet drīz vien to nomaina atkal tā brīnišķā diena. Diena gan tiešām ir brīnišķa, tur nevar sūdzēties! Spīd saule, bet nav karsts, jo vējš pūš. Par laimi, mugurā. KP pat ir pavēsi, bet skrienot savelk piedurknes mazliet uz augšu, un ir labi. Paskrienu garām Aijai, kura pārgājusi soļos un izskatās nenormāli nomocījusies, tāpat kā citi staigātāji. Tas mani motivē turpināt saglabāt skriešanas kustību. Es zinu, cik grūts ir turpmākais ceļš pēc tam, kad ir pāriets soļos. Ne ne! Uz priekšu! Ir jāskrien! Nākamais KP būs dubultmaratons, līdz tam ir jāiztur. Es zinu, ka tur šiverē Kārlis, skrējējs no mana rajona. Zinām viens par otra eksistenci, bet sastapušies esam tikai vienreiz nejauši treniņā. Kārlis mani sagaida sirsnīgi, nu kā jau jebkurš R-V brīvprātīgais. Salej man kolu, uzmundrina. Pačalojam un dodos prom.
Ir grūti skriet. Kā gan citādi! Bet te jau fokusējos uz kilometriem. Vēl 22, vēl 21, vēl 20… 7+6+7. 2+2+1+6+7. 90 km atzīme, tūliņ jau Rubene. Vēl šitas kalniņš, un tad jau redzēs. Sasodīti garš tas kalniņš, bet es zinu, ka pēc šitā es ieraudzīšu savu mīļo Rubenes KP, kurā saimnieko mani mīļie Divplākšņi, manu mammu ieskaitot. Te es dabūšu pilnu servisu! Tā arī notiek. Ovācijām skanot, ieskrienu KP. Dabūju visu iepriekš pasūtīto un uz vietas sagribēto. Paēdu, padzeru, mani izmasē no visām pusēm, nofilmē, nointervē. Aijas vīrs arī turpat uzturas, saka, ka finišā mani sagaidīs un iedos jaku, ko viņam startā atdevu. Pūš tiešām pamatīgi, pareizi ir, būs taču auksti, kad neskries. Zinu, ka aizsēdēties nedrīkst, bet atlikušos 13 km man ir jānoskrien, tāpēc atpūšos. Te jau vairs nav variantu. Saldējumu negribas. Paņemu dzeramo un stīvām kājām steberēju prom.
Tagad posms līdz simtniekam. Nav daudz, ko stāstīt, jo viss, ko es darīju – skrēju un skaitīju tos sasodītos kilometrus. Es paspēšu 15 stundās, kā cerēju startā. Tikai jāturpina kustēties. Ne vairāk par 2 stundām, un es būšu finišā, bet ja es skriešu, tad ātrāk. Es skrienu. Kocēnu KP. Apsēžos, padzeru kolu. Ar burbuļiem! Man patīk ar burbuļiem. Labi, ka nav atšālējuši visu. Pačaloju ar Gitu. Viņa šogad tirinās gar trases malu, bļaujot visiem, ka labi izskatās. R-V ir fantastisks skrējiens! Pat tie, kuri neskrien vai nešiverē punktos, tomēr atrod veidu, kā piedalīties un sniegt savu sirsnību kopējai atmosfērai! Paldies jums visiem! Bet nu gan jāpiebeidz tas viss. Tos 7 km var noskriet. Vajag!
Vēl 5 km. Sarēķinu, ka var paspēt arī 14 stundās. Bet vai man to vajag? Es jau esmu laimīga ar to, ka man būs izdevies noskriet visu. Tā būtu mana trešā ultra, ko ir izdevies noskriet bez staigāšanas. Esmu laimīga! Pamazām sākas finiša eiforija. Vēl 4 km. Hm, ja nu es mēģinātu tās 14 h? Bet vai vajag? Man jau būs izdevies noskriet bez trenēšanās, tas ir daudz. Noskriet, nevis noiet – vēl daudzāk. Vienugad man izdevās zem 13 h, pārējās reizes 14 ar astīti. Kamēr domāju, palikuši 3 km. Hm… A ja nu sanāk? 2 km. Eu, sanāks! Pielieku soli. Priekšā kāds kungs samocītā gaitā kustas uz priekšu, bet es esmu piekustējusies tuvāk. Ja nu izdodas noķert? Luksofors mani aptur. Man pieskrien aizelsusies dāma. Palaižam mašīnas un skrienam. Esmu jau sākusi test, jo man vajag tajās 14 stundās iekļauties. Nezinu, cik precīzi ir līdz beigām, jo skrējiena gaitā gps kļūda jau ir savākusies, bet vēl kāds kilometrs. Saku dāmai, ka skrienam! Valmierieši uzmundrina, vispārējā atmosfēra ir pasakaina! Finišs jau redzams, dāma man saka, lai es skrienu pa priekšu, viņa atpaliks! Pēc tam paskaidrošot! Man nav laika diskutēt, jo tās 14 h un jānoķer tas kungs. Skrienu, cik spēka! Gājēju pārejā apdzenu kungu, atceros noteikumu, ka finiša taisnē var skriet brīvi izvēlētā apģērbā, un novelku atstarojošo vesti. Vicinot vesti, priecīgi finišēju. Pieskrien kungs un dāma, finiša foto mums ir pie baznīcas trijatā. Pasaka! Mums izdevās!
Atkal klāt ir liepājnieki, savāc mani, apsēdina, Pēteris iedod manu jaku, un dāma, ar kuru kopā skrējām, paskaidro savu motivāciju palaist mani pa priekšu. Izrādās, ka pērn Rubenes kontrolpunktā es viņai piedāvāju izmasēt kājas, bet viņa skarbi atcirta, ka nevajag. Pēc tam ļoti pārdzīvojusi par savu skarbumu un gadu mocījusies sirdsapziņas pārmetumos. Rubenē grasījās man atvainoties, bet, nesatikusi mani, pastāstīja stāstu manai mammai. Mamma saka: “Tak noķer viņu un pati pasaki! Rekur viņa nupat aizskrēja, pie apvāršņa vēl var redzēt!” Viņa neticējusi, ka var mani noķert, bet noķēra. Izsmējāmies kārtīgi par visu situāciju. Es pat neatcerējos to! Turklāt nekad neņemu ļaunā skrējēju skarbumu, jo lieliski zinu, kādā stadijā viņi tur visi ir. Pati taču tāda pati! Bet situācija sirsnīga. Nu vajag arī šitā sakrist! Man tā palaišana pa priekšu simts gadus nebija vajadzīga, bet mierinu sevi ar domu, ka viņa nebūtu tā tesusi pēdējos 13 km, ja viņai nebūtu pieteikts mani noķert un atvainoties. Viss beidzās sirsnīgi un ar smiekliem. Tas ir R-V gars!
Pēc finiša Liepāja pavada mani uz skolu, nesot manas mantas. Arī tas ir R-V gars, un sirsnīgās sarunas dušā un pēcfiniša zonā ir R-V gars! Nosnaudos uz matracīša, pamodos, un brīvprātīgā no Raganas piedāvājās atnest man ēdienu, jo es pērn viņai esot kājas Rubenē izmasējusi. Un viņa man atnes ēdamo, un arī tas ir R-V gars! Finiša zonā čaloju ar pārējiem, un piedalījos finiša ovācijās pēdējiem finišētājiem, un arī tas ir R-V gars, un sagaidīju arī Jāni, ar kuru kopā startējām, un mudināju viņa mammu negaidīt ne mirkli ar narcišu pušķi, un apsveikt viņu tagad uzreiz, un arī tas ir R-V gars! Tiekamies pēc gada, mīļie!
-