Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Bez šamaņiem

Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.

Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.

Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!

Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!

Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.

Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.

Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.

Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.

Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.

Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.

Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.

“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!

8 komentāri rakstam Bez šamaņiem

  • Paldies par rakstu, bija prieks patipināt kopā :) Divplākšņu invāzija bija tas, kas šīm sacensībām deva pareizās emocijas.

  • Aivars703 Aivars703

    Apsveicu ar ienākšanu ‘normālo skrējēju’ klubiņā (tie kas nedraudzējas ar veselo saprātu). Trasē izskatījies ļoti žiperīga. Man jau pēc pirmās stundas bija skaidrs, ka pie 55 Tu noteikti neapstāsies. Cik nu spēju, centos atbalstīt.

  • Inga_K Inga_K

    Fantastiski! Apsveicu ar iekļūšanu ultramaratonistu kārtā :)

  • Jā, izskatījies pārliecinoši. Atliek tikai turpināt, drīz varēsi pa baso gar jūru blietēt ;)

  • Hiēna Hiēna

    Par šito riktīgs prieks :) Atceros, kā tu sāki skriet. “Nu piecītis – par to jau es būtu laimīga, ja varētu noskriet bez staigāšanas!” :)

    Un kā mēs pēc 12h skrējiena ģērbtuvēs rēcām par to, cik ilgi turēsies “nekad vairs” :D

  • Agy Agy

    Atceros, ka Inta stāstija, ka viņa no manis gūst iedvesmu skriet. Tagad sēžu, pinkšķu par savu sāpošo kāju un mierinu sevi, ka kādreiz skriešu tik pat daudz cik Inta. Esam tagad mainītās lomās.

  • Lasma3 Lasma3

    Apbrīnojami!

  • Super, Int, apsveicu! Mani ar, joprojām, mazs velniņš tirda par nepadarīto, t.i.-kko garāku, bet šķiet tas arī tā paliks tikai prātā.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.