Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


VSK Noskrien Kreklu pasūtīšana. Ja savāksies minimālais pasūtījums, tad pasūtīsim. Piesakies!

Uguns aplis velsiešu gaumē

1. Mani draugi ceļa stabi. Costal path zīme

Mani draugi ceļa stabi. Costal path zīme

Man slimot ir kaitīgi – rodas visādas gaišas domas, viena no tām – gribu vairāku dienu ultru. Interneta plašās dzīles ir labs palīgs domu materializēšanai. Arī romantisko kino skatīties ir kaitīgi, baigais pārsteigums, ne? Tik skaisti piekrastes klinšainie skati, ka neviļus gribas pašai tos lūkot savām acīm. Abas manas vēlmes apvieno Ring of fire – skrējiens, kura laikā trīs dienas 216km garumā varēšu baudīt Rozamundes Pilčeres romānu cienīgus skatus, skrienot apkārt Anglesey salai.

Ziemā aizsūtu piedāvājumu potenciālajiem upuriem. Atsaucība nav liela – katram savi plāni vai nenoteiktība. Pavasarī aprunājos ar Daci vēlreiz – viņa tā kā varētu. Mans priecīgs. Viena nez vai saņemtos, turklāt zinu, ka Dace ir ļoti sīksta (vispār man šķiet, ka vārds Dace ir sinonīms „mega-stipra” – Dace Linde, Dace Lina, Dace Traniņa, Dace Blesa, Dace Veipa – vārdi, kas īpašu skaidrojumu neprasa).

Pirms skrējiena jau vienojamies, ka varētu skriet kopā – temps mums līdzīgs, turklāt – ja skrējiens nav pa marķētu trasi, bet gan tūrisma takām, tad divas galvas kartes lasīšanā var lieti noderēt.

Gatavošanās notiek bez stresa – ņems uz svaigumu. Vienīgo stresu izraisa atklāsme, ka prāmi no Dublinas uz Holyhead esmu norezervējusi ātrāk, nekā ielidojam… Garāka sarakste ar prāmju kompāniju un lieta darīta. Arī šis stress atkāpjas, lai pa klusītēm piezagtos pirmsstarta „drebežē”. Nav jau pārliecība, ka es to varu. Baiļojos, vai tik neesmu nomērķējusi pa augstu. Un piedevām arī potīte sāp – baskājos mazliet samocīju, laikam tomēr kājas atradušas no baspēdu skriešanas. Bet vai tāpēc raudājām? Smējām cik jaudājām!

1.diena (35.7 jūdzes jeb 57.5km)

Ierodoties startā, kas vienlaikus ir arī finišs pēc 3 dienām, satiekam skrējiena organizatoru James, kurš ieraugot mūs noprasa: „Jūs esat tās divas latviešu trakās meitenes?” Khemmm… laikam jau. Piereģistrējamies, dabūjam prezentus (krekliņš un buffs) un sākam pucēties startam, kas jau ir pēc stundas. Pūš nemīlīgs vējš, prāts uz startu nemaz nenesas. Drīz jau visi tiek aicināti vienkopus, pāris uzrunas un starts var sākties. Labāk vienreiz redzēt nekā gari rakstīt – neliels video, kurā ļoti labi redzams starts.

2. James (centra) rupigi instrue brivpratigos

James (centrā) rūpīgi instruē brīvprātīgos

Iesākam ļoti prātīgi – vēl varēsim izpausties 200km garumā un uzvar nevis tas, kas ātrāks startā, bet kam jauda pietiek finišam. Pēc pirmajiem 5-6km jūtu, ka man ir grūti. Ak, šausmas, ko darīšu vēl 3 dienas? Visu posmu esmu sadalījusi četros Siguldas kalnu maratonos, tātad šodien jānoskrien viens. Protams, pie pirmās izdevības izmantojam iespēju nenolasīt karti un aizskriet neceļos, bet līkums nav liels, kreņķi neķeram. Drīz jau klāt arī pirmais kontrolpunkts (KP), ātri uzkožam čipsus un colu – ultrista sapnis Velsas nekurienē. Vēl tikai dīvāns un TV pietrūkst.

Pirmajā dienā pūš stiprs vējš, šķiet, ka no manis izpūtīs dvēselīti. Tomēr acis nevar atraut no piekrastes, kad viļņi, brāzmas dzīti, šķīst pret varenajām klintīm. Brīžiem taka ved pār ganībām, bet ganības atdala vārtiņi, kādus līdz šim nekur citur nebiju pamanījusi – vārtiņi brīvi ir izvietoti starp v-veida sētu un gājējam jāatver vārtiņi, pašam jāielien žoga brīvajā daļā, lai aizvērtu vārtiņus un izietu no iežogojuma. Vietām vārtiņi bija aprīkot ar kādu drošības mehānismu, mēs to nosaucām par intelektuālajiem vārtiņiem. Citviet atkal sēta tik šaura, ka kāds svarīgāks cilvēks vai Vinnija Pūka līdzinieks tur varētu arī iesprūst.

3.Versija par vartiniem

Versija par vārtiņiem

Kad taka ved cauri kazeņu dzīvžogiem, var uz brīdi piestāt un samest vēderā pa gardai ogai. Nemanot pienāk arī otrais KP, kur mums laipni pajautā, kā jūtamies. Labi. Ir jau tikai kāds divdesmitais kilometrs, jūtamies kā spēka mitriķi.

4. Paēsts ir, jaskrien tālāk

Paēsts ir, jāskrien tālāk

Pēc otrā KP sākas lielākie kāpumi. Skaisti bez gala. Nu jau skrienas viegli, brīžiem nākas mazliet pasmadzeņot, kurp tālāk jāskrien, bet liela piepūle arī nav jāieliek. Vienā brīdī piesēžam, lai pārlocītu karti, un turpinām. Drīz izskrienam uz raga, no kura redzama elektrostacija, tomēr līdz tai vēl gabals jāskrien, arī kāds kilometrs pa oļiem klātu pludmali – šeit man pirmo reizi sāk nepatikt pludmales, arī tā elektrostacija kā nenāk tuvāk, tā nenāk, bet vajadzētu, jo drīz pēc tās varēs tikt atkal pie colas, čipsiem un varbūt vēl kā garšīga. Lai nebūtu skrējiens bez piedzīvojumiem, vienā no pļavām aizskrienam žogam pa otru pusi – velti. Pēc kādiem 2km secinām, ka neesam tur, kur domājam. Bažīgs skats kartē – aha! Aizšāvām ne pa to ceļu. Neliels līkums un asfaltēts celiņš mūs aizved līdz 3.KP. Ātri papildinām kaloriju krājumus un dodamies tālāk – pa gaismu jāpaspēj izdarīt maksimāli daudz, pieeja, kas iestrādājusies no piedzīvojumu sačiem. Šajā aspektā mēs ar Daci kā cimds ar rociņu.

5.Pludmales.pludmales

Pludmales.pludmales

Skrienam pāri pļavai, lai braši ieskrietu pilsētelē, gandrīz atkal aizšaujam ne tur, mūs glābj kāds vietējais, atturot no iespējas lauzties cauri brikšņiem, un parāda pareizo ceļu. Drīz pēc pilsētiņas sākas pamatīgākie kāpieni visā šī skrējiena laikā, ja neskaita pēdējos 5-6km trešajā dienā. Kāpjot no viena kalna otrā, var redzēt agrākās dzīves rosības atstātās klusās pēdas – vietām pamestas mājas vai pelēks skurstenis zaļā pakalnā. Sāk jau jūtami krēslot, piestājam, lai izvilktu ārā arī lukturus. Drīz tie lieti noderēs. Kad tuvojamies kārtējam miestiņam, valda dziļa krēsla, pilsētā jau sadegtas gaismas. Satiekam arī vienu riteņbraucēju, kas atminies pretī kādam skrējējiem. Izskrienot cauri pilsētai, jāgriež pa kreisi, lai vienā no pakalniem izplēstu lapu no godīguma grāmatas.

Klusie līdzjutēji

Klusie līdzjutēji

Kad lasīju vienu no sacensību ziņojumiem, nevarēju saprast, kas tās par „Honesty book”, bet, pārzīmējot trasi kartēs, drošības pēc iezīmēju. Labi, ka tā. Sacensību dalībniekiem jāaizskrien līdz noteiktam punktam un jāizplēš lapa no grāmatas, tā jāuzrāda nākamajā kontrolpunktā. Ja dalībnieks neatnes lapu, pie laika tiek pieskaitītas 3 stundas.

Ja nekurienē ir ROF karogs, tad tur ir godīguma grāmata

Ja nekurienē ir ROF karogs, tad tur ir godīguma grāmata

Tumsā gandrīz nepamanām sānu celiņu un aizšaujam garām, tomēr riteņbraucējs ar skaļu ūjināšanu mūs atgriež uz pareizās takas, tālāk jau tīri tehniskas dabas jautājums, pa taku aizskriet līdz karogam un izplēst lapu. Karodziņam pielikti atstarotāji, tā ka tumsā gana labi var pamanīt. Līdz finišam vien kādi nieka 2-3km cauri pilsētai. Pirmās dienas laiks 8 stundas un 5 minūtes. Laiks visai pieklājīgs ar visu pamaldīšanos un nesteidzīgo skrējienu.

Šajā naktī paliekam Amlwch sporta un atpūtas centrā. Gulēšana paredzēta sporta zālē, tomēr pilnīgi nejauši iesperamies skatītāju balkonā, kur varam pārnakšņot nostāk no citiem. Pāris matrači ir izklāti, šķiet organizatoriem, tomēr mēs iekārtojamies otrā stūrī – mums viņi netraucē, cerams, mēs viņiem arī nē. Duša, paēst, apkopt kājas, salikt somas otrai dienai un gulēt. Plāns nav sarežģīts. Vispirms duša, ieskatos spogulī: „Glīta neesmu… pirmo reizi.” Vakariņās aplejam savus „travel lunch” – viegls un ātrs veids kā tikt pie sakarīgas maltītes. Pēc vakariņām satiekam atkal James. Draudzīgi papļāpājam – viņam šķiet interesanti, kā mēs atradām sacensības, mums par pasākuma organizāciju. Brīvprātīgajiem arī šajās trijās dienās miegs vien dažas stundas, turklāt šogad pasākums jāorganizē praktiski vienam, jo kolēģa/drauga sievai kuru katru mirkli varot sākties dzemdības. Atvadāmies un pošamies gulēt, vēl pirms tam jāizdur tulznas un jāsaliek soma.

Iekārtojamies savos guļammaisos, mēģinām iemigt. Nav tik viegli – kājas sāp tomēr. Lejā sporta zālē arī rosība notiek – ierodas jauni un jauni dalībnieki. Ap diviem naktī pamostos – zālē valda pilnīgs klusums un tumsa, vienīgais gaismas objekts ir man virs galvas esošā lampa. Kā smalkas dāmas guļ ar acu maskām, uz acīm uzvelku bufu un mierīgi šņācu tālāk.

2.diena (65.9 jūdzes = 106km)

4:30 modinātājs nepielūdzami zvana. Tā negribas celties, bet man vēl lielā soma jāsapako. Kamēr es pakojos, zālē skan centrālais „modinātājs” – Johnny Cash “Ring of fire”. Brokastis, sapakošanās, labierīcības un varam posties. 5:30 reģistrācija,  GPS tracker iepakošana un starts 6:00.

Agrs rīts, pavēss, tumšs, kluss tik vien kā vējš zēģelē. Nemaz jaku negribas novilkt. Arī šodien nav ambiciozi plāni – skriet savā tempā un maksimāli ilgi. Viens, divi, trīs … Startu iezvana paliels zvans uz kāta – akurāt kā Viktorijas laika sulaiņiem angļu džentlmeņu mitekļos. Nezinu, kāpēc Latvijā zvani iezvana kapus, bet Velsā – 105 km. Filozofiskām apcerēm daudz laika nav, jāsāk skriet. Vispirms jātiek ārā no pilsēteles, lai atgrieztos stāvkrastos. Šodien vējš jūtami mazāks, vai arī esam iegriezušies austrumu piekrastes aizvējā. Man pirmie kilometri grūti un nevar īsti ieskrieties – viss traucē – tad soma ne tā, tad sistēmas caurulīte kūļājās, tad pa karstu, tad bufs spiež, vārdu sakot – princeses sindroms. Pie kāda 7.km jūtos jau tīri ņipri, pa tam lāgam kādā no kalniņiem garām paskrien ņipra dāma gados, ko jau vakar ievērojām. Sparīgā un ritmiskā soļa dēļ, viņa pirmā tiek pie mūsu iesaukas – Alīda, jo skriešanas tehnika un sīkstums ļoti atgādina cienījamo Alīdu Ābolu.

Piektais (šīs dienas pirmais) KP pēc līkumiņa iekšzemē pienāk nemanot. Labi, ka trase tikusi plānota iekšzemē un mums tiek aiztaupīta kārtējā pludmale. Pa tam lāgam esam jau piedzinuši vienu grupiņu, kas kādu laiku pa gabalu vīdēja. Vakar šo grupiņu ar „rozā meiteni” priekšgalā neizdevās iedzīt. Ja dzelzs vilkam ir dziesma „man oranži mati, man oranžs ir viss, viss”, tad šim gadījumam te būtu jākoriģē oriģināldziesmas teksts. Kādu gabaliņu paskrienam kopā. Ir 9 no rīta, pilsētiņā jūtama miegainā sestdienas noskaņa – cilvēki izgājuši rīta pastaigā ar vai bez sunīšiem, bet mēs jau 3 stundas cītīgi dedzinām kalorijas, kuras vajag papildināt. Nespējam atteikt vietējam veikaliņam un ieskrienam pēc saldējuma un apelsīnu sulas. Īstas pārtikas svētki. Kazenes, protams, arī ir lieliska alternatīva, tomēr nevar tikai stāvēt pie dzīvžogiem un rīt, jāskrien arī.

Saldējumam ir mazuma piegarša, tāpēc ātrāk jāskrien uz 6.KP, tik vien kā kārtējā pludmale un pāris kalniņi ar koka pakāpieniem. Kājās jau jūtams sagurums, bet paskriet varam. Ātri cola, maizītes un aiziet tālāk. Šeit var redzēt, ko nozīmē bēgums. Bērnībā lasīju grāmatu, kur galvenie varoņi bija nonākuši briesmās, jo viņu piedzīvojumu ala sāka applūst. Toreiz man likās – nu kā tā var būt? Kā klintīs esoša ala var applūst? Redzot šo bēgumu, mierīgi gara acīm redzu ūdens līmeņa celšanos par vismaz 2 metriem…

Bēgums

Bēgums

Mums jāapskrien apkārt līcim, lai pēc tam raustos klinšainā un apaugušā kalnā. No sākuma jāskrien pa smilšainu ceļu. Nezinu, kas man pa elpu, kājas pašas nes uz priekšu, Dace brīžiem netiek līdzi. Dace mudina mani skriet ātrāk, tomēr nav jēga – divatā ir vieglāk morāli, turklāt gan jau man pienāks plīsiens. Arī Duracel zaķiem bačas beidzas. Tālāk ceļš nemanot pāraug taciņā, bet taka par ganību betonēto malu, tik kādus 50cm platu un metru augstu, ar iespēju novelties vai nu pie ļoti vīrišķīgiem buļļiem vai mitrājā. Tālāk seko kāpiens kalnā. Mazliet apmulstam par skriešanas virzienu, bet karte + „čujs” ātri mūs atgriež uz pareizās takas. Skrienot gar fermu, dzirdu pirmo rejošo britu suni. Britiem suņi tādi klusi – laikam labi audzināti, bet šis izskatās lauķis, kam labās manieres gājušas secen. Te atkal panākam „rozā meiteni” un co, kuri saldējuma kūres laikā aizmuka. Līdz nākošajam KP skrienam vairāk vai mazāk kopā. 7.KP ir apelsīni! Juhuhuhūūūū. Apsēžos pie galdiņa un stūķēju tik ribās, kamēr saujās vairs nevaru noturēt miziņas. Lai gan šeit ir labi, jāskrien tik tālāk uz nākošo KP, vien 10.5km attālumā – pusceļš. Praktiski viss posms pa asfaltu caur pilsētai, kur, spriežot pēc finiša arkā uzstādītā pulksteņa, notiek garas velo sacensības. Citi mokās ar kājām, citi uz velo… Novienojamies ar Daci, ka šajā KP pavadīsim nedaudz vairāk laika – tur mūs gaida arī pusceļā nosūtītās somas. Varbūt pārvilkt zeķes, varbūt kreklu, bet varbūt vienkārši novilkt botas?

Pusceļs pavisam tuvu

Pusceļš pavisam tuvu

KP pavadām aptuveni 20 min, neko nepārvelku, tik kājām ļauju nedaudz uzelpot un uzpildu želeju krājumus. Kamēr „elpinām” pēdas, KP ieskrien džeks, kurš nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi kļuva ļoti lēnīgs, iepaliekot aiz mums. Puisis ģērbies pēc jaunākajām skriešanas modes tendencēm, tomēr…. kad viņš novelk kedas, redzama dīvaina lieta – kājās kokvilnas zeķes un, protams, milzīga tulzna. Puisis tiek pie iesaukas „kokvilnas zeķe”.

Atlicis pusceļš. Cola, čipši, baltmaize… vēl Cola, čipši un varam posties prom, atvadām paķerot vēl ko no galda, lai būtu labs attaisnojums neskriet. Skriet pēc „labām” pusdienām nav veselīgi un punkts.

No KP izejam kopā ar 2 kungiem, papļāpājam, pajokojam, kopā pamaldāmies pa skaisti iekoptu dārzu, jo kārtējo reizi neesam pamanījuši kādus vārtiņus. Pārspriežam iespaidus. Uz jautājumu, kā viņiem patīk sacensības, saņemam atbildi: „We are nice people who hate beaches and wooden steps” (Mēs esam jauki cilvēki, kas necieš pludmales un koka kāpnes – tulk. (šeit un turpmāk tulkojums no angļu val. – red.)). Šamējie tiek pie iesaukas „nice people” (jaukie cilvēki – tulk.). Kopā noskrienam praktiski līdz KP 9 – te viņi pa priekšu, te mēs apdzenam viņus un tā visu laiku. Vienā vietā taka mūs izved viltīgā cilpā caur parciņu, kaut būtu varējušas mierīgi skriet pa ceļu bez liekiem līku-ločiem. Dace, iznākot uz ceļa, vien nosaka: „Nevar būt!”

Devītais KP ir netālu no Menai tilta, kas celts 1826. gadā un savieno salu ar cietzemi. Iespaidīgs 417m garš, 30m augsts arku tilts. I ne aci novērst, bet mums jādodas caur apakšu. Tik vien kā spēju noelsties – wow, cik iespaidīgs. Mūsu KP vēl nelielu gabaliņu uz priekšu – pie jaunā tilta, tik tavu neražu, ceļš ved nevis pa tilta apakšu, bet augšu. Nu labi. Iepazīstam velsiešu grafiti mākslas darbus, mākslas zinātnieki gausi novilktu: „„Vasju” skolas pārstāvji.”

Menai tilts

Menai tilts

Ieskrienam senjoru apsaimniekotajā KP, kur priecīgi paziņo: „Atlicis mazāk nekā maratons!” Pirmā doma – jē, mazāk nekā maratons…, ieslēdzas smadzenes un es sagumstu – maratons jau arī nav maz. Viena no dāmām jautā, kā patīk sacensības uz ko Dace atbild: „We get everything we have paid for” (Mēs saņēmām visu, par ko esam samaksājušas – tulk.). Jā, šajā KP saņemam pārpārēm arī solītās „friendly faces” (draudzīgās sejas – tulk.).

Pošamies tik prom, jo grozies kā gribi – maratons pats nenoskriesies. Uzsākam ejot, bet kājas pašas cilājas un jāskrien. Kādu gabaliņu jāpaskrien šosejai gar malu, lai gan sūdzēties nevar, jo gar malu ved tīkams skrējēju, pfu, gājēju celiņš. Tad mēs tiekam ievesti sānu celiņā, lai nonāktu kaut kādās pļavās. Nedaudz mulsums, tikmēr sarodas citi skrējēji – kokvilnas zeķe un vēl daži, tomēr nice people šo to jēdz no kartes un pārliecinoši saka, ka jāšauj pa kreisi gar upīti. Viss bars aizmauc pāri pļavai diezgan izkaisītā veidā. Paši nosmejam, ka tiem, kas seko GPS tagad interesants skats – kādi 7-8 cilvēki „ķemmē” haotiski pļavu, bet tomēr dodas vienā virzienā.

KP tuvošanās izraisa pacēlumu

KP tuvošanās izraisa pacēlumu

Nākamais gabaliņš jāveic pa līkumotu lauku celiņu, kur divām mašīnām grūti izmainīties, kur nu vēl 2 mašīnas un skrējēji. Un tad vēl tā braukšana pa nepareizo pusi. Tā arī 3 dienu laikā nepieradu. Kā dzirdēju auto rūkoņu, vienmēr paskatījos uz pilnīgi pretējo ceļa pusi. Labi, ka nice people ik pa laikam mums uzsauc, ka auto tuvojas. Kad nogriežamies no lielceļa, izskrienam cauri dzīvojamo māju rajonam, lai ehh.. varētu paskriet pa pludmali. Atkal! Vispār jau ir iespēja cilpot līkumu riņķī pa trasi, kas paredzēta paisuma gadījumā. Tomēr 2.dienā pēc 75-80km „līkums” neizklausās vilinoši. Kad pieveicam pludmali, atliek tikai paskriet kādu laiku gar/pa ceļu, lai iesvemptos 10.KP. Uz galda labumu nav daudz, tāpēc pošamies projām.

Izejot no KP, pie mums pienāk vietējie un interesējas, kas par sacensībām. Sapratuši, ka skrienam apkārt salai 3 dienas, vien nopūšas, novēlot veiksmes. Un atkal kārtējā pludmale, kaut mazāk nekā kilometru, bet jau ilgojos pēc tās beigām. Tālākais ceļš ved caur ganībām, saulīte jau pamazām laižas aiz horizonta, taisnos gabaliņus un kritumus paskrienam – atkal ieslēdzas apziņa, ka pa gaismu jāpaspēj izdarīt maksimāli daudz. Tuvojoties pludmalei, pieskrienam pie skaista priežu meža, tam cauri un izejam plašā liedagā. Smiltis ir sablīvētas, tāpēc rikšot ir visai patīkami, tomēr tumsa mūs šeit panāk. Aizejam līdz 90 grādu līkumam, lai otrā pusē atrastu godīguma grāmatu un izplēstu kārtējo lapu. Vakars ir apbrīnojami mierīgs, ne vēja pūsma, neslēdzam iekšā lampiņas, jo pamales atblāzma dod pietiekamu gaismu, tomēr arī tā atkāpjas. Prātā sāku bažīties, kā atradīsim kāpās izvietoto karogu ar grāmatu. Tomēr Daces ērgļa acs saka, ka karogu redz pa gabalu vīdam. Kamēr ar lukturiem krāmējamies gar grāmatu, redzam, ka mūsu puišu bars arī straujiem soļiem tuvojas – lampiņas paliek lielākas. Mēs viņiem esam labs orientieris.

Tālāk svarīgs uzdevums – tikt atpakaļ uz ceļa. Sākas rogaininga pirmais nopietnais posms. Pēc kartes mums jānokļūst pie meža stūra, tik tāda neraža, ka jāšķērso kaut kas līdzīgs randu pļavām. Virziens aptuveni saprotams, bet ej nu tu saproti, kur sausām kājām tikt pāri. Bezcerībā iedegas gaisma tiešā vārda nozīmē. No meža stūra, kur aptuveni mums jānokļūst, sāk mirgot gaismas stars. Vai nu organizatori apzināti uzlikuši lukturi, vai kāds iznācis pretī savējiem, bet tas nozīmē, ka tur ir ceļš vai taciņa. Dzelžainā loģika izrādās pareiza. Pieejot tuvāk, satiekam velobraucēju, kurš mums jau iepriekšējā dienā izgaismoja ceļu. Viņš izstāsta, ka tālāk ir ceļš, kas mūs aizvedīs līdz KP 11.

Ceļš tiešām ir, tomēr karte saka, ka jāgriežas pa kreisi. Paskrienam uz priekšu, bet griežamies atpakaļ, lai gan citi skrējēji saka, ka jāskrien tik uz priekšu, viņi zinot. Mēs tomēr ieskrienam mežā – ja jau taka iet pa turieni, tad nešmaucamies. Šoreiz. Protams, ka mēs izmetām līkumu un čaļi KP ir mums priekšā. KP var dabūt sāļo buljonu, šo iespēju arī izmantojam. Paliek vēsīgi. Uzvelku jaku un pošamies prom. Jautājam brīvprātīgajiem, cik tālu ir finišs. 6.5 jūdzes. Cik tas ir kilometri? Aptuveni 10.5. Un tā patiesībā visos KP, pārjautājam cik km. Spriestspēja jau kādu laiku ir „sleep mode” (gulēšanas režīmā – aptuvens tulkojums), lai nav lieks enerģijas patēriņš.

Man sagribas vientulību, izvelku austiņas un uzlieku mūziku. Ejam pa asfaltētu uzbērumu, tālumā spīd ciemata uguntiņas, aiz kura mums jānogriežas pļavās. Mans telefons piedāvā Sigur Ros Olsen, Olsen. Tāda deja vu sajūta. Baigi atgādina Prāgas pievārti trīs ziemas atpakaļ – tāpat velcies pilnīgā nekurienē, kad vietējie siltās istabās pūšas, bet tev jālūko neapmaldīties. Mūzika tomēr ir baigā laika mašīna.

Rogaininga 2.posms. Jāšķērso pļavas. Nepaņemam precīzu virzienu un pēc sajūtām tik duram pāri. Lieki. Atduramies dzīvžogu krūmāju stūrī un cerētos vārtiņus neatrodam. Sākas bardaks, kaut tajā brīdī vajadzēja izvilkt karti, pielikt kompasu un iet. Sekojot bara instinktam, skrienam gar žogu, jo it kā esot vārtiņi. Vārtiņi ir, šķiet, ka esam uz pareizās takas, šķērsojam rudzu lauku pa „ziloneni”, kas šajā gadījumā ir traktora sliece. Rudzu lauks beidzās, bet nevaram ieraudzīt ēku, kas iezīmēta kartē. Čaļu bars aizskrien droši taisni tālāk. Kaut kas nav tā. Visa šī rezultātā vēl kājas slapjas. Izvelkam beidzot kompasu un es nobēdzinu ausis – jākoncentrējas. Apsēžamies slapjajā zālē un pētām karti. Toč, neejam pareizajā virzienā. Paņemam virzienu un ejam uz ceļa pusi. Te nesaprotami uzskrienam precīzi tai ēkai, ko iepriekš nevarējām atrast. Ēku atrodam, bet vārtiņus gan nē. Rāpjamies pāri dzīvžogam ar dzeloņstiepļu elementiem. Gandrīz palieku bez biksēm. Man gan bērnībā teica: „Kas bez biksēm, tas bez bēdām.” Atļaušos nepiekrist šim dziļi eksistenciālajam apgalvojumam. Ar biksēm ir siltāk!

Izlemjam, ka nākamo gabalu skriesim apkārt pa ceļu, nevis navigēsimies pāri slapjām pļavām. Tumsā vadātājs biežāk paņem zem saviem „gādīgajiem” spārniem. Pludmales tuvošanos var just pa gabalu – celiņš paliek smilšaināks un ved garām priežu mežiņam. Šī pludmale pēdējā šodien – jāizplēš vien lapa no grāmatas un jādodas uz finišu. Trasē esam jau 18 stundas. Vēl tik jāapiet līkums, tālāk gar upīti, jāšķērso tilts un jāaiziet līdz sacensību centram. Tālumā nekur nemanām puišu grupu, kura sparīgi aizskrēja pāri pļavai. Arī sacensību centrā redzam vien pārīti. Bet tās nav manas bažas.

Atskrienam kādu pusstundu pēc pusnakts. Šodien naktsmājas ir Aberffraw pašvaldībā. Visai neliela zāle ar vēl nelielāku skatuvīti, uz kuras labākās vietas aizņēmuši ātrākie skrējēji, turpat netālu sienā lodziņš, pa kuru izsniedz arī vakariņas – tāds skolas ēdnīcas un lauku kultūras nama apvienojums. Mūs piereģistrē – esam atskrējušas kādas trīsdesmitās, laiks 18 stundas un 18 minūtes. Nav slikti. Slikti paliek, kad uzzinām, ka šajā vietā nav dušu. Nu, s…. būšana! Esmu ķepīga, sālīta un tieši tāda, kas alkst siltu dušu. Neko darīt. Paņemam somas un lūkojam, kur varētu pakrist. Atrodam vietiņu blakus masāžas galdiem, lai būtu nedaudz nostāk no citiem.

Lauku kultūras nama paveids

Lauku kultūras nama paveids

Izrullēju matraci un guļammaisu. Apsēžos un noauju netīrās kājas – no kurpēm izbirst vesels smilšu kalns – pludmale ir atnesta arī šeit. Novelkot zeķes, redzu drūmu skatu – kājas vienās tulznās, kreisā potīte sapampusi, un to klāj nelielas, sarkanas, niezošas pumpiņas – izskatās pēc nervu iekaisuma. Mazliet sametās bail – skriet ar šādu kāju nav prāta darbs, bet nepamēģinot negribas atkāpties. Neatlidoju šurp, lai padotos pie pirmajām grūtībām, nu labi, ne pirmajām… un tomēr. Nākamā atrakcija ir nomazgāt kājas izlietnē, kas paredzēta vien roku apmazgāšanai. Nu kāpēc, lai nomazgātu savas kājas, tās jāceļ tik augstu? S… būšana, atkal! Kaut kā tieku ar šo uzdevumu galā, nomazgāju arī sāli no sejas. Aplūkoju sevi spogulī: „Glīta neesmu… otro reizi.” Jāpaēd, jāizdur tulznas un jāsasmērē pēdas. Kad tas padarīts, var riktēties gulēt.

Blakus man guļ viens saguris biedrs, redzot mani, viņš laipni mēģina savas sasmirdošās kedas aizbīdīt tālāk. Pārguruma stadija ir tāda, ka svešas kedas deguna galā vairs nespēj satraukt. Viens otram laipni uzsmaidām, kungs gan saka, ka nevarot no pārguruma pagulēt. „Tu joko?” pie sevis nodomāju. Tiklīdz ieraušos guļammaisā, mani sāk kratīt noguruma drebuļi, ar tiem puslīdz var tikt galā uzvelkot siltu jaku, taču receptes pret smeldzošām kājām man nav. Pēdas dedzina tik ļoti, ka nevaru iemigt. Tagad es sāku saprast man blakus guļošo kungu… kādas divas stundas nogrozos pus nemaņā, pamostos īsi pirms četriem, kad ierodas pēdējie šīs dienas finišētāji – rosība zālītē izrauj mani no trauslā miega. Par laimi, ātri atkal iekrītu nemaņā. Kopā varbūt kādas pāris stundas ir pagulēts.

3.diena (33.4 jūdzes jebšu 53.75km)

Pamostos no modinātāja skaņas, sava. Tā nāk no zāles otra stūra un pamazām pieņemas spēkā, kā īlens izurbjoties cauri apkārt valdošajam klusumam. Ai, vakar taču uzliku telefonu lādēties un aizmirsu. Protams, mans senais draugs Mērfijs nav par mani aizmirsis arī tagad! Lai netraucētu citus, pielecu kājās, cik nu ātri varu, skrienu pāri zālei uz otru stūri. Pa ceļam secinu, ka varu nostāvēt uz savām pašas pēdām. Tā ir labā ziņa – jūtot kāju smeldzi pirms aizmigšanas, biju nobažījusies, vai vispār varēšu iziet uz starta. Tagad skaidrs, ka varēšu.

Pēc minūtes atskan arī organizatoru „ modinātājs”. Mūzika ir skaļa, visi saprot, ka jāceļas, bet neviens neveļas. Kā mazi bērni pirms došanās uz skolas – vien dažas papildus minūtes siltā guļammaisā tā vietā, lai stutētos uz sāpošām kājām un dotos ārā tumsā. Piespiežu sevi kustēt. Sāku pārģērbties skriešanas drēbēs – viena lieta, ko var darīt sēdus. Mutes nomazgāšana palīdz atžirgt.  Sapakojos, auzu putru sevī sabāžu ar varu un nelielu rīstīšanos (nu riebjas man tās paciņu putras), bet melnā tēja palīdz to visu noskalot. Vēl tik jāuzpilda sistēma, jāuzvelk botas, 2 ibumetīni un esmu gatava.

Ārā tumšs, bet nav auksts un vējains. Ar Daci novienojamies, ka šīs dienas mērķis ir tik līdz finišam, tomēr, kamēr varam – paskriesim. Tajā brīdī man ir sajūta, ka labi, ja aizskriesim līdz pirmajam KP. Īsa instruktāža par trases garumu, atgādinājums par godīguma grāmatām, kuras ir 2 šajā dienā un kontrollaiku. 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1…. zvans iezvana pēdējās dienas pēdējo 51km.

Ātrie aiztešas, bet mēs savā tempā mierīgi tipinām, tomēr viennozīmīgi turamies skrējiena galvgalī – vidū. Pūlis, protams, nav liels, jo svētdien uz starta vairs izgāja vien 56 sportisti. Apdzenam arī dažus mūsu draugus – kokvilnas zeķi, nice people un rozā meiteni. Izskrienot no pilsētas līdz jūras krastam, tumsa ir padevusies gaismai. Skriešana atkal pa jūras izrobotajiem, klinšainajiem krastiem – augšā, lejā, takas, taciņas, lai nonāktu kārtējā pludmalē, kurā taka met mums nesaprotamus līkumus. Divi čaļi vienkārši aizmauc pa kaut kādu taku. Dace saka, ka apzīmējums ir uz citu pusi. Pēc kartes secinām, ka principā jau var šmaukties un skriet pa ceļu, bet mēs šķērsojam smilšu pludmali, kur satiekam iesirmu un nedaudz apmulsušu vīru. Ceļam būtu jāved pilsētā, bet apzīmējuma nav, tomēr tas ir nedaudz noslēpies un mēs, sekojot zīmēm, dodamies uz 13.KP, kur mūs sagaida ar skaļām gavilēm un ceptām desiņām, grilētiem burgeriem un iespēju padzert kafiju/tēju. Lai nečakarētu pulsu, no kafijas atsakos, tā vietā padzeros tēju un apēdu pusi burgera. Kārdinošs jau viņš ir (īsta pārtika!!!), bet, tādu maizes kluci sabāžot vēderā, par skriešanu var aizmirst.

Smaidīgas ierodamies pēc burgeriem

Smaidīgas ierodamies pēc burgeriem

Dodamies uz 14. KP (otrais šodien). Sākumā pa pilsētiņas mazajām ieliņām. Īsti nevar saprast, kurā šķērsielā jāgriežas nost. Teorētiski varētu maukt jebkurā, jo aiz mājām sākas pļava, bet pļavā…. paplata upīte. Trešajā dienā diez ko neuzrunā skriet pat mazu papildus līkumu. Iepriekš satiktie čaļi nogriežas vienu ielu ātrāk, ieskrienot ieliņā, iestājas apmulsums – pēc kartes spriežot, šeit ir īstā vieta, bet norāžu nav. Paskrienu uz priekšu un atduros kādas mājas dārzā, jožu atpakaļ un, pielietojot seno glābēju „čuju”, šaujam gar šķūnīti pa labi, tavu laimi – „čujs” nepieviļ, iznākam uz takas, kas ikurāt ved līdz tiltiņam. Tālāk jāšķērso neliela pļava, lai nonāktu plašā pludmalē.  Paldies dievam ir bēgums un var skriet pa pieblietētām smiltīm. Šāda pludmale man patīk.

Pie upes jāgriež pa labi iekšā cietzemē, sākumā taka šķiet skaidra, bet tad jāsāk šķērsot pļavas. Dace savā pārziņā pārņēmusi orientēšanos, man uzmanības šobrīd praktiski nav, tikai mehāniski cilāju kājas kā tāds bezsmadzeņu robotiņš. Pie vienas mājas pavisam apjūkam, arī čaļi, kas skrien ar mums, nav diez kāds palīgs – viņiem orientēšanās spēja vēl nenoteiktāka nekā mūsējā. „Krustimi ejam, krustimi lecam”… pāri velsiešu pļavām, tīrākais rogainings. Aizperamies uz nepareizo pļavas stūri un pilnīgi pretējā virzienā pamanām vārtiņus, kas mūs sola atbrīvot no šī pļavu rogaininga. Kādu gabaliņu takas zīmes pamanāmas, tās mūs uzdzen vienā kalniņā, lai pēc tam noskrietu atkal lejā uz takas „shortcut” (īsceļš – tulk.). Man sāk nākt bimba – viss ir slikti, kamols kaklā, kājas smeldz jau no pirmā punkta un ir skaidrs, ka smeldze būs vismaz 6 stundas. Sāku domāt, vai tik man nav nosliece uz sadomazohismu – vēlmi nodarīt un sajust sāpes… a ja labi padomā, tad to varētu reducēt līdz „sajust sāpes”, tātad – tikai mazohisms.

Apskrienot nelielu līcīti, taka ieved ganību dzīvžoga alejā, pa kuru jāskrien loks apkārt pļavām. Baigi kārdinoši ņemt īsceļu pāri pļavai. Nospļaujamies un kāpjam pāri dzīvžogam ar dzeloņdrātīm – kad jau rogainings, tad rogainings. Čaļi tik sauc no muguras, ka taka ejot tur. Ha, it kā mēs nezinātu! Hi-hi-hi, ir forši tomēr kaut ko nošmaukt. Taisnības labad jāsaka, ka šī bija vienīgā reize, kad padevāmies kārdinājumam. Es jau gribētu biežāk, bet nu Dacīte neļāvās.

Turpinām skriet! Pat neskatoties uz to, ka man nāk bimba, vienalga skrienu. Lai gan jāorientējas apvidū, šis nav rogainings – ātrāk noskries, ātrāk beigsies mokošā pēdu dedzināšana. Pavisam drīz ieskrienam 14.KP, kuru apsaimnieko gados vecākas dāmas. Vai nu tā ir sieviešu solidaritāte, bet mēs tiekam sagaidītas kā varones. Var jau būt, ka tā sagaida visus, bet tomēr sajūtas feinas. Mums atkal paziņo – “less than a marathon” (mazāk par maratonu – tulk.) un taisnība – līdz finišam nedaudz vairāk nekā 30km. Tas priecē. Nudien. Ilgi nečammājamies un dodamies tālāk. Tālāk taka aizvijās cauri purvājam, līdzenākās vietas skrienam, bet dubļu vannas veikli pārejam. Neko ilgi, kad garām fermai izskrienam uz asfalta ceļa. Priekšā iet grupa ar puišiem, mēs braši aizskrienam garām (konkurentiem jāuzdzen morālie). Čaļiem atliek vien nosaukt „women power” (sieviešu spēks – tulk.). Atkal jau varētu pašmaukties, bet nē – godīgi skrienam apkārt pa ceļu, kur atkal panākam tos pašus puišus… pašmaukties trešajā dienā ir liels, liels kārdinājums. Un man atkal gribas raudāt. Kur es tāda raudulīga kļuvusi? Bet kaut kā kauns tagad te kaukt. Dacīte apņēmības pilna tikai skrien tālāk. Nu kur tam sievišķim jāskrien? Hmm, neesmu jau nekāda bimbalniece, skrienu līdzi, bet pasapņoju par finiša mirkli, kur varēšu bez kauna izraudāties. Nudien, finišā tak skaisti izskatīsies. Neviens taču neatšķir aizkustinājuma no kreņķa asarām. Labi, tā arī darīšu.

Kamēr cīnos ar saviem emociju viļņiem, esam jau atkal pie jūras, uz raga jūtams vējš, bet ne tik liels kā pirmajā dienā. Tepat ir arī 4. godīguma grāmata, no kuras jāizplēš kārtējā lapa. Atkal pludmale. Nav jau tā, ka nepatīk, bet labāk pa to tomēr neskriet. Šeit astē iesēžamies vienam kungam, drīz mūs panāk vēl viens skrējēju pāris, visi dažu brīdi kalpoja kā orientieri. Kā prom no nemīlamā asfalta, kura katrs smeldzošais solis atbalsojas smadzenēs, tā sākas čumur-kumurs ar takām. Nav jau tā, ka apzīmējumi redzami „iz tuv` un tāl`”. Atkal tiek ņemta talkā sacensību trīsvienība – čujs, ņuhs un poņa. Brīžiem nepieviļ, brīžiem apskrienam pa liekam līkumam, sasodīts. Negribas trešajā dienā liekus km pielasīt, nu negribas. Un nemaz nevajag stāstīt, ka tie tik pārsimts metri. Pēdas dedzina arī tajos dažos metros.

Galvā garais skrējiens tiek sadalīts no viena raga līdz nākamajam līcim, no līča līdz ragam, no raga līdz pilsētelei, kas jau spīd pa gabalu, bet tur dod ēst! Īstu ēdienu, colu un nevis želejas. Tik tā pilsēta nenāk tuvāk. Lai kliedētu bezcerības sajūtu, domām ļauju brīvu lidojumu, līdz nodomāju, ka es vēl skrienu. Nopietni? Es? Kad aiz muguras jau 190 km. Kāds baigi joko. Tādu pārdomu vadīta, drīz ieskrienam pilsētelē. Bet līdz glaunajiem galdiem vēl gabals caur pilsētu. Dacei izlūdzos nedaudz paieties, tā kā noruna bija nedaudz, tad drīz atsākam skriet. Punktā ieskrienam ar smaidu un nesakarīgām sarunām ar tiesnešiem. Viņi saka, ka mēs esam divdesmitajā, divdesmit pirmajā vietā. Dace: „Es nesaklausīju un pretēji jebkādai britu pieklājībai (viņi pat distancē viens otram teica – I’m sorry could you repeat please (Atvainojiet, vai jūs lūdzu natkārtotu – tulk.)) teicu – What? (Ko? – tulk.) Nu, piedodiet, īsi un konkrēti!”. Nākošā nepieklājīgā atbilde seko no manis, kad šie mums saka: „Jūs labi izskatāties”, tā vietā, lai teiktu: „Deeply appreciate your intentions, however I cannot fully agree with you” (Ļoti novērtēju jūsu nodomu, bet tomēr nespēju jums piekrist – tulk.) vai kaut ko tamlīdzīgu, man pasprūk: „You are good liars.” (Jūs labi protat melot – tulk.) Taisnības labad jāsaka, ka viņi neņēma ļaunā, jo ko gan var gribēt, kad skriets teju divas diennaktis.

Ieskrienam pēdējā KP

Ieskrienam pēdējā KP

Lai gan esam novienojušās, ka tālāk iesim, no punkta izskrienam visai raitā solī. Sākoties kalnam, pārejam soļos. Atkal ir iespējas pašmaukties, bet apzinīgi izložņājām visus kaktiņus tieši kā iezīmēts kartē. Šeit pirmo reizi triju dienu laikā izvelku telefonu pabildēt – tak tā Rozamunde Pilčere ar jāpameklē, jo skati tieši tādi, kā rāda romantiskajos otrdienas kino vakaros, kad galvenā varone liktenīgajā pastaigā satiek īsto vai nonāk pie lielās atklāsmes. Klinšainos pakalnos vējš var ieskrieties un tos klāj lillīgi virši, cik tālu vien acis sniedzas.

Ir, kur acis piesiet

Ir, kur acis piesiet

Šajā pasakainajā vietā ir arī pēdējā godīguma grāmata, pareizāk būtu – telefongrāmata, dzeltenās lapas, par kuru eksistenci jau biju aizmirsusi. Lai ceļš paietu ātrāk, izdomāju, ka varētu arī uzzvanīt mammai un apsveikt dzimšanas dienā. Māmiņa jau pieņēmusi manus izgājienus, tomēr zinu, ka viņa vienmēr satraucas un gaida manu zvanu pēc finiša, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Kur tev Dieviņš deva! Tālumā pamanām divus puišus tuvojamies. Negribas atdot savas vietas, vismaz ne bez cīņas. Un šeit notiek 8. manas pasaules brīnums – pēc aptuveni pieveiktiem 210 km, es vēl spēju uzskriet kalnā, kaut ne lielā, bet tomēr kalnā. Mazliet baidāmies, ka šie mūs nepanāk, jo saldajam ēdienam pēdējos 2km atstāti tādi prāvāki kalni, tomēr iepriekšējie novērojumi liek secināt, ka viņiem ar navigēšanu iet čābīgi. „Pateicoties” tūrisma objekta klātesamībai, takas atkal iet ņigu- ņegu un ne vella nevar saprast, kur jāiet.

Uzkāpjam pirmajā kalnā, pretī slejas liela klints, bet taku neredzam, kaut pēc kartes finišs ir otrpus kalnam. Drīz saprotam, ka mums arī tajā otrajā kalnā jāuzstutējas un ne jau uz pārejas, kurp ved liela, balta akmens taka, bet vēl ar līkumiņu līdz virsotnītei. Dīvaini, bet kājās „biezpienu” nejūt, tāpēc kāpšana tikpat raita kā ar svaigiem spēkiem. Te nu mēs taku mudžeklī  mazliet apjukām. No Daces komentāra: „Tās jau nebūtu mēs, ja nesastrādātu ko jocīgu. Smieklīgākais, ka finišu teju paņēmām no otras puses. Pēdējā puskilometrā es aiznafigēju pa nepareizo taku. Ja gribējām pirms finiša tikt uz pareizā ceļu, būtu nepieciešama kāpšana ar drošināšanu. Izvēlējāmies noskriet pa nepareizo, bet drošo variantu un apjozt apkārt finiša karogiem. Šķiet, ka paliksim organizatoriem prātā ar savu jautrošanos”. Šīs dienas laiks 8 stundas un 16 minūtes.

Pārsteigums - mēs no citas puses

Pārsteigums – mēs no citas puses

Finišā tiekam pie medaļām un alus. Tā vietā, lai oficiāli paraudātu, es sāku dejot. Organizatori ar izbrīnu tik nosaka: „Četros gados, kopš organizējam šīs sacensības, neko tādu neesmu redzējis. Tev ir tik daudz enerģijas!”

Kā gāja mūsu draugiem? Visai drīz aiz mums atskrēja iesirmais vīrs, viņam sekoja 2 ar karti uz Jūs (gan jau pēdējā kalnā pamaldījās). Pēc krietna laika finišēja nice people un kokvilnas zeķe, bet laikam rozā dāma galīgi bija sagurusi, jo viņas finišu nesagaidījām, bet finiša bildēs redzama kā viena no pēdējām. Savukārt „Alīda” pamatoti nostājās uz pjedestāla 3.pakāpiena.

Mūsu draugi. Iesirmais kungs (labais augšējais stūris, tālāk pulksteņa rādītāja virzienā), kokvilnas zeķe, rozā meitene, Velsiešu Alīna, un viens no Nice people.

Mūsu draugi. Iesirmais kungs (labais augšējais stūris, tālāk pulksteņa rādītāja virzienā), kokvilnas zeķe, rozā
meitene, Velsiešu Alīna, un viens no Nice people.

Organizatori mums arī sarunā transportu, kas aizved līdz viesnīcai. Duša. Ēdiens. Apsveikumi. Internets. No sākuma nesapratu, kā tik daudz cilvēki zina par mūsu finišu u.tml., bet, kad tiku līdz internetam, atklājās, ka Matīss ir atkal padarbojies ar spalvas kātu klaviatūras izskatā… No tā džeka nekur nepaslēpties. Bet labi, ka es nezināju par tā raksta esamību, par ko nezinu, par to galva nesāp. Gulēšana gan tik viegli nepadodas – nevar iemigt, turklāt ibumetīna efekts iziet un kājās parādās tādas sāpes, nieze – kaut pa griestiem staigā. Iemigt izdodas tikai pēc vairākām stundām, lai no rīta postos mājup.

Ko varu teikt par šo pasākumu? Mērķis bija patestēt savus spēkus, skrienot 3 dienas no vietas. Ar patīkamu pārsteigumu nākas secināt, ka es to varu un, kas ne mazāk būtiski – absolūti lielāko daļu noskriet. Atkal varēšanas robeža ir pabīdīta tālāk, jo līdz pat trešās dienas vidum nebija pārliecība, ka es to varu. Turklāt ir sajūta, ka spēka pietiktu arī vēl kādiem 50-100km. Tie, kas mani pazīst, zina, ka ar šādiem apgalvojumiem nemētājos pa tukšo.

Liels paldies Dacei, kura piekrita dalīt šo avantūru. Ne mirkli nebija šaubu, ka Dace ir īstais ceļa biedrs – daudzie pjedestāli piedzīvojumu sacensībās, labākais UTMB rezultāts latvietēm (36h un 52min), jo, skrienot blakus stipriem, pats arī neviļus kļūsti tāds. Turklāt visu garo ceļu bija ļoti komfortabli gan skriešanas ziņā, gan tīri emocionālā ziņā.

Skaitļos: no 93 startējušiem finišēja 53, atbiruma procents lielāks nekā UTMB. Mums 4. un 5.vieta starp sievietēm, 24. un 25. kopvērtējumā. Kopējais trasē pavadītai laiks 34h un 40min. Nav slikti, gribas teikt. Papildus 4 UTMB punkti kabatā. Ko ar viņiem darīšu? Vēl pāragri pieņemt lēmumu. Varbūt kļūšu prātīga? Varbūt!

 

21 komentāri rakstam Uguns aplis velsiešu gaumē

  • Inese, Tu esi viens dulls skuķis – kas tālāk??? Paliksi prātīga – nu lūdzu nesmīdināt, ja? :)

  • Hiēna essnee

    Līdz tam brīdim, kad tev sāka vilkt uz bimbu, šis raksts bija viens liels kompleksos dzīšanas instruments – nu kā var tik viegli skraidīt tādus gabalus? Bet izrādās, ka tu arī esi cilvēks! :)
    Foršs skrējiens un foršs raksts!

  • ilZZuks ilZZuks

    Fantastika!! Super dāmas!

  • RimantsL RimantsL

    Whū, paldies veselajam saprātam, kā viens no potenciālajiem upuriem Tev atteicu! Bet – skauž, un dikti! Ļoti, ļoti, ļoti skaisti izciests, noskriets, iepazīts un izbaudīts! Zemu paklanos, un atķeksēju, ka šo, laikam, gribētu pamēģināt!

  • .Linda Leonora

    Lasīju, gaidīju, kad būs dejas… Un sagaidīju! :D

  • meža bite meža bite

    garšīgs stāsts! šitā es ar kādreiz gribētu paskraidīt :)

  • Ljubestiiba Ljubestiiba

    Ļoti skaisti uzrakstīts! Brīžiem lasot bija sajūta, ka pati esmu tur un skrienu tur, un piedzīvoju to pašu ko jūs! Apsveicu ar šo skrējienu! Malacis!

  • Lauma Lauma

    Tagad gan ir nedaudz žēl, ka sabijos no kartes un atteicu…
    Bet nu dullas abas, dullas tas gan.
    p.s. Angelsey ir skaista vieta. Un tie vārtiņi atsauca man atmiņā pirmo ārzemju ultru :)

  • Inga_K Inga_K

    Nu sakists jums tas piedzīvojums bijis :) Bet ellīgs gan, ja jau raudiens nāk ne no kā :)

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Apbrīnojami un skaisti! Bet trīs dienas pēc kārtas celties augšā un skriet… Tu tak esi trakākais sievišķis, ko pazīstu! Un nemaz ar nevajag palikt prātīgai, tas taču nav interesanti ;)

  • Jā, kļūsi prātīga un iztērēsi lietderīgi sapelnītos UTMB punktus nedaudz īsākā 170km trasē ap Balto ;)

  • dot dot

    Rozā meitenei par godu nevajag Dzelzs Vilku, bet Normundu Rutuli uzlikt https://youtu.be/RmTLQkTeuFs

  • Ainars Ainars

    Forši, forši, forši.

  • shahs shahs

    Rimant un Lauma – tiešām ir vērts šo noskriet. Orientēšanās nav tik traka, bet britu lauku romanci gan var izbaudīt pārpārēm un ja sadomājās – kartes iedošu:) ultralapsa un essnee – par to trakumu un cilvēku būšanu būs ar jums jāpārrunā klātienē, jo man, savukārt, liekas nenormāli jūsu ātrumi PČ, tā ka… Matīs, UTMB – nezinu, nezinu.

  • Paldies par stāstu.

  • aijach aijach

    Paldies par foršo aprakstu.
    Visi mūsu rakstnieki ir malači, bet nezkādēļ šis stāsts (un pasākums) uzrunāja īpaši. Meitenītes – SUPER!!!
    Labi, ka nākošais gads jau saplānots, citādi ķertos tūliņ pie trīsdiennieku meklēšanas :)))

  • eees eees

    Nu dikti garšīgi un apbrīnojami! :) Malacītes! :)

  • Dace

    Starp citu:
    Sign up to the 2016 Ring O’ Fire Anglesey 135 Mile Coastal Ultra Marathon will open on October 1st.

    Mājas lapa ir te: http://www.ringofire.co.uk/

    Iesaku!

    Izrādās, ka noskriet 4 Siguldas trijās dienās nav nemaz tik traki. :)

  • paldies shahs par rakstu, emocijām un cīņas sparu! Dāmas, Jūs esat vienkārši apbrīnojamas. Un tiesnesim ir pilnīga taisnība par “crazy latvians” ;)

    lielisks raksts – vēlreiz taisnība ir tiem, ka ir bīstami lasīt noskrien.lv, pavedina uz dažādām bīstamām lietām – mājas apstākļos tā lieta nav iesakāma atkārtot ;)

  • gasha

    Sassodits, turpat blakus Snowdonia atrodas. Smukas vietas.
    Būs jāsabriest nākošgad :)

  • snepste snepste

    Paldies! Lilisks apraksts. Rodas labas idejas nākošā gada plānam!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.