Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

… kopā ar tēti …

Diskusija par priekšrocībām skriešanai kopā ar tēti man atsauca atmiņā kādu notikumu no skolas gadiem.

Mācījos pamatskolas 7 vai 8 klasē (ap 1984/85 gadu). Mans tētis, kurš jaunības gados bija spēlējis volejbolu, sasniedzot cienījamāku vecumu, bija iesaistījies darba vietas organizētā skriešanas pulciņā. Šķiet divas reizes nedēļā viņš kopā ar kolēģiem trenera pavadībā skrēja ap Māras dīķi. Tajā laikā pa ielām skrēja retais. Ja kādu pamanīja, tad tas bija sportiskas miesasbūves jaunietis. Ja skrējējs bija vecāka gada gājuma, tad uzskatīja, ka viņš bēg no infarkta.

Kādu dienu tētis man pajautāja, vai es nevēlos sestdienā doties ar viņu paskriet kādā pasākumā. Nesapratu, ko man piedāvā, bet piekritu. Doties līdzi tētim vienmēr bija interesanti, bet, ja to varēja darīt sestdienā, bija vēl foršāk. Tas nozīmēja, ka varēs neiet uz skolu. Padomju gados skolā bija jāiet arī sestdienās.

Tomēr tik forši nesanāca vis. Skriešanas pasākums notika dienas vidū un mani uz skolu aizsūtīja, iedodot zīmi ar atbrīvojumu no pēdējām divām mācību stundām. Tētis laikam tai zīmē nebija ierakstījis skaidru iemeslu, kādēļ mani vajag atbrīvot no stundām. Tādēļ skolotāja man to pajautāja. Es atbildēju, ka man ir jāiet skriet kopā ar tēti. Skolotājai tas nešķita pietiekami nopietns iemesls, lai mani atbrīvotu no stundām, un lika vien sēsties solā. Viņa tik nošķendējas par bezatbildīgiem vecākiem un pateica, ka skriet ar tēti es varēšu arī pēc stundām. Es sadumpojos. Biju apsolījusi tētim būt noteiktā laikā mājās. Tad nu es izmēģināju visādus iespējamos veidus tikšanai ārā no klases. Ja nelaiž pa godīgo, tad jādara pretējais – ignorēju klases darbu, traucēju mācību stundu un sāku pat skaļi raudāt. Šķiet pēc pārējo klases biedru uzstājīga lūguma tiku no klases arī izraidīta. Urā! Varēju skriet mājās.

Mājās mani jau gaidīja tētis, kurš bija saģērbies sporta drebēs. Es arī ātri pārģērbos un mēs varējām doties man nezināmā virzienā. Mums gan nekur tālu nebija jāiet. Skolas gados dzīvoju Rīgā, Mežciemā un mācījos tur vienīgajā esošajā skolā. Mēs izrādās devāmies uz skriešanas sacensībām. Skriešanas sacensību centrs bija laukumā pie Gaiļezera slimnīcas. Tētis izņēma numurus. To brīdi, kad es tētim palīdzu piespraust pie krekla numuru, pamanīja Latvijas televīzijas sporta žurnālisti. Viņi mūs nofilmēja, noskaidroja mūsu vārdus un palūdza tētim īsu interviju.

Pēc īsa brīža tika dots arī starts. Tās bija manas pirmās tautas skriešanas sacensības, kurās piedalījās kāds simts vai varbūt vairāki simti dalībnieku. Bērnu un skolnieku nebija daudz. Skriešana notika vairākos apļos, kur viens aplis bija apmēram 5,5 km (to šodien izmērīju). Trase bija pa Hipokrātu ielu, Biķernieku ielu, Juglas ielu un Malienas ielu. Trase sākums gāja gar manu skolu un es lepni, vienā solī ar tēti paskrēju tai garām. Tobrīd vēl nezināju, ka klases mācību stunda jau atkal ir „norauta” un visi mani klasesbiedri ir pieplakuši pie logiem, lai skrējēju vidū ieraudzītu mani. Vienā solī ar tēti es noskrēju pusapli. Tad jau man palika grūti. Tētis, pastāstījis pa kurām ielām man jāskrien un kur jānogriežas, aizskrēja ātrāk. Lai arī trases marķējumu nekur nemanīju, man nešķita, ka varētu nomaldīties, jo man apkārt bija citi skrējēji. Pie finiša mani sagaidīja tētis un jautāja, vai nevēlos skriet vēl vienu apli. Es nevēlējos un mēs devāmies mājās.

Vakarā kopīgi visa ģimene gaidījām Panorāmas laiku, lai noskatītos sporta ziņas. Sižetā par tautas skriešanas pasākumu tika rādīti kadri, kā es piespraužu tētim numuru, skanot tekstam, ka skolniece Lāsma vienmēr skrien kopā ar tēti. Ja pareizi atceros, tad tika pieminēta arī mana skola un tēta darba vieta. Toreiz bija tikai viens televīzijas kanāls latviešu valodā un raidījumu „Panorāma” skatījās gandrīz vai katrs pieaugušais.

Pēc brīvdienas, nonākot atkal skolā, klases biedri man izstāsta, kā turpinājusies stunda, kā viņi skatījušies pa logu un cik dusmīga ir bijusi skolotāja. Daudzi bija redzējuši mani televizora ekrānā. Ienākot klasē skolotājai, visi steidza viņu informēt, ka mani rādīja pa televizoru. Arī skolotāja bija redzējusi sižetu sporta ziņās. Viņa pēkšņi bija mainījusi domas par mani un maniem vecākiem. Tagad viņa centās mani un manu tēti visas klases priekšā slavēt, piebilstot vien, ka es jau varēju skaidrāk pateikt kurp došos.  Bet tobrīd es nezināju kurp došos, nezināju, ka mani vēlāk rādīs TV un ka es uz kādu brīdi kļūšu par skolas zvaigzni. Nevarēju iedomāties, ka pie manis pienāks un paldies pateiks pat skolas direktore. Es tobrīd zināju vien to, ka iešu skriet kopā ar tēti.

Visa mana ciņa tēviem, kas skrien kopā ar saviem bērniem, un bērniem, kas skrien kopā ar tēviem.

P.S. Piekrītu Oreman komentāram, ka stāsts par skriešanu kopā ar mammu ir cits stāsts. Ne mazāk svarīgs, bet cits.