Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Gandrīz visi Rīgas tilti 2018

Atceroties 2017. gada skrējienus, joprojām vienas no foršākajām atmiņām ir par tiltu skrējienu, kurš turklāt toreiz uzradās diezgan negaidīti. Līdz ar to nebija sarežģīti pieņemt lēmumu šogad šo pasākumu rīkot atkal. Tā kā galvenā sūdzība pagājušogad bija par to, ka ir tikai viena gara distance, tad šogad rīkoju divus garumus – īso jeb ~20 km un garo jeb ~50 km (apmēram tādu pašu kā pagājušā gada vienīgo, tikvien kā pāris mazie tiltiņi nākuši klāt). Tāpat kā pirms gada pasākumu ielieku oktobrī un sāku gaidīt, kas nu notiks.

Notiek tas, ka dalībnieku tiešām ir krietni vairāk. Ja garajā distancē klāt ir nākuši tikai kādi četri (kopā 20), tad vēl 20 piesakās arī uz īso distanci, līdz ar to kopā esam 2,5 reizes vairāk dalībnieku jeb apaļi 40. Tas uzliek mazus organizatoriskos izaicinājumus, jo šo pasākumu rīkoju kā hobija lietu sev brīvajā laikā, bet nav arī tik traki, jo ar numuriem un medaļām viss ir skaidrs un sarunāts. Pēdējā piektdiena pirms pasākuma gan paiet diezgan aktīvi, kamēr tieku klāt pie visām lietām, bet nu vakarā viss ir gatavs un var gaidīt sestdienas – 20. oktobra – rītu.

Rīts ir interesants. Laiks ir labs un ļoti piemērots skriešanai (bez nokrišņiem). Situācija ir savdabīga, jo starts ir pie manis dārzā, kas nozīmē, ka mazliet pirms plkst.10:00 te ir 40 sportiski ģērbtu cilvēku, kas ir bezprecedenta gadījums. Ja nemaldos, trīs no mums esam skrējuši/ gājuši arī pirms gada, pārējiem pirmā reize. Tad nu ap desmitiem sniedzu mazu atklāšanas runu, un tad dodamies uz ielas, lai skrietu projām. Lai arī ir paredzēts, ka maršruts ir brīvas izvēles (tikvien kā visi tilti godīgi jāapmeklē), tomēr tāpat ir skaidrs, ka lielākā daļa dosies pa vienu maršrutu (kurš arī iepriekš tika publicēts).

Tā arī notiek. Mazliet vairāk kā puse no mums aizskrien Bieriņu virzienā, pārējie dodas soļos (tāpat kā pirms gada arī šoreiz diezgan līdzīgi sadalās skrējēji un gājēji). Ja kāds skatās ārā pa logu, tad skats droši vien interesants, jo šajā rajonā tāds skrējēju apjoms agrā sestdienas rītā varētu arī nebūt novērots. Mans mērķis ir izskriet zem sešām stundām (pagājušogad bija 7 ar astīti, bet nu tur reāli viena stunda pazuda vienkārši sēžot un ēdot), tomēr tas nav tāds kā mega plāns, tikvien kā no sērijas “būtu forši”.

Sākumā ir plānā apskriet lielāko daļu no mazajiem Bieriņu tiltiņiem, ko arī veiksmīgi lielā barā izdarām, savukārt pēc tam došanās uz Kalnciema un Jūrmalas gatves tiltiem, pa vidu paņemot vēl arī šaubīgo tiltu pār dzelzceļu pie Depo stacijas. Šis pirmais posms, var teikt, aizlido, jo esam joprojām lielā bariņā (daži gan ir noklīduši pa saviem maršrutiem), var parunāt un tā. Ir pagājušas 50 minūtes un kādi 8 km, lai gan ir sajūta, ka nekas vēl nav darīts.

1. Uz Vanšu tilta, vēl diezgan kopā.

gvrt_vanshu

Gribot negribot, grupiņa tomēr sāk izretoties, jo kāds lēnām sāk iepalikt, tāpat ik pa laikam no kaut kurienes uzrodas Daniils un tad atkal pazūd, viņam pašam savs maršruts. Interesanti. Tiesa, tāpat esam kopā vēl diezgan daudz un skrienam uz Ķīpsalu, tad pāris reizes pāri Zunda kanālam, lai beidzot pāri Vanšu tiltam pirmo reizi šķērsotu Daugavu un dotos uz Kronvalda parku. Pēc tā notiek lielā sadalīšanās, jo tie, kas skrien 20, dodas uz Vecrīgu un tad jau lēnām atpakaļ, savukārt garās distances dalībniekiem jādodas pirmajā no diviem garajiem bez-tiltu posmiem, lai nonāktu uz Brasas tilta. Atvadāmies un skrienam tālāk. Kādā brīdī Valdemāra ielas vidū secinām, ka starp mums ir trīs puiši, kas ir īsās distances dalībnieki, bet nu viņi nedodas atpakaļ, sak’, apskatīsies, kā ies, un tad domās, ko darīt.

Skrienas joprojām labi, lai arī man parādās jocīga sāpe labās pēdas virspusē. Noveļu to uz mazliet ciešu kurpi un to pārsienu, lai redzētu, kā būs tālāk (tālāk sāpe lēnām pazūd). Pa to laiku ir pagājuši 19 km, un esam uz G.Astras tilta. Zvanu Madarai, lai lēnām sāk gatavoties, jo pēc pusstundas pie viņām būs aptuveni 10 skrējēju. Tā nu ir sanācis, ka esam pirmā lielā grupa un tā arī kopā turamies. Šogad Dominas apriņķis ir mazliet citāds. Pirmkārt, pēc VEF tilta Dominas virzienā dodamies pa mazo gājēju tiltiņu, otrkārt, Dominā nav nekādas pauzes, jo jau drīz ir paredzēts jaunums – ēšanas punkts Grīziņkalnā, kurā man piekrita palīdzēt Madara ar Klintu. Tā nu pēc 23,5 km un 2,5 h esam tur nonākuši un ļaujamies gastronomiskām izvirtībām. Ēdam, dzeram, pie reizes staipāmies, pie reizes uzpildāmies. Noklīdušie 20 km dalībnieki šajā vietā izlemj doties atpakaļ uz finišu, pārējie paliekam tāpat (ja nemaldos, kādi astoņi). Kādas 10 minūtes kopā pavadām šajā vietā, bet nu aizrauties nedrīkst, arī organisms atdziest, tad nu sakām dāmām paldies un visi kopā dodamies uz Deglava tiltu.

2. Ēdāji.gvrt_food

3. Barotājas.

gvrt_food

Pirmais kilometrs pēc pauzes, kā ierasts, tāds pasmags. Kājas jau izdomājušas, ka nu tik atpūtīsies, bet nekā. Pēc Deglava tilta mazi sarežģījumi – to remontē, tāpēc normāli lejā netiekam. Labajā pusē redzam, ka ved taciņa gar tiltu, ejam gar to – cerībā iziet uz ielas, bet realitātē nonākam privātmājas pagalmā. Par laimi, tikai attāli rej suns, neviens mūs nedzen projām, piefiksējam, ka ir vārtiņi, pa kuriem tikt ārā, tad nu ar tādu mazu un jocīgu piedzīvojumu dodamies tālāk. Kad tiekam līdz Matīsa kapu rajonam, rodas mazs sajukums, kur jāskrien, bet es atgādinu, ka ir klāt nācis mazais tiltiņš pie Vagonparka, tad nu dodamies uz to.

Pēc šī tiltiņa tomēr arī mūsu mazā grupiņa sāk sadalīties. Priekšā atkal ir Daniils, kurš gan nevienā brīdī nav bijis daļa no grupiņas, bet regulāri ir mums tuvumā, tālāk aiz viņa atdzīvojušies esam es un Staņislavs, mazliet aiz mums paliek  Atis, Ilva un vīrs, kura vārdu diemžēl neatceros, vēl tālāk – Toms ar Anniju. Tiesa, šī sadalīšanās joprojām ir tāda nosacīta, piemēram, pēc gājēju tilta pār dzelzceļu aiz mums esošais trio mūs abus panāk, tālāk tad skrienam kopā. Šķērsojam Slāvu tiltu un dodamies uz Dienvidu. Šajā brīdī mazliet nolūztu es, palaižot tālāk Staņislavu, Ati un Ilvu, savukārt pēdējais mūsu grupiņas dalībnieks nolemj izstāties. Arī viņš oriģināli pat bija plānojis pieteikties 20 km, beigās sanāca uz 50, kas viņam ir vēl nebijusi teritorija, galu galā veikti 30+ km, kas ir ļoti labi. Kopējais laiks arī jau tuvojas četrām stundām.

4. Neilgi pēc ēšanas.

gvrt_3

Pēc savas mazās krīzītes es mazliet saņemos un palēnām noķeru priekšējo trio. Tālienē vēl pamanām Daniilu, kurš jau Bauskas ielas pārvada apli ir veicis, mēs vēl tikai uzskrienam uz tā un dodamies tālāk. Priekšā otrs lielais bez-tiltu gabals līdz Salu tiltam. Es šobrīd vairāk skrienu blakus ar Ilvu, šo to pļāpājam, viņa man saka, ka plāno kādā brīdī no mūsu kvarteta atkrist, jo netic, ka noturēs tempu, man gan tā neizskatās (drīzāk tad es pats atkristu), bet nu šobrīd visi esam blakus. Man gan ir pienācis brīdis, kad es kāpumos izlemju pastaigāt. Gaidu savu otro elpu, bet nenāk, ir nogurušas kājas. Oh, well. Trio līdz ar to paliek man mazliet priekšā, bet nu atstarpe nav liela. Salu tiltu gan noskrienu viņiem astē, bet pagaidām turos.

5. Trio Lucavsalā.

gvrt_salu

Pēc tilta pierauju, un visi kopā dodamies uz Centrāltirgu un Bastejkalnu, kas arī šogad iekļauti. Tie iedod interesantu odziņu, jo pēkšņi esam ar cilvēkiem pilnā vietā, bet kas tad mums. Pēc Vecrīgas daļas jau šķiet, ka palikusi vairs tikai suņa aste, tiesa, tā aste arī ir vēl 10 km gara, kas nav nemaz tik maz pēc jau veiktiem 40 km. Uz Akmens tilta man ir lūziens nr. 2. Palaižu pārējos pa priekšu un eju. Teorētiski jau ir liels progress kopš pagājušā gada, kad pāri tiltiem sāku iet jau pie Brasas, bet nu pirms skrējiena bija sajūta, ka būs labāk, jo šogad ir daudz garo skriets, tāpēc uzreiz nesaprotu, kāpēc ir TIK grūti. Bet nu neko, kā ir, tā jādzīvo.

Līdz Arkādijas parkam sadzenu rokā Staņislavu, kurš mani mazliet pagaida. Atis ar Ilvu gan vēl kādu gabaliņu priekšā. Trīs mazos dzelzceļa tiltus izskrienam kopā, pēc tiem apstājušies mūs gaida Ilva ar Ati, kas tomēr piedāvā visiem finišēt reizē, ja jau tik daudz ir kopā noskriets. Pēc tik jauka žesta es, protams, slinkot vairs nedrīkstu, tad nu sakožu zobus un skrienu vien tālāk. Nav jau it kā tik traki vairs, bet par kājām gan labāk nedomāt. Pēc saraksta vairs tikai divi tilti palikuši, ko tur daudz. Pirmais ir tilts pār Ulmaņa gatvi, savukārt pēdējais šogad ir tas, kas ir garais Ulmaņa gatves pārvads. Tajā es tomēr mazliet salūztu un augšupejas daļu noeju, bet tālāk jau atkal noķeru trio. Uz tilta arī saņemu sms no Daniila, ka viņš tūlīt finišēs, tātad nemaz nav tik daudz mums priekšā.

Paliek pēdējais kilometrs, kuru mēs noskrienam jau finiša jūtīs. Tiesa, tā kā mums visiem ir samērīti aptuveni 49 km ar astīti, tad vienojamies papildu skrējienā, lai aizvilktu līdz 50. To arī izdarām (pašam ir par sevi sajūta, ka pēdējiem spēkiem), un viss ir galā! Arī 2018. gada skrējiens ir pieveikts un Rīgas tilti apskatīti. Galā sanāk, ka Daniils ir otro gadu pēc kārtas bijis pirmais, šogad jau ar krietni ātrāko 5 h 30 min, mūsu četrotnei bija 5 h 38 min, vēl pēc pusstundas ierodas Toms ar Anniju, kam 6 h 11 min. Tālākie skrējēji jau ap 7 h, ātrākie gājēji ap 8 h un pēdējie gājēji ap 9 h. Šogad neviena ilgāk distancē nebija.

Šis pasākums arī šogad noteikti būs starp maniem top pasākumiem, jo man tajā viss patīk, ieskaitot tā rīkošanu un visādu foršu cilvēku satikšanu. Skaidrs, ka nākamgad būs atkal, tikvien kā jāizdomā, vai un cik kaut ko mainīt. Bet līdz tam vēl jānodzīvo.

Neilgi pēc skrējiena arī izdomāju, kāpēc bija tik grūti – taku garajos skrējienos un rogainingos tomēr ir pauzes. Ēšanas punkti, vairāk kalnu, kuros lēnām kāpt,  kontrolpunktu meklēšana mežā utt. Līdz ar to mazliet sanāk atpūsties (piemēram, Tautas rogainings bija 55 km, bet izstiepts uz 8 stundām). Šeit, savukārt, tā skriešana bija ļoti koncentrēta, kas gan vienkārši ir grūtāk, gan man ir nepierasti. Jauna pieredze, tagad zināšu.

6. Četrotne un suns.

gvrt_fin