Šogad man ar skriešanu ir, kā ir. Neizplūdīšu detaļās; vienkāršoti runājot, man ir atklājies artrīts krustu locītavās, un tas sāp un sāpēs mūžīgi. Izārstēt nav iespējams, apārstēt un sadzīvot gan var. Cenšoties saprast, kā tagad dzīvot pēc iespējas nesāpīgāk un vienlaikus piepildītāk, skriešanas ir bijis mazāk, bet dubultmaratonam “Taisnais” esmu reģistrējusies jau sen. Skriet gribas, bet tieši sāpju vilnis uznācis, tāpēc daļēji paklausu draugiem un pārreģistrējos uz nūjošanu maratona distancei.
Sacensību rītā nekas nesāp, laikam zāļu kurss ir iedarbojies, bet nu nav jau vairs variantu – esmu pārreģistrējusies uz nūjošanu, tad jānūjo. Līdzjutējs Dāvis jau ierasti aizved mani uz startu un smejas par to, ka esmu ielikusi somā lukturi. Bet ja nu es salaužu kāju un tieku galā tikai vakarā? Nē, ja es salauztu kāju, man vajadzētu zvanīt, lai brauc pakaļ. Ok. Bet lukturis somā paliek, tāpat kā atstarojošā veste un folijas sega. Es atceros to Rīga – Valmiera izgāšanos ar ekipējuma nepaņemšanu līdzi. Vairs nekad! Nevaru saprast, cik daudz laika man vajadzēs. Pērnie rezultāti ir nedaudz virs 5 stundām līderiem, bet tas liekas par traku. 7 stundas būtu reāli – tas būtu 6km/h, kas ir mans ikdienas staigāšanas ātrums. Es centīšos ātrāk, nūjas arī palīdzēs, bet distance ir gara, man sametīsies tulznas, botās būs akmeņi un es apstāšos barošanas punktos. Maratons ir maratons, arī ar nūjām. Ar gudru ziņu nodrošinos pret roku tulznām – aplīmēju kritiskās vietas ar teipu un uzvelku vēl cimdus pa virsu.
Pirms starta pačaloju ar draudziņiem, ejam uz starta līniju, aiziet! Pirmais kilometrs ātrāk par 8 minūtēm. Nav slikti! Otrais tāpat. Ok. Esmu pirmā no sievietēm, un man traki sagribas uzvarēt. Ja nu izdotos? Ja nu? Tas nozīmē močīt 42 kilometrus. Nu jau tikai 40. 39. To tak varētu, ko? Katrs kilometrs zem 8 minūtēm. Dažreiz kāds sanāk par dažām sekundēm ilgāks, bet tad nākamajā pielieku soli, lai izlīdzinātos. Skati skaisti – saulains, vēl rīta migla vietumis aizķērusies, rudens zelts iekrāso dabu. Jā, šis ir viens no skaistākajiem sporta pasākumiem! Ļoti patīk oktobris. Ik pa laikam mani apdzen kāds no 84km skrējējiem. Tik lieliski – es varu paskatīties skriešanas sacensības, esot trasē! 14km aiz muguras, laiks izēst putras biezeni. Kontrolpunkts, izmetu atkritumus, fiksi paķeru kolu un laižu tālāk. Nav laika atpūtai, man jāiet pēc uzvaras!
Pēc kontrolpunkta ir sajūta, ka vairs tikai astīte palikusi. Realitātē man palikušas divas trešdaļas, bet es šito esmu divreiz skrējusi garajā variantā, un tad šeit mentāli sākas beigu posms. Ik pa laikam mani apdzen 84km skrējējs, tad viņš piekūst, un es viņu apdzenu. Tā maināmies ilgus kilometrus. Cenšos viņu uzmundrināt. Vienā brīdī likās, ka apgriezīs man sprandu, bet nu pats vainīgs, lai deso ātrāk! To viņš vienā brīdī arī izdara. Ap pusceļu drusku noplok enerģija. Arvien biežāk ir kilometri virs 8 minūtēm, bet vienmēr izdodas saņemties un pasoļot ātrāk. Ieraugu apkārtnē ainavas, kuras nepamanīju citus gadus. Laiciņš ir tiešām fantastisks! Atceros, ka Dāvis mani gaidīs finišā pēc 7 stundām. Nosūtu ziņu, ka būšu galā ātrāk. Pamazām sāku ķert lēnākos 21km staigātājus un nūjotājus, un pat skrējējus. Kļūst interesantāk. Lēnākie vienkārši bauda rudens dienu un ainavas! Bet man nesanāk, man mutē jau uzvaras garša. Ai, kā gribas nonākt galā pirmajai! Un ai, kā sametušās jau tulznas un sabiruši botās abrazīvi akmeņi! Es taču zināju, ka tā būs! Man laikam patīk sāpes, citādi jau es te nepieteiktos gadu no gada. Neko darīt, mana stiprā puse ir spēja ignorēt sāpes. Uz priekšu! Kontrolpunktā redzu brīvprātīgojam Aiju. Zinu, ka viņa visu izdarīs ātri un kā vajag, un jau laikus saucu, ka gribēšu desmaizi ar sieru, ko arī zibenīgi dabūju. Man vēl pakaļ nosauc, ka šogad esot melnā tēja (pērn es izmisīgi katrā kontrolpunktā meklēju melno tēju, bet nebija). Finišā, tēju dzeršu finišā! Kilometrs pēc kilometra, jau 28km atzīme. Putras biezenis, kontrolpunktā kola un prom!
Palikusi trešdaļa, bet šķiet, ka jau viss. Arvien grūtāk noturēt tempu, tāpēc manas domas aizņem saņemšanās soļot ātrāk. Skaisti tiltiņi, no kuriem man, kā vienmēr, bail iegāzties gravās. Skaistas ainavas, govis, dīķi, upītes, ezeriņi, rudenīgi skati… Arvien vairāk cilvēku apkārt, kurus hop, hop, nokožu. Viena nūjotāja iet ar asfalta uzgaļiem. Žēl skatīties, kā viņa mokās – nūjas slīd pa granti. Garāmejot iesaku noņemt uzgaļus, ko viņa arī izdara. Pēc finiša aprunājāmies, izrādās, ka nebija iedomājusies tā izdarīt, un tagad būšot pavisam cita lieta nūjot arī ikdienā. Prieks, ka pasviedu cilvēkam ideju, kā uzlabot brīvdienu pārgājienus. Nu jau vairs 10km paliek. Tas ir 5 ar katru kāju. Kilometri vienlaikus iet uz priekšu un neiet. Katrs solis sāp noberztajās pēdās (es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir jēlas kājas no tā vien, ka uz šņorēm paskatās), mēle pār plecu, bet nu tagad nedrīkst atlaist! Es nezinu, kur ir sekotāja! Uz atpakaļu neskatos, tikai uz priekšu! Ir tā – ja tu turpini kustēties, tad vienā brīdī tas beidzas, un, ticiet vai nē, arī šim pārgājienam vienā brīdī pienāk gals. Redzu finiša arku un pulciņu ar cilvēkiem sev priekšā. Es negribu finiša bildēs būt aiz cilvēkiem, tāpēc ir divas iespējas – vai nu atpalikt, vai pielikt soli. Jūs taču zināt, kuru variantu es izvēlējos, vai ne?
Tā kā finišējām kopā vairāki cilvēki no vairākām distancēm, tad ovācijas bija visiem no visiem. Fantastika. Man tā patīk finiši! It īpaši tie, kuros ir ovācijas. Mans laiks 5:36’22. Finiša čalas ar draudziņiem, smiekli, zupa, kliņģeris un kruasāns. Viss ir! Pārģērbjos un sāku gaidīt apbalvošanu. Bet nevaram sagaidīt trešo vietu… Daudzi jau devušies mājās, sākam jau smieties par neko. Atmosfēra ir pozitīva, dīdžejs sāk likt arvien smieklīgākas dziesmas. Ejam aplaudēt finišētājiem. Katrs nākamais arvien vairāk nomocījies. Eju pateikt dīdžejam, lai uzliek manis pasūtīto finiša dziesmu, kas pa burzmu manā finišā neatskanēja. “Tā gribējās man saules lēkta.” Kaifojam par mūziku un tur jau arī trešā vieta nūjo! Veselas divas draudzenes! Saucam, ka cīņa par trešo vietu – lai saņemas! Viņas domā, ka mēs jokojam, bet joku nav – jākāpj uz pjedestāla, viņām dalīta trešā vieta. Viņas saka, ka būtu nākušas ātrāk, ja zinātu, ka viņas gaida. Bet ir viss forši arī tāpat! Renāte (otrās vietas ieguvēja) arī pamodusies no iekūņošanās un ilgās gaidīšanas, un sāk līksmot. Dīdžejs vēlreiz uzliek manu dziesmu, kāpjam uz bluķiem, saņemam dāvanas, un nebeidzam līksmot, smieties un sajūsmināties par neko. Galu galā pirmais pleķis ir pirmais pleķis – vai tā būtu skriešana, vai nūjošana, 84km vai 42km! Bet pāri visam – izkustēšanās, jauki cilvēki, sarunas un smiekli!
Vismaz vienu ultru šogad man vajadzēja. R-V rītā pamodos slima, CET nenotika, Siguldas kalnus negribēju skriet… Sanāk, ka pēdējā iespēja man šogad ultru noskriet ir dubultmaratons Taisnais – 84,4km pa bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Lai iet! Nesenā laikā divi maratoni ir noskrieti, treniņš pietiekams.
Pirms sacīkstes plānoju ekipējumu. Sola kādus 5-10 grādus. Pusgarās bikses, apakškrekliņš, plānais džempis, somā cimdi katram gadījumam. Būs labi! Domāju, ko ar lukturi, jo pirmo kādu pusotru stundu būs tumšs. Varētu skriet ar štruntīgo pagraba lukturi un tad atstāt kontrolpunktā, lai aizved kaut kad līdz finišam. Ja kaut kur loģistikas gaitā nozudīs, žēl arī nebūs. Bet vēl var paņemt nenormāli labo un dārgo speciāli nakts orientēšanās pasākumiem domāto lukturi, ko Krišjānim uzdāvināju… Bet tam ir paliels akumulators. Somā jau ielien, bet to man būtu bailīgi atstāt KP. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet ar labo. Noņemu galvas jostu un garo vadu, uztaisu tā, ka paliek tikai akumulators un mazs lukturītis kā gredzens ap pirkstu. Nesīšu līdzi!
Sacensību dienā jāceļas pirms četriem rītā. Pamostos ar vienu vēlmi – ieritināties segā un gulēt. Bet nav variantu, jābrauc! Esam nokomplektējušies trīs skrējēji un šoferis Dāvis, kurš aiz (daļēji) brīva prāta un labas sirds mūs nakts vidū ir gatavs vest uz Sauriešiem un pēc tam pa mājām. Izeju pagalmā, piebrauc auto, grasos jau iekšā kāpt, bet tur kaut kāds čalis ar skūtu galvu. Drīz vien piebrauc manējie, izstāstu šito, tie saka: “Varbūt tas bija Brekte!” Vispār Brekte kā pilsētas galvenais sātanists pie visa vainīgs, arī pie tā, ka mums tagad jābrauc skriet. Paskaidrošu, ka man mākslinieks ļoti patīk un, smejot par visām tām sātanisma lietām, smejos nevis par pašu, bet par tiem ļautiņiem, kuri viņā saskata sātanistu, kanibālu un ko tur vēl. Bet vainīgs ir, ja! Arī pie tā, ka ārā ir -1 grāds (daži vēlāk teica, ka visi -3), nevis +5, kā biju gaidījusi. Apkārtējo ietekmē uzvelku vēl vēja necaurlaidīgo, plāno jaciņu. Labi, ka bija līdzi paņēmusies! Cimdus arī uzreiz rokās. Ejot uz startu, izliktas lāpas. Atkal nosmejam, ka galvenais sātanists tomēr te ir bijis ar savām elles ugunīm. Gribas vienu no tām lāpām paņemt, lai siltāk. Pa skaļruņiem kaut kāds popūrijs ar pusdziesmām, arī Pienvedēju “Ejam mājās”. Aizejam uz mašīnu un noklausāmies dziesmu pilnā garumā. “Nevaru vairs izturēt, esmu vecs, gribu mājās…” Nekāds mājās, vispirms jānoskrien!
3… 2… 1… Starts! Sliedes, taka, lukturīši, smaidīgi skrējēji. Es pasaku: “Noteikti pārķeriet startu!” Ļaudis tā arī dara. Aizskrien kā plēsti. Es skatos pulkstenī un cenšos nepanesties visiem līdzi, bet vienalga kaut kā par ātru sanāk. Dzelzs tilts, uztaisīts koka celiņš. Man patīk! Vienā brīdī pametu skatu uz atpakaļu, lampiņas neredzu. Esmu pēdējā? Nu labi. Pirmkārt, tam nav nekādas nozīmes, otrkārt, ultra vēl ne tuvu nav sākusies. Jāšķērso ceļš. Kāpjot pāri sētiņai, tomēr ieraugu kaut kādas gaismiņas aizmugurē. Laikam nūjotāji. Skrienu daudzmaz reizē ar kādu kungu. Visu laiku skatos pulkstenī. Te par ātru, te par lēnu, te pulss, te vispār izdomāju, ka pulkstenis kaut kā tizli uzlikts, jāpārkārto. Kamēr kārtoju, pauze nospiežas. Labi, ka vispār nenostopējās. Atgādinājums nobloķēt. Tā tur tirinos, kamēr sarāju pati sevi. Nu kas tas ir, ko? Es nevis skrienu, bet blenžu pulkstenī! Tā nedrīkst! Pārvelku piedurkni šim pāri, iekārtojos ērtā tempā un sāku baudīt. Jā, šādi ir labi! Spīdinu savu orientēšanās lukturi mežā, ir labs. Pat vāveres kokā var redzēt, arī tālu priekšā esošo skrējēju atstarotājus. Veca peronmala, mājas, koki, pļavas, izcirtumi. Galvā skan tā Pienvedēju dziesma. Sergejs mani noķer un prasa, ko es tik lēni skrienot. Neko nezinu, man liekas, ka skrienu normāli. Ir sarēķināts, ka ar vidējo tempu 7:00 es paspēju 10h, kas ir reāli, bet ar 6:25 var nonākt galā ātrāk par 9h, kas ir optimistiskākais plāns īpašas veiksmes gadījumā. Pulkstenī paskatos, kad nopīkst kārtējais kilometrs, gandrīz visu laiku ir drusku ātrāk par to 6:25. Pagaidām labi. Ieskrienu siltā gaisa plūsmā. Laikam kāds dīķis blakus, saglabājis vakardienas siltumu. Joprojām tumšs, bet priekšā pamale sāk sārtoties. Arvien vairāk, arvien košāk, arvien zeltaināk, līdz sākas brīnišķīgi zeltaini sārts saullēkts. Ja sākumā pukojos, ka startu taču varēja taisīt vēlāk, lai viss būtu pa gaismu, tad tagad priecājos, ka organizatori mums ir devuši šo lielisko iespēju redzēt saullēktu. Man kā absolūtam ne-rīta cilvēkam nemaz tik bieži šo nesanāk izbaudīt. Tā, kas tas tāds? Līkums? Dzelzceļa stiga iet taisni, bet ar krūmiem aizaugusi, iebrauktais ceļš ved caur sētu. Izskrienu cauri sētai, pametu aci uz aizmuguri – nē, no šīs puses izskatās, ka varēja izskriet taisni. Forši, es laikam aizskrēju nepareizi Taisnajā. Kā to var dabūt gatavu? Labi, vienalga, reku bufete! Nofotografējos, paņemu tēju, skatos – pie stacijas kartona dāma ar kungu ar izgrieztām sejām, kur var savu galvu iebāzt un nofočēties. Fotogrāfs atsaucīgs, aizcilpoju pie stenda, neviens kungs gan nepievienojas, bet nekas. Iebāžu galvu dāmas vietā. Kamēr vēl tikai 15km noskrieti, var paākstīties, vēlāk jau nebūs tam spēka! Paņemu vēl kolu un prom. Vēl nosaku brīvprātīgajiem, ka es lasu nolikumu, tāpēc man ir sava krūze. Izrādās, viņiem neviens nebija pateicis, ka jābūt ar savu krūzi. Nu labi, kas man.
Ir jau gaišs, lukturis nobāzts somā, ik pa 10km apēdu želeju. Skrienas labi, joprojām patīkams ātrums. Pie kādiem 20km noķeru dāmas un divu kungu kompāniju, kas sākuši slinkot. Apsveicinos, viens kaut ko drukā ģimenei, vispār viņi izbaudot skrējienu un dabu. Drusku tālāk apdzenu galīgi sanīkušu kungu, tālāk vēl divi kungi skatās uz atpakaļu un laikam cenšas to trešo pavilkt līdzi. Nosmejamies par to, kuram uz kuriem dibeniem jāskatās, es aizskrienu pa priekšu. Pļavas, mežs, bebraine, atkal mežs, salna. Kur saulīte silda, tur salna kūst nost. Baudu rudenīgi dzelteno dabu. Kilometrs pēc kilometra, hops, jau atkal bufete. Patīkami redzēt šiverējam pazīstamus cilvēkus. Viens skrējējs izstājas. Iemetu mutē desu, fiksi izrauju kolu, paņemu līdzi tēju, tip tip prom. Man ir ienākusi prātā doma, ka šī varētu būt mana pirmā ultra vispār bez staigāšanas, ja neskaita KP, pēc kuriem soļoju, kamēr izdzeru savu tēju.
Izdzertais šķidruma daudzums sāk prasīties ārā. Vispār jau biju nodomājusi zaļo pieturu taisīt pusceļā vai pēc tā, lai iztiktu ar vienu tādu pauzi, bet nupat jau saprotu, ka ir tikai knapi 30km, bet man tā spiež, ka to jau vairs nevar turēt. Metu acis uz abām pusēm, bet nevaru atrast piemērotu vietu. Dzelzceļa uzbērums, abās pusēs sanāk nogāze. Līdzenākās vietās kaut kādi lauki, traktori jau pukšķina. Gluži ceļmalā arī negribas bikses vilkt nost, mazums, ieraudzīs vēl kāds, aizskaršu viņa tikumiskās jūtas, iesūdzēs mani tiesā. Kā saukts, parādās sānceliņš. Es fiksi tajā iekšā. Redzamība gan ir, bet vismaz formas pēc kaut kādi krūmi mani atdala no trases, derēs. Kādu galonu iztecināju ārā, kaifs! Čik čik, sakārtojos un skrienu tālāk. Ienāk prātā doma sarēķināt, cik vēl jāskrien, bet ātri, ātri metu to domu no galvas ārā. Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs. Joprojām jūtos labi, skrienas viegli un mierīgi. Noķeru Sergeju, viņš saka, ka man esot skaista bizīte. Aprunājamies, es aizskrienu uz priekšu. Pamanu, ka es apdzenu tikai kungus. Kur ir dāmas? Starta sarakstā taču bija daudz! Cik reāli izgāja uz starta, es tumsā neredzēju. Nupat jau man liekas, ka es skrienu tīri pieklājīgi, apdzenu vienu pēc otra, bet kungi vien! Visas pēkšņi baigās ultramaratonistes? Visas priekšā? Nu labi, kas man? Sāku gaidīt sānceļu uz Suntažiem. Jāaizskrien līdz baznīcai un atpakaļ, lai savāktu tos nepieciešamos kilometrus. Nepatīk man tas apendikss, tad būtu labāk startu pārcēluši atpakaļ! Pa kalnu lejā, pēc tam atpakaļ augšā… Galā vēl pie tam neviena tiesneša, viss uz godavārda. Vienīgais labums – reversajā posmā var apsveicināties ar skrējējiem. Atgriežos dzelzceļa stigā. Drīz jau pusceļš. Skrienu iekšā KP, saņemu sajūsmas saucienus, mani sauc vārdā, apsveic. Ieknakstu kaut ko vēderā, izdzeru kolu, paņemu līdzi tēju, un tad es saprotu, kāpēc es neapdzenu nevienu dāmu. “Tu esi no sievietēm otrā!” Āaa, ko? Uz redzēšanos! Es skrienu!
Kristīni es nenoķeršu, bet tā otrā vieta gan būtu ellīgi patīkama! Es nezinu, vai es priecājos, ka tieši šeit uzzināju par savu pozīciju, bet man ir pieauguši spārni. Es lidoju! Labi, ka neskrienu ultru pirmo reizi mūžā, zinu, ka vēl nedrīkst tos spārnus pārāk plest vaļā, vēl vesels maratons priekšā, bet tas nu ir skaidrs, ka nebūs nekādas slinkošanas. Skrienu kā pa mākoņiem. Vicoju reizē ar kādu kungu, pati runāju maz, lai taupītu spēkus. Priekšā cilvēki. Ak, tie būs lēnākie maratonisti, kas nesen startēja no Suntažiem! Nūjotāji. Apdzenam daudzus, nūjotāji viens pēc otra man saka, ka esmu otrā sieviete, pa jokam vēl solās aizkavēt trešo vietu. Patīkams tāds atbalsts! Ik pa laikam skrienu ar kādu kopā, bet pamazām no visiem atsvabinos, jo man nav laika. Man jāskrien! Tikai uz priekšu, taisni uz priekšu! Ak jā, nemaz tik ļoti tas Taisnais taisns nav. Tad jau R-V ir taisnāks. Redz tikai līdz nākamajiem krūmiem, nevis kilometriem uz priekšu. Šeku reku 50km klāt. Skaitu, ka paliek, rupji rēķinot, 35km. Tas jau ir daudzmaz aptverams kilometru skaits. Sāku skaitīt uz atpakaļu.
Vēl 34km. 34 gados es piedzemdēju Atvaru. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 33km. 33 gados es nopirku dzīvokli. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 32km. 32 gados es piedzemdēju Ernestu. Tas bija brīnišķīgi!
Tā skaitot, esmu nolidojusi kārtējo aptuveni 14km garo posmu. Pēkšņi ceļa vairs nav, ir sliedes! Kaut kā kārpos pa dzelzceļa akmeņiem, neesošu taku un zāli, tepat jau 56km un KP. Bufete izskatās vilinoši – bagātīgi klāts galds, ugunskura zupa, sēžamie, nevienu nekur prom nedzen. Bet man nav laika, es nezinu, cik tālu aiz manis ir 3.vieta! Laikam izskatos nožēlojami, jo man vairāki cilvēki paprasa, vai man viss kārtībā. Jā, ir, ir kārtībā! Paķeru tēju un lasos prom.
Pie kādiem 25km līdz beigām atkal skrienu ar kungu. Viņš daudz runā, bet ir manāmi piekusis. Sarēķinājis, ka katrs km jāskrien vismaz 6:40, lai finišētu 9 stundās. Būs, būs! Labi, vēl viena bufete priekšā, kur sanāks aizkavēties, bet tas jau nekas, pārējos kilometros ietaupīsies. Kungs gan nejūtas tik pārliecināts, saka, ka ilgi man līdzi neturēšoties. Ak, bet kāpēc tad tu tik daudz runā, mīļo cilvēk? Taupi spēkus! Tālāk skrienu viena. Nevarētu, protams, teikt, ka man šausmīgi viegli klātos. Ultra nav viegls pasākums, bet tādai tai arī nav jābūt. Ik pa laikam ceļmalā ir motivējoši plakātiņi. Piemēram, “ja tas būtu viegli, visi to darītu”. Nuja, nuja! Vēl 22km, vēl 21, vēl 20, vēl 19… Lai gan esmu ļoti nogurusi, jūtu sevī spējas tiešām pieveikt ultramaratonu bez staigāšanas. Tikai jānoskrien 18km, es taču varu noskriet 17km! Ik pa laikam jāšķērso kāda ieleja ar strautu dziļi, dziļi lejā. Tiltiņi ir bez margām. It kā jau ceļš plats, nav iemesla nokrist, bet vienalga katru reizi iedomājos, ka, noveļoties lejā, tur iznākums būtu viens – Brekte varētu atnākt pēc līķa un uztaisīt kādu instalāciju. Ha ha. Sāku domāt par kaut kādiem stulbumiem. Kāds bija Hannibalam uzvārds? Lekters? Lektors? Nē, laikam Lekters. Diezgan ilgi nodarbinu sevi ar šādiem te intelektuāliem vingrinājumiem, kamēr nolemju finišā kādam gudrākam paprasīt. Vēl arī jānoskaidro, vai barības vadā ir peristaltika. Apdzenu divus kungus, tie izbrīnā, ko es tik ātri skrienu. Liek pastāstīt, ko es lietoju. Ak, neko tādu, dārgie draugi, es tikai zinu, ka esmu otrajā vietā! Nav viegli skriet ar šo apziņu, galīgi nav! Hops, pēdējais kontrolpunkts, paēdu, padzeros. Izrādās, ka ūdens man sistēmā ir vairāk, nekā pietiekami, neesmu nevienu reizi uzpildījusi. Nemaz tik daudz netērējas vēsā laikā, arī bufetē sanāk padzerties vairāk šķidruma. Īstenībā labi, nav jātērē laiks uzpildei. Tā, viss, vēl 16km, es to varu!
Pēdējais nogrieznis līdz finišam. Cenšos nepārcensties, skriet mierīgāk, bet vienalga visu laiku sanāk tikai kāda kripata pāri 6 minūtēm kilometrā, atsevišķi kilometri pat ātrāk. Vai es tā izturēšu līdz beigām? Ir jāiztur! Vēl 14km, tas ir kā līdz Stūnīšu pieturai un atpakaļ. Vēl 12km, tas ir kā līdz Lapiņu dambim un atpakaļ. Vēl 11km, tas 4+7. Ir grūti, ir grūti! Apdzenu pusmaratona distances nūjotājus un pa kādam lēnākam skrējējam. Man nesanāk palēnināties, jo visu laiku galvā ir tā doma par 2.vietu. Kas tas, augšupceļš? Vispār jau visa trase ir viens vienīgs augšupceļš, mēs skrienam augšā uz Ērgļiem. Aizķeros aiz akmens, kāju sarauj krampī, bet ātri atlaiž. Grūti, grūti, grūti! Karsti arī. Cimdi jau sen kā novilkti, gribu piedurknes pastumt augšā, bet tās ar sviedriem ir pielipušas pie rokām. Ai, lai paliek tāpat! Cik ta te vairs palicis? Katru kilometru skaitu un rēķinu. Pa vidu vēl kaut kāds nesankcionēts KP, esot pusmaratonistiem paredzēts. Izskrienu tam cauri bez apstāšanās. Vēl 2km, vēl pusotrs… Rēķinu, ka droši vien pulkstenis saskaitīs vairāk, tāpēc domās finišu atbīdu tālāk, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Pārsteigums izrādās patīkams – pēc līkumiņa ieraugu finiša arku. Āaaa! Tešu uz priekšu pilnā ātrumā, te jau vairs nav, kam taupīties, jāizbauda līdz galam! Draugu saucienu pavadībā ieskrienu finišā! Ir! Viss! Es to izdarīju – noskrēju ultramaratonu bez staigāšanas!
Pēc finiša gan pastaigāt nevaru. Ar mokām eju piesēst un pamieloties no finiša maisiņa. Intervija, kuras laikā no laimes apraudos, sarunas, eju ģērbties, bet es tik ļoti nevaru paiet, ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra piedāvājas mani aiznest, apjautājas, vai viss kārtībā, un pajautā, vai man ir viss nepieciešamais. Paldies par rūpēm, draugi! Man viss ir. Es izbaudu! Jā, es tiešām nevaru paiet, kājas ir izbeigušās, un tiešām bija tik traki, cik izskatījās. Bet sāp tikai muskuļi no pārslodzes, nekādu traumu man nav. Ģērbšanās ir mājiņā. Ar mitrajām salvetēm apslaukos, to netīrumu kārtu no kājām noberzt nevaru. Vēlāk mājās izrādīsies, ka tur ir ne tikai netīrumi, bet arī iedegums. Priecīgi smiedamās, saģērbjos, pačaloju ar citiem. Ak, es esmu laimīga! Kāpēc es skrienu tos anormāli nenormālos gabalus? Tāpēc, ka tie dod laimes un eiforijas sajūtu! Un man vēl pjedestāls! Sapošos un eju ēst zupu, čalot ar draugiem, sagaidīt savējos finišā un vispār labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā. Trešās vietas dāmu gaidām pāris stundu. Tas nozīmē, ka es pilnīgi mierīgi varēju atslābt, sēdēt bufetēs un diez ko nesteigties, bet es neko nenožēloju. Nav ne vainas reizi par visām reizēm vienu ultru noskriet kārtīgi!
Ak jā, Hannibala uzvārds ir Lekters, un barības vadā peristaltika ir. Un Dāvis solās mūs ar Kristīni vēl kādreiz kaut kur aizvest, kas nozīmē, ka būs jāskrien vēl!
Rudenī nekādu īpašu plānu skriešanas jomā nebija – gada nogali bija iecerējis tā mierīgi, ne uz ko neiespringstot, norikšot. Jau tā sanāca neplānots maratons Tartu, tāpēc jo vairāk gribējās mierīgi paslinkot. Tomēr kaut kāds nemiers dīdīja, tā nu pēkšņi uzpeldējušais skrējiens “Taisnais” bez ievērības nepalika un pamazām aizvien vairāk sāka kārdināt. Jau sen biju metis aci uz bijušo dzelzceļa posmu Rīga-Ērgļi, apsverot domu šo trasi vai nu nosoļot pārgājienā, vai arī nobraukt ar velo, tomēr šīs ieceres kaut kā palika nerealizējušās. Tagad bija iespēja kārtīgi paskriet pie dabas krūts, nostāk no sen apnikušā pilsētas asfalta, turklāt kaut ko līdzīgu taku skrējienam, tikai bez pauguriem, kas man vienmēr sagādājuši ciešanas pat jaukākajos Stirnubukos.
Pasākums šķita nedaudz aizdomīgs – notiek pirmo reizi, rīko nepazīstami cilvēki, augsta dalības maksa, – tomēr garāks treniņš šā vai tā bija ieplānots, trasi pamēģināt kārojās, tādēļ atmetu skopumu un pieteicos pusei distances no Sauriešiem līdz Suntažiem – 42 km. Pilno dubultmaratonu līdz Ērgļiem skriet negribēju, jo tomēr biju stingri sev apsolījies ar ultrām neniekoties, nebūdams tām īsti gatavs, kā arī vakarā bija jāpaspēj uz vienu pasākumu. Iepriekš publiskotais dalībnieku saraksts liecināja, ka manā distancē ir tikai viens bīstams konkurents – Rainers, tāpēc par iekļūšanu trijniekā jāraizējas nebija un varēju skriet bez liekas iespringšanas.
Sestdienas rītā kopā ar Kristapu un Lauri iesēdāmies auto un devāmies uz Sauriešiem. Izskatījās, ka organizatoru ir vairāk nekā dalībnieku. Valdīja neliels haoss, kas ir piedodami rīkojot jaunu pasākumu, tomēr visus trūkumus kompensēja gan sirsnīgā atmosfēra, gan iespēja pirms starta iestiprināties ar banāniem, maizītēm un karstu tēju. Laiciņš – ap plus 10 grādiem – bija ideāls skriešanai, tā nu tīri labā omā devos trasē.
Pēc starta kādu brīdi skrēju kopā ar Raineru, bet tā kā biju plānojis skriet tempā ne ātrākā par 5min/km, tad viņš drīz vien aizmuka un pamazām attālinājās. Galīgi vientulīgi gan nejutos, jo, pateicoties taisnajai trasei, krietnu laiciņu vēl varēju manīt sev priekšā Raineru, bet patālu aizmugurē – kādu sekotāju.
Trase bija labi skrienama – gandrīz visur labs un līdzens grants ceļš, sliedes tikai trases sākumā. Ainava arī nebija tik vienmuļa, kā bažījos – bija pa kādam tiltiņam, nācās kāpt pāri barjerām, kas nožogoja trasi šķērsojošu ceļu, bija vecās staciju ēkas un aizaugušie peroni, arī mežs bija dažāds – vietām purvi, bet vietām bebru nedarbi. Pie dolomīta šķembu karjera uz ceļa bija arī nedaudz dubļu, bet kaut kā neievēroju tradīciju un šoreiz ne reizes nenomaucos.
Kontrolpunkti ar atspirdzinājumiem bija paredzēti ik pēc 14 km. Gabaliņu pirms pirmā kontrolpunkta bija mājas. Man tuvojoties, no tām uz ceļa pusi, bargi lamājoties, sāka rikšot liels suns mazāka nezvēra pavadībā. Nevēlējos pārbaudīt, vai tiešām abi ir tik neganti, kā izliekas, tāpēc uztaisīju nelielu intervāla skrējienu. Biju nobažījies arī par skrējēju, kas vīdēja tālu aizmugurē, bet vēlāk dzirdēju, ka nezvēri esot izrādījušies draudzīgi. Tā nu nedaudz aizelsies sasniedzu pirmo kontrolpunktu, uzpildījos un rikšoju tālāk.
Lai arī trase bija gandrīz taisna, tomēr tā nešķita pārāk vienmuļa. Brīžiem izklaidēja organizatoru motociklists, kurš šaudījās šurpu turpu, gan izvietojot norādes, gan uzmundrinot, bet vēlāk palīdzot orientēties pie Suntažiem. Skrēju mierīgi, izbaudīju svaigo gaisu un dabu, laiks paskrēja ātri un drīz jau bija klāt otrais kontrolpunkts.
Solis šķita tīri viegls, bet pēc 30.kilometra, kā ierasts, sāka nedaudz sāpēt gūžas. Nedaudz tempu mazināju, un tad jau tālumā varēja redzēt Suntažu baznīcas torni. Te vajadzēja novirzīties no dzelzceļa līnijas un sabrukušā dzelzceļa tilta dēļ izmest loku caur miestu. Daži km pa asfaltu, un pēc 3:41 finišs, un godam izcīnīta 2.vieta.
Par pārējo trases daļu līdz Ērgļiem nemāku teikt, lai stāsta tie, kas noskrēja pilno distanci. Bet mana daļa man patika tīri labi. Lai arī konkurence nebija pārāk sīva, tomēr atmosfēra sirsnīga – liels paldies organizatoriem par ieguldītajām pūlēm. Domāju, ka pasākums ir ar potenciālu nākotnē, tomēr nez vai ar tik augstām dalības maksām tam izdosies pulcēt daudz dalībnieku. Lai mazinātu izmaksas, no daudz kā varētu mierīgi atteikties, piemēram, iztikt bez krekliem un tik smagām medaļām. Iespējams, ka varētu izvēlēties formātu, kas līdzīgāks skrējienam Rīga-Biksti, kur katrs samet pa piečukam un kaut ko pa ceļam uzkož, un iztiek bez liekām ekstrām. Turklāt pavisam noteikti par pasākumu derētu paziņot vismaz pusgadu iepriekš.
km 
-