Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Citāds Monblāns jeb bobsleja ekipāžas piedzīvojumi 2013

CM 01

Lai arī pēc pagājušā gada dubļaini – lietainās pastaigas 60km garumā es teicu, ka Monblāna kalnu masīvā atgriezīšos, tikai nezināju vai tas būs nākamgad vai pēc pāris gadiem. Tāpēc arī pieteikšanās 2013.gada CCC distancei notiek pēdējās dienas vakarā, joka pēc jeb, ja jau visi tad es arī.

Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas „Refused”, nebija ne pārsteigums, ne vilšanās. Ilgi nedomājot pieprasu savus 50€ atpakaļ. Organizatori vēl atsūta e-pastu ar tekstu, ka respektē manu izvēli jeb „We have noted your request for the reimbursement of the fee. It will be processed as soon as possible” un novēl „We wish you an excellent start to the season!” Protams, vēlāk runājot ar Dimu atklājās, ka gribēja man piezvanīt, tad aizmirsa, kad atcerējās manis sarakstos vairs nebija. Nosmejamies, ja būtu piezvanījis, būtu startējusi TDS, lai arī cik spilgtas atmiņas vēl bija. Tā arī gads sākas bez lieliem sportiskiem mērķiem.

Vasaras sākumā Matīss visiem piedāvāja līdzbraucēja vietas uz Monblānu. Nē, nē, es izlaižu. Jūlija vidū Laimonis ar Matīsu sociālajos tīklos palēnām visus iepriecina ar Monblāna bildēm. Jā, mana sirds pieder kalniem, bet kaut kā izdodas viņu apklusināt. Punktu pielika jūlija beigās atkārtots Matīsa piedāvājums braukt. Te nu jāsaka, ka mana sirds neizturēja. Tik tāds sīkums, ka liela daļa atvaļinājuma izņemta un nauda iztērēta citiem saviem hobijiem. Nākošais plānošanas process norisinās diezgan raiti un salīdzinoši īsā laikā aizņemos guļammaisu, mugursomu, plītiņu, traukus un nūjas. Nedaudz lielākas problēmas sagādā atvaļinājuma saskaņošana un trūkstošo naudas līdzekļu savākšana, ja kontā tikai 40Ls, bet līdzi vajag vismaz 100€, protams, pirms izbraukšanas ir arī jānopērk pārtika, apdrošināšana… Skarbs, īss laika posms loģistikai. Lai nu kā, bet iztikas minimums jeb starta komplekts tika savākts.

Cm 02

Ceļā. Somas sakrāmētas, kārtīgas pusdienas paēstas. Gaidu, kad baltais busiņš savāks mani un varēsim doties ceļā. Protams, izbraukšana kavējas par trīs stundām, bet vēlā 20.augusta vakarā pilnā sastāvā – Toms, Sveta, Edgars, Inese un es dodamies ceļā. Baltais busiņš ar rītausmu sasniedz Lietuvas vidus daļu. Ik pa brītiņam noris šoferu maiņas. Tā kā baltajam busiņam ir diezgan interesants sajūgs, tad manu braukšanu izbrāķē. Nevajag arī, būs vairāk laika grāmatai, apkārtnes pētīšanai, gulēšanai, sarunām un kopējās mūzikas klausīšanai. Atpūtas pauzes McDonaldā ir cieņā. Priecīga sms par konta papildinājumu. Tas tiek nosvinēts ar šokolādes dzērienu. Pusdienslaikā nedaudz pamaldamies pa Polijas pilsētiņas Swiebodzin apkārtni, jo no tāluma manām 36m augsto Jēzus statuju. Turpat arī veikals, kur papildinām pārtikas krājumus pārgājienam. Internets. Ārpasaule. Tuvojas vakars. Polijas – Vācijas robeža.

Nakts. Vācijas autobānis un kārtējā šoferu maiņa. Iebraucot kabatā un noparkojoties starp smagajiem nekas neliecināja par turpmāko notikumu gaitu attīstību… Jādodas prom, bet balto busiņu nevar iedarbināt. Nekādi. Nelec un viss. Izstumdījām turpu šurpu, bet nekā. Puiši runā, ka aķis nosēdies, bet, kur mēs trijos naktī kādu palīdzību dabūsim? Ar savu stumšanu iztraucējam tikai priecīgas dāmas. Pirmā iespēja izgulēties, nosacīti. Rīta pusē tiek aptaujāti smagie vai nevar palīdzēt. Mūsu plāns ir dabūt krokodilu un piepīpēt. Vatu nesaderība ar smagajiem. Baltais busiņš aizvien negrib pielekt. Kabatas otrā pusē atradām izpalīdzīgu auto, tik nav jau tas krokodils. Brokastis. Laiks nepielūdzami rit uz priekšu. Viens vietējais iesaka saukt policiju un lūgt palīdzību. Kamēr meklējam Vācijas valsts kodu (+49), kabatā iebrauc vēl kāds auto. Paldies šim izpalīdzīgajam vācu onkulim, kurš bija kaut kāda SOS kantora biedrs, viņš teic, ka viena palīdzība esot bezmaksas – dzeltenais auto, par otru gan jāmaksā un mums izsauca evakuācijas mašīnu kā arī īsi izstāstīja, kas mums kaiš. Pa to laiku Toms ir sazvanījis Rīgu un noorganizējis, ka auto ekipāža, kas vēl tikai izbrauks no Rīgas mums atvedīs rezerves aķīti, krokodilu un kā izrādīsies vēlāk arī tik nepieciešamo instrumentu kasti. Nepagāja ne stunda, kad zvana SOS mašīna un jautā vai aizvien mums vajag palīdzību. Nē, zinies mēs jau Ķīnā. Tomēr būšot pēc 20 minūtēm. Nezinām cik ļoti viņš vēlējās mūs redzēt, bet mēs bijām sajūsmā. Atnāca, paskatījās, pielika aķīti ar krokodilu, palūdza iestumt un norādīja, ka varam braukt. Tāds sīkums, ka no mums paprasīja 120€. Tik vienkārši. Mēs jau nebūtu mēs. Noslāpējām motoru un mēģināsim parādīt, ka nelec. Kā tad, aizgāja rūkdams, kaukdams. Iepriecinām baltā busiņa nomas īpašnieku, ka būs jāmaksā. Šis gan pajautājis vai tiešām nevar iztikt bez. Ziniet, mēs aizskriesim līdz Šamonī tāpat ar visām mantām. Lai vai kā diena ir pusē un mēs beidzot varam atstāt šo burvīgo autobāņa kabatu. Nākamā pietura – Šveices pierobežas benzīntanks. Šveicē viss ir dārgi un mums vajag vinjeti. Tā teikt laiku lieki netērējām, benzīnu iepildījām ar neizslēgtu motoru. Drošs paliek drošs, ka aizbrauksim. Pēdējie zvani pa lēto. Ženēva. Ezers. Saule. +25C, ja ne vēl vairāk. Ezeram otra pusē serpentīns. Gods, kam gods, bet mūsu baltais busiņš tur uzbrauca un nenoslāpa. Skatu kabatiņās noparkojamies tā pa visu skatu laukumu un motoru neizslēdzam. Lieki piebilst, ka kādā brīdī baltā busiņa bagāžnieks saniķojās un vaļā netaisījās.

Šamonī. Balto busiņu noparkojam pie plānotās naktsmītnes pēc nokāpšanas no kalniem jeb pie kempinga De L’Ile Des Barrats. Zinoši cilvēki atvieno no aķīša spīles, lai viņu nesēdinātu. Satiekam Laimoni ar kura gādību vēlāk izdosies uzlādēt telefonu. Viņš kempingā bija izvēlējies iespēju atstāt somas par nelielu samaksu, kamēr pats blandās pa  kalniem. Blakus kempingam ir galdiņš un ūdens krāns. Tieši kā radīts, lai mēs varētu kārtīgi ieturēt maltīti, sakārtot somas, atpūsties un pārģērbties pirms došanās kalnos. Lai viss nebūtu tik rožaini jau drīz pēc mūsu ierašanās kempinga saimniekiem īsti nepatīk, ka mēs esam novietojuši savu balto busu netālu no viņu sētas. Teicām, ka pēc pāris dienām šeit apmetīsimies. Taisīšanās kņadā apmeklēta viņu tualete, par kuru dabūju izlasīt, ka kempingā drīkst atrasties tikai tie kas ir samaksājuši, bet, ja apstākļi spiež, ka līdz kalniem netikšu, ko tad? Atvainojos. Lai nu kā pusdienas paēstas, somas sakrāmētas, atslēgas atstātas, varam doties iekarot kalnus. Dodamies ceļā līdz ar tumsas iestāšanos.

cm 03

Pārgājiens. Jāatzīst, ja šādā avantūrā iesaistās pirmo reizi, tad vismaz labi, ka blakus ir, es teiktu vienkārši, ideāli un lieliski ceļa biedri. Tā mēs visi pieci pametam pilsētu. Lēnām satumst. Izlīkumojam cauri pilsētai, izspraucamies starp privātmājām līdz nokļūstam pie ilgi gaidītās norādes Planpraz 3h. Aiziet kalnu takas augšup. Ar pauzēm, lampiņu gaismā, metru pie metra lēnām dodamies augšup tuvāk pirmajām naktsmājām. Kalnu avotu ūdens netiek smādēts. Lejā, tumsā, laternu gaismā ietīta guļ pilsēta. Taka kā jau taka. Saknes, daži akmeņi un augšup. Nepagāja ne 2h27min, kad esam klāt. Iekārtojamies pie neliela krūmu pudura ar skatu uz kalniem. Nelielas vakariņas, siltāku drēbju uzvilkšana, plāno žāvēšana uz krūmiem. Katrs izvēlas sev ērtāko guļvietu. Paklājiņš. Guļammaiss. Zvaigznes virs galvas. No guļammaisa āra rēgojas tik vien kā deguns. Vēl dzirdu kā šie kaut ko joko par zibeni, paldies. Nevarētu teikt, ka naktis šeit būtu ļoti siltas, jo pamodos no tā, ka man sala kājas. Viss, kas bija līdzi jau savilkts mugurā. Uzklāju uz kājām jaku, bet pēdas paberzēju. Izdodas aizmigt. Rīts sākas 2009m augstumā. Saule aust pāri kalniem. Apkārt gaišs. Lēnām paliek siltāks. Otrpus kalnu aizai plivinās paraplānisti.

CM 04

Tuvāko pāris stundu mērķis ir uzkāpt līdz La Brevent 2525m augstumā. Platas grantētas pārgājiena takas. Daudz citu tādu tūristu kā mēs. Vienā no kalnu grēdām Ineses uzmanību piesaista te kāda ģimenīte, kura saviem bērniem māca kāpt klintīs, gan arī jauniešu grupiņa, kura augšup kāpj ar drošināšanu. Vietām manāmas nelielas sniega kupenas un no klintīm nobirušas akmeņu plātnes. Augšā pēc kāpšanas ir vēss. Siltāka jaka. Apkārtnes izlūkošana. Vienā pusē ieleja ar pilsētu, vagoniņa stāvvieta, otrā pusē cik tālu var redzēt kalni un nelietīgs mākonis, kas lēnām aizsedz saulaino skatu, ietinot apkārtni miglā. Atpūtas pauze beidzās. Mēs dodamies lejup pa akmeņainu, šauru taciņu. Otrpus kalnu grēdai ir silts. Viena nokāpšana lejā prasīja zināmas iemaņas. Divas vertikālas metāla trepes, kuras ir iestiprinātas klinšu sienā. Bet, lai nešķistu viss tik vienkārši tad brīdī, kad vienas beidzas otras atrodas vairāk uz leju, bet paralēli. Nu labi, tur bija neliels pleķītis, kur apstāties un pieturēties. Ceļš lejup. Saule, kalnu puķes, kalni, akmeņi, taka. Atraduši nelielu zaļu uzkalniņu apstājamies vieglai rīta brokastu un ģērbšanās pauzei. Vispār jau pēc pāris stundu iešanas ceram ieraudzīt kalnu strautu, lai uzpildītos. Ejot sarunas, joki un dziesmas rit pilnā sparā. Nebija noieti ne 5km, kad izdzirdam strautu. Skaista pusdienu vieta. Aizmugurē kalni, blakus strautiņš, apkārt ziedoši rododendri. Kamēr uz vairākām plītiņām vārās ūdens tējai un putrām, tikmēr saulītē žūst mūsu guļammaisi. Saule silda tik ļoti, ka ledainajā ūdenī samērcētā galva ātri kļūst sausa.  Pa brītiņam garām aiziet kāds ceļotāju bariņš. Neilgi pirms mūsu došanās tālāk otrā pusē strautiņam uz pusdienu pauzi piesēž citi ceļotāji. Jo tālāk dodamies, jo vairāk kalnu strautiņi tiek manīti. O, mellenes. Nē, tomēr zilenes. Kāri pieplokam pie ogu krūmiem. Taka, metāla tiltiņš, avenāji rokas stiepiena attālumā. Tā nemanot bijām nokāpuši līdz šodienas zemākajam punktam 1.6km augstumā. Bezvējš. Saule. Šeit arī drīz vien satiekam divus ceļotājus, kuriem interesē vai tur tālāk ir kāda vieta, kur tikt pie ūdens. Iepriecinām ir. Bet paši turpinām kāpienu augšup. Plata izpļauta taka. Smaržo saulē izžuvusi zāle. Kalnu pļavu puķes. Skaisti. Aiz mums paliek saules apspīdēta kalnu ainava. Govis. Zvani.

Sasniegta jauna virsotne Refuge de Moede-Anterne 2002m. Kamēr Inese pēta karti pārējie izmanto izdevību atpūsties jeb nolikt zemē savu ceļa somu. Šādas mini atpūtas pauzes mums bija bieži. Jāsteidzas jau arī īsti nebija kur. Maršruts skaidrs – Chalets d’Ecuelle. Plats grantēts piebraucamais ceļš. Vairākas automašīnas. Mājiņa/kafejnīca. Mēs izvēlamies taku. Aizraujošas takas gar klintīm, puķes, saule. Tālumā dzirdamas aitas. Pārgājiena gaita lēnām kļūst aizvien gausāka kā nekā jau 12km pieveikti. Kārtējais taku krustpunkts. Ceļš ved uz Chalets de Villy 25 minūšu gājienā. Mūsu ceļotāju rinda izstiepjas. Palēnām sāk parādīties runas par naktsmāju atrašanu. Te Inese teic, ka gaiļbikši varētu būt laba tēja. Ar žogu apjosta mājiņa, kurai ir labirinta tipa ieeja. Dārzā mūs sagaida francūžu kompānija. Arī viņi šo vietu, Chalets de Villy 1880m, ir izvēlējušies par naktsmājām. Laiks jau vēl atļauj doties tālāk, bet vai vajag? Un, ja nu tālāk nav kur palikt, ko tad? Šeit tomēr ir ūdens, jumts virs galvas un solīda sirsniņmājiņa, kur pārdomāt dzīvi. Kamēr mēs lēnām iekārtojamies, lai pagatavotu vakariņas, francūžu nāk ciemos ar vīnu, bet mēs cienājam ar Ineses somā atrastiem žāvētiem augļiem. Inese tepat pļavā atradusi raspodiņus tējai, pilnai laimei tikai mellenes pietrūkst. Vēss vakars. Vienā brīdī Edgars paziņo, ka tur pļavā pie tās mājas ir jābūt kastītei (geokešam). Ko mēs, visi vienlaicīgi pieceļamies un smiedamies aizskrienam sirsniņmājas virzienā. Francūži uz mums tā dīvaini noskatās. Neko neatradām, bridām pa garo zāli atpakaļ. Te Edgars saka, kastīte atrodas citur. Aiziet vēlreiz meklēt. Atkal nekā. Protams, ja nav ieslēgts gps, tad koordinātes var būt neprecīzas, bet apraksts jau tāpat ir franciski. Domāts, darīts. Spēlē iesaistām savus kaimiņus – frančus. Viņi pēcāk pateica, ka nevarēja saprast ko mēs visi tā smiedamies aizskrējām. Lēnām satumst. Ārā paliekam vieni. Ir jau jauki sēdēt sirsniņmājā, klusumā, pārdomāt dzīvi un skatīties kā pār Monblānu riet saule.Citads_Monblans_5

Atšķirībā no pārējiem, es šonakt izvēlos nakšņot zem jumta. Ja ganu mājas augšējo stāvu ar matračiem ir aizņēmuši francūži, tad es varu aizņemt koka gultu pie durvīm. Neiztrūkstoši Toma telefonā noklausāmies „Resnos putnus”. Rītdienas plāns ir skaidrs. Rīt ap pusdienlaiku sola vētru un lietu, tādu ziņu saņēmu no Rīgas. Arī paši francūži plāno doties ceļā ap 6 no rīta, lai paspētu uzkāpt 3099m augstumā. Uzzinām, ka pie labiem laika apstākļiem var uzkāpt pat līdz 3500m augustam, bet štruntīgos labāk tur nelīst, jo kalnu pāreja ir samērā bīstama. Bet, ja kāpj lejā tad tur seko ļoti skaista pārgājienu taka. Īsumā, mēs arī celsimies 6, lai jau 7 dotos ceļā. Lieki piebilst, ka brīdī, kad  mēs cēlāmies mūsu draugi sen jau bija prom. Ja sākumā šķita, ka zem jumta ir siltāks, tad es kļūdījos. Arī šonakt modos no tā, ka nedaudz salst.

cm 05

„Kā gribējās man saules lēkta…” Tomam atskan modinātājs. Brokastis. Raspodiņu tēja. Sistēmas uzpildītas un somas sakrāmētas. Mūsu šodienas mērķis uzkāpt Le Buet 3099m augstajā virsotnē un, ja izdodas tad šķērsot nākošo kalnu pāreju. Saulei vairāk izlienot no mākoņiem mēs attālināmies no Villy un tuvojamies kārtējam serpentīnam uz augšu. Abās kalnu grēdu pusēs manāmas aitas, daudz aitas. Dažviet arī kazas. Līkloču taka, daži strauti un strautiņi, pļavu puķes nomaina zaļa zāle. Vai nu rīta sagurums vai nu kas, bet šorīt pārvietošanās norit gausāk. Arī pirmais kāpiens ir lēns. Toties cik pēc tam skaisti izskatās ieleja no 2671m augstā skata punkta Col de Salenton. Tik uz augšu, tik uz augšu vien. Taka ar zemes segumu nomaina akmeņainas plātnes. Jo augstāk, jo vairāk aitas. Brīžiem ir jāapgaida, lai tās mums atbrīvotu ceļu. Foto pauze. Lai arī ir iets un kāpts 1h30min un 3.3km pulkstenis rāda, ka šeit ir samērā agrs rīts. Kāpjam, kāpjam. Ar dziesmām un jokiem skanot izvēlamies nosacīti to taku, kas ved augšup. Par taku gan īsti nevar nosaukt, bet gan par štruntīgi redzamu serpentīna ceļu pa pelēkiem smilšu graudiem (lavas pelniem). Vējš pieņemas spēkā un par katru cenu grib pārbaudīt mūsu vēlmi tikt augstākajā virsotnē. Tagad zem kājām ir ne tikai pelēkās smiltis, bet arī akmens plātnes. Lieki piebilst, ka vertikālais slīpums arī lielāks. Tas vējš… Beidzot neliela klints aiz kuras paslēpties. Papildus jaka un bikses. Pa rokai tik sagatavots somas lietus pārvalks. Vēl brītiņš jeb pēc  noietiem 5.8km un 3h esam klāt Le Buet 3099m. Bez mums šeit uzturas tēvs ar dēlu, kuri kā vietējie francūži dalās pēdējas laika prognozēs, ka drīzumā gaidāms storms. Un doties augstāk jeb tālāk pa sākotnēji iecerēto kalnu pāreju šādā laikā ir bīstami. No kores paveras skats uz apkārtni. Vienā pusē tie ir kalni, kur aizā manāms sniegs un Šveices kalni fonā. Otrā pusē zaļi kalni ar mākoņiem. Vēl tālumā var manīt sauli, mākoņus un tumšu padebesi. Ilgi nebija jāgaida, kad mūs tur augšā pārsteidza storms jeb spēcīgs vējš komplektā ar paliela izmēra krusas graudiem. Ātri, ātri soma pār pleciem un ko kājas nes skrienam lejā. Ja tas būtu tik vienkārši. Serpentīns (pastāvs) uz leju, vējš un krusa sejā. Pusceļā līdz pirmajai klintij, kur patverties no vēja mūsu negaiss norimst. Aizvējā visi iestiprināmies arī puika ar tēvu. Kamēr mēs pārspriežam savus plānus un apmaināmies ar muļķībām šie jau ceļā. Resnie putni uzmundrina. Tā dziedādami atkal šķērsojam sniegu. Tik šoreiz pa apakšu nevis kā turp ejot pa augšu. Pārbaudīju, sniegs ir līdz celim. Pikošanās sezona atklāta. Un jā, slīd arī. Šeit spīd saule un ir silts. Augšā gan viss pelēks. Virziens atrasts, tas ir, vakardienas draugu teiktā hobijtrase. Dažāda izmēra akmeņi, sniegs. Ja liek lietā radošo iztēli un sevī mītošās akrobātiskās iemaņas, tad lejā var tikt samērā ātri. Mums pretī nāk te jaunieši, te vecāka gada gājuma cilvēki. Man un Inesei turpinās dziedāšanas laiks. Dziedot „ripoja akmens lejā no kalna” Inese sniegā paslīdēja un šļūca uz dibena lejā, tieši man aiz muguras. Kāda vēl dziedāšana. Tā smējušies visi kopā vēl nebijām. Bet turpinot ar „ai jel manu vieglu prātu” plivināmies tālāk pa taku lejā. Kas notiek augša? Pelēks, nomācies un līst. Es tiešam priecājos, ka mēs tagad neesam tur augšā, kur līst, bet gan te lejā ielejā, kur ir silts un spīd saule. O, mellenes. Normāla taka uz leju. Puķes. Strautiņi. Mūsu mērķis tā tur mājiņa. Pusdienas. Norādē lasāms, ka esam Refuge de la pierre a Berard 1924m. Piesēžam pie viena no galdiem. Nūdeļu zupiņa, gardi gan. Līdz brīdim, kad mūs sasniedz jau vakar solītais lietus (diezgan precīzi jeb ar pusstundas nobīdi). Visi atpūtnieki salien vienā no mājiņas istabiņām. Mums lietū turpina vārīties ūdens tējai. Edgars pievaktē uguni. Dažiem atpūtniekiem smaidu sejā izraisīja mūsu darbošanās lietū, gatavojot tēju. Es pastāvēšu zem jumtiņa. Lietus tikai līs un līst. Pamazām telpu pamet atpūtnieki. Arī mēs sagaidījuši mazāko lietus daudzumu dodamies.

cm 06

Dubļi, peļķes, lietus, viss slapjš un pelēks. Nedaudz drēgns. Taka brīžiem pārvērtusies mazā strautiņā. Sarunas apklusušas. Ceļš lielākoties uz leju. Noķeram kādu pirms mums izgājušu atpūtnieku grupiņu. Lielāku klints bluķi izmantojam atpūtai, kur paslēpties no lietus. Pak, pak, pak. Uzmundrinoša mūzika Toma telefonā. Kreisajā pusē kalnu upe. Dzels margas, trepītes. Izmantojam izdevību un nokāpjam līdz ūdens kritumam. Loti, ļoti skaļš. Ūdens arī šļakstās. Skaisti. Drīz takas malā redzama kalnu slēpošanas trase – tukša, klusa. Ko tālāk? Lietū soļot kādus 10km līdz Šamonī, nē. Pārāk ilgi un slapji. Tikuši līdz ielai izvēlamies virzienu prom jeb pretī Valorience. Autobuss gandrīz pēc stundas. Vilciens nekursē, jo notiek sliežu remontdarbi. Sēžam vilciena stacijas nojumē, jo šeit ir lielāks aizvējš. Kamēr nekustas mitrās drēbes dara savu, vēsi. Edgars kafejnīcā nobauda alu. Viņam tiek piedāvāts aizvest šo līdz Šamoni. Laipni atsaka, jo kopā esam pieci, bet visiem jau vietas nepietiks.

10 minūtes līdz autobusam. Sēžam autobusa pieturā zem nojumes. Ir. Brauc pat divi pēc kārtas. Kas bija pirmajam rakstīts, kur laimīgi salikām somas īsti neredzējām, bet otrs noteikti brauc uz Šamonī. Šoferis teic, ka viņš arī turp brauc, lai tikai sēžam un nestāvam kājās. Autobusā silti. Prieki bija īsi. Autobuss tālāk nebrauc. Jāpārsēžas uz vilcienu. Kas, ko, kāpēc? Šoferis mūsu dzimtajā franču valodā ar anglisko pieskaņu teic, ka tālāk jābrauc ar vilcienu un, ka vilciens tūlīt, tūlīt atiet. Aizskrienam, ielecam vilcienā, kur mums viens no pasažieriem pastāsta, ka nav ko uztraukties vēl 15 minūtes stāvēsim un biļetes ir jāpērk kasēs.

Biļetes ir. Vilcienā stili. Ar savu pļāpāšanu piesaistām francūža uzmanību. Ar trešo reizi viņš uzmin no kurienes mēs esam, bet Baltijas valstis jau sākumā trāpīja. Vilciens ekspresis skaitās. Kā tad! Braucām vairāk kā stundu. Vairs nelīst. Sīkums, bet patīkami.

Kas pa to laiku notika ielejā. Izrādās mans tualetes apmeklējums Laimonim liedza turpmāk atstāt somas par noteiktu maksu kempingā, jo redziet, mēs jau tā nelietīgi atstājām savu balto busiņu netālu no viņu sētas un es vēl pie tā visa esmu izmantojusi dušu. Labi, es biju aizgājusi līdz viņu dušai, bet tur iekšā kāju nespēru.

Bet, ko mēs? Gājām meklēt otru kempingu, kurš ir tepat netālu. Camping Les Arolles vecāka gada gājuma onkulis gumijas zābakos ierāda mums vietu, kur varam palikt jeb izvēlamies to, kura kalnā. Man šis kempings patīk labāk. Šis ir omulīgāks, lētāks un par internetu nav jāmaksā. Ātri iestumjam balto busiņu un aidā uz otru kempingu. Kamēr meklējām īsto pagriezienu un mēģinājām viņā iegriezties busiņš noslāpa. Nekas jauns un pārsteidzošs. Iestumt palīdzēja arī garāmgājēji. Prieki bija īsi. Atkal. Lai arī kā, bet augša tikām. Tādu sīkumu, kā noslāpšanu pie paša kempinga nepieminēsim, jo bobsleja ekipāža roku jau ir ietrenējusi. Tiek nolemts kamēr nelīst uzcelt teltis, tad paēst un tad gulēt, jo arī nākošajai dienai ir grandiozi plāni. Inese pa šo laiku ērti iekārtojusies dzīvoklī. Vakariņās iecienītākā pārtika baltmaize ar džemu un sieru kā arī makaroni. Bezmaksas Wifi tiek ķerts aiz mājās zem bērza. Tāpat rindiņā tiek salikti visi lādējamie aparāti. Ja saimnieks saka, ka pēc 22:00 dziedāt nevar, tad nevar. Kamēr pārējie jau aizgājuši gulēt, es vēl cenšos komunicēt ar ārpasauli, izmantoju iespēju redzēt kāpēc nedrīkst dziedāt (galds un soli tiek mazgāti), kā arī sagaidu pirmo vakara negaisu – lietusgāzi. Kalnos negaiss tas ir forši. Šai brīdī tik ļoti priecājos par savu ūdens izturīgo telti, ka daudz uzmanības nepievēršu kā vējš telts sienas plivina piespiežot pie guļammaisa. Ak, jā. Zibeņo. Guļammaiss pāri acīm un guļam. Lai arī ielejā naktī ir siltāks, bet neatkārtošos par stāstu par mošanos un salšanu.

Travel running jeb šodienas plāns kalnu grēdas otra puse un ledāji. Mani pārliecina, ka tas tāds viegls kāpiens un, ka nūjas nevajag. Vēl tikai paskatos cik daudz sistēmā ūdens, pietiks. Daži batoniņi arī tiek paņemti līdzi. Protams, pārējie ar nūjām. Pie L’Aiguille du Midi pacēlāja satiekam Inesi. Esam gatavi startēt. Šodienas takas mežonīgākas ar daudz saknēm, akmeņiem, līkumotas. Ik pa brītiņam salīdzinām savus pulksteņus ar noieto un augstuma metrus. Ai, ai, kā mans garmins neķer satelītu jebšu vēl nav sapratis, kur atrodas. Mēs tikai kāpjam, kāpjam, kāpjam. Dažāda veida serpentīna ceļi. Vietām norādes ar atrašanās vietu un norādes uz citām takām. Mellenes, zilenes, rododendri. Pa ceļam satikti daži atpūtnieki. Otrā pusē mākonī rēgojas Planpraz. Jā, mēs tur pirms pāris dienām nakšņojām. Akmeņu takas. Vienu brīdi arī mēs nonācām mākonī, bet viņš tāds puscaurspīdīgs bija. Pēc vairāk kā divām stundām sasniegta arī pirmā 2000+m virsotne jeb Pland de L’Aiguille 2317m. Noskatāmies kā no pacēlāja izkāpj dāma augstpapēžu kurpēs un ar koferi. Katram savs ceļošanas veids. Nedaudz atpūšamies. Uzpildu sistēmu ar ūdeni, par kuru gan vēlāk Toms teica, ka nebija domāts dzeršanai. Dāmu tualetē nekas tāds nebija rakstīts. Atpūtušies esam, sniegu tālumā redzējām. Ja gribētu tikt augstāk, tad jāizmanto vagoniņš. Dodamies atpakaļ lejā, pasveicinām kazas un govis. Un tad skriešus pa „balkonu” tālāk. Vietām saņemam uzmundrinājumus no citiem atpūtniekiem, vietām paši uzsaucam viņiem. Ieskrienam gan mākonī, gan atkal ēdam ogas. Daudz dažādas akmeņu plātnes. Vēl apmēram 2h jeb kādi 8km un esam pie ledāja jeb Montenvers 1913m. Te ir pavēss (mākonis). Pa ceļam apskatam pirmo muzeju, kur izliki visādi dārgakmeņi. Tur lejā ir ilgi gaidītais ledājs. Skrienam lejā kā priecīgi skolēni, neies jau braukt ar vagoniņu.

cm 07

Kamēr mēs domājam, kur pirkt biļeti un vai vispār viņa ir vajadzīga, mums tiek paziņots, ka ala apmeklētājiem ir slēgta jau 15 minūtes, bet tas nekas, ka pēdējais apmeklētājs vēl nav iegājis alā. Ar šo mēs neesam diži apmierināti un Inese iesaistās sarunā, ka varbūt tomēr mēs tiekam lejā. Vēlreiz jau nenāksim. Ilgi nebija jārunā, bet onkulis apžēlojās un neticēja, ka āri noskriesim, jo pēdējie jau iegāja ledus alā. Tie bija ātrākie šodienas kilometri kādi mums bija. Līdz ar pēdējo apmeklētāju ieiešanu mēs ieskrējām alā. Skaisti. Izgaismota ledus ala, ledū izcirsti dzīvnieki, kamanas, mūzika gan apklusa. Mūsu plāns tikt augšā ne kā pēdējiem. Domāts, darīts. Lieki piebilst, ka pēc tam no onkuļa bija neiztrūkstošas sarunas vai no mūsu četrotnes kāds skries UTMB distances. Jā viņi skries, es tikai skatītājos. Kamēr pārspriedām atpakaļ augšā kāpšanas plānu un skatījāmies, kā suņi negribēja nākt līdzi mēs izpelnījāmies no viņa free braucienu augšup ar vagoniņu. To, ka vagoniņā visiem bija jautri bija redzams. Šie ķiķināja savā starpā par to, ko dzirdēja pa rāciju mēs atkal par saviem jokiem savā starpā. Atpakaļceļā ielienam vēl vienā muzejā, kur interaktīvajos ekrānos noskatāmies kā tūkstošiem gadu atpakaļ ir izveidojies ledājs kā arī kā tiek mērīts ledāja biezums. Interesanti. Bet pēdējie 7km tik uz leju vien. Vienu brīdi pazaudēju modrību un gandrīz samīļoju saknes. Te tiek ieturēta pauze, samazināts lejup lidošanas ātrums. Vietām sanāca šķērsot sliedes, jo te braukā kalnu vilcieniņš. Bet pa pēdējo slēpošanas kalna nogāzi gan ripojam lejā smiedamies. Pie pacēlāja mūs sagaida Alma. Tagad kempingā par vienu iemītnieku vairāk.

cm 08

Atgriežamies kempingā, bet tur jau par vienu mūsējo telti vairāk. Būs vēl vairāk jeb riktīga latviešu telšu pilsētiņa. Pusdienas. Vakara plāns arī skaidrs. Bobsleja ekipāža dosies pavadīt PTL skrējējus. Pirms tam vēl pastaiga pa pilsētu, ceļojot no viena veikala otrā, neiztrūkstoši ar pārtikas krājumu papildināšanu. Tumsā, vakarā, lampu gaismā tiek pavadīti PTL skrējēji. Šodien plāns laicīgi gulēt, jo rīt atkal jaunas aktivitātes. Tā kā dzīvojot šajā kempingā esam tikuši pie bezmaksas braukšanas kartītēm, tad plānojam tās likt lietā, lai nākošo dienu pavadītu mākoņos.

Mākoņos. Izvēlušies no teltīm, paēduši brokastis, no biezajām nakts drēbēm nemaz neraušamies ārā. Somā tiek iekrāmēta grāmata, cimdi un cepure pēc izvēles. Šodienas plāns aizbraukt līdz Argentiere, lai pēc tam pāris stundas padzīvotos pa Les Grands Montets, 3260m augstumā. Kā nekā Svetai, Almai un Tomam rīt starts, bet Inesei vēl pēc dienas. Šoreiz ar vilcinu dodamies ceļā. Pa ceļam vēl Argentiere iztukšojam veikalu, gan tāpēc, ka augšā ar tukšu vēderu nesēdēsi, gan tāpēc, ka Šamonī visi veikali bija ciet. Veikli tikuši pie kārotajām pacēlāja biļetēm dodamies tuvāk mākoņiem. Tur augšā Les Grands Montets 3260m ir ziema ar sniegu un 0C. Tas viss mums netraucē. Spoži spīd saule. Sākumā iekarojam 50m augstāk esošo skatu platformu. It kā jau nekas īpašs, bet retinātais gaiss pat mums liek vairākas reizes pusceļā apstāties un atpūsties. No platformas visapkārt paveras skats uz kalniem. Malās saliktas kalnu bildes, kur norādītas virsotnes ar augstuma metriem un nosaukumiem. Pie vienas no tādām var manīt, ka šeit ir Itālijas, Šveices un Francijas robeža. Neiztrūkstošs bīstamības zonas brīdinājums. Otrpus skatu laukumam aplūkojam kalnus aiz kuriem pāris dienas atpakaļ devāmies pārgājienā. Saule. Mākoņi zem mums. Kādā citā kalnu nogāzē tiek manītas alpīnistu mācību grupiņas. Un jā, visapkārt kalnos sniegs. Arī mēs nokāpjam līdz sniegam, jo šeit ziemā ir iespējams izbaudīt ziemas priekus tai sauktā melnajā trasē. No lejas paveras skats uz skatu platformu, nekas īpašs tikai akmeņi un akmeņi. Ko mēs augšā vairāk kā trīs stundas darījām? Atpūtāmies, baudījām dabu, gulējām, dejojām, smējāmies, ēdām Latvijas ābolus. Ne tikai mēs smējāmies, bet arī Vācu pensionāru pāris kopā ar mums. Kalnos visi savējie. Protams, nekur nav tik labi lasīt grāmatu kā 3209m augstumā, pie 0C, spožā saulē. Atkal un atkal, aplūkojām skatu platformu. Vai tad šodien bez skriešanas? Domāts, darīts. Smiedamies skrējām augšā skatu platformā. Te ir divi varianti vai nu skrien vai smejies, bet mēs to izdarījām. Pa šo laiku uz kalna uzsēdās mākonis visu ietīdams baltā pienā jeb miglā. Mums arī nedaudz sniga. Diezgan veiksmīgi paspējām uz vagoniņu (gandrīz pēdējo). Lejā ielejā spīd silta saulīte, mums biezajās drēbēs pārāk silti.

cm 09

Turpmākais dienas plāns skaidrs. Toms, Sveta un Alma dodas izņemt numurs, es ar Inesi atbalstīt. Telšu pilsētiņā noris rosība, jo somā ir jāsakrāmē viss obligātais ekipējums. Rīt trasē dosies mana soma, lampiņa, folija sega un elastīgā saite. Palīdzību ar ekipējumu atteikt nevar. Kamēr šie stāv expo rindā, es ar Inesi pētām, kas notiek tirdziņā. Līst. Otrā lietainā diena. Piedāvājums liels un plašs. Jau pirmajā aplī manu uzmanību piesaista violetā Craft lietus jaka. Lieki piebilst, ka tagad manā īpašumā ir šī jaka, jo vēl sevi neredzot spogulī Inese paspēja pateikt cik labi man viņa piestāv. Smiedamies un ar kalkulatoru pārrēķinot valūtas es tieku pie jakas. Var jau būt, ka man iepriekšējo gadu Finisher jaciņa palīdzēja tikt pie dalībnieka atlaides vai arī franču onkuļi redzēja, ka tā ir mana. Otrā tirdziņā uzzinām, ka te pat kaimiņos Zviedrijā nākamgad notiks Vasaslopet trail skrējiens 90km, kā arī pastāstām, kā mēs braucam ciemos pie kaimiņiem skriet. TDS skrējēji tikuši pie numuriem, krekliem un autobusa biļetēm. Andris arī, lai gan teica, ka neskries un atbrauks tikai tāpat. Kā tad.

Vakarā kempingā norisinās liela rosība. Jo somas ir jāsakrāmē, vakariņas jāpaēd, kā arī pie mums ierodas mobilā teipošanas brigāde un pārējie skrējēji. Neiztrūkstoši sarunas cikos jāizbrauc, kur piebrauks atbalstītāji, cikos jāceļas un kur tiekamies. Es tā arī līdz galam nesagaidīju kamēr šie sakrāmējās. Novēlēju veiksmes.

TDS diena. Jau sākotnējā plānā nebija braukt līdzi atbalstīt trasē, ne pavadīt rīta agrumā uz autobusu. Pamodos neierastā klusumā un tukšumā. Savādas sajūtas brokastojot. Pilnīgi viena, ja neskaita citus kempinga iemītniekus. Kaimiņu dāmas līdzjūtīgi noskatās. Man jau tagad viņi pietrūkst. Šodienas plāns – bezrūpīga pastaiga pa pilsētu un līdzi sekošana mūsējo gaitām TDS. Īsumā Laimonis ir izrāvies diezgan tālu priekšgalā, viņam seko Matīss, Andris ir ticis tālāk par pirmo kontrolpunktu kaut gan teica, ka tālāk neies, Alma, Aigars, Sveta un Toms arī cītīgi pieveic kilometru pēc kilometra. Bet Artūrs, Edgars un Sandra ceļo pa trasi un atbalsta mūsējos.

Ja man skriešanas soma atrodas trasē, tad jātiek pie jaunas. Kaut kā ir jājūtas piederīgai pilsētiņas dress code ar skriešanas botām ir par maz.

Divas dienas bez skriešanas. Sāku justies ne pārāk komfortabli, jo tie kalni aicina sauc un velk aiz rokas. Pēc brokastīm papildinu sistēmu ar svaigu dzērienu un dodos kalnos. Ieplānotais maršruta virziens ir Planpraz jeb tad jau redzēs cik tālu un augstu. Pēc atmiņas no pārgājiena ar pirmo piegājienu atrodu pareizās privātmājas, ielas un ir arī norāde uz taku. Kur varu tur skrienu, kur nevar tur kāpju augšā. Ir daudz iespēju izvēlēties, kur doties tālāk. Jā, pa dienu te ir daudz citu kāpelētāju. Kolorītākās bija dāmītes gados, kad skrēju pa otru pusi lejā. Dienā viss ir savādāk. Labi var redzēt sakairinās takas, akmeņus, strautus, kalnus kā arī ieleju. Kad bija pieveikti gandrīz 2km augšup pa 30 minūtēm, ieraudzīju vilinošu pagriezienu uz otru pusi uz Plan Lachat. Saules apspīdēti vēl divi kilometri pusstundā pa „balkonu” ar aveņu ēšanu rokas stiepiena attālumā. Un pēc tam zigzaga veidā 4km uz leju. Skrienu un priecājos. Atpakaļceļā izeju cauri citām privātmājām un jau gandrīz pie kempinga pamanu, ka mums praktiski blakus atrodas vilciena pietura.

Pa to laiku Inese ir izstāvējusi savu CCC rindu un atrādījusi obligāto ekipējumu. Manu nesteidzīgo grāmatnīcas apmeklējumu iztraucēja Ineses zvans ar: „Čau! Kur esi? Ko dari?”. Klaiņošana divatā pa pilsētu norisinās jautrāk ar Ineses jauno botu iegādi un aptiekas apmeklējumu. Kā arī jaunumu stāstīšanu par TDS censoņiem. Pusdienas kempingā. Vakara plāns skaidrs. Palikt pie Ineses dzīvoklī un tad rīta agrumā doties sagaidīt pirmos finišētājus, t.i., Laimoni un Matīsu. Domāts darīts. Vakariņās bagete ar sieru un džemu. Andrim aizsūtīta uzmundrinoša sms, ka „Pirmais jeb pēdējais kontrolpunkts Tevi gaida. Līdz finišam tikai puse no pusmaratona” uz ko nebija ilgi jāgaida atbilde „Grūti nāk tie pēdējie metri”. Inese teica, ka jau no paša sākuma zināja, ka Andra plāns aiziet līdz pirmajam KP izgāzīsies. Rēķinam, ka Laimonis finišā būs naktī. Tiek nolemts uzlikt modinātāju pēc pāris stundām un doties sagaidīt Laimoni. Protams. Pamodāmies kādu stundu pēc Laimoņa un Matīsa finiša. Runā, ka modinātājs esot zvanījis un redzu, ka esmu izlasījusi Artūra sūtīto sms. Neko neatceros, neko neesmu dzirdējusi un lasījusi. Tā iet, kad ierasto telti un +6C naktī nomaina ērts dīvāns. Jā, bobsleja ekipāža lepojas ar mūsu finišētājiem. Brokastis. Jau kuplākā pulkā dodamies sagaidīt pārējos finišētājus. Pa galveno gājēju ielu ik pa brītiņam nāk un arī skrien kāds no dalībniekiem. Aplausi un uzmundrinājumi tiek visiem. Atrodam gājēju ielas tālāko galu un tur arī nobāzējamies. Drīz nez no kurienes parādās laimīgi finišējis Laimonis. Apsveicam arī viņu. Drīz mums pievienojas Dace, Mārtiņš un Laila.

Aplausi. Bravo. Aplausi. Aplausi. Kāds ovāciju iespaidā sāk skriet, kāds tikai noskatās laimīgu seju, kāds mums pašiem novēl veiksmi, kāds ar rokām mājot aicina taisīt lielāku troksni. Jāpiebilst, ka bijām iekārtojušies akurāt 1km attālumā no finiša. Un tad parādījās Alma. Aizskrēja tā, ka nemaz neliekas, ka aiz muguras jau vairāk kā 100km pa kalniem. Viņai godalgota vieta grupā. Pēc neilga laika atgriezās jau kā finišētājs. Aplausi, aplausi, aplausi. Plaukstas sāk sāpēt no aplaudēšanas. Bet ko vajag to vajag. Mūsēji runā, ka viņi tagad ejot kopā. Tā arī bija, karogam plīvojot pārvietojās pa ielu. Tā teikt atņēmu Tomam telefonu un skrēju pa priekšu filmējot viņus pašus. Tik saviļņojošs brīdis dzirdēt finišā vārdu Lettonie. Bobsleja ekipāža ir lepna un lepojas ar visiem finišētājiem. Andris gan piebilst, ka tagad ir grūti, bet gandarīts par pieveikto. Apsveikumi, emocijas, prieks un gandarījums apkārt virmo.

Kempingā teltis nokrautas ar ekipējumu. Viss liekais tiek atdots pēc piederības. Es tieku arī pie savas netīrās somas un elastīgas saites. Jā es biju ļauna, bet gudri un pieredzējuši cilvēki ir jāklausa. Neļāvu šiem tādiem pasnaust uz paklājiņa, bet aizsūtīju uz dušu. Pēc tam lūdzu, kaut vai visu nakti guļat. Jāatzīst, pēcāk dzirdēju arī paldies par to. Kam vakariņas ar numuru sacensību centrā tie dodas un dalībnieku ēdināšanu, kam tāda ekstra nepienākas iet tāpat līdzi uz pilsētu iepirkties, jo līdzpaņemtie gāzes baloni sāk izbeigties un vakariņo kempingā. Tā kā vakarā bija vējš, tad ar kaimiņu labvēlību tikām pie vēja izturošas uzpariktes un ātri uzvārām savus makaronus. Bet kempingā aizvien norisinās rosība, jo citi tikai rīt dosies trasē.  Inese tikmēr mani pierunā rīt doties uz Courmayer , lai viņa varētu samainīt botas. Ilgi nebija jādomā un Toms arī piekrīt braukt, jo uz visu mūsu kompāniju ir vairākas autobusa biļetes.

CCC diena. Nesteidzīgs rīts. Ilgi jau pagulēt nevar, jo sāk palikt gaišs. Te gulētiešanu un celšanos nosaka daba līdz ar tumsu un ar saules lēktu. Kā arī laiks, kad kempingā parādās rosība, tas nozīmē, ka ap astoņiem rītā parādās dzīvība. Ārā šajā laikā vēl ir +8C, jo saule te iespīd ap 10:00. Brokastis. Mans plāns atšķirībā no pārējiem ir skriet. Gribēju jau aizbraukt līdz ielejas otram galam Les Houches un uzkāpt paskatīties kāds tas ledājs izskatās, bet rēķinu, ka nepaspēšu. Jo Inesei trasē veicas ļoti labi, kas nozīmē, ka vēlākais 14:00 mums ir jāizbrauc no Šamonī (tas protams nenozīmē, ka mēs viņu vēlāk vairāk kā divas stundas negaidīsim). Nemiers dīda. Jāskrien. Rīt jau jābrauc mājās. Toms iesaka skriet TDS trases beigu posmu. Tāpat abi ar Matīsu izstāsta kā tikt uz trases neejot uz pilētas centru. Te pa mazajām ieliņām, garām slimnīcai (jā mēs ik pa brītiņam redzējām nolaižamies helikopterus), tad garām otram kempingam, tālāk pāri upei un tad pa kreisi pa ielu un tad jau būsi uz trases. Forši. Tā arī darīju. Nedaudz nenovērtēju, ka āra ir saule un karsts. Jau kādi +25C noteikti. Tā es lēnā garā izbaudīju TDS pēdējos 5km, kurus man gadu iepriekš nebija lemts pievarēt. Šeit atšķirībā no kalniem ir plata skrienama taka, sākumā vienā pusē ir klinšu siena, tad tālāk tikai mežs, neiztrūkstoši augšā lejā, kā arī vienā pusē krācoša kalnu upe ar dažiem laivotājiem. Tā vienā no atpūtas brīžiem izpētu marķējuma lentu – atstarotājs ar sarkanbalto lenti pie, kuras pielīmēta zīmīte ar lūgumu neraut nost, jo notiek sacensības, četrās valodās. Arī šeit man paskrien garām kāds skrējējs, pabrauc garām paris velobraucēji un paiet garām atpūtnieki. Daudz jau skriet nesanāk, bet rēķinu, ka 5km vienā virzienā varu noskriet. Apziņa, ka jābrauc pie Ineses šoreiz neļauj skriet vairāk un ilgāk. Atpakaļ ceļā pamanu velobraucējiem draudzīgu ceļa zīmi ar lūgumu ieverot 1m distanci, kā arī koka māju, kuras sienu rotā koka slēpes, nūjas, ragavas, soma, dzelkšņi, virves un zābaki. Bet vispār nebija prāta darbs pēc brokastu paēšanas uzreiz doties skriet. Saule arī uzkāpusi un vareni silda. Pusdienas. Varam doties. Tā kā ir silta diena tad īsie šorti un krekliņš kā radīts. Somā joka pēc iemetu jaku, pāris batoniņus un pēdējā brīdī arī kaut ko dzeramu, kas vēlāk izrādīsies ļoti noderīgi. Pamodinu Tomu, jābrauc. Viņam nekas cits neatliek kā piekrist. Samērā veiksmīgi un ātri atrodam autobusus. Nav pat jāgaida ilgi, tas priecē. Francūži jau nebūtu francūži, ja neāzētu pārējos, norādot, ka mana biļete ir derīga, bet Tomam nē. Protams, tas viss notiek mūsu dzimtajā franču valodā. Brauciens ilgst gandrīz stundu, pa ceļam izlaižot dažus brīvprātīgos uz viņu maiņu. Šķērsojam Francijas/Šveices robežu. Viens kārtīgs serpentīns un esam klāt. Pirmajā brīdī nemaz neatpazīstu vietu, kur esam nonākuši. Kaut kāds ezers, taka, kalns uz augšu. Cilvēki iet uz otru pusi. Mēs arī. Iekārtojamies pirms kontrolpunkta zālītē, saulē ir silti. Aizsūtu Inesei sms, ka pirmkārt: „Atbalsta komanda dodas ceļā jeb izbrauc no Chamonix” un gandrīz pēc pusotras stundas, ka „ Mēs esam klāt. Kur tu?”. Pa vienam KP ieskrien dalībnieki. Pēc kāda laika sāk rasties sajūta, ka mēs redzam līderus. Tā arī ir. Aizsūtu Andrim sms ar jautājumu, kur atrodas Inese? Atbilde atnāk samērā ātri: „Ap 18:00 būs La Fouly, līdz Champex tad vēl 14km”. Forši. Tas nozīmē, ka ir vēl noteikti kāda pusotra stunda jāgaida. Šeit sāk palikt vēss, jo saule ir aizgājusi aiz kalniem. Labi, ka ir jaciņa ar kuru piesegties un gari mati. Sāk gribēties ēst. Batoniņi noēsti, ir tikai sula. Vienu brīdi izdomājam, ka ejam paskatīties, kas notiek iekšā. Tomēr siltāk. Te ir ballīte. Daudz skrējēju, atbalstītāju, mūzika. Frī kartupeļus pa 10€ mums tomēr negribas. Saku, ka sagaidīsim Inesi un tad nedaudz pacienāsimies ar viņas pusdienām. Ārā paliek aizvien vēsāks. Toms vienu brīdi paziņo, ka ārā ir info centrs, kur var uzzināt kur atrodas dalībnieks. Eju prasīt. Šie saka tūlīt jābūt. Superīgi. Tā arī ir. Redzu Inesi ienākot. Saprotu, ka ir jāzvana, jo man izstāstīt, kur viņai jānāk būs vienkāršāk, jo bez viņas mēs tāpat iekšā netiekam, lai arī mums ir atbalstītāju biļete. Vienīgi Šveicē tie dārgie zvani. Neko darīt.

Kamēr Inese maina savas botas, es palīdzu viņai ar pārtikas piegādi. Pirmie aiziet sieri, desas, apelsīni, banāni. Jāliek tā vairāk, jo trīs ēdelīgas mutes ir trīs ēdelīgas mutes. Tad vēl sistēma jāpiepilda. Tad jāatnes batoniņi. Daži gan pamanījās iespraukties manā un Toma somā. Tad jāsavāc liekie pulveri. Tad vēl zupiņa jāatnes. Protams, visu, ko vajag pienesīs un izdarīs. Tā ēdot apelsīnus rodas video ar vairākiem dialogiem:

– Man pusporciju makaronu!

– Atnes arī sieru un desu daudz. Mums arī gribas ēst un mēs tur ārā salām.

– Viņi liek tikai daudz (makaronus)! (ja paprasa daudz tad ir daudz).

Tā jau ir. Kamēr es gāju pakaļ sev kolai, viņi apēda visus makaronus. Priekš, kam tad es ņēmu trīs dakšiņas! Un tā pa vairākiem lāgiem. Inese jau pošas prom, Toms domā, ka varētu vēl šeit pasēdēt, es savukārt saku, ka jābrauc, nav ko. Pavadām Inesei no otras puses, savācam biezos ziemas cimdus, apmeklējam WC, no mugurpuses vēl nosakām: „Kāds viņai raits solis!”, jo kalnā uzskrēja nemaz nemanot.

cm 10

Autobusa pieturā stāv nupat kā atbraucis autobuss. Noprasu vai uz Chamonix, jā. Ērti iekārtojamies. Te ir silts. Un tad piebrauca vēl viens autobuss… Tas bija divu minūšu jautājums, kad mūsu autobuss bija pilns un ārā palika vēl daudzi braukt gribētāji gan līdzbraucēji, gan dalībnieki, kuru dažādu apstākļu dēļ bija izstājušies. Es noteicu Tomam, ka mēs arī varējām būt viņu vietā un gaidīt vēl stundu nākošo busu. Jā, kārtējo reizi man bija taisnība. Atpakaļ ceļš nogulēts. Lai arī ir nakts, ārā ir silts, +15C un man nesalst esot īsajos šortos un vaļējā jakā. Jā, tomēr ir starpība, ka mēs neesam augstu kalnos. Finišē līderi. Līderu dāma aizskrien tā, it kā vispār nebūtu skrējusi. Inese naktī ir finišējusi. Pārējie mūsējie latvieši arī. Bobsleja ekipāža aizvien lepojās ar visiem finišētājiem.

Un tā pienāca 31.augusta rīts. Rosība kempingā. Brokastis. Jā. Beidzot tas brīdis ir pienācis, kad ir jāveic lielā krāmēšanās. Tagad tiek likta lietā instrumentu kaste un atmūķēts bagāžnieks, lai varam kā cilvēki piekrāmēt busiņu mājupceļam. Teltis tiek pārnestas saulītē žūt. Mantas daudz. Mazākā soma – šīs lietas man vajadzēs mājupceļā. Arī pārtika jāsakrāmē. Pēcāk pastaiga pa pilsētu, kur ierasto UTMB tirdziņu ir nomainījis amatniecības lietu tirdziņš ar daudz un dažādām skaistām, praktiskām un interesantām lietām. Tā nedaudz jocīgi, jo vakar te valdīja pavisam cita rosība. Vēl pēdējie veikala apmeklējumi. Izrādu Tomam, kas kurā veikalā garšīgāks un, ko pati vedīšu uz Rīgu. Zemeņu un persika litrīgās džema burkas pa 1.50€ nevar neņemt. Arī garšīgo medus maizi. Satiekam arī pārējos skrējējus, kuri pasēdējuši vietējā picērijā. Alma tomēr nolemj nepievienoties bobsleja ekipāžai mājupceļā. Ar Inesi precizējam izbraukšanas laikus, jo šī ne gulējusi pēc finiša, ne mantas sakrāmējusi. Toties mums pievienosies Artūrs. Izklīstam, lai pēc kāda laika atkal tiktos.

Bobsleja ekipāža ir gatava pamest viesmīlīgo kempingu. Taisnības labad jāsaka, ka samaksājām par naktsmājām nedēļas garumā jau no rīta. Šķiet saimnieks pieskaitot mūsu kompānijai vēl vienu telti un iedzīvotāju, bija nošmaucis mums vienu nakti. Nav žēl. Vēl krāmējot pēdējos pirkumus izmantojam kempinga labvēlību ar civilizētu dušu un tualeti.

Aķītis, spīles, motors, stumjam, rūc. Izbraukt cauri pilsētai nemaz nav tik vienkārši, jo finišā ierodas garās distances skrējēji, kas nozīmē, ka daļa pilsētas ir slēgta. Atrodam ne gluži taisnāko ceļu, bet ceļu uz mājām. Noliekam savu balto busiņu aiz pilsētas zīmes un dodamies atpakaļ, gaidīt Inesi. Lēnām sāk gribēties ēst. Viņu picas izklausās vilinoši, bet skaidras naudas man vairāk nav. Man piedāvā aizdot, lai par izņemšanu nav jāmaksā 5 līdz 8€ liela komisija. Picu nepaspēju nopirkt, bet kārtējo milzīgo, plaukstas lieluma bezē gan. Vēl vienu ievārījuma burku, banānus un sulu. Tagad varu vērot apkārtni, finišētājus. Šādi vērojot pārķeru Edgaru, kurš nedaudz apmaldījies pilsētā. Drīz pievienojas arī Artūrs. Apnika mums te tā sēdēt, apnika. Dodamies mašīnas virzienā. Nevienam atslēgas nav, bet kā zināms bagāžnieks vaļā. Tālāko stundu katrs pavada kā māk. Artūrs veldzējas kalnu upē, es lasu grāmatu. Drīz ierodas Inese, Toms un Sveta.

Mājupceļš. Iestumjam un aiziet. Bobsleja ekipāža dodas mājup. Vispirms pēdējie Francijas kilometri, tad Šveices serpentīns, tad cauri Ženēvai, kur vakarpusē jūtams mazs sastrēgums. Bet to atsver arhitektūra un blakus esošais Ženēvas ezers pie kura plānota pelde un vakariņas. Nepārtraukti iespaidi, emocijas un stāsti no piedzīvotā. Vienā brīdī mūs navigācija ieved mazā sānu ieliņā augšup uz apli. Šis ceļš mums nepatīk, nolemjam braukt pēc Toma atmiņas. Protams, busiņš noslāpst apļa vidū. Lai viss nebūtu tik vienkārši tieši tai brīdī lejā iedegas zaļais. Domāts darīts. Inese nostājas apļa vidū un vienkāršā veidā apstādina satiksmi, es tai laikā Tomam saku, ka, lai stūrē uz leju tā būs vieglāk iestumt. Nu, ja. Tā skrēju atpakaļ uz busa aizmuguri, lai palīdzētu iestumt, ka aizķēros aiz Artūra kājām un izklājos uz zemes apļa vidū. Pašai smiekli, pārējiem arī. Ātri piecēlos, iestūmām (mums viens vietējais palīdzēja), salecām auto un prom bijām. Bet smiekli busiņā vēl kādu brīdi nerimās. Izbraukājuši krustu šķērsu mazās ieliņas gar vīnogulājiem beidzot atrodam vietu, kur var ērti tikt pie ezera. Ar vietējo policistu gādību uzzinām, ka mašīnu šeit drīkst turēt līdz pusnaktij, jo vēlāk te notiek rokfestivāls. Mēs tik ilgi nebūsim. Ierādīto vietu gan izbrāķējām, jo mums vajag ar glanci tā, lai var iestumt. Spīles nost. Peldlietas, pārtika, plītiņa. Pie paša ezera krasta tieši kā radīta vieta vakariņām. Riktīgs vakars uz (pie) ezera. Ūdens silts un dzidrs. Kamēr pati lēnām un prātīgi lienu iekšā pa slidenajiem akmeņiem, palīdzu citiem tikt ārā no ūdens. Pelde un nemaz negribu līst laukā. Saulriets. Skaisti. Jau bija aizmirsies kā garšo kartupeļu putra ar gaļas konservu un tomātiem. Sāk krēslot. Toms runā par vīnogām. Es ar Inesi palieku pie busiņa viņi aiziet nedarbos. Tumsa atnāk nemanot, bet mums sarunas tik raisās un raisās. Brīdi vēlāk nāk arī šie, policista pavadībā. Iela ir tumša un neizgaismota.

Bobsleja ekipāža ir gatava startam. Stumjam vienreiz nav, stumjam otrreiz nav, stumjam trešo reizi ir gandrīz. Tumšs. Lampas nedeg, pa ielu abos virzienos pa retam brauc mašīnas. Ieslēdzu telefona lampiņu un izgāju ielas vidū stāvēt, lai garāmbraucošie var redzēt, ka ielas vienā pusē notiek rosība. Protams. Ilgi nebija jāgaida, kad kaut ko bļaudams atskrēja policists. Viņam nepatika mans mirgojošais sos signāls. Šie divi ar saviem mirgojošajiem zizļiem izveidoja mums kabatu, kur kādu brīdi stumdījām busu līdz viņš iedarbinājās. Pateicāmies. Garām braucot uzpīpinājām un pamājām. Mājupceļš ir sācies.

Nezinu cik ilgi braucām, bet kaut ko pa miegam dzirdēju, ka mums pretī braucošie midžina ar gaisām, kā arī to, ka priekšā sēdošie runā, ka baltajam busiņam nestrādā tuvās gaismas – elektronika nobrukusi. Atkal Vācijas autobānis un atkal kabata. Ārā smidzina lietus, bet tas Edgaram netraucē gulēt ārā, jo kāds busā krācot. Nez, kam miegs salds tas neko nedzird. Es aizmugurē uz sēdekļiem brīžiem turot kājas gaisā guļu, Inese lejā uz grīdas. Otrā sēdekļu rindā līdzīgi iekārtojies Artūrs ar Tomu, bet Sveta bauda priekšā sēdošā ērtības.

cm 11

Brokastīs prosas putra, ievārījums un vīnogas. No dienas kārtības, diemžēl, izmetam Frankfurtes apmeklējumu, jo busiņu ar neaizslēdzamu bagāžnieku labāk vienu nekur neatstāt. Nevar zināt, kas apkārt klaiņo. Tāpat nolemjam, ka nakšņosim Polijā kempingā. Turpinājumā brauciens pa Polijas autobāni ar dienas gaismas lampām. Daži šoferi mums aizvien midžina. Piestājam pie lielveikala. Tie jau nebūtu mēs, ja nenoparkotos divām vietā tā pa vidu, pēc iespējas tuvāk sētai un tā, lai vieglāk iestumt. Komunikācija ar ārpasauli. Šeit Artūrs nopērk tādu pašu somu kā man. Bet pārtikas lielveikalā iepirkumu grozā tiek ielikta tautā sauktā makgaiverene, pa tumsu tā kā gribam braukt mājās. Vienā brīdī izmisīgi zvana Toms un meklē mani, esot visu paņēmis, vajagot samaksāt. Kioskā sSudoku ar 500 mīklām, jo savādāk garlaicība moka – grāmata izlasīta un telefonam baterija arī gandrīz nosēdināta.

Baltais busiņš aiziet ar pirmo, bet diezgan ilgu iestumšanu. Nedaudz jau stāvlaukumā izbraucām ne tā kā vajag, bet mūsu stumšanu redzēja pretī braucošie. Cerams nedusmojās. Navigācija, mūs mājupceļā ved nevis pa bāni, bet gan cauri un garām maziem ciematiņiem. Tā vienā atpūtas pauzē mielojamies ar kazenēm. Bet, jo tuvāk Rīgai, jo riebīgāki laikapstākļi. Brīžiem līst kā pa Jāņiem ar ļoti spēcīgu vēju. McDonalds atkal cieņā. Siltas vakariņas. Drīz nav tālu arī Tomam zināmais kempings. Mūs bažīgus dara fakts, ka mums ir tikai eiro un maksājuma karte. Šogad šie ņem abus. Ātri nostādam kempinga saimniekus fakta priekšā, ka busiņu atstāsim uz asfalta nevis zālē blakus teltīm. Tāpat arī tiek uzreiz samaksāts par dzīvošanu, jo ir plāns agri no rīta doties prom. Divas teltis. Šeit var uzlādēt telefonu tikai ir viens, bet. Atstāt viņu ārpusē lādējoties kamēr pats esi tualetē šeit nevar, nav tev te Šamonī. Uz maiņām ar Inesi pieskatām manu telefonu. Pārējie aiziet izpētīt parku un atrast rītdienas brokastu vietu. Mūs arī aicina, bet nolemjam par labu gulēšanai. Kad Sveta atnāca nezinu, bet zinu, ka guļammaisā, kam pa virsu uzsegts Almas guļammaiss miegs bija ļoti salds.

Brokastu laiks McDonaldā ar akcijas burgeriem jeb seši uz diviem. Der. Polijā esot uzzinu, ka Rīgā esmu laimējusi skriešanas krekliņu. Pilsētā manāma rosība un daudz skolēnu melnbaltā. Nu, ja. Šodien ir 1.septembris. Pirms izbraukšanas no kempinga Toms kārtīgi aizlīmē busiņa lukturus. Tagad mums ir tālās, tfu, tuvās gaismas un varam braukt arī pa nakti. Saimnieki noskatījās kā mēs iestumjam busu. Novēlēja labu ceļa vēju. Lietus, vējš, grāmata, sarunas, miegs. Jo ilgāk brauc, jo vairāk sagursti. Kājas jeb ceļi sāk protestēt par braucienu. Pauzes kļūst biežākas. Saule nespīd. Polijas/Lietuvas robeža. Lietuvas/Latvijas robeža. Ar atgriešanos mājās. Ir nakts. Pamostos no tā ka gribas izkustināt kājas. Aiz loga Valdlauči. Nevar būt esam gandrīz klāt. Mājās ieveļos pus4 no rīta. Šis ir viens no tiem retajiem rītiem, kad telefonam tiek izslēgta skaņa.

Kas notika ar busiņu? Toms vēlāk stāstīja, ka nomas firmai tā arī pateica, lai paši brauc pakaļ, jo busiņš ir stumjams, ar modificētām tuvajām gaismā un ar neaizslēdzamu bagāžnieku.

cm 12

Nobeiguma vietā. Lai arī ar piedzīvojumiem, bet tika pavadītas divas neaizmirstamas nedēļas prom no ierastās ikdienas. Iepazīts Šamonī un Monblāna skrējiens no otras puses. Bet jau tagad zinu, ka kādu reizi gribēšu atgriezties kalnos kā līdzjutējs, kā arī, ka gribēšu doties vēl kādā pārgājienā viņus kalniem un tāpat nesteidzīgi pastaigāt pa takām.

 

10 komentāri rakstam Citāds Monblāns jeb bobsleja ekipāžas piedzīvojumi 2013

  • Ilze FM Ilze FM

    Uhh, paldies! Izrāvu cauri vienā elpas vilcienā un izdzīvoju līdzi, ar nodevīgu miklumu acīs. Sasodīts, kā gribās uz Šamonī!

    P.S. Šķiet arī es zinu otrā kempinga onkuli cienījamos gados – viņš mani izglāba, piešķirot gāzes baloniņu. Bez maksās.:)

  • shahs shahs

    Paldies, Lauma, par skaistajām atmiņām. Izlasīju un atkal nosmējos. Tas bija jautrs piedzīvojums un tāāāāāāā smiešanās vienā baltā gabalā 2 nedēļu garumā. Tu tik aizmirsi pateikt, ka, aplī stumjot busu, izklājies zvaigznītē :) Lai izdevies starts pašai šogad!

  • Paldies, Lauma! Lielisks raksts.

  • .Linda Lindams

    Izlasīju! :) Īsts piedzīvojumu stāsts.

  • Ainars Ainars

    Garšīgi:)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Īsts piedzīvojumu stāsts. Lielisks lasāmgabals. Paldies!

  • drafts drafts

    Labi rakstīts, sagribējās man arī kalnu piedzīvojumus.

  • Inars

    Izskatījos jau Laumas bilžas, pirms devos uz Mont Blanc. Šobrīd jau pāris dienas kā atpakaļ, tāpēc pārlasu, kur esam bradājuši vienas takas.
    Žēl, nesanāca būt klāt lielajos notikumos, bet gatavošanos sajutu visapkārt. Vispār jau mute paveras un nesaproti kā var ‘lidot’ pa šādām akmeņainām takām augšup lejup. Un tie ir tikai treniņi.

    Kā nākamajā dienā jūtas parasts tūrists, kurš nokāpis lejā 1500 augstuma metrus? :)

  • Lauma Lauma

    Tūrists parastais jūtās pavisam normāli, vismaz es. Galvenais ir laba kompānija, pārējais jau sīkums.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.