Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

24 stundas

80834045_2215844581850042_7480355608126816256_n

Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Pasaules čempionāts, Latvijas izlase un Didzis, šie trīs manā galvā nekādīgi neiet kopā. Kāpēc es? Tāpēc, ka varu noskriet vairāk par 200 km? Varbūt tāpēc, ka esmu vājprātīgs un gatavs labprātīgi darīt to, ko nedarītu neviens cits? Vai arī tāpēc, ka visi stiprie atteicās startēt, un tad jau neatilka nekas cits kā piedāvāt man? Droši vien, ka pareizā atbilde ir kaut kur pa vidu, bet, lai arī kā nebūtu, jutos lepns par sevi. Es nezinu, vai man savas dzīves laikā vēl būs iespēja vilkt Latvijas izlases formas tērpu un piedalīties Pasaules čempionātā. Labi saprotu arī to, ka ultraskriešana lielākai sabiedrības daļai ir pilnīgi tumša bilde, un par Pasaules čempionātu 24 stundu skrējienā ir dzirdējis tikai retais. Tieši šī iemesla dēļ piebildīšu, ka trases apļa garums ir 1,5 km. Un tā 24 stundas. Aplis pēc apļa, visu laiku viens un tas pats. Šāda formāta sacensībās vēl nekad nebiju startējis, un tas mani nedaudz satrauca, jo kā gan tas būs, veselu diennakti pavadīt tik šaurā krātiņā? Atbildot uz šo jautājumu, varu teikt, ka zināju, tas noteikti būs grūti, bet man vēl nekad nebija nācies iet cauri tādai ellei, ko piedzīvoju 26.oktobrī, Francijā…

Manas kājas no potītēm līdz ceļgaliem ir aplīmētas ar gaiši zilu, cieši pieguļošu lenti. Tāda pati atrodās uz manas muguras. Varētu teikt, ka esmu sastiķēts kopā, lai kādā brīdī neizjūku pa sastāvdaļām. Pirms mēneša vēl nespēju bez sāpēm paiet, bet tad piespiedu kārtā izlēmu apmeklēt fizioterapeitu, kura pacietīgi līmēja manu ziloņa potīti un masēja akmens cietās kājas. Tomēr sāpes neatkāpās. Sāpēja gan skrienot, gan ejot, tāpēc noskriet vairāk par 1 km dienā tā īsti nemaz nevarēju. Kad palika nedaudz labāk, neatkāpos no mērķa un finišēju Valmieras maratonā, jo šeit startēju jau piecus gadus pēc kārtas. Pēc tam, protams, sāpes atgriezās. Atkal centos sevi taupīt, kamēr sapratu, ka tam nav nekāda jēga, jo sāpes ar katru dienu pieņēmās spēkā. Tā tas turpinājās, līdz vienā dienā nospļāvos un aizmirsu par sāpēm. Noskrēju 85 km nedēļā, tad 140 km nākamājā, 180 km aiznākamajā, un tavu brīnumu, sāpes atkāpās. Es nesaprotu, kā tas var būt iespējams, bet tā tas notika. Nedēļu pirms starta noskrēju Lisabonas maratonu. Vienu no skaistākajiem maratoniem, kādā esmu piedalījies, jo ne katru dienu man sanāk skriet gar okeānu, skatoties kā viļņi sitās pret klintīm. Skrienot nolēmu piedomāt, vai 42 km veikšana lēnā tempā man sagādā grūtības. Sapratu, ka tuvojoties 35.km, vēlējos skriet ātrāk, tāpēc nevar apgalvot, ka nemaz nebija grūti, jo sāku kļūt nedaudz nepacietīgs. No skaistās Lisabonas atvadījāmies un uz vienu dienu atgriezāmies Rīgā. Šo dienu izmantoju fizioterapeita apmeklējumam, lai jau nākamās dienas pēcpusdienā lidotu uz Franciju, uz Albi. Uz Pasaules čempionātu.

Ir sacensību rīts. Jau iepriekšējā vakarā sāku noslēgties sevī, un sarunas ar apkārtējiem mani saistīja ar vien mazāk. Esmu gatavs tam, kas mani sagaida. Zinu, ka nākamo 24 stundu laikā es būšu tik neaizsargāts un viegli ievainojams kā nekad savā dzīvē. Tieši šī iemesla dēļ man būs jābūt stipram. Nesatricināmam. Nesalaužamam. Es uz šo pasākumu braucu ar mērķi skriet. Ja vajadzēs – skriet līdz pēdējam. Braucu, lai varētu pārstāvēt Latvijas izlasi, lai noskrietu 200 km. Šim skaitlim ir jābūt manā galvā, tas ir jāiededzina manās smadzenēs, jāieskrāpē manā pierē. Jebkas, kas ir mazāk par 200, būtu izgāšanās. Es šeit neatbraucu, lai noskrietu mazāk. Ja es nedomāju par 200, tad man šeit nav ko darīt. Nosūtu ziņas uz Latviju un novērtēju pēdējās skaidrības domas savā galvā, pirms dodos uz starta koridoru, jo līdz sākumam ir palikušas 5 minūtes. Aiziet, laidiet mani ārā! Es cīnīšos, un turēšu savas pozīcijas līdz pēdējam.

80870312_2470353736565394_6351280990308007936_n
1.daļa. Nav nozīme, uzvara vai zaudējums. Es dodos uz priekšu. Tikai uz priekšu.

Sāku lēnām, nesteidzīgi. Ar nelielu skaudību skatos uz tiem, kuri man nesas garām. Izskatās, ka viņi ir ļoti stipri vai arī ļoti dumji, lai tā skrietu jau pirmajās divās stundās. Nodomāju, lai jau skrien, jo zinu, ka jāskrien gandrīz vesela diena, tomēr tas bija visai nomācoši. Mani apdzen visi, kuriem nav slinkums, un varu droši teikt, ka pirmajās 6 stundās atrados vienā no sacensību pēdējām vietām. Šis ir mans pirmais pārbaudījums. Vai man pietiks pacietības? Cenšos sev skaidrot, ka man nav jāskatās uz citiem, un es zinu, kā ir skriet diennakti. Īstā skriešana sāksies tad, kad norietēs saule. Šī doma mani mierina, bet galvā sāk skanēt nākamie trauksmes signāli. Francijas baltā saule paliek arvien lielāka un spožāka. Karstums pieņemas spēkā, un mans ķermenis sāk lēnām cepties. Kamēr es čurkstu uz pannas, manas lūpas paliek arvien sausākas. Kaklā jau valda īsts tuksnesis, lūpas sāk piepampt un lipt kopā. Komandas teltij skrienu garām un ne reizi pat nepaskatos tās virzienā, lai man nebūtu kārdinājums apstāties. Organizatoru teltī gan atļaujos kārtīgi padzerties, līdz saprotu, ka nekas nenāk ārā. Mans vēders pamazām piepūšās kā nosprādzis ronis, kurš bezpalīdzīgi izskalots jūras krastā. Vairākas reizes mēģinu pačurāt, bet organisms ir pieteicis savu pirmo nopietno protestu. Uzpūties kā resns zilonis mēģinu turpināt skriet, bet liekas, ka ķermenis ir kļuvis uz pusi smagāks. Sajūta tāda, ka šīs slāpes būs nāvējošas. Mana rīkle pamazām izkalst un skriešanas temps strauji krītas. Šis ir pirmais vājuma brīdis, kas nebūtu nekas traks, bet tas pamatīgi iedragā manu pārliecību. Es zinu, ka man nevajadzētu uzņemt tik daudz šķidrumu, bet organisms to pieprasa. Blakus minerālūdenim, sulai un citiem cukurotiem dzērieniem atrodas glāzīte ar kādu zaļu šķidrumu. Man viņu nevajadzēja aiztikt, bet kārdinājums bija pārāk liels. Pieliekot glāzīti pie lūpām sajūtu patīkamu piparmētru aromātu. Šī dzēriena vēsums nokļūst manās nāsīs, pēc tam manā rīklē. Cik patīkams un atspirdzinošs brīdis. Kad glāzīte tiek iztukšota, mani kārtējo reizi pārņem šī smaguma sajūta. Ticiet man, vieglāk būtu ļaut manam vēderam vienkārši eksplodēt. Iekšējie orgāni sāk sāpēt, un es saprotu, ka šis ir nopietni. Ieskrienot stadionā, lielākā daļa sportistu skrien pa iekšējo malu, kas ir saprotami, jo priekš kam gan lieki tērēt spēkus un veikt papildus soļus. Es izvēlos skriet pa ārējo malu, jo tā ir gandrīz vienīgā vieta trasē, kur ir ēna. Jūtu, ka karstums atkal mēģina mani nogalināt, un baidos, ka viņam sāk izdoties. Soļi paliek smagāki, elpot paliek grūtāk, un stadiona mazais ēnas pleķītis paliek ar vien mazāks un mazāks, līdz… līdz tas pazūd pavisam. Tas ir zudis, un kopā ar šo ēnu sāk zust arī manas cerības. Es jūtos tik sasodīti vājš un nožēlojams. Uz citiem skatos ar skaudību, jo viņiem viss izdodas, kamēr es elsoju kā resns vecis, kuram jāpieceļas no krēsla. Un tas ir tikai sākums…

81188357_1262372843954026_4032641113150980096_n

2. daļa. Ievainots un vājš. Tomēr nepadodos.

Ieveļos komandas teltī un mēģinu atgūt elpu, līdz noslīgstu uz ceļiem. Nesaprotu, kas notiek, un manu prātu nomāc doma par šķidrumu, kas kratās manā vēderā. Tas ir jādabū ārā, no tā ir jāatbrīvojas. Lieku pirkstus mutē, līdz caurspīdīgs šķidrums pamet manu ķermeni. Miskastes maiss pievemts, un liekās, ka uz brīdi paliek neaudz vieglāk. Cik gan dīvaini tas dzīvē sanāk, ka stundu iepriekš redzēju, kā francūzis trases malā vemj. Pie sevis nodomāju, ka ar mani tas nekad nenotiks. Pirmo reizi sacensību laikā pavēmu, un nemaz nebija tik traki. Diemžēl, slāpes nekur nedomā atkāpties, un vemšana bija tikai īss atvieglojuma mirklis. Saule pamazām sāk rietēt, bet karstums nepazūd. Jūtu, ka sāku drebēt, un man paliek auksti. Tas situāciju vieglāku nepadara, tāpēc šajā apjukumā nolemju kārtīgi padzerties buljonu, cerībā, ka tagad gan aukstums pāries, un pie reizes uzņemšu sāli, lai arī no krāna varētu ko izpilināt. Pusdzīvs un izžuvis pienāku pie telts, ar lieliem teļa malkiem dzeru buljonu, tad lēnām turpinu ceļu. Mani spēki beidzās pēc 100 metriem. Organisms vairāk nevar izturēt, un dzeltens šķidrums gāžas ārā pa muti. Buljon, vai tas esi Tu? Četri kārtīgi vemšanas viļņi, tie nāk kā cunami, viens pēc otra. Pirmais mazāks, otrais un trešais ļoti spēcīgi, bet ceturtais atkal mazāks. Turos pie stadiona sienas, vemdams trīcu un saprotu, ka viss ir beidzies. Es teicu, ka noskriešu 200 km. Gāju pie fizioterapeita, maksāju par nolāpītajām masāžām, un teipošanu. Lidoju uz Franciju ar lielām cerībām, komandas kopsapulcē publiski stingri sakot, ka pilnīgi noteikti startēšu izlases sastāvā, liekot noprast, ka savu vietu nevienam neatdošu. Manas smadzenes to vēl nespēj apstrādāt, bet šie visi pūliņi ir bijuši veltīgi. Esmu zaudējis. Uz apkārtējiem neskatos, jo man ir kauns, bet vienīgais, ko vēlējos, lai kāds man pienāk klāt, uzsit uz pleca un saka, ka pietiek skriet. Pažēlo mani, ļauj apsēsties un apsedz manus plecus ar sedziņu. To bezcerību, kas mani pārņēma, nav iespējams aprakstīt. Viss ir zudis, viss, kā dēļ cīnījos, dzinu sevi caur sāpēm, bet nu vairs nav nekā. Jau ir kļuvis tumšs, un kā spoks lēnām kliboju tālāk, ik pa brīdim izspļaujot vēmekļu atliekas. Slāpes nekur nav pazudušas, smaguma sajūta mani nepamet, drebuļi pieņemas spēkā, un smagi elsodams klīstu tālāk tumsā. Maisos pa kājām ātrākajiem skrējējiem, kā spoks rēgojos starp lēnajiem. Jūtos zudis šai pasaulei, un tā brīža sajūtas tikai apliecina to, cik ļoti svarīgi man šis viss bija. Skrienot cauri stadionam, skatos uz rezultātu tablo un man nākas nolaist galvu, jo man ir kauns par to, ko redzu. Liekas, ka noskrietie kilometri nevis palielinās, bet gan samazinās, un ar katru soli es grimstu arvien lielākā bezcerībā. Nolāpīts, esmu pēdējā vietā. Nezinu, vai tas tā tiešām bija, bet tajā brīdi es par to biju pilnīgi pārliecināts.

3. daļa. Tu gribi, lai mūku? Es gribu dzīvot! Tad man ir jācīnās!

Neņemot vērā nožēlojamo situāciju, kādā atrodos, tomēr mēģinu skriet, vai vismaz darīt ko līdzīgu. Mans skriešanas temps jau tā ir nožēlojami lēns, tomēr sajūta ir tāda, ka mana mīļā sirsniņa, nākamjā vemšanas reizē varētu pamest manu ķermeni. Es taču skrienu tik lēni, kāpēc viņa grib prom? Ieveļos komandas teltī, ielieku pirkstus mutē, atvados no kārtējās šķidruma devas, un atkal saļimstu uz ceļiem. Elpoju smagi, un cilvēks no malas varētu nodomāt, ka man šādā pasākumā nemaz nebūtu jāatrodas. Ziniet, es varētu viņam piekrist. Četrrāpus mēģinu atgūt elpu, un motivāciju kustēties tālāk. Mūsu komandas līderis, Ainārs, sēžot uz krēsla, mierīgi paziņo, ka ir izstājies, jo savainojums tomēr izrādījies pārāk nopietns. Tas izklausījās tik vienkārši. Kāpēc es tā nevaru? Jau iedomājos par siltu gultu, kurā varētu ieritināties zem sedziņas. Un tad manā acu priekšā parādās maza meitene. Pazīstu es viņu jau gadiņus divus. Viņa skatās uz mani, vaidziņi sārti, actiņas apaļas kā pogas, spoža kā saule. Siltums un labestība no viņas staro. Tā vien gribas viņu apskaut un samīļot. Skatos uz viņu ar savām sārtajām zvēra acīm, siekalas tek pa manu muti mēģinot ieelpot gaisu, glumas vēmekļu daļas uz maniem pirkstiem. “Didzi, tikai nestājies ārā!” Skarbi, bet viedi vārdi. Bezcerībā nokaru galvu, un tajā brīdī manu kreiso kāju savelk krampis. Strauji griežos uz muguras, un tas pats notiek ar labo kāju. Mani apakšstilbi vibrē, tajos ir iemitinājies, kas ļauns. Tam tur nav jābūt, bet tas tur ir. Apakšstilbi peld, muskulis kustās ar viļņveida kustībām. Velns lai parauj, kas notiks tālāk? Ainārs ņem talkā adatu, un tā tiek durta manās kājās. Četri līdz pieci dūrieni, un katrā brīdī, kad liekās, ka paliks labāk, krampji atkal pieņemās spēkā. Nolāpīts, man sāp, tāpēc manā mutē tiek grūsta pretsāpju tablete. Cenšos uzdzert ūdeni, bet tablete sprūst kaklā. Ar vienu ausi dzirdu, ka kāds jau domā saukt ārstu. Tātad, man nebūs jāizstājās, bet mani aizvedīs uz nestuvēm? Vai tiešām situācija ir tik nopietna? Bezpalīdzīgi guļu uz zemes. Man pāri pārkāpj Diāna un vemj. Gar acīm pavīd viņas slaidās kājās, melnie svārciņi un melnā sporta apakšveļa. Skatos augšup un raustoties agonijā nodomāju, ka arī šajā šausmu filmā var atrast kādu patīkamu brīdi. Krampji sāk nedaudz atkāpties, un es saprotu, ka man ir jāceļās kājās. Šis bija satraucošs brīdis, jo doma par izstāšanos sacensību laikā nav nekas neparasts, bet ja apkārtējie cilvēki apsvēra iespēju saukt pēc palīdzības, tad no malas izskatījās vēl sliktāk, nekā es jutos. Piedrāzt, tā ir pagātne, nospļaujies un celies. Man jāceļas, un man tas ir jāizdara pašam. Vaidot uzrauju savu ķermeni kājās, un streipuļoju tālāk. Cenšos skriet, un tas arī veiksmīgi izdodas, līdz atkal sāk trūkt skābeklis. Idiot, ne jau par velti Ainārs bļāva, lai uzreiz neskrienu. Pēc neilga laika atgriežos teltī, lai izdzertu divas glazes ar oranžu, atspirdzinošu sulu. Labi, ka paspēju pieiet pie melnā miskastes un vemšanas maisa. Oranžais šķidrums atgādina motoreļļu, vai kādu citu ķīmisku vielu. Spilgti oranža, toksiska krāsa. Vemju ceturto reizi, un šī notiekti bija patīkamākā no visām. Liekas gan, ka šoreiz apvēmu ne tikai pirkstus, bet arī nedaudz trāpīja rokai, toties mani turēja, un es varēju atbalstīties ar muguru. Nesakarīgi murminot un siekalām tekot, izvelkos ārā no komandas telts. Nē, šoreiz būšu gudrāks. Es soļošu, un kad smagā un sēcošā elpa pāries, sākšu lēnām skriet. Neticami, bet tas nostrādāja, un ar katru brīdi es sāku justies labāk. Skrienot gar tualetēm, gan atkal jutu nelabumu, jo tā smaka likās pārāk specifiska. Tā nebija parasta sūdu, un urīna smaka. Smaka bija tāda, it kā kāds… būtu pievēmis…

4. daļa. Tagad ir īstais brīdis. Brīdis riskēt ar visu. Ja to nedarīšu, es zaudēšu.

Pēc 12 stundu skriešanas biju veicis tikai 100 km. Nožēlojami, jo es gribēju daudz vairāk. Šajā brīdī nodomāju, ka jūtos vēl sliktāk, kā vemjot un mētājoties komandas teltī. Atceros sevi, kā savas ķepas augšup pacēlis gulēju uz muguras, cik sasodīti bezpalīdzīgs jutos. Ja bruņurupuci apgāž uz muguras, tas vairs nevar piecelties. Viņš ir nolemts nāvei. Kad vabole mirst, tā pagriež savus taustekļus pret debesīm. Viņa mirst. Man bija lemts piecelties, un saņemties. Nakts kļuva par manu dienu, par manu gaismu. Nakts man piedeva visu, tā deva man iespēju glābties no karstuma, no sakāves. Tā deva man cerību, ka viss vēl nav zaudēts. Didzi, laiks mosties! Plaukstas tiek savilktas dūrēs, acu skatiens vērsts uz priekšu, tajā aust mērķtiecība. Mans ķermenis, āda un asinis, tie vēl var izturēt. Prāts mostas līdz ar ķermeni, tas palīdz man domāt, un likt būt prātīgam. Katrs solis ir bīstams, pat nedaudz satraucošs. Vairs negribu vārtīties pa zemi, pietiek vemt. Un tā, soli pa solim, apli pēc apļa, kilometru pēc kilometra, es skrienu tālāk, un katru reizi, kad paskatos rezultātu tablo, redzu, ka esmu pacēlies par vietu augstāk.

Pēc 16 garām stundām beidzot spēju dabūt ko ārā no sava ķermeņa, ne tikai caur muti. Kā mājās, no rīta pieceļoties pēc naktsmiera. Liekas dīvaini, bet tajā brīdī tas bija pat ļoti uzmundrinoši. Tā bija kā zīme, ka man beidzot paliek labāk. Ir cilvēki, kurus motivē nauda, vai citas materiālās vērtības. To dēļ viņi mēdz būt gatavi uz visu. Mana motivācija bija dzeltena urīna strūkliņa, kura nemanāmi pazuda pisuārā, it kā nekad nebūtu tur bijusi.

Esmu skrējis 19 stundas, kuru laikā ir veikti 158 km. Vēl 42 km, vecā, labā maratona distance. Zinu, ka man pietiks spēka, lai to izdarītu. Galvenais uzdevums, katrā solī būt uzmanīgam, lai krampji nedomā atsākties, dzert siltu tēju, lai vēders atkal nesatrakotos, un laiku lieki netērēt. No manis staro pārliecība un apņēmība. Jūtos lieliski, līdz pienāk pēdējā stunda. Pēc nakts sāk mosties tie skrējēji, kuri dažādu iemeslu dēļ nakti bija pavadījuši savās teltīs, un trase sāk atgādināt skudru pūzni. Šis ir pirmais brīdis sacensībās, kad nemitīgā riņķošana sāk kļūt apgrūtinoša. Smadzenes manā galvā burbuļo un vārās. Mēģinu sarēķināt, cik vēl jānoskrien, lai sasniegtu kāroto, bet cipari jūk un izplūst pieņemot nesakarīgas formas. Liekas, ka nevaru izskaitīt līdz pieci. Atlikušos apļus skaitu kā sekundes, kas palikušas līdz jaunajam gadam. Atmosfēra stadionā ir lieliska, jo visi atbalsta visus! Skrienot pēdējās minūtes, pārdomāju visu, kas notika iepriekš. Velns, šoreiz tik tiešām bija smagi. Izlīdu cauri adatas aci, varbūt pat cauri tai, kura tika durta manos apakšstilbos. Tablo rāda, ka esmu noskrējis 200 km. Grūti noticēt, bet man izdevās. Vēl gan ir palicis nedaudz laika, kas tiek pavadīts lietderīgi, veicot vēl papildus 1.663 km. Gaisā atskan šāviens. Neticami, bet tas ir beidzies. Skrējēji nāk cits pie cita, sveicot viens otru. Lēnām pagriežos, lai dotos uz telti. Vēl paskatos uz to vietu stadionā, kur atrodas manas ēdiena paliekas. Paraustu plecus un eju tālāk cerībā, ka cilvēks, kuram tas viss būs jāsakopj, to darot izturēsies ar sapratni.

Par mums, par tiem deviņiem.

Mēs bijām deviņi cilvēki. Seši stipri vīri, un trīs drosmīgas dāmas. Mums neviens nesolīja zelta kalnus, neviens no mums par dalību šajā pasākumā nemaksāja naudu. Mēs vērām vaļā savus maciņus, lai skrietu 24 stundas. Mums sāpēja, mēs vēmām, streipuļojām, tomēr turējāmies līdz pēdējam. Ja gribiet mums pārmest par vājajiem rezultātiem, tad variet droši to darīt, varbūt kādam no tā krāns arī pastiepsies par kādu centimetru garāks. Tomēr, ja kāds uzdrošinātos mums pārmest gribasspēka trūkumu, vai necīnīšanos, tad vidējā pirksta vietā varētu saņemt arī dūres nospiedumu uz pieres. Mēs visi cīnījāmies, un es nebaidos no saviem vārdiem! Es zinu, ka uz lielās pasaules fona mani 201.663 km izskatās ļoti blāvi, varētu pat teikt, nemanāmi. Kārtējais, kurš ir kaut kur tur, pa vidu. Pirms čempionāta es nedomāju par medaļām vai prēmijām. Mans mērķis bija pārstāvēt Latviju, un darīt to godam. Esmu lepns par sevi, jo man bija tas gods vilkt Latvijas izlases formas tērpu un startēt Pasaules čempionātā, turklāt darot to visbrutālākajā veidā. Ja šī bija mana pirmā un pēdējā iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi, tad lai tā būtu. Varu likt roku uz sirds apgalvojot, ka šī skrējiena laikā biju gatavs riskēt ar visu un to es arī darīju. Protams, katrs skrējiens paliek atmiņā ar ko īpašu, kādām grūtībām, vai smaguma pakāpi. Šis bija kas pilnīgi cits. Šoreiz tika pārkāpta arī sarkanā līnija. To vairs nevar nosaukt par ekstremālu slodzi, tā jau bija cita pasaule.

Par tiem, kuri palīdzēja. Kā jau iepriekš minēju, mēs skrējām no brīvas gribas. Neviens mūs nespieda to darīt. Mēs bijām vakara galvenās zvaigznes un nemitīgi bijām starmešu gaismās. Tā cilvēku kompānija, kura atradās Latvijas izlases teltī, bija mūsu komandas neredzamā daļa. Viņi bija otrā plāna aktieri, bet Oskara balvas pasniegšanā lielākos aplausus būtu pelnījuši tieši viņi. Bez viņiem es pilnīgi noteikti nebūtu izpildījis savu lielo mērķi. Drīzāk jau sen atrastos pieslēgts pie sistēmas kādā no Francijas slimnīcām. Pazemīgi noliecu galvu Jūsu priekšā…

Pasaules čempionāts 24 stundu skrējienā. Francija, Albi.

Didzis Brauns. 24 stundu laikā veikti 201.663 km. Vidējais temps 07:08 min/km.

Pozīcijas noturētas!!!

10 komentāri rakstam 24 stundas

  • pikols pikols

    Tu esi stiprs!

  • Voldžiks Voldžiks

    Paldies, Didzi, par emocijām, kuras guvu lasot šo rakstu!
    Tevi varētu pieteikt Latvijas lepnumam.

  • Es viņu zinu! ;D

    Spēcīgi, vecīt. Neuztraucies par rezultātu, rezultāts ir tikai skaitlis, ja mēs nezinām stāstu aiz tā, vienam tas skaitlis var nākt viegli, cits, kā Tu, iziet cauri ellei, kas ir daudz lielāks sasniegums, jo esi pārkāpis sev pāri, nevis tas atnācis viegli (protams, nevienam nekas 24h nenāk viegli)

    2021. gadā būs vēl labāk ;) un, visticamāk, vēl grūtāk. (nekas cits neatliks, ka vien startēt)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Neatlaidīgākais čalis, ko pazīstu! Reiz par Tevi brīnīsies pasaules līmenī!

  • Varētu teikt, ka Didzis ir jauns un viss vēl ir priekšā, taču viņš jau tagad ir sasniedzis reibinošus ciparus! Īstens latvieša tvēriens uz ultrām. #cieti

    Ja par kādu dzirdēts, ka nebija mājās brīdī, kad dalīja šādas vai tādas cilvēciskas īpašības, tad biedrs Didzo bija izgājis garajā treniņā, kad dalīja “padošanos”. Nupat Ziemassvētkos 46km pirms pantiņu skaitīšanas pie eglītes

  • sigita sigita

    “Šim skaitlim ir jābūt manā galvā [..]” – tieši tā, Didzi – tieši tā – savādāk tās ultras nemaz nevar noskriet – kā tikai ar galvu! No sirds novēlu, lai 2020.gadā Tev galvā ir 246 km – jo es tajās pāris šīs vasaras sarunās ar Tevi sapratu, cik ļoti Tu to vēlies! Un varbūt tieši tāpēc Spartatlons būs nākamgad, jo šogad Tev bija vajadzīga – šī Francijas pieredze! Malacis!

  • Čipsinieks Čipsinieks

    Miskastes maiss pievemts… Četri kārtīgi vemšanas viļņi… vemdams trīcu… izspļaujot vēmekļu atliekas… glumas vēmekļu daļas uz maniem pirkstiem… Vemju ceturto reizi… šoreiz apvēmu ne tikai pirkstus…

    oho, traki labs mauciens bijis, veselas 17 reizes minēta vemšana.

    Tā vien sagribējās uzmaukt sporta bikšeles un drusku pavem…, ē, paskriet

  • sandalman sandalman

    Paarcilvecisks gribasspeks!!! Man nav tiesibu kaut ko komentet – to var darit tikai tie kuri pashi ir bijushi lidzigaa parbaudijumaa. P.S. uzguugulejat Big Dog’s Backyard Ultra. Apbrinojami ko cilveks var paveikt

  • Lauma Lauma

    Spēcīgi un skarbi jeb kā tur bija – raksturs, iekšas un neatlaidība.

  • CapsLock

    Hardcore

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.