Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Grossglockner Ultra Trail 2017

Bilde0

Skrējiens apkārt Austrijas augstākajai virsotnei 110km garumā ar 6500 augstuma metriem. Tā kā, spriežot pēc pirmo divu gadu rezultātiem, neviens no Latvijas nebija skrējis GGUT (GrossGlockner Ultra Trail)  distanci, tad nolēmu, ka mans pienākums būtu padalīties ar iespaidiem par skrējienu.

Šogad pavasarī noskrēju Istria100 zilo distanci (109km un +4.400), pēc kuras bija tāda sajūta, ka vasarā vajadzētu noskriet vēl kādu kalnu skrējienu. Par GGUT uzzināju jau pagājušajā gadā pēc UTMB (Ultra Trail du Mont-Blanc) TDS distances noskriešanas, kad Austrijas paziņa Alberts pastāstīja, ka Austrijā esot tik pat skaists un grūts skrējiens. Tiešām, aplūkojot to tuvāk, likās līdzīgs UTMB TDS, tikai nedaudz īsāks un ar nedaudz mazāku kāpumu summu. Toties ar daudz vienkāršāku pieteikšanos.

Tā kā distance stiepjas virs 2500m un augstāk (2.828 augstākais punkts), vēlama aklimatizēšanās šajā augstumā. Tāpēc pieskaņojam ģimenes atvaļinājumu skrējienam un nedēļu pirms skrējiena dodamies ceļā. Apmetamies gan kalna otrā pusē – distances vidus Kals apkaimē. Starta un finiša pilsēta Kaprun Zell am See ir diezgan dārga kūrorta vieta. Tā atrodas ļoti skaistā apvidū ar ezeru vidū (Zell am See), kuru ieskauj daudzi sniegoti trīstūkstošnieki. Korānā paradīze ir aprakstīta kā ezers, kuru ieskauj sniegoti kalni. Šo līdzību veiksmīgi izmanto Zell am See piesaistot daudzus maksātspējīgus tūristus no Persijas līča valstīm.

Bilde1.jpg

Nedēļu pavadām staigājot pa brīnumskaistajām Austrum-Tiroles kalnu takām. Taku ir tik daudz, ka noteikti ir vērts vēl atgriezties. Bažas tik dara negaisi, kuri ar diezgan lielu precizitāti uznāk katras dienas vakarā.

Sacensību dienā ierodamies Kaprun. Tradicionālā inventāra pārbaude un numuru izniegšana. Expo nav pārāk liels, toties iekārtots ļoti praktiski, un visu formalitāšu veikšana prasa vien 10 minūtes. Tikko numurs saņemts, iekšēji jau sāku noskaņoties skrējienam.

Bilde2.jpg

Šaubas rada laika apstākļi – iepriekšējā dienā bijām aizbraukuši uz Glocknerhouse (distances 38.km) – tur sastapām negaisu, stipru vēju un tikai ap +7. Starta diena ir ļoti silta, virs +20 un sutīga, bet kas būs naktī. Svārstos domās. Vakariņojot uznāk stiprs lietus. Starts pēc 3h. Nolemju startēt garajās biksēs un īsajā kreklā.

22:30 pirms starta brīfings. Lietus pārgājis. Joprojām sutīgi silts. Novēroju pārējos skrējējus – pārsvarā visi īsajās biksēs un kreklos. Lielākā daļa ļoti labi ekipēti, ar moderniem pieres lukturiem, vieglām, saliekamām nūjām. Tātad ultra skriešana ir diezgan ienesīga sporta preču ražotājiem. Saprotu, ka esmu kļūdījies ar garajām biksēm. Austriešu draugs Alberts mierina – viņam arī garās bikses, un augšā būšot vēss. Cerēsim. Viņam jau šis otrais Grossglocknera skrējiens. Brīfingā informē par trases stāvokli – tas esot labs. Tomēr solot negaisu. Negaisa gadījumā sacensības tikšot apturētas vai pat pārtrauktas. Tiesa gan, lielāka negaisa iespējamība esot tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Drošība pirmajā vietā. Visiem ir izsniegti GPS sekotāji ar trauksmes pogu. To nospiežot 3 reizes, tiekot aktivizēta trauksme līdz ar ko uzsākta skrējēja meklēšana. Informācija tiek stāstīta vācu valodā un uzreiz tulkota angliski. Dzirdu par tuneli, ka pēc 18:00 skrējēji tikšot virzīti caur tuneli, pirms tam apkārt tam. Kā vēlāk izrādīsies, šajā brīdī biju palaidis garām svarīgu informāciju.

23:00 starts. Mans plāns – uzsākt nedaudz ātrāk un tad atrast pareizā tempa grupiņu, kurai turēties astē. Sākumā trase iet cauri pilsētai, bet drīz vien pagriežas uz kalna pusi. Sākas kāpums, gaidu, kad peletons pāries soļos, bet visi turpina skriet. Taka palikusi pavisam šaura, tātad vai nu jāiet malā, vai jāturpina skriet tempā. Skrienu, cerībā, ka drīz būs kāds risinājums – vai kāda plašāka vieta, vai kāds lēzenums. Pulss tuvojas maksimumam, šādu tempu izturu tikai nepilnus trīs kilometrus, uz kuriem jau gan ir vairāk par 300 augstuma metriem.. Kāpju malā slapjajā zālē, lai palaistu garām skrējējus. Esmu pārķēris startu. Jūtu, ka esmu jau pārkarsis un skriet paliek arvien grūtāk. Trase virzās pa šauru meža taku augšup, ar īsiem noskrējieniem ap 4. un 5.km, lai pēc tam virzītos atkal augšup. Esam uz platāka ceļa, nu jau temps labāks, esmu atradis vāciešu grupiņu, kurai mēģinu noturēties aizmugurē. Tomēr joprojām karsti. Līdz kādam 11.km turpinās diezgan elegants skrējiens pa iebrauktu meža ceļu, līdz sākās straujš noskrējiens pa pļavā iemītu govju taku. Tā kā nolijis lietus, tad zāle ir slidena, bet ceļš lejup straujš. Skrējiens turpinās pa smalkām akmens nobirām. Jūtu, ka esmu saķēris vismaz 2 akmentiņus kurpē. Atceros par Valda ieteikumu – bahilām. Šeit tās noderētu. Izdodas izķeksēt akmentiņus, nenovelkot kurpi. Turpinājums nav tik sekmīgs – vienā no nākamajiem līkumiem, īsi pirms pirmā dzeršanas punkta, paslīdu un nokrītu uz sāniem. Par laimi, tik nosmērētas drēbes.

01:14 (pulksteņa laiks, skriešanas laiks +1h) Fusch, pirmais dzeršanas punkts. Pieejams tikai ūdens, daudzi jau pilda savas somas. Man vēl ūdens pietiekami, bet apstājos, lai atelpotos un padzertos vēso ūdeni. Joprojām karsts un sutīgs. Dodos tālāk. Nākamais posms – vietām labi skrienams iebraukts ceļš, kas vietām pāriet govju takās. Tās ir izbradātas un dubļainas, sanāk manevrēt starp ceļa pusēm. Kopumā skrienams, tomēr lēnām iet augšup – stāvākos kāpumos ejam. Vienā līkumā aizskrienu pa ceļu, bet sekotājus nedzirdu. Izrādās – esmu noskrējis nepareizi, trase nogriezās no ceļa. Visi laikam miegaini, neviens ar’ man neko neuzsauc. Atgriežos trasē.

2:17:49 (98. vieta) 22.5km Ferleiten. Pirmais ēdināšanas punkts. Izdzeru kolu, neko kāru ēdamu neatrodu, ir jau ar’ nakts – vēl ēst negribas. Iztieku ar savām želejām. Tik prom ejot ieraugu, ka bijusi arī zupa. To neviens aktīvi nepiedāvā – austrieši tādi atturīgi un praktiski cilvēki – ja palūdz, tad iedod. Zināšu nākamajā punktā. Šobrīd svarīgi sapildīt ūdeni un sagatavoties vienam no grūtākajiem kāpieniem uz Untere Pfandlscharte (2663 m), kura pēdējos 4.km kāpumu summa sasniegs 1000m. Sākumā pat skrienams ceļš, no kura redzamas lampiņas augstu kalnā – tie ir pirmie skrējēji, kuri jau tik tālu tikuši. Vēlāk sākas serpentīna ceļš, kurš pāriet akmeņainā kalnu takā. Ejam tik uz augšu, nu jau sadalījušies – ap 30m priekšā iet viens kāpējs un aizmugurē tik pat tālu – cits. Pagaidām viss skaisti, tik joprojām silts un pulss arī augsts.

Nedaudz pirms ledāja nāk viens puisis lejā. Kustas diezgan raiti, nepaspēju pavaicāt, kas par lietu. Nonāku līdz ledājam, pēkšņi atkal esam daudz cilvēku kopā – visi kaut kur saradušies. Atgriežas tāda vispārēja skrējiena omulība pēc kāda laika skriešanas vienatnē. Iespējams citi ģērbušies, citi likuši dzelkšņus uz kurpēm (pirmo reizi tos ieraudzīju pirms starta expo, nu sapratu, ka tie ir aktuāli šeit – tādi speciāli uz trail kurpēm liekami sniega dzelkšņi). Sāku kāpt pa ledāju. Iešana pamatā uz nūjām, stingri triecu nūjas sniegā un kāpju augšā. Nodomāju, ka pretim nākušam puisim varbūt nebija nūjas, bez tām vai dzelkšņiem – augšā tikt varētu būt pagrūti. Pēkšņi priekšā ejošais, kurš pavirzījies no takas, lai apsteigtu kādu, ielūst ar vienu kāju ledū. Saviem spēkiem veiksmīgi izraušas ārā un skaļi vāciski lamājās – tātad viss kārtībā. Zem sniega tek upe, jāiet pa iepriekš iemītu taku, tā būs drošāk. Īsi pirms pārejas apstājos, lai padzertos. Viens skrējējs lūdz, lai iedod viņam ar’, savu esot jau izdzēris. Arī viņam karsts. Padzeramies un dodamies pēdējā kāpienā līdz pārejai. Augšā patīkams vējš. Nu beidzot var atvēsināties.

Bilde3.jpg

Pēc kāpiena vēl jāpārvar akmeņainas takas – uz leju, tad uz augšu, tad atkal uz leju – esmu klāt nākamajā ēšanas punktā – vietā, no kuras jābūt labi redzamam Grossglockneram. Pamazām uzaususi diena, bet kalns šodien slēpjas aiz mākoņiem.

5:48:58 (90. vieta) 38km Glocknerhaus. Sajūtas nav labas. Nogurums, joprojām liels pulss. Izpētu kolu – izrādās, tā ir Red Bull Cola. Esmu reiz dzēris Red Bull kādā garākā nakts braucienā, nebija laba organisma reakcija. Pieļauju, ka varbūt kādas dzēriena vielas īsti nedraudzējas ar mani, jo netipiski augstais pulss mani patiesi biedē. Nolemju, ka tālāk iztikšu ar savām ierastajām DION želejām + uzkodas, zupas. Iztīru akmeņus ko kurpēm, kabatas no atkritumiem un dodos ceļā. Izejot ieraugu vienam skrējējam galvā vēl lukturītis – rādu, ka ir taču gaišs, un attopos, ka pašam lukturis galvā. Puisis smiedamies saka, ka uz kādu laiku varam noņemt. Es nodomāju, ka šo atpakaļ vairs nu negribētos likt – mans mērķis finišēt vēlākais līdz tumsai.

Bilde4.jpg

Neliels noskrējiens uz leju, un atkal sākam kāpt augšup – uz distances augstāko punktu Pfortscharte (2828 m). Šoreiz labi ejama klinšu taka. Sāk smidzināt lietus. Esmu priecīgs, beidzot! Nolemju turpināt bez lietus jakas, lai kārtīgi atvēsinātos – joprojām jūtu, ka esmu pārkarsis, tāpēc lietus ir tieši laikā. Plāns ir nākamos 20km veikt bez lietus jakas, jo pēc 20km Kals mani gaida tīras un sausas drēbes. Pamazām lietus pieņemas spēkā. Vējš ar’ sāk pūst arvien negantāk. Lielākā daļa skrējēju jau lietus jakās, daudziem lietus bikses un pat cimdi – kaut gan laiks apmēram tāds, kā normāla Latvijas 2017. gada vasara.  Mani aukstums nebiedē, turpinu bez lietus jakas, esmu jau salijis galīgi slapjš. Ap 47.km esmu augstākajā punktā. Sagaida nepatīkams pārsteigums – ļoti straujš noskrējiens pa nobirām. Esmu satraucies, nemāku skriet pa šādu segumu. Vairāki skrējēji lielā tempā aizripo man garām, citi skrien gandrīz pa taisno, jo līkumotā trase ir nosacīta – viss kalns ir smalku akmeņu nobiras. Pirmais kilometrs uz leju – turpat 15 minūtes, lēnāk nekā kāpjot augšā. Esmu satraucies, uzmanība, koncentrācija katram solim. Sākas pat neliela panika, neesmu gatavs tādam tehniskam maršrutam. Kājas stīvas, muskuļi saspringuši – rezultātā zaudēju gan laiku, gan papildus spēkus. Zemāk jau sākas lēzenāks skrējiens pa akmeņainu taku, kurā veicas nedaudz ātrāk, bet tomēr ne bez problēmām. Atzīstu sev, ka neesmu gatavs šai trasei, jo īpaši jau tehniskajiem noskrējieniem. Esmu morāli sagrauts. Nogurums pieņemas spēkā. Lietus pamazām rimstas un, ejot uz leju, paliek siltāks. Vismaz šoreiz neesmu kļūdījies ar apģērbu.

Bilde5.jpg

9:00:00 52km Lucknerhaus. Nu jau sastopami līdzjutēji un tūristi. Uzēdu garšīgu siltu zupu. Un tad vēl vienu. Jūtos noguris, tāpēc nesteidzos pamest ēšanas vietu. No kalna kāpjot lejā, izskatījās, ka var redzēt Kals – tur jau gaida mani soma ar tīrām drēbēm. Tas vienmēr ir motivējoši. Vairs jau tik 10km un izskatās, ka turpmāk skriešana ies pa plašākiem un vieglāk skrienamiem ceļiem un pārsvarā tik uz leju. Tomēr altimetrs vēl aizdomīgi rāda, ka pietrūkst kādi 400 augstuma metri līdz Kals. Esmu aizmirsis, ka priekšā vēl viens kāpiens. Tūlīt aiz mājīgās ēstuves karodziņi rāda, ka jānogriežas no ceļa pa taciņu, kura stiepjas tieši kalnā.  Kāpju, jūtu, ka paliek arvien smagāk. Nedaudz reibst galva, grūti elpot. Sākās lūzuma punkts. Apbrīnoju Albertu, kurš otrreiz apņēmies piedalīties šādā mokpilnā pasākumā. Es nekad to nedarīšu. Saprotu, ka Kals mans piedzīvojums beigsies. Esmu fiziski un morāli iztukšots. Mērķis tikai tikt līdz Kals. Apsolu sev nākamo mēnesi – līdz rogainingam, neskriet. Kuram vispār tādi kalnu ultras vajadzīgi, ko es te daru. Latvijā vispār nav kalnu, ko es te meklēju pa klintīm, akmeņiem. Man vajadzīga nopietna atpūta.

Uzkāpjot kalnā, paveras brīnumskaisti Austrumtiroles kalnu skati. Līdzīgi kādus baudījām iepriekšējā nedēļā. Arī taka nu jau būs skrienama, tikai man vairs nav spēka. Apstājos, lai uzfilmētu video, kurā aizelsies grūti sadzirdami dvešu : “Spēka vairs nav, palikusi vairāk kā pusdistance.. Jādomā ko darīt tālāk….Skaisti”

Bilde6.jpg

Kāpiens beidzās nelielā paugurā, kurā līdzjutēji aktīvi uzmundrina. Man tas īpaši nepalīdz, esmu bez spēka un turpmāko lejupceļu turpinu ejot – 10, 13 minūtes kilometram, nav nozīmes, man vairs nav kur steigties. Smuks priežu mežs, diezgan stāvs, tomēr tīri skrienams ceļš lejup. Man paskrien garām vairāki skrējēji. Zīme “līdz finišam 50km”. Tikai. Tā mani sanikno un atdzīvina, Kals ir te pat netālu – jāuzskrien vēl.

10:39 62km (71.) Kals. Uzreiz steidzos pēc savas drēbju somas. Mani sagaida laipns brīvprātīgais, kurš angļu valodā izstāsta, kur ko var atrast, ko var dabūt pusdienās, kur atpūsties utt. Saka, lai tik dodot ziņu, ja vajadzīga kāda palīdzība. Jūtos novērtēts, tas iepriecina. Pirmais ko daru – pārģērbjos, pārģērbjoties gan uzreiz iesmērējos ar vazelīnu. Vai tas tā automātiski, vai jau esmu pārdomājis? Apskatu kājas – nav ne tulznas, ne nobrāzumu. Saņemu ziņu no sievas, viņa seko līdzi GPS rezultātiem. Pagaidām es skrienot ātrāk par savu plānoto laiku. Atbildu, ka tā nav laba ziņa, esmu par ātru sācis un nezinu cik tālu tikšu. Nolemju, ka ceļā došos – jāizbauda ballīte taču līdz beigām. Kals ieturu kārtīgu maltīti, atpūšos – kopā tur pavadu kādas 40 minūtes. Pie blakus galda viens puisis guļ, vēlāk viņš mani svaigiem spēkiem apsteigs pirmspēdējā kāpienā. Pretim apsēžas skrējējs, kuru atbraukusi atbalstīt draudzene. Pļāpājam. Puisis stāsta, ka viņa draugs skrējis 50km distanci un līdz nākamajam punktam ticis 3 stundās. Priekšā esot skrienams gabals. Abi mani uzmundrina. Esmu atguvies. Pielieku pilnu somu ar želejām, papildus pudeli nolemju neņemt – pietiks ar 1.5l somu, jo pa ceļam ik pa laikam ir strauti. Soma dēļ pārtikas jau tā smaga. Dodos ceļā. Plānoju sākumā iet, tomēr ārā sagaida uzmundrinātāji – nākas vien pāriet lēnā skrējienā. Taka labi skrienama, ar nelielu kāpumu, ir kādi mazi pauguriņi – augšā lejā, gluži kā mājās.  Diena ir noskaidrojusies, spīd saule un apkārt debešķīgi dabas skati. Lietas pamazām sāk nokārtoties.

Bilde7.jpg

Drīz vien satieku Tamas no Ungārijas. Viņš apstājies, lai uzbildētu skaistu upes kanjona skatu. Uzsākam sarunu un turpinām skriet kopā. Pamazām lietas ir sakārtojušās – skrienam, pļāpājam, priecājamies par skaistajiem dabas skatiem. Tamas ir kalnos kāpējs, un mani biedējošie straujie noskrējieni ir viņa saldais ēdiens. Stāvo lejupceļu uz Lucknerhaus viņš atzīst par pašu distances labāko vietu. Tamas skrējienam ir gatavojies, kopā ar draugiem iepriekšējās 3 naktis kāpjot Grossglocknerā. Dienas laikā esot ļoti daudz tūristu, kuri gribot uzkāpt kalnā, veidojoties rindas. Tāpēc viņi kāpjot naktī – sagaidot kalnā saullēktu un tad nākot lejā. Saullēkts augšā esot fantastisks.  Laba ideja, ja nu kādreiz šeit atgriežamies kuplākā pulkā. Vispār Tamas labprāt šeit dzīvotu – jo šeit tik daudz un plašas kāpšanas un skriešanas iespējas. Piekrītu viņam, ka kalnu ir vairāk nekā Latvijā,  tomēr atzīstu, ka ir vēl daudz citu skaistu vietu, kuras būtu vērts apmeklēt. Tā nākamie 15km paiet nemanot. Tamas vēl padalās dažās tehniskās niansēs par akmens skriešanas tehniku, pastāsta par aizraujošiem skrējieniem Ungārijā un Polijā – tas taču tuvāk Latvijai. Tā vienu brīdi pat pazaudējam trases karodziņus, kuri drīz gan atkal atrodas. Pamazām kļūst akmeņaināks, skriešana pāriet soļos un kāpšanā. Priekšā pirmspēdējais kāpiens. Tamas satraucas par tuvojošos negaisu, solot ap 18:00. Jāpaspēj tikt pāri diviem pēdējiem augstumiem. Saprotu, ka esmu daudz spēka zaudējis distances sākumā, tāpēc nevarēšu turēt līdzi tempam.

Bilde8.jpg

Akmeņains kāpiens līdz Rudolfshutte. Kaut kur dzird pērkonu. Vēl viens skrējējs atgādina, ka jāpasteidzas, lai paspējam līdz negaisam. Bet pats paliek stāvot, neesot spēka. Uzmundrinu – kalna virsotne jau redzama. Pirms virsotnes jau dzirdami līdzjutēju uzsaucieni, atkal tiek mazais dopings. Tieku augšā.  Pēdējais kilometrs ir aizņēmis gandrīz pusi stundas. Tad vēl nedaudz uz leju – akmeņi, akmeņi. Nemaz neiet ātrāk. Drīz nelielā paugurā var jau redzēt nākamo ēdināšanas punktu. Šeit augšā uznāk pacēlājs, tāpēc apkārt grozās līdzjutēji.

15:08:29 79km (66.) Rudolfshutte. Steidzos. Jāēd, bet nav daudz laika. Mēģinu vēl uzlikt Garminu pie powerbankas – ja nu neizvelk. Steigā izleju zupu. Esmu tādā reibuma stadijā, kurā rīcība vēl ir apzināta, bet vizualizācija var pievilt. Uzpildu ūdeni. Priekšā pēdējais un droši vien grūtākais kāpiens. Bet nāk arī negaiss, jāsteidzas. Atkal diezgan akmeņains nokāpiens līdz skaistam ezeram, kuru ieskauj kalni ar baltām cepurēm. Vienā no tiem būs jātiek augšā – citu iespēju vairs nav, jo ezeru visapkārt ieskauj kalni.

Kāpju pēdējā kalnā. Nupat ir sasniegta nirvāna – prāts, jūtas un griba saplūdušas vienā. Apstājos, lai palaistu aiz muguras nākošo kāpēju. Viņš saka, ka nesteidzoties, ka viss esot skaisti un labi. Man arī nav steigas, vienojamies, ka tomēr viņš ies garām. Turpmākā kāpienā vēl vairākas reizes viens otru cenšamies palaist garām, lai būtu ilgāka iespēja uzkavēties šajā pēdējā kāpiena mirklī. Tālu priekšā un augstu kalnā var redzēt skrējējus, tie tuvojas ledājam un tad pa vienam, nesasniedzot virsotni, kaut kur pazūd. Man jau Alberts iepriekš stāstīja, ka tur notiekot kādi brīnumi. Es iedomājos, ka visdrīzāk augšā būs burvju klints, kurai pasakot “Sezam, atveries” – pavērsies klints vārti un es priekšā ieraudzīšu zeltā mirdzošu ceļu uz finišu Kaprunā. Kaut kas līdzīgs ar notika, tikai zelta ceļa vietā pavērās klinšaina aina. Uzkāpis uz Kapruner Torl, es apstājos un dusmīgi skatos uz tur sēdošajiem diviem brīvprātīgajiem. Tas nav apsolītais ceļš. Kā lai šeit vispār tiek lejā? Milzīgi akmeņi. Par laimi akmeņu krāvums nav garš – sākas sniegs. Šo man pagājušo gadu Uldis iemācīja – laižam tik lejā, it kā pie kājām būtu slēpes, galvenais noturēt līdzsvaru. Vienā brīdī gan mana La Sportiva aizķer kādu akmeni un nākas nokrist ar degunu sniegā – bet kopumā ātri iet uz leju, tik drīz prieki beidzās reizē ar sniegu. Esmu nonācis pie milzīga ūdens rezervuāra, kurā ietek ūdens no daudziem sniegotajiem trīstūkstošniekiem. Ceļš turpinās gar milzīgo ūdenskrātuvi ik pa laikam šķērsojot kādu strautiņu vai mazu upīti. Līdz nonāku pie nopietnākas upes. Gar to jau slapstās vairāki skrējēji – mēģinot atrisināt jautājumu, kur pie velna, lai tiekam pāri šai upei. Es ar paskrienu uz augšu, uz leju gar upi. Nav variantu. Izlemju, ka drošākā vieta būs pie marķējuma – acīmredzot tur jābūt pārejai, tikai ūdens šobrīd lielāks kā parasti. Pataustu ar nūjām ūdenī var sataustīt dažus akmeņus. Nav laika prātot – kārtīgi atbalstu nūjas, viens, otrs solis. Pārlieku nūjas, solis, lēciens un esmu pāri. Rādu pārējiem trim – lai lec pāri. Viņi nejūtas droši, vēl meklē citas iespējas. Laižos prom. Priekšā gaida tumšs tunelis, tad skrējiens pa dambi, kura galā var jau redzēt pēdējo ēdināšanas punktu.

18:57 94km (56.) Mooserboden. Gar barošanas punktu slapstās lapsa. Ātri apēdu 2 zupas. Dodos ceļā. Palicis pēdējais posms līdz pilsētai. Parasti tam jābūt relatīvi vieglam. Tikai ne GGUT. Mazi posmiņi pa asfaltu un ceļš nogriežas pa mazām, akmeņainām takām. Priekšā gaida vēl viens pārbaudījums. Pirms tuneļa marķējums rāda uz taku gar tuneli. Taka iet gar klints malu, lejā lielā ūdenskrātuve. Gar malu novilkta virve drošībai. Turos pie virves un kustos uz priekšu, līdz taka beidzas pie kāda ūdenskrituma. Tālāk – klintī iecirsti trīs metāla pakāpieni. Domāju, ko darīt. Man ir bailes no augstuma. Ko darīt. Kājas vairs neklausa, katrā mirklī var sākties krampji. Skriet atpakaļ nav jēgas. Jātiek pāri. Ieķeros stingri virvē. Jebkurā gadījumā lejā tikšu, sliktākā gadījumā caur pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Neskatos uz leju un kāpju. Attopos tumšas alas priekšā. Lienu iekšā – esmu nonācis auto tunelī. Pēc brīža atkal jālien cauri uz taku. Šoreiz bez pārsteigumiem. Parasta taka. Kā vēlāk uzzināju, pēc 18:00 varēju neskriet pa daudzajām takām apkārt tuneļiem – jo šajā laikā varēju jau skriet cauri tuneļiem. Būtu ietaupījis nedaudz laika, bet palaidis garām skaistus pārdzīvojumus – tā kā labi vien, ka skrēju pa taku.

Tuvojos finišam. Pēdējais kilometrs vai divi parasti iet caur pilsētas centru. Līdzjutēji, atbalsts – tas dod papildus enerģiju. Esmu jau noskaņojies šai sajūtai, kad pēkšņi taka no virziena uz centru atkal nogriežas krūmos. Paliek jau tumšs. Kaut kādi akmeņi un saknes atkal. Ar grūtībām var saredzēt taku. Esmu nikns. Lampu ārā nevilkšu. Līdz 21:30 drīkst skriet bez luktura. Pilsētā ieskrienam no sētas puses – gar lielveikala aizmugures stāvvietu. Drīz tālumā redzu savas meitas. Viņas vēl nav atpazinušas mani, varbūt krēslas dēļ, varbūt es pats vairs neizskatos pēc sevis, bet es zinu – esmu dažus simtus metrus līdz finišam.

Bilde9.jpg

21:23 vai  22:23.31,9 kopš starta esmu veiksmīgi sasniedzis finišu. Finišā satieku arī Albertu, viņš izstājies Kals. Esot apsēdies pie galda blakus vīram, kurš teicis, ka pēc 20 minūtēm iziet autobuss. Neesot bijis daudz laika domāt. Redzu, ka viņš pārdzīvo. Uzzinu, ka Līgai šoreiz arī nav paveicies. Žēl.

Drīz vien sākas stiprs lietus, vienīgais, ko gribu, tikt mājās. Mājās izrullēju kājas. Atveru alu, bet nav spēka to iedzert. Tā vēl nav bijis. Naktī pamostos. Ārā plosās vētra. Paskatos pulkstenī – vēl nav 2. Tātad kontrollaiks vēl nav beidzies. Ceru, ka neviens šobrīd nav vairs pēdējā kalna kāpienā. Tas būtu bīstami. Tālāk jau murgoju – notiek glābšanas darbi, es tik nesaprotu, vai esmu glābjamais vai glābējs. No rīta tveru ziņas no organizatoriem – ziņu nav. Skatos rezultātus – ap 20 skrējējiem laiki apturēti pēdējā ēdināšanas punktā. Tātad vētra tos apturējusi.

Šis bija tikai 3. GGUT skrējiens. Lieliski organizēts, skaistā un sarežģītā apvidū. Noteikti nopietns konkurents uz vienu no top skrējieniem Eiropā. Šogad skrējienā tika pārspēti praktiski visi rekordi. Fantastisku rezultātu stafetē (dalot skrējienu uz pusēm – līdz un no Kals) sasniedza zvaigžņu komanda Pau Capell un Gediminas Grinius, distanci veicot 12:33.14,7.

The epic adventure at the top of Austria” – T krekls uz kuru skatos un domāju – noteikti vajadzētu varēt izskriet no 20h. Tik jātrenē akmeņainie noskrējieni. Bet matemātika kalnos nestrādā, vismaz neparedzamajā Grossglocknerā noteikti nestrādā.

Bilde10.jpg

Vairāk informāciju par skrējienu var iegūt https://www.ultratrail.at/english Bildes un citu skrējēju iespaidus arī iekš https://www.facebook.com/grossglocknerut/

8 komentāri rakstam Grossglockner Ultra Trail 2017

  • Spēcīgs rezultāts! Tāpēc pavasarī rītos biji sastopams Mežaparka taciņās ;)
    Līga redzējusi 8k, trase viņai noteikti nebija šķērslis. Nākamreiz izdosies

  • Lauma Lauma

    Tik skarbi, patiesi, skaisti un spēcīgi. Kalni aizrauj.

  • Inga_K Inga_K

    Nu fantastiski kārdinoši :) Īpaši pēdējā bilde. Tā vien sagribējās sajust kādu negantu lietu kalnos.

  • Edža, ar baudu izlasīju Tavu piedzīvojumu vienā rāvienā. Prieks un lepnums par Tevi!

  • drafts drafts

    Bauda lasīt! Tie kalni vienmēr pamatīgi vilina, lai gan skrienot pa tiem, tu tiec salauzts un iztukšots līdz pēdējam. Ir sanācis pabūt pirms dažiem gadiem tajā apvidū, daba nudien burvīga.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Brīnišķīgs skrējiens, brīnišķīgs apraksts! Paldies, ka padalījies! Skaistas bildes!

  • Valdis.M Valdis.M

    Eh ku labs raksts ! Izlasījās vienā rāvienā . Kārdinoši sarakstīts , sāk patiešām pašam gribēties to visu piedzīvot !

  • Olivija Olivija

    Edgar,
    Tavi piedzīvojumi un iekšējā cīņa ir apbrīnas vērti.
    Malacis un lai veicas turpmākajos iekarojumos! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.