Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” 2019 bildēs

DSC04001-DONE

Ir tāds teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk”… Šo teicienu pilnīgi noteikti nevar attiecināt uz “6/12 stundu skrējiena 2019″ dalībniekiem. Skrēja daudzi un daudz – skrēja gan komandas, gan vientuļnieki, gan ģimenes, gan klubi, gan profesionāli amatieri, gan amatieriski profesionāļi; piedalījās rekordu turētāji un cilvēki, kas vēlējās iemēģināt kājas iekš kā jauna… Vienvārdsakot, skrējiens bija krāsains un emocijām un iespaidiem bagāts. Dosim vārdu bildēm! Lasīt tālāk.

Fotogrāfisks atskats uz 12 stundu skrējienu 2018 un ieskats nākamā gada “Pārspēj sevi” 12 stundu solo/6 stundu stafetes skrējienā

DSC02950-DONE

Pirms ķeros pie bildēm un komentāriem par to, kā 15 ultragaro distanču skrējēji meta izaicinājumu 12 stundu skrējienam, es izmantošu iespēju, lai paziņotu par “Pārspēj sevi” jaunumiem 2019. gadā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Vitaminka D

VitaminkaD_MS_title

Decembris tradicionāli noslēdz gadu. Žūrijas šī mēneša favorīte punktus uz “i” salika tieši gada pēdējā dienā, kur tradicionālajā Maffijas organizētajā klases ekskursijā uzspridzināja Igaunijas mežus netālu no Laulasmā, 12 stundu garumā sariņķojot 115 kilometrus. Ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai plūktu uzvaras laurus konkurencē starp dāmām, taču arī vīriem bija, ko redzēt – vitaminka D jeb Vita Devjatņikova kopvērtējumā izcīnīja trešo vietu. Kāds no kluba biedriem saka par Vitu, ka viņa “sacensībās parādās reti – kas būtu pretstats mūsu ierastajam “skrienu visur”, bet, kur viņa parādās, tur noskrien labi.” Vai tas ir vitamīns D vai varbūt Mildronāts, kas palīdz Vitai rādīt tik labu sniegumu? Skaidrojam.

Lasīt tālāk.

Reiz man bija normāla dzīve…

Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.

Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.

Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.

Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.

Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.

20141231_100708

Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.

Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.

Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem –  kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sports nav priekš Jums

labāk pievērsieties kulinārijai, fotogrāfēšanai vai glezniecībai.
Lai var uztaisīt strūdeli un to uzgleznot.

Es saprotu, ka daudziem, kurus pazīstu vai kas lasa šos savārstījumus visa šitā padarīšana ar to skriešanu šķiet pilnīgi lieka. Ka tas ir nelietderīgi, tā ir veltīga laika izšķiešana un tamlīdzīgi. Varbūt vēl piecus kilometrus vai kaut kā tā, bet ne jau nu pusmaratonu, maratonu vai, pasarg Dies’, ko vairāk. Es jūs pilnīgi saprotu.
Bet es jums teikšu vienu – tas ir pilnīgi normāli. Ja jums tā neliekas, tad vienkārši nelasiet. Nemaz neveriet vaļā.

Jutos nedaudz apkrāpis sevi un citus, jo izlaidu dažus skriešanas pasākumus sezonas nogalē. Tāpēc arī laikam radās ideja par piedalīšanos Dream of the Final Night 12h klases ekskursijā ar paskriešanas elementiem. Citu versiju man nemaz nav kāpēc jauno gadu sagaidīju nevis sēžot uz dīvāna un klausoties prezidenta uzrunu, bet gan skrienot. Doma elementāra – gada priekšpēdējā dienā sakāpj pilns autobuss ar noskrieniešiem, aizbrauc uz Igauniju, okupē viesnīcu, nākamajā – gada pēdējā dienā aizbrauc līdz slavenajam ūdenskritumam, kas grib var izpeldēties, nobildēties un pēc tam brauc uz startu 12tos un skrien cik grib, kā grib un var arī neskriet, var kā citādi kustēties līdz pat pusnaktij.

Kad notika dalīšana pa komandām un tika pacelts jautājums par plānoto distanci iesākumā nezināju, ko atbildēt, jo pirms tam jebkas vairāk par maratonu man bija sveša teritorija. Tas vienīgais izlēciens vasarā nepilnu 55km garumā bija ļoti grūts, kaut gan biju labā fiziskā formā. Bija ļoti karsts un skrējiena laikā pieļāvu daudzas kļūdas, taču biju arī nedaudz iebaidīts pret tik garām distancēm. Negribēju nevienu potenciālo komandas biedru pievilt, tāpēc piesardzīgi atbildēju 30 līdz 60. Jāpiemin, ka nebija nekādas īpašas gatavošanās – pēc Valmieras maratona sanāca krietna pauzīte mēneša garumā, pēc tam atsāku skriet katru dienu, bija Latvijas kontūras skrējiens novembrī, bet pēc cirkšņa traumas pārgāju uz pavisam retiem skrējieniem nedēļas nogalēs. Lai pavisam nezaudētu formu un kāpinātu Renča skaitli noskrēju no 25 – 30km garajā treniņā. Pēdējais treniņš nedaudz vairāk kā nedēļu pirms vecgada skrējiena bija galīgi šķidrs un jau pēc padsmit kilometriem gribēju mest plinti krūmos, un kāpt autobusā uz mājām. Zināju, ka 30km nomocīšu jebkā, bet ja labi veiksies, tad varētu arī maratonu un vairāk. Kā jau teicu, pats nezināju uz ko parakstos un sajūtas bija gandrīz kā pirms pirmā pusmaratona, tikai šoreiz izpalika mērķtiecīgu treniņu – braucu kā tūrists pamērcēt degunu ultramaratonu virtuvē.

Izbraucām gandrīz laicīgi un teju uzreiz visi, kas bija autobusā dzirdēja šī skrējienamantru, kas visiem pielipa un kuru pie sevis dungoju arī, kad bija sākusies trīspadsmitā gada pēdējā stunda. Kā jau kārtīgā klases ekskursijā pa ceļam notika arī matemātikas stunda un latviešu valodas un literatūras stunda, kurā nosmējos līdz asarām.

Tallinu sasniedzām gandrīz nemanot un pa divām brīvajam laikam atvēlētajām stundām paspēju izstaigāt gan vecpilsētu, gan arī iepirkties. Pa ceļam uz viesnīcu savācām no autoostas Agati un bijām gandrīz pilnā sastāvā, atskaitot dažus, kas brauca ar savu auto un… Druvvaldi un Miervaldi jeb Matīsu un Chingonu, kas uz Tallinu skrēja. Pilnīgi normāli.

Viesnīcā izkrāmējām mantiņas un klases kopsapulcē tika pārspriestas stratēģijas, iepazināmies ar skrējēju komandām un to, kā arī ar katra personīgajiem mērķiem.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pēc nedaudz nemierīgas nakts pabrokastojām, saģērbāmies un pirms nokļūšanas sacensību vietā apmeklējām Keila ūdenskritumu, kurā sabildējāmies un daži pat paspēja samērcēties – gan pēc pašu gribas, gan pret pašu gribu – man izdevās iebraukt ar kreiso kāju ūdenī. Nu jau nevarēju sagaidīt, kad varēšu sākt skriet, jo no ilgās stāvēšanas un neplānotās samērcēšanās biju krietni atvēsinājies. Īpaši siltu drēbju līdzi arī nebija un Agate neaizmirsa atgādināt, ka visu laiku jau neskriešu un noteikti pārsalis burkšķēšu. Kā vēlāk izrādījās – pavisam aplama doma.

Starta-finiša zonā beidzot ieraudzīju slaveno igauņu papagaili, kārtējā sabildēšanās, instruktāža un starts. Jau pirmajos metros varēja redzēt kādi nu katram plāni attiecībā uz rezultātu, tāpēc es sāku cik vien lēni spēju – laikapstākļi bija ideāli skriešanai un 100m attālās jūras žūžošanas pavadībā centos nerauties uz priekšu kopā ar citiem skrējējiem un taupīt sevi visām 12h. Nedaudz iesilu tikai pēc apmēram trīs kilometriem un pamazām apradu pie tā, ka viens aplis ir aptuveni viens kilometrs. Trase bija izstiepts aplis pa zemes ceļu un meža taku bez vērā ņemamiem kāpumiem, kas bija ļoti pateicīga vienmērīgai skriešanai. Vairākas reizes mēģināju skaitīt apļus, taču ar to man galīgi nevedās – visu laiku sajuka un kad igauņu rezultāto tablo arī nodzisa varēju tikai aptuveni nojaust noskrietā daudzumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka skriešana man sagādā grūtības koncentrēties un nevarēju pietiekami sakopot domas, lai tagad pienācīgi atminētos izjūtais vai kaut tos pašus apļus saskatītu. Sāku jau aprast ar to, ka mani nemitīgi apdzina un pirmo nelielo pauzīti, lai padzertos taisīju neilgi pirms 10k. Par vienu gan centos rūpēties – ķermeņa temperatūras saglabāšanu – kad palika par karstu atrotīju piedurknes, novilku cimdus vai cepuri, pieliku soli, kad palika par aukstu, nekādā gadījumā negribēju pieļaut sasvīšanu. Pie vienas atziņas gan nonācu – jāiegādājas labāki apavi, jo maratonu noskrēju ar vecajiem nike lunarglide, kas man ir nedaudz par ciešu, bet atlikušo gabalu ar adidas TX, kas atkal ir ļoti cieti un smagi trail apavi.

Vienīgajā uzpildes punktā starta-finiša zonā bija visādi interesanti cienasti un diezgan ātri izveidoju savu rutīnu – apelsīnu sula, skābais gurķis, rozīnes, rupjmaize vai kartupeļu čipsi, kola un gumijas lācīši. Ak jā – un mandarīni, daudz mandarīnu. Tā nu skrēju skrēju vien, pa brīdim papļāpājot ar garāmskrējējiem, ja satiku Agati apļa otrajā pusē, tad nedaudz pasoļoju ar viņu kopā, bet centos neapstāties ilgāk par dažām minūtēm. Nekādas noguruma pazīmes nejutu, nekas īpaši nesāpēja un pamazām pamazām sāka iezagties domas par to, cik tad īsti šodien skriet. Nemanot atnāca un pagāja pusmaratons, tad 30 km un bija klāt maratons. Vismaz tā man šķita un endomondo vēl strādāja – 4h37. Taisīju garāku pauzi, uzēdu putru ar rozīnēm, sadzēros vēl visādus labumus un kad palika vēsi atsāku skriet. Neatceros vai tas bija pirms vai pēc maratona sasniegšanas, bet nedaudz sagriezās vēders un nācās paciest nelielu diskomfortu. Acīmredzot nebija pieradis pie apelsīnu sulas, skābu gurķu un rozīņu diētas.

 02-dsc_0080-vi

Kamēr galvā rēķināju cik tālu varētu tikt ar uzņemto tempu un prātoju cik vēl ilgi ķermenis ar mani sadarbosies biju jau pārsniedzis savu iepriekšējo attāluma rekordu. Nevarētu teikt, ka nebiju noguris, bet tas nebija tāds nogurums, ka kristu gar zemi. Traumas arī pagaidām nekādas lielās nejutu, ja nu vienīgi visi kāju muskuļi bija ļoti cieši savilkti no tipināšanas bez apstājas. Pēdējo apli pirms 60 (vismaz tā man šķita, jo rezultāti jau sen bija pieejami tikai izprintētā veidā reizi stundā un saviem aprēķiniem nevarēju uzticēties pie labākās sirdsapziņas) nojozu pilnā ātrumā un uzklupu putrai. Pārmaiņus uzēdu, pastaipījos un atkal uzēdu. Zināju, ka ilgi nevar sēdēt citādi vispār vairs neizkustētos, tāpēc novilku silto jaku un mēģināju turpināt skriet. Te tev nu bija – jau pēc pirmajiem soļiem sapratu, ka nekāda skriešana nesanāks, jo kreisā kāja bija sākusi sāpēt trijās vietās uzreiz – uzreiz virs potītes, mazliet zem ceļa pa kreisi un virs ceļa. Par atspērienu no kreisās kājas varēju aizmirst un tā pāris apļus nosoļoju ar kreiso kāju tikai atbalstoties pret zemi, apsverot tālākās darbības, kā arī izstāšanos. No pieredzes zināju, ka tas ir jāpārvar, ka tās sāpes nedaudz pierims un aizies kaut kur dziļāk un varēs atkal atrauties no zemes, tikai jāpārvar tas sākuma trieciens un tad jau aizies. Sakostiem zobiem turpināju kustību un tikmēr cik bija spēka uzmundrināju vēl trasē esošos. Izdevās nedaudz parunāties ar Modri, Linda bija iegājusi tunelī, Valdis atburkšķēja kaut ko nesaklausāmu, Uldi liku mierā, jo izskatījās, ka viņam uzmundrinājumi ir lieki, Imants vispār neko neatbildēja, tikai turpināja test savā tempā, Marta ar Miķeli turpināja mani uzmundrināt un kaut kā nebūt rāpos ārā no savas bedres.

Kaut kur ap 70 km, ja ne skaļi, tad pie sevis paspruka frāze – es vairs nevaru. Bet tā nebija tāda kā citu reizi. Piemēram, toreiz, kad pēc 30+ km vēl biju labu gabalu no mājām, bija stabili mīnusi un jutu enerģiju izsīkstam. Toreiz es tiešām nevarēju un ļāvu saprātam gūt virsroku, un iekāpu tramvajā. Šoreiz tas vairāk bija kā pamudinājums sev, kas iespertu spītībai, lai tā beidzot pārņem kontroli pār kustībām. Neatceros, kurš no noskrieniešiem tā teica, bet kad apkārt ir tumsa un viss, ko redzi ir vājās pieres lampiņas gaisma, kas apgaismo zemi soļa attālumā un uz to koncentrējies, tad iestājas nedaudz meditatīvs transa stāvoklis. Vairs nedomā par to, kas tev ir apkārt, cik tālu līdz apļa beigām, kas sāp, kas nesāp vai kas vēl sāpēs. Vienkārši ej un dari to, kas jādara, kas ir likt vienu kāju priekšā otrai un neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Aptuveni zināju cik ir noskriets un galvā piemetu cik vēl jānoskrien, lai tiktu līdz 80 km. Uz to tad arī gāju. Pēdējos 20 km noskrēju uz tīru mērķtiecību, spītību un enerģijas dzērienu pamata, bet kad bija atlikušas 15-20 minūtes mani rēķini atkal bija izjukuši un paļāvos uz Chingona teikto: “Vēl trīs apļi.” Pārslēdzu ātrumus un atlikušos noskrēju tā, lai paspētu iekļauties oficiālajās divpadsmit stundās.

Drīz pēc manis nofinišēja Agate, iedzēru kakao, noskatījāmies salūtu un saņēmuši diplomus braucām atpakaļ uz viesnīcu. Ja godīgi, tad vēl tā īsti neapjēdzu kas bija noticis, līdz ar to arī nebija kādu baigu izjūtu. Dzirdēju, ka esot bijusi vēl kāda ballīte viesnīcā, bet solidarizējos ar Agati un devāmies pie miera, jo nākamajā dienā paredzēts koptreniņš.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

No gultas piecēlos nedaudz pirms deviņiem un uzrāvis kājās nedaudz drēbju un jaunās bikses, kuras visi saņēmām no igauņiem gāju laukā nedaudz pasaldēties pirms koptreniņa skriešanas. Ja neskaita ceļgalu virspuses sāpes (prepatelārais bursīts), kas neļāva saliekt kājas, jutos baigi labi. Iepriekšējā dienā pieņemtās jaunās mērvienības pirmajā janvārī tika papildinātas ar Stīveru jūdzi 1.27 km garumā. Pēc nelielā līkuma līdz šosejai nedaudz pasnaudām pirms ceļa uz mājām. Pa ceļam rimi nopirkām pusdienas, novērtējām Latvijas salnu un drīz jau bijām Rīgā. Atvadījāmies no Chingona – noteikti vēl paskriesim pa savu galu, pārkāpām sabiedriskajā transportā un bijām atkal mājās. Tagad dienu pēc finiša igauņi pierēķināja man klāt vienu kilometru un kopā izdevās pieveikt 83.2 km par kuriem esmu savā ziņā lepns. Ieguvu neatsveramu pieredzi un varu tikai teikt paldies klasei un jo īpaši klases audzinātājai, kas padarīja šo piedzīvojumu neaizmirstamu.

Un īpašs paldies dziedošajam duetam!

Pārtraukt tirināšanos.

No šejienes.