Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


101

Pēc maratona bijuši dažādi pasākumi, kas būtu apraksta vērti:

  1. Pārgājiens no Ventspils uz Dubultiem – lai gan jūrmala mums ir ļoti dažāda un pati par sevi interesanta, 220 km nav pārgājiens 4 dienām, jo steigā nesanāk apstāties un pavērties apskates objektos;
  2. Skrējiens Zilonis Babītē – mācība par želeju testēšanu un pārāk vēla ēšana pirms starta, tomēr 3. vieta iegūta;
  3. RAID 44h piedzīvojumu sacensības – notestēts, ka nespēju izturēt 44 stundas bez miega. Pazudām purvā (purvā jābūt uzmanīgam), Ieviņa kādas 3 reizes pārkāpa sev pāri lienot kokos, benzīntankos un vēl sazin kur, es gandrīz apgāzu laivu pēc satrūkšanās no iemigšanas, Māris izskatījās pēc zombija, tomēr finišā nonācām kontrollaikā un izcīnījām 3. vietu;
  4. Jukola – lielākā orientēšanās stafete. Beidzot Surikati novāca komandu, lai piedalītos šajā pasākumā. Es noārdījos, jo orientēties īsti nevajadzēja.

Tomēr šie pasākumi jau ir seni un tā arī nesanāca piesēsties pie datora, lai tos aprakstītu. Tad nu pēdējais sniegums – Cēsu Eco Trail jeb 114 km un kādi 2000 m augšup un lejup Cēsu apkārtnē.

cet_es

Adrenalīns

Pirms katra skrējiena domāju par to, vai kārtējo reizi nepārķeršu startu. Rīgas maratonā pilnīgi noteikti pārķēru startu, kas rezultējās 10 minūtes lēnākā otrajā pusē, kā arī ciešanām aptuveni stundas garumā. Zilonī gribēju turēt līdzi pirmajai grupiņai, tomēr par laimi ātri vien sapratu, ka tas nav mans ātrums.

Ceru, ka varbūt Cēsīs varēšu diktēt tempu, tomēr šādu ekstru vēl neesmu nopelnījis. Jau startā nākas pielāgoties Dimam, kurš sāk visai agresīvi. Pēc pāris kilometriem saprotu – ja vēlos daudz maz pieklājīgi veikt arī otro pusi, jālaiž, lai viņš skrien. Ir grūti vērot, kā pirmā vieta no tevis attālinās, tomēr, ja viņš ir tik stiprs, tad šodien neesmu viņam konkurents. Kādu laiku vēl viņu redzu, kas neļauj man ieiet savā tempā, tomēr, kad Dimu vairs neredz, kļūst vieglāk. Vieglāk turēt savu tempu, savukārt mentāli galīgi nav vieglāk – jau sāku sevi norakstīt. Drīz sākas dažādi šķēršļi – kalniņi un purviņi. Tas mani vēl vairāk piebremzē. Tomēr izrādās, ka Dimu tas piebremzējis vēl vairāk – pirmajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Es vēl gribu padzerties, bet Dima tik skrien tālāk, tomēr man par laimi brīvprātīgie nav uzdevuma augstumos, man neviens neko nelej, tad nu jāskrien tik tālāk.

Tradīcijas

Man vienmēr bijusi problēma ar startiem vakaros. Parastā dienā mēs paēdam vakariņas, kaut ko padarām, ejam gulēt, no rīta pamostamies un dodamies uz tualeti. Sacensību vakaros tas tā nesatrādā – jāmēģina pirms starta izspiest no sevis visu, kas sakrājies. Parasti tas nav veiksmīgs pasākums, kas pēc tam atspēlējas trasē. Šoreiz ir citādāk – savā ziņā tradīcijas tiek lauztas, jo pirms starta uz tualeti veiksmīgi aizeju 2 vai 3 reizes. Tas gan pārliecību par kuņģa darbību nerada.

Pēc kontrolpunkta ir mazs noskrējiens, pēc kura arī noķeru Dimu. Ieskrienam sveču alejā, kas sakrīt ar trasi, bet pēc brīža nogriežas citur. Šis pagrieziens ir samulsinājis poli, kas skrien stafeti, līdz ar to panākam viņu un tālāk skrienam kopā. Kaut kā esmu nonācis mūsu trijotnes priekšā un Ērgļu klinšu pampakus skrienu / kāpju pa priekšu. Piedāvāju Dimam skriet pa priekšu, ja nu viņš tā vēlētos. Tomēr viņš nevēlas. Tas, ko viņš nezina – ka nevēlos skriet pa priekšu tāpēc, ka nešķiet korekti laist gāzes cilvēkam sejā (tomēr kāpjam kalnā). Tā nu jāskrien tālāk ar savu sagriezušos vēderu.

Kaut kā no pagājušā gada palicis atmiņā, ka šajā posmā kalniņi bija tikai pirmajos divos kilometros, kā arī viss pārējais bija tikai plati ceļi. Tomēr izrādās, ka smadzenes izdzēš lēzenos kāpumus. Arī mazās taciņas. Vienā no tādām nepabrīdinu Dimu par pārkritušu koku, kas rezultējas būkšķī aiz muguras. Skrienam tālāk.

Ar vēderu galīgi nav kļuvis labāk, līdz ar to sākas izveicības pārbaudījums. Izvilkt salveti, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, uzmanīgi pārlocīt salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, akurāti mēģināt pārplēst salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, salocīt salvetes abas daļas lietošanai draudzīgā veidā, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu. Interesanti, ko Dima domā par manām izdarībām. Vispār viņš tāds pieklusis. Laikam arī nav viegli. Tas rada pārliecību par sevi – ja neskaita vēderu, skrienas labi.

Manu izdarību laikā polis ir attālinājies, tomēr atkal viņu saķeram, kad viņš ir apstājies pie krūma. Mans vēders atkal ir nomierinājies, tomēr pēc brīža atkal aktivizējas. Atrodu piemērotu krūmu ceļa malā, pasaku, ka uz krūmiem (it kā kādu tas interesētu), un lecu pa kreisi. Viss ir labi sakratījies, līdz ar to process ir ļoti īss. Varu sākt dzīties pakaļ Dimam. Esmu noskrējis kādu puskilometru, kad vēders atkal sagriežas. Depresīvi.

Jau redzu Dimu un pēkšņi dzirdu akordeona skaņas. Izrādās, ka priekšā ir atbalstītāju grupiņa. Patīkami. Un Dima arī rokās. Pastāstu par savu depresiju, uz ko saņemu atbildi: “Es zinu, kā tas ir!” Dima lec krūmos.

Drīz jau šoseja un pēdējais kilometrs pirms kontrolpunkta. Lai gan te jāskrien mazliet pret kalniņu, tomēr noskrienu pa 4:05. Nav slikti.

Pārliecība

Lai gan, skrienot uz Valmieru, kādu kilometru vai divus biju izvirzījies vadībā, neesmu radis pie šādas situācijas. Esmu izgājis uz starta Cēsīs ar domu par pjedestālu un cerību par 1. vietu, bet vai esmu gatavs skriet parādei pa priekšu? Vai īstajā brīdī sapratīšu, ka jāmūk no līdzskrējējiem?

Ieskrienot punktā, redzu, kā polis aizskrien tālāk pa šoseju. Dīvani! Šķita, ka šeit jāskrien pa labi iekšā mežā. Sāku pildīties un ēst arbūzu, Neko citu man šonakt neprasās. Esmu mazliet nomierinājies un ievēroju, ka marķējums tomēr aiziet pa labi. Prasu brīvprātīgajiem, kas notiek. Šie tikai rausta plecus. Par laimi blakus ir riteņbraucēji – saku, ka šiem vajadzētu aizbraukt pakaļ un pabrīdināt poli. Viņi nereaģē. Kā izrādās, tie ir poļa līdzbraucēji (citi stafetes posmi?), kas mani nesaprot. Tomēr kāds paspēj viņiem pastāstīt, kas par lietu, arī angliski.

Tikmēr ir ieradies arī Dima. It kā esmu gatavs skriet, tomēr saminstinos un startējam kopā. Laikam neesmu gatavs uzņemties iniciatīvu.

Daļu no šī posma esmu izbraucis pagājušajā nedēļā un zinu, ka te būs nepatīkams kāpums. Nevar saprast – kāpt vai skriet. Sākumā tiek kāpts, tomēr drīz vien sāku skriet. Skrienam divatā, tomēr drīz vien mūs panāk polis un iesēžas astē. Kad izskrienam uz ceļa, polis man ir jau blakus, tad nu izmantoju šo izdevību, lai viņam atvainotos par laicīgi nereaģēšanu. Interesanti, kas būtu noticis, ja viņam nebūtu līdzbraucēju? Es jau nu viņam pakaļ neskrietu.

Pie nākamā kalniņa polis aizskrien, bet es kāpju. Saprotu, ka esmu palicis viens. Neko darīt, jāskrien. Nākamais kāpums, kura galā atskatoties ieraugu Dimu. Šķiet, ka viņš ir diezgan nopietni iepalicis.

Skrienu un nevaru saprast, vai mans temps ir krities, vai arī pie vainas ir segums. Satraucošākie ir mirkļi, kad skrien pa stigu, cītīgi skatīdamies, kur likt kāju, pacel galvu un priekšā neredzi nevienu atstarotāju. Par laimi visos šādos gadījumos tomēr nekur neesmu pazudis.

Drīz vien stigas beidzas. Tiek šķērsota šoseja un tad jau arī drīz jābūt kontrolpunktam. Priecājos, ka nonākot uz sakarīga meža ceļa, temps atkal pieaug un skrienu mazliet ātrāk par 4:40 min/km.

Raiskuma ezers. 3. stafetes posma starts. Man – 45. kilometra kontrolpunkts. Tieku sagaidīts ar ovācijām – kaut kā jau cilvēkiem jāsasildās.

Rītausma

Gaismas parādīšanās sacensībās ir gaidīts mirklis. Gaisma ne tikai atvieglo redzamību, bet arī psiholoģiski kļūst vieglāk. Rogainingos un piedzīvojumu sacensībās gaisma atvieglo navigāciju. Lielākoties gaismas parādīšanās arī nozīmē, ka lielākā sacensību daļa ir garām, un palēnām jāsāk domāt par finišu.

Ēdu arbūzu, izleju sporta dzērienu un uzpildos tikai ar ūdeni – šodien želejas un sporta dzērieni galīgi neiet pie sirds. Dodos tālāk. Šajā apvidū ir sanācis braukt ar velo piedzīvojumu sacensībās, kā arī orientēties rogainingā. Šķiet, ka tā bija mana pirmā uzvara rogainingā. Viss ļoti vienkārši – skrienot upes virzienā, dodies uz leju, dodoties prom no upes, jāskrien kalnā. Došanās lejup ir patīkama, var paskriet ātrāk, tomēr jābūt vērīgam – ceļš nav diez ko līdzens.
Protams, drīz ir pagrieziens un sākas ceļš augšup. Kāpums tieši tāds, lai nesaprastu – skriet vai kāpt. Cenšos skriet. Lai gan kilometri nelasās tik naski, kā vēlētos, tomēr pagaidām vēl izskatās diez gan cerīgi – nevar jau gaidīt, ka pret kalnu ātrums nesamazināsies.

Gaidu 51. kilometru, kurā tika solīts bīstams noskrējiens. Tas neliek vilties. Tiešām gandrīz vai kā kāpt lejā pa sienu. Šis noskrējiens nozīmē vēl ko – atkal varēšu palēnām kārpīties kalnā augšā. Tā arī notiek. Šajā posmā, šķiet, ir tikai kāpumi un kritumi – līdzenumu nav.

Skrienot gar Gauju, no kāda atpūtnieka (kāpēc viņš ir augšā?) saņemu jautājumu, ko es te daru. Uzbļauju, ka sacensības.

Noskrieti 55 kilometri – aptuveni pusceļš. Nu jau esmu sācis sadalīt atlikušo etapu mazākos posmiņos. Tas norāda uz sagurumu, bet nekādā veidā nepalīdz. Jātiek līdz tam nolādētajam kontrolpunktam, bet kilometri velkas. Un nepalīdz, ka pa vidu ir atkal kaut kāds aizauguša ceļa posms, kur ķeras kājas un grūti skriet. Tomēr kilometri lēnām, bet lasās. Sāk kļūt gaišāks. Vismaz vairs nevajadzēs satraukties par lukturīša baterijām. Arī neceļi beidzas un varu sākt skriet pa sakarīgiem ceļiem. Atkal varu mazliet uzkāpināt ātrumu, vai, pareizāk sakot, skriet daudz maz cienījamā tempā. Līdzenos ceļa posmos vēl joprojām spēju skriet ap 4:30 min/km.

Pārskrienu Gauju un tuvojos kontrolpunktam. Man pretī viens pēc otra skrien divi sacensību dalībnieki. Ko tieši viņi te dara? Mistika!

Paranoja

Skriešana kā otrajam ir viegla – kontrolpunktos vari uzzināt, cik tālu esi no pirmā, saprast, vai tuvojies vai attālinies. Pirmajam šī ekstra ir liegta.

Ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka esmu otrais. Nākas pastāstīt, ka tomēr esmu pirmais – polis skrien stafeti. Sēžu un ēdu arbūzu. Nekas cits manī nelien iekšā. Arī pēdējā želeja ir apēsta jau pirms laba laiciņa – pie iepriekšējā kontrolpunkta, aptuveni pirms kādiem 18, 19 kilometriem. Labprāt rītu tās želejas, bet kuņģis streiko kā vēl nekad.
Nezinu, cik ilgi nosēžu, bet saprotu, ka jādodas tālāk. Vairs jau tikai 4 posmi. Katrs mazliet virs 10 kilometriem. Tas jau nekas nav.

Skrienu, bet ātrums nav gluži tāds, kā vēlētos. Un tad sākas mazās taciņas, kurām vēl pa vidu ir grāvji, kuri jāpārvar. Un šajā gadījumā grāvis ir noskrējiens kādus 3 metrus lejā un pēc tam rāpšanās atkal augšā. Tas ne tikai smagi kavē, bet arī sit ārā no līdzsvara. Tāda sajūta, ka velkos. Sāku skatīties atpakaļ. Drīz kādam ir jāskrien – kādam ir mani jāpanāk. Ar šādu vilkšanos nav iespējams, ka neviens mani nepanāks.

Ceļš novirzās prom no Gaujas. Ā, tad jau tūlīt būs jākāpj kalnā. Tā arī ir. Kāpju. Šajā brīdī varbūt pat tas patīk labāk nekā skriet, vismaz ir kāds attaisnojums, kāpēc kilometri vācas tik lēni. Tomēr, kad beidzas kāpumi, beidzas taciņas un sākas sakarīgi meža ceļi, atkal spēju kaut ko izspiest. Esmu nonācis uz grants ceļa, kas nozīmē, ka tūlīt arī jābūt kontrolpunktam.

Izmisums

Es zinu, ka pienāks brīdis, kad man būs grūti. Kad šķitīs, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dažreiz varbūt tādi nepienāk. Tā ir veiksme. Tomēr lielākoties ar šiem mirkļiem ir jārēķinās. Tie var vilkties minūtes, bet var būt arī stundas. Galvenais ir kustēties. Pat, ja šķiet, ka velcies kā gliemezis ir jākustas uz priekšu. Stāties nedrīkst!

Iekrītu krēslā. Man pastāsta, ka esmu otrais. Pasaku, ka tā nav – polis skrien stafeti. Ēdu arbūzu. Dabūju savas mantas, no kurām vienu šotiņu uzreiz arī iztriecu. Pārējās želejas kaut kur sabāžu. Nezinu gan kāpēc – šodien tāpat tās nespēju dabūt iekšā un man vēl pārītis ir palicis pāri no pirmajiem 75 kilometriem. Lai kā negribētos, jādodas.
Pirms nedēļas skrēju Amatas taku. Uz svaigām kājām tas nebija patīkami. Tā taka ir drausmīga un kilometri vācas lēni. Uz neko ātrāku jau arī tagad nevaru cerēt. Sākums vēl nav tik traks – kamēr taka nav diez ko šaura un aizaugusi, bet pēc Zvārtes ieža sākas šausmas. Pametu skatu atpakaļ – kādu 100 līdz 200 metru attālumā aiz manis kāds skrien. Skaidrs, kāds beidzot mani ir panācis. Tagad tikai jāgaida, kad viņš mani noķers, lai saprastu, vai tas ir kāds no stafetes, vai arī tūlīt būšu otrais.

Skrienu, gaidu, metu skatu atpakaļ. Neviens neskrien. Halucinācijas?

Kilometri velkas. Ja šī taka šķita briesmīga pirms nedēļas, tad tagad ir vēl trakāk. Esmu trasē pavadījis ap 7 stundām, bet tieši šeit ir nepieciešamas lielākās koncentrēšanās spējas. Gaidu lielo kalnu – vienu no depresīvākajiem kāpumiem šajās sacensībās. Zinu, ka pēc uzlīšanas tajā drīz būs arī nākamais kontrolpunkts. Savukārt kalns ir pusotru kilometru pēc tualetes būdiņas. Man der jebkurš atskaites punkts, ja kilometri šādi velkas.

Saprotu, ka kaut kas tomēr kuņģī ir jāiebāž – šķiet, ka tā malas ir salipušas kopā. Tas traucē. Visticamāk tas arī galīgi nepalīdz man kustēties uz priekšu. Izvelku savu vienīgo batoniņu un pa mazam gabaliņam cenšos to dabūt lejā.

Lēni, bet kilometri lasās. Pienāk arī būdiņa. Pēc kāda laika arī lielais kalns. Rāpjos tajā un skatos atpakaļ. Neviena nav. Laikam tiešām halucinācijas. Augšā sirds dauzās kā negudra, un varu atkal sākt skriet. Diemžēl gan ar šādām kājām pa trepītēm lejā noskriet grūti – viens nepareizs solis un nolidošu lejā. Tas šajā brīdī galīgi nav vajadzīgs.

Kontrolpunkts. Atkal apsēžos. Uzzinu, ka esmu otrais. Varu kārtējo reizi pastāstīt, ka esmu pirmais. Vismaz pagaidām. Ēdu arbūzu. Tūlīt jau startēšu, kad dzirdu, ka kāds vēl tuvojas. Nekustos. Kāpēc? Man būtu jāskrien. Bet kas tur skrien? Parādās Dima. Nevis vienkārši parādās, bet ieskrien kontrolpunktā tā, it kā tikko būtu startējis. Ja līdz šim biju fiziski nekāds, tad tikko tiku sagrauts arī morāli.

Augšāmcelšanās

Es nezinu, kas ir otrā elpa. Man šķiet, ka nekad tādu neesmu piedzīvojis. Tu skrien. Tev kļūst ar vien grūtāk. Iespējams kādā brīdī viss ir tik slikti, ka saproti, ka nekam vairs nav jēga. Tomēr pēc pārdomu brīža saproti, ka ir tikai divi varianti – vai nu tu stājies ārā vai arī turpini ceļu uz finišu. Un ātrāk ir aizskriet.

Čāpoju ārā no kontrolpunkta, cenšoties izvilkt austiņas no somas. Ceru, ka mūzika mani uzmundrinās. Vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Dimu, kas man pasaka: “Dažreiz tu esi betons, bet dažreiz tu lido kā putns!” Poēts sasodītais. Būtu labāk palicis mājās un rakstījis dzeju.

Kamēr es vēl ņemos ar vadiem un kārtoju sev atbalstu ausīs, Dima jau skrien man garām un uzpliķē pa plecu.

Mūzika sakārtota un sāku skriet. Pie slūžu kāpnītēm gandrīz noliekos uz mitrā pakāpiena. Sākas vēl depresīvāka taka par iepriekšējo – dubļi, koki, akmeņi. Kāpēc? Tas nav nekāds treils! Tas ir murgs. Skaļi lamājos un cenšos kārpīties uz priekšu.

Pēc mazliet vairāk nekā 3 kilometriem sasniedzu Vidzemes šoseju, kur sastopu Ziemassvētku vecīti. Nē, šoreiz tā nav halucinācija.

Vecītis man pastāsta, ka iepalieku 3 minūtes. Brutāli – tā ir aptuveni minūte kilometrā. Kur tas draņķa Dima ir ņēmis tādu spēku? Pat ne spēku – tās takas bija vienkārši neskrienamas. Spēka un veiklības apkopojums.

Kustos un drīz nonāku mežā. Vismaz vēders ir daudz maz atkopies, līdz ar to varu apēst kādu želeju. Sākas neskrienama stiga. Cenšos klumburēt uz priekšu. Stiga ved augšup, pilns ar zariem. Paskriet nevaru. Es gribu izstāties. Man vienalga! Vienkārši iešu tālāk kājām. SuperDimu man tāpat nepanākt, ņemot vērā, kā viņš lidoja pa takām, nu jau gan jau man priekšā vairāk nekā piecas minūtes. Un lai jau mani panāk citi un aiziet man garām. Man tas viss nav vajadzīgs.

Tūlīt būs ceļš. Varbūt tomēr jāmēģina paskriet? Kas es kā idiots iešu pa ceļu? Tas pie tam būs daudz ilgāk.

Skrienu! Ē, pa ceļu tā lieta pat tīri labi sanāk. Kilometri iet pa 5 minūtēm, ieeju ritmā un temps vēl mazliet uzkāpj. No kalna vispār var lidot. Skaisti!

Tūlīt jau kontrolpunkts. Ieraugu Kristu, kas atbraucis mani atbalstīt. Šodien tas palīdz. Es iepaliekot aptuveni 3 minūtes un Dima neizskatoties pārāk pārliecināts par sevi.

Pakaļdzīšanās

Es zinu vienu – negribu, lai viss tiktu noskaidrots pēdējos kilometros. Zinu, ka varu kustēties uz priekšu ilgi, bet manas sprintera dotības ir visai švakas, līdz ar to man pretī vajadzētu vēl lielāku nīkuli par mani, lai spētu viņu nolauzt pēdējos kilometros.

Uzpildos un kaut ko uzēdu. Saprotu, ka viss vēl nav zaudēts. Dimas atbalstītāji bļauj, lai viņš skrien, ka esmu jau šeit. Es bļauju, lai gaida mani. 4 minūtes. Dodos!

Izrādās, ka es vēl spēju paskriet sakarīgā tempā. Lai gan kustība notiek mazliet pret kalnu, tomēr skrienu zem 5 min/km. Pie pagrieziena no Krista uzzinu, ka aptuveni pusotra kilometra laikā esmu sadeldējis starpību līdz 2 minūtēm un 40 sekundēm. Tas dod papildus pārliecību. Tomēr drīz sāksies kalni, un kalnos es neskriešu.

Esmu pazaudējis 2. vietas priekšrocību – tā kā Dimam parādījušies līdzjutēji, viņš zina, ka tuvojos, zina, ka jāpieliek, lai viņu nepanāktu.

Serpentīns, kuru pieveicu gandrīz pilnībā skriešus. Man nav pārliecības, ka viņu noķeršu, bet vismaz jāpacenšas. Galīgi negribēju, lai viss nonāk līdz šim.

Pēdējā želeja un sākas īstie kalni. Lejā. Augšā. Krists, kas pastāsta, ka starpība aptuveni tāda pati kā pie pagrieziena.
Lejā. Taisne. Augšā. Skrienu. Esmu pie noskrējiena un ieraugu Viņu – jau gandrīz sasniedzis nākamā kalna “virsotni”. Uzņemu laiku. Lejā. Augšā. Vēl joprojām starpība aptuvenu tāda pati. Kalnā priekšā ir arī Kristaps un Andris, kas man paziņo, ka Dima vairs īsti neskrien. Spēju tikai atbildēt, ka es jau neesmu daudz labāks.

Kādā sakarā atkal jāskrien lejā? Pagājušajā gadā tā nebija! To es iemācījos jau savās otrajās piedzīvojumu sacensībās – ja jādodas no kalna lejā, tas nozīmē tikai to, ka nāksies atkal doties augšā. Tā arī ir – pēc noskrējiena atkal seko kāpiens augšā. Atkal ceļš, bet visu laiku ir kaut kāds reljefs, kas īsti neļauj ieskrieties. Atkal skatītāju punkts – punkts, kurā satieku Kristu, kā arī Dimas atbalstītājus. Atkal atskan bļāviens, lai Dima bēg. Vismaz sanāk viņam likt panervozēt. Saprotu, ka mūsu atstarpe ir ap divām minūtēm. Kāpju, skrienu, skrienu, kāpju. Galīgi nav palicis atmiņā, ka pēdējos kilometros bija tik daudz reljefa. Bet ko var gribēt – tās tomēr ir Cēsis.

Zīme par diviem kilometriem. Skrienu. Kāpju. Atkal jau sākas ceļš, kur nevar saprast, kāpt vai skriet. Laikam jau tam nav nozīmes – vairs Dimu nepanākšu. Sāku kāpt, bet pāreju uz skriešanu. Noskrējiens. Kilometrs. Atkal uz augšu. Parks. Skrienu. Pēdējās trepes. Vairs nav kur steigties. Kāpju kā sanāk. Pāreju pār pils laukumam, lai var pēdējos pārsimts metrus skaisti noskriet. Steigties jau vairs nav kur. Skrienu lēnām. Pakaļdzīšanās bija neveiksmīga. Vismaz jāizbauda otrā vieta.

Finišs

Skrienot uz Valmieru pirmajai vietai zaudēju aptuveni 3 sekundes kilometrā. Tas bija sāpīgi, jo šķita, ka varēju jau nu saņemties un tās sekundes kaut kur piedzīt. Jācer, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Prieks! Alus! Vēl alus! Duša, kas ļauj izbaudīt visas noberztās vietiņas. Sagaidu Ieviņu, kas arī ieskrien kā otrā. Alus! Pusdienas! Diendusa. Apbalvošana. Prieks.

101 sekunde. Tik daudz mani šķīra no pirmās vietas. Mazāk kā sekunde kilometrā. Iet laiks un prieks par sasniegto izplēn, paliek tikai pārdomas par 101 sekundi. 101 sekundi, ko būtu varējis pavadīt mazāk kontrolpunktos. 101 sekundi, ko būtu varējis iegūt, paspiežot sevi mazliet vairāk. 101 sekundi, ko visticamāk būtu ieguvis, ja vēders nebūtu streikojis. 101 sekunde ir tik maz. Pat plankam tas nav daudz!

Viss, kas manī paliek, ir 101 sekunde un dusmas uz sevi.

Inventārs

No inventāra viedokļa, skrienot treilus, ir divas svarīgākās sastāvdaļas – apavi un mugursoma (vai kas nu ir izvēlēts kā mantu glabātuve).

Kā savus orientēšanās un treilu skriešanas apavus jau kuro gadu izvēlos Inov-8 X-Talon 212. Šie apavi arī šoreiz mani nepievīla – par kāju labsajūtu varēju nesatraukties.

Mantām izmantoju Salomon 5litrīgo vesti, kurā ievietoju jaunās pudelītes ar salmiņu. Salmiņu izvēlējos ar domu, lai nebūtu pārāk jāpieliec galva padzeroties. Patīkami, ka 5litrīgajai vestei aizmugurē ir arī kabatiņas, kurās var ielikt obligāto inventāru, kas (visticamāk) nebūs nepieciešams (folija sega un plāksteri). Tomēr izbrīnīja pudelīšu un vestes savietojamība. Patīkami bija, ka pudeles var krietni vieglāk ieslidināt vestes kabatās salīdzinājumā ar iepriekšējo pudeļu modeļiem, tomēr pašas pudeles ir mazliet garākas un kopā ar salmiņiem spēj lieliski kratīties un lēnām slīdēt ārā no kabatām. Var jau būt, ka jaunākajam vestes modelim tā nebūtu, bet tāda sajūta, ka Salomon nav padomājis par šo pudelīšu savietojamību ar vecajām vestēm. Papildus nepatīkams pārsteigums bija viena rāvējslēdzēja niķošanās – sākās problēmas ar aizdari.

Interesanti, ka želejas (GU želejas, ko pa retam var dabūt veikalā Maratons), kas vienmēr šķitušas pašas labākās, jo ir mazliet sāļas un mazliet iebiezinātas, šoreiz galīgi negāja pie sirds.

8 komentāri rakstam 101

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.