Pārspēj sevi! 12h.

Rīgā notiek tāds 12 stundu mentālās izturības skrējiens “Pārspēj sevi!”, kurā jāskrien pa apli apkārt Māras dīķim, un kurā man ļoti patīk skriet. Tad nu šogad atkal pieteicos. Treniņu kilometrāža nebija tā labākā, bet dažus garos skrējienus paspēju noskriet, tad nu cerēju, ka kaut kā izdosies, jo pirms 2 gadiem sanāca necerēti labi.
Manā galvā šis skrējiens ir viegls, jo nav jāpieveic konkrēti kilometri – cik saskries, tik būs. Iepriekšējā vakarā apjēdzu, ka būs ap 100 kilometriem, un vispār jau tas ir diezgan daudz… Tad atjēdzos, ka neesmu sarunājusi sev atbalsta personālu, un sāku rakstīt visiem pēc kārtas, bet protams, ka visiem jau diena saplānota. Nu, ne pilnīgi visiem un ne pilnīgi visa diena, bet par to vēlāk!

No rīta mazliet ar satraukumu ierodos, sakrāmēju uz galda savas ēdamlietas, pačaloju ar skrējējiem, un tad jau sākas! Garastāvoklis ir labs, pašsajūta arī. Cenšos nepārķert startu, bet skriet vienkārši normāli. Saplānoju, kādos laikos ēst un dzert, un pie tā turos. Skrienas normāli. No sievietēm mēs esam sešas, par vienu zinu, ka būšu ātrāka, par pārējām neko lāgā nezinu. Izskatās pietiekami atlētiskas. Redzēs. Pamazām sāku apdzīt par apli vienu, tad otru, tad trešo… Jau par vairākiem apļiem. Stiprākā no konkurentēm ir Irbe, bet arī viņu apdzenu par apli. Nesapriecājos gan, jo zinu, ka ultrās pirmajās stundās nekas nav skaidri zināms.

Pēc kādām 2 vai 3 stundām Kristīne, kura atnākusi palīgā Elvijam, piedāvā palīdzību. Esmu pārsteigta, jo pēdējos gados mēs peldam uz krietni atšķirīgiem viļņiem, bet kas tad man? Ja man dod, tad es ņemu, paldies! Tādējādi tieku pie kvalitatīva atbalsta. Bet artrīta sāpes ar buljoniem un masāžām neaizdzīsi… Kļūst grūtāk skriet, piekusums sarodas, bet sāpes arī pieaug. Linda vairs neskrien, bet staigā un raksta ziņas pa telefonu. Sūta sveicienus no Dāvja. Prasu, vai viņš brauks šurp, un ja brauks, tad lai atved man zāles! Nākamreiz, kad satieku Lindu, viņa man saka, ka zāles būs. Nopriecājos un turpinu skriet, zinot, ka nesāpēs mūžīgi. Temps ir krities, bet stabili tipinu uz priekšu bez īpašām skriešanas mokām. Stundu pa stundai…
Atbrauc Dāvis, dabūju zāles, man izmasē kājas, paēdu, pačīkstu, skrienu tālāk. Daudz vēl jāskrien. Vienā dīķa pusē ir karsti, otrā auksti. Cimdi un šallīte ir nost, pēc pārdomu brīža arī garo kreklu nomainu pret īso, paturot mugurā plāno jaciņu. Vienalga ir gan auksti, gan karsti vienlaikus, bet vismaz ir prognozējami, kad būs kā. Vienā trases punktā ir pacēlums no koka saknes, aiz kura vairākkārt aizķeros. Man ir bail nokrist, tāpēc iemācos no galvas, kur tas pacēlums ir. Dienai iesilstot, trasē sarodas arvien vairāk atpūtnieku. Viens stumjamajā krēslā apsēdies uz trases un skatās sacensības. Jāskatās, kur skrien. Dāvis aizbrauc prom, tagad gaidu nākamo atbalsta personu. Vienā brīdī konstatēju, ka Irbe ir man aiz muguras, tātad, drīz es viņu vairs nebūšu apdzinusi par apli. Viņa izskatās labi, skrien stabili, tā ka rēķinos, ka, visticamāk, viņa man būs priekšā. Vēlāk soctīklos redzu, ka ir nopietni gatavojusies šim. Žēl, ka man nav resursu to darīt! Skrienu, kā ir, un tad pati mokos.

Šāda veida sacensībās man ir vieglāk, kad es kaut ko gaidu. Šoreiz sanāk gaidīt cilvēkus, un tā ir labi. Es zinu, ka drīz ieradīsies mana stiliste Karolīna, kuru sarunāju uz stundiņu. Viņai pirmā reize šādā lomā, nav pazīstama ar ultramaratonu pasauli, tāpēc sanāk viņu uz vietas ātri apmācīt. Cenšos pielikt soli, lai viņai mazāk jāgaida mani. Katrā aplī viņa man iedod kaut ko apēst, un es ēdu arī. Vēlāk viņa stāsta, ka esot ļoti paticis, tikai licies mulsinoši tā stāvēt malā, kamēr citi mokās. Laiks diezgan labi iet uz priekšu, skriet ir grūti, bet kas jādara – jādara. Ir jau startējušas stafetes komandas, puse no vajadzīgā laika ir noskrieta, bet distances ziņā ir noskriets jau vairāk par pusi no plānotā. Es zinu, ka uz beigām būs grūtāk, tāpēc ir labi, ja ir noskrieta rezerve. Šobrīd izskatās, ka man ir tāda stabila otrā vieta, jo Ilzi es apdzenu nu jau arvien biežāk, bet Irbe ir man garām un tur arī paliks. Karolīna uz atvadām savāra man vēl buljonu, un ir prom.

Ir noskrietas 8 stundas, un te nu sākas skriešana un cīņa ar sevi. Man. Ir. Grūti. Arvien biežāk pieķeru sevi pie skatīšanās pulkstenī. Vēl 4 stundas. Vēl vairāki desmiti kilometru jānoskrien. Kalkulēju, kurā brīdī būs noskriets pietiekami, lai tālāk drīkstētu tikai soļot, lai sasniegtu 100 km. Vēl nav droši. Un pat, ja būtu – man vienalga jāturpina skriet, lai paliktu 2. vietā. Tā gan šķiet diezgan stabila, bet tāpat. Apstāties nedrīkst. Motivēju sevi un kaut kā kustos, skaitot laiku. Arvien biežāk lieku sev padzerties, bet reizi stundā apstājos uz lielāku paēšanu un ātro kāju masāžu. Liekas, ka jāskrien reizē maz un daudz. Skaidrs, ka būs man tie 100 km, bet paši jau tie nenoskriesies! Jākustas.

Trases malā uzrodas mana mamma. Domāju, ka viņas nebūs, jo viņai jāpieskata manas māsas bērni, bet te nu viņa ir kopā ar vīru un maniem mazajiem radiniekiem! Tie gan ātri aizbrauc mājās, bet mamma paliek. Tas ir labi, atbalsts vienmēr ir labi. 10 stundas un 92 kilometri. Arvien grūtāk sevi motivēt skriet, jo tos atlikušos 8 km jau var vienkārši nostaigāt. Vieta uz pjedestāla man būs, 100 km man būs, nekā diži vairāk nebūs un saprotu, ka neviens mani nemīlēs vairāk, ja es noskriešu vēl dažus kilometrus. 10 h un 40 min, viss, es vairs nevaru. Pāreju soļos. Ir 98 km. Cik var? Man pietiek. Domāju staigāt kopā ar Lindu, bet viņa to dara lēnāk, nekā es gribu, tāpēc sparīgi soļoju viena pati. Valdis saka, ka es tāpat esot monstrs. Pats tāds! Sarēķinu, ka vismaz 4 apļus es te nosoļošu, katrs aplis 1,35 km, pietiks ar rezervi. Kļūst auksti, uzvelku silto jaku. Tā ir zīme, ka nekādas skriešanas vairs nebūs.

Trases malā atkal parādās Dāvis un pavēl man skriet, bet viņš nav man nekāds komandieris, turpinu staigāt. Vienā brīdī saprotu, ka finiša svilpe mani sagaidīs diezgan tālu no sacensību centra. Varbūt paskriet? Ai, priekš kam? Man to nevajag. Bet varbūt tomēr? Izrādās, ka es soļoju ātrāk, nekā man likās, un patiesībā es finišētu tuvu centram. Neskriešu. Bet tomēr tā doma ir ielaista smadzenēs, un pēdējā aplī es velku to silto jaku nost, saucu savējiem, lai dod plāno jaku, ir uzradusies arī Sigita un liek skriet, un es skrienu! Es atkal skrienu! Es gribu izbaudīt finišu! Ir palikušas 17 minūtes, tā ka izrādās, ka šis vēl nav pēdējais aplis, bet es skrienu no sirds un no spēka! Cik nu tas ir iespējams pēc gandrīz 12 stundām, es lidoju! Lieku vēl arī citiem izbaudīt finišu, un viņi arī saņemas un skrien! Tas ir tik fantastiski! Aplis noskriets, otrs noskriets, dzirdu no tiesneša, ka vēl pusminūte, man sauc, lai es aizskrienot vismaz līdz tualetēm! Un tieši tā arī sanāk – precīzi pie tualetēm atskan svilpe. Viss. Vairs nav jāskrien.

Noliekties pie zemes un uzvilkt svītru es nespēju, tāpēc izspiežu no sevis kaut kādu pusšpagatu, lai varu uzvilkt ar krītu, līdz kurienei skriets. Ja jau tualetes tepat, tad izmantoju, un tad čalojot eju uz “mājām”. Apsēžos un smejos par neko. Tas tāds normāls garastāvoklis. Sigita aprēcas, kad es stāstu, ka man likās, ka šis būs viegli. Es noskrēju 107 kilometrus, par ko apkārt esošie ir stāvā sajūsmā. Es arī. Tas tāds skaists skaitlis, vai ne? Tad nu nākamreiz atkal 107, tikai ne vairs pa apli, bet taisnā līnijā! Aiziet!