Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ja nevar skriet maratonu, jāskrien ultramaratons!

Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera jau divus gadus tāds mazais sapnis bija, bet no manis jau nekāds skrējējs nesanāk. Trīs mazi bērni (5g, 3g, 1g) ļoti ierobežo treniņu iespējas un pamatīgi samazina brīvo laiku. Kas vispār ir brīvais laiks? Neatceros.

Pavasarī nolēmu noskriet savu pirmo maratonu, neskatoties uz to, ka ar skriešanu decembrī un janvārī aizrauties nesanāca, bija svarīgākas lietas, diezgan pēdējā brīdī steidzu atgūt iekavēto. Cik nu var būt iekavēts tādam mazskrējējam! Diemžēl nedēļu pirms Tet Rīgas maratona tiku pie nieru iekaisuma un antibiotikām, tādēļ šī nelielā iecere šogad izpalika. Vispār ir tāda sajūta, ka man maratonu skriet nav lemts. Lai gan divas ultras jau pievarētas, maratona distanci mēģināšu skriet tikai nākamgad, jo izdevās pārcelt dalību uz nākamo gadu.

Tad nu gan man uznāca sievišķīga dusmiņa uz visu pasauli par tādu netaisnību, jo es taču tā gatavojos, līdz tādā dusmiņas kulminācijā nāca iespēja startēt skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Izklausās diezgan pēc manis, ja kosmoss neļauj skriet maratonu, skriešu ultramaratonu!

Ikdienā skrienu ar ratiem vai divvietīgu velopiekabi, kurai priekšpusē piemontējas skriešanas ritenis. Tādā ikdienas pienākumu gūzmā ļoti reti ir iespēja iziet vienai izskriet, nākas apvienot. Tādēļ jau pie otrā bērna tika iegādāti Thule Glide skriešanas rati, kuri sver 9.8 kg, ir ar izcilu amortizāciju un citām ērtām funkcionālām lietām, ne velti visi pasaules skriešanas rekordi ar ratiem ir tieši ar šo ratu modeli. Neapmaksāta reklāma, ja gribiet skriet ar bērnu ratos, šis ir visperfektākais ratu modelis, ļoti rekomendēju!

WhatsApp Image 2019-06-23 at 22.06.17

Thule Glide rati, foto no personīgā arhīva

 

Gandrīz divas nedēļas pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera atpūšamies šaha nometnē Pļaviņu novadā, Mežezerā, kur pēdējie treniņi ir ar bērnu ratos diezgan reljefainā vietā, tas krietni uztrenēja izturību, nav joka lieta stumt nepilnus 22 kg. Protams, vieglāk ir par divvietīgo velopiekabi, tur dažādās bērnu kombinācijās svars svārstās no 45 -52 kg, labs treniņš tā skrienot.

00769cc4-62be-42d9-ad45-3352a6c85562

Croozer 3in1 velopiekabe, foto no personīgā arhīva

Ekipējuma sagatavošana arī bija diezgan interesanta, jo ikdienā, skrienot ar ratiem, nekādas somas nav vajadzīgas, nepieciešamo ielieku ratu organaizerī un aidā. Šoreiz izvēlējos gurnu somu, svarīgākās skrējiena laikā nepieciešamās lietas salikt bija ērti, skriešanai arī netraucēja (tiklīdz ciešāk piesēju pie vidukļa). Par dzeršanas sistēmu pat īsti nebiju domājusi, dēļ tās skriešanas ar ratiem, īpaši netraucē skriet arī ar pudeli rokās, kādus 50 km tā arī noskrēju, līdz pudele pārvietojās uz gurnu somu. Diezgan nopietni piegāju iespējai nogādāt savas lietas kontrolpunktos, un tas līdzēja, katrā punktā tiku pie jauna dzēriena un želejām. Pieres lukturi gan nācās izvēlēties vidēji štruntīgu, jo visi tie spilgtie bija diezgan smagi, proporcionāli uz maniem 53 kg, paliels nesamais svars, izvēli nenožēloju, redzamība bija laba, šoseja bija relatīvi gaiša. Tāpat arī Asics Nimbus nepievīla un līdz galamērķim nogādāja mani bez tulznām.

1b488900-951d-4b58-b65d-aaa98ccf2b39

mirklis pirms starta, foto no personīgā arhīva

Nesen bija pārgājiens Kolka – Dubulti un tur pazīstama sieviete pēc finiša rakstīja, ka pats svarīgākais tajā pasākumā ir paņemt līdzi cilvēku, kurš tevi aizvedīs līdz finišam. Tas palika atmiņā.

Juglas pusē pamanīju, ka manā tempā skrien Anita un tā diezgan nemanot sākām skriet kopā, teikšu godīgi, man būtu bail skriet to posmu no Juglas līdz Garkalnes kontrolpunktam vienai pašai. Visapkārt tumšs, vide man neierasta, automašīnas braukā, un izcili darbojas fantāzija. Ar lielisko kompanjoni noskrējām kopā 36 km līdz otrajam kontrolpunktam, kur Anita palika ilgāk, jo teicās tālāk pāriet soļos. Līdz Raganai skrēju viena pati, sajūsminājos par lieliskajiem dabas skatiem, baudīju rīta agruma burvību, sajūsmas vērti mirkļi.

Un tad nāca man visbriesmīgākais posms – 18 km līdz Braslai. Joprojām skrēju viena pati, bija samērā karsti, ņemot vērā, ka man karsts laiks vispār nepatīk, bija grūti atrast motivāciju. Skrējām to posmu vairāki cilvēki individuāli, ik pa laikam vienam otru apdzenot, un tā uz maiņām. Vienā mirklī uznāca pamatīgs lūzuma punkts, sāku vairāk soļot, un arī pašsajūta sāka mazliet biedēt, tā kā galva griezās, tā kā nelabi, prātā pat ienāca nelāga doma, ka šādi jau skriet nedrīkst, var nākies izstāties. Tā kā esmu diezgan spītīga būtne, tas man bija kā bullim sarkana lupata. Es taču varu! Neesmu jau nekāds nīkulis! Iespēru sev pa pakaļu un uzkundzējos kompānijā pieredzes bagātajam Viktoram, kurš tajā laikā laikā arī kaut kur apkārt man rotēja. Dievinu papļāpāt ar gados vecākiem cilvēkiem, paklausīties to pieredzi un pastāstus par dzīvi, piedzīvoto un citiem stāstiem. Klačiņa ar Viktoru mani sapurināja, bija vairāk motivācijas turpināt skriet un mazāk pāriet soļos, tajā pozitīvajā gaisotnē uzradās enerģija, pašsajūta krietni uzlabojās un uz sejas atkal parādījās smaids. Vienā brīdī, kad Viktoram kļuva grūtāk, mani pārķēra smaidīgā un sparīgā Inta, un diezgan raiti aizskrējām līdz nākamajam kontrolpunktam. Braslas kontrolpunktā gan papukojos, ka saules aizsargrēms mani gaida nākamajā punktā, bet cerēju, ka līdz tam tikšu pietiekami raiti, lai nepagūtu apdegt saulē. Tāpat priecēja, ka līdz nākamajam kontrolpunktam ir “nieka” 13 km.

Nenoliegšu, bija grūti. Skriešana mijās ar soļošanu, un sapratu, ka man ir ļoti nepieciešams jauns kompanjons. Sagadījās, ka tuvumā skrēja Roberts, tāds ciets rieksts vispār, sākumā komunikācijai īpaši neļāvās, pēc vairākkārtējas pārvaicāšanas, vai tiešām šāda aste viņam netraucē, sākām skriet kopā. Lieliska motivācija! Kā gan tu vari pāriet soļos, ja kompanjons turpina skriet? Protams, nekādi! Pēc Stalbes kontrolpunkta ceļu turpinājām kopā. Patiesībā jāsaka, ka Roberts kā tāds sargeņģelis nokrita no debesīm, jo tieši ar viņa atbalstu man izdevās nepadoties, turpināt skriet un sasniegt mērķi ātrāk, kā biju plānojusi. Viņa skriešanas pieredze, ieteikumi un taktika bija tā, kas veiksmīgi nogādāja mūs līdz kliņķim.

Visos kontrolpunktos brīvprātīgo atbalsts bija nenoliedzami lielisks, padies Jums par ieguldīto darbu un enerģiju! Rubenes kontrolpunkts ir īpaši izceļams, paldies Jums!

Lai gan bija plānots Rubenes kontrolpunktā pavadīt īsāku laiku, tomēr nogurums ņēma virsroku un lieliskajā apgādībā pavadījām vienpadsmit minūtes. Nākamais mērķis jau bija 100 km atzīme. Bija grūti, nemelošu. Sekoju Robertam un spītējos pretim nogurumam, kompanjona skriešanas taktika tuvināja finišam, ik pa laikam atstājot aiz muguras pa kādam sagurušam skrējējam.

Pēdējie pieci kilometri bija briesmīgi grūti, kompanjona rosinājumu saraut pēdējo etapu nācās noraidīt, rosināju, lai sarauj viens pats, es rāmi paklunkurēšu. Paldies augstākiem spēkiem, kompanjons turpināja skriet ar mani un ļoti palīdzēja pievarēt to pēdējo etapu, kad bija tiešām visgrūtāk.

Esmu ļoti lepna ar sevi, ka 107 km pieveicu 13:36:10, ļoti labs veikums tādam nesportistam. Štrunts ar tiem maratoniem, gribu vēl kādu ultru!

65172156_2331285620244228_2465564128463290368_n

finiša taisnē, foto: Gints Kalns

 

Jūs jau ziniet, kur es būšu nakamgad ap šo laiku, vai ne?

6 komentāri rakstam Ja nevar skriet maratonu, jāskrien ultramaratons!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.