Kā es skriešanu padarīju par ieradumu

Sākās viss ar to, ka pamatskolā ārsts veselības problēmu dēļ atbrīvoja mani no garo distanču skriešanas. Ha! To tik vien man vajadzēja!

14 gadu vecumā sāku nodarboties ar akadēmisko airēšanu. Vienā no pirmajām dienām lika noskriet dažus km, nu, ne vairāk par 3, kas likās kaut kas vājprātīgs. Pēc dažām dienām skolā visiem par pārsteigumu 1600 metrus noskrēju uz desmitnieku. Tad arī sapratu, ka nekā vājprātīga tai skriešanā nav. Treniņos nācās skriet visvisādi – vasaras svelmē un ziemas spelgonī, pa jūrmalas smiltīm un pa jūru basām kājām līdz potītēm pa ūdeni, 3, 6 un 10 km. Kad aizgāju no airēšanas, panīka arī skriešana. Reizi pa reizei kādus 3 km norikšoju, tas arī viss. Gāja gadi…

Un tad māsa teica, ka jāskrien Nordea maratona piecīti. Tai gadā slinkums atrada attaisnojumus, bet 2011.gadā gan skrēju savās pirmajās sacensībās (atskaitot visādus rajona krosus utt.). Nordea. Tajā satraukumā nemaz nepamanīju, ka 5 km jau noskrieti. Man bija labi, man bija slikti, man cilvēki traucēja un palīdzēja, es skrēju kā vējš un tad man sāka sāpēt visas iekšas, bet pusstundā iekļāvos (kas arī bija mērķis) un sapratu, ka nav ko mocīties ar tiem 5, ir jāskrien 10. Nāca vasara un slinkums… Un nāca 2012.gada pavasaris, kad sāku strādāt 11 km no mājām, kas bija ideāls attālums, lai sāktu trenēties uz Nordea 10, ceļu uz mājām ejot un skrienot. Satrenējos, noskrēju ātrāk par stundu (kas bija mērķis), jutos lieliski, perfekti, ideāli. Pa vidu gan bija visādi piedzīvojumi, bet tas visu padarīja tikai interesantāku. Ziniet to pēdējo līkumu starp Vecrīgu un finišu? Nu lūk, tajā man viens čalītis uzskrēja virsū, un es lidoju. Pret asfaltu. Tas deva spēkus pēdējam uzrāvienam un lidojienam pāri finiša līnijai. Trīcošām rokām un kājām medpunktā sapratu – ja varu 10, varu arī pusmaratonu. Tai vasarā turpināju trenēties un pamazītiņām audzētu distanci. Lai motivētu sevi nepalaisties slinkumā, pieteicos uz Riga Run un Siguldas 10, uzrādot arvien labākus rezultātus.

Ziniet, kas man palīdzēja uzturēt formu rudenī un ziemā? Naudas trūkums, jo man nācās visur iet kājām. Pirmajā šīgada ziemas skrējienā sapratu, ka esmu labākā formā, nekā domāju! Sarakstīju plānotājā pilnu silto sezonu ar sacensībām (divu iemeslu dēļ: 1)lai man obligāti būtu jātrenējas; 2)man iepatikās sacensību gaisotne), un ar milzīgu prieku secinu, ka varu bez problēmām noskriet pagarākus gabalus laikā, ar ko pati varu lepoties. Un ar to slinkumu jau paši zināt, kā ir – grūtākais visā treniņā ir uzvilkt sporta tērpu un izvilkties ārā. Tālāk jau iet kā pa sviestu. Un paši jau arī zināt, cik laba ir sajūta pēc treniņa, un cik ļoti gribas vēl un vēl. It īpaši tad, ja atrod iemeslu, lai piespiestu sevi regulāri iziet no mājas un noskriet pirmo metru.

Nu ko – nīkulīgais bērnelis, kam labas atzīmes bija visur, izņemot sportu, šopavasar skries savu pirmo pusmaratonu!