Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Bēgot no sala uz salām caur salu. Arī par skriešanu.

Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā nokļuvu uz stāstu vakaru par “Strādā un ceļo” (Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.

Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei – mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā sūtīja mums dažādas mantas un labumus no okeāna otras puses. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri vairāk gan bija paredzēti ziemai un man bija pāris izmērus par lielu, bet es vairākus gadus tos lepni vilku uz basketbola treniņiem. Tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par tiem, visus šos gadus man ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām iekļaujas manā valstu TOP3, uz kuru gribētu aizbraukt. 

Neilgi pēc tam Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī nokļuvu uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi, bija vēl pirms tā, un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie nepilni 2 gadi bija tieši laikā, lai visu saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.

Working Holiday vīza  –  Latvijā katru gadu februāra pēdējā nedēļā ir iespēja pieteikties šai vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu šo iespēju var izmantot tikai 100 cilvēki. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām kvotas bija beigušās. Pietiekšanās (~140 euro), plaušu rentgens (jo Latvija ir augsta riska tuberkulozes zonā), Jaunzēlandes apstiprināts ārsts (~65 euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī vari šeit atrasties gadu. Šī gada laikā vari strādāt vai nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir – ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.

Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem (viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu (cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Svindonu (Swindon). Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tā kā vīzas bijām ieguvuši martā (2017), tad nolēmām pusgadu no septembra līdz martam (2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem ‘izdzīvošanai un aizbraukšanai’ — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400 euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā (mums neko nejautāja).

Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu (kafijas guru). Viņai ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer (parasti). Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīlieši, 2 bija japāņi, 2  poļi, 1  itālis, 1  no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū vai pēc nostrādātām 2 stundām, nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras (un samaksas) atšķirības. Tas, par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot – lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis domāju, ka, jo vairāk maksā, jo smagāk (cītīgāk) jāstrādā un, ja slinkosi, tad atlaidīs (šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500 € mēnesī, ir pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet, ja izrādi interesi par to, ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tiek novērtēts. Diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas, nelietojot pienu (un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100 kūkām. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai (par šo citreiz). Es strādāju un smagi trenējos Valensijas maratonam.

Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.

Ar Jelgavas Sporta servisa centra palīdzību biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19. novembrī (2017.). Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi — maz gājēju celiņi, vēl mazāk — izgaismotu gājēju celiņu un stadions, kurš pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pusgadu diendienā skrēju vienu un to pašu maršrutu, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometrus dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas – 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145 kilometri, apjomīgākais mēnesis – 565 km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu. Skriet kompānijā viennozīmīgi ir vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmām. Gatavojoties Valensijai, īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēc tam apvienot 8–9 h uz kājām darbā un pēc darba treniņu bija grūti. 

Spānijā ierodamies ceturtdienā, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5 £ (kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiena, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz paelja (rīsi ar vistu spāņu tradicionālā gaumē) party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu  startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu… godīgi sakot, bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta man ir netipiski.

Svētdiena. No hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlas atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt  gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju. 

Starts. Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4 km (3’55”)  citu iespēju pat nav, jo apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu  3’42” min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32 km ik pa laikam ķeru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdī kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu, un sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu viņiem tieši pa vidu un viņi, visticamāk, pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs (Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34 minūtēs (ja nemaldos) — es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis  vai viņš plāno noskriet 2:34? A priekš kam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs? Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem kilometriem saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā, un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32 km līdz kādam 37 km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais plāns A 2:36 nebūs. Pēdējie 3 km ir ļoti smagi, bet ļoti palīdz apkārt esošie atbalstītāji, visu 42 km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs  zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat pēdējos 300 m līdz finišam sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse veikta pa ~1:20 un finišā 2:38:10. Plāns B izpildīts (zem 2:40), un ir liels prieks un gandarījums.

Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē (savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi jāskrien visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķertu kādu kompāniju, ar ko kopā turēties, tad varbūt jau šoreiz būtu izdevies, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā, un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. gada rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. gada rudenī sanāca noskriet 2 pusītes pēc kārtas zem 1:20. Lūk, kas vēl bija sakāms neilgi pēc maratona.

1_qPQrg0BTr8M1tWeW4GRWKA

Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev  –  redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30 km desmitiem reižu sev atkārtoju  –  tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur, nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēc tam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku  – sauc kā gribi. Bieži saku  – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju, un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats, ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust, cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši, un tas mani iedvesmo. Tagad, pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem, grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrāk, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, Evija Plone, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies, Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir  – piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies!

Visa iedzīve uz muguras

Visa iedzīve uz muguras

Nu tad beidzot — Jaunzēlande.

Biļetes uz Jaunzēlandi jau pirms laba laika iegādājāmies uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150 euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana  katram ~190 euro (pierakstu izmaksas, ja nu kādam noder, bet noteikti aviobiļetes varēja dabūt lētāk). 24.02. sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras, un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Honkongu (Hong Kong). Lidojums 11 h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10 h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3 h. Nākamais lidojums, vēl 11 h no Honkongas uz Oklendu (Auckland), uz Ziemeļu salas. 27.02.2018. esam Jaunzēlandē! Muitā parādām pases un vīzas, mums jautā, vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri, un ir arī  ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta,  pat aizmirstot banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200 $ sodu, bet, ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši. Bet zābakus tomēr jānotīra kārtīgi.

Izejam no lidostas  vasara! Pulkstenis ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidām busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas  Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām, un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotājas no Ķīnas, kura jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājusies — ‘gari un blondi ‘. Kurš ir kurš, es tā arī nesapratu…hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi  augšā vai lejā. Ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo  daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra, un cilvēki ir smaidīgi. Bet, pabraucot 10 minūtes, esi jau ārā no lielpilsētas, un apkārt viss ir zaļš.

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Oklenda

Oklenda

Pa galveno ielu aizejam līdz līcim, tur veras ciet mazie kioski-ēstuves. Par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un, lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam, ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena, un joprojām cīnāmies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija – 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies (tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu (Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50 euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta, un tagad arī mēs zinām, kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā, ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Pirmajā dienā izlēmām aiziet pastaigā pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3 h, pārvērtās par pastaigu 8 h un 18 km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un to ir grūti aprakstīt.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu (~220 euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu, devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown pēc tam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt (centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga, un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’ (pārāk balti). Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu, un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt ir nereāli, vienmēr var atrast, ko darīt, un arī cilvēki apkārt ir aktīvi (līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs vairs neietekmē, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudām nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.

home

home

Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši aizbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu, ko vēlamies. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Atnākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.

Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Treniņi un plāni Jaunzēlandē

Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi, un joprojām treniņi man ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku augšā vai lejā, arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst, cik daudz vai ilgi, vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribas stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz, skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem, kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojas ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks, un tad droši vien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds, kā pierasts.

Stadions

Stadions

Šeit uz līdzena zālāja ir uzzīmēts stadions, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu šeit pirmās sacensības. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu trasi kaut kad pavasarī vai vasarā – nu tā ap Jauno gadu.

Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas (apsēstības?) pasaulē. Tagad, trenējoties šeit, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet, lai cik vilinoši būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem – maratons zem 2:20 man ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc speciāli (nevis netīšām) atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus… bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā ‘stadionā’ baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.

Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande – divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir ‘sekojušas’ un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu. Kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis janvārī. Bet, godīgi sakot, es šeit nejūtos  kā atbraucis ciemos.

Evija, kad iedzer kafiju

Evija, kad iedzer kafiju

Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē!

15 komentāri rakstam Bēgot no sala uz salām caur salu. Arī par skriešanu.

  • ramiism ramiism

    Hmm.. Mērķi tādi, lai gandrīz uz OS aizbrauktu – lai izdodas!

  • raraitis raraitis

    Paldies. :)
    Bet, nedomāju, ka tur var likt vienādības zīmi( <2:20 = OS). Uzskatu, ka uz nākamajām OS, lai aizbrauktu no Latvijas, vairs nepietiks tikai izskriet normatīvu. Mūsu labāko maratona atlētu rezultāti ir labāki katru gadu un arī labāko atlētu katru gadu ir vairāk.

  • bantiite bantiite

    Paldies par stāstījumu un “Bieži saku – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies.” Lai piedzīvojumiem bagāts laiks Jaunzēlandē un ir par ko atkal uzrakstīt. :)

  • Raiti, tiekamies nākamgad Tarawera Ultra Trail?

  • raraitis raraitis

    Ja būs tajos pašos datumos kā šogad, tad mēs vēl būsim te un būsim jau arī uz tās salas, visticamāk. Par piedalīšanos gan nezinu, ja nākošgad dosimies atpakaļ uz Eiropu, tad domāju skriet Londonas maratonu, bet kā atbalsts trasē mierīgi :)

  • ilZZuks ilZZuks

    Superīgs stāsts, paldies, ka padalījies! Gribu vēl!!!
    Linda, brauksim?

  • Paldies par stāstu! Man tuvi draugi pirms pāris gadiem pārcēlās uz Jaunzēlandi, un šo izlasot tikai vēl vairāk gribas viņus apciemot. Jau gandrīz aizbraucu uz Taraweru šogad, bet izskatās, ka komplektējas grupa nākamajam gadam. :) Es arī gribu braukt!

  • .Linda .Linda

    Šogad radās tāds sapnis – aizbraukt uz Jaunzēlandi. Citādi – kad tad braukšu? Kad būšu veca un būs grūti kustēties? :)
    Braucam! :)

  • Guna Guna

    Ilze, Linda, ņemiet mani arī līdzi!

  • antra antra

    Es arī! Es arī gribu uz Jaunzēlandi! :)

  • mtiger mtiger

    Arī jau sen gribu uz Jaunzēlandi, bet šogad tas laikam vēl nebūs :)

  • DK86 DK86

    Raitis baigi labais rakstnieks īstenībā. :) Gribēju tikai ar vienu aci ielūrēt – par ko vispār raksts, atjēdzos, kad jau visu rakstu izlasīju. Raitim sanāk ne sliktāk kā Renāram Rozem. Ne visiem jāizvirza mērķi kvalificēties Olimpiskajām spēlēm, bet prieks skatīties, ka cilvēks sasniedz arvien augstāku līmeni, nezaudējot savu skriešanas prieku. Lai izdodas iecerētais!

  • Paldies par rakstu, lieliski uzrakstīts.

  • Rasels Rasels

    Klases audzinātājai jāorganizē ekskursija uz turieni!
    p.s. Jaunzēlande bija pirmā valsts, kur sievietes (neatkarīgi no mantiskā stāvokļa) ieguva balstiesības.

  • Paldies :)
    Jaunzēlandē vietas pietiek visiem, brauciet šurp!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.