Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

100 km pa Gibraltāru – latvieši 24. IAU Pasaules čempionātā

Gibraltāra 2010 - Pasaules čempionāts 100km šosejā

Ir pagājušas teju divas nedēļas kopš 24.IAU (International Association of Ultrarunners) Pasaules čempionāta 100km šosejas skrējienā, tāpēc mēģināšu sniegt nelielu pārskatu par un ap šim sacensībām.

Ceļš uz Gibraltāru sākās 5.novembrī ar braucienu uz vēju pilsētu – Liepāju, lai pievienotos mūsu dāmu komandas līderei Irīnai Štūlai-Pankokai un ar auto kopā dotos uz Kauņas lidostu, no kurienes ar Ryanair gaisa kuģi uz Berlīni, tālāk uz Malagu, kur atradām jau iepriekš norezervētu opelīti un braucām jau uz pašu Gibraltāru. Maršruts tāds pagarāks sanāca, bet laikam brauciena organizatoram (A.Dudels) uz biļešu pirkšanas brīdi tas bija lētākais variants, tāpēc mums izpalika nosēšanās vienā no pasaules TOP 10 bīstamāko lidlauku sarakstā iekļautās lidostas skrejceļa. Pēc nepilnu divu stundu brauciena pa brīnišķīgo Andalūzijas reģionu un burvīgas rudens saules sasildīti iebraucam pie Gibraltāra robežas, formāla pasu kontrole un esam iekšā. Uzdevums sameklēt savus komandas biedrus, kas bija ieradušies jau pirms pusdienām, izrādījās vēl grūtāks nekā atrast auto īres kompāniju Malagas lidostas teritorijā, bet pēc pāris zvanu veikšanas tas izdodas. Tālāk ierastās procedūras – akreditācija, ievākšanās sportistu izmitināšanas vietā, kas šoreiz ir kruīzu kuģis Princess Danae, kur nokļūt nav nemaz tik viegli, īstenoto drošības pasākumu dēļ.

Latvijas izlases mītne - kuģis "Princess Daen"

Satiekam pirmos cīņu biedrus, kurus pazīstam jau no iepriekšējiem mačiem, tajā skaitā mūsu kaimiņus no Lietuvas, daudz paziņu ir arī Krievijas, Polijas un Ukrainas izlasēs. Visi smaidīgi un apņēmības pilni. Pirmajā dienā, izņemot vakariņas, nekādi pasākumi nenotiek, tāpēc arī mēs, jūtoties nedaudz saguruši, Gibraltāra apskati atliekam līdz nākamajam rītam. Rīts sākas ar sātīgām brokastīm, možu noskaņojumu, bet saulainais un siltais laiks ir kā radīts Gibraltāra iepazīšanai, kam mums ir kādas 3 stundas, jo jāiegādājas šis tas no provīzijas (ūdens, enerģijas dzērieni). Pēc neilgas pastaigas pa pussalas galvenajām tirdzniecības ielām mūs nocopē izmanīga senjorita (spriežot pēc izrunas spāniete), kas pamanījusi mūsu fotokameras un bālos ģīmjus, nekļūdīgi „sazīmē” tūristus, kam nekaitētu neilgs brauciens viņas ekskursiju mikriņā pa Gibraltāra tūristu apmeklētākajām vietām (šis prieks maksāja 25 EUR par nepilnu 2 h izpriecu), brauciens ar funikulieri – 26.50 EUR un pēc senjoritas vārdiem uz pusi ilgāku laiku., piekrītam pavizināties, jo īpaši daudz staigāt dienu pirms sacensībām negribas gan. Apskatījām gan pašu Gibraltāru no augšas, gan kara laika cietoksni, pazemes koncertzāli, izstaigājam garo tuneli, nobildējamies ar pussalā dzīvojošo primātu smukākajiem eksemplāriem un iepērkam sīkus nieciņus piemiņai par šo apmeklējumu un dodamies uz pusdienām.

Vakarā programmas galvenā nagla – sacensību atklāšanas parāde, kas notiek vietējā sporta kluba zālē, tradicionālās īpaši svarīgu personu uzrunas un pašdarbības mākslinieku uzstāšanās, orķestris skotu (liekas, ka skotu) svārciņos, fotografēšanās, bet domās jau esmu rītdienā. Pēc atklāšanas pasākuma tiekam nogādāti atpakaļ uz kuģi. Vakariņas. Īsa apspriede pie komandas pieredzējušākā dalībnieka un brauciena organizatora A.Dudeļa, kam aiz muguras jau kādi piecpadsmit 100km skrējieni. Katram ir savi mērķi un varēšana, tāpēc kā minimālais mērķis tiek noteikts distances pabeigšana, ideālā variantā – pacīnīties par vietu 8 labāko komandu vidū (Eiropas čempionātā). Mana pirmā doma ir par kreisās kājas ceļgala saites iespējām izturēt šādu slodzi, ja tā neradīs problēmas, nospraužu sev mērķi uzlabot savu iepriekšējo rezultātu (ideālā variantā noskriet pa 08:30). Kā par brīnumu šoreiz, atšķirībā no Beļģijas pirmsstarta naktī gulēju ļoti labi.

Latvijas izlase pirms starta IAU Pasaules čempionātā

Starta diena. Celšanās plkst.04:00, jo 04:30 jau ir brokastis. Pie brokastu galdiem klusums, atšķirībā no iepriekšējās dienas jau daudz vairāk norūpējušos vaigu, visi maksimāli koncentrējušies startam, pat neatceros, ko īsti apēdu, darbojos automātiski, bet to, ka bekona šķēlītes gan bija pārsālītas atceros. Satiekam Krievijas izlases sportistus (viņu vidū vairāki olimpisko spēļu dalībnieki), kas dažādu vīzu problēmu dēļ sacensību vietā ieradās tikai iepriekšējās dienas vakarā, pie tam viņu izlases līderim Hudjakovam ceļā kaut kur „nosvīduši” sporta apavi. Par laimi leišiem ir lieks apavu pāris (pie tam arī vajadzīgā izmēra un modeļa). Pēc brokastīm katrs steidz uz savu kajīti, vitamīnu dozas uzņemšana, līdzi ņemamo dzērienu somas pakošana un varam doties uz startu, kas atrodas nepilnu 200m attālumā no kuģa turpat ostas teritorijā. Seko pēdējā pirmsstarta kopbilde. 06:30 – tiek dots starta signāls lielajam piedzīvojumam visas dienas garumā, mans Polar diemžēl atsakās sākt strādāt (pēc laika biju spiests no jostas atbrīvoties). Neiztika arī bez kurioziem. Distances sākumā pēc organizatoru noteiktās trases shēmas bija jāveic neliels ievadaplis, no kura vajadzēja pagriezties uz trases pamatapli, kas bija 5km garš, tomēr organizatori nebija padomājuši par līderu pavadīšanu distancē, kā rezultātā starta apli veicām divas reizes. Distance gara, tāpēc jau laicīgi sākam novērot kam varētu „pasēdēt astē”. Šoreiz kaut kā sanāca, ka mūsu uzņemtais temps sakrīt ar Krievijas izlases dāmu tempu, ar Anatoliju (MACUKU) nospriežam, ka šādu tempu varētu izturēt vismaz pirmajā distances pusē, arī Krievijas sportistēm iebildumu nav. Tā jautri čalodami veicam kilometrus trīsdesmit, palīdzam meitenēm atvērt ūdens pudelītes, apspriežam kā nu kuram šogad gājis, spēka un cīņasspara joprojām atliku likām. Irīna tikmēr sačupojusies ar Krievijas izlases līderi un skrien metrus 200 pa priekšu, nospriežam, ka viņai šāds temps varētu būt par ātru, bet līdz kādam 30km Irina šo tempu notur, tad gan aizejam viņai garām. Distancē sveicinām un uzmundrinām līderus, izvēlētajā tempā jūtamies samērā komfortabli.

Guncha distancē

Kādā 5 vai 6 aplī mūs par apli apsteidz Norvēģijas čempions 100km distancē, temps varētu atbilst manam labākajam rezultātam maratona distancē( 4 min./km), ja ne pat ātrāk, no pārējās līderu grupas norvēģis atrāvies diezgan jūtami, bet nepamet sajūta, ka šādā trasē tas varētu būt par traku, pat ja arī tavs rezultāts ir bijis no 7 stundām, kas vēlāk arī apstiprinās. Norvēģis, pabiedējot favorītus no Japānas, Itālijas un Francijas komandām, izstājas ātrāk nekā pats plānojis. Viegli neiet arī favorītiem, pēc maratona izstājas arī polis Janickis (viens no spēcīgākajiem eiropiešiem šajā distancē, arī divi Ukrainas komandas pārstāvji, pirms tam ukraiņi neslēpa, ka ir doma pacīnīties par uzvaru komandu ieskaitē). Japāņi skrien kā vienā neredzamā saitē sasieti, kas beigās arī attaisnojas. Arī šogad viņi, kā izrādījās, ieguva gan individuālo titulu, gan uzvarēja komandu vērtējumā vīriem. Šogad labas komandas gan britiem, gan frančiem, krieviem un itāļiem, kas arī sadalīja medaļas ne tikai individuālajā, bet arī komandu vērtējumā.

Gunārs & Anatolijs pēc finiša

Trases viena puse ir samērā līdzena un ātra, ko nevar teikt par ostas doku rajonu, kur sākas pirmais ievērojamais kāpums ( varētu būt ap 300 m garumā un diezgan stāvs, bet ar to viss nebeidzas – tālāk seko vairāki nelieli, bet ne mazāk nepatīkami kāpumi un nokalnes pie tam skrienot lejā jāveic arī pagrieziens par vairāk nekā 90°). Pēc veiktā maratona (pēc maniem aprēķiniem (ap 3:24) kājas kļūst arvien smagākas, kāpums tiek veikts arvien lēnāk, bet Krievijas izlases meitenēm līdzi turam gandrīz līdz 50km atzīmei, tad nu gan pieklājīgi palaidām dāmas pa priekšu. Kļūst arī siltāks, bet saule lielākoties aiz mākoņiem, pūš vējš no jūras, tāpēc šie +20° par karstu neliekas pat man. Aptuveni pie 40km atzīmes zaudējam komandas līderi, ANDRIM trauma, kā rezultātā viņš izstājas. Cīņa par komandas vietu mums ir beigusies, bet paliek cīņa par savu rezultātu un pašam ar sevi. Tā nu ar Anatoliju turpinām skrējienu laiku pa laikam skrienam kopā, bet pietiek ieskriet labierīcībās un pāris minūtes ir pazaudētas, lai gan šādā distancē (vismaz mūsu līmeņa skrējējiem) šāda pīppauze ir pat vēlama. Mums ļoti palīdzēja arī atbalsta komanda (Māris Pankoks un Anatolija draudzene INESE), kas gan padeva dzērienus, gan fotografēja un uzmundrināja mūs. Temps pamazām krītas ap 50km atzīmi, pie 75km paliek vēl grūtāk, jo jāskrien vēl ap 2 stundām, domāju, ka šajā posmā ātrums nebija lielāks par 5:30 uz km. Uz lielā monitora, izskrienot finiša koridorā, var redzēt noskrieto apļu skaitu un rezultātu, bet, ieraugot līderu veikto apļu skaitu (pēdējais ko piefiksēju 17 pret saviem 14), cīņasspars kaut kā nevairojas. Jāskrien vēl daudz. Arī skrējēji distancē diezgan izretojušies. Šajā posmā skriet kāda cita tempā ir praktiski neiespējami, tāpēc pēdējos 20km veicu vienatnē, kāds paskrien garām, kādam es tieku garām, bet nu tas, ka tikšu līdz finišam ir skaidrs. Pēc 90km psiholoģiskā slodze ir mazinājusies un pat nedaudz esmu spējīgs kāpināt tempu, lai gan vēl pirms pāris apļiem bija doma tikai finišēt. Sajūtas veicot pēdējo apli ir neaprakstāmas, man liekas es lidoju (no malas protams temps kā veterānu skrējienos), finiša spurts un uzvaras žests finišā. Uz šo brīdi jūtos neaprakstāmi priecīgs. Saņemu medaļu un T-krekliņu. Finišā nobildējos ar Anatoliju, kurš ir finišējis dažas minūtes pirms manis, seko tējas un enerģijas dzērienu uzņemšanas procedūra. Anatolijs ir pamatīgi noberzis kreisās kājas mazo pirkstu. Pēc pavisam neilga laiciņa finišē arī IRĪNA, un uzrāda ļoti labu rezultātu 08:55, kas viņai dod augstāko vietu rangu tabulā, lai gan sākumā likās, ka šis pārbaudījums Irīnai būs par smagu, bet čempiones raksturs arī šoreiz palīdzēja sasniegt mērķi – tiek uzrādīts 4. labākais rezultāts Latvijas 100km skrējienu vēsturē. Veiksmīgi finišē arī mūsu pārējās dāmas – Mišela finišē pēc 9 stundām un 27 minūtēm, arī daugavpiliete Ināra (FJODOROVA) pabeidz distanci (ar rezultātu 11 stundas 28 minūtes), bet, ņemot vērā pārsniegto laika limitu (11h), viņas rezultāts komandu ieskaitē netiek ieskaitīts.

Vakarā seko apbalvošanas ceremonija, vēlās vakariņas (apēdu tik daudz dažādas kūkas, kā Latvija pusgada laika (dažādās svinībās)), plānotā diskotēka sportistiem tiek atcelta – dejotāju mūsu vidū ir gaužām maz, tāpēc nobildējušies ar Gibraltāra mēru dodamies migās. Vēsu prātu apdomājot liekas, ka 08:30 bija reāli, bet, ņemot vērā trases profilu un sīkās traumiņas, kas nedaudz patraucēja sagatavošanās procesā, esmu apmierināts ar rezultātu. Jāatpūšas un jāsāk gatavoties nākamajiem 100km, bet …. varbūt arī 24h skrējienam.

Foto ar dāmu čempioni Ellie Greenwood (GBR)

Ar čempionu Shingi Nakadai (JPN)

Foto ar kādu no vietējiem iedzīvotājiem

Komandu vērtējumā dāmām PČ uzvarēja Lielbritānijas skrējējas, seko Itālijas un Japānas sportistes, vīriem uzvarēja Japānas komanda, otrajā vietā ASV un 3.v. Francijas sportisti. Eiropas čempionātā jāatzīmē Krievijas sieviešu komandas III vieta aiz spēcīgajām Lielbritānijas un Itālijas komandām, bet veterānu vērtējumā viena sudraba medaļa mūsu kaimiņiem lietuviešiem.

Visi rezultāti:  DĀMĀM , VĪRIEM , KOMANDĀM

Informāciju sagatavoja: Gunārs Ķeģis

8 komentāri rakstam 100 km pa Gibraltāru – latvieši 24. IAU Pasaules čempionātā

  • raitis1898

    superīgs raksts, superīgi skrējēji! apsveicu!

  • Aivars

    Iespaidīgi, visu cieņu!

  • patiešām iespaidīgi! :)

  • Ivars Ivars

    Un kā ceļa saites jūtas?

  • Didzis Didzis

    SUPER ! Gunča īpašs VARONIS,zinot viņa likstas ar traumām.A.Dudals jau Valmierā distanci nebeidza – laikam jau tad bij kādas problēmas.Jā ,GUNČAM laikam tagad jauns izaicinājums – 24stundinieks.Bet es turos pie domas – NIDĀ maija beigās mēģināt notipināt 100-ku,varbūt tas tik tāds sapnītis,bet kas gan var liegt pasapņot ?

  • Diegabixe

    Malači!

  • Andulis

    Paldies, guncha, par rakstu! Nezinu, vai kādreiz vēl sadūšošos mēģināt 100 km (ir bijuši 3 gab. DNF), bet iedvesmai noder… :)

  • guncha

    Par laimi ceļgala saite izturēja, lai gan brīžiem iesāpējās,ukraiņu skrējējs ar tāda paša rakstura traumu izstājās, bet, kā pats teica, uzņemtais temps bija par ātru un šāda profila trasē slodze uz ceļgaliem ir lielāka un tas esot bijis par daudz prasīts no savainotās kājas.
    Tā kā minimālais uzdevums (finišēt) izpildīts, bet līdz max nedaudz pietrūka,…ir uz ko tiekties, īpaši redzot 70-gadniekus šajā distancē liekas, ka vēl šo to var sasniegt arī tad, ja tev vairs nav ne 20,un pat ne 30 gadi.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.