Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

TDS jeb sapnis negaisa naktī

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Viss sākas un arī beidzas ar expo apmeklējumu. Nav jau nekas ārkārtējs, un viņu procedūru zinu no galvas – galvenais ir paņemt līdzi visu obligāto ekipējumu. Šogad jaunums ir tāds, organizatori var paskatīsies uz kalniem un nolemt, ka papildus līdzi jāņem arī siltā vai aukstā laika ekipējumu (attiecīgi: saulesbrilles, vēl 1 l ūdens un sauļošanās krēms, vai arī kājās jābūt kārtīgiem trail apaviem, līdzi papildu trešajam siltajam slānim un saulesbrillēm ar gaišajiem stikliem – sliktiem laikapstākļiem). Mums paveicās jeb neko no tā visa nevajadzēja. Ar Lindu nosmejamies, ka izskatās – šogad visiem ir jāatrāda telefons, lietus jaka un otrais slānis, un tad vēl divi citi sīkumi.

Viss ir tieši tik vienkārši, nu gandrīz tik vienkārši. Atrādot obligāto ekipējumu, man kā pirmo izbrāķē garo kreklu, jo redziet, mans krekls sver akurāt 20 gramus mazāk nekā vajadzētu svērt M izmēra kreklam. Par šo gan es biju dikti izbrīnīta, jo labi zinu, ka pirms diviem gadiem svēru savu kreklu un tas atbilda nosacījumiem – M izmēra čaļu krekls 180 g (jā, manējais ir čaļu krekls). Nē, nu var jau būt, ka togad bija 160 g, bet kāda starpība, tad tas atbilda sasodītajam svaram. Vispār jau viņiem uz svariem bija uzlīmēta lapiņa, cik kuram izmēram ir minimālais svars. Un meiteņu drēbēm, uz tās uzlīmētās lapiņas svars ir uzrakstīts mazāks, bet manam kreklam redzams ir tikai izmērs. Saku, ka varu pielikt klāt silto vesti un tad būs i svars, i siltums. Bet ko šie? Nē, tad ir jābūt vestei, kas aiztur vēju un lietu. Jā, bija tāda lieta. Par to, ka šiem varētu nepatikt mana piedzīvojumiem bagātā un pašrocīgi salīmētā lillā lietus jaka jau bija aizdomas mājās. Nē, nu es saprotu, ka viņiem vajag jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves, jo tad varot būt (tikai (!)) garantija, ka lietus netiks cauri. Te nelīdzēja mani iebildumi, ka pērn tā jaka tika akceptēta un ka lietu tā nelaiž cauri. Skaisti. Tagad stāvu otrā rindā pie kaut kāda onkas, kas skaitās krutākais no viņiem un ir pēdējais, kas akceptē laist vai nelaist tavu ekipējumu cauri. Kamēr es stāvu tai otrajā rindā un skatos, kā onka izbrāķē priekšā stāvošā lietus jaku, jo tās aizmugurē ir audums, kas laiž cauri ūdeni ar tekstu, ka tādu jaku viņš izbrāķētu arī top 10 čaļiem, tikmēr Linda man iedod savu kreklu, un savējo es ielieku somā. Kreklu akceptēja, bet par jaku vēlreiz noklausījos lekciju, ka noteikumi ir noteikumi un ka viņiem vajag tādu jaku, kurai ir tikai rūpnieciski līmētas šuves. Bet, piedodiet – atvainojiet, jūs nezināt, kas ir makgaiverene un ka tā var visu! Uz jautājumu – vai man ir cita lietus jaka? – atbildēju, ka ir un ka dzīvoju patālu Šamonī. Tad jau, lai tik eju tai pakaļ. Varbūt vajadzēja teikt, ka nav un dzīvoju tālākajā ielejas nostūrī, bet gan jau tas tāpat nestrādātu un atbilde no viņa atskanētu, tad ej un pērc jaunu. Nenormāli burvīgi. Nav jau tā, ka man nebūtu plāna, kur dabūt lietus jaku. Aiziesim apskatīt expo tirdziņu un atpakaļ ceļā ieiešu ar Andra jaku. Taisnības labad jāsaka, nav jau tā, ka es kādu laiku nebūtu domājusi par jaunas lietus jakas iegādi, jo šai jau pieci gadi un rāvējslēdzējs arī niķojas. Otrreiz uz expo devos ar savu jauno, smuko, zaļo lietus jaku. Atkal jau bija nedaudz jāpamato, kāpēc es gribu ieiet iekšā šeit nevis caur rindu, arī onkas dzirdēju joku par dāvanu viņam. Lai vai kā, ar otro piegājienu tiku pie sava dalībnieka numura, aproces un nomarķētas somas.

MO2

Brīdī, kad mājās pie vakariņu galda apspriežam rītdienas plānus organizatori atsūta iepriecinošu īsziņu “TDS tough weather. Decision: start from Courmayer on 29/08 at 8:00, normal route except Passeur de Pralognan” un pēc brītiņu vēl vienu īsziņu ar izmaiņām laika grafikā. Nē, nu ar vienu negaisu kalnos man pirmajā Monblāna gadā pietika un otrreiz es neko tādu vairs nevēlos piedzīvot, bet kāpēc viņi izņēma to Pralognan pāreju. Man ar to kāpienu uz šo pāreju vajadzēja dažus vecus rēķinus nokārtot. Vispār jau būtu jāpriecājas, ka nav tā sasodītā kalna un arī tās pārejas, bet es sēžu un jūtos morāli sagrauta. It kā jau sīkums, bet tieši dažas minūtes pirms organizatoru atsūtītajām īsziņām, numuram otrā pusē biju uzlīmējusi laika barjeras grafiku un dažus finiša plāna variantus. Tas nudien nav godīgi. Nekas cits neatliek kā lipināt virsū numuram jaunas, pašrocīgi sarakstītās laika barjeras. Bet tas nozīmē, ka vakarā ir vēl divas papildu stundas, ko krāmēt mantas, bet rīt no rīta varēs divas stundas ilgāk gulēt

MO3

Somas krāmēšana aizņem vēl tikpat daudz laika, cik lapiņu līmēšana, jo kaut kā nesanāk veiksmīgi salikt somā visas tās panckas. Pielieku klāt nūju somu un pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kurā kilometrā to noņemšu, jo atzīšu par neērtu un traucējošu. Tāpat organizatori vēlreiz atgādināja par ieviesto jauninājumu – gribi ēst, tad stiep savu bļodu un karoti līdzi, turklāt šogad arī dzeršanas punktos vairs nebūs plastmasas glāzīšu, kā tas ir bijis citus gadus. Tad nu sapakoju uz Cormet de Roselend kontrolpunktu vēl vienu maisu ar savu bļodu, karoti un pārtiku atlikušajai trases daļai.

Saullēkts Francijas pusē

Saullēkts Francijas pusē

Rīts kā jau rīts. Andris devās uz vienu autobusu pirms mūsējā, mēs uzkavējāmies vēl mazu brītiņu un tad gājām uz savējo. Šoreiz biju izvēlējusies ilgāk pagulēt mājās un braukt uz startu ar pēdējo autobusu. Saullēktu sagaidījām stāvot automašīnu rindā uz tuneli, kas savieno Franciju ar Itāliju. Nedaudz neierasti. Laiks līdz startam bija tieši tik, lai aizietu līdz starta vietai, satiktu citus latviešus, uztaisītu pirmsstarta bildi un ielīstu pa spraugu koridorā. Tāpat uz brītiņu atceros, ka šoreiz plānoju būt gudrāka un ņemt vērā iepriekšējās reizes kļūdas un atziņas.

mo5

Starts. Neiztrūkstoši skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Ja pirmajos trases līkumos, pilsētas ielās, Lindu vēl redzēju, tad jau aiz nākamajiem līkumiem viņu pazaudēju. Kaut kur blakus pamanu Tomu un cenšos vismaz nepazaudēt viņu šajā vājprātīgajā dalībnieku jūklī, kur visapkārt skan ovācijas, zvani, gaviles… Pēdējie līkumi caur pilsētu, garām stāvlaukumam, kur būvē kontrolpunktu UTMB skrējējiem un tad jau ceļš aizvijas  augšup slēpošanas kalnā. Kamēr es līkumoju starp citiem dalībniekiem un knibinu laukā no nūju somas savas nūjas, tikmēr, tāpat kā pērn, Toms pazūd no mana redzesloka. Lai jau skrien. Man ir plāns, vispār jau vairāki, un sapnis, bet es tāpat zinu, ka ultra sākas pēc pieveiktiem 60 km, naktī vai pēdējā kalnā. Un vispār man ir aizdomas, ka laikapstākļi kalnos arī ieviesīs savas korekcijas. Tāpat labi zinu, ka visu vasaru esmu kārtīgi slinkojusi ar vingrošanu atšķirībā no skrējiena Kanārijās, bet tas jau man neliedz sapņot.

Tur lejā ir Courmayer

Tur lejā ir ciemats no kura startējām

Nepietiek ar to, ka jau tam pirmajam kalnam neredz ne gala, ne malas, saule ceļas augstāk, kļūst karstāks, es aizvien vairāk nesaprotu, kāpēc startā uzvilku tās rociņas. Un, tad vēl pulkstenis visu laiku brēc, ka ir jāēd. Cik var? Es tak vēl nekur neesmu tikusi. Turklāt visam pa vidu ir sajūta, ka es kļūstu aizvien lēnāka un lēnāka, un tā aste tuvojas. Lieki teikt, ka mani tas diezgan pamatīgi uztrauc, parādās pērnās sajūtas, bet šogad tik kāpju ar nūjām augšā, cik nu sparīgi varu. Slēpošanas trase, putekļi, putekļi, putekļi un vēlreiz putekļi. Ainava apkārt diži nemainās. Kaut kur trases malā sēž fotogrāfi, lai jau. Nav iedvesmas viņiem uzsmaidīt. Es gribu ātrāk tikt līdz kontrolpunktam un tad turpināt kāpt tālāk. Ilgi nebija jāgaida līdz beidzot parādījās pareizās mājeles kalna pakājē un arī pirmais kontrolpunkts – Col Checrouit Maison Veille. Ja sākumā domāju šo kontrolpunktu ignorēt, tad tagad nolemju vismaz padzerties ūdeni, jo nekā cita jau te nav, protams, ja neskaita kolu. Plāns pavisam vienkāršs – nezaudējot laiku un vietu ātri doties tālāk, jo zinu, ka tagad kādu posmu būs šaura taka augšup un apdzīšana būs ierobežota. Kādu brīdi kāpjam, kādu mazu brītiņu stāvam, bet lēnām uz priekšu kustamies. Kur vien iespējams, tur uzskrienu. Apdzenu kādu priekšā esošo. Priecājos par kalniem. Vienā brīdī paceļu acis augstāk un ieraugu skrējēju čūsku sev priekšā, mierinājumam redzu aiz manis arī ir pietiekami daudz dalībnieku. Tas labi. Jau kādu brīdi esmu atklājusi jaunu izklaidi, tas ir, pētu no kurienes un kā sauc priekšā skrienošos dalībniekus. (Organizatori katram dalībniekam starta pakā bija ielikuši mazo aizmugures numuru ar viņa vārdu un valsti. Bet, ja sagribas pagulēt, tad var apgriezt to lapeli otrādi un citiem garām ejošajiem dalībniekiem tajā brīdī ir skaidrs, ka ar mani ir viss kārtībā, es tikai guļu.) Vispār diezgan interesanti. Nav jau tā, ka man nebūtu apnicis kāpt, ja nu mazdrusciņ, tā pavisam mazdrusciņ. Apkārt esošo kalnu klusumu iztramda helihopters, kurš no augšas filmē dalībniekus. Tā saule… Labi, ka vismaz ir vējš, kas nedaudz atvēsina.

Dalībnieku čūska aiz manis

Dalībnieku čūska aiz manis

Pārveļos pāri Arete du Mont‐Favre kontrolpunktam un turpinu ripot lejā. Ja sākumā skrēju ar salocītām nūjām rokās, tad jau pēc maza brītiņa nūjas lepni guļ nūju somā. Tik sīkums, ka tagad somas viena puse smagāka. Būs jāpierod. Daudz foršu taciņu, kur kādu apdzīt un kur aizķerties aiz kāda akmens. Tādu izdevību, kā padzeries ledāju ūdeni, nelaižu garām – gards, bet tas nozīmē, ka diezgan bieži  nākas apstāties un palaist sev garām kādu skrējēju. Tā jau ir, ja pēdējā brīdī izdomā un trasē līdzi nepaņem mīksto pudelīti ūdenim, par to uz sevi vēl ilgi (jebšu visu distanci) būšu dusmīga. Te vienā brīdī trases malā sēž kaut kādi onkuļi, te pēc brītiņa pamanu arī viņu darba rīkus. Izskatās, ka atjauno takas. Lejupceļu nomaina taisne. Ceļa malā ezers. Aiz ezera vairāki cilvēki skaita dalībnieku ekipējuma zīmolus. Pie sevis nosmejos, ka man te visāds sajaukums gadījies.

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Ceļā uz Lac Combal kontrolpunktu

Lac Combal kontrolpunktā padzeros buljonu, uzkožu sieru, maizi un dodos tālāk. Jo jau atkal ir jākāpj augšup. Vienīgais mierinājums – šī ir augstākā virsotne, kas jāsasniedz, bet vispirms tajā vēl jāuzrāpjas. Pērn augšā kāpu un stājos, jo bija ļoti karsts, šoreiz augšupceļš lielas grūtības nesagādā. Ja neskaita, ka tas bija ilgi un gari. Kaut kur pūta vējš. Citi stājās un no somām vilka laukā jakas. Nu jā, solīja augstumā virs 2000 m vēju ap 10-20 km/h, bet neko tādu, lai vajadzētu jaku uzvilkt nemanīju. Normāla vasara. Atkal pīkst pulkstenis, atkal ir jāēd. Vai es kaut ko minēju, ka tagad gandrīz zinu, kā tas ir, kad vēders neparko negrib turēt iekšā apēsto želeju un izstrādājas vemšanas reflekss? Jā, tagad es zinu kā tas ir. Bet nu varbūt nevajag mēģināt ēst upeņu želeju, it īpaši jau tāpēc, ka upenes pēc definīcijas nav ēdamas.

Tur lejā līst

Tur lejā tālumā līst

Pārvēlos pāri Col Chanannes kontrolpunktam, kas ir arī augstākā virsotne visā distancē. Ievelku elpu, paveros apkārt uz kalniem, aiz kuriem kaut kur tālumā plosās negaiss un dodos lejup pa plato serpentīnu. Vienlaicīgi pie sevis izmisīgi domāju par to, aiz kura līkuma bija tas kalnu strauts, kur pērn veldzējāmies. Jo zemāk noskrienu, jo dūmakaināks kļūst. Kaut kur pa vidu trāpīju uz dažām lietus pilēm, bet tā jau kalnos gadās – lietus aizlīst garām kalniem un kāda lietus pile iemaldās blakus ielejā. Es to neņemu vērā. Ūdens. Ceļš aizvien iet uz leju. Tur lejā, tālumā līst. Un man tieši turp ir jāskrien. Nav iedvesmojoši. Kļūst vēsāks. It kā jau zinu, ka ap pusdienlaiku, no kādiem 13.00-15.00, mums trasē solīja lietu, bet es cerēju, ka būšu pietiekami ātri-lēna un lietu dabūšu pēc iespējas vēlāk un nedaudz. Noķeru Tomu, tā arī pasaku, ka domāju, šis jau sen gabalā. Izrādās Toms kopā ar Almu uzkāpis līdz iepriekšējam kontrolpunktam, tad Alma aizskrējusi. Tagad viņš meklē kompāniju. Nosmejam, ka drīz būs lietus. Un prom esmu. Sākumā lietus bija tāds ciešams, normāli ignorējams, bet šis prieks bija īss, jo tālāk skrēju, jo vairāk un stiprāk sāka līt, pat man sagribējās uzvilkt lietus jaku. Citi stīvē arī lietus bikses, ai nē, man tās nevajag. Kamēr es lietū izmisīgi cenšos savas mantas salikt atpakaļ somā un atrast aptieciņā Ibumetīnu, jo pēdējā kāpumā man neganti sāka sāpēt galva (tas ir pats pēdējais, kas tagad būtu vajadzīgs), mani jau atkal noķer Toms. Brīdi skrienam kopā un pļāpājam. Toms jautā, kur Linda. Godīgi sakot, nezinu. Tikpat labi man priekšā vai aiz manis, es nezinu. Vispār jautājums – kur ir Linda? – man diezgan ilgi tirdīja, bet tā arī nesaņēmos Ilutai to pajautāt kādā no atbildes īsziņām, lai arī ik pa laikam tiku informēta, par cik vietām esmu pakāpusies augstāk. It kā es zinātu, kurā vietā būtu. Mans temps uz leju bija pietiekami ātrs – gan Tomu, gan citus dalībniekus šajā noskrējienā atstāju sev aiz muguras. Bet ko tas lietus? Šis tikai pieņēmās spēkā, kļuva stiprāks, slapjāks un negantāks. Nu tik negants, lai pamatīgi sabiedētu mani, ka tagad tā varētu turpināties vēl vairākas stundas (nu tik ilgi ar slapjām biksēm negribu skriet), ka, tā teikt noraustījos, un izdevīgā brīdī kādā kūtī zem nojumes izvilku no somas savas lietus bikses. Es nebiju tāda vienīgā, kas atradusi šo zelta āderi, kur zem nojumes paslēpties no ļoti ieslīpa lietus. Jau atkal Toms man paskrēja garām. Protams, protams. Tagad manas lietus bikses lipa klāt pie slapjajām skriešanas biksēm. Atkal slikti. Lejup skrējiens – svaigi nolijis ceļš pa dubļainu pļavu. Pilnai laimei tas lietus pārgāja. Eju pāri tiltiņam un pukojos uz sevi, ka man tagad tās lietus bikses nereāli traucē un ka varēju jau mazu brītiņu vēl paciesties, vēl nedaudz salīt, bet ko nu vairs. Tas gan pie nosacījuma, ja būtu zinājusi, ka tas sasodītais lietus tik ātri pāries. Bet solīja jau normālu gāzienu pāris stundu garumā. Toties tagad man ir karsti, tās sasodītās lietus bikses līp un pinās ap kājām. Nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi stāties un vilkt tās nost. Toms jau atkal par mani smejas. Kādu brītiņu kāpjam augšup kopā. Šoreiz pat pamanījos fotogrāfiem uzsmaidīt. Kāpiens turpinājās vēl kādu brīdi līdz mēs sasniedzām plakanu kalnu kori ar izdangātam taciņām.

tiltiņi

Tiltiņš

Lēnām atkal kļūst siltāks un man aizvien vairāk sāk traucēt jau tā vaļā attaisītā lietus jaka. Domāts – darīts, kādā brīdī pārstāju skriet un lietus jaku iebāžu somas kabatā, turpinu ceļu īsajā kreklā. Tai brīdī pār mani nolīst pētoši skatieni. Nu labi, ir vējš, bet nav jau auksts. Skatoties uz pārējiem dalībniekiem lietus jakās, cepurēs un cimdos, ne vienu reizi vien atminējos leģendāro teicienu – “ticiet man puiši, šis nav auksti”. Vispār jau es šo vietu no pērnā gada atceros ar zīmi “govis” un “iet pa taku”, bet šogad neko tādu nemanu. Nav jau tā, ka taka nevītos caur ganībām, bet nu cauri govīm gan negājām. Uzrāpāmies augšā pa kaut kādu dubļainu taciņu. Tālumā spīd ezers un tālumā lepni gozējas rododendru kalns. Te vajag bildi. Kamēr citi dalībnieki fočējas, es ātri pieskrienu un ar vienu rokas kustību palūdzu, lai arī mani nofotografē uz tā kalna fona. Pilnai laimei šis ir tas brīdis, kad man pirmo un ne pēdējo reizi sistēmā beidzās dzeramais (otra reize par laimi bija Courmet de Resolend  kontrolpunktā). Laime pilnīga pēc noskrietiem nedaudz vairāk kā 30 km. Nav jau tā, ka ārā būtu ļoti karsts un ka kontrolpunktu no šejienes neredzētu, bet tas tā nebija paredzēts. Skatos uz ezeru un prātoju, nez to ūdeni var dzert? It kā jau ūdens nāk no kalna, bet tomēr tas ir ezers. Tas sasodītais kontrolpunkts ir pietiekami tālu. Mēģinu skriet gar ezeru un aizvien vairāk sapņoju par kādu tekošu tērcīti. Dažas esošās jau izbrāķēju, jo atrodas pārāk zemu vai arī neievieš manī uzticību. Toties tas kalns nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Cerības attaisnojās un pirms paša kalna ieraudzīju pietiekami lielu strautu, kuru pēc neliela pārdomu brīža atzinu par labu esam. Ūdens. Tagad tikai tāds sīkums, kā uzkāpt rododendru kalnā un tikt līdz kontrolpunktam.

Ar rododendru kalnu fonā

Ar rododendru kalnu fonā

Rododendru kalnā atbalstītājus nevar nedzirdēt, it īpaši tos, kurus redzu jau vairākkārt. Tas nozīmē, ka viņi gaida savējos, bet vienlaikus arī es tieku pie uzmundrinājuma. Kaut kā tajā kalnā uzkārpos, nūjas no rododendriem laukā ķesēdama. Atskatos un novērtēju, ka aiz manis ir citi dalībnieki, tad mierīgi aizskrienu līdz Col du Petit St.Bernard kontrolpunktam, kurā daži onkas spēlē mūziku. Lūk tā ir sagaidīšana. Tajā uzpildu savu iztukšoto sistēmu līdz ar malām, uzkožu apelsīnu. Pie viena paprasu buljonu, labi, lai iet arī rīsi. Ai, tā bija kļūda, jo rīsi izrādījās cieti, jo neizvārīti – atzinu tos par neēdamiem. Kamēr rosījos ap labumu galdu un domāju cik batoniņus ņemt līdzi, kontrolpunktā ienāca Toms. Pametu kontrolpunktu ar pilnu muti, kaut kā mēģinot tikt galā ar to ķepīgo batoniņu, kuru, protams, mutē ieliku visu uzreiz. Jāatzīst batoniņš bija garšīgs. Iešanas laiku izmantoju lietderīgi un jau laicīgi nūjas ielieku nūju somā, jo nākamos 16 km tās man noteikti nevajadzēs. Skrienu pa taisnīti un gaidu to brīdi, kad ar vienu kāju būšu tuvāk finišam jeb šķērsošu Itālijas–Francijas robežu.

ar vienu kāju būšu tuvāk finišam

Ar vienu kāju tuvāk finišam

16 km uz leju. 16 sasodīti gari kilometri uz leju. Nav jau tā, ka visi būtu uz leju, kaut kādi metri ir arī uz augšu, vismaz sākumā nedaudz jāpaskrien arī uz augšu. Plata grantene. Garlaicīgi. Laiku īsinādama izdomāju, ka šī varētu būt ļoti laba un parocīga vieta, kur apžāvēt savu nedaudz salijušo lietus jaku. Ko par mani padomāja citi dalībnieki, kad skrēju lejup ar vējā plīvojošu lietus jaku es, protams, nezinu, bet zinu vienu – man bija vienalga un to jaku vajadzēja izžāvēt. Teorētiski būtu labi izžāvēt arī lietus bikses, bet biju pa slinku, lai tās ņemtu laukā no somas. Dažus lejup skrējiena posmus no šiem 16 km es atceros. Tāpat atceros kā pērn te stājos un izmantoju katru ēnaino posmu. Tagad ir pietiekami patīkams laiks un šāda vaļība īsti nav nepieciešama. Ja vien neņem vērā, ka tomēr ik pa laikam ir vēlme apstāties un atpūsties. Toties kādā tempā un ātrumā pīkst kilometri – es teiktu nenormālā. Gribu apstāties un padzerties ūdeni vai vismaz nomazgāt seju. Kaut kāds tak iemesls ir jāatrod un jāizdomā, lai nebūtu jāskrien pa to granteni lejup. Pie kādas mājas ir ūdens. Brīdī, kas taisos to padzerties, man kāds saka, ka tas nav dzerams. Tiešām? Man palicis atmiņā, ka to pērn dzēru, bet, ja jau viņš tā apgalvo, tad tikai nomazgāju seju un ar smagu sirdi izleju ūdeni no krūzītes. Tālākais ir mazas šauras taciņas uz leju. Tādās foršākās, stāvākās, akmeņainākās pamanos apdzīt priekšā skrienošos. Toties, kā ir lielāka taisne, tā viņi mani ķer rokā. Bet toties ir tik patīkami skatīties, kā lejā esošā pilsēta nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Šis lejup skrējiens ir ļauns, jo grauj gan morāli, gan fiziski – tu ļoti labi zini, cik forši ir tik ilgi skriet uz leju un ko par to visu domā tavas kājas un mugura. Bet vai viņām tagad ir ļauts izteikties? Ko viņas par visu šo domā pateiks vēlāk (un kā vēl pateiks), tikai jautājums – kad un kā. Izskrienam cauri vēl vienam mazam miestam Seez, kur ierīkots viens no mini kontrolpunktiem un kurā ūdens pudeles tiek dzesētas ūdens tvertnēs. Uz ielām dežūrē brīvprātīgie, kas apstādina satiksmi katram dalībniekam.

Šie pēdējie 3 km līdz Bourg St.Maurice kontrolpunktam ir paši garlaicīgākie, jo tie ir pa taisni. Man jau sen ir apnicis skriet, ir neliels panīkums un vispār es īsti nezinu, ko gribu, turklāt līdz finišam ir vairāk kā pusdistance. Bet man vairs nemaz nav prāts uz skriešanu pa taisni. Mēģinu sevi kaut kā piespiest kustēties uz priekšu, bet tas iet grūti. Nu labi, ja jau jūs apturējāt satiksmi, tad varu arī nedaudz paskriet, lai pēc maza brītiņa jums nav atkal jāaptur tā satiksme. Tā šī pļava pazīstama, bet tāpat līdz kontrolpunktam vēl tālu. Pierunāju sevi nedaudz paskriet, tad pavisam nedaudz paiet, un tā vairākas reizes, līdz nokļūstu pilsētā un man jau ir vienalga. Es varu arī iet. Māsa un Edgars mani pamana pirmie – ovācijas garantētas. Māsa mēģina mani ķircināt un saka, ja jau viņa var paskriet, tad es arī varu. Protams, protams. Tāpat tieku informēta, ka iekšā mani sagaidīs Kristaps P.. Turpinu sparīgi doties Bourg St.Maurice kontrolpunkta virzienā. “Ko tu tur aizbrauci skriet vai pastaigāties ar džekiem pa pilsētu? Kameras visu redz un es arī,” uz ko atbildēju īsi un kodolīgi: “Dillēs!”

trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Trīs čaļi mēģina tikt galā ar manu somu

Vispār jau ir patīkami, pēc kāda laika redzēt pazīstamas sejas un vēl jo vairāk tikai truli sekot līdzi kaut kur, kur viņi ir aizņēmuši pleķīti. Otrpus žogam stāv Ina ar Kristapu B.. Māsa nosaka, lai es pasmaidu, jo gribot aizsūtīt mātei bildi ar mani trasē. Kamēr uz galda mēģinu atrast kaut ko ēdamu un gaidu rindā pēc arbūza, tikmēr manai somai tiek uzpildīta sistēma, kuru pēcāk trīs čaļi nevarēs piekabināt pie somas. Šis ir arī viens no tiem brīžiem, kad esmu nedaudz dusmīga uz sevi, jo nesaprotu, kāpēc paņēmu līdzi nevis sāls tabletes, bet gan mazās sāls paciņas. Brīdī, kad krāmēju somu,  laika prognozes nemaz tik siltu nesolīja. Vēlāk finišā Kristaps P. pajautās, vai šajā kontrolpunktā es tikai izskatījos slikti vai arī tā jutos. Bija tāda lieta. Protams, šis bija pirmais kontrolpunkts, kur es izdarīju, manuprāt, vienu no kļūdām, tas ir, neko ļaunu nedomādama, tāpat kā vienmēr ultrās, padzēros kolu…

Kamēr man ir vispārēja nekā negribēšana un neliels panīkums, es klausos, ko man stāsta. Kristaps P. jau laicīgi ir izpētījis, pie kuras dāmas ir jāiet atrādīt obligātais ekipējums, tas ir, kura neprasa atvērt somu un visu izķeksēt laukā no tās un atrādīt. Tas man der. Tā arī obligātā ekipēja kontroli es izeju parādot, ka man šajā kabatā ir telefons, tajā kabatā lietus jaka, bet somā iekšā ir prasītās lampas ar rezerves baterijām. Šādu, tā teikt, veiksmi es piedzīvoju pirmo un visticamāk, arī pēdējo reizi. Vienīgais, par ko nosmīnu, izejot no šī kontrolpunkta, es esmu ļoti, ļoti priekšā pat sapnim par finišu. Nav jau brīnums, ja tik daudzi kilometri bija jāskrien uz leju. Bet tagad gan sākas man nezināmais.

pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Pa kreisi tālumā kalns no kura noskrējām

Vispār ir tik ļoti dīvaini iet laukā no pilsētas pa otru pusi. Pie sevis prātoju, ko labu organizatori būs mums sarūpējuši, izņemtās Pralognan pārejas vietā. Pilsēta kā jau pilsēta. Uzrāpjamies augšup pa kaut kādu pažobeli, kuras malā rēgojas persiku koks. Lieki teikt, ka mēs visi bijām sajūsmā to ieraugot. Nu labi, ābeles arī tur bija. Tāpat no turienes varēja visā krāšņumā redzēt kalnus, no kuriem mēs pirms brītiņa skrējām lejā, acis priecēja arī tālumā esošā varavīksne. Asfalts uz leju, daudz asfalta. Lejupceļā kādu laiku skrienu kopā ar spāņiem un japāņiem. Šis ir arī tas brīdis, kurā saprotu, ka iepriekšējā kontrolpunktā iedzertā kola (man par lielu izbrīnu – jaunums, ko nejauši izdarīju šajā skrējienā) bija viena no lielākajām kļūdām. Mans vēders par šo dzērienu bija tik lielā sajūsmā, ka turpmākas stundas līdz finišam par to atgādināja ar vēdera pūšanos līdz apnikumam. Es protams priecājos, ka nebija tik traki kā Kanārijās, kur ik pa laikam vajadzēja skriet krūmos, bet nu tā vēdera pūšanās ar tā saucamajiem ezīšiem komplektā arī var izvest no pacietības. Hmm, vai tiešām tie 15+ km būs tikai pa asfaltu? Lai nebūtu garlaicīgi, mūs ieved arī kādās meža takās. Eu, čaļi tās takas ir skrienamas! Ir jau labi, ka tevi palaiž pa priekšu, bet ko darīt, ja pa priekšu velkas japāņi un nesaprot, ka viņi ir ļoti lēni. Japāņu tūristi, kas japāņu tūristi. Velkas lēnā garā pa skrienamu nesarežģītu taku un sarunājas savā starpā. Eu, čaļi, vai neredzat, ka aiz jums ir rinda? Tā vienā brīdī neizturēju un pagarināju savu lidojuma fāzi uz leju, lai varētu tikt šiem garām. Tie mazie meža posmi tiešām bija īsi. Tā vienā no posmiem caur kokiem varēja manīt, kā aiz kalniem līst, jo kāda pile nokrita arī pie mums. Vienā no asfalta posmiem dāma, skanējot manu numuru, gari novelk – Latvija. Jā, Lettonie. Un prom esmu. Kaut kur tālumā riet saule. Jau atkal trase aizvijas pa asfaltu. Nez, tā tiešām būs visu laiku? Vispār jau nav slikti skriet pa lēzenu asfaltētu ceļu uz leju, bet es zinu, ka kontrolpunkts ir kalnā. Ik pa laikam ceļa malā stāv mašīnas ar atbalstītājiem. Ik pa kilometram ceļa malā ir zīmīte, ka te iet viens no Tour de France posmiem – Courmet de Resolend. Kaut kur ceļa malā sēž Alma, viņai esot liels panīkums iestājies, tāpēc nedaudz jāatpūšas. Pār ieleju lēnām nolaižas tumsa. Aizvien vairāk priekšā sāku manīt dalībniekus ar ieslēgtām lampiņām. Nezinu, kā viņiem, bet man ir pietiekamo gaišs, jo pa taisni lampiņu vēl nevajag. Vienlaikus labi saprotu, ka tūlīt, tūlīt man arī vajadzēs to lampu. Brīdī, kad izvelku lampu, apkārt viss paliek gaišs un beidzot pamanu, ka augšup kāpienā zāle ir slapja un ir arī dubļi. Tikai pēc finiša uzzināšu, ka ātrākie skrējēji te dabūja pamatīgu lietu ar krusu. Lampiņu čūska aiz manis un man priekšā. Ceļš ved pa asfaltu uz augšu. Vēl nedaudz un es pārstāju skriet. Te var tikai ātri nūjot. Tā vienu brīdi man astē iesēžas kāda dāma, te kāds kungs, bet tad atpaliek. Te manu uzmanību piesaista trīs kungi ar vienādām mugursomām, lietus biksēs un jakās. Iet pa priekšu un jautri čalo, tā līdz brīdim, kad šie strauji mainīja virzienu un nedaudz pamaisījās man pa kājām un es gandrīz paklupu aiz viena. Viņi pēc navigācijas aizgāja pa kreisi kalnos. Lai jums veicas PTL čaļi. Bet man gan tikai uz augšu. Kaut kur tālumā pamatīgi nogrand pērkons, vairākas reizes un tā kārtīgi. Brr. Tāpat tur tālumā ik palaikam uzplaiksnī zibens. Jā, blakus ielejā ir pamatīga negaisa ballīte. Lai arī man aizvien ir žēl izņemtās pārejas, bet tajā negaisā ballītē nudien negribu atrasties. Jo augstāk kāpju, jo vairāk mašīnu parādās.

aiz kalniem riet saule

Aiz kalniem riet saule

Tepat aiz stūra spīd Cormet de Roselend kontrolpunkts. “Pēc plāna tev jau jābūt Roselendā un tur arī ir kameras, ja kas” uz ko atbildu, ka “tev ir talants rakstīt pusminūti pirms kontrolpunkta”. Te man ir plāns kārtīgi paēst, uzlādēt pulksteni jau otro reizi un droši vien uzvilkt garo kreklu, jo galu galā ārā ir tumsa un tuvojas nakts. Pārveļos pāri kontrolpunkta slieksnim – vienā pusē Garmin punkts, kur kopā ar savu lādētāju atstāju uzlādēt savu pulksteni, jo viņiem kā reiz mana pulksteņa vadi izbeigušies, otrā pusē tieku pie savu mantu maisa. Beidzot būs man papildu želeju krājumi, lai gan man aizvien ir pa daudz želeju, bet nu vēl jau tik pat daudzi kilometri jāpievar. Atrodu pie viena no galdiem brīvu vietiņu. Ar lielu prieku no maisa izvelku savu bļodiņu un dodos galdu virzienā. Makaroni ar sieru, tēja, maize, batoniņi. Vai es kaut ko minēju par to, ka tie makaroni bija neēdami? Tā arī nevarēju saprast, kas tiem par vainu, bet nu bija cieti un bezgaršīgi. Pat mājās pārvārīti lētākie makaroni ir daudz reižu garšīgāki un ēdamāki atšķirībā no šiem. Siers arī dikti dīvains. Šajā brīdī man iestājās neliela panika, jo visas cerības uz kārtīgām pusdienām izplēnēja gaisā. Bet man gribas paēst nevis paknakstīties ar uzkodām, bet uz galdiem neko savam vēderam piemērotu atrast nevaru. Nu labi, maize, cepumi, šokolāde, bet es gribēju ko sātīgu. Par labu atzīstu arī ābolu biezeni. Šis ir tas brīdis, kad jau kādu laiku bažīgi domāju, kā sevī iedabūt iekšā jiftīgo kofeīna želeju. Kā zināms, nav nekā labāka par maizi ar ievārījumu. Pēc sejas noprotu, ka blakus esošajam somu skrējējam iepatikās mana ideja par ievārījuma maizi.

Kamēr sēžu pie galda un domāju, kā tālāk būt, ar mani sarunu uzsāk tas pats somu skrējējs. Viņam mans Noskrien krekls atgādina kādu Latvijas orientēšanas komandu. Nē, nē. Šī ir skriešanas komanda, bet orientieristi mums arī ir spēcīgi. Vislielāko pārsteigumu un nelielu stresiņu šajā kontrolpunktā man sagādāja telefons, kuram baterija bija nokritusies līdz 35%. Es saprotu, ka kalnos brīžiem nav zonas un ka brīžiem telefonu izmantoju kā fotoaparātu, bet kāpēc tam baterija ir praktiski tukša? Mans telefons šādā režīmā ultrās mierīgi velk pat divas dienas. Nelielā panika tiek atrisināta – es ieslēdzu kaut kādu super enerģijas taupīšanas režīmu, kas man dod vēl padsmit stundas. Šādā režīmā es mierīgi (ar astīti) spēju iekļauties kontrollaikā. Pēc tam man būs vienalga – strādā telefons vai nē. Protams, to, ka no rīta nebiju izslēgusi wifi tīklu, es uzzināšu tikai mājās, jo, pat esot kontrolpunktā, šo sīkumu nepamanīju.

Brīdī, kad esmu kādu laiku iekšā siltumā sēdējusi un savilkusi mugurā visu, kas man ir – garo kreklu un lietus jaku (ārā tak tagad būs auksts), lai dotos prom no kontrolpunkta, ierodas Alma un jautā, kā mums iet? Uz ko pārjautāju – man vai mums? Nu jums? Vispār ir tā, ka man nav ne jausmas, kur ir Linda. Tas ir, es nezinu – viņa ir man priekšā vai aizmugurē. Pēdējo reizi Lindu redzēju startā. To, ka Linda izstāsies, sasniegusi šo kontrolpunktu, es uzzināšu tikai pēc vairākām stundām, kad būšu jau citā kontrolpunktā, kur telefonam atkal būs zona. Zinu tikai to, ka Toms ir aiz manis.

mo17

Ārā ir nakts, tumšs, un es labprāt nekur neietu. Var tak palikt arī tepat. Cik atceros no pērnā gada, tagad ceļš vedīs augšup. Tā arī ir. Kādu brīdi kāpusi augšup, saprotu, ka man lietus jakā ir pa karstu. Tieši pēc tik pat neilga brīža sāk smidzināt. Bet vai tad mani uztrauc lietus, ja vien tik tas atkal nepieņemtos spēkā. Pēc ilgām pārrunām uzvelku atpakaļ lietus jaku, šoreiz somā ielieku garo kreklu. Silts ārā, nu vismaz pagaidām. Turpinu kaut kur kāpt augšup. Atceros, kā pērn te stājāmies zālājā pagulēt, jo man acis krita ciet. Šogad pagaidām no miega ne miņas. Kāpēc ir jākāpj tik daudz augšup? Te liftu nevarētu ierīkot? Kāpēc tas lietus pieņemas spēkā, bet temperatūra turpina kristies? Tikmēr.. “..skrien, skrien. Mēs gan atpūtīsimies – pagulēsim par tevi turot īkšķus. A, tu tikai skrien. Pirmie trīs jau finišēja. Tev jau arī mazāk par pusi vien atlicis. Turies..” vai arī “..redzēju tevi kamerās, tik tie lukturi traucēja apskatīt, ar ko tu tur atkal pastaigājies. Nākošā kamera Col July – atkal vērošu. Tev tur pēc plāna jābūt 2:20. Rezultāti tev arī lēkā.. tā 500 apdzen, tad tevi 300. Tagad atkal esi kādu bariņu apdzinusi. Go-go..” Kārtējo reizi nosmejos, ka man tās vietas neko neizsaka, bet nu vismaz ir interesanti, jo tāpat nav ne jausmas, kura esmu.

Īsti neatceros, kā nokļuvu līdz Col du Joly kontrolpunktam, bet atminos to, ka ilgi lavierēju starp vājprātīgām dubļu peļķēm un priecājos, ka blakus ir kaut cik ejama sausa zāle (lasīt nav dubļu). Lietus pieņēmās spēkā, līdz man sāka kļūt nedaudz vēsi, bet bija slinkums stāties un pavilkt garo kreklu zem lietus jakas. Nu, protams, līdz brīdim, kad nedaudz atsalu kā tāds prusaks un metu lepnumu pie malas – pavilku zem lietus jakas to sasodīto garo kreklu. Jāsaka – pavisam cita skriešana. Vai es ko minēju, ka aizvien vismaz uz leju vēl kaut cik skrēju, lai arī bija dubļi un lija lietus? Brīžiem ar skaudību noskatījos uz tiem ugunskuriem, kas bija sadegti kalnos, lai mazajos kontrolpunktos organizatoriem būtu silti. Un tur bija arī teltis, par kurām labprāt būtu atdevusi puskaraļvalsti, lai tik varētu ielīst pagulēt un… Nu labi, es saprotu, ka man tā telts nespīd, jo vairāk tāpēc, ka es jūtos pavisam labi. Nu gandrīz pavisam labi. No skaļās un krāčainas upes nāca augšup vēsums. Vispār labāk tumsā uz leju neskatīties, ja negrib ātri lidot, sāpīgi piezemēties un ilgi peldēt. Bet arī te organizatori bija par mums parūpējušies un iedeguši ugunskuru, ja nu kādam tomēr izdodas nopeldēties. Tikmēr telefonā “..es taču sekoju. Skrienot lejā, takš grūtāk lasīt..” un “..aiziet, aiziet malacītis. Vēl viens bariņš apdzīts. Esi ieskrējusi zem tūkstošās vietas, tā turēt..” Kaut kur pa vidu bija arī mistiskas koka laipas pļavās, pa kurām labāk nevajag skriet. Tāpat vairākas reizes pa slapjiem akmeņiem šķērsojām mazas upītes, kur viens neuzmanīgs solis un tu vari būt viscaur slapjš, bet spējīgs turpināt distanci.

Lietus ar laiku norimās un man jau šķita, ka vēl pilnai laimei izklīdīs mākoņi un es ieraudzīšu mēnesi. Vispār jau uz brītiņu es to redzēju, bet tikai uz brītiņu, līdz nemanāmi piezagās migla. Sākumā migla kā migla, ja neskaita, ka tā piezagās brīdī, kad biju dažu kilometru attālumā no kūts jeb Col du Joly kontrolpunkta, kur tieši tagad sākās vienas no stāvajām un glumajām sienām, tfu, skriešanas takām. Man jau pērn sausā laikā tās nepatika, bet tagad es vispār neizteikšos. Lai būtu vēl jautrāk, viss ir noklāts ar dubļiem un marķējums redzams diezgan švaki, bet, ja iet bariņā, tad nav ne vainas. Kad esmu pievarējusi to ieslīpo taciņu un ar acīm jau meklēju kontrolpunktu, kuram tepat, tepat ir jābūt, ja vien.. visapkārt nebūtu dubļu jūra un bieza, pelēka migla, kurai cauri nevar neko redzēt. Tik bieza, ka vienā brīdī attopos nepilna metra attālumā no govs… Vienīgais, kas man tai brīdī ienāk prātā ir: “Sveikas, manas draudzenes!” Nav jau tā, ka šis izgājiens nepaķertu uz izbrīnu. Es saprotu – kārtējo reizi esmu govju aplokā, bet negaidīju, ka ar šīm tā satikšos. Ja vien kaut ko spētu redzēt. Štrunts par dubļiem ar pievienotajām vērtībām, bet kur ir kontrolpunkts?

ceļā uz Col du Joly kontrolpunktu

Col du Joly kontrolpunkts

Lai dzīve nebūtu pārāk jautra, migla ir tik bieza, ka kontrolpunktu dzirdi, bet neredzi. Tad nu man nekas cits neatliek, kā sekot skaņas virzienā metrus simts, divsimts vai pat trīssimts. Nezinu, neredzu, tikai dzirdu. Kontrolpunkta plāns  – tualete, ēst, dzert, izmest tukšās želejas paciņas un pazust miglā. To, ka telefons ir atkal zonā var dzirdēt. Īsziņas birst viena pēc otras. Tā “..wow, turies un nepamaldies. Redzēju kamerā, vai tik man te kāds nepamāja?..” uz ko atbildēju, ka “..es toč nemāju..”. Kamēr vazājos pa kontrolpunktu “..to es sapratu, vēlreiz noskatoties, ka šorti īsu. Vispār nevar pazīt, visi nopakojušies. Un spīdina lukturus virsū kamerām, ka tik pēc gaitas var pazīt. Nu jā, 414 jau DNF, tā kā tev jāturas. Es ar celšos uz darbu..” uz ko es atbildēju, ka mums te “..konkrēts ezītis miglā..”. Šis ir tas brīdis, kad izlasu Gunas sūtīto ziņu: “Tu taču zini, ka esi dulla, stipra un lieliska! Tā tikai turpini. Andris ticis līdz Col Joly, Linda brauc mājās.” Tagad pie sevis saprotu, ka Andris te ir bijis pirms daudzām stundām un Linda visticamāk, ir palikusi Cormet deRoselend. Jau finišā esot uzzināšu, ka mājās aizbrauca ne tikai Linda, bet arī Toms, tas ir, abi kopā.

Vai es kaut ko minēju par miglu? Par tādu miglu kā multenē, kur ezītis “..sāka lēnām kāpt zemē no kalniņa, lai nokļūtu miglā un varētu paskatīties, kā tajā izskatās no iekšpuses”. Nu par tādu miglu, kad, izejot no kontrolpunkta, tālāk par pārdesmit metriem uz priekšu neredzi, bet pēc atmiņas zini, ka ej tai pat virzienā, no kurienes atnāci, jo gaismas mazliet izgaismo miglu. Tādu, ka tu neredzi metrus desmit uz priekšu esošo marķējumu. Šeit jau vēl nekas, jo viens no organizatoriem tev parāda, ka trase aizved tālāk pa kreisi, bet ar to arī viss beidzas.

Šis ir tas brīdis, kad gribas saukt: “Ezīt, ezīt…” Mēs prāvs bariņš skrējēju vismaz piecas minūtes stāvējām tajā sasodītajā miglā un meklējām marķējumu. Nav. Ir ceļš, ir izbradāta pļava ar visādām takām, bet marķējuma nav. Nu nav. Nekur nav. Neviens arī nav pārliecināts par to, kur jāiet, tāpēc turamies visi kopā un ar lampu gaismām mēģinām ieraudzīt marķējumu. Pagāja kādas minūtes piecas vai vairāk, migla izklīda kā nebijusi, debesīs pēkšņi pazuda visi mākoņi un mēs ieraudzījām desmit metrus tālāk no mums dzelteno marķējumu uz ceļa. Jāteic, ka pēc tam ātri atkodu, ka tik ierasto dzelteni sarkano marķējumu miglā īsti nevar redzēt, bet tumši zaļo var gan. Protams, mēs tiekam apbalvoti ar skrienamu ceļu, ko visi arī izmantojam. Esmu trasē jau vairāk kā 20 stundas un man kārtējo reizi viss ir apnicis. Nav jau tā kā viss, bet pietiekami daudz – tieši tik daudz, lai es vairs nevarētu sagaidīt, kad ausīs jauna diena.

mo9

Kad ceļu nomaina mežs un skrienamas takas uz leju un es sāku atcerēties, ka pērn te jau bija gaišs. Tas bija pērn. Šogad ir tā kā ir šogad. Es soļoju kopā ar kaut kādiem nu, protams, spāņiem, kuri vismaz neuzvedas kā tādi japāņu tūristi un saprot, kur var skriet. Garš augšup lejup posms ar lielām, slapjām akmens plāksnēm. Es vairs neskrienu. Nav jau tā, ka nemēģināju paskriet, bet vairs neskrienu. Vēl nedaudz un tad sākšu atpalikt pat no sava plāna. Nu jā, tas iepriekšējais posms bija daudz ilgāks nekā tam bija jābūt, bet, kā zināms, kalnos laikapstākļi ievieš savas korekcijas un tā migla bija ļoti traka. “..Mierinājumam mums arī migla, laikam no jums atnākusi pie mums. Tu tik skrien kā ezītis miglā..”

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Man jau atkal ir karsti. Lietus jaku man sen nevajag, izmantoju mazu brīdi, lai piestātu un jaku ieliktu somā. Varētu jau piesēst, bet soliņš ir slapjš. Līdz Les Contamines Monjoie kontrolpunktam ir garš ceļš pa taisni, kuru pieveicu sparīgi nūjojot. Ja man kāds prasītu, es teiktu, ka šī ir mana ieleja. Ja vien es nezinātu, ka mana ieleja ir aiz kalna. Aiz tā kalna, kuram maršruts pēc organizatoru rakstītā izmainīts. Jāatzīst, ka es te kļūdījos un atlikušais posms bija tāds pats kā pērn, bet tad sanāk, ka pērn, visticamāk, kaut kas jau bija pamainīts. Varbūt arī nē.

Ir gandrīz 7.00 no rīta un es veiksmīgi sasniedzu Les Contamines Monjoie kontrolpunktu. Kad jūs pēdējo reizi tualetē esat redzējuši nevis podu, bet caurumu? Te tāds ir. Ai, mani tas nepārsteidz. Es kaut ko gribu ēst. Ar nelielu skaudību noskatos, kā vienam man nepazīstamam latviešu skrējējam ir atbalsta persona un palīdz pārģērbties, somu sakrāmēt. Lai jau. Es pat to laiku mēģinu saprast, kas varētu būt tas, ko es gribu apēst. Jo mans vēders pēc tās nelaimīgās kolas iedzeršanas nav palicis ne par matu labāks. Želejas apnikušas, bet kaut kas ir jāēd. Kārtējo reizi somas kabatās sabāžu batoniņus. Sevī iedabūju buljonu, cepumus un vienu mazu siera gabaliņu. Ai, lai paliek. Vilkšos vien tālāk. Tā “..vai kā viens pats tur vienītī pastaigājās. Es jau labprāt tev sastādītu kompāniju, bet tu pārāk ātri pārvietojies. Atkal par 69 vietām jau augstāk kopvērtējumā. Varēji jau pasmaidīt..”

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Nokrīt migla, nokrīt rasa

Ir pulkstenis 7.00 no rīta un es izvelkos laukā no kontrolpunkta, lai jau atkal un ne pēdējo reizi šodien kāptu augšup. Šis tāds pietiekami (lasīt – pretīgi) stāvs kāpiens augšup. Sākumā pa asfaltu, bet pēcāk asfaltu nomaina meža taka. Ceļš ir tieši tik stāvs, ka vienā brīdī mēs palaižam augšup auto, lai šim aiz mums nav jāstājas. Man garajā kreklā sāk kļūt karsti, kā nekā ārā ir +14°C. Kamēr es kārtoju mugursomu, garām raitā solī aiziet Alma. Oho. Man visu laiku likās, ka viņa ir diezgan patālu aiz manis. Tagad es esmu aiz Almas. Nevarētu teikt, ka par šo maiņu esmu lielā sajūsmā, bet varbūt būs vismaz lielāka motivācija kustēties uz priekšu. Prieki bija īsi, jau pēc kāda laika manu Almu atkal sēžam trases malā. Esot saķērusi augstuma slimību, kad uz augšu nekādi, bet lejā gan labi ripojas. Brīdī, kad stāvo kāpumu nomaina kaut kas lēzenāks, es palieku viena, jo dāma, kas bija netālu no manis, ir iepalikusi. Es viena pati eju cauri kaut kādām mājām. Visapkārt viegla migliņa, ja salīdzina ar to vājprātu naktī, tad tā it nemaz nav migla, drīzāk kaut kāds paplāns, padilis mākonis, kas uzkāries kalnos. Kur ir marķējums? Es taču eju pareizi? Brīdis mulsuma, daži lieki metri atpakaļ, lai pārbaudītu, ka neesmu aizgājusi nepareizi, un jau atkal soļoju tālāk. Nevaru saprast šo vietu it kā atceros, bet vienlaikus arī neatceros. Trase mūs izved cauri vēl kaut kādam dažu māju ciematiņam, kur uz viena no mājas lieveņiem vietējie līksmi sarunājas. Nokrīt migla, nokrīt rasa, atrod savu kumeliņu. Tieši tā arī ir. Kaut kur starp miglas mākoņiem tālumā ganās zirgi. Viss visapkārt ir neizteiksmīgs, pelēcīgs. Tālumā manāmas citu dalībnieku košās jakas. Eju un domāju, bet kā tad viņi mūs aizvedīs uz mūsu ieleju, ja jau bija rakstīts, ka viens no beigu posmiem arī ir mainīts. Nē, šo posmu es neatminos. To stāvo kāpienu gan, bet šo te – gan nē. Nē, nu it kā šī upīte pirms kalna šķiet tāda kā pazīstama, bet skatos uz to kalnu un tas nemaz nešķiet pērnais. Te viss ir tik citāds, savāds. Protams, bez Toma šogad trasē daudz kas ir citādāk. Šis ir tas brīdis, kad pēc vairāku stundu pauzes atkal atsāku ēst želejas. Tā kā man ir palikušas tikai lielās 60 ml želejas, tad apēdu pusi, bet atlikušo pusi ieliku somas kabatā.

To, ka tur augšā ir Col de Tricot kontrolpunkts, es sapratīšu tikai esot tur augšā, tāpat arī to, ka šis ir tieši tas pats kalns, kas pērn uz manu ieleju. Līdz kalnam vispirms ir jātiek. Tik pat labi es saprotu arī, ka man nevajag ne to kontrolpunktu, ne to savu ieleju, ne finišu – ne izsapņoto, ne plānoto – pat vispār nekādu finiša laiku. Es gribu tikai, lai visi man liek mieru un beidzot atpestī no šī murga. Kurš gan grib skriet TDS vairāk nekā vienu reizi? Man šī ir jau otrā reize. Nu labi taisnības labad jāsaka – gandrīz trešā reize. Pirmajā es nefinišēju, bet tas nemaina jautājuma būtību. Kalnā uzvilkties nevaru. Jūtu, ka mani kā ar magnētu velk atpakaļ uz leju, bet ne uz augšu. Ik pa laikam ir jāstājas, tik bieži, ka man pašai sāk nākt dusmas uz sevi par nespēju uzvilkties šajā kalnā. Man iet garām visi, kas vien var paiet. Smieklīgi, bet vienlaikus arī skumji. Ik pa laikam aizdomājos – šis ir vai nav tas pats kalns? It kā ir, jo pērn pēdējā kalnā arī bija ļoti daudzi serpentīni, bet it kā arī nav, jo šis posms no manas atmiņas ir pilnībā izdzēsies. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, cik daudz domu izdomāju, bet augšā uzvilkos. Tātad tomēr šis bija tas pats pēdējais kalns, kas pērn. Īsti tam nespēju noticēt, bet šo vietu gan labi atceros, jo te pērn virs mūsu galvām lidinājās helihopters un bija iespējams tikt pie papildu ūdens krājumiem, jo bija nereāli karsts. Tomēr vienu es nudien nesaprotu, kā mēs pērn te tik ātri uzkāpām augšā. Var jau būt, ka Toma maģiskā kofeīna želeja te pērn palīdzēja. Lai vai kā “..rāpies, rāpies tik augšā, jo augstāk, jo vairāk var redzēt. Tas tev tik tāds nieks mazāk par pusmaratonu..” uz ko atbildēju, ka “..tas bija piii nevis kalns uz manu ieleju..” Protams, ilgi atbilde arī nebija jāgaida “..izskatījās jau arī biku kāpumiņš. Un vēl 43 vietas augstāk. Tā turpini..”

mo19

Es neteiktu, ka līdz finišam ir tāds nieks, kā nedaudz mazāk par pusmaratonu, bet gan sasodīti grūts, apnicīgs un kalnains pusmaratons. Uz leju ved diezgan izdangāta taka starp rododendriem. Paskriet nedaudz var, bet nav ērti. Vai nu man jau arī uz leju vairs neskrienas, vai arī ir pienācis tas brīdis, kad viss ir slikti. Kaut kā cenšos klunkurēt lejup, meklējot labākos izciļņus zem kājām. Nebūs. Kaut kur pretī nāk atpūtnieki. Vietumis kādā šaurākā vietā uz leju mūs palaiž. Patīkami. Ik pa laikam parādās arī  kādas ovācijas un laba vēlējumi.

Un tad beidzot es sadzirdēju un pēc tam arī ieraudzīju ūdenskritumu un burvīgo trošu tiltiņu pār to. Tā ir kā balva par visu piedzīvoto. Jā, tas tiltiņš šūpojas. Jā, pie tiltiņa bija rinda, jo gandrīz visi no mums gribēja nofotografēt ūdenskritumu vai arī paši nofotografēties uz tiltiņa. Brīdī, kad es gandrīz biju tikusi līdz tilta otram galam, aiz manis esošie čaļi uzkāpa uz tiltiņa un to forši sašūpoja. Aizvien vairāk un vairāk sāk parādīties meži, koki, takas jebšu kaut kas skaists dvēselei pēc tiem plikajiem akmeņiem. Ja vien taka atkal neievītos kaut kādā pabaisā balkonā, kur ir stāvas sienas, daudz akmeņu, vārtiņi un vienubrīd pilnai laimei arī ieslīpa akmeņaina balkona taka ar trosēm. Šis mani vairs nepārsteidz, nu uz šo vismaz šogad jau biju gatava. Brīdī, kad tuvojos aprakstītajai burvīgajai vietai viens no priekšā esošajiem dalībniekiem man pajautā: “Do you need elp?” Es skatos uz viņu un nesaprotu, ko viņš man saka. Nav jau tā, ka pēc trasē pavadītām vairāk kā 25 h mana galva perfekti strādātu un kur nu vēl svešvalodā, bet kas pie velna ir “elp”? Kamēr francūzis ar trešo reizi pateica vārdu “help”, es jau biju pievarējusi to vietu un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija pateikt: “Paldies, bet nē.”

šāda līdzīga, burvīga taka bija arī  naktī, tumsā un miglā

Šāda līdzīga, burvīga taka bija arī naktī, tumsā un miglā

Tā, cik man vēl līdz finišam. Daudz. Nu labi, mazāk nekā aiz muguras, bet tomēr daudz. Pēc trases plāna vēl kaut kādā paugurā jāuzvelkas un tad jau tikai vairs jāaizvelkas līdz finišam. Nu labi, pēdējais posms gar upi nav nekāds taisnais, bet nu pieņemsim, ka tālāk viss ir uz leju. Ko Edgars te dara? Izrādās šie mani gaida savā pilsētā Les Houches netālu no savas mājas, bet viņš izdomāja paskriet man pretī. Cik forši atkal redzēt kādu pazīstamu seju. Jāatzīst, ka mūsu ātrumi gan  krietni atšķiras, bet tas jau neliedz man uzreiz pateikt, ka nepamanīju, kurā brīdī esmu atsākusi atkal nedaudz skriet, bet tikai uz leju un arī ne visu laiku. Es jau neko, bet tagad tie metri uz priekšu iet raitāk. Arī uz augšu kāpt ir vieglāk. Edgars stāsta, kas noticis ielejā pa šo laiku, bet es varu pastāstīt cik man forši gājis trasē. Vispār jau ir tā, ka dalībniekus trasē tā īsti nedrīkst pavadīt, bet mēs izliekamies, ka viens otru nepazīstam, tikai runājam vienā valodā. Un vispār, ja tā skatās, tad nemaz no malas nevar pateikt – ir vai nav Edgars dalībnieks. Galu galā soma ir uz muguras.

Tur lejā ir Lex Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Tur lejā ir Les Houches kontrolpunkts, aiz upes kreisajā pusē pēdējie 8km līdz finišam

Šogad man vairs nav pārsteigums priekšā pamanītas dzelzceļa sliedes, jo tagad zinu, ka te kursē vilciens no manas ielejas. Bellevue kontrolpunktā lepni iesoļoju viena pati. Te ir tikai ūdens un batoniņi. Kamēr nāku atpakaļ no tualetes apmeklējuma, pamanu, ka no kaut kurienes ir parādījies vējš. Tagad tikai uz leju. Sākumā man lejupceļš pat ļoti patīk, jo ir plats ceļš, arī pēcāk šaurā taciņa pa pļavu ir ņemama. Jo zemāk, jo vairāk koku. Vienubrīd skrienam pa meža ieskautu platu ceļu un mums pretī brauc kaut kāda glābšanas dienesta mašīna. Esam nedaudz izbrīnīti, bet nu mazums. Granteni nomaina taka ar nedaudz dubļainu segumu, vēl kāda stāva taka uz leju, kur kārtējo un ne pēdējo reizi samainos ar spāņu bariņu. Te kaut kur akmeņainā nokāpienā pretī nāk atpūtnieki. Un tad sākās – tas riebīgais lejup skrējiens pa asfaltu. Ja iepriekš lejup skrējieni bija kaut cik patīkami, neņemot vērā sagurumu, tad tas pretīgais asfalts sit cauri mugurai. Te tev bija 16 km uz leju, pie sevis nosmīnu. Šo posmu līdz lejai pārmaiņus noskrienu, noeju. Kaut kur vienā no pagriezieniem gaida bariņš mūsējo un paskrien man līdzi. Tik forši. Tur arī uzzinu, ka vēl aiz viena līkuma mani gaida māsa, Ina un Kristaps P. ar karogu un krūzēm rokās. Ina uzsauc, ka spilvens, sega un gulta ilgojas pēc manis. Uz ko pie sevis nokomentēju, ka “nenormāli smieklīgi un ka šo jociņu es zinu, jo kurš gan cits naktī stāvēja ar šo uzmundrinošo plakātu Rīga–Valmiera skrējienā un uzmundrināja visus skrējējus”. Tāpat pie sevis nodomāju, ka “vispār sākumā noskrien normālu kalnu un ultru, un tad komentē”. Nosmaidu un turpinu ceļu kontrolpunkta virzienā. No Edgara uzzinu, ka viņu plāns ir nokļūt Šamonī uz manu finišu. Labi. Tiekamies tur.

mo22

Iesoļoju Les Houches kontrolpunktā. Jau atkal “..tā arī atkal ne pasmaidīji, ne ar aci piemiedzi. Nu viss jau gandrīz finišs..” Man ir plāns jeb beidzot es atcerējos par tēju. Jau gandrīz visu lejupceļu no Bellevue kontrolpunkta sapņoju par tēju. Laime pilnīga. Brīvprātīgais onka man piedāvā sieru. Tas esot viens no labākajiem reģiona sieriem un ļoti garšīgs. Par to vai bija garšīgs, mēs varētu padiskutēt, jo, tā arī īsti neapēdusi, izmetu sieru miskastē. Nē, nu, ja man rīt to sieru piedāvātu, es šo apēstu gardu muti un teiktu, ka ir ļoti garšīgs, bet šodien mans vēders to atzīst par neēdamu. Es labāk sagrābjos pilnas saujas ar maizi un svētlaimē ar tējas krūzīti rokā atstāju kontrolpunktu. Neilgi pirms man jāšķērso iela, tās otrā pusē esošais Didzis uzsauc, ka vēl 8 km līdz finišam jau ir vien tīrais sīkums un smejoties piebilst, ka varēšu par to rīt viņam atriebties trasē. Jā, tas tiešām bija smieklīgi. Bet tie ir sasodīti gari 8 km un ne būt ne taisni. Man ir doma šos mēģināt skriet, lai tās mocības vienreiz ātrāk beigtos. Kā tad. Mugura protestē pret manu domu – sit cauri tik ļoti, ka gribas raudāt. Bet kāpēc? Es vēlos tikai ātrāk finišēt un ar drošu astīti palīst zem tām 29 h. Bet nē. Mugura jostas daļā protestē. Ak, šie sasodītie 16 km uz leju. Nu labi pēdas arī protestē, jo, lai arī manām Salomon botām ir pietiekami bieza zole, tās sākušas just visus sīkumus. Tā, man ir plāns. Sarunājam, ka lejup jūs man visi ļausiet kaut vai lēnām paskriet, augšup es centīšos sparīgi uznūjot un pa taisni nekas cits neatliks kā ātri nūjot. Plāns ir apmēram skaidrs. Pie tā arī turos, ja nekaita brīžus, kad nedaudz piekusu un skatījos pulkstenī, jo tie metri, nemaz nerunājot par kilometriem, negribēja dilt tik ātri, kā es gribēju. Grants taka ved gar upi. Vispār jau šī pastaigu taka ir smuka. Apkārt koki, ūdens, akmeņi. Tomēr mani apdzen, lai arī cik ļoti ātri es ietu. Nu labi, nav jau tā, ka es kādu neapdzītu, bet man pēdējā laika tā ir paticis, ka es visus apdzenu, nevis mani. Kaut kur mežā apmēram 3 km pirms finiša ir nolikta čipu lasīšanas ierīce. Pēdējie 3 km, pēdējie. Bet es zinu, cik sasodīti gari tie ir. Vēl ir jāpaiet garām atpūtas laukumam, kur ierīkota kāpšanas siena, un otrā pusē ir mazs ezeriņš. Tad seko sasodīti garš kilometrs caur piepilsētu, un tikai tad sākas pēdējais kilometrs pilsētā pa gājēju ielu. Vienā brīdī pie atpūtas laukumiem man garām paiet, vispār jau paskrien, spāņi un aicina mani skriet līdzi. Nē, nē. Čaļi, es vairs neskrienu. Es tikai ātri eju un ik pa laikam bažīgi atskatos atpakaļ, vai nemanu tālumā Almas dzelteno jaku. Vienā brīdī gan kaut kas dzeltens tuvojās, bet tas bija čalis. Pēdējais garais kilometrs pa pilsētu. Es eju pa ielas un vidu un man ir gandrīz vienalga, vai brauc mašīnas vai nebrauc. Nē, nu kādā brīdī es aizvācos uz malu, bet tāpat pēc brītiņa mēs visi atkal gājām pa ielas vidu. Pretī nāk finišētāji un mūs visus uzmundrina, tāpat mūs uzmundrina tie, kas tikai tagad iet uz expo pēc sava numura. Lai jums veicas. Tikpat nemanāmi ar savu ātro iešanu esmu rokas stiepiena attālumā noķērusi spāņus. Kādu brīdi prātoju, ko darīt ar nūjām. Nest salocītas rokās vai tomēr ielikt nūju somā. Tā ļoti jau, rokās nesot, tās man netraucē, bet kāpēc tad es to somu staipīju līdzi, m? Kādu mazu brītiņu pacīnos, līdz puslīdz normāli nūjas iedabūju tai somā (somu no muguras ir slinkums ņemt nost). Gājēju pāreja un pēdējais kilometrs. Te arī izplēn kurš tur plāns ar kādu no alfabēta A līdz Z burtiem (vai jau cipariem) par finišu līdz 29 h. Gājēju iela. Es zinu, ka tas ir viss. Te viss tik pazīstams. Jo tuvāk finišs, jo vairāk atbalstītāju un vairāk uzmundrinājumu. Tagad ar spāņiem soļoju teju blakus un neizskatās, ka viņi taisās iet ātrāk. Man briest plāns, finiša plāns. Es nevarētu teikt, ka man ir jālīkumo starp gājējiem, jo ikviens, dzirdot uzmundrinājumus, uzreiz atbrīvo ceļu.

20180903_120652 (2)

Kamēr es vēl prātoju, kura būs tā vieta, kur īstenošu savu finiša plānu, es dzirdu, kā kāds tik aizrautīgi bļauj: “Lauma, Lauma!!” Pagāja neliels brītiņš, līdz atpazinu Sanitu. Vēl mirklis, un visas ovācijas ir manas, jo es skrienu. Ne jau tā kā startā vai trases sākumā, bet tā, kā ieskrien finišā. Tā, it kā baidītos kaut ko nokavēt. Jā, ar finiša cienīgu spurtu. To, ka kaut kur visā burzmā mani sauca Linda ar Gunu, es nedzirdēju, tāpat neredzēju arī izkārto Latvijas karogu. Zinu tikai, ka, sēžot finišā, pēc trasē pavadītām 29 h 5 min 43 sek uz māsas atsūtīto ziņu: “Mēs braucam uz tavu finišu,” atbildēju, “pirms minūtes jau finišēju”. Prieku par finišu nespēja izbojāt pat tāds organizatorisks sīkums, ka esmu no Latvijas, nevis Lietuvas, kā viņi sauca visiem mums finišējot. Piebildei jāteic, ka uz to brīdi, kad Romāns finišēja UTMB top 6, viņi beidzot bija iemācījušies pareizo valsti.

mo23

Nobeiguma vietā. Lai arī pēc pērnā TDS finiša es teicu, ka nākamgad TDS neskriešu, tomēr vēl pēc gada atgriezos un to noskrēju, un vēl labi atceros, ka teicu – mani UTMB nevilina. Tāpat labi zinu, ka tas, ka mani UTMB nevilina, ir sen zināmas muļķības. Es sapņoju par PTL ar perfekto komandas biedreni, ar kuru cik tur tās stundas pavadītas kopā ložņājot pa visādām pažobelēm (un varbūt ar vēl kādu tikpat dullu dāmu).

Vai es arī šī gada rezultātu esmu apmierināta? Nē, nu it kā jā, bet… Ir jau forši finišēt 3+ h ātrāk nekā pērn, bet tas ir tikai par 152 vietām labāk nekā pērn. Šogad es finišēju 837 no 1329 finišētājiem (pērn 989 no 1060). Nav jau tā, ka tas nebūtu daudz. Bet, zinot, ka šogad visās distancēs ir ļoti augsts finišētāju procents, kas TDS sastāda 73.87%, varbūt nav par ko sūdzēties. Jo parasti TDS finišē nedaudz vairāk par pusi no visiem dalībniekiem, kas iziet uz starta.

šokolādes konfektes

Šokolādes konfektes

Pēcvārds. Ko mēs darījām pēc tam? Viens skaļi izteikts vārds un nākamās dienas plāns ir zināms. Es un Linda devāmies līdzi trasē atbalstīt mūsu CCC skrējējus pie viena apskatot arī Emossona dambi Šveicē, kur dažus gadus atpakaļ kādā jūnija dienā ir skrieta cita Moblāna ultra. Turklāt es sapratu, ka man trasē bija pat ļoti labi laikapstākļi, jo CCC visu laiku valdīja štruntīgi laikapstākļi – auksts, smidzeklis, par UTMB laiku vispār nerunājot.

Mēneša skrējējs. Romans e.

EvartsTitul

Pēc 170 kilometru pieveikšanas skrējienā apkārt Monblānam šādi ielēkt finišā var vēl uz emociju spēka. Un kāpēc gan lai nebūtu emocijas – 6.vieta starp pasaules labākajiem prestižajā UTMB. Nejaušību nav – šis esot bijis pirmais ultramaratons, kuram skrējējs bija mērķtiecīgi gatavojies. Pārējais tikai prieka pēc. Jau aptuveni 5 gadus mitinoties tuvāk vertikālēm, Romānam ir sapnis par piedalīšanos piedzīvojumu sacensību pasaules čempionātā. Kamēr līdz tā realizēšanai netiek, citu startus viņš vērošot pie ekrāna ar alu un čipsiem. Bet labākās piedzīvojumu sacensības tomēr esot bijušas Latvijā. Kuras? Par to intervijā ar Romānu Evartu.
Lasīt tālāk.

CCC 2018

IMG_2994

Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt.

Tuvojoties Šamonī, Monblāna sniegotā virsotne spīd jau pa gabalu. Mājvietā ir knapi sanestas mantas, kad visi jau skriešanas drēbēs un lukturu gaismā steidz iepazīt tuvākās takas, kas ir TDS beidzamie un UTMB pirmie kilometri. Šis nemiers raksturo pirmās divas dienas, kad visu gribas redzēt, visur jābūt, viss jādara un ik pa 100m jāstājas, lai uztaisītu jaunu bildi. Divas dienas pirms starta gan tiek pavadītas pavisam mierīgi, lai gan expo apmeklējums tāpat ieilgst uz vairākām stundām, taču ceturtdienā gan tiek hibernēts un plānots uz nebēdu. Esmu pat pārsteigta, ka esmu pilnīgi mierīga. Vienīgā satraukuma epizode bija Leldes finišā, kad ieraudzīju, ka rokas trīc, cenšoties uztaisīt bildi. Visi darbi gan tāpat tiek atstāti uz pašu vakaru, kad tiek sakārtota soma, saliktas paciņas suportam un pēc neilgiem rokdarbiem panākts, ka trases profils un plāns nokļūst numura otrā pusē. Tā man vienīgā lielā vilšanās par pasākuma organizāciju – nu kā var nebūt skaidra trases profila ar visiem KP uz numura? Stirnubuka garuma distancē tas tiešām nav būtiski, bet ne jau 101km garā piedzīvojumā uz padsmit stundām.

Pirms gulētiešanas ar Didzi un Spaidiju izdomājam Zilajam putniņam jaunus vārdus, kas skan apmēram šādi: “Vai tu mani šodien pabarosi, mīļo suportiņ? Bet, protams, es tevi pabarošu, mīļo skrējējiņ!” Paši, protams, esam bezgala lepni, un nekavējamies ar to dalīties neilgu brīdi pirms došanās uz autobusu. Nav nekāda pārsteiguma, ka šo dziesmas versiju dungoju lielu daļu skrējiena. Autobusā mazliet pacīnos ar miegu, jo gribu redzēt Monblāna tuneli, taču nekas ievērības cienīgs tas nav un lielu daļu neilgā brauciena pavadu pusmiegā. Drīz gan esam Courmayeur, kur jau ir nedaudz siltāks un var lēnām vilkt nost savilktās drēbes. Laiks ir labāks kā Francijas pusē, taču var nojaust, ka solītais lietus vēlāk pēcpusdienā varētu būt diezgan neizbēgams.

IMG_3074

Obligātais selfijs pirms starta

Neilgi pēc obligātā selfija dodamies uz startu. Cilvēku ir daudz, kopā ar Didzi un abiem Kristapiem sekojam norādēm, līdz vienā brīdī kāds brīvprātīgais mani pasauc un saka, ka elites skrējējiem ieeja starta koridorā ir citur. It kā jau zināju, ka tā vajadzētu būt, taču patīkams pārsteigums tāpat. Tā nu novēlu puišiem veiksmi un dodos uz savu koridoru, kur stāvu blakus Vaidas Žlabys un apkārt redzu vēl daudzas citas redzētas sejas. Jāsaka gan godīgi, ka ir nedaudz dīvaina sajūta būt pie elites, taču atgādinu sev, ka tāpat vien tur tikt nevar un esmu apņēmusies labi nostartēt.

Pēc visu trīs valstu himnām un Vangelis skaņdarba beidzot klāt ir tik ilgi gaidītais brīdis, kad var palaist garminu un sākt šo piedzīvojumu. Starts caur pilsētu ir skaists, taču cenšos emociju iespaidā nepārcensties. Drīz garām paskrien Didzis, pēc neilga laika trase jau ir izvedusi pa asfaltētu serpentīnu ārā no pilsētas un es vairāk eju nekā skrienu. Tad asfalts pārvēršas zemes ceļā, kas kļūst šaurāks un šaurāks. Jau pa gabalu var dzirdēt puišus, kas uzskaita, ar kādiem apaviem cilvēki skrien, taču jau drīz paliek tikai nūju skrapstoņa.

Cilvēku ir daudz, taka viena cilvēka platumā un dažās vietās izveidojas sastrēgumi. Varbūt tomēr vajadzēja sākumu veikt mazliet aktīvāk, lai vismaz daļai tiktu garām, kad vēl tas bija iespējams? Izdevība apdzīt parādās reti. Kad esam nonākuši klajākā vietā, priekšā ejošais puisis kādu brīdi vēro blakus takai augošās meža zemenes un pavisam drīz ļaujas to kārdinājumam, nokāpjot no takas un sākot mieloties. Pasmejos un kāpju tālāk. Var redzēt skrējēju čūsku tālu priekšā, taču ir skaidrs, ka tas ne tuvu nav viss pirmais kāpums.

Laiks iet ātri. Liekas, ka pulkstenis tik spēj pīkstēt, ka jāēd, taču augstummetri un kilometri vienīgie nevācās raiti. Ja sākumā par to nesatraucos, tad tagad gan sāk likties mazliet aizdomīgi, ka pirmajam posmam atvēlētā laika prognoze, kas parasti ir ļoti precīza, tuvojas beigām. Neliekas, ka slinkoju, kāpju, cik vien sparīgi spēju un nestājos, tomēr apdzīt nespēju un ir sajūta, ka vajadzētu būt labāk. Tam visam klāt vēl ir sākusi sāpēt kreisā roka, kas apgrūtina nūju lietošanu, bet īpaši nesatraucos, jo šis ir pats sākums un viss vēl ir priekšā.

Visbeidzot ir sasniegta virsotne. Domāju, ka kopā ar visu skrējēju masu smuki sākšu noskrējienu uz pirmo KP, taču bez piepūles skrienu viņiem garām kā stāvošiem un apdzenu desmitiem cilvēku. Šajā brīdī man ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas pirmajā kāpumā nav izdarīts pareizi, jo gluži vienkārši neesmu kopā ar sava līmeņa skrējējiem. Tā kā jūtos aizvien labāk, nospriežu, ka būšu sākusi pārāk piesardzīgi un tagad gan ir laiks sākt skriet.

Pirmais KP kā jau pirmais – mazliet haoss, kamēr saprotu, kādā secībā vislabāk tikt pie apelsīniem, kolas un ūdens. Itālija arī kā Itālija – netieku prom no KP pirms man nav piedāvāta kafija, no kuras gan itāļu brīvprātīgajai par lielu pārsteigumu atsakos. Es tomēr iepalieku minūtes četrdesmit, un ilga tusēšana KP nepalīdzēs.

2018_ccc_profil

CCC trases profils. Nogruvuma dēļ gan ir pamainīts posms no Vallorcine līdz La Flegere

Atmosfēra trasē ir bezgala pozitīva. Ir daudz tūristu, kas jau laicīgi atbrīvo ceļu un uzmundrina itin visus. Nu kā var nesmaidīt, ja sirms kungs draudzīgi uzsit pa plecu un ar burvīgu britu akcentu saka “You’re a legend!”? Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk. Nākamo posmu paveicu plānotajā laikā, arī splits līdz Arnouvaz ir gandrīz kā vajag. Tur esmu jau par 150 pozīcijām augstāk kā pirmajā KP. Lai arī apdzīt citus ir bezgala motivējoši, to darīt uz šauras takas gandrīz 20km ir nogurdinoši. Sākumā priecājos, ka pēc šī KP varēs kāpt, taču prieks ir īss, jo roka sāp, kāpt ir grūti un laiks kļūst aizvien vēsāks. Daudzi stājas un ģērbj jakas un pat bikses, bet es vēl turos, lai gan vējš pamatīgi saldē. Kāpiens jau tuvojas beigām, kad vējam pievienojas smidzeklis, un tad arī es apstājos, lai izķeksētu un uzvilktu jaku. Nav vērts riskēt ar nosalšanu knapi trešdaļā, un skats uz priekšu neliecina, ka laiks varētu uzlaboties. Kāpt galīgi nav viegli, gandrīz skumīgi pieveicu posmu, kur nūjas lietot nav atļauts, ko vēl skumīgāku padara fakts, ka no apkārtējiem esmu vienīgā, kas to ievēro. Ik pa laikam stājos, kas nav man raksturīgi šādos kāpumos.

Grand Col Ferret virsotnē ir sasniegta Šveice, taču šķiet, ka te neesam gaidīti. Priekšā ir viens liels mākonis, lietus un ļoti slikta redzamība. Ir auksti, rokas salst vien no tā, ka jātur nūjas, tāpēc ir patīkami beidzot sākt skriet un nedaudz sasilt. Atkal jūtos labi un droši, skrienu ātrāk par citiem un apdzenu, ko vien varu. Ja tuvāk virsotnei bija jāuzmanās no slideniem akmeņiem, tad, noskrienot zemāk, lielākas problēmas sagādā dubļi. Vienā brīdī attapos, turot abas nūjas vienā rokā, kamēr otrā ir želeja, ko cenšos apēst, tikmēr ar abām kājām diezgan nekontrolēti slīdu pa taku uz leju. Kornetu posms bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek te, jo te krītot vēl jāuzmanās no akmeņiem. No krišanas gan sanāk izvairīties, bet no nošmulēšanās gan nekādi.

Jo tuvāk esmu La Fouly (41km), jo lielāka kļūst taka, līdz vienā brīdī tas jau ir akmens šķembu ceļš gar upi. Par KP tuvumu liecina arī līdzjutēju pieaugums. Kārtējais britu tūrists uzsauc “Just don’t give up!”, un ņipri atbildu, ka nemaz negrasos to darīt. Nu jau jāskrien pa asfaltu, un sev par lielu prieku un pārsteigumu priekšā pie paša KP ieraugu Artūru Vadzi un vēl dažus latviešus. Tā kā pirmo reizi atbalsta komandu un kādu zināmu seju biju cerējusi ieraudzīt vien Champex-Lac pēc 14km, šis sasildīja vairāk kā KP telts, kurā drīz vien ieskrēju ļoti pacilātā noskaņojumā.

KP esmu samērā ātra. Divarpus minūtes, un dodos atpakaļ lietū, kas drīz mazliet pierimst. Trase ved pārsvarā uz leju, temps vietām ir pat zem 5min/km, ko uzturēt palīdz arī tas, ka ir atradusies vēl viena meitene, ar kuru vairākkārt maināmies pozīcijām, taču noskrējienos un pa taisni esmu veiklāka, tāpēc sanāk atrauties un uz diezgan ilgā asfalta posma, kas ved cauri mīlīgam šveiciešu ciematiņam, kur kafejnīcā ceļa malā sēž tūristi un atbalsta, skrienu lepnā vientulībā. Tas gan ir pārejošs prieks, jo kāpumā uz Champex-Lac esmu lēna. Joprojām sāp roka, līdz ar to kāpšana ar nūjām ir tāda samocīta, un arī bez tā kāpšana ir liels izaicinājums. Kontrasts manā ātrumā ir tik liels, ka pirms brīža apdzītā meitene mani panākot jautā, vai viss ir kārtībā. Nu it kā jau ir, bet tai pat laikā nav. Vēders liekas tāds jokains, bet drīz varēs tikt pie buljona, kas gan jau palīdzēs. Kāpju, ievēroju koka figūras, no kurām viena ļoti atgādina vāveri, noklausos cita skrējēja telefonsarunu ar mīļoto, kurai viņš stāsta, ka palikuši vien 45km un pēc sarunas sirsnīgi nolamājas.

Pa to laiku jau Champex-Lac ir klāt, starp līdzjutējiem vispirms sadzirdu un tad arī ieraugu Artūru, tomēr mani vairāk interesē KP un tajā sastopamā atbalsta komanda. Sākotnēji nebiju domājusi te ilgi uzturēties, bet pašsajūta vairs nav spīdoša un cenšos situāciju ar Inas palīdzību glābt. Divas porcijas buljona, vēl kola un apelsīni, papildināti želeju krājumi, atrādīts obligātais ekipējumu, zaļā pietura un varu doties tālāk.

Paēsts ir, laiks doties tālāk

Paēsts ir, laiks doties tālāk

Pirmie km pēc KP ir diezgan ātri un paiet raiti. Mani ir atradusi kompānija – kāds francūzis, kurš nerunā nevienā citā valodā, cenšas ar mani komunicēt, bet franču valoda ir tā, kurā varu pateikt tikai to, ka neesmu ēdusi septiņas dienas, kas šajā situācijā neder. Taču tāpat spējam vienoties, ka laiks ir tik nemīlīgs, ka nekas cits neatliek kā aktīvi skriet, lai nenosaltu. Es to arī daru, bet francūzim pat ar savām garajām kājām mans temps ir par ātru, un es attālinos. Taču drīz klāt ir kāpums uz La Giete, kur viss atkal apstājas. Nu netieku es augšā un viss. Mazu gabaliņu uzkāpju, tad jāatbalstās uz nūjām un jāatelpojas, kas tāda elsošana vien sanāk. Cenšos ieķerties astē tiem, kas mani apsteidz, tai skaitā tam pašam francūzim, bet nespēju turēt līdzi. Galīgi nejūtos savā ādā. Vēders arī jūtas aizvien sliktāk. Apēdu sāls tableti, pēc brīža ar mokām apēdu želeju, bet labāk tas neliek justies. Kļūst arī aizvien aukstāk, un sāku nopietni apsvērt zem lietus jakas uzvilkt silto kārtu. Šādi domājot par to, tieši cik auksti man ir, klāt ir kūts, kurā noskenē numuru un var sākt lejupceļu uz Trient. Skrienot ārā no kūts, gan es pamanos maigi ieskriet stenderē, taču par tādiem kā es ir padomāts un tā ir nopolsterēta, tāpēc tieku cauri vien ar pārsteigumu. Sevis novērtēšana par zemu šādās situācijās laikam būs kļuvusi jau par ieradumu.

Ja iepriekš noskrējieni bija tie, kur beidzot jutos labi un varēju vismaz nedaudz kompensēt kāpumos zaudēto, tad šoreiz arī te nekas labs nav. Vēders nav sajūsmā arī par kustību uz leju, kājas jau liek par sevi manīt pēc vairāk kā 10 stundām trasē, tā nu es klunkurēju uz leju un gaidu Trient, kur atkal būs KP un atbalsts, ko man šobrīd ļoti vajag. Lai gan apsteidzu daudzus no tiem, kas pagāja garām kāpumos, mans ātrums ne tuvu nav tāds, kādam te vajadzētu būt.

Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP

Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP

Beidzot arī Trient KP (72km). Te ierodos jau galīgi neomā. Uz Artūra un viņa kompānijas uzmundrinājumiem spēju vien vārgi reaģēt. KP tieku Kristapa aprūpē, kur kombinācijā ar ierasto buljons-kola-apelsīni maltīti apēdu arī želeju, ko neesmu spējusi dabūt iekšā visu noskrējienu, bet te kaut kā var kārtīgi paēst un pat želeja liekas garšīga. Uzlieku bandanu un lukturīti, jo ir astoņi vakarā un sāk strauji satumst. Pačīkstu, ka īpaši labi nav un dodos prom no KP. Pēdējā brīdī gan atceros, ka gribēju uzlikt pulksteni lādēties, taču labi, ka turpat ir Ina, kura palīdz šo jautājumu atrisināt. Tāpat priekšā ir kāpums, un kaut kāpēc ir sajūta, ka nekas labs tur nebūs un garmina uzmundrinošos kilometru laikus negribēsies redzēt.

Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu

Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu

Nokļūstot pie kalna sākuma, nogāzē jau var redzēt dažas vientuļas lampiņas, kurām drīz pievienojos arī es. Kāpums ir vēl briesmīgāks kā man likās. Atkal ir sācis līt, kas apgrūtina redzamību luktura gaismā, taka ir vienos dubļos un katrs solis slīd atpakaļ. Lai arī ar nūjām neiet ātri, bez tām es te negribētu būt. Mēģinu pierunāt sevi stāties tikai takas pagriezienos, bet ne vienmēr tas izdodas. Brīžam paspert 4 soļus pēc kārtas ir sasniegums. Ir kilometrs, kura veikšana prasīja 21 minūti, no kurām 4 esmu pavadījusi stāvot. Tas gan ir kilometrs, uz kuru ir 250 augstummetri, taču tas tik un tā ir skumji. Pēc skaņas kāds aiz muguras kāpj un vemj vienlaicīgi, un man ir jāsaņemas, lai KP apēsto paturētu pie sevis, jo zinu, ka uzņemtās kalorijas man ļoti noderēs. Galva sāp no luktura, un grūti atrast tādu pozīciju, kas būtu ērta. Lielākā motivācija saglabāt kustību uz priekšu ir aukstums, jo salst un es atkal domāju par siltām, sausām drēbēm.

Kāpju, kāpju un pēkšņi saprotu. Liekas, ka pār mani ir nākusi negaidīta atklāsme kādai ilgai problēmai. Puzles gabaliņi ir sastājušies pareizi, un tagad saprotu, ka tā ir augstuma slimība, ar ko esmu cīnījusies visu distanci. Tagad viss liekas tik pašsaprotami, visam ir loģisks izskaidrojums. Rodas gan nākamā problēma – ko darīt? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, lai sev palīdzētu, turpinu vien kustību uz priekšu.

Gandrīz nemanot jau ir piķa melna tumsa. Ātrums ir nekāds, tomēr kaut kādā brīdī var ieraudzīt gaismiņu augstāk, un no visas sirds ceru, ka tur ir Les Tseppes kontrolpunkts. Lai sevi motivētu, nolemju, ka nokļūstot tajā vietā, izņemšu no somas garminu, kas jau būs uzlādējies. Cerība attaisnojas, jo gaisma ir no KP, kur jaunieši cenšas saglābt telti, ko plosa vējš. Numurs noskenēts, izvelku garminu un vēl pēc dažiem savāktiem augstummetriem beidzot var sākt kustību uz leju.

Pirms CCC man tieši skriešana tumsā sagādāja vislielākās bažas, jo nekad nebiju to darījusi, bet pats pirmais treniņš Les Houches tika aizvadīts pa tumsu, kur notestēju savu lukturi un sapratu, ka ar tādu prožektoru skriešana naktī ir baudāma. Arī šobrīd tā ir baudāma, jo tas beidzot ir veids, kā sasildīties. Lai arī pašsajūta ne tuvu nav lieliska, mana teorija apstiprinās, ka, skrienot lejup, kļūst labāk. Taka drīz jau kļuvusi par platu slēpošanas trasi. Sajūtos mazliet labāk katru reizi, kad kādu apdzenu. Tuvojos Vallorcine KP (83km), kur saprotu, ka būs jāpieņem lēmums par turpināšanu. Laikam tāpēc, ka jūtos jau labāk, argumentēju sev, ka esmu ar visiem kāpumiem tikusi galā pat ar visu augstuma slimību, palicis tikai viens, es taču arī ar to agrāk vai vēlāk tikšu galā. Visticamāk jutīšos slikti, bet tas jau būs pierasts un sagaidāms stāvoklis.

Nokļūstot pilsētā, nevaru sagaidīt KP un savējos. Drīz jau dzirdu saucam savu vārdu, un tas uzmundrina. Šajā KP esmu Laumas apgādībā. Izstāstu par augstuma slimību un cenšos izklausīties pārliecināta, kad saku, ka pēdējos 18km spēšu pieveikt. Lauma liek vilkt nost lietus jaku, lai es tiktu pie sausas, kas gan jau būtu bijis prātīgi, bet man neko negribas, kur nu vēl pārģērbties, saņemos tikai kārtīgi paēst, jo lejā vēders neprotestē pret ēdienu un tas ir jāizmanto. Priecājos, uzzinot par Andra 6. vietu un to, ka Linda te bijusi jau sen, tās ir vismaz kādas labas ziņas. KP gan pametu negribīgi, taču ilgāka palikšana tur man nepalīdzēs ātrāk nokļūt Šamonī.

Sākumā ir jāveic garš, taisns posms gar dzelzceļa sliedēm, kas ir tālu pārredzams un skrienams, bet spēju tikai ātri soļot. Pavisam taisnās vietās pa asfaltu mazliet uzskrienu, bet nav ilgi jāgaida, līdz brīvprātīgie signalizē, ka jāskrien pāri ceļam un jāsāk kāpt.

Man liekas, ka esmu psiholoģiski gatava pēdējam kāpumam, bet smagi kļūdos. Lai arī zinu, ka tas nepalīdz, teleportējos daudz (tiem, kas nezina, tad teleportēties nozīmē stāvēt un ar pieri atbalstīties pret nūjām), taču pat atpūtas pauzes nemazina seklās elpošanas biežumu. Kad apstājos kādu palaist garām, bez nūjām nostāvēt taisni ir izaicinoši. Nesaprotu, kāda velna pēc esmu vispār pametusi Vallorcines KP, taču turpinu soli pa solim doties uz priekšu.

Gandrīz vai neticu, kad redzu taku sākam vest lejup. Tas nozīmē tikai to, ka pēc tam būs vēl vairāk jākāpj augšā, lai tiktu līdz Flegere. Nav gan laika par šo daudz pārdzīvot, jo taku ir grūti nosaukt par taku un vajag saņemties, lai te nenosistos. Visādu izmēru akmeņi un klints bluķi ir sakrituši kā nu kurš, pa vidu vēl koki un saknes, un skrējēji. Kaut kāda veiklība gan man vēl palikusi, un pat pamanos panākt un apdzīt dažus skrējējus. Vienīgā bīstamā epizode atgadās, kad starp akmeņiem iesprūst potīte, bet tieku cauri bez traumām.

Manas raizes piepildās, kad taka atkal ved uz augšu. Pēc brīža ir zīme, ka līdz Flegere ir 1h30min. Ieraugu un skaļi, sirsnīgi nolamājos. Garmins ir pirms brīža nopīkstējis jau trešo ēdienreizi pēc Vallorcines, kas nozīmē jau vairāk kā divas stundas kopš KP un bez ēšanas un vēl daudz līdz KP, kur diez vai tāpat varēšu ieēst, ņemot vērā, ka tas ir savu 1859m augstumā… Atcerējos podkāstu ar zviedru skrējēju Mimmi Kotka, kur viņa stāstīja, kā pagājušā gada TDS beigās ir turējusi rokā divas želejas un spējusi tās apēst tikai tad, kad bija trīs reizes sev skaļi teikusi “Mimmi, tev ir jāapēd želejas!”. Jūtos tāpat, taču iztieku bez skaļām sarunām ar sevi.

Pēc kāda laika jau esmu ārā no meža. Pēc seguma un apkārtnes varu nojaust, ka esmu uz slēpošanas trases, taču cerību par Flegere tuvumu mazina lukturu gaismas, ko var redzēt vēl tālu sev priekšā bez miņas no KP. Savā viegli dezorientētajā stāvoklī pa slēpošanas trasi kāpt ir vieglāk kā pa akmeņiem. Domājams, ka no skābekļa trūkuma elsas ir papildinājušas arī žāvas, kas ir ārkārtīgi interesanta kombinācija. Mani joprojām apdzen, bet tie visi ir tikai puiši. Varbūt kāpumā uz Les Tseppes redzēju kādu meiteni, bet īsti pārliecināta nebiju par pēdējo reizi, kad tas būtu noticis. Kur viņas visas ir un kas ar viņām ir noticis?

Kāpumam tomēr ir beigas, un esmu laimīga, kad redzu gaismu no KP. Nonākot tur, būs palicis tikai skriet uz leju. Ir skaidrs, ka neiekļaušos pat 17 stundās, bet finiša laiks jau kādu laiku mani nespēj uztraukt. Cilvēki KP ir gaužām jauki, es padzeros nedaudz kolu, lai vismaz man liktos, ka uzlaboju situāciju, un dodos atpakaļ aukstumā.

Pašā noskrējiena sākumā nākas sevi piebremzēt, kamēr kola sadraudzējas ar vēderu, pēc tam kustība jau notiek mazliet raitāka. Šis posms ir treniņā izskriets un zināms, kas palīdz apjaust, cik tālu ir līdz finišam un ko sagaidīt aiz nākamā līkuma. Nonāku Šamonī, un jau drīz ieraugu Spaidiju. Kā es šo brīdi gaidīju! Vēl tikai cauri klusai, naksnīgai pilsētai, lai beidzot ieraudzītu finiša arku. Pēc 17:09:26 apturu garminu. Biju cerējusi finišēt tai pat dienā, kad sāku skriet, bet sanāca gan citā dienā, gan mēnesī. Esmu 21. sieviete, kas ir sliktāk, kā biju tēmējusi, taču augstāk par 27. vietu, ar kuru esmu izlikta pēc reitinga starp startējušajām dāmām.

Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)

Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)

Ar nelabumu cīnījos vēl lielāko daļu nākamās dienas, kurā tika aktīvi nodarbināta google, lai saprastu, kā izvairīties un cīnīties ar augstuma slimību. Ir pāris idejas, ko atliks vien nākotnē notestēt. Vai esmu apmierināta? Noteikti nē, jo šis nav tas, kam biju gatavojusies. Taču ir jāizdara secinājumi un jāstrādā tālāk, lai labi noskrietu citās sacensībās. Ja kaut kur CCC vidū man likās, ka negribu šīs takas vairs redzēt, tad nebiju vēl finišējusi, kad jau zināju, ka nebūs nākamgad nekāda TDS, par ko biju runājusi pirms starta, bet atgriezīšos nokārtot rēķinus ar CCC. Man trase ļoti patika, un vēlos to izbaudīt labākā fiziskajā stāvoklī.

Liels paldies suporta komandai, kuras atbalsts bija zelta vērtē. Paldies Andrim par apjomīgo treniņplānu un sagatavošanu, tā pārliecība par saviem spēkiem nekur nepazudīs. Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi, priecājās par paveikto un gribēja dzirdēt, ko nozīmē noskriet 100km. Tieši jūsu labie vārdi ir tie, kas palīdzējuši no CCC paņemt to, kas ņemams, un vairāk atpakaļ neskatīties. Man ir milzīgs prieks par latviešu lieliskajiem sasniegumiem UTMB, un gribas domāt, ka tas ir vien sākums mūsējo panākumiem. Un, protams, esmu ļoti pateicīga savam ķermenim, ka otrajā dienā pēc CCC gribēju un varēju doties ar baudu patipināt un jau ļoti drīz atsākt kārtīgus treniņus. Kā nekā, tas ir pats, pats svarīgākais.

CCC 2018

Pirms

Par to, ka startēšu CCC izlemju jau pāris minūtes pēc tam, kad esmu finišējis 2017. gada CCC versiju. Esmu parādījis labu sniegumu, kā rezultātā esmu ticis pie 19. vietas. It kā nav slikti, tomēr apzinos, ka varu krietni labāk un vēlos to pierādīt. Sagatavošanās periodu mēģinu veidot līdzīgu kā pirms veiksmīgās Madeiras, bet ne viss iet kā plānots. Jūniju un jūliju, pēc tam, kad divreiz esmu izmežģījis potīti, pavadu pusklibs. Ļoti daudz treniņus neizlaižu, bet uz kārtīgām takām šī iemesla dēļ uzkāpju gaužām reti, un arī garie treniņi, pateicoties pamatīgam diskomfortam no ilgās slodzes, no plāna pazūd. Tad, kad potīti jau esmu saārstējis, sāpe pāriet uz pēdu, un šeit mani glābj tikai mana fizioterapeita Harija meistarība. Tikai piecas nedēļas pirms CCC beidzot varu teikt, ka varu trenēties uz 100% un mēģinu saglābt, ko vien spēju.

Līdzīgi kā pirms Madeiras, man ir paredzēti kontrolmači. Madeirai šim nolūkam kalpoja Parīzes Eco Trail, bet šoreiz tā vietā ir 60km skrējiens Montreux Trail Festival Šveicē. Šeit gūstu labu informāciju par to, kas jāuzlabo, jo 5 nedēļas pirms CCC ir skaidrs, ka esmu briesmīgā formā. Nākamās nedēļas cītīgi strādāju pie savām vājajām vietām un 3 nedēļas pirms CCC, 50km garajā Chudy Wawzryniec trasē Polijā,  esmu krietni labākā līmenī. Madeiras formu tā arī nesasniedzu. Vadoties pēc ātruma treniņiem, rēķinu, ka savas 10 minūtes uz 100km šobrīd esmu lēnāks tikai uz ātruma rēķina vien. Noteikti klāt vēl jārēķina kādas 10minūtes dēļ baiļu faktora, kas parādās noskrējienos, kur īpaši gribas taupīt potīti.  Kopā tas ir daudz, bet, ņemot vērā visas vasaras ķibeles un to, ka sezonas otrajā pusē nekad neesmu bijis ļoti spēcīgs, tie man ir apmierinoši zaudējumi – es tāpat esmu ciešami spēcīgs!

Šamonī krietnā grupā ierodamies sešas dienas pirms starta. Pie augstuma man šoreiz nav jāpierod, jo mēneša laikā divreiz esmu bijis kalnos un ar augstuma slimībām tiku galā jau Montrē. Neskatoties uz to, turpmākās dienas tiek pavadītas kalnos un, kā jau ierasts, plānotais atpūtas periods nav pārāk ar atpūtu bagāts. Regulāra kļūda, bet tūristu sevī nogalināt ir grūti.

Tūrists ar atbalsta komandu

Tūrists ar atbalsta komandu

Starta rītā jāceļās jau pirms sešiem. Paēdu putru un 6:30 jau sēžu autobusā, kas mani aizvedīs uz startu. Dažas minūtes pēc tam, kad autobuss ir sācis kustēties, es esmu glauni atlūzis un pamostos tikai tad, kad autobuss ir apstājies starta pilsētā Courmayeur, kas atrodās otrā Monblāna pusē. Ja es nebūtu skrējējs, es noteikti būtu profesionāls gulētājs. Sacensību pieredze šeit ir nākusi tikai par labu, esmu mierīgs un lieki enerģiju stresojot netērēju.

KP0 Courmayeur – KP1 Refuge Bertone 14.9km
Distance: 14.9km; augstummetri: 1490; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un ļoti stāva. Tad, kad kāpums pieveikts, pārsvarā vienkāršs noskrējiens līdz kontrolpunktam.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Min Qi 1:38:38 1. Min Qi 1:38:38
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54 2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54 2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
17. Andris Ronimoiss 1:50:26; +11:48 17. Andris Ronimoiss 0:50:26; +11:48
2017: 1:50:09 (+0:17) 2017: 1:50:09 (+0:17)

Starts tiek dots deviņos no rīta un, būdams viens no izliktajiem sportistiem, es varu startēt no pirmajām rindām. Visi UTMB starti ir īpaši un arī šis nav izņēmums. Negaidīti ciešais miegs, kas mani pārsteidza autobusā, ir aizstāts ar patīkamu satraukumu – esmu noskaņojies startam, un visapkārt skanošā mūzika mani patīkami uzlādē.

Pusstundu pirms starta

Pusstundu pirms starta

Pagājušajā gadā startā centos skriet ar ātrākajiem un vēlāk par to dārgi samaksāju. Šoreiz esmu nolēmis būt krietni vien prātīgāks un jau startā nolemju, ka pirmo kāpumu veikšu sev ērtā tempā. Viegli tas nenāk. Pirmais kilometrs ir praktiski taisns, un dalībnieki, kas vismaz 15 minūtes nīkuši aiz starta lentas, aiznesas kā sacensību suņi pakaļ dzelzs trusim. Sākoties kāpumam esmu labākajā gadījumā 100. vietā, bet zinu, ka tas nav uz ilgu laiku.

Pirmie kāpuma kilometri ir pa asfaltu. Šeit, lai arī lēnām, bet skrienu un pamazām apdzenu veselu virkni skrējēju. Ar apbrīnu vēroju dažu skrējēju optimismu. Tā, piemēram, pasmīnu par Ķīnas sportistu ātro startu. Izrādās – velti! Ķīniete, ko apdzenu tikai otrajā kilometrā vēlāk uzvar sieviešu konkurencē, bet ķīnietis, kurš jau no pirmajiem metriem visus pamet sev tālu aiz muguras, izcīna otro vietu. Tiklīdz nonākam mežā, un takas paliek nedaudz stāvākas, es pāreju soļos. Zinu, ka kāpums ir 10 kilometrus garš un sevī iekļauj 1500 augstuma metrus. Šaubos, ka pa visu jūniju kopā saskrēju 1500 augstuma metrus, tāpēc izturos pret kalnu ar pietāti.

Vienā brīdī man priekšā no meža izlien spāņu skrējējs Pau Capell. Viņu uzskatu par galveno sacensību favorītu. Nedaudz pārsteidz, ka Capell temps sakrīt ar manu rezervēto tempu, un pieņemu, ka arī viņam ir līdzīga taktika kā man. Atceros, ka pagājušajā gadā sacensību uzvarētājs amerikānis Hayden Hawks jeb kā mums viņu patīk saukt – Ūsa, arī kāpuma sākuma daļā nebija ne tuvu pirmajām vietām, bet beigās visus uzvarēja ar labu rezervi.

Kāpumam turpinoties, tas vidusdaļā sāk nedaudz iztaisnoties un viss bars (un man aiz muguras tiešām ir iespaidīgs bars) atkal var paskriet. Šeit jūtos nedaudz iemidzis. Esmu šo parādību novērojis jau Montrē un Polijā, kad sevi apzināti bremzēju. Ieeju tādā kā slinkuma kapsulā. It kā skrienu uz priekšu, bet bez liela azarta un bez sevis piespiešanas. Nav jau tā, ka man sacensību sākumā būtu vajadzīgs pārākais azarts, bet šāda vienaldzība nedaudz biedē. Neskatoties uz to, kājas pa taisni ripo labi, bet, tiklīdz ir kas tehniskāks vai trase ved uz leju, jūtu, ka nedaudz raustos. Lai arī potīte ir saārstēta, pshiloģiskais baiļu faktors vēl ir tepat.

Taisnais posms nav ļoti garš un drīz kāpums sākās pa īstam. Esam iznākuši klajumā un uz mirkli aizmirstu par sacensībām. Priekšā ir tik sasodīti skaists, saulē apspīdēts kalns, ka man gribas apstāties un palikt kādu laiku, lai uz to nemitīgi skatītos. To, protams, nedaru un, atgriežot skatienu atpakaļ uz trasi, labi redzu, ka pirmās vietas ir ļoti tālu priekšā, bet aiz manis vijas nebeidzama skrējēju virkne. No Capell esmu pat nedaudz atrāvies un turos grupiņā ar trīs spāņiem un kādu optimistisku vīru, kurš šajā stāvajā daļā mēģina skriet. Ideja skaista, ātrums tāds pats kā man ejot un finiša laiks prognozējami vājš.

Šajā daļā pirms gada, dēļ augstuma slimības, biju spiests pāris reizes apstāties, bet šoreiz man iet labāk. Lēnām savā tempā kāpju un pāris kilometrus vēlāk veiksmīgi sasniedzu virsotni. Šajā reizē šeit laika ņemšana netiek veikta, bet savā Suunto redzu, ka esmu bijis aptuveni minūti lēnāks kā pirms gada – viss pēc plāna!

Seko piecu kilometru noskrējiens. Viegls un tikai brīžiem tehnisks. Ja pirmajos mini noskrējienos raustījos, tad šeit tieku cauri bez problēmām. Ar riebumu atceros kā pirms gada man te visi skrēja garām. Tagad tā nenotiek un pēc ilgas pakaļdzīšanās es pat pamanos vienu skrējēju apdzīt. Labās sajūtas nenes lielu ieguvumu laika izteiksmē, un pirmo kontrolpunktu sasniedzu par 17 sekundēm lēnāk nekā pirms gada.

KP1 Refuge Bertone –  KP2 Refuge Bonatti 22.4km
Distance: 7.5km; augstummetri: 280; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Min Qi 2:16:11 1. Min Qi 0:37:33
2. Thomas Evans  2:25:42 +9:31 2. Marco De Gasperi 0:39:01; +1:28
3. Aurelien Collet 2:25:43; +9:32 3. Cody Reed 0:39:06; +1:33
13. Andris Ronimoiss 2:32:03; +15:52 14. Andris Ronimoiss 0:41:37; +4:03
2017: 2:34:43 (-2:40) 2017: 0:44:34 (-2:57)

Nākamie 7km ir pa ļoti miksētu apvidu. Visās taisnēs, noskrējienos un lēzenajos kāpumos cenšos skriet. Ar pēdējo iet diezgan viduvēji, bet augšā tieku. Jau izskrienot no kontrolpunkta, sev aiz muguras pusminūtes attālumā pamanu Capell un visu šo posmu no viņa cītīgi bēgu. Tehniskākās daļās un kāpumos viņš man strauji pievelk klāt, bet vieglākos etapos es viegli aizskrienu prom. Kopā mēs apdzenam vairākus skrējējus un arī nākamajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz kopā. Iepriekšēja gada rezultāts uzlabots par gandrīz trīs minūtēm. Trasē par to informācijas trūkst, un tāpēc liekas, ka praktiski neko neesmu uzlabojis. Pēc sajūtām liekas, ka esmu krietni labāks, bet izskatās, ka rezultāti to īsti neatspoguļo.

KP2 Refuge Bonatti –  KP3 Arnouvaz 27.5km
Distance: 5.1km; augstummetri: 120; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Min Qi 2:42:23 1. Min Qi 0:26:12
2. Marco De Gasperi  2:52:57 +10:34 2. Ivan Camps 0:26:41; +0:29
2. Thomas Evans 2:52:57; +10:34 3. Pau Capell  0:27:01; +0:49
12. Andris Ronimoiss 2:59:23; +17:00 7. Andris Ronimoiss 0:27:20; +1:08
2017: 3:08:34 (-9:11) 2017: 0:33:51 (-6:31)

Kamēr Capell un vēl daži skrējēji, kuri ir tuvu man aiz muguras, kontrolpunktā apstājas, es uz mielasta galdu pat nepaskatos. Tas ir plānots gājiens, jo esmu izrēķinājis, ka man ūdens pietiks līdz nākamajam kontrolpunktam Arnouvaz. Arī šis posms ir ar miksētu reljefu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien pret kalnu un es atkal daru visu, kas ir manos spēkos, lai nepārietu soļošanā. Posma beigu daļā ir neliels noskrējiens. Šeit esmu ļoti piesardzīgs. Pirms gada, pateicoties kādam fotogrāfam, kurš bija noslēpies aiz līkuma, es pamatīgi nokritu un šogad to noteikti nevēlos atkārtot. Vēsture atkārtojās tikai daļēji. Arī šajā reizē ir fotogrāfs, kas ir noslēpies aiz līkuma, bet es tādam pavērsienam esmu gatavs, un šoreiz viņam triks ar latvieša nobiedēšanu nesanāk.

Capell nemitīgi man turpina dzīties pakaļ un šoreiz, ieskrienot kontrolpunktā, viņš jau praktiski ir mani noķēris. Lai arī Capell patstāvīgā klātbūtne aiz muguras mani ir motivējusi kustēties ātrāk, kopumā tā ir briesmīga sajūta. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds tevi medī. Kāds, kurš objektīvi ir ātrāks par tevi. Sajūtas gluži kā tāda pelei, ar kuru kaķis pirms nāves vēl nedaudz parotaļājas, lai pēc tam aiznestu un noliktu uz saimnieka spilvena. Šī iemesla dēļ īpaši nepārdzīvoju, ka esmu noķerts, un klusībā ceru, ka kontrolpunktā es čammāšos ilgāk par viņu.

KP3 Arnouvaz –  KP4 Grand Col Ferret 32.1km
Distance: 4.6km; augstummetri: 740 Stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Min Qi 3:25:00 1. Marco De Gasperi 0:42:25
2. Marco De Gasperi  3:35:22 +10:22 2. Min Qi 0:42:37; +0:12
3. Cody Reed 3:36:30; +11:30 3. Cody Reed 0:43:15; +0:50
14. Andris Ronimoiss 3:47:18; +22:18 21. Andris Ronimoiss 0:47:55; +5:30
2017: 4:00:14 (-12:56) 2017: 0:51:40 (-3:45) *Kopā ar nākamo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.

Velti! Nemaz tik liels čamma neesmu un kontrolpunktu pametu ātrāk kā Capell un kāds viņa sabiedrotais. Priekšā ir liels kāpums, kura augšā mēs no Itālijas nonāksim Šveicē. Pirms gada, kritiena dēļ, es šeit biju ļoti dusmīgs un uzkāpu ātri, bet šogad man tik labi neiet. Jau pirmajā lielajā kāpumā pamanīju, ka šoreiz man stāvajos kāpumos iet grūti un tagad sanāk vēl sliktāk. Atmiņā uzaust visas reizes, kad sava slinkuma dēļ izlaidu VFS treniņus, arī Siguldas retā apmeklēšana ir jūtama. Sirds varētu labāk, bet kājas ne sūda nevelk. Labi, ka vismaz neesmu viens. Capell neiet īpaši labāk un, lai arī viņš mani beidzot ir apdzinis, nekur tālu viņš netiek.

Lēnām čāpojam. Šeit nu reiz ir tā riebīgā sajūta, kad tu apzinies, ka visi tevi tūlīt sāks apdzīt. Par laimi, realitātē tā nenotiek. Brīdī, kad esam sasnieguši kāpuma vidusdaļu un var redzēt krietnu gabaliņu atpakaļ, redzu, ka īsti sekotāju man nav – veiksmīgā kārtā esmu pirmajos 25 kilometros iekrājis labu pārsvaru.

Tuvojoties virsotnei, ir jācīnās ne tikai ar pašu kalnu, bet arī ar laikapstākļiem. Paliek arvien aukstāks, un nedaudz jūtu arī to, ka esmu gandrīz 2500m augstumā. Capell beidzot nedaudz atraujas, bet es varonīgi turpinu savu ceļu cauri miglai. Dusmojos uz sevi, ka neesmu paņemis līdzi rociņas jeb slīvus. Tagad viņi izcili noderētu, jo kurtku pāris minūšu dēļ vilkt netaisos.

Tiklīdz esmu sasniedzis virsotni, saprotu, ka viss nelaiks, ko pieredzēju pēdējos kilometros, ir nieks. Šeit ir reāli briesmīgi! Neapskaužu trases tiesnešus. Vējš, mākonis un slapjums. Ļauju sevi ātri noskenēt un steigšus laižos prom.

KP4 Grand Col Ferret –  KP5 La Fouly 41.7km
Distance: 9.6km; augstummetri: 55; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Min Qi 4:11:15 1. Marco De Gasperi  0:43:53
2. Marco De Gasperi  4:19:15 +8:00 2. Pau Capell 0:45:22; +1:29
3. Thomas Evans 4:24:50; +13:35 3. Thomas Evans  0:45:23; +1:30
13. Andris Ronimoiss 4:35:51; +24:36 9. Andris Ronimoiss 0:48:33; +4:40
2017: 4:44:34 (-8:43) 2017: 0:44:20 (+4:13) *Kopā ar iepriekšējo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.

Paiet laiks kamēr man sāk atkal palikt silti. Paskatoties uz rokām, redzu, ka uz ādas ir izveidojušās tādas kā ūdens piles. Skaidrs, ka siltumu viņas nesniedz, un drebinādamies skrienu lejā. Par laimi noskrējiens ir vienkāršs, un ātri vien izdodas tikt arvien tuvāk jūras līmenim – tas palīdz.

Ik pa laikam mani pārsteidz bariņi tūristu, kas satinušies mēteļos kuļas cauri miglai. Kāda velna pēc lai kāds šādos laikapstākļos līstu ārā no mājas? Lielākā daļa slāj nokārtām galvām un neliekas par mani ne zinis, bet daži ir tik azartiski, ka jautriem uzmundrinājumiem mani sveic. Pilnīgi idiņi! Kāds no šiem idiņiem franciski man izstāsta, kurā pozīcijā es atrodos. Skaidrs, ka manas franču valodas zināšanas labākajā gadījumā ir vājas, bet šķiet, ka saklausu franču 20. Pēc mirkļa kāds cits līdzjutējs, nu jau angliski, apstiprina manu hipotēzi. Izklausās ļoti ticami, jo pirmajā kalnā man priekšā bija padaudz skrējēju.

Noskrējienam turpinoties, ar nepatiku secinu, ka uz kāju pirkstiem ir izveidojušās dažas tulznas. Iespējams, pie vainas tas, ka apavus, kas man ir kājās, esmu uzvilcis vien divreiz, bet, spriežot pēc tulznu atrašanās vietas, vairāk gribas vainot nepareizo zeķu izvēli (tik garā skrējienā vienmēr vajadzētu vilkt jaunas). Par apaviem te ir jāveido neliela atkāpe. Pēc tam, kad man sanāca ķibeles ar potīti (abas reizes ar asfalta apaviem), es izlēmu, ka taku skrējienos kādu laiku vilkšu jau stipri nonēsātos Inov8 apavus. Šādi es diezgan garantēti zaudēju daļu no labās saķeres, bet nonēsātais protektors nozīmē to, ka mana pēda ir vēl tuvāk zemei un potenciāli vēl mazāka iespēja pagriezt potīti. Neskatoties uz to, čemodānā līdzi esmu ielicis pilnīgi jaunus Inov8 x-Talon 225, kurus trīs dienas pirms starta iemēģinu un man tik ļoti patīk jauno apava saķere, ka dienu pirms starta izlemju skriet jaunajos, bet neienēsātajos apavos. Dažas tulznas, bet kopumā ar lēmumu esmu 100% apmierināts. Joprojām gana stabili, bet bez liekas slidināšanās.

Tulznas rada diskomfortu, bet tā ir lieta, ko vienmēr esmu mācējis ignorēt. Brūces laizīšu pēc finiša, bet tagad ir jāskrien. Ticis ārā no mākoņa, skrienu arvien ātrāk. Ja kalna augšā vēl ir sajūta, ka kāds mani varētu apdzīt, tad tuvojoties La Fouly jau sāk likties, ka kādu apdzīt varētu es un tā arī gandrīz notiek. Jau pavisam tuvu pilsētai ieraugu sev priekšā divus skrējējus un zinot, ka nākamajā kontrolpunktā mani sagaidīs atbalsta komanda un līdzjutēji, paaugstinu tempu, lai viņus noķertu.

Izdaru to tikai pirms paša kontrolpunkta, kuram tuvojoties gandrīz apraudos, jo jau pa gabalu ieraugu Latvijas karogu. Atbalsts tik garos skrējienos vienmēr ir zelta vērtē. Viens no diviem priekšā esošajiem skrējējiem jau uzreiz paziņo, ka viņš izstājās, bet otrs, lai arī ir krietni dzīvīgāks, kontrolpunktā čammājās ilgāk par mani. Šeit atbalsta komanda palīdzēt vēl nevar, tāpēc ātri padzeros kolu, apēdu dažus apelsīnus, uzpildu ūdeni, pie reizes nomazgāju arī seju un pēc mirkļa jau esmu prom. Zinu, ka atbalsta komandai Šveicē ar internetu ir problēmas, tāpēc viņiem pat neuzbāžos ar jautājumiem par to, kurā vietā es esmu. It kā jau tāpat zinu – 18. vieta.

KP5 La Fouly-  KP6 Champex Lac 55.6km
Distance: 13.9km; augstummetri: 530; Ļoti garš un pārsvarā viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts un ne pārāk garš kāpums.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Min Qi 5:26:44 1. Marco De Gasperi  1:11:52
2. Marco De Gasperi  5:31:07; +4:23 2. Pau Capell 1:14:44; +2:52
3. Thomas Evans 5:43:05; +16:21 3. Min Qi 1:15:29; +3:37
11. Andris Ronimoiss 5:56:54; +30:10 9. Andris Ronimoiss 1:21:03; +9:11
2017: 6:01:50 (-4:56) 2017: 1:17:16 (+3:47) *Mainīta trase salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Nākamais etaps ir salīdzinoši garš un man pārsvarā nezināms. Pirms gada šis posms bija jāskrien lejā pa lēzenu kalnu un pa asfaltu. Toreiz astoņu kilometru laikā vidējais temps turējās ap 3:50min/km, bet šogad tik ātri nesanāk. Jāskrien ir pa takām un, lai arī pārsvarā noskrējiens nav sarežģīts, tas tik ātri nesanāk. Papildus tam ir arī daži mazie kāpumiņi, kur vidējais temps sabojājas pavisam. No taku skriešanas viedokļa šis mašruts ir krietni foršāks, bet viens no maniem pamatmērķiem ir uzlabot iepriekšējā gada rezultātu un šādi neparedzēti palēninājumi manas izredzes samazina.

Nevarētu teikt, ka jūtos ļoti lieliski. It kā skrienu, it kā nekas nesāp, it kā nav nelabi un tomēr nekustos tādā intensitātē kā gribētos. Jau kopš Arnavouz īsti labu sniegumu neesmu rādījis un līdzīgi nīkuļojot arī turpinu. Laikam jau baigi neesmu sajūsmā par savu 18. pozīciju, jo neizskatās, ka priekšā esošie ļaus sevi viegli noķert. Tikai noskrējiena beigu fāzē nedaudz atdzīvojos. Cauri lietum, kurš pēdējos kilometros pieņēmies spēkā, priekšā sev beidzot ieraugu vēl kādu skrējēju. Cītīgi dzenos pakaļ un strauji viņam tuvojos, bet noskrējienam pienāk gals, atkal ir jākāpj, un mans potenciālais upuris šoreiz veiksmīgi izglābjās.

Kāpums uz Champex Lac nav ne garš, ne grūts. Pa ceļam mežā var atrast dažādu koka zvēru statujas. Pēc finiša visi lielās, ko katrs redzējis, bet es atceros tikai ezi. Brīdī, kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, satieku Edgaru no savas atbalsta komandas. Šoreiz man tajā ir divi cilvēki. Edgars ir uzmundrinātājs un informācijas nodevējs pirms un pēc kontrolpunkta, bet Leldes galvenais uzdevums ir par mani rūpēties kontrolpunktā.

Parunājam ar Edgaru un es pie sevis norūcu par to, ka tas čalis man priekšā te noteikti skrēja. Edgars to nenoliedz, bet optimistiski man saka, ka tas tikai tāpēc, ka viņam ir nūjas. It kā tas man kaut kādā veidā varētu palīdzēt. Apjautājos par to, kurā vietā es esmu, un saņemu atbildi, ka esmu vienpadsmitais. Neticīgi uz Edgaru paskatos, pārjautāju un pēc tam, kad saņemu tādu pašu atbildi, pie sevis norūcu: “Diez, kur visi palika?”

Izrādās, ka nevienu brīdi neesmu bijis 20. vai 18. vietā, un tas manu cīņassparu nedaudz atdzīvina. Kontrolpunktā, lai arī apsēžos, rīkojos ātri un efektīvi. Lelde pēc tam, kad es La Fouly esmu pateicis, ka man ir auksti, ir atradusi plānus cimdus, un es tos ar prieku pieņemu. Divās minūtēs apēdu daudz. Krūzīte ar buljonu, dažas apelsīnu šķēles, gandrīz pudele kolas, tāpat arī uzņemu sāli un citus elektrolītus. Dodoties prom, vēl jāiziet ekipējuma pārbaude, bet šeit esmu pārsteidzoši ātrs un efektīvs un pamanos pakāpties uz 10. pozīciju.

KP6 Champex Lac – KP7 La Giete 67.4km
Distance: 11.8km; augstummetri: 1080; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Min Qi 6:52:10 1. Pau Capell 1:18:30
2. Marco De Gasperi  6:54:42; +2:32 2. Thomas Evans 1:21:46; +3:16
3. Thomas Evans 7:04:51; +12:41 3. Marco De Gasperi   1:23:35; +5:05
7. Andris Ronimoiss 7:22:25; +30:15 5. Andris Ronimoiss 1:25:31; +7:01
2017: 7:33:22 (-10:57) 2017: 1:31:32 (-6:01)

Kontrolpunktu pametu lamājoties un Edgaram prasu, kas pie velna tie par sieviešu cimdiem? Kaut kā rokās uzmoku, bet teikt, ka der, īsti nevar. Ātri vien lamāties uz ko vairs nav. Edgars līdzi skriet man nevar, un palieku viens. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Pavisam drīz priekšā ieraugu vēl vienu skrējēju un mirkli vēlāk esmu jau 9.vietā. Sākumā nekur tālu neatraujos ne no tikko apdzītā skrējēja, ne no skrējēja, ko apsteidzu pie ekipējuma pārbaudes. Abi tepat vien ir, bet tad sākas noskrējiens, un es glauni no abiem atraujos, tiesa, ne uz ilgu laiku.

Mirklī vēlāk esmu spiests piebremzēt. Kontrolpunktā esmu tik cītīgi ēdis un dzēris, ka tagad sāk durst sānā. Sasodītais amatieris! Elpoju dziļi, nometu tempu, elpoju dziļi, elpoju dziļi, elpoju dziļi! Sūdu būšana, ne velna nepalīdz! Apstājos! Stāvu un blisinos apkārt un ar rūcienu pavadu abus tikko apdzītos skrējējus, kas apvaicājoties, vai man viss kārtībā, pazūd aiz līkuma. Pamēģinu atkal skriet, bet joprojām dur. Stāvu! Sūdu, sūdu būšana! Pat čurāt nevajag, vismaz kaut ko lietderīgu varētu darīt.

Pēc mirkļa krīze ir galā. Lai arī vairs ne tik ātri, bet uz priekšu tieku. Perimetrs aiz muguras ir tīrs, bet arī priekšā vairs nevienu nemana. Beidzoties noskrējienam pat esmu laimīgs. Augšup man šī kaite netraucēs.

Šo kāpumu no iepriekšējā gada atceros nelabprāt. Daudzās vietās tas ir skrienams, bet pirms gada man tas sanāca gaužām vāji. Šogad ir labāk. Nav tā, ka kalniņos lidoju, bet vismaz neesmu nožēlojams. Vientulība ir sasniegusi maksimālo līmeni. Šajā kāpumā ir gaužām maz līdzjutēju un arī skrējējus nekur nemana. Cītīgi kāpju, līdz satieku vīru, kurš man paziņo, ka es esmu devītajā vietā. Kur pie velna visi šodien paliek? Vai tuvumā ir kāds milzu lācis, kam garšo skrējēji, un viņš tos pa vienam nolasa no trases? Ne visai noticu, bet pāris kilometrus tālāk ir vēl nākamais pārsteigums. Lietū un mākonī stāv vientuļš vīrs, kurš mani uzmundrina latviski. Paceļu galvu un satieku Ivo, ar kuru uz Monblānu kopā devos pirms gada. Viņam ir vēl trakāki jaunumi. Es esot septītais un tepat pavisam tuvu priekšā ir divi skrējēji. Neticu vēl vairāk un izrādās – pamatoti. Septītais es tiešām esmu, bet tikai pēc tam, kad apsteidzu abus priekšā esošos censoņus.

La Giete kontrolpunktā, kas izveidots govju kūtī, ieskrienu ar cerību par kolu, pie kuras šeit varēja tikt pirms gada, bet puiši tikai noskanē manu numuru un nekādus labumus nepiedāvā. Pārāk neskumstu, nākamais konktrolpunkts nav tālu, un es esmu septītais. Tas nav slikti, galīgi nav slikti!

KP7 La Giete – KP8 Trient 72.2km
Distance: 4.9km; augstummetri: 50;  Noskrējiens, pārsvarā vienkāršs
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Min Qi 7:17:44 1. Pau Capell 0:23:38
2. Marco De Gasperi  7:18:51; +1:07 2. Thomas Evans  0:23:46; +0:08
3. Pau Capell 7:28:31; +10:47 3. Marco De Gasperi 0:24:09; +0:31
7. Andris Ronimoiss 7:47:53; +30:09 5. Andris Ronimoiss 0:25:28; +1:50
2017: 8:03:01 (-15:08) 2017: 0:29:39 (-4:11)

Noskrējienā esmu pārlaimīgs. Ja līdz šim likās, ka nedaudz nesanāk, tad šeit ir sajūta, ka sanāk viss. Jo tālāk skrienu, jo labāk jūtos. Fantastiskas sajūtas! Pašam liekas, ka lidoju un, ja man kāds tajā brīdī pieskrietu klāt un jautātu, vai es varu noskriet vēl piecdesmit ekstra kilometrus, es teiktu jā. Es skaļi smietos, jautri uzsistu tikko pieskrējušajam cilvēka uz pleca un droši teiktu jā! Jūtos tik lieliski, ka pieci kilometri paskrien nemanot, ieskrienu civilizācijā un esmu gatavs, lai mani apkalpo, bet pagaidi… Te nemaz nav konktrolpunkta! Kaut kāds viltus miests! Nekas! Manu možo garu nekas nevar salauzt. Pa ceļam pie Hoka komandas noskaidroju, ka patiešam esmu septītais, un jautrā balsī novēlu viņiem visiem jauku dienu. Ir sajūta, ko es nekad negribu pazaudēt, sajūta, kuras dēļ esmu skrējis visus šos gadus. Jūtos kā dievs – mani nekas nespēs apturēt!

Drīz jau ir arī kontrolpunkts. Zinu, jo jau pa gabalu dzirdu Edgara uzmundrinājumus. Viņš man mēģina paskriet līdzi, bet es uzkāpinu tempu, izmetu kādu nejauku joku un aizdzenu viņu prom – skriet līdzi nav atļauts! Kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, Edgars atkal ir priekšā un kopā ar viņu ir man nepazīstami cilvēki, kurus viņš ir pierunājis, lai mani aktīvi atbalsta. Patīkamas sajūtas.

Kontrolpunktā nemaz neapsēžos. Šoreiz cenšos nepārdozēt ar kolu un buljonu, bet tāpat uzņemu visu nepieciešamo. Jau pametot kontrolpunktu, no Edgara uzzinu, ka piektā un sestā vieta esot vien 4-5 minūšu attālumā. Nav maz, bet ja es turpināšu justies kā šobrīd, noteikti sadeldējama atstarpe. Saņemu vēl pēdējos uzmundrinājumus no līdzjutējiem un metos atpakaļ trasē.

KP8 Trient – KP9 Les Tseppes 76.0km
Distance: 3.7km; augstummetri: 650; Sākumā nedaudz taisne, pēc tam stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Min Qi 8:00:24 1. Pau Capell 0:42:00
2. Marco De Gasperi  8:03:25; +3:01 2.  Min Qi 0:42:40; +0:40
3. Pau Capell 8:10:31; +10:07 3.  Germain Grangier 0:43:28; +1:28
7. Andris Ronimoiss 8:31:36; +31:12 4. Andris Ronimoiss 0:43:43; +1:43
2017: 8:46:35 (-14:59) 2017: 0:43:34 (+0:09) *Izmainīta trase, par apmēram 400m garāka.

Jau pavisam drīz pēc kontrolpunkta pamanu, ka trase ir nedaudz izmainīta. Tā vietā, lai uzreiz sāktu kāpumu, pirmais kilometrs ir taisns. It kā! Patiesībā tas visu laiku iet nedaudz pret kalnu un, lai arī vizuāli to tā baigi nevar pamanīt, kājas to jūt un diezgan cītīgi bļauj, lai es pārtraucu skriet. Neklausos un noturu diezgan atzīstamu tempu. Brīdī, kad sasniedzu taisnes beigas, jau pa gabalu redzu kāpumu, bet uz tā divus skrējējus. Rēķinu, ka joprojām savas 4-5 minūtes atpalieku, bet prieks, ka tepat vien viņi ir.

Kāpums ir skarbs. Tas ir apmēram 2.5km garš, bet pārsvarā ļoti stāvs. Viss labais noskaņojums lēnām pazūd, un es mīcos augšā. Galīgi nav pārliecības, ka ķeru rokā priekšā esošos, tajā pašā laikā ne visai ticu, ka viņi varētu pārvietoties īpaši ātrāk. Viens no kilometriem nopīkst tikai pēc 18 minūšu pavadīšanas tajā un ir lēnākais visā skrējienā.

Kontrolpunktu, kas ir apmēram 100 augstummetrus pirms virsotnes, sasniedzu bez papildus problēmām. Īsi pirms kontrolpunkta, kas patiesībā ir daži kurtkās satinušies francūži bez neviena garduma skrējējiem, apēdu kārtējo Isostar želeju. Kontrolpunktā pamanu zīmi, ka līdz Vallorcine, kur man pēdējo reizi varēs palīdzēt atbalsta komanda, ir 5 kilometri. Zinu, ka pārsvarā tie būs lejup, līdz ar to uzreiz izrēķinu, ka vajadzētu pusstundā iekļauties un attiecīgi arī nākamo ēdienreizi ieplānoju tur.

KP9 Les Tseppes  – KP10 Vallorcine 83.2km
Distance: 7.2km; augstummetri: 145; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš noskrējiens. Sākumā pa šauru taku, pēc tam pa ceļu.
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Min Qi 8:41:20 1.  Thomas Evans 0:36:35
2. Marco De Gasperi  8:44:53; +3:33 2.  Pau Capell 0:38:18; +1:43
3. Pau Capell 8:48:49; +7:29 3. Min Qi 0:40:56; +4:21
7. Andris Ronimoiss 9:14:30; +33:10 8. Andris Ronimoiss 0:42:54; +6:19
2017: 9:32:07 (-17:37) 2017: 0:45:32 (-2:38)

Tā ir kļūda! Rupja, rupja kļūda! Sākumā viss ir labi. Kāpums paliek lēzenāks un lai arī es neskrienu, pārvietojos cienījamā ātrumā. Arī lejā iet normāli. Raiti sāku noskrējienu un, lai arī pilnu ātrumu šaurajā takā nevaru attīstīt, pārvietojos gana ātri. Paiet pusstunda. Kontrolpunktu nekur nemana. Lai arī ir neliela bada sajūta, nolemju sagaidīt kontrolpunktu. Paiet vēl piecas minūtes. Bada sajūta sāk palikt lielāka. Spītīgi gaidu kontrolpunktu. Un tad paiet vēl piecas minūtes. Zinu, ka esmu pavisam tuvu pilsētai, bet bads ir tik liels, ka beidzot apēdu Isostar želeju.

Par vēlu! Satieku Edgaru un, ja iepriekšējā reizē biju jautrs un šaudījos ar jokiem, tad tagad nokārtu galvu velkos. Kontrolpunkts ir redzams, ir taisne, bet es paskriet nevaru. Edgars mani uzmundrina, bet vienīgā lieta, kas mani interesē, cik tālu aiz muguras man ir citi skrējēji?

“Vajadzīgs restarts!”, ir mani pirmie vārdi ko saku Leldei brīdī, kad ieeju kontrolpunktā. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais veids kā es varu noturēties desmitniekā ir kārtīgi paēdot. Vienīgais veids, kā es varu pakāpties kādu vietu augstāk, ir kārtīgi paēdot. Skaidrs, ka zaudētās minūtes ēdot būs grūti atgūt, bet citas izvēles nav.

Nakamajās četrās minūtēs intensīvi ēdu. Krūze buljona, gandrīz visa kolas pudele, vairākas apelsīna šķēles, šokolāde, mini Snickers, arbūzs. Vienā brīdī Edgars, kurš kontrolpunktā nākt nevar un stāv aiz lentas, man bļauj, ka no mana pārsvara palikušas vien 5 minūtes. Liekas, ka kontrolpunktā esmu jau mūžību. Vēl nedaudz pārtikas, buča no Leldes, un dodos pretī pēdējiem 18 kilometriem.

KP10 Vallorcine – KP11 Tre Le Champs 87.7km
Distance: 4.5km; augstummetri: 204; Lēzens kāpums
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Min Qi 9:09:46 1.  Thomas Evans 0:24:20
2. Thomas Evans 9:13:29; +3:43 2.  Pau Capell 0:27:15; +2:55
3. Pau Capell 9:16:04; +6:18 3. Min Qi 0:28:26; +4:06
7. Andris Ronimoiss 9:46:00; +36:14 14. Andris Ronimoiss 0:31:30; +7:10
2017: 10:03:02 (-17:02) 2017: 0:30:55 (+0:35)

Turpmākie kilometri ir nožēlojami. Imitēju skriešanu, bet ātrāk par 6min/km ne visai sanāk. Viss šis posms ir pret kalnu, bet tas ir tik lēzens, ka iešana nav attaisnojama. Neskatoties uz to, ik pa laikam soļoju. Un skatos atpakaļ! Liekas, ka esmu tik lēns, ka mani kuru katru mirkli kāds noķers, bet tur nevienu nemana. Nosūtu Leldei īsziņu. Man interesē, cik tālu no manis ir astotā, devītā, desmitā un vienpadsmitā vieta. Tas, kas notiek priekšā, mani nesatrauc, bet par top 10 esmu gatavs cīnīties līdz krišanai.

KP11 Tre Le Champs – KP12 Flegere 94.1km
Distance: 6.4km; augstummetri: 750; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Thomas Evans 10:13:48 1.  Thomas Evans 1:00:19
2. Min Qi 10:14:00; +0:12 2.  Pau Capell 1:03:05; +2:46
3. Pau Capell  10:19:09; +5:21 3. Andris Ronimoiss 1:04:06; +3:47
6. Andris Ronimoiss 10:50:06; +36:18
2017: 11:11:18 (-21:12) 2017: 1:08:16 (-4:10)

Saņemu ziņu, ka pārsvars ir deviņas minūtes. Neskatoties uz savu pamatīgo vājuma brīdi, neesmu pārāk zaudējis pozīcijas. Esmu ļoti priecīgs, ka ir sācies kāpums. Zinu, ka šeit es tik daudz vairs nezaudēšu, jo tie, kas man ir aiz muguras, arī visticamāk nebūs īpaši ātri. Cītīgi kāpju un skaitu atlikušos kilometrus. Zinu, ka pēdējos 7 kilometrus būs noskrējiens un salīdzinoši viegli. Tas nozīmē, ka man ir palikuši tikai seši grūti kilometri. Tas neizklausās nemaz tik slikti.

Jūtos nedaudz atguvies un sapņoju par Fantu. Ne par parasto, bet meža ogu. Nosūtu Leldei īsziņu, lai finišā mani gaida ar Fantu. Gribu uzrakstīt, lai sagādā man visus Fantu veidus, ko vien viņi var atrast, bet tas ir pārāk garš teksts, un man diemžēl ir jānodarbojas ar kāpšanu nevis ar īsziņu rakstīšanu.

Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu kāpis, nonāku pie paša tehniskākā noskrējiena visā trasē. Skrienu, cik vien saknes, akmeņi un citi šķēršļi ļauj. Izskatās, ka te kaut kas ir uzsprādzis. Nezinu, kā šo vietu sauc, bet, ierakstot google vārdu randoms, noteikti varētu atrast šīs vietas bildi. Pilnīgas šausmas!

Tehniskā daļa nav ilga un brīdī, kad esmu ar to ticis galā, cauri krūmiem ieraugu sev priekšā skrējēju. Vienīgais vārds, kas pamet manu muti ir “bļin!” Nepietiek ar to, ka man ir grūti, man vēl būs jācīnās par sesto vietu.

Nākamajos kilometros cītīgi ķeru rokā priekšā esošo skrējēju un dažus kilometrus pirms kontrolpunkta esmu nonācis sestajā pozīcijā. Tiklīdz tieku garām, mēģinu atrauties un brīdī, kad esmu uz slēpošanas kalna, kur var redzēt tālu gan priekšā, gan aizmugurē, redzu, ka mans pārsvars ir pietiekami ievērojams. Jau pavisam tuvu kontrolpunktam, arī priekšā, caur krēslu, pamanu skrējēju. Viņš ir pāris līkumus augstāk un, lai arī liekas tuvu, patiesībā ir vairāku minūšu attālumā.

Jau pirms nonāku pēdējā kontrolpunktā, zinu, ka apstāšos, lai padzertos kolu. Pirms gada šīs vēlmes dēļ zaudēju divas pozīcijas, bet vienalga esmu gatavs riskēt. Tā man būs tāda Monblāna tradīcija. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, šoreiz sagatavojos labāk. Jau ieskrienot kontrolpunktā, man ir gatava pudele. Ātri pats tajā ieleju kolu un steidzīgi skrienu prom. Mērķis ir pamest kontrolpunktu pirms tur ierodās tikko apdzītais skrējējs, un tas man veiksmīgi izdodas.

KP12 Flegere – KP13 Chamonix 100.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1. Thomas Evans 10:44:32 1.  Thomas Evans 0:30:44
2. Min Qi 10:50:07; +5:35 2.  Pau Capell 0:33:17; +2:33
3. Pau Capell  10:52:26; +7:54 3. Andris Ronimoiss 0:35:31; +4:47
6. Andris Ronimoiss 11:25:37; +41:05
2017: 11:52:25 (-26:48) 2017: 0:41:07 (-5:36)

Tiklīdz esmu ārā no kontrolpunkta, no somas sāna kabatas izvelku lukturi. Arī šeit ir progress, pirms gada tas bija jāvelk ārā no somas lielā nodalījuma, bet šoreiz jau pirms starta ar Leldi ir atrunāts, ka viņa Vallorcine kontrolpunktā to izdarīs manā vietā. Lukturi galvā nelieku, bet nesu rokās. Ir tikai neliela krēsla un līdz finišam ir nedaudz vairāk par pusstundu, turklāt es baidos, ka līdzīgi kā pirms gada būs migla, un tad lukturis tāpat būs jāpārvieto atpakaļ uz roku.

Noskrējiena augšdaļa ir nedaudz riebīga, bet nav jau arī tā, ka ir briesmīgi tehniska. Mežā izmantoju lukturi, bet tur, kur ir kāds klajumiņš, lukturi griežu prom. Krēslas un rītausmas laikā luktura gaismā ir visgrūtāk skriet un tāpēc cenšos, cik iespējams, izmantot savu acu spēku.

Noskrējiens paiet bez lieliem sarežģījumiem. Aiz muguras nevienu nemanu, bet priekšā, lai cik ļoti es arī necenstos noķert piekto vietu, arī neviena nav. Brīdī, kad jau esmu pilsētā un satieku Edgaru, uzzinu, ka priekšā esošais skrējējs ir 4 minūšu attālumā. Tālu, bet es atslābt nevaru, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu man kāds ir aiz muguras.

Lietainajā Šamonī cenšos skriet pēc iespējas ātrāk. Negribu zaudēt nevienu lieku sekundi, jo nekad nevar zināt, vai man tās nebūs nepieciešamas reitingam. Tikai tad, kad esmu jau finiša taisnē nedaudz atslābstu. 11:25:37 ir mans finiša laiks. Līdz pirmajam trijniekam tālu, bet ceturtā un piektā vieta vien dažu minūšu attālumā.

Pēc finiša

Pēc finiša


Pēc

Daudzi pēc finiša man ir vaicājuši, vai esmu apmierināts ar savu sniegumu, un brīdī, kad tiek uzdots jautājums, var just kādas ir bijušas ekspektācijas no šī cilvēka. Vieni apsveic, bet citi mierina, ka būs labākas reizes. Kā ir patiesībā? Kaut kā tā arī ir. Es esmu priecīgs ar sasniegto rezultātu, bet nedaudz sarūgtināts par uzturā pieļauto kļūdu un attiecīgi trasē atstāto piekto vai iespējams ceturto vietu.

Ar to arī, vismaz pagaidām, mans CCC stāsts ir galā. Nākamgad ir laiks pārcelties pie lielajiem puikām. UTMB, es jau nāku!


Secinājumi un piezīmes:

* Ēšanas disciplīnai ir jābūt stipri vien nopietnākai;

* Lai arī distances garums tāds pats, kā pirms gada, trase apmēram par 10-15min lēnāka/garāka kā 2017. gadā;

* Pirmajos 42km līdz La Fouly, pārsvars pār iepriekšējo gadu gandrīz tikai kritiena dēļ 2017. gadā. Sevišķi vājš posms Arnavouz – La Fouly, kur vērojams negatīvs progress;

* Neskatoties uz bažām, noskrējienos, it sevišķi trases otrajā daļā, varēju skriet gandrīz maksimālā kapacitātē;

* Četros lielajos kontrolpunktos pavadītais laiks – 11 minūtes. Uzvarētājam – 4 minūtes, top10 vidēji 9 minūtes, top100 vidēji 19 minūtes;

* Izcilu no laba starta atšķir spēja skriet lēzenos kāpumos. Šoreiz tā pietrūka, bet ar to rēķinājos.

* Kāpēc nav bilžu? Jo 55Eur par bildēm ir zagšana.

CCC 2017

Ir 2016. gada 26. augusta rīts. Labi apzinos, ka galvenais notikums šajā dienā būs sekošana UTMB startam vakarā, bet iesildoties esmu nolēmis pasekot līdzi arī CCC distances veicējiem. Starts ir emocijām bagāts, pati distance liekas baudāma, bet līderu finišs izskatās episks. Ar cilvēkiem pilnā pilsētā, piektdienas vakarā un pie emocionālās Vangelis mūzikas. Šis ir brīdis, kad es saprotu, ka nākamajā gadā es vēlos startēt CCC distancē, lai piektdienas vakarā finišētu Šamonī un tiktu pie savas Vangelis dziesmas finišā.

Šamonī ierodamies vien pirmdienā, bet divas dienas jau esam pavadījuši Šveicē, un man ir izdevies apskatīt daļu no trases. Treniņš trases apstākļos sanāk nedaudz satraucošs. Nezinu, vai garā ceļa, nesenā 24h rogaininga, vai augstuma ietekmē, bet skriešana sanāk samocīta. Jau skrienot lejā, pulss ir augstāks nekā parasti, bet, mēģinot tikt atpakaļ augšā kalnā, saskaros ar lielām problēmām un vairākas reizes esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Tā nav laba zīme, bet paniku vēl neceļu, jo man ir pietiekami daudz laika, lai atgūtu spēkus.

Panika atceļas pēdējā nopietnā treniņa laikā otrdien. Skriet atkal ir pavisam viegli un kājas pašas nesas uz priekšu. Tiesa, šajā treniņā arī nedaudz pārcenšos gan ar treniņa ilgumu, gan ar intensitāti. Jāsaka, ka šādu kļūdu pieļauju regulāri. Nonācis kalnos, es sevi ne visai spēju kontrolēt un man gribās skriet visur, kur acis rāda, un gribas to darīt ātri un smuki.

Pēdējās dienas pirms starta paiet gaidot informāciju no organizatoriem par trasi. Pāris dienu laikā laikapstākļi ir pārvērtušies no +30°C uz +10°C ar pastāvīgu lietu. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiks veiktas izmaiņas trasē, un tiks pielāgots trases B variants ar startu un finišu Šamonī, bet mana teorija izrādās nepareiza, un dienu pirms starta tiek atsūtīta īsziņa, ka būs jāskrien oriģinālā trases versija.

Starta rītā aiz loga viegli smidzina. No mūsu grupiņas CCC skrienam tikai es un Linda, un tāpēc arī divatā čāpojam uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz startu. Viss pasākums ar nelielu čammāšanos no organizatoru puses, bet starta vietā Courmayeur nonākam gana laicīgi, un pilnai laimei šajā kalna pusē smuki spīd saule.

Esmu izvirzījis sev vairākus mērķus. Šajā reizē ceru iekļūt labāko pieciniekā, lai tiktu uz pjedestāla. Kā minimālais mērķis izcīnītajā vietā ir 10. vieta. Šī pozīcija man ļautu minimāli uzlabot situāciju sezonas kopvērtējumā. Skatoties dalībnieku sarakstu, šie mērķi liekas reāli, pat neskatoties uz to, ka pēc reitinga esmu vien 26. labākais. Plānojot laika grafiku, spriežu, ka, lai ieskrietu top5, būs nepieciešams skriet zem 12 stundām, bet savu skriešanas plānu izveidoju nedaudz pesimistiskāku un ieplānoju trasē pavadīt 12-13 stundas.

KP0 Courmayeur – KP1 Tete de la Tronche
Distance: 10.3km; augstummetri: 1435; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un stāvāka
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. Garry Assel 1:24:37 1. Garry Assel 1:24:37
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49 2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03 3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41 20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41

Starts ir emocionāls. Pirmo reizi asaras acīs parādās 3 minūtes pirms starta, skanot Itālijas himnai. Šim pasākumam esmu gatavojies nopietni un gribu sevi parādīt no labākās puses, tāpēc nav brīnums, ka esmu nedaudz emocionāls. Otrā reize seko divas minūtes vēlāk, kad līdz startam ir palikusi minūte un tiek atskaņota Vangelis – Across the Mountains. Lai arī emocijas ir lielas, mēģinu savākties. Ievelku dažas dziļas elpas, nomierinos un, atskanot starta signālam, ar kliedzienu uz lūpām dodos trasē.

Pirmais kāpums ir neierasti grūts. Tā sākums ved pa asfaltētu ceļu un sākotnēji tas man lielas problēmas nesagādā. Tiesa, jo augstāk mēs tiekam, jo kāpums paliek grūtāks. Īpaši grūti ir pēdējie kilometri, kur stāvums pārsniedz 30% robežu, un es pat uz mirkli esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Paniku vēl neceļu, jo pirms starta esmu plānojis, ka pirmo kāpumu veikšu prātīgāk, un nedaudz vajāks veikums saskan ar manu plānu.

Ja kāpuma pirmo daļu esmu turējies pirmā desmitnieka beigās, tad, tuvojoties augšai, sāku lēnām savas pozīcijas zaudēt, un, nonākot augšā, atrodos vien 20. pozīcijā. Tik zemu vēl šogad pasaules tūrē neesmu bijis ne uz mirkli un, lai arī tas mani nedaudz satrauc, apzinos, ka tepat priekšā vien visi ir, un man ir visa diena, lai atgūtos.

KP1 Tete de la Tronche –  KP2 Refuge Bertone 14.5km
Distance: 4.2km; augstummetri: 25; Diezgan vienkāršs noskrējiens ar nelieliem tehniskākiem etapiem
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. Ludovic Pommeret 1:44:22 1. Jorge Maravilla 0:17:57
2. Tom Owens 1:44:23; +0:01 2. Rachid El Morabity 0:18:28; +0:31
3. Rachid El Morabity 1:44:30; +0:08 3. Mike Aigroz 0:18:31; +0:34
26. Andris Ronimoiss 1:50:09; +5:47 33. Andris Ronimoiss 0:20:51; +2:54

Seko četru kilometru noskrējiens līdz Refuge Bertone. Arī šeit es turpinu zaudēt pozīcijas. Pašam liekas, ka kustos normāli, bet uz citu fona jūtos kā lempis. Tiklīdz ir kāda nedaudz tehniskāka daļa, es raustos, un tas pamatīgi samazina manu ātrumu. Vairākas reizes mēģinu ieķerties aizmugurē kādam no tiem, kas mani ir apdzinuši, bet arī tas īsti neizdodas. Pat taisnākajos posmos, kuros parasti esmu labs, es nespēju nevienam tikt līdzi.

Kontrolpunktā ieskrienu 26. pozīcijā, un iekšējie trauksmes zvani skan pilnā apjomā. Mēģinu nomierināties, tomēr rezultātā nekas labs nesanāk, un es aizčammājos kontrolpunktā, un tādējādi atkal pazaudēju vērtīgās sekundes.

KP2 Refuge Bertone –  KP3 Refuge Bonatti 21.9km
Distance: 7.4km; augstummetri: 300; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Hayden Hawks 2:23:49 1. Hayden Hawks 0:37:28
2. Ludovic Pommeret  2:24:37 +0:48 2. Jorge Maravilla 0:39:25; +1:57
3. Rachid El Morabity 2:24:43; +0:54 3. Marcin Swierc 0:39:35; +2:07
32. Andris Ronimoiss 2:34:43; +10:54 33. Andris Ronimoiss 0:44:34; +7:06

Turpinu jau ar nedaudz citādāku domāšanu. Mēģinu sevi pārliecināt, ka šie pasākumi nav cīņa par sekundēm un milimetriem, šī ir cīņa par stundām un desmitiem kilometru. Domāšana, protams, pareizā, bet ne sūda nepalīdz, jo es joprojām cīnos ar pozīcijas saglabāšanu un daru to gaužām nesekmīgi. Pavisam lēzenajos kāpumos es esmu salīdzinoši lēns, noskrējienos es esmu nožēlojams, bet pa taisni, lai arī tieku uz priekšu labi, neko neiegūstu, jo tādu te ir gaužām maz. Kādu laiku noturos piecu cilvēku grupiņā. Ilgi esmu otrais, un pārmaiņas pēc man ir sajūta, ka es esmu par kādu ātrāks, jo priekšējais skrien tempā, kuram es viegli tieku līdzi. Brīdī, kad grupas galvgalī tieku palaists es, atkal jūtos lēns, jo ir sajūta, ka no sekotājiem nevaru aizbēgt, vienā mirklī man tas apnīk un es visu baru palaižu garām.

Kontrolpunktā nonāku 32. vietā. Top10 man ir sešu minūšu attālumā un tas vēl nav nekas traģisks. Pats pie sevis filozofēju, ko es esmu izdarījis nepareizi, un nevaru rast atbildi. Man neliekas, ka es skrienu vāji, vienkārši citi šodien ir ātrāki. Kontrolpunktu pametu ar nokārtu galvu.

KP3 Refuge Bonatti –  KP4 Arnouvaz 27km
Distance: 5.1km; augstummetri: 90; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Hayden Hawks 2:50:18 1. Rachid El Morabity 0:25:42
2. Ludovic Pommeret  2:50:23 +0:05 2. Ludovic Pommeret 0:25:46; +0:04
3. Rachid El Morabity 2:50:25; +0:07 3. Mike Aigroz  0:26:14; +0:32
42. Andris Ronimoiss 3:08:42; +18:16 71. Andris Ronimoiss 0:33:51; +8:09

Turpinās nejauki miksētais reljefs bez kārtīgiem kāpumiem vai noskrējieniem. Šķiet, ka esmu nedaudz nostiprinājies savā pozīcijā, un pārmaiņas pēc mani neviens neapdzen. Neskatoties uz to, domas galvā neraisās pozitīvas.

Nonākot tuvāk Arnouvaz, sākas noskrējiens, un es jau priecājos, ka drīz būšu trases etapā, ko esmu redzējis treniņā. Ilgi priecāties nesanāk. Kādā brīdī ieraugu zīmi, kas liecina, ka drīz priekšā būs fotogrāfs. Pašu fotogrāfu gan nemanu, jo viņš ir paslēpies aiz neliela uzkalniņa. Pāskrienu pāri uzkalniņam, ieraugu fotogrāfu, skaisti atiežu zobus un… blaukts, esmu zemē.

Sāp! Šķiet, ka viss ir beidzies! Mēģinu celties kājās, bet tas ne visai sanāk. Sāp! Sāp! Sāp! Norāpoju trases malā, dusmās dauzu sūnas un pavadu šo visu tirādi ar lamuvārdiem trīs valodās. Smirdīgie, smirdīgie akmeņi! Asaras acīs ir jau trešo reizi, bet šoreiz tās galīgi nav saviļņojuma asaras.

Fotogrāfs neliekas traucēts. Tā vietā, lai man jebkādā veidā palīdzētu, viņš aktīvi mani iemūžina kadros, bet pēc tam, kad es mēģinu otro reizi celties kājās, viņš pat izrāda neapmierinātību, ka es viņam traucēju nofotogrāfēt citus dalībniekus. Lēkāju uz vienas kājas un skaidrā latviešu valodā pasūtu viņu dirst.

Mēģinu saprast sāpju nopietnību. Abi ceļi ir pārsisti, bet nesāp. Plecs ir noberzts un nedaudz sūrst, bet īpaši netraucē. Inov8 soma ir saplēsta, bet tas laikam labi, jo tā varēja būt mana mugura. Vistrakāk ir cietis gurns, un sāpes tajā neļauj man īsti paiet. Fotogrāfs beidzot ir nonācis pie kādas sajēgas un mēģina man palīdzēt. Palīdzība aprobežojas ar tabletes izvilkšanu no foto somas. Esot ļoti stipra un laba. Prasu, vai tā esot pret sāpēm, bet īsti saprasties nespējam, tāpēc es, laiku nekavējot, riju vien nost un kliboju uz priekšu. Līdz Arnouvaz ir kilometrs, un līdz turienei man būs jātiek jebkurā gadījumā, trauma nav helikoptera cienīga. Tikai vēlāk atceros, ka nav diez ko prātīgi ņemt tabletes no svešiem cilvēkiem, bet kas izdarīts, izdarīts.

Kāja nedaudz iekustas. Lai arī tā ellīgi sāp, un dibens liekas savilkts krampī, es spēju kustēties uz priekšu. Ierodoties kontrolpunktā, doma par to, ka viss ir beidzies, ir pazudusi. Tā vietā meklēju mediķus. Gribētos, lai gurnam uzliek nedaudz aukstuma, bet tā ir kļūda. Ar šādu vai līdzīgu lūgumu pie mediķiem sacensībās esmu devies regulāri, bet parasti tas beidzas ar laika izniekošanu. Vienīgā reize, kad es tiešām esmu dabūjis aukstumu, ir Cēsu Eco Trail un arī tad ne no mediķiem. Noņemamies pāris minūtes. Sākotnēji man lūdz uzgaidīt mediķu teltī, kamēr mediķi noskaidros, vai viņiem ir aukstums. Lūgumu ignorēju un laiku veltu, lai uzpildītu ūdens rezerves. Nonācis atpakaļ mediķu teltī, tieku aktīvi izjautāts, bet iznākums ir ierastais – aukstuma viņiem neesot un palīdzēt man nevarot. Paldies par neko!

Arnouvaz pametu 43. pozīcijā. Top10 jau ir 12 minūšu attālumā un cīņa par to šķiet ir galā.

KP4 Arnouvaz –  KP5 Grand Col Ferret 31.5km
Distance: 4.5km; augstummetri: 750; Stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. Hayden Hawks 3:41:25 1. Francesco Rigodanza 0:49:50
2. Ludovic Pommeret  3:41:42 +0:17 2. Cristophe Polaszek 0:50:16; +0:26
3. Rachid El Morabity 3:44:08; +2:43 3. Juan Maria Jimenez 0:50:28; +0:38
34. Andris Ronimoiss 4:00:14; +18:49 9. Andris Ronimoiss 0:51:40; +1:50

Uzsāku otro kāpumu. Šeit nepilnu piecu kilometru garumā ir plānots sakrāt 750 augstummetrus, un šis ir kāpums, kuru treniņā es bez apstāšanās pieveikt nespēju. Sacensībās situācija ir labāka. Galvenokārt tāpēc, ka es esmu nikns. Uz sevi, uz fotogrāfu, uz visu pasauli. Ignorējot sāpes gurnā, es aktīvi kāpju augšā un pavisam drīz jau sāku arī apdzīt. Pie pirmā skrējēja pat iepauzēju. Pieradis laiku trasē pavadīt kopā ar spāņiem, francūžiem, itāļiem un amerikāņiem, es šoreiz nedaudz apmulstu, jo priekšā esošā džeka karogu es nepazīstu. Ieskatoties tuvāk, izlasu, ka dalībnieks ir no Maurīcijas, un niknuma uzplūdā pie sevis noburkšķu kaut ko par savām šīs dienas spējām un trešās pasaules valstīm.

Ticis galā ar Maurīcijas pārstāvi, es turpinu ķert rokā arī citus. Ik pa laikam kādu apdzenu un pakāpjos augstāk, bet lielu gandarījumu manī tas nerada. Treniņa laikā šeit dažās vietās priecājos, ka varēs labi redzēt, cik tālu ir sekotāji, bet tagad tas nekādu lielo sajūsmu neizraisa, jo sekotāju ir daudz, un esmu diezgan drošs, ka nedaudz sev aiz muguras dzirdu arī pirmās dāmas apsveicējus. Tā tikai man vēl trūka.

Līdz kāpuma beigām pamanos pakāpties par deviņām pozīcijām un Šveices robežu sasniedzu 34. pozīcijā.

KP5 Grand Col Ferret –  KP6 La Fouly 41.1km
Distance: 9.6km; augstummetri: 200; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Hayden Hawks 4:14:06 1. Ludovic Pommeret  0:32:24
2. Ludovic Pommeret  4:14:06; +0:00 2. Hayden Hawks 0:32:41; +0:17
3. Rachid El Morabity 4:19:05; +4:59 3. Marcin Swierc  0:34:20; +1:56
34. Andris Ronimoiss 4:44:34; +30:28 33. Andris Ronimoiss 0:44:20; +11:56

Seko noskrējiens līdz La Fouly. Līdzīgi kā ar iepriekšējo kāpumu, arī šo noskrējienu es pazīstu. Pirmais, ar ko tieku galā, ir dienvidāfrikānis Ryan Sandes. Viens no populārākajiem taku skrējējiem pasaulē tiek apdzīts jau kalna galā. Izskatās, ka viņam iet skumjāk nekā man, bet, kā jau ierasts, daudz emocijas manī tas neizraisa – skalps ir skalps, un šī džeka apdzīšana ir viens no maniem klusajiem mērķiem šajās sacensībās. Ticis galā ar Sandes, es sāku tuvoties arī nākamajiem skrējējiem. Pie viena no tiem sasmejos. Priekšā redzu īsu džeku baltā kreklā un jau nopriecājos, ka Killians vieglā iesildīšanās skrējienā dodas uz UTMB startu. Apdzenot pat esmu nedaudz pārsteigts, jo, lai arī tas nav Killians, vīra sejas vaibsti ir dikti līdzīgi Killianam – laikam kāds nepadevies brālēns.

Vairākus skrējējus apdzenu, bet tad sākās nedaudz tehniskāks etaps ar nelieliem kāpumiem, un man vairs tik labi neveicas. Joprojām turos šai nelielajai skrējēju grupai nedaudz priekšā, bet neko diži atrauties nespēju.

Brīdī, kad esam jau gandrīz nonākuši La Fouly, tieku iepazīstināts ar trases atlikušo daļu. Ja Itālijā spīdēja saule, tad Šveicē ir apmācies un visas takas ir slapjas. Tur, kur pāris dienas atpakaļ skrienot kūpēja putekļi, tagad ir dubļu renes, un es bieži vien kājās noturos tikai pateicoties manu X-Talon apavu lieliskajai saķerei.

Pirms kontrolpunkta tieku piečakarēts. Trase mani ieved nedaudz tehniskā etapā mežā, bet, tiklīdz es izskrienu ārā no tā, es ieraugu sev priekšā visus tos skrējējus, ko noskrējienā esmu apdzinis. Izrādās, ka gan viltus Killians, gan visi pārējie ir trasi nedaudz nogriezuši, un tādejādi ietaupījuši kādu minūti, bet es kā muļķītis esmu skrējis apkārt un tagad man viņus nāksies apdzīt vēlreiz.

Kontrolpunktā mani sagaida mana atbalsta komanda Lelde un Kristaps. Šeit viņi man palīdzēt vēl nedrīkst, bet runāties mēs drīkstam, un es pasūdzos gan par kritienu, gan par to, ka šodien man neskrienas. No šmaukļu bariņa esmu apdzinis tikai vienu un kotrolpunktā ierodos tajā pašā 34. vietā, kurā biju kalna galotnē. Te gan jāsaka, ka noskrējiens ir bijis gaužām lēns, ja kalna augšā es līderiem zaudēju 18 minūtes, tad šeit pārsvars jau ir sasniedzis 30 minūtes. Īsti izskaidrot to nespēju, jo pašam likās, ka kustos ātri, bet laikam jau šādos vieglākos etapos ar ātri ir par maz, ir jābūt reaktīvam.

KP6 La Fouly-  KP7 Champex Lac 55.1km
Distance: 14km; augstummetri: 550; Ļoti garš un viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts kāpums
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Hayden Hawks 5:22:30 1. Hayden Hawks 1:08:24
2. Ludovic Pommeret  5:28:25; +5:55 2. Juan Torreglosa 1:10:30; +2:06
3. Marcin Swierc 5:33:12; +10:42 3. Nicolas Bouvier-Gaz 1:10:48; +2:24
31. Andris Ronimoiss 7:51:34; +39:20 23. Andris Ronimoiss 1:17:16; +8:52

Pēc kontrolpunkta vēl nedaudz paskrienu kopā ar Leldi un Kristapu, bet pēc tam trase atkal aiziet iekšā mežā un es palieku viens. Pirmo reizi 50 kilometru laikā es neredzu nevienu ne sev priekšā, ne aizmugurē, un tas man sniedz milzīgu baudījumu. Man ir apnicis skriet bariņos, un, atklāti sakot, es to nemaz nemāku. Varu ieslēgt savu vislabāko ātrumu un doties tālāk trasē, un man vairs nav jāsatraucas par to, kas notiek man apkārt.

Asfalta etapu uzsākot

Pēc neilga laika, man par pārsteigumu, trase izved uz asfalta. Tas mani priecē, jo, lai arī pats jūtos svaigs un kājas tāpat, neliela atpūta par ļaunu nenāks. Ceļš ved nedaudz lejup, un ātrumu šeit var attīstīt pieklājīgu. Ik pa laikam satieku arī savu atbalsta komandu, kuri ar mašīnu ir piestājuši trases malā. Paiet vairāki kilometri, un mans ātrums turas zem 3:50min/km. Ja sākotnēji par asfalta segumu esmu priecīgs, tad, krājoties kilometriem, es sāku garlaikoties. Teorētiski varētu skriet arī ātrāk, bet šādos posmos atstāt augšstilbus nav liela māksla, un zinot, ka man priekšā ir vēl 50 kilometri, es nedaudz pietaupos. Vēl dažus kilometrus vēlāk man jau ir apnikusi šāda skriešana, un es vienā vietā nosapņoju, ka trase noved nost no asfalta ceļa uz zeminieka. Viltus ceļš par laimi diezgan ātri beidzas strupceļā, un es zaudēju vien kādu minūti. Asfalta etaps izrādās 9 kilometrus garš, un, lai arī ātrums šeit ir labs, es apzinos, ka šādā veidā es neko atgūt nevaru. Tieši tāpēc es esmu priecīgs, kad trase atkal sāk vest augšup.

Veicot kāpumu, nedaudz traucē fakts, ka uz sacensību numura nav kvalitatīva trases profila, un man īsti nav sajēgas, cik tālu ir kontrolpunkts. Tas ir nedaudz satraucoši, jo manas ūdens rezerves ir diezgan tuvu beigām. Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu cītīgi kāpis, es takas malā pamanu ūdens ņemšanas vietu un priecīgs uzpildu savus ūdens krājumus, jo pēc maniem aprēķiniem Champex Lac ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Izrādās, ka mani aprēķini ir pilnīgi garām, jo kādu kilometru vēlāk es jau dzirdu Kristapa uzstājīgos uzmundrinājumus, un klāt ir arī kontrolpunkts.

Kontrolpunktā viss notiek profesionāli. Man ir tikai jāuzjautā, kur es sēžu, un viss pārējais notiek automātiski. Mani jau sagaida zupa, apelsīni, kola un papildus želejas, kuras es ņemšu tālāk. Ūdens uzpilde šoreiz nav nepieciešama, jo to es esmu jau izdarījis trasē, bet visu pārējo daru ātri un efektīvi. Tiesa, tas tāpat prasa 3 minūtes. Kontrolpunktā ierodos 31. pozīcijā, un, ja ņem vērā manu nelielo navigācijas kļūdu, lieko ūdens uzpildi un lēnos kontrolpunktus, tad esmu šo posmu noskrējis cienīgi.

KP7 Champex Lac – KP8 La Giete 66.4km
Distance: 11.3km; augstummetri: 860; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Hayden Hawks 6:40:32 1. Hayden Hawks 1:18:02
2. Marcin Swierc 6:55:28; +14:56 2. Nicolas Bouvier-Gaz 1:22:12; +4:10
3. Ludovic Pommeret  6:55:34; +15:02 3. Marcin Swierc  1:22:16; +4:14
25. Andris Ronimoiss 7:33:22; +52:50 16. Andris Ronimoiss 1:31:32; +13:30

Kontrolpunktu pametu kopā ar vienu no labākajiem Ķīnas taku skrējējiem. Tiklīdz skrienam garām līdzjutējiem, es regulāri tieku uzrunāts vārdā, bet ķīnietis saņem tikai vispārējus uzmundrinājumus. Skaidrs, ka tas mani ļoti ieinteresē, un es jau galvā vizualizēju ķīnieša sarežģīto vārdu, ko vidējais eiropietis nemaz nemēģina izlasīt. Apdzenot ķīnieti, gan esmu vīlies, jo manuprāt viņam ir gana viegli izrunājams vārds – Longfei Yan.

Ap šo laiku sāk parādīties arī pirmie izdzīvotāji. Viens puisis ir uzvilcis visu, ko ir bijis nepieciešams ņemt līdzi no obligātā ekipējuma, un lēnām soļo finiša virzienā. Novērtēju puiša apņēmību, bet pats diez vai spētu saņemties 45 kilometru pārgājienam. Arī puisis galu galā tam nespēj saņemties un pāris kontrolpunktus vēlāk viņš nolemj izstāties.

Neilgi pēc kontrolpunkta atkal sākas diezgan garlaicīgs noskrējiens, bet man tas īsti nepaiet bez piedzīvojumiem. Pāris reizes vēderā sajūtu tādu kā dūrienu un pēc vienas no šādām reizēm esmu pat spiests apstāties. Buljona, kolas, apelsīnu un želeju kokteilis laikam dara savu, bet par laimi sāpes pēc mirkļa pazūd un vairs neatgriežas.

Trešo lielo kāpumu sāku kopā ar ķīnieti un amerikāni Justin Andrews. Amerikānis sākotnēji kalnā uziet kā torpēda, bet mēs ar ķīnieti tik labu ātrumu parādīt nevaram. Lēzenākajos kāpumos vēl ķīnietim skrienu garām, bet, tiklīdz kāpums paliek stāvāks, viņš atkal mani apdzen. Arī amerikānim stāvais kāpums tik labi nepadodas, bet īpaši tuvāk es viņam netieku.

Kontrolpunktā ierodos viens pats un, lai arī daudz skrējējus apdzinis neesmu, esmu ievērojami pakāpies un atrodos 25. pozīcijā. Pats kontrolpunkts ir mājīgs. Vēsajā kalna galotnē ir izveidota kūts un es, ieraudzījis kolu, ne visai gribu steigt atpakaļ aukstumā. Izniekoju šeit vismaz 2 minūtes un prom dodos tikai tad, kad atskrējis ir mans tuvākais sekotājs.

KP8 La Giete – KP9 Trient 71.3km
Distance: 4.9km; augstummetri: 75; Dubļains noskrējiens
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Hayden Hawks 7:05:01 1. Marcin Swierc 0:24:02
2. Marcin Swierc 7:19:30; +14:29 2. Ludovic Pommeret  0:24:27; +0:25
3. Ludovic Pommeret  7:20:01; +15:00 3. Hayden Hawks 0:24:29; +0:27
25. Andris Ronimoiss 18:03:01; +58:00 35. Andris Ronimoiss 0:29:39; +5:37

Nākamie pieci kilometri ir lejup, un es zinu, ka Trient mani atkal sagaidīs atbalsta komanda. Lejup skrienu cienījamā ātrumā, tik, cik nu dubļainās takas to ļauj. Kristaps mani pirms kontrolpunkta jau sagaida laicīgi un stāsta, ka priekšā diezgan tuvu esot daudz skrējēju. Lai par mani paņirgātos, tiek piemests klāt, ka nupat esot aizskrējis arī mazs ķīnietis. Pārmetoši saku, ka tas ir kruts čalis, bet īsti mani protesti līdz galam uzklausīti netiek.

Kontrolpunkts šoreiz kripatiņ lēnāks, jo pēdējā brīdī vēl palūdzu, lai man atnes kādu desas gabalu. Saldās želejas visu dienu ir gājušas iekšā perfekti, bet nupat jau lēnām sāk šķebināt, tāpēc neliels gabaliņš desas par ļaunu nenāks.

Restarts

Skrienot ārā no kontrolpunkta, redzu, ka tajā ieskrien arī Ryan Sandes. Pāris minūtes  vēlāk jau redzu, ka viņš man ir diezgan tuvu aiz muguras. Ātrs pitstops viņa izpildījumā, un izskatās, ka viņš būs atdzīvojies un man tik viegli savu skalpu neatdos.

KP9 Trient – KP10 Les Tseppes 74.6km
Distance: 3.3km; augstummetri: 680; Stāvs kāpums
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Hayden Hawks 7:44:45 1.  Christophe Perrillat 0:39:27
2. Marcin Swierc 8:00:00; +15:15 2.  Hayden Hawks 0:39:44; +0:17
3. Ludovic Pommeret  8:02:13; +17:28 3. Marcin Swierc 0:40:30; +1:03
22. Andris Ronimoiss 8:46:35; +1:01:50 12. Andris Ronimoiss 0:43:34; +4:07

Seko pirmspēdējais nopietnais kāpums. Šeit četru kilometru garumā ir jāpieveic 800 augstummetri, un skaidrs, ka pēc tik daudzām stundām trasē tas nebūs viegls uzdevums. Pats sākums gan ir lēzens un, Sandes iedvesmots, es šajā kāpumā veikli skrienu. Sākoties kāpuma stāvākajai daļai, es pāreju soļos, un vidējais ātrums nokrītas līdz 15min/km. Liekas jau, ka tūlīt tikšu apdzīts, bet aizmugurē ir klusums, un tā vietā apdzenu es.

Kontrolpunktā, kas izrādās tikai laika ņemšanas vieta, es ierodos jau 22. pozīcijā un, lai arī esmu noguris un zaudējis jebkādas ilūzijas par top10, esmu gatavs cīnīties līdz galam.

KP10 Les Tseppes  – KP11 Vallorcine 82km
Distance: 7.4km; augstummetri: 170; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš un dubļains noskrējiens
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Hayden Hawks 8:23:19 1.  Hayden Hawks 0:38:34
2. Marcin Swierc 8:39:28; +16:09 2.  Marcin Swierc 0:39:28; +0:54
3. Ludovic Pommeret  8:42:07; +18:48 3. Tom Owens 0:39:42; +1:08
20. Andris Ronimoiss 9:32:07; +1:08:48 21. Andris Ronimoiss 0:45:32; +6:58

Kalna virsotnē laikapstākļi ir skarbi, un es pieņemu lēmumu uzvilkt Inov8 lietus jaku. Ir sācies pamatīgs lietus, un pēc sajūtām temperatūra ir vien pāris grādus virs nulles. Līdzīgu lēmumu pieņem arī skrējēji man apkārt, un ik pa gabaliņam trasē var redzēt sakumpušus tēlus, kas kaut ko makšķerē ārā no savām somām.

Pie šādiem laikapstākļiem neko labu no noskrējiena negaidu, un manas prognozes ir pareizas. Takas vietā ir kārtīga dubļu vanna, un es pie sevis spriežu, vai kāds šeit ieradīsies asfalta apavos un ja jā, cik ilgi uz dibena viņi šļūks? Maniem Inov8 saķere ir cienījama, bet ar visu to brīžiem kājās noturēties ir grūti.

Līdz lejai tīrs netieku. Pašās noskrējiena beigās uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un ātri vien attopos uz dibena. Tiesa, tas man netraucē kontrolpunktu sasniegt jau 20. pozīcijā, un, reāli spriežot, man pat ir cerības vēl uz top15, kas ir 6 minūšu attālumā.

Pusdienlaiks

Kontrolpunktā valda īsta jautrība. Kamēr es esmu noskaidrojis savu sēdvietu un veiksmīgi esmu nogrāvis zemē jau izēsto zupas šķīvi, man blakus notiek vesels cirks. Kopā ar mani ir atskrējis kāds vietējais skrējējs, kuram ir vesels bars atbalstītāju. Lai arī kontrolpunktā drīkst atrasties tikai viens atbalsta cilvēks, viņam to ir trīs, un vēl vesels bariņš stāv aiz barjeras. Mani tas viss balagāns ne visai ietekmē, ar savām dubļainajām roķelēm cītīgi loku iekšā apelsīnus un mēģinu noskaņoties pēdējiem 19 kilometriem.

KP11 Vallorcine – KP12 Col Des Montets 85.8km
Distance: 3.8km; augstummetri: 190; Lēzens kāpums
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Hayden Hawks 8:50:24 1.  Thomas Evans 0:26:09
2. Marcin Swierc 9:07:35; +17:11 2.  Hayden Hawks 0:27:05; +0:56
3. Ludovic Pommeret  9:10:47; +20:23 3. Tom Owens 0:27:14; +1:05
19. Andris Ronimoiss 10:03:02; +1:12:38 19. Andris Ronimoiss 0:30:55; +4:44

Pametot kontrolpunktu, atkal pamanu Ryan Sandes. Jau biju paspējis par viņu aizmirst, bet skaidrs, ka viņš tik viegli nepadosies.

Turpinājums ir riebīgs. Trase iet pa diezgan platu ceļu, kurš visu laiku minimāli, bet iet uz augšu. Ir skaidrs, ka pa šādu reljefu ir jāskrien, bet pēc tik garas distances katrs pozitīvais kāpums skrienot ir izaicinājums, un es ar to tieku galā tikai daļēji. Man pa priekšu skrien jau iepriekš satiktais amerikānis Andrews, bet atpakaļskata spoguļos visu laiku ir redzams Sandes ar vēl kādu skrējēju. Lēšu, ka mans pārsvars ir apmēram minūte, un skaidrs, ka tas ir maz.

Trase ved gar lielo ceļu, tāpēc atkal man ir iespēja satikt savu atbalsta komandu. Pirmo reizi viņiem pasūdzos, ka man iet patiešām grūti, bet tas man netraucē nākamo laika ņemšanas vietu Col Des Montets sasniegt jau 19. pozīcijā. Amerikānis ir priekšā vien pāris sekundes, top 15 ir 7 minūšu attālumā, bet Sandes iepaliek jau 2 minūtes.

KP12 Col Des Montets – KP13 Flegere 92.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 730; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē: KP12 -> KP13
1. Hayden Hawks 9:50:36 1.  Hayden Hawks 1:00:12
2. Marcin Swierc 10:09:50; +19:14 2.  Marcin Swierc1:02:15; +2:03
3. Ludovic Pommeret  10:17:11; +26:35 3. Thomas Evans 1:02:39; +2:27
18. Andris Ronimoiss 11:11:18; +1:20:42 8. Andris Ronimoiss 1:08:16; +8:04

Sākas pēdējais kāpums, un, ja nelielajā kāpumā es amerikāni noķert nespēju, tad tagad diezgan ātri esmu viņam klāt, un mēs skrienam kopā. Pats kāpums ir viens no grūtākajiem trasē, bet, pateicoties sliktajiem laika apstākļiem, tas ir izmainīts un ir nedaudz draudzīgāks. Ja kāpšana augšā ir palikusi vieglāka, tad skriešana lejup ir briesmīga. Trase ir tik tehniska, ka ir grūti atrast kādu normālu pamatu, kur nolikt kāju. Viegli neiet arī amerikānim, un abi divi sūdzamies. Īpaši slinkot te nedrīkstu, jo mani visu laiku vajā mana dienas apsēstība Ryan Sandes izskatā. To, ka noskrējiens ir tehnisks, parāda arī kilometru laiki, kas šeit ir 8min/km līmenī.

Atsākoties kāpumam, nedaudz tieku vaļā no amerikāņa un, ik pa mirklim atskatoties, es viņu biežāk neredzu nekā redzu. Jau pavisam tuvu ir jūtams finišs, tāpēc es neļauju sev ne uz mirkli atslābt un cītīgi strādāju visos kāpumos, un cenšos kvalitatīvi kustēties arī skrienot uz leju.

Īsi pirms paša kontrolpunkta ir apmēram kilometru garš kāpums ar labu redzamību uz priekšu. Tiklīdz es iznāku klajumā, manam skatam paveras patīkama aina. Pavisam tuvu priekšā ir viens skrējējs, bet aizsniedzamā attālumā ir vēl divi, to skaitā arī top15. Ieslēdzu savu labāko kāpšanas ātrumu un strauji saviem konkurentiem sāku tuvoties.

Līdz kontrolpunktam vienu no dalībniekiem praktiski noķeru un Flegere ierodos 18. vietā, bet top15 ir vairs tikai 3 minūšu attālumā.

Šeit veicu vienu no stulbākajiem pitstopiem šajā sezonā. Līdz finišam ir nieka septiņi kilometri un šādos kontrolpunktos nav jāstājās vispār, bet man, redziet, vajag kolu. Kamēr pie tās tieku un kamēr to izdzeru, tiek zaudētas vērtīgas sekundes un pat minūtes. Tajā pašā laikā neizdaru vienu svarīgu lietu, kas patiesībā bija jāizdara jau iepriekšējā kontrolpunktā Vallorcine, proti, neizņemu no somas lukturi.

KP13 Flegere – KP14 Chamonix 100km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē: KP13 -> KP14
1. Hayden Hawks 10:24:30 1.  Marcin Swierc 0:32:59
2. Marcin Swierc 10:42:49; +18:19 2.  Thomas Evans 0:33:35; +0:36
3. Ludovic Pommeret  10:50:47; +26:17 3. Ludovic Pommeret 0:33:36; +0:37
19. Andris Ronimoiss 11:52:25; +1:27:55 20. Andris Ronimoiss 0:41:07; +8:08

Tikko esmu pametis kontrolpunktu, esmu spiests apstāties vēlreiz, lai no somas izvilktu lukturi, un šeit es zaudēju vēl kādu minūti. Sākumā skrējiens ir pa slēpošanas trasi, un šeit man iet labi. Kustos labā ātrumā un iekšēji vēl naivi ceru noķert konkurentus.

Prieki beidzas, tiklīdz es ieskrienu mežā. Šeit papildus tumsai ir arī mākonis, un mana redzamība ir labākajā gadījumā 1 metrs. Lēnām taustos uz priekšu, bet diez ko labi nesanāk. Taka šeit ir nedaudz tehniska, bet labā ziņa, ka es pa viņu esmu jau vairākas reizes skrējis un līdz ar to apvidu pazīstu labi. Tas man ļauj noturēties uz takas, bet pareizā seguma atrašanu uzticu kājām.

Pāris minūtes mocījies, es ieraugu sev aiz muguras lukturi. Nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu ātrumu, bet nedaudz šokē tas, ka kāds šādā miglā spēj pārvietoties tik ātri. Izrādās, ka tas ir mans amerikāņu draugs Andrews. Tā vietā, lai lukturi turētu uz pieres, kā to daru es, viņš to nes rokās, un tiklīdz to pamēģinu arī es, ir skaidrs, ka tas ir pareizais veids, kā pārvietoties, jo tuvāk zemei miglas vairs nav.

Tiesa, pat pēc tam, kad esmu lukturi pārlicis rokā un esmu atguvis redzi, Andrews es vairs saķert nespēju, un viņš no manis viegli attālinās. Sāku jau gaidīt, kad mani apdzīs Sandes, bet tas nenotiek, un drīz es lukturu gaismas neredzu ne priekšā, ne aizmugurē.

Nonācis pilsētā, esmu drošs, ka savu pozīciju noturēšu, bet tikpat drošs esmu arī par to, ka augstāk es arī vairs netikšu. Patīkami, ka pirmais, ko ieraugu, izskrienot uz asfalta, ir tieši Latvijas karogs. Nezinu, vai tas šeit ir manis dēļ, bet patīkami vienalga.

Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, un es saņemu daudz uzmundrinājumu, arī pats jūtos pacilāts un apmierināts ar sasniegto, lai gan izcīnītā vieta nav tā, pēc kuras es šeit braucu, un tāpēc arī finišā es savu dziesmu nedabūju. Ar visu to, finišs ir gana emocionāls. Pamanos sadot veselu kaudzi ar high five, pamanos saņemt daudz apsveikumus, un pamanos satikt Inov8 galvenā biroja vīrus, kas šeit ir uzkavējušies tikai tāpēc, lai sagaidītu mani finišā.

Finiša laiks 11:52:25. Līdz top10 un piemērotākai finiša dziesmai šoreiz pietrūka 16 minūtes, un, lai arī tas izklausās daudz, šoreiz tas nebija nereāls mērķis, un atrast vietas, kur es šo laiku pazaudēju, nav grūti.

Vairāk nekā desmit minūtes aiz manis finišē arī Ryan Sandes, bet vēl piecas minūtes vēlāk finišu sasniedz arī vairākkārtējais Marathon des Sables uzvarētājs Rachid El Morabity. Ja ne augsta vieta, tad vismaz daži prestiži skalpi ir nopelnīti.

Finiša prieki

Pēcvārds

Kā jau tas nereti pēc šādām sacensībām notiek, tās pirmās emocijas ne vienmēr ir tās paliekošākās. Citreiz gadās, ka finišā ieskrien vīlies par savu sniegumu, bet tad paiet laiciņš, un tiek atrasts arī kas pozitīvs, citreiz gadās, ka finišā ieskrien priecīgs, bet tad paiet laiciņš, un tu sāc saprast, ka tik labi nemaz ar nebija. Laikam jau, ka šis bija tas pēdējais gadījums. Pirmajā mirklī likās, ka noskrēju tiešām tik labi, cik šobrīd ir manos spēkos, bet, ja paskatās ar vēsāku prātu, tad tā īsti nav. Sākums bija lēns un miegains. Domāju, ka galvenie iemesli tieši šādam startam bija nesenais Pasaules čempionāts rogainingā un Kristapa atbalstīšana TDS trasē, kas beidzās ar nelielu neizgulēšanos. Arī citur bija vietas, kur es zaudēju padaudz laika. Tie paši kontrolpunkti. Nav jau slikti viņos paēst un pasēdēt, bet tas nebūtu jādara katrā no kontrolpunktiem. Un tad vēl tā izgāšanās Flegere. Nezinu, cik vietas es tur zaudēju, bet domāju, ka kādas 3 noteikti. Noteikti, ka nebiju gatavs arī tik ātrai trasei. Šeit nedaudz iegrieza tas, ka šoreiz objektīvu iemeslu dēļ neizdevās izpētīt trasi tik ļoti kā gribētos, un līdz ar to daudzi etapi pārsteidza negatavu. Tas vairāk tāds psiholoģisks faktors, bet šādas vietās ir jāspēj saņemties skriet nedaudz ātrāk.

Bija protams arī pozitīvais. Neskatoties uz to, ka es paliku tikai 19.vietā, jāsaka, ka ātrumi šogad bija fantastiski. Lielāko daļu no trases turējos ļoti tuvu tempam, ar ko pagājušajā gadā varēja uzvarēt. Arī fiziski es jutos spēcīgs visas trases garumā, un retās krīzītes bija īsas un viegli savaldāmas.

UTMB ir taku skriešanas olimpiskās spēles. Es te biju pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi, un jau tagad ir skaidrs, ka es atgriezīšos arī nākošgad. Kaut kad taču tā Vangelis dziesma finišā ir jādabū!

Mēneša skrējējs. Dima.h2o

Dima

2017.gadā neviens nav saskrējis (un piereģistrējis) vairāk kilometru – pusgada laikā 4000km, tostarp arī dažas ļoti sekmīgas sacensības 3.vieta Rīga – Valmiera, uzvara Zilonī, uzvara un jauns trases rekords Laulasmaa ultra 211km un tas viss, kā viņš pats saka – skriešanas baudītāja režīmā. Tad vēl tādas netradicionālas kolekcijas – noskrieti visi atjaunotie Rīga – Valmiera un visi līdzšinējie deviņi Lībekas maratoni, un būšot arī desmitais. Dmitrijs Ničipors bija arī viens no pirmajiem latviešiem, kas finišējis Monblāna PTL (viena no Ultra Trail du Mont-Blanc (tautā pazīstams kā UTMB) distancēm ~290km gara ar 26500 augstuma metriem). Viņš noteikti ir viens no tiem, kurš noteikti jau sen pelnījis būt mēneša skrējēja godā, nu, šķiet, tam bija pienācis īstais brīdis.
Lasīt tālāk.