Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Madeira 2019

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības.  

Tieši tik pat labi zināju, ka šogad ziemā braukšu slēpot uz Somiju, bet kā jau visi plāni mēdz mainīties, jo kurā brīdī izlēmu, ka gribu braukt skriet uz Madeiru, nezinu. Bet zinu tikai to, ka pāris stundas pēc sava Hānjas 100 finiša brīdī, kad es, jau esot mājā, centos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam.

Ir piektdiena. Nepietiek ar to, ka vakar netālu no finiša arkas atdauzīju kāju pret solu, šorīt atkal galvu pret slīpajiem griestiem, tam visam pa vidu visu dienu nenormāli nāk miegs, bet starts ir pusnaktī. Tāpat mājā notiek rosība, jo visi lēnām krāmējam somas skrējienam ar tekstu, ko es vēl neieliku somā. Mans plāns līdz vakaram ir pavisam vienkāršs – mēģināt pagulēt, cik vien var, uzskricelēt finiša plānu A, B un C numuram otrā pusē, sakrāmēt somu, salikt pusi sporta pārtikas un rezerves dzeršanas sistēmu maisā uz Curral das Freiras kontrolpunktu un tad gaidīt, kad Andris atbrauks man un Kristapam pakaļ, lai jau trijatā dotos uz finišu Machico, no kurienes mūs ar autobusiem aizvedīs uz startu. Pa ceļam autobusā nosmejos, ka varētu ar to pašu autobusu braukt atpakaļ, kā arī to, ka šonakt pārmaiņas pēc varētu pieciest kaimiņu dārzā esošo gaili, kurš man traucē katru rītu gulēt, un šašlikā vēl neuzcept. Un vispār, kāpēc mēs šodien neatrodamies Tērvetē? Noskrietu Zaķi un varētu atpūsties.

Porto Moniz. No nemīlīgā vēja, kas pūš no okeāna, un +13°C patveramies kafejnīcā. Ar Kristapu izklaidējamies skatoties, kā Andris nenogurstoši fotografējas ar citiem skrējējiem, – pirmais numurs taču. Laiks ir tieši tik, lai atdotu mantu maisus, novēlētu viens otram, ka tiekamies finišā, un es ar Kristapu dodos iekšā koridorā, kamēr Andris dodas uz savu elites koridoru. Neiztrūkstoši – pirmsstarta bilde. Izvelku nūjas, jo drīz pēc starta būs jākāpj augšā. Ar šausmiņām noskatāmies, kā viens no dalībniekiem stāv blakus dūnu jakā. Nu nav tak tik auksts ārā. Kā arī to, kā vienam no dalībniekiem no mugursomas iztek sistēma, jā, viņš to zina. Nospriežam, ka vēl var pasēt aizskriet nopirkt kaut vai mazās ūdens pudelītes, bet, ja ne, tad ne. Tāpat nopriecājos, ka mana sistēma pēc pēdējā pārgājiena uzvedas prātīgi un vairs nekādus brīnumus netaisa, tas ir, ielejot ūdeni nav jāčakarē trubiņa, lai tiku pie dzeramā. Bet drošs paliek drošs, es laicīgi biju palūgusi, lai man no Rīgas atved rezerves dzeršanas sistēmu, kuru aizsūtīju uz lielo kontrolpunktu.

20190426_233843

Starts. Kas skanēja startā, es neatceros, ja godīgi, tad nemaz nedzirdēju, bet zinu tikai to, ka visapkārt bija troksnis, gaviles un sarkanas lampiņas. Ļoti ātri pūlī pazuda Kristaps. Gan jau galā satiksimies. To, ka pirmie kilometri ir pret kalnu, es arī zināju, jo vienu dienu bijām te ar mašīnu atbraukuši izlūkos. Stāvās, asfaltētās ielas mani nepārsteidz. Es pie viņām jau esmu gandrīz pieradusi, ka te ir tikai tādas, kurās var knapi uzlīst augšā un pēc tam domāt, kā tik lejā. Bet kāpēc jau pašā sākumā mūs ir jādzen tādā kalnā? Protams, ir arī labās lietas – savu pieres lampu varu iekšā neslēgt, jo visapkārt ir ļoti gaišs. Priekšā mirgo sarkanas lampiņas, aiz muguras – baltas. Eju un prātoju, vai man neaizrādīs par to, ka man aizmugurē vismaz pagaidām nedeg sarkanā lampa (sarkanā ieslēdzas kopā ar pieres lampu). Ai, sīkums, ne es viena tāda. Cik nu sparīgi varu, tik kāpju augšā, līkumos izvēlos lēzenās ārmalas. Ik pa laikam paskatos uz leju uz asti. Vēl draudīgi netuvojos, tas priecē. Manas pārdomas par asti iztraucē doma, kāpēc man ir tik ļoti slapja mugura un bikses. Nē, nu ārā ir diezgan sutīgs, bet ir nakts un nav tik karsts. Šis jautājums mani vēl kādu laiku nodarbinās, bet tāpat laicīgi samierinos ar domu, ka es šajā situācijā neko nevaru darīt. Vēl pēc kāda brīža savā galvā nospriedīšu, ka laikam tiešām ārā ir sutīgs. O, taisnīte – tīrā bauda, izmantoju iespēju beidzot paskriet arī to mazo augšup kalniņu.

Te marķējums mūs ieved šaurā taciņā uz leju. Labi, es saprotu, ka šis ir tas brīdis, kad ir jāieslēdz lampa, bet es nesaprotu, kāpēc te ir lēnām jākāpj lejā, ja pēc manas saprašanas te viss ir skrienams. Nu, nopietni, cik vēl ilgi šitādā čūskā būs jāvelkas. Apnika. Mierinu sevi ar domu, ka te neko nevaru darīt un apdzīt arī nav kur. Laiku īsinādama, cik iespējams skatos gan lejā, gan pāri uz kalniem, kur var manīt skrējēju čūsku augšup. Ak, tur arī vēl būs jākāpj augšā. Kad beidzot noskrienu lejā Ribeira Da Janela pilsētā, sajutos kā līderis. Visi aplaudē, skan mūzika, bērni un ne tikai dod pieci un visapkārt viena vienīga ballīte. Protams, tas ir līdz brīdim, kad tev parāda – “lūk tur augšā”. Kāpēc atkal tās sasodīt stāvās ielas, tās trepes un vispār. Nu labi, līkumojam starp mājām, bet kāpēc atkal uz augšu? Ceļš ved uz augšu pa visādiem maziem sānu celiņiem. Brīdī, kad jāšķērso iela, satiksme tiek apstādināta. Man pat izdevās apstādināt ātrās palīdzības auto, lai gan kā jau kārtīgs cilvēks plānoju šos palaist garām un tikai tad šķērsot ielu. Organizatori laikam domā savādāk. Stāvie pilsētas serpentīni beidzas. Jau atkal mežs, brīžiem daža laba skrienama taciņa, bet tāpat visu laiku ceļš ved augšup vai nu pa takām, vai pa trepītēm. Bet, ja tā padomā, tad kāda skriešana, ja visu laiku augšup. Kādā brīdī pēkšņi pa galvu sāk maisīties nelāgas domas, ka kontrolpūķis tuvojas, bet kontrolpunktu kā neredzu tā neredzu. Turpinu sparīgi kāpt un visās iespējamās vietās, kuras nav pret kalnu, arī paskriet. Tomēr ātrāk. It kā jau 15km pieveikti 3h ar astīti jau nav daudz, bet vienu es zinu, ka nekādīgi negribu, lai mani noņem no trases jau pirmajā kontrolpunktā. Tiesa, tikai pēc finiša uzzināšu, ka organizatori pagarināja šo trases posmu, bet ne kontrollaiku. Ieveļos Fanal kontrolpunktā. Saprotu, ka man te pietiek ar sīkām uzkodām un dienišķo kolas devu, ilgi nekavējos un dodos tālāk. Izskrienu no kontrolpunkt,a un jau pēc brītiņa mūs augšupceļā pārsteidz pretīga migla ar sīku smidzekli.

Kalna galā, smidzeklī

Kalna galā, smidzeklī

Nedaudz jau žēl fotogrāfus, kuri tup šī kalna galā, bet paši vainīgi, jo viņu lampas spīd sejā, un ir grūti saprast, kurp tālāk. Migla ir tieši tik ilga un pretīga, ka mans slinkums izvilkt jaku no somas uzvar, un drīz arī migla pazuda nebūtībā. Cik ilgi kāpām augšā, nezinu, bet zinu, ka vienā brīdī kāpiens rezultējās ar perfektu sakņainu, akmeņainu un trepēm pilnu noskrējienu. Un, protams, kaktusiem, tfu, lēnajiem skrējējiem priekšā, kas neprotas palaist tos, kas lido no aizmugures. Un tā tu fano pa lejupejošo taciņu, bet tai pat laikā tevi tracina, ka netiec garām. Protams, tas ir līdz brīdim, kad pamanīju kādu izdevīgu vietu un garām biju. Jāteic, ka nebiju vienīgā, kas izmantoja šādus brīžus, un man aiz muguras ik pa laikam bija sekotāji. Vispār jau bija arī daži tādi, kas redzēja dažus dullos lejup lidotājus un tos uzreiz palaida garām. Un tas viss tumsā, lampiņu gaismā. Perfekti. Prieks, kur tu rodies. Ar tieši tik lielu entuziasmu ieskrēju Chao da Ribeira kontrolpunktā. Kārtīgi uzpildīju sistēmu, jo Andris ir sabiedējis, ka garš un grūts kāpums. Lai jau tā būtu. Kaut ko uzkožu un līksmā skrējienā pametu kontrolpunktu. Bet tā sajūta, ka dikti slapja mugura un bikses, mani nepamet. Skrienu un pētu priekšā skrienošos. Nē, nu viņiem nav slapjas drēbes. Nesaprotu, kas tā par mistiku. Manu prātošanu pārtrauc trepes, loģiski, ka augšup. Kāpju un domāju par dzīvi, vispār jau neko nedomāju. Tikai kāpju un saprotu, ka man tās trepes jau ir apnikušas. Jāpaciešas nedaudz līdz finišam un tad jau visas tās trepes aizmirsīsies. Kurā brīdī notika tas, kas notika, es nezinu, bet zinu, ka bija sasodīti tumšs, agrs rīts, es kāpu pa mālainām trepēm, un man dzeršanas sistēma paziņoja, ka ūdens beidzies. Ak, atkal pārgājiena joku izstrādāja. Labi tūlīt visu salabošu, pakustināšu trubiņu un turpināšu ceļu augšup.

Viena no augšup ieliņām

Viena no augšup ieliņām

Brīdī, kad noņēmu somu pār mani kā no skaidrām debesīm nāca apskaidrība. Nē, nē, nē. Mana dzeršanas sistēma šajos 20+km ir iztecējusi otrreiz, tik šoreiz tā – hops un gatavs. Tagad viss ir skaidrs, kāpēc man visu laiku bija slapjas drēbes. Jā, tagad redzu, ka baltās zeķes ir lipīgi rōzā krāsā no dzēriena. Nē! Tā nedrīkst. Tieši tagad, kad man ir vēl vismaz kilometrs augstummetru jāuzkāpj augšā jeb precīzāk tie ir vismaz vēl 8km pa taisni. Nē, nē, nē. Kāpēc? Šis ir tas brīdis, kad es salūztu kā tāda māla krūzīte daudzos gabalos. Tai pat laikā mani pārņem nolemtības sajūta, kā būt tālāk un vai vispār būt. Ko darīt tālāk? Somā ar gudru ziņu ir ielikta mazā 0.5l ūdens pudelīte gadījumam, ja trasē gribētos tikai ūdeni. Bet tā viena ūdens pudelīte ir daudz par maz, lai tiktu līdz lielajam kontrolpunktam Curral das Freiras 61.km. Ar katru soli paliek ne tikai augstāk, bet arī aukstāk. Pār mani savelkas melni, drūmi domu mākoņi, ka nav ko tizloties un nākamajā kontrolpunktā jāstājas laukā, jo šādi es nefinišēšu. Nebūs jau pirmā reize, kad ailītē pie finiša laika būs rakstīts – dikti negribējās finišēt. Nepietiek, ka esmu nikna uz savu dzeršanas sistēmu, ir visu laiku jākāpj augšā, atkal ir parādījusies kaut kāda maza migliņa, temperatūra ir nokritusies līdz +2°C, visapkārt gaudo vējš un man sāk salt. Pēc neilgām pārrunām ar sevi pierunāju sevi negribīgi izvilkt no somas lietus jaku un to uzvilkt, tomēr siltāk. Vēl pilnai laimei sāku migt ciet. Protams, aust jauna diena. Mehāniski ar nūjām kustos uz priekšu, cenšos neaizmigt un neuzskriet kādam virsū. Kur ir kontrolpunkts?

Saullēktā

Saullēktā

Kalna galotnē it kā manam skatam garām pavīd Kristaps. Pie sevis gan nodomāju, ka daudziem te tādas sarkanas jakas, jo viņam pēc maniem aprēķiniem ir jābūt daudz tālāk man priekšā. Tieši tāpat kalna galotnē aiz mākoņiem aust dienišķi, dievišķi velnišķīgs rīts. Tā saule. Wow. Man nāca miegs? Ja?, neatceros. Laikam sapņoju. Ieeju Estanquinhos kontrolpunktā, un tiešām dzīvāks par dzīvu manā priekšā sēž Kristaps. Esot nupat atnācis, tātad man nerādījās. Kristaps pavēstī, ka stājas laukā, jo neesot labi. Tieši tāpat uzzinu, ka iepriekšējā kontrolpunktā ir izstājies arī Andris. Nopietni, kas te tagad notiek? Tai pat laikā pačīkstu, ka man dzeršanas sistēma divreiz iztecēja, ir sasodīti auksts un, ka man ir tikai viena ūdens pudelīte tagad līdzi. Tas ir arī brīdis, kad tieku pie Kristapa bufa, lai nesaltu, un viņa ūdens pudelītes, jo viņam to visu šodien vairāk nevajag. Visa pārējā man pašai pietiek. Nedaudz pasildos pie sildītāja un dodos prom. Nē, nu vispār. Viņi mani ir te pametuši vienu pašu. Nopietni? Eh, nīkuļi. Bet kā tur palika ar to domu par izstāšanos. Es vairs nedrīkstu izstāties, jo es esmu vienīgā trasē un vispār vienīgā meitene garajā distancē no Latvijas jebkad. Man ir jāfinišē.

Aust jauna diena

Aust jauna diena

Skrienu lejā no kalna, ja godīgi, tad lēnām, prātīgi skrienu lejā pa akmeņaino ceļu un tai pat laukā nespēju atraut skatienu no austošās saules virs mākoņiem. Pasaka. Man sala, tiešām, tiešām. Ar bufu ir karsti. Vēl pēc dažam minūtēm atpakaļ somā ieritinās lietus jaka. Ir skaista diena, ir silts un es skrienu. Trase aizvijas gar klintīm pa taciņu, kur vienā pusē zemi kociņi un saknes zem kājām. Otrpus skatam kalni, kalni, kalni. Brīžiem ir sajūta, ka atrodos džungļos. Brīžiem kāds mini tunelītis. Jau atkal smuka taciņa starp kokiem. Skaisti. Un visu laiku trase ved nedaudz, bet lejā. Es sen neko nebiju minējusi pa trepēm. Zemē izcirstas trepes, nostiprinātas ar koka mietiņiem. Prieks skatīties un kāpt lejā. Nobildēju skatu, ieliku telefonu somas kabatā un paslīdēju. Mēslu vabole tāda. Pēc gandrīz nepilnām 9 stundām pacilātā noskaņojumā ielidoju Rosario kontrolpunktā. Atbrīvoju somas kabatas no tukšajām želejas paciņām, uzpildu abas dzēriena pudelītes, uz galda atrodu kaut ko ēdamu, nomazgāju seju un kulturāli izstāvu rindu uz sirsniņmāju. Pie viena no somas izvelku Garminam lādētāju, lai uzlādētu pulksteni.

7

Trepītes uz kurām paslīdēju

Trepītes uz kurām paslīdēju

Ir skaista diena. Skrienu pa kaut kādu pažobeli gar ne ta’ dārzu, ne ta’ kūti. Bet mani tas nesatrauc, jo pēc brītiņa atkal pa platu grants ceļu dodamies augšup. Apkārt citi dalībnieki, kuri savā starpā jautri čalo. Es pie sevis priecājos, ka man uz augšu ar nūjām iet ļoti raiti. Kaut kā iemanījos atrast savu soli un tempu tā, lai nepiekustu. Tā, kā klājas manam Garminam, kurš lādējas? Drošībai izdomāju, ka jāpārbauda, kā turas vads pie pulksteņa un vai kaut kas nav nospiedies. Viss skaisti, jo pa visu pulksteņa ekrānu rāda dienas laiku. Pag! Eu, kaut kas nav kārtībā. Nē, nē, nē. Kāpēc mans skrējiens ir apturēts un saglabāts, m? Kā? Mans jaunais Fenix5 ir lādējams tāpat kā vecais pulkstenis. Kas tas par gļuku? Mani atkal pārņem panika. Pag, tā padomāsim. Pieņemsim, ka nejauši liekot somā nospiedās saglabāt poga, kas tā teorētiski varētu būt, bet tikai teorētiski. Nedaudz izpūšu pirmo panikas gaisu. Otrais mēģinājums. Nē, nav. Atkal saglabāja. Nē, nē, nē. Mēslu vabole tāda. Riktīga mēslu vabole. Pilnai laimei vēl nelādējas. Forši. No Anetes aizlienētā powerbanka arī ir tukša. It kā teica, ka uzlādēta, bet. Tā ir, kad uzticas citiem un nepārbauda visu, kā nākas. Bāc, vajadzēja ņemt līdzi savu lielo powerbanku. Par ko man šis viss šodien jau otro reizi, par ko? Esmu neizsakāmi dusmīga un nikna uz visu pasauli. Nezinu, cik no malas to varēja redzēt, bet visi akmeņi un čiekuri manā ceļā tika izspārdīti uz visām pusēm. Tā, domā, ko darīt, domā. Nikna uz visu pasauli. Mēslu vaboles tādas. Tā… pēc neilga brīža nolemju powerbankai dot otro iespēju. Strādā, bet tikai tad, ja tā ļoti viltīgi vienā pozā ieliek, tikai vienā no visām kabatām. Tā labi. Nekas nav labi. Sistēma iztecēja, tas sasodītais pulkstenis nelādējas, kur taisnība uz zemes. Kur? Eju un prātoju, ko tagad darīt. Vienu zinu, ir jāmēģina kaut kā uzlādēt tā mēslu vabole, tfu, pulkstenis un tad domāt, ko tālāk. Un vispār, kāpēc mums ir jāskrien uz leju pa sasodītu, stāvu asfalta serpentīnu. Tā jau ir grūti, bet šis vēl sit kājas laukā. Nu labi. Vismaz mašīnas uzmanīgi brauc līkumos, jo ik pa laikam ir izliktas zīmes, ka notiek sacensības. Atšķirībā no tiem čaļiem, kas skrien netālu no manis, es labāk paskrienu kādu lieku soli, bet pa lēzenāku vietu. Pulkstenis, pulkstenis, pulkstenis. Ko man ar viņu tagad darīt? Pamēģinu vēlreiz, ja nu tomēr skrējiena laikā izdodas uzlādēt, bet nekā. Mēslu vabole ar viņu. Vienu es zinu, ka tagad būs kārtīgi jārēķina galvā cik noskriets, cik ilgi skriets un cik vēl palicis. Tas nebūs viegli, bet citu variantu nav.

Zied

Zied ābeles

Slavenā truba

Slavenā truba

Par Encumeada kontrolpunktu jeb aiz tā esošo trubu klīst nostāsti arī no Andra, ka tur esot stāvas trepes. Kontrolpunktā nekas mani īsti neuzrunā. Paknakstos ap olīvēm, apēdu sauju vārītas batātes, padzeros kolu. Tai pat laikā apskatos, ka no iepriekšējā kontrolpunkta man ir gandrīz pilnas ūdens pudelītes. Paskatos uz kontrolpūķi un secinu, ka esmu uzkrājusi pāris stundu rezervi. Laiks doties. Ārā spoži spīd saule. Paeju garām kaut kādam mazdārziņam, kaut kur netālu zied ābeles un fonā klaigā gailis. Piesēžu uz brītiņu, lai izbērtu mazos akmentiņus no botām. Skatos no apakšas uz to trubu un man viņa nemaz neliekas tik baisa, kā te visi to mālē. Jā, ir jākāpj, bet man kaut kā raiti iet. Jā, ir kādā brīdī jāpalien zem trubas un jānomaina puse, bet tas jau piederas pie lietas. Ir forša ēna. Mūs – dalībnieku arī te daudz. Dažiem, paskatoties uz augšu, pasprūk kāda jautra skaņa no mutes, bet kuru tas uztrauc. Skats uz leju iespaidīgs – stāva taka, kura pazūd mežā. Koki lēnām pazūd, saule parādās aizvien vairāk. Taciņa aizvijas gar klinti caur papardēm. Ir labi, skrienu, jo ceļš prasa skrējienu, lai arī iet nedaudz augšā lejā. Otrpus skatam – kalni, kalni, kalni. Pretī nāk bariņš tūristu, novēl veiksmi un viena dāma pajautā, no kurienes es esmu. Atbildu, ka no Latvijas. Izrādās – šī no Lietuvas. Sīkums, bet patīkami.

Kalni, kalni, kalni

Kalni, kalni, kalni

Saules un bezgaisa pielietā balkona taka

Saules un bezgaisa pielietā balkona taka

Cik ilgi es tā viegli un gaisīgi skrēju pa taku, nezinu, bet zinu to, ka vienā brīdī man izbeidzās ūdens vienā no pudelītēm un otrā palika mazāk kā puse enerģijas dzēriena. Nē, ne jau atkal. Vai tad jau nepietika ar iztecējušo dzeršanas sistēmu, pulksteni, kas nelādējas un tagad vēl šis. Nē, nu labi. Varbūt vajadzēja pieliet to pudelīti pilnu, bet ko nu vairs, bet… Nē, nu labi pilnai laimei es atrodos uz saules pielieta balkona, bez ēnas un bezgaisā. Par ko man tas viss šodien, par ko, m? Kas vēl man būs jāpiedzīvo, lai tiktu līdz tam sasodītajam finišam. Vai tad ar tām pirmajām divām lietām šodien nepietika? Es vairs neskrienu. Es eju. Nē, es velkos pa balkonu, ieslēgusi visu savu enerģijas taupīšanas režīmu. Ar skumjām un skaudību noskatos, kā man garām aiziet, nē – aizskrien visi tie, kurus es pēc trubas apdzinu, un noteikti zinu, ka esmu par viņiem ātrāka. Par ko man tas viss, par ko? Nolemtība, melnas, drūmas domas bez neviena gaismas stariņa. Es atkal pilnībā sabrūku kā tāds kāršu namiņš. Tā, ar atlikušo ūdeni atļaujos apslapināt tikai lūpas. Es plīstu nost, man ir karsti, bezgaiss, izmisums. Ideju padzerties no tām dažām urdziņām, kas tek lejā pa klinti, noraidu, jo atminos, ka uz salas tekošais ūdens nav dzerams. Nē, nu varētu dzer, ja vien nebūtu tik daudz kilometru līdz finišam. Kāds finišs, par ko tu vispār te šajos +30°C grādos sapņo? Mani pārņem aizvien lielāks izmisums par to, kā tikt līdz tam kontrolpunktam. Es saprotu, ka organizatori rakstīja, ka no nākamā kontrolpunkta izejot visiem pārbaudīs dzeramā daudzumu, bet par šo posmu arī vajadzēja uzrakstīt, ka vajag papildus ūdeni. Eh… Nožēlojami velkos pa balkonu, pie pirmās izdevības laižu garām visus, kas tuvojas man no aizmugures, jo es neesmu nekāds kaktuss. Tieši tik pat izmisīgi mēģinu no trases profila, kas ir uzzīmēts uz kartes, saprast, kur es atrodos, un cik apmēram varētu būt līdz lielajam kontrolpunktam. Ja pareizi māku nolasīt, tad šis lielais kāpums jau bija, tā taisne arī, šis kāpums arī. Tātad es esmu kaut kur uz šīs taisnes, un tad ir uz leju. Es gribu raudāt. Es gribu, lai kāds mani atpestī no šī murga. Es, es, es. Es varētu atdot puskaraļvalsti par vismaz mākoņiem, kas aizsegtu to sasodīto sauli, es… Un tā es velkos pa balkonu, knapi kustoties un ik pa laikam ar atlikušo dzērienu apslapinot lūpas. Brīdī, kad ieraudzīju, ka trase beidzot ved uz leju, es biju laimīga. Laimīga tikai ārēji, jo iekšēji man nebija spēka, lai izbaudītu to burvīgo šauro akmeņaino serpentīntaku uz leju. Jo es zināju, ka tur lejā ir Curral das Freiras kontrolpunkts, un tieši tāpat es zināju, ka, lai vai kas, es līdz viņam aizrāpošu un tad domāšu ko darīt tālāk. Šis ir arī tas brīdis, kad saprotu, ka vairāk nav ko taupīt tās pēdējās ūdens lāses, un ar baudu izdzeru pēdējo malku. Ielas krustojumā brīvprātīgā parāda virzienu kurp tālāk. Ielas otrā pusē manu uzrakstu, ka tur ir dzeramais ūdens, bet man tak tūlīt kontrolpunkts. Lai gan nav jau zināms, vai ūdens tur ir. Protams, ja vien es zinātu, ka no tās vietas līdz kontrolpunktam ir vēl sasodīti gari divi saules pielieti kilometri, kur pēdējais ved augšup. Ak, nē. Sakopoju pēdējos neesošos spēkus un virzos kontrolpunkta virzienā.

Tur lejā Curral das Freira kontrolpunkts

Tur lejā Curral das Freira kontrolpunkts

Pārveļos pāri slieksnim. It kā laimīga, ka esmu klāt, bet tālāk telpā bez četru kolas glāzīšu izdzeršanas iekšā neeju. Pēc trešās jau sāku justies kā cilvēks, bet tikai daļēji. Man bija plāns šajā punktā ilgi neuzturēties. Protams, es ļoti labi zinu, kur šis plāns izgaisa. Kamēr es sevi kaut cik normālā jēdzīgā stāvokli nedabūšu atpakaļ, es no šejienes laukā nekustēšu, ja vien tas laiks nesakritīs ar kontrolpunkta slēgšanas laiku. Kas var būt labāks par pilnu šķīvi ar batātēm, gardas. Pag, šis ir lielais kontrolpunkts, bet es nekādi nespēju ieraudzīt, kur tad ir tie mantu maisi. Šajā telpā visi ēd. Lēnām un nosvērti otrā telpā aizvelkos pakaļ savam maisam. Tieši tik pat nosvērti nolienu sporta zāles maliņā apsēsties uz krēsliem. Te notiek ballīte. Zāles vidū bariņos sasēduši tie, kuriem ir atbalstītāji, kaut kur malā guļ tie, kam sagurums vai arī tie, kam pietiek šī ballīte. Bet ko es? Graužu batoniņu un paralēli mēģinu saprast, ko man tagad darīt un kā man tagad būt. Veco sistēmu iebāžu maisā un vairāk negribu to sivēnasti redzēt. Jāteic, ka, mājā esot, atradīšu vainu – saplīsusi trubiņa tai vietā, kas stiprinās pie pašas sistēmas. Tāpat maisā iemetu dzērienu tabletes, jo jau kādu laiku uzpildu viņu enerģijas dzērienu. Nezinot, ko gaidīt tālāk, un izvērtējot savu pašreizējo nekādo stāvokli, uzpildu sistēmu ar ūdeni un pudelītes kā parasti. Zinu, ka ir daudz pa daudz 2l dzeramais, bet ar mazāku dzeramā daudzumu es ārā no šī kontrolpunkta neiešu, neceriet. Jau vien tāpēc, ka organizatori šeit pārbauda obligāto ekipējumu un prasa, lai būtu ūdens visiem līdzi. Labi, nav žēl. Lēnā garā aiznesu maisu atpakaļ. Man viena no brīvprātīgo meitenēm pajautā, vai man viss labi. Šai brīdī manī atskan trauksmes zvans un es sakoncentrēju visas savas maņas un mierīgi atbildu, ka iepriekšējais posms bija ļoti karsts ar sauli. Nedaudz piekusu. Nē, nē. Man viss labi. Es šos nevainīgos jautājumus zinu. Pie ekipējuma pārbaudes tiek apspriests uzraksts “Rīga” uz mana krekla, un ar veiksmes vēlējumiem pametu šo vietu. Kontrolpunktā pavadīju precīzi stundu, tas gan ir vismaz uz pusi vairāk, kā biju pirms starta plānojusi, bet vismaz stundu rezervē līdz kontrlopūķim atstāju.

Baltie koki

Baltie koki

Asfalts. Aizvien vienīgais. ko varu izdarīt, ir nūjot. Mēģināt sparīgi nūjot. Ārā ir karsts. Vienā pusē mazas dārza mājiņas, otrā kalni un mazītiņa renstele ar čalojošu ūdeni. Es atļaujos ar to ūdeni tikai saslapināt matus. Jau atkal kaut kur zied ābeles. Bet jūs, onkas, kas ēd saldējumu, gan izskatāties nepieklājīgi. Es arī gribu saldējumu, bet nevienu bodīti nemanu vai arī nemāku ieraudzīt. It īpaši, ja tās ir tās mazās mistiskās bodītes kā Kanāriju māju pagalmos. Beidzot ceļš aizvijas prom no asfalta caur dārziņiem. Ir atkal plata labiekārtota tūristiem domāta taka. Jau atkal kādu brīdi nepamet doma, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Paēst paēdu. Kolu sadzēros. Bet kāpēc man ir sajūta, ka es peldu. Nē, nu labi. Šajā karstumā apkārt esošie eikalipti šauj laukā visus korķus, bet kas ir tas, kāpēc man nav labi. Sagurums, pārslodze, plīsiens uz balkona, pārkaršana. It kā nē. Nopietni pēc apmēram 15+ stundām es plīstu nost, jo man nāk miegs? Skaisti, tas man vēl bija vajadzīgs. Galvā fiksi pazib plāns, ka ir jāatrod trases malā kāds piemērots akmens un ir nedaudz jāpiesēž pagulēt uz tā. Mana vēlme tiek uzklausīta, un jau nākamajā serpentīna līkumā redzu to akmeni. Cilvēks laimīgs. Iekārtojos ērti un uzgāžos sev virsū pagulēt. Ja vien tas būtu iespējams, jo katrs nākamais dalībnieks aiz manis nenogurstoši man pajautā, vai man viss ir kārtībā un vai man nevajag palīdzēt. Nē, nē. Es tikai guļu. Te es atceros, cik ļoti man noderētu Monblāna lapiņa ar tekstu, ka es guļu. Un jau atkal kāds jautā, vai viss labi, vai arī uzliek roku uz pleca un pajautā. Kur taisnība uz zemes virsas, kur? Kāpēc jūs man neļaujat pagulēt un atpūsties uz tā akmens. Es saprotu, ka pieklājība prasa pajautāt, vai viss kārtībā, bet es gribu tikai nedaudz atpūsties. Taisnības labad jāsaka, ka es arī redzot, ka uz akmens sēž sakumpusi nelaimes čupiņa acis nepamirkšķinot pajautātu, vai viss kārtībā un vai nevajag palīdzēt. Eh, ceļos un turpinu kustību augšup. Izrādās – es neesmu vienīgā, kas šai posmā cenšas pagulēt. Ik pa laikam kāds saritinājies vai laiski izgāzies zemē guļ. Šos gan neaiztiek, jo var labi redzēt, ka viņi guļ, bet mani gan traucēja. Varbūt pat labi, ka tā. Trase aizvijas gar klinti, augšup. Pēc trases profila zinu, ka tagad kāpju uz salas augstāko punktu Pico Ruivo, kur mēs jau bijām atbraukuši pastaigāt. Saules posmi tiek pievarēti lēnām un prātīgi, bet ēnas posmos parādās enerģija. Tas priecē. Lēnām skatam paveras arī baltie koki. Skaisti. Tieši tik pat lēni man galvā iezogas doma, ka es to dubulto kofeīna želeju varu iespiest vienā no dzērienu pudelītēm un tādā šķaidītā veidā viņu dabūt sevī iekšā. Pa taisno ēst to želeju netaisos, jo pa krūmiem atkal negribu dzīvoties. Jo augstāk kāpu, jo vairāk atdzīvojos, jo priecīgāks tapa prāts. Aizvien vairāk jūsmoju par baltajiem kokiem, zilajām debesīm, mākoņiem zem sevis un par to, ka es nevis velkos, bet eju. Smaids sejā arī nedaudz atgriezies.

Mākoņu spēles

Mākoņu spēles

Trepes uz Casa do Pico Ruivo

Trepes uz Casa do Pico Ruivo kontrolpunktu

Ir sasniegts trases augstākais punkts 1740.5m vjl jeb Casa do Pico Ruivo kontrolpunkts. Lai arī sākumā man likās, ka uz šo kontrolpunktus es pienākšu no citas puses, ir neizsakāms prieks redzēt pazīstamas vietas. Kas par ballīti te augšā. Mediķus, nē tos man nevajag. Ieeju namiņā uzgraužu olīvas, batāti, sieru, šokolādi. Dzeramā man vēl daudz. Nomazgāju seju un dodos tālāk. Ir vēls vakars, tas nozīmē, ka tūristu pūļi man nedraud. Nepilni seši kilometri pa metāla trepītēm, akmens trepītēm, pa taku gar klints malu. Tad vēl cauri trīs tuneļiem, kur garākajā no tiem ieslēdzu telefona lampiņu, jo galvas lampu biju par slinku ņemt laukā no somas. Un no iepriekšējās reizes zinu, ka ar telefona lampu man pietiks, lai tiku cauri šim posmam. Protams, tas neizslēdz opciju iekāpt peļķē, ko arī veiksmīgi izdaru. Bet vai nav vienalga. Bet kāpēc šim iedomātajām trases profila U burtam otrā pusē ir sasodīti stāvas trepes uz augšu. Es zinu, viņas kāds ir pa šīm dienām pārtaisījis. Te manu uzmanību piesaista trases marķējums jeb atzīme ar G burtu. Tas laikam tāpēc, lai varētu pateikt, kur atrodies, ja nepieciešama palīdzība. Dīvaini, bet iepriekš trasē tādus nemanīju. Vispār šis trases posms ved pa Vereda do Areeiro pastaigu taku. Trepes, trepes, trepes. Vējš spēlējas manos matos, bet mans skatiens pavērsts kalnu virzienā, kur uz kalniem uzēdies mākonis veļas pāri. Cikos riet saule? Te noteikti ir jāatbrauc mums visiem uz saulrietu. Te tiem, kas ir aiz manis, būs smukas bildes. Nē, man ir jādodas tālāk. Bet tas mani neattur skatīties uz kalniem un cerēt, ka es nebūšu nokāpusi pārāk zemu ielejā un redzēšu saulrietu. Pēc Pico do Areeiro kontrolpunkta, kas bija kā cilvēks, kurš noskenē numuru, apdzinu vienu čali, ar kuru pērn Monblānā ilgu laiku skrējām blakus. Kā vēlāk uzzināšu, viņš izstājās tajā vietā. Mazā šaurā smilšu taciņa mani aizved aizvien zemāk un zemāk ielejā. Saule aizslēpusies aiz kalniem. Es skrienu pa taisnīti, tā ir ātrāk. Protams, neiztiek bez iešanas pauzēm. Pelēkos kalnus nomaina zaļa zāle un dzelteni krūmi. Lēnām nemanāmi satumst, bet es aizvien skatos kalnu virzienā ar cerību ieraudzīt saulrietu. Saulrietu gandrīz ieraudzīju, tas atspīdēja okeānā virs mākoņiem. Ieraudzīt okeānu arī ir patīkami kaut vai tādēļ, ka šis nav veselu mūžību šodien redzēts. Ik pa laikam apstājos, lai uztaisīto kārtējo bildi ar kalniem un sārtajiem mākoņiem. Skaisti. Tai pat laikā skrienu un prātoju, ka nākamajā kontrolpunktā pa rokai ir jāsagatavo lampa un no somas jāizvelk vestīte un rociņas. Nakts tuvojas.

Trepes

Trepes

un atkal trepes

un atkal trepes

IMG-20190421-WA0015

1

Ieskrienu Chao da Lagoa kontrolpunktā. Vējš te gaudo pa visiem caurumiem, brr. Pa šo mazo brītiņu, ko pavadu pārkrāmējot somu, salai pāri ir nolaidusies tumsa. Jau no kāda iepriekšējā kontrolpunkta draudzējos ar savu pulksteni tieši tik daudz, ka palaižu, lai skaita kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam, bet tas neizslēdz opciju, ka aizvien esmu dusmīga uz to sivēnasti. Brīdī, kad man ir jāšķērso šoseja, šķērsošanas vietai tuvojas mašīna. Ko šī? Tā vietā, lai mierīgi bez steigas aizbrauktu tālāk, šī apstājas un gaida, kamēr es atskriešu līdz ceļam un vēl to šķērsošu. Patīkami. Ieskrienu mežā un saprotu, ka ārā ir tumsa. Tieši tāpat saprotu, ka man ar aiztaisītu vestīti un rociņām ir par karstu. Kamēr kārtojos, dzirdu, ka man aiz muguras aktīvi sarunājas spāņi, līdz vienā brīdi saprotu, ka viņi mēģina ar mani runāt. Piedodiet, bet es nesaprotu, ko jūs tur runājat. Jā, man ir karsti. Ir tumsa, ir mežs, ir šauras takas, ir skrienamas takas. Bet lielākoties takas ved uz leju. Kaut kur uz trases izvietots mazais kontrolpunkts, izgreznots ar lampiņām. Taisnītes skrienamas uz leju arī. Tā arī pārvietojos pa trasi. Tā pienāca Ribeiro Frio kontrolpunkts. Lai nenosaltu un pieklājības pēc, kontrolpunktā aiztaisīju vesti un uzvilku rociņas. Īsti uzkavēties te negribas. Tiesa, ar ovācijām tiek sagaidīts katrs skrējējs. Kontrolpunktu neviens tā īsti nesteidzas atstāt. Silti tomēr, ēdiens arī tur ir. Kaut ko pa miglu atceros no stāstītā, ka te tālāk būšot stāvas takas. Kad būs, tad domāšu, ko ar viņām darīt. Par to stāvumu mēs varētu padiskutēt. Es aizvien nesaprot,u kā es tur uz dibena nenošļūcu pa taisno lejā krūmos. Tur bija dubļu vannas, ne trepes. Tur tak nav iespējams normāli paiet pat dienas laikā, nemaz nerunājot par iešanu brīdī, kad tev cilvēkam atkal nāk miegs. Tieši tāpat es nesaprotu, kāpēc mana glaunā Petzl Nao+ lampa pēkšņi ir kļuvusi dikti blāva, ka grūti ceļu saskatīt. Un vispār, kāpēc ir atkal kaut kur augšā jākārpās un kāpēc šīs taisnes nav skrienamas, kāpēc viņās ir milzu peļķes. Kāpēc, kāpēc, kāpēc… Es gribu gulēt. Es gribu finišu. Es vispār nezinu, ko es gribu vai negribu. Nē zinu gan – gribu gulēt tāpat kā visi pārējie siltā, mīkstā gultā un tam kaimiņu gailim dot iespēju dziedāt vēl kādu rītu. Caur lampas gaismu vietām spīd nevis koki, bet milzu papardes. Tādas, kas pat ir garākas par mani. Kaut kur izskrēju no meža. Kaut kur paskrēju pa pilsētas asfaltu. Pilsētā kā jau pilsētā – lampu izslēdzu, lai taupītu bateriju. Ja ap kontrolpunktu esošie cilvēki aplaudē, tad nekas cits neatlika, kā saņemties un uzskriet arī tajā mazajā kalniņā, lai pēc tam pa trepītēm nokāptu ēkā un atzīmētos Poiso kontrolpunktā. Te man ar Kristapu ir sarunāts, ka rakstīšu īsziņu, lai zina, pēc cik ilga laika viņam jāceļas un jābrauc man pakaļ uz finišu.

Kalnos uzsēdies mākonis

Kalnos uzsēdies mākonis

Saulriets kalnos

Saulriets kalnos

Ielejā

Ielejā

Kaut kur tālumā aiz kalniem riet saule

Kaut kur tālumā aiz kalniem riet saule

Kamēr mielojos ar Poiso kontrolpunktā esošajiem gardumiem, jo kopš iepriekšējā kontrolpunkta esmu pārgājusi tikai uz kontrolpunktu pārtiku un uz somā esošajām želejām vairs virsū neskatos, tikmēr blakus esošā dāma brīvprātīgajiem sūdzas, ka ārā ir sasodīti auksts. Nu labi pēc brīža šī piemetinās, ka ir no dienvidu siltā gala, lai jau. Nosmīnu pie sevis, ka +10°C naktī jau nav auksti skrienot un aiztaisu vesti, bet rociņas atstāju neuzvilktas. Godīgi sakot, vēlāk trasē manīšu čaļus arī dūnu jakās. Tieši tāpat no Andra stāstītā atceros, ka tagad jau tikai uz leju līdz finišam un brīdī, kad izdzirdēsi vai ieraudzīsi okeānu, atceries, ka tas nav tas okeāns pie finiša, līdz tam vēl jānokļūst. Kā tad, kā tad. Līdz nākamajam kontrolpunktam Portela  tik tiešām viss ir uz leju. Te pat pamanos pārsteigt pati sevi un turpmākos 9km skrienu. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad aiz tā kontrolpunkta trase veda nedaudz, bet uz augšu. Kāpēc šis platais ceļš ir noklāts ar milzu peļķēm, kuras ir jāapiet pa vienu vai otru pusi. Tik ļoti vienalga man nav, lai šīs šķērsotu pa taisno.

Milzu papardes dienas gaismā

Milzu papardes dienas gaismā

Burvīgas dubļainas, stāvas trepītes dienas gaismā pēdējos 30km.

Burvīgas dubļainas, stāvas trepītes dienas gaismā pēdējos 30km.

Tā, kas atkal? Vai tad visas nedienas jau nebeidzās un viņu limits nav izsmelts? Kas notiek ar manu lampu? Kāpēc viņa mistiski pārslēdzās pa režīmiem? Ak jel, atpestījiet mani no šī visa. Tā, ja neskrien, tad domā. Domā. Lampas aplikācija telefonā rāda, ka baterijai palikuši tikai 4%. Nē, nu to man vēl vajadzēja. Pag, ja šī ir tukša, tad tā baterija ar ko no rīta startēju varētu būt kaut cik pilna un ar to varētu izvilkt līdz finišam. Sliktākajā gadījumā šo varētu ar powerbanku nedaudz uzlādēt, bet, ja nē, tad ir auzas vasaras naktī. Trauksme atcelta.

Skrien, tā ir ātrāk, skrien. Nevaru. Viss, es vairs nevaru paskriet. Arī pa taisni nē. Nīkulība. Fonā gaudo okeāns. Līdz finišam desmit kilometri ar astīti. Ir jāskrien. Es nevaru. Nav spēka, ne iedvesmas. Nekā nav. Ir tikai lampas gaismiņai piekalts skatiens uz priekšu un sparīga nūju kustināšana. Šie ir arī tie brīži, kad tu panāc kādu priekšā esošo lēnāku skrējēju un, lai arī man nav ne jausmas, ko viņš man saka un kādā valodā, pēc manas atbildes “jā” es tieku palaista garām. Vai arī pēc viņa teiktā es palaižu garām kādu ātrāku skrējēju, kurš pietuvojies man no muguras.

Izgaismotā kraujas mala ar lampiņām

Izgaismotā kraujas mala ar lampiņām

Levada dienas gaismā.

Levada dienas gaismā.

Brīdī, kad trase aizvijās pa labi gar klints malu priekšā, pavērās apmēram kilometru gara ar lampiņām izgaismota taka. Tas ir tas brīdis, kad es paliku uz pauzes un negribēju iet projām no šejienes. Tagad es saprotu, par ko Anete stāstīja, kad viņi treniņā te bija atskrējuši. Tas ir tas brīdis, kad tev nemaz neliekas, ka ārā ir melna nakts un aiz muguras jau vairāk 24h trasē. Mirklis ir apstājies. Lai arī pēdējo stundu man šķiet, ka skriet nav iespējams, man galvā dzimst plāns par finišu vismaz 29h. Bet, lai piepildītu plānu, ir jāskrien. Tāpēc Larano kontrolpunktā uzkavējos tieši tik ilgi, cik pārējos. Vienu gan es zinu, jo vēlāka nakts, jo lielāka ballīte kontrolpunktos. Pat žēl iet prom. Es skrienu, nopietni, es skrienu. Man kārtējo reizi tikai pēc laika grafika un kartes profila ir nojausma, cik daudz ir palicis līdz finišam. Pulkstenis sen jau rāda, ka viņam palikuši 10% baterijas, tāpēc šis tiek izmantots tikai kā rokas pulkstenis. Es skrienu. Es cenšos nepadoties vējam, kurš mani grib nopūst nost no betonētās levadas malas vai arī tieši pretēji iepūst betonētajā levadas posmā ar ūdeni. Tur tālumā es redzu finišu, bet levada tik mani ķircina un aiz katra līkuma aizvien vairāk aizvijas prom no tālumā redzamā finiša. Ir grūti. Mani ik pa laikam apdzen kāds skrienošs dalībnieks. Cik ilgi skrienu, nezinu. Cik vēl jāskrien, arī nezinu. Bet zinu, kur ir finišs. Vienu levadu nomaina otra. Šaurāka un ar zemes taku. Skatos pulkstenī un rēķinu, ka varu paspēt finišēt pirms 5:00 no rīta. Tāpat prātā pārcilāju teikto, ka kaut kur būs pļava uz leju un tad jau finišs ar roku sasniedzams. Eu, kas tad tas. Sastrēgums. Nopietni? Kurš no jums ir kaktuss? Jau redzu, kā mani pirmīt apdzenošais čalis nervozi velkas aiz šiem un skatās, vai nevar tikt garām. Eu, kaktusi, jūs tiešām nemākat prasties un pakāpties malā, un palaist tos, kas skrien. Es saprotu, ka ir levada un vēla nakts, bet tomēr. Es palaistu. Jau atkal ar nolemtības sajūtu velkos kolonnas beigās un mans sapnis par finišu attālinās. Mēslu vaboles. Cik ilgi mēs tā vilkāmies, nezinu, bet brīdī, kad levada beidzās, pirmais kaktuss sāka skriet pa asfaltu un pārējie šim pakaļ. Bet es ar priekšā skrienošo čali arī neesam nekādi vakarējie, it īpaši, ja beidzot ir tā tik ilgi gaidītā pļava. Ticis laukā no mazās šaurās taciņas pēc asfalta, šis pa labo pusi dzen garām visus kaktusus. Es ar’ neesmu sliktāka un lidoju pakaļ. Godīgi sakot, aizvien nesaprotu, kā mēs tur neizklājāmies, jo taka uz leju līkumota un ar akmeņiem, bet ar lielu pompu prom bijām. Kaut ko aiz muguras dzirdēju nosakām, bet tas mani vairs neuztrauca. Brīdī, kad priekšā skrienošais čalis bija ticis gandrīz līdz pļavas lejai jeb līdz takai, šis spēji apstājās. Es no augšas nosaucu “pa kreisi”,  un prom viņš bija. Tā laikam skrien tikai uz finišu. Arī tajā posmā, kas veda pa pilsētas asfaltu augšup. Tādi aplausi un ovācijas no uz finišu ejošajiem dalībniekiem ir tikai, ja tu skrien vai arī, ja garām palido dāma. Trepes uz leju tīrais sīkums. Tur tālumā spīd finišs. Noņemu lampu, sabužinu matus, aiztaisu vesti, pagriežu pareizi numuru – esmu gatava ar smaidu sejā finišēt.

2

20190428_150945

Pēcvārds. Ja man kāds jautātu, kāds tad ir MIUT, tad es teiktu CCC un TDS (119km) vidējais brālis un daudz grūtāks nekā Kanāriju 125km. Tieši tāpat, ja kāds man teiktu, ka pēc piecām dienām es vēlreiz, bet treniņā izskriešu trases beigu posmu no Poiso līdz gandrīz finišam, es būtu skaļi smējusies. Bet, jā. Mēs aizbraucām un izskrējām. Bija nedaudz vairāk dubļu un gaismas, bet viss skrienams. Arī trepes man kādam laikam pietiks. Ak, jā. Paldies Jānim ar Andri, kas padarīja manu dzīvi nedaudz aizraujošāku un brīvajā laikā neļāva tik ļoti slinkot, cik pati gribētu.

2 komentāri rakstam Madeira 2019

  • Rainers Rainers

    Es kā grāmatu lasot… Lauma, tā plauša caura, apskaties… vēlāk, re, es tak tā domāju 😃

  • Tiešām visu cieņu! Un paldies par ieguldīto darbu izstrādājot šo rakstu. Bija interesanti lasīt!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.