Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Dubultmaratons Taisnais

Vismaz vienu ultru šogad man vajadzēja. R-V rītā pamodos slima, CET nenotika, Siguldas kalnus negribēju skriet… Sanāk, ka pēdejā iespēja man šogad ultru noskriet ir dubultmaratons Taisnais – 84,4km pa bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Lai iet! Nesenā laikā divi maratoni ir noskrieti, treniņš pietiekams.

Pirms sacīkstes plānoju ekipējumu. Sola kādus 5-10 grādus. Pusgarās bikses, apakškrekliņš, plānais džempis, somā cimdi katram gadījumam. Būs labi! Domāju, ko ar lukturi, jo pirmo kādu pusotru stundu būs tumšs. Varētu skriet ar štruntīgo pagraba lukturi un tad atstāt kontrolpunktā, lai aizved kaut kad līdz finišam. Ja kaut kur loģistikas gaitā nozudīs, žēl arī nebūs. Bet vēl var paņemt nenormāli labo un dārgo speciāli nakts orientēšanās pasākumiem domāto lukturi, ko Krišjānim uzdāvināju… Bet tam ir paliels akumulators. Somā jau ielien, bet to man būtu bailīgi atstāt KP. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet ar labo. Noņemu galvas jostu un garo vadu, uztaisu tā, ka paliek tikai akumulators un mazs lukturītis kā gredzens ap pirkstu. Nesīšu līdzi!

Sacensību dienā jāceļas pirms četriem rītā. Pamostos ar vienu vēlmi – ieritināties segā un gulēt. Bet nav variantu, jābrauc! Esam nokomplektējušies trīs skrējēji un šoferis Dāvis, kurš aiz (daļēji) brīva prāta un labas sirds mūs nakts vidū ir gatavs vest uz Sauriešiem un pēc tam pa mājām. Izeju pagalmā, piebrauc auto, grasos jau iekšā kāpt, bet tur kaut kāds čalis ar skūtu galvu. Drīz vien piebrauc manējie, izstāstu šito, tie saka: “Varbūt tas bija Brekte!” Vispār Brekte kā pilsētas galvenais sātanists pie visa vainīgs, arī pie tā, ka mums tagad jābrauc skriet. Paskaidrošu, ka man mākslinieks ļoti patīk un, smejot par visām tām sātanisma lietām, smejos nevis par pašu, bet par tiem ļautiņiem, kuri viņā saskata sātanistu, kanibālu un ko tur vēl. Bet vainīgs ir, ja! Arī pie tā, ka ārā ir -1 grāds (daži vēlāk teica, ka visi -3), nevis +5, kā biju gaidījusi. Apkārtējo ietekmē uzvelku vēl vēja necaurlaidīgo, plāno jaciņu. Labi, ka bija līdzi paņēmusies! Cimdus arī uzreiz rokās. Ejot uz startu, izliktas lāpas. Atkal nosmejam, ka galvenais sātanists tomēr te ir bijis ar savām elles ugunīm. Gribas vienu no tām lāpām paņemt, lai siltāk. Pa skaļruņiem kaut kāds popūrijs ar pusdziesmām, arī Pienvedēju “Ejam mājās”. Aizejam uz mašīnu un noklausāmies dziesmu pilnā garumā. “Nevaru vairs izturēt, esmu vecs, gribu mājās…” Nekāds mājās, vispirms jānoskrien!

3… 2… 1… Starts! Sliedes, taka, lukturīši, smaidīgi skrējēji. Es pasaku: “Noteikti pārķeriet startu!” Ļaudis tā arī dara. Aizskrien kā plēsti. Es skatos pulkstenī un cenšos nepanesties visiem līdzi, bet vienalga kaut kā par ātru sanāk. Dzelzs tilts, uztaisīts koka celiņš. Man patīk! Vienā brīdī pametu skatu uz atpakaļu, lampiņas neredzu. Esmu pēdējā? Nu labi. Pirmkārt, tam nav nekādas nozīmes, otrkārt, ultra vēl ne tuvu nav sākusies. Jāšķērso ceļš. Kāpjot pāri sētiņai, tomēr ieraugu kaut kādas gaismiņas aizmugurē. Laikam nūjotāji. Skrienu daudzmaz reizē ar kādu kungu. Visu laiku skatos pulkstenī. Te par ātru, te par lēnu, te pulss, te vispār izdomāju, ka pulkstenis kaut kā tizli uzlikts, jāpārkārto. Kamēr kārtoju, pauze nospiežas. Labi, ka vispār nenostopējās. Atgādinājums nobloķēt. Tā tur tirinos, kamēr sarāju pati sevi. Nu kas tas ir, ko? Es nevis skrienu, bet blenžu pulkstenī! Tā nedrīkst! Pārvelku piedurkni šim pāri, iekārtojos ērtā tempā un sāku baudīt. Jā, šādi ir labi! Spīdinu savu orientēšanās lukturi mežā, ir labs. Pat vāveres kokā var redzēt, arī tālu priekšā esošo skrējēju atstarotājus. Veca peronmala, mājas, koki, pļavas, izcirtumi. Galvā skan tā Pienvedēju dziesma. Sergejs mani noķer un prasa, ko es tik lēni skrienot. Neko nezinu, man liekas, ka skrienu normāli. Ir sarēķināts, ka ar vidējo tempu 7:00 es paspēju 10h, kas ir reāli, bet ar 6:25 var nonākt galā ātrāk par 9h, kas ir optimistiskākais plāns īpašas veiksmes gadījumā. Pulkstenī paskatos, kad nopīkst kārtējais kilometrs, gandrīz visu laiku ir drusku ātrāk par to 6:25. Pagaidām labi. Ieskrienu siltā gaisa plūsmā. Laikam kāds dīķis blakus, saglabājis vakardienas siltumu. Joprojām tumšs, bet priekšā pamale sāk sārtoties. Arvien vairāk, arvien košāk, arvien zeltaināk, līdz sākas brīnišķīgi zeltaini sārts saullēkts. Ja sākumā pukojos, ka startu taču varēja taisīt vēlāk, lai viss būtu pa gaismu, tad tagad priecājos, ka organizatori mums ir devuši šo lielisko iespēju redzēt saullēktu. Man kā absolūtam ne-rīta cilvēkam nemaz tik bieži šo nesanāk izbaudīt. Tā, kas tas tāds? Līkums? Dzelzceļa stiga iet taisni, bet ar krūmiem aizaugusi, iebrauktais ceļš ved caur sētu. Izskrienu cauri sētai, pametu aci uz aizmuguri – nē, no šīs puses izskatās, ka varēja izskriet taisni. Forši, es laikam aizskrēju nepareizi Taisnajā. Kā to var dabūt gatavu? Labi, vienalga, reku bufete! Nofotografējos, paņemu tēju, skatos – pie stacijas kartona dāma ar kungu ar izgrieztām sejām, kur var savu galvu iebāzt un nofočēties. Fotogrāfs atsaucīgs, aizcilpoju pie stenda, neviens kungs gan nepievienojas, bet nekas. Iebāžu galvu dāmas vietā. Kamēr vēl tikai 15km noskrieti, var paākstīties, vēlāk jau nebūs tam spēka! Paņemu vēl kolu un prom. Vēl nosaku brīvprātīgajiem, ka es lasu nolikumu, tāpēc man ir sava krūze. Izrādās, viņiem neviens nebija pateicis, ka jābūt ar savu krūzi. Nu labi, kas man.

Ir jau gaišs, lukturis nobāzts somā, ik pa 10km apēdu želeju. Skrienas labi, joprojām patīkams ātrums. Pie kādiem 20km noķeru dāmas un divu kungu kompāniju, kas sākuši slinkot. Apsveicinos, viens kaut ko drukā ģimenei, vispār viņi izbaudot skrējienu un dabu. Drusku tālāk apdzenu galīgi sanīkušu kungu, tālāk vēl divi kungi skatās uz atpakaļu un laikam cenšas to trešo pavilkt līdzi. Nosmejamies par to, kuram uz kuriem dibeniem jāskatās, es aizskrienu pa priekšu. Pļavas, mežs, bebraine, atkal mežs, salna. Kur saulīte silda, tur salna kūst nost. Baudu rudenīgi dzelteno dabu. Kilometrs pēc kilometra, hops, jau atkal bufete. Patīkami redzēt šiverējam pazīstamus cilvēkus. Viens skrējējs izstājas. Iemetu mutē desu, fiksi izrauju kolu, paņemu līdzi tēju, tip tip prom. Man ir ienākusi prātā doma, ka šī varētu būt mana pirmā ultra vispār bez staigāšanas, ja neskaita KP, pēc kuriem soļoju, kamēr izdzeru savu tēju.

Izdzertais šķidruma daudzums sāk prasīties ārā. Vispār jau biju nodomājusi zaļo pieturu taisīt pusceļā vai pēc tā, lai iztiktu ar vienu tādu pauzi, bet nupat jau saprotu, ka ir tikai knapi 30km, bet man tā spiež, ka to jau vairs nevar turēt. Metu acis uz abām pusēm, bet nevaru atrast piemērotu vietu. Dzelzceļa uzbērums, abās pusēs sanāk nogāze. Līdzenākās vietās kaut kādi lauki, traktori jau pukšķina. Gluži ceļmalā arī negribas bikses vilkt nost, mazums, ieraudzīs vēl kāds, aizskaršu viņa tikumiskās jūtas, iesūdzēs mani tiesā. Kā saukts, parādās sānceliņš. Es fiksi tajā iekšā. Redzamība gan ir, bet vismaz formas pēc kaut kādi krūmi mani atdala no trases, derēs. Kādu galonu iztecināju ārā, kaifs! Čik čik, sakārtojos un skrienu tālāk. Ienāk prātā doma sarēķināt, cik vēl jāskrien, bet ātri, ātri metu to domu no galvas ārā. Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs. Joprojām jūtos labi, skrienas viegli un mierīgi. Noķeru Sergeju, viņš saka, ka man esot skaista bizīte. Aprunājamies, es aizskrienu uz priekšu. Pamanu, ka es apdzenu tikai kungus. Kur ir dāmas? Starta sarakstā taču bija daudz! Cik reāli izgāja uz starta, es tumsā neredzēju. Nupat jau man liekas, ka es skrienu tīri pieklājīgi, apdzenu vienu pēc otra, bet kungi vien! Visas pēkšņi baigās ultramaratonistes? Visas priekšā? Nu labi, kas man? Sāku gaidīt sānceļu uz Suntažiem. Jāaizskrien līdz baznīcai un atpakaļ, lai savāktu tos nepieciešamos kilometrus. Nepatīk man tas apendikss, tad būtu labāk startu pārcēluši atpakaļ! Pa kalnu lejā, pēc tam atpakaļ augšā… Galā vēl pie tam neviena tiesneša, viss uz godavārda. Vienīgais labums – reversajā posmā var apsveicināties ar skrējējiem. Atgriežos dzelzceļa stigā. Drīz jau pusceļš. Skrienu iekšā KP, saņemu sajūsmas saucienus, mani sauc vārdā, apsveic. Ieknakstu kaut ko vēderā, izdzeru kolu, paņemu līdzi tēju, un tad es saprotu, kāpēc es neapdzenu nevienu dāmu. “Tu esi no sievietēm otrā!” Āaa, ko? Uz redzēšanos! Es skrienu!

Kristīni es nenoķeršu, bet tā otrā vieta gan būtu ellīgi patīkama! Es nezinu, vai es priecājos, ka tieši šeit uzzināju par savu pozīciju, bet man ir pieauguši spārni. Es lidoju! Labi, ka neskrienu ultru pirmo reizi mūžā, zinu, ka vēl nedrīkst tos spārnus pārāk plest vaļā, vēl vesels maratons priekšā, bet tas nu ir skaidrs, ka nebūs nekādas slinkošanas. Skrienu kā pa mākoņiem. Vicoju reizē ar kādu kungu, pati runāju maz, lai taupītu spēkus. Priekšā cilvēki. Ak, tie būs lēnākie maratonisti, kas nesen startēja no Suntažiem! Nūjotāji. Apdzenam daudzus, nūjotāji viens pēc otra man saka, ka esmu otrā sieviete, pa jokam vēl solās aizkavēt trešo vietu. Patīkams tāds atbalsts! Ik pa laikam skrienu ar kādu kopā, bet pamazām no visiem atsvabinos, jo man nav laika. Man jāskrien! Tikai uz priekšu, taisni uz priekšu! Ak jā, nemaz tik ļoti tas Taisnais taisns nav. Tad jau R-V ir taisnāks. Redz tikai līdz nākamajiem krūmiem, nevis kilometriem uz priekšu. Šeku reku 50km klāt. Skaitu, ka paliek, rupji rēķinot, 35km. Tas jau ir daudzmaz aptverams kilometru skaits. Sāku skaitīt uz atpakaļu.
Vēl 34km. 34 gados es piedzemdēju Atvaru. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 33km. 33 gados es nopirku dzīvokli. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 32km. 32 gados es piedzemdēju Ernestu. Tas bija brīnišķīgi!
Tā skaitot, esmu nolidojusi kārtējo aptuveni 14km garo posmu. Pēkšņi ceļa vairs nav, ir sliedes! Kaut kā kārpos pa dzelzceļa akmeņiem, neesošu taku un zāli, tepat jau 56km un KP. Bufete izskatās vilinoši – bagātīgi klāts galds, ugunskura zupa, sēžamie, nevienu nekur prom nedzen. Bet man nav laika, es nezinu, cik tālu aiz manis ir 3.vieta! Laikam izskatos nožēlojami, jo man vairāki cilvēki paprasa, vai man viss kārtībā. Jā, ir, ir kārtībā! Paķeru tēju un lasos prom.

Pie kādiem 25km līdz beigām atkal skrienu ar kungu. Viņš daudz runā, bet ir manāmi piekusis. Sarēķinājis, ka katrs km jāskrien vismaz 6:40, lai finišētu 9 stundās. Būs, būs! Labi, vēl viena bufete priekšā, kur sanāks aizkavēties, bet tas jau nekas, pārējos kilometros ietaupīsies. Kungs gan nejūtas tik pārliecināts, saka, ka ilgi man līdzi neturēšoties. Ak, bet kāpēc tad tu tik daudz runā, mīļo cilvēk? Taupi spēkus! Tālāk skrienu viena. Nevarētu, protams, teikt, ka man šausmīgi viegli klātos. Ultra nav viegls pasākums, bet tādai tai arī nav jābūt. Ik pa laikam ceļmalā ir motivējoši plakātiņi. Piemēram, “ja tas būtu viegli, visi to darītu”. Nuja, nuja! Vēl 22km, vēl 21, vēl 20, vēl 19… Lai gan esmu ļoti nogurusi, jūtu sevī spējas tiešām pieveikt ultramaratonu bez staigāšanas. Tikai jānoskrien 18km, es taču varu noskriet 17km! Ik pa laikam jāšķērso kāda ieleja ar strautu dziļi, dziļi lejā. Tiltiņi ir bez margām. It kā jau ceļš plats, nav iemesla nokrist, bet vienalga katru reizi iedomājos, ka, noveļoties lejā, tur iznākums būtu viens – Brekte varētu atnākt pēc līķa un uztaisīt kādu instalāciju. Ha ha. Sāku domāt par kaut kādiem stulbumiem. Kāds bija Hannibalam uzvārds? Lekters? Lektors? Nē, laikam Lekters. Diezgan ilgi nodarbinu sevi ar šādiem te intelektuāliem vingrinājumiem, kamēr nolemju finišā kādam gudrākam paprasīt. Vēl arī jānoskaidro, vai barības vadā ir peristaltika. Apdzenu divus kungus, tie izbrīnā, ko es tik ātri skrienu. Liek pastāstīt, ko es lietoju. Ak, neko tādu, dārgie draugi, es tikai zinu, ka esmu otrajā vietā! Nav viegli skriet ar šo apziņu, galīgi nav! Hops, pēdējais kontrolpunkts, paēdu, padzeros. Izrādās, ka ūdens man sistēmā ir vairāk, nekā pietiekami, neesmu nevienu reizi uzpildījusi. Nemaz tik daudz netērējas vēsā laikā, arī bufetē sanāk padzerties vairāk šķidruma. Īstenībā labi, nav jātērē laiks uzpildei. Tā, viss, vēl 16km, es to varu!

Pēdējais nogrieznis līdz finišam. Cenšos nepārcensties, skriet mierīgāk, bet vienalga visu laiku sanāk tikai kāda kripata pāri 6 minūtēm kilometrā, atsevišķi kilometri pat ātrāk. Vai es tā izturēšu līdz beigām? Ir jāiztur! Vēl 14km, tas ir kā līdz Stūnīšu pieturai un atpakaļ. Vēl 12km, tas ir kā līdz Lapiņu dambim un atpakaļ. Vēl 11km, tas 4+7. Ir grūti, ir grūti! Apdzenu pusmaratona distances nūjotājus un pa kādam lēnākam skrējējam. Man nesanāk palēnināties, jo visu laiku galvā ir tā doma par 2.vietu. Kas tas, augšupceļš? Vispār jau visa trase ir viens vienīgs augšupceļš, mēs skrienam augšā uz Ērgļiem. Aizķeros aiz akmens, kāju sarauj krampī, bet ātri atlaiž. Grūti, grūti, grūti! Karsti arī. Cimdi jau sen kā novilkti, gribu piedurknes pastumt augšā, bet tās ar sviedriem ir pielipušas pie rokām. Ai, lai paliek tāpat! Cik ta te vairs palicis? Katru kilometru skaitu un rēķinu. Pa vidu vēl kaut kāds nesankcionēts KP, esot pusmaratonistiem paredzēts. Izskrienu tam cauri bez apstāšanās. Vēl 2km, vēl pusotrs… Rēķinu, ka droši vien pulkstenis saskaitīs vairāk, tāpēc domās finišu atbīdu tālāk, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Pārsteigums izrādās patīkams – pēc līkumiņa ieraugu finiša arku. Āaaa! Tešu uz priekšu pilnā ātrumā, te jau vairs nav, kam taupīties, jāizbauda līdz galam! Draugu saucienu pavadībā ieskrienu finišā! Ir! Viss! Es to izdarīju – noskrēju ultramaratonu bez staigāšanas!

Pēc finiša gan pastaigāt nevaru. Ar mokām eju piesēst un pamieloties no finiša maisiņa. Intervija, kuras laikā no laimes apraudos, sarunas, eju ģērbties, bet es tik ļoti nevaru paiet, ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra piedāvājas mani aiznest, apjautājas, vai viss kārtībā, un pajautā, vai man ir viss nepieciešamais. Paldies par rūpēm, draugi! Man viss ir. Es izbaudu! Jā, es tiešām nevaru paiet, kājas ir izbeigušās, un tiešām bija tik traki, cik izskatījās. Bet sāp tikai muskuļi no pārslodzes, nekādu traumu man nav. Ģērbšanās ir mājiņā. Ar mitrajām salvetēm apslaukos, to netīrumu kārtu no kājām noberzt nevaru. Vēlāk mājās izrādīsies, ka tur ir ne tikai netīrumi, bet arī iedegums. Priecīgi smiedamās, saģērbjos, pačaloju ar citiem. Ak, es esmu laimīga! Kāpēc es skrienu tos anormāli nenormālos gabalus? Tāpēc, ka tie dod laimes un eiforijas sajūtu! Un man vēl pjedestāls! Sapošos un eju ēst zupu, čalot ar draugiem, sagaidīt savējos finišā un vispār labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā. Trešās vietas dāmu gaidām pāris stundu. Tas nozīmē, ka es pilnīgi mierīgi varēju atslābt, sēdēt bufetēs un diez ko nesteigties, bet es neko nenožēloju. Nav ne vainas reizi par visām reizēm vienu ultru noskriet kārtīgi!

Ak jā, Hannibala uzvārds ir Lekters, un barības vadā peristaltika ir. Un Dāvis solās mūs ar Kristīni vēl kādreiz kaut kur aizvest, kas nozīmē, ka būs jāskrien vēl!

9 komentāri rakstam Dubultmaratons Taisnais

  • .Linda .Linda

    Izlasīju, un tā vien sagribējās kādu ultriņu noskriet!

  • bro bro

    Kādreizējā gargabalniece skrien ultru :)

    Malacītis!!

  • Aivars Aivars

    Labi esi uzrakstījusi un vēl labāk noskrējusi – sakārdināji… Man taču vajadzēja zināt, ka šādus stāstus lasīt ir kaitīgi!

  • Lauma Lauma

    Tik perfekti! Un nosmējos par perfektu ultriņas aprakstu – “Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs.”

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Super! Apsveicu ar otro vietu!

  • Inga_K Inga_K

    Cik pazīstamas sajūtas, kad gribās noskriet ultru :D Tajā ir kaut kāda maģija.

  • mtiger mtiger

    Man arī kaut kāda “lomka” lasot, šogad maz sanācis startēt un vispār skriet.

  • Miķeli, mēs Tevi vērojam ;)

  • a-anna a-anna

    Liels paldies par stāstu, Hiēna! Tu iedvesmo! Apsveicu ar otro vietu!
    Skrienam!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.