Stirnu buks Garkalnē

Es mīlu mežu.

Senāk nemīlēju, pat vēl trakāk. Vēl trīs gadus atpakaļ, kad es nebiju skrējējs, es no meža baidījos. Baidos nedaudz arī tagad, bet kopš tā brīža kad trīs gadus atpakaļ rogaininga ietvaros mežā pavadīju savas pirmās 24h mūsu attiecības ir krietni uzlabojušās un tagad jau ir pavisam tuvas.

Pagājušajā gadā, kad Stirnu buks norisinājās pirmo reizi, no pasākuma negaidīju neko. Iznākumā gan biju patīkami pārsteigts un par pasākumu varēju teikt tikai pašu labāko. Toreiz gan Stirnu bukam paliku parādā. Vispirms trīs reizes nomaldījos, bet mirkli pēc tam, kad kārtējo reizi biju aizcīnījies atpakaļ līdz 3. vietai, man sacensības beidzās ar rūcienu lejā pa kalnu un klibošanu uz civilizāciju. Stirnu Buks 1 – Droppy 0.

Stirnu buks 2014

Pagāja vairāki mēneši, atveseļojos, pievarēju savu pirmo SKM un briedu nākamajai sezonai. Lēnām parādījās baumas, ka Stirnu buki nākamajā sezonā būs pieci. Labas ziņas, jo iespējas izlīdzināt rezultātu būs vairākas. Jau ziemā to uzstādu kā vienu no galvenajiem 2015. gada sezonas mērķiem. Visu ziemu gan pavadu uz asfalta, tomēr pāris reizes aizbraucu arī līdz Siguldas kalniņiem un vienreiz pat līdz Garkalnei. Esmu gatavs.

Sacensību rītos parasti mostos pirms modinātāja, bet šoreiz iet grūtāk. Pieķeru sevi 10 minūtes pēc otrā modinātāja un ar piespiešanos ceļos augšā. Piecēlusies ir arī Līme, lielā mērā tāpēc, ka svētdienas rītos šāda agra kustība ir aizdomīga, iespējams arī tāpēc, ka modinātājs stāv uz viņas dzīvokļa jumta un tas rīb ne pa jokam. Līmes skatiens ir nikns, tomēr kaķa sirds atmaigst pēc pāris glaudieniem. Kopumā gan viņai ir grūti saprast kāpēc saimniekam kaut kur ir jādodās – brīvdienas taču ir kaķu dienas.

Līmes dzīvoklis

Garkalnē esam laicīgi, noparkojamies, ejam uz startu un ieraugam reģistrācijas būdu. Pāris sekundes meklēju, kur ir rinda un tikai tad pamanu, ka turpat blakus jau vien ir – gara kā uz PSRS gaļas veikalu. Šeit pavadu turpmākās 50 minūtes, turklāt esmu ātrākais no mūsu ekipāžas. Slapjš, izbesījies un nosalis atgriežos auto un uzģērbju visu, kas paņemts līdz, bet tā nav daudz. Iesildīšanās aplītim apņemšanās ir nepieciešama lielāka kā ierasts, tomēr pēc brīža saņēmies to sāku darīt. Paskraidu, kārtīgi izstaipos un esmu gatavs atbrīvoties no džempera, bet tad uzzinu, ka starts būs pēc pusstundas. Ka tevi velns un septiņi pērtiķi!

Pirmie starta metri gan ļauj iesilt vēlreiz, līdzīgi kā SKM, jābliež uzreiz kalnā. Kalns gan mazāk iespaidīgs, bet gana smilšains un izaicinošs. Tikšanā augšā dominē esošie vai bijušie orientieristi. Fonā tik dzirdu kādu šosejnieku norūcam: “Nu jā!” Diezgan ātri ieriktējos trešajā vietā, bet priekšā aiziet abu distanču nākamie uzvarētāji. Aiz muguras palikuši pārsteidzoši daudz kvalitatīvu skrējēju, kurus biju paredzējis sev redzēt priekšā, bet es… Es izbaudu mirkli.

Pirmo kilometru noskrienu nedaudz virs 4:00min/km, otro nedaudz zem un tad pa kalniņiem atkal nedaudz virs. Jūtos pārsteigts, ka joprojām turos diezgan augstā vietā, daži stiprie laikam ir sākuši lēnāk. Septīto kilometru nobliežu uz 3:38min/km, tomēr tad sākas taisne ar glaunu pretvēju un es atkāpjos uz piekto vietu. Pametu vēl acis atpakaļ un pamanu, ka mani drīz apdzīs vēl. Prieki galā, game over, atpakaļ realitātē, spēka nav un priekšā vēl 20km. Malacis Andri, Tu esi nonācis tur kur vienmēr – spēku izsīkums pēc 1/4 distances.

Laimīgā kārtā gan kājas ir pieradušas neklausīties galvas pesimistiskajās domās un turpina darīt savu darbiņu tik pat efektīvi kā sākumā. Apzinos, ka skriešana pa taisniem, labi iebrauktiem ceļiem nav mana priekšrocība un ar nepacietību gaidu kāpumus. Atgūstos gan nedaudz ātrāk un pēc vairākiem kilometriem, kad distancei pieslēdzas Zaķa distances dalībnieki esmu jau atkal ceturtais. Zaķa skrējēji man īstenībā ļoti palīdz, koncentrējoties uz nepārtrauktu slalomu, nedaudz piemirstās, ka ir grūti. Šādā garā ātri vien atkal noķeru 2. un 3. vietu, esmu pacilātā noskaņojumā, jo šos vīrus es vairs necerēju ieraudzīt.

Ērti iekārtojies aiz 2. vietas

Sprinta etaps pienāk negaidīti, principā ja meitene kalna galā nepateiktu, ka ir sācies sprinta posms, noteikti to nepamanītu. Lejā lidoju prātīgi – no meža ir jābaidās. Augšā lidoju agresīvāk – rezultāts ir jāizlīdzina. Pusceļā gan pirmo reizi esmu spiests pāriet soļos, bet konkurentiem iet vēl sliktāk un sprinta etapu pabeidzu jau otrajā vietā. Ir gan arī sliktas ziņas, kājas vairs neklausa un katra skrien uz savu pusi, bet prāts sāk savu ierasto dziesmiņu – “met mieru – nav vērts!” Ātri gan saprotu, ka tas nozīmētu tikai vienu: “Stirnu Buks 2 – Droppy 0″. Tas palīdz, noskurinos un turpinu skriet.

Kaplējam augšā

Pēc dažiem kilometriem nonākam uz asfalta – kājas priecīgas, sāncensis manī ne visai. Fakti ir skumji – es esmu noguris un vēlmi skriet ātri esmu zaudējis jau pirms krietna laika. Tam visam papildus, man blakus ir monstrs, kurš skrien pusmaratonu apmēram 8 minūtes ātrāk par mani un pārsimts metrus aizmugurē ir vēl viens gandrīz tāds pats monstrs, kura lielākā vēlme ir izstumt mani no godalgotā trijnieka. Zinu, atkārtoties nav stilīgi, bet… Ka Tevi velns un septiņi pērtiķi.

Asfalts gan neizrādās liktenīgs, turos blakus savam kolēģim un pat jūtu kā atgriežas spēks. Temps gan priekš šosejas nav nekāds grandiozais, bet laikam arī citi ir noguruši. Taisnes galā ūdens dzirdināšanas punkts un desas ēšanas punkts, tiesneši steidz uzlikt čipa nolasīšanas paklājiņu, priekšā smiltīs redzamas tikai vienas pēdas, bet aizmugurē horizonts ir tukšs. Pulkstenis rāda 18.5km, bet pēc pirmsstarta info man atmiņā ir palicis, ka pēdējais dzirdināšanas punkts ir pēc 21km. Esmu laimīgs, tas nozīmē, ka līdz finišam ir 7km un tas vairs galīgi neizklausās traki.

Par laimi nezinu, ka tie ir meli un patiesībā līdz finišam ir 9km. Divatā turpinām skriet, vispirms kolēģis izglābj mani un atgriež trasē, kilometru vēlāk X zīmi priekšā pamanu es un atgriežu mūs atpakaļ distancē. Katru reizi, kad parādās kāds īsāks vai garāks kāpums, jūtu, ka cīņa par otro vietu ir uzvarama, jo izskatās, ka pretiniekam iet smagāk. Nolemju, ka kādā no tuvākajiem kāpumiem man ir jāriskē un jāmēģina aizbēgt. Vienā no kāpumiem pat nedaudz izdodas dažus metrus tikt prom, bet kalna galā augšstilbu muskuļi deg elles liesmās un tieku ātri noķerts. Kā izrādās vēlāk, šī ir mana pēdējā pretestības izrādīšana.

2km pirms beigām esmu samierinājies, kolēģi palaižu priekšā un strauji atpalieku. Par laimi aizmugurē nevienu neredzu, bet drošs neesmu, jo mūsu distancei ir pievienojušies Stirnu buka skrējēji un galva strādā apšaubāmi. Noķeru pāris pazīstamus bukus un saņemu uzmundrinājumus, bet pretī neko sniegt nevaru – tikai ņurdu. 500 metrus pirms beigām sasniedzu savu zemāko punktu visa skrējiena laikā, uzkāpju pēdējā kāpumā un apstājos – spēki mani ir pametuši. Lai atgūtos ir nepieciešami pāris dziļi elpas vilcieni un tad jau noskaņoju sevi kvalitatīvam finišam. Vizualizēju kā parādīšos finiša kalnā, pacelšu gaisā rokas un velšu kūleņus. Realitātē gan tam visam spēka nepietiek. Finiša taisni pieveicu bez cirkus trikiem un uzreiz pēc finiša veļos zemē, lai uzzīmētu pāris enģeļus smiltīs. 1:46:25 un trešā vieta jeb 0:13:35 ātrāk par uzstādīto mērķi un divas vietas augstāk par maksimāli iespējamo, ko es sev piešķīru dienu pirms starta.

Pēc finiša ātri sasalstu un loģisks ir lēmums pavadīt laiku mašīnā, kur uzbrūku gotiņas konfektēm. Tik mirkli vēlāk atceros par atsildīšanos un šeit uzstādu jaunu antirekordu – apaļi 60 metri, pēc kuriem dodos atpakaļ uz mašīnu. Izrādās, ka pa tām piecām minūtēm kamēr es ēdu gotiņas, man kāds ir noskrūvējis kājas un vietā ieskrūvējis koka bluķīšus. Rezultātu gan tas vairs nemaina: Stirnu Buks – Droppy 1:1

Stirnu Buks – Droppy 1:1

Bet mežu, mežu es mīlu vēl vairāk!

P.S. Es visaugstāk novērtēju Miķeļa alu un gotiņas, bet Līme, bez pārsteigumiem, visaugstāko atzīmi sniedz desai.

mmmm…. Desa