Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Saruna

14.02.2014.- 43 mēneši kopš sāku apzināti, nepiespiesti un savas gribas vadīta skriet.

Pavisam neapaļš cipars, savukārt noskrieti apaļi 10 000 reģistrētie km.

No vienas puses – kas tur tāds īpašs?! – citiem ir vēl vairāk, citi skrien ātrāk utt.

Bet no otras puses  – tas ir mans sasniegums, tie ir mani km, ko man neviens nevar atņemt un man nav nozīmes, cik to ir daudz salīdzinājumā ar citiem, nav nozīmes, cik tie ir ātri vai lēni salīdzinājumā ar citu skrējēju noskrietajiem, man ir svarīgi tas, ko man tie ir devuši!

Nu un ko tad Tev tie devuši – kāds jautātu?

Katrs skrējiens man dod labsajūtu, mieru, iespēju padomāt vai gluži pretēji – nedomāt.

Pateicoties VSK Noskrien, es esmu iepazinusi daudzus superīgus cilvēkus – un viņi ir visnenovērtējamākā vērtība!

Skrienot savus trūkstošos padsmit km līdz 10 000.km kāds mazs puika uz ielas aizšķērsoja man ceļu un jautāja – “ko Tu dari?”

“Es skrienu” – uzsaucu puikam un aizdevos tālāk.

Un tad es aizdomājos – “Ko es daru?”.

Patiesībā es nevis skrienu, bet sarunājos ar sevi!

Atcerējos 14.07.2010., kad vēlā vakarā izgāju sakārtot savas domas – jutos nemierīga, nomākta, ar pilnu galvu ne visai pozitīvu emociju. Izrādījās, ka noskrēju tikai pāris km, lai gan šķita, ka skrienu mūžību un esmu noskrējusi DAUDZ, bet tie pāris km mani nomierināja, mazliet sakārtoja haosu galvā un, ja pat nepadarīja laimīgu, tad vismaz radīja sajūtu, ka varu būt laimīga.

Kopš tās dienas es bieži izeju laukā, tieši šī iemesla dēļ, lai mierīgi parunātu ar sevi, sakārtotu kādu haosu galvā un, lai pārnāktu mājās kā cilvēks – laimīgāks cilvēks par to, kas izgāja laukā pa durvīm.

Bet dienās, kad nav haosa, nemiera vai kādas globālas problēmas ko atrisināt – es izeju laukā, lai parunātu ar sevi par labām lietām savā dzīvē. Mums bieži neatliek laika novērtēt to, kas mums ir, padomāt par jaukiem mirkļiem, ko piedzīvojām vakar, aizvakar, padomāt par jaukajiem cilvēkiem, kas mums ir blakus. Bet, kad Tu skrien, Tev tak ir tik daudz laika, lai par to padomātu. Bieži esmu pieķērusi sevi pie tā, ka skrienot, neapzināti smaidu, reizēm pat smejos un pie liela pozitīvu emociju daudzuma sāku pat dziedāt vai dejot. Nu un, ka kādam no malas tas liksies dīvaini, nepieņemami, bet es tai mirklī esmu laimīga un, ja kaut viens pretimnācējs pasmaidīs par manu uzvedību, tā būs dubulta laime!

Un tad vēl ir dienas, kad ir sacensības un koptreniņi. Kādēļ skriet sacensībās, ja maratonu nevar noskriet 3 stundās? Tādēļ, ka sacensībās (koptreniņos) Tu satiec daudz superīgu cilvēku un jo ilgāk skrien, jo Tev ir ilgāk laika iepazīties, parunāties. Skrienot kopā, Tu vari kādu uzmundrināt, vai arī izmantot kāda cita uzmundrinājumu un šī abpusējā laipnība rada papildus laimes sajūtu. Galu galā, es tak jau teicu, ka es nevis skrienu, bet sarunājos un reizēm tak monologs jānomaina uz saturīgu dialogu vai pat labu domu apmaiņu bariņā. Un iedomājieties cik labi, ka šīs saturīgas sarunas notiek skrējiena laikā, nevis pie bagātīgi klāta pusdienu galda – kalorijas tiek dedzinātas nevis uzņemtas un mums meitenēm tak tas ir tik ļoti svarīgi.

Saruna. Vai zināt, kur vēl manā dzīvē ir saruna bez kuras visticamāk es būtu citādāks cilvēks? Tā ir deja – Bačata, salsa, kizomba, latviešu pļumpapā utt. Deja priekš manis ir saruna – saruna ar cilvēku ar kuru dejoju!

Ja es dejoju viena aiz mājas stūra vai istabā pie spoguļa, tad tas ir monologs pašai ar sevi (un cik dažāds tas var būt), bet ja ar kādu citu…

Vai esat pamanījuši cik dažādas mums mēdz būt sarunas – mēdz būt niknas, nepatīkamas, citas bezpersoniskas, citas izglītojošas, citas pārpildītas ar mulsumu un nedrošību, bet tad vēl ir draiskās, nebēdnīgās un dažas pat ļoti intīmas! Un tie, kas dejo zina – ir deju partneri ar kuriem nespējam sadejoties (nu nav mums kopīgu sarunu tematu, nav par ko parunāt – nu i nevajag mocīties), ir tādi ar ko padejojam un aizmirstam, ir tādi, kas mums ko iemāca, ir tādi, ar kuriem deja ir kā flirts vai anekdošu stāstīšanas maratons un ir tādas dejas kā saruna tumšā mēnesnīcas izgaismotā pludmalē, kur esat tikai divi vien!

Un ziniet, kas atkal ir svarīgākais – atkal sarunas laikā dedzinām kalorijas.

Bet ne jau par kalorijām es gribēju ko teikt – Gribēju pateikt – runājiet ar sevi, ar citiem, neklusējiet!

Un nav nozīmes, kāda būs jūsu izvēlētā sarunas valoda – galvenais ir runāt, ļauties emocijām un būt laimīgiem!

Mēs esam laimīgi kamēr kustamies, jo, kamēr spējam kustēties, mēs esam dzīvi!

Bet tagad es iziešu laukā uz mazu 30min monologu, lai pēc tam sapucētos un dotos padiskutēt iknedēļas Salsas ballītē.