Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Stokholmas maratons; smagākā medaļa

Tātad. Viegli nebija. Visticamāk, ka šis bija fiziski visgrūtākais maratons (bet ne vislēnākais). Varbūt arī tieši tāpēc. Tomēr, neskatoties uz visu, man patika, es to kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā (daļēji) izbaudīju, un neturu ļaunu prātu ne uz vienu. Stokholma ir un paliks viena no manām mīļākajām pilsētām, kurā ir patīkami atgriezties vēl un vēl.

Īsti neatceros, kad domas no “derētu beidzot noskriet” nonāca pie reģistrēšanās pogas nospiešanas. Stokholma allaž bija starp galamērķiem, kurus gribu noskriet, bet vienmēr bija kaut kādi šķēršļi. Lielākais – tuvums Rīgas maratonam. Šoreiz divas nedēļas starpā, un noriju dārgo dalību. Kā būs, tā būs.

Pēc neizdevušās Hanoveres bija iestājies pavisam liels apsīkums, kad ar mokām izdabūju sevi ārā paskriet. Nedēļas gāja un pamazām iekustējos, bet ne pavisam. Pats galvenais bija puslīdz labi sagatavoties tempa turēšanai Rīgā, un tad jau redzēs. Dažus garos izskrēju, pēc sajūtām bija tīri OK un arī maratona laikā jutos salīdzinoši labi; izmantoju to kā pēdējo garo treniņu. Ar bailēm vēroju laika prognozes un, otrajam jūnijam arvien tuvojoties, bija skaidrs, ka vislielākais karstums būs tieši sestdien. Labi, ka svelme uznāca jau labu laiku pirms, un bija iespēja pierast (ne tā kā pirms Hanoveres pusmaratona).

Protams, ka uz PB šādos apstākļos un ar šādiem treniņiem necerēt, bet, ja paveiktos, gribējās izskriet zem 2:45, lai būtu kvalifikācija Berlīnei vēl uz diviem gadiem. Cerēju, ka būšu pietiekami pieradis pie karstuma, un ka solītie kalniņi nebūs tik lieliem zobiem. Ak, kā es kļūdījos.

1

2

Šoreiz pirmo reizi uz ārzemju startu braucu viens pats. Par to gan ļoti nepārdzīvoju; tas nedaudz atvieglo loģistikas klapatas un arī izdevumi mazāki. Un nav ne ar vienu jādalās lakricas saldējumā. Ceturtdien ielidoju, izstaigāju un izbraukāju pilsētu, piektdien – expo apmeklējums. Braucu tā, lai pusdienas ieturētu pasta party. Svelme jau tad bija milzīga, un priecājos nokļūt patīkami vēsajā tenisa hallē. Nevainīgi izstāvēju rindu uz numuriem, bet pretī saņēmu:

– Oh, no! You’re faster than the others, your bib is already prepared at the information desk.
– Allrighty then?¹

Pie info stenda gan bija vēl nedaudz jāpastrīdas, ko es no šiem gribu, bet beigu beigās savu elites numuru dabūju. Interesanti, ka ar manu PB Stokholmā pietiek, bet Rīgā Beļinskis elites koridorā nelaiž.

Nekādus citus labumus gan neguvu, tāpēc fiksi izstaigāju nelielo expo, kas bija sadalīts trīs daļās – numuru dalīšana un info, oficiālā asics daļa, kur bija tikai asics produkcija. Tā kā ar asics neskrienu, tad tur tikai izprintēju tempa aprocīti (vismaz kaut kas) un devos tālāk, kur bija visādas reklāmas par citiem skrējieniem tuviem un tāliem un nedaudz inventāra. Arī tur ilgi neuzkavējos un raiti kātoju uz olimpisko stadionu, kurā tajā brīdī notika makaronu ballīte, bet dienu vēlāk būs maratona finišs. Patīkami, ka varēja tikt pie makaronu salātiem, jo tādā karstumā siltus makaronus nepavisam negribējās. Ar olīvēm gan meitenes neskopojās, bet bija jau par vēlu atteikties. Apetīte bija gana liela, un makaroni ātri vien pazuda. Atlikušo pēcpusdienu pavadīju pastaigājoties pa pilsētu un meklējot suvenīrus. Nedaudz uztraucos par kaklu, kam noteikti nepatika kontrasts starp auksto metro un karsto virszemi, bet tā arī nekas īsti nesāka sāpēt. Vakarā nedaudz izpurināju kājas un izlasīju visu pieejamo informāciju maratona mājaslapā par to, kas rīt paredzēts; Rīgā tas viss bija sarakstīts bukletiņā. Ļoti skaidri bija noteikts, kad ir vēlākais laiks mantu nodošanai un starta ieņemšanai. Vēlāk gan izrādījās, ka tie bija tikai lieki satraukumi.

3

4

Sestdienas rīts tāds pavisam nepierasts. Pirmkārt – ka sestdienas rīts, jo ierasts, ka vienmēr lielā skriešana ir svētdienā. Turklāt starts tikai divpadsmitos dienā. Nezinu, kāds pamatojums zem tā slēpās, bet kā bija, tā bija – starts visiem viens. Ar draudzeni pasmējāmies, ka, kamēr zviedri pabrokasto savu pūdēto siļķi un pasēž divas stundas uz poda, tā vien sanāk. Nesteidzīgi pabrokastoju, savācu mantiņas un braucu uz stadionu. Pilns metro ar jau numurus saspraudušiem sportiskiem cilvēkiem, kas plūda starta virzienā. Šī ir viena no lietām, kas visvairāk patīk lielajās sacensībās.

Tā kā iepriekš tiku izlasījis, ka A jeb elites grupa varēs pārģērbties stadionā un tur arī atstāt mantas, tad devos iekšā stadionā, kur tribīnēs jau bija pilnas ar skatītājiem un dalībniekiem. Pēc elites skrējējiem gan tie neizskatījās, bet daudz nekavējos un turpat arī pārģērbos. Salicis savas mantiņas caurspīdīgajā BMW maisā, gāju pie brīvprātīgajiem, lai noskaidrotu, kur tad es varēšu atstāt savas lietas. Pirmais, ko meitene man noprasīja bija – are you elite?² Norādīju uz lielo un skaisto A uz sava numura un viņa pamājusi ar galvu aizsteidzās apjautāties. Nedaudz apjucis turpat paliku viņu gaidīt – drīz vien viņa bija klāt un norādīja uz blakus stadiona ieejai esošām durvīm – tur esot jāiet un tur arī varēs atstāt mantas. Iedeva arī mazu caurlaidi gadījumam, ja staigāju apkārt bez redzama dalībnieka numura. Pa durvīm nokļuvu garā koridorā, kur pirmajās durvīs startam pucējās tempa turētāji, dažas durvis izlaidu, jo uz tām bija rakstīts kaut kas par dāmām, un iegāju priekšpēdējās. Pēdējās durvīs bija dopinga kontrole. Iesākumā mēs tur bijām četri, bet drīz vien pievienojās dažādu tautību skrējēji. Ūdens pudele bija mana vienīgā izklaide, jo savu telefonu jau biju nodevis glabāšanai tāpēc atlika vien sūkt ūdeni un vērot pārējos. Dažs mierīgi snauda, cits slidinājās pa sociālajiem tīkliem, trešais vispār dzēra Red Bull, bet ceturtais, garš un stiegrains, aplīmēja krūtsgalus. Sasodīts, aizmirsu leikoplastu. Labi, ka noteipoju kāju vismaz. Sarodoties arvien vairāk skrietgribētājiem un publikai kļūstot skaļākai, nolēmu doties iesildīties stadionā; jau tad karstums bija pamatīgs. Nezinu, kā vispār var stadionā sacensties šādā karstumā – saules puse, aizvējš, kā uz pannas. Daudz tirināties un priekšlaicīgi uzkarst negribējās, tāpēc mazliet tikai paskraidīju turp un atpakaļ pa olimpisko stadionu. Daži bālģīmji arī bija, bet pārsvarā stadionā uzturējās vairāki melnīgsnēji sportisti. Kā arī japāņi – gandrīz uzreiz atpazinu Kavauči, kas arī aktīvi iesildījās. Interesanti, ka stadionā jau tad bija sasēduši diezgan daudz skatītāju un vēroja mūsu izdarības – brīžiem nevarēju apslāpēt smaidu – nez, kad vēl būs iespēja būt uz šādas skatuves.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

Lai nu kā, drīz vien man pavisam apnika karsēties, tāpēc pēdējo reizi izstāvēju tualetes rindu kopā ar identiski ģērbtiem elites dāmu tempa turētājiem, kuriem varēja redzēt tikai acu baltumus, un devos meklēt īsto starta koridoru. Tā kā nekādu norāžu nebija, tad sekoju lielajai cilvēku masai gar uzarto ielu. Viena no retajām lietām, kur var piekasīties – nav forši rīkot sacensības uz ceļa, kuru tajā brīdī remontē – šaurība un putekļi pa gaisu. Izspraucos beidzot cauri burzmai pie… B vārtiem. Jautājums brīvprātīgajiem par A vārtiem – oh, you have to go way back³. [cenzēts] Nu neko, sāku lauzties cauri simtiem skrējēju pretējā virzienā. Beigu beigās sasniedzu it kā trasi, kas bija brīva un mani izlaida cauri nožogojumam – pilnīgi viens lēnā solī tipināju pretī starta arkai, kur jau pamazām pulcējās ātrie skrējēji. Daži pat bija kaut kur redzēti. Drīz vien pievienojās arī tālākie koridori, taču joprojām varēja brīvi stāvēt, un neviens virsū nespiedās. Dažas rindas man priekšā stāvēja Kavauči, kuru bildēja no visām pusēm, un virs galvas aizšāvās iznīcinātāji. Vēl pavisam mazliet un starts!

Garais koridors.

Garais koridors.

Priekšpēdējas durvis.

Priekšpēdējas durvis.

Pēdējās durvis.

Pēdējās durvis.

Kad apkārt tādas zvaigznes, nav viegli sevi ierobežot un skriet mierīgi; kājas pašas nes uz priekšu. Centos gan tiešām skriet mierīgi un lielākā daļa man gāja garām – par to pavisam neuztraucos un izbaudīju svētku atmosfēru, kas tiešām bija pārņēmusi pilsētu. Par Stokholmu galīgi nevar teikt, ka tur valda ziemeļnieku atturīgums; ielas bija pilnas skaļu atbalstītāju. Sākums pat diezgan ēnains, un sajūtas bija vairāk kā labas, centos iekārtoties kaut kādā ritmā, prātīgi padzerties katrā punktā un pēc iespējas vairāk atvēsināties. Nepagāja ne pāris kilometru, kad jau pirmais kāpums klāt, kuru izdevās diezgan veiksmīgi pārvarēt, bet, kas iet uz augšu, tam jānāk arī lejā. Un tā pirmajos četros kilometros vairākas reizes – ap otro pat dzirdēju kādu uzsaucam latviski. Pēc tam trase nedaudz izlīdzinājās un atcerējos par Lapsenes ieteikto stratēģiju – sameklēt kādu šmaugu zviedrieti un iesēsties astē. Pati šmaugākā, kuru noskatīju, gan no manis aizlaidās, tāpēc samierinājos kādu laiku paskriet kopā ar pavisam sīciņu meiteni sarkanā krekliņā. Viņu arī vairāki atbalstīja un padeva želeju, gan jau kāda vietējā.

Pirmais desmitnieks – ideāli pēc plāna, un arī biju pabijis vietās, kur nekad vēl nebiju bijis; diemžēl apkārt skatīties īpaši nesanāca, un, sākot no septītā kilometra, sauli neaizsedza praktiski nekas. Promenāde, tālāk gar vecpilsētu un cilpa netālu gar startu, tieši pirms klusā posma pa karaļa dārzu. Turpat pa vidu arī divpadsmitais kilometrs, apmēram pie kura es sajutu, ka kājas vairs negrib klausīt – skriet vēl var, bet nu kļuvušas baigi smagas. Izmantoju katru brīdi ēnas un centos patverties, cik vien iespējams; pagaidām iztiku ar ūdeni, kaut jau pirms desmitā kilometra piedāvāja pepsi – nu nē, siltu kolu vēl negribējās. Atkal kalns augšā par Narvavägen, ar kuru es vēl tikšos, un garām stadionam pretī 15ajam kilometram, kurā savam sākotnējam plānam zaudēju jau pusminūti. Apēdu otro želeju, apdzinu vienu vegānu (šķiet, ka SiS želejas ir vegāniem draudzīgas) un izmantoju kārtējo lejupskrējienu, lai izpurinātu piedzītās kājas. Tuvojās klusākais maratona posms.

Būtu jānogriežas tikai pa kreisi un pēc pāris kilometriem jau klāt būtu osta ar Tallink prāmi. Tā vietā pagrieziens pa labi un kalniņš pēc kalniņa augšā un lejā. Kā jau biju gaidījis, te bija skriešana pa īstiem laukiem un no atbalsta ne miņas, daži brīvprātīgie un trases tiesneši tikai. Beidzot izmantoju iespēju un ieķēros astē mazai skrējēju grupai, vienlaicīgi cenšoties neizlauzt kājas uz tramvaja sliedēm. Sasniedzot ABBA muzeju un atrakciju parku, atbalsts atkal pieņēmās spēkā, un pusmaratona atzīme palika aiz muguras – nepilna 1:24, kas joprojām dotu samērā pieklājīgu gala rezultātu. Par plāniem jau sen vairs nedomāju, taču sajūtas vairāk līdzinājās maratona pēdējiem kilometriem. Atkal gar promenādi, kad saule bija tieši priekšā un acis no tās spilgtuma asaroja – šādos gadījumos tiešām jāapsver saules brilles un cepurīte, kaut treniņos tā neskrienu. Viena no pazīstamākajām ielām Stokholmas apmeklējumos Stallgatan, kas mazliet noīsina ceļu no vecpilsētas uz prāmi izrādījās mans heartbreak hill – tā nemaz nav tik stāva, bet, tāpat kā kalns Bostonā, ir ļoti nepiemērotā vietā – turpat mans cīņasspars beidzās un sākās sevis žēlošana un taupīšana. Katrs nākamais kalns jau tika pavadīts ar “kāpēc man ir tik grūti,” un, “cik vēl atlicis?” (daudz). Bija noskrieti tikai 24km jeb knapi puse. Diez ko aizraujošas nebija domas par ļoti kalnaino Södermalm, kurā vēl vakar cepos ārā, un par lielo tilta kāpumu. Tilts? Par tiltu vēl būs, bet vispirms jānoskrien vēl gandrīz desmit kilometri.

Nolādētās slūžas! Kas ir bijuši Stokholmā, zina par ko es runāju. Es nemaz vairāk neko neteikšu, tikai to, ka rāpjoties tur augšā pavisam pazuda jebkāds ritms, temps un vēlme turpināt – vienīgais, par ko varēju vēl lepoties, ka nepārgāju soļos un cītīgi tipināju augšā. Trase sadalīja plato un karsto Hornsgatan divās daļās – kamēr es skrēju pa tās labo pusi, ātrākie jau skrēja pa kreiso pretī tiltam un finišam. Šoreiz man nebija spēka uzmundrināt vienīgo melni, kas paskrēja garām strīpainajā kreklā. Pagrieziens pa labi, īss un stāvs lejupskrējiens, kurā vēl centos nedaudz izkratīt kājas un kāpināt tempu, un sākās līdz šim grūtākā skrējiena daļa: aizvējš, no saules, kas spīdēja no mugurpuses un tieši uz skausta, nebija kur patverties, kājas knapi atrāvās no zemes, nežēlīgi slāpa, un apkārt nebija praktiski neviena cilvēka – skrējām pa šosejas malu. Nu pie velna šito visu! Esmu jau tā teicis, bet pretī braucoša ātrās palīdzības automašīna ar ieslēgtiem brīdinājuma signāliem nav pats iedvesmojošākais skats. Kad tas bija beidzies, sekoja pagrieziens apkārt un vēl drūmāks kāpums tālāk augšā – nezinu, vai tas bija stāvāks, vai garāks, bet atkal rāpos tajā pašā kalnā, kur iepriekš, tikai no citas puses. Cilvēki gar ielām gavilēja un priecājās, bet pats jutos, it kā būtu viņus pievīlis, jo nekādi vairs nespēju izbaudīt skrējienu. Trīsdesmit kilometri aiz muguras, pēc sajūtām – vēl gandrīz tikpat priekšā. Nupat biju iedzēris magniju katram gadījumam, un vēl bija palikusi pēdējā želeja ar kofeīnu.

Otrreiz izvilkos cauri Hornsgatan jau daudz bēdīgākā paskatā; šoreiz bija jāskrien tālāk un nedaudz pa citurieni, bet šo vietu es vairs tik labi neatceros. Tikai to, ka bija karsts, tad sekoja kaut kāds tunelis un klāt bija tilts. Draņķi sataisījuši trasi tā, ka to nevar nemaz tik labi redzēt pa gabalu – izskrien pa tuneli, tur forši un vēsi, ēniņa, un še tev – nekā nebija, saņem tiltu. 593 m līdz augstākajam punktam, šo uzrakstu es atcerēšos mūžu mūžos. Tas pat nebija tik stāvs, bet tik un tā graujošs. Bet vienalga es nepārgāju soļos. Vēl nē. Straujš pagrieziens pa labi, un atkal biju tur, kur skrēju pirms gandrīz 30 kilometriem – atkal tā pati promenāde, tikai vēl karstāks un vēl grūtāk. Turpmākajos kilometros man pagāja garām 3h TT, kas bija diezgan liels, nepatīkams pārsteigums. Jau ilgu laiku nebiju vēries pulkstenī, par nekādiem tempiem nedomāju, bet ātrums, kādā viņi man panesās garām, bija nesasniedzams. Ticiet man, es mēģināju. Kādus desmit metrus. Nebūs.

Līdz 40. km atzīmei kaut kā klunkurēju, kāds man uzsita uz pleca (tagad es zinu, kā tas ir), dabūju sporta dzērienu izraut cauri nāsīm un izcīnījos ar visiem dēmoniem un domām par izstāšanos, jo, redzot to pēdējo nogāzi uz Narvavägen pirms pieminētās atzīmes, es beidzot pārgāju soļos. Pirmo reizi septiņpadsmit maratonos. Līdz pagriezienam cītīgi nosoļoju un tad atsāku skriet. Vēl divi kilometri ar astīti. Atkal jau pazīstama aleja, mazliet ēnas, slapjš asfalts no daudzajām dušiņām, redzēju arī latviešus, bet vairs nevarēju uzsaukt; pēdējo reizi mani apdzina vegāns, lai jau viņam tiek. Nedzinos pakaļ un mierīgi skrēju uz priekšu, cenšoties saņemties pēdējam goda pusaplim pa stadionu. Tas arī gandrīz izdevās – nezinu, cik daudz es tur atrāvos no zemes, bet mani apdzina tikai viens censonis. Viss.

Smagākā medaļa kaklā – tiešām smaga, kārtīgs metāla klucis, un kamēr visi citi ap mani virzījās pa labi ārā no stadiona patiešām priecājos, ka varu palikt atgūties turpat. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka paliku pēdējais no elites grupā startējušajiem. Padzēros, pievācu banānu, bet vēl neapēdu, paņēmu maisiņu ar visādiem labumiem, piedāvāto kreklu (smuks) un šļūkāju uz pirmo garderobi no beigām pēc savām mantiņām, lai varētu apziņot mājiniekus, ka esmu dzīvs. Izmakšķerēju telefonu, noņēmu numuru, sametu visus krāmus lielajā maisā, novilku kurpes un zeķes, uzvilku jauno un sauso finišētāja kreklu un gāju apgulties zālienā. Gribējās tieši neko, tikai nedaudz pagulēt. Turpat bija mediķu telts, tā kā varēju neuztraukties, ka tur arī palikšu. Pat nedaudz mākoņi sanāca un, vējam uzpūšot, uznāca drebuļi. Kādu brīdi pagulējis, sapratu, ka kaut kas tomēr īsti nav labi. Uzslējos un ļoti uzmanīgi kustējos uz tuvējo tualeti, pa ceļam paejot garām sacensību direktoram un šķietamajam uzvarētājam, kuram blakus bija milzīga alus glāze. Neizskatījās, ka viņam īpaši garšo, jo tā vēl bija pavisam pilna. Pats es gan vairāk uztraucos, lai nebūtu rindas pie tualetes – nebija. Iemuku iekšā, aiztaisīju durvis, apsēdos un sirsnīgi pavēmu izlietnē kādas četras reizes. Patīkami, ka kuņģis bija tukšs un ārā iznāca tikai šķidrums. Te tev nu bija karstumizturība. Pēc brīža jau biju pietiekami atžirdzis, lai sāktu plānot savu mājupceļu. Izlēmu tomēr nedaudz atsildīties, tāpēc apāvu kājas un paskraidīju turp un šurp. Turpat atsildījās arī Kavauči, un, tā kā pie rokas joprojām bija telefons, tad izmantoju izdevību kopā nobildēties. Pēc manis ap viņu uzreiz saskrēja bariņš autogrāfu tīkotāju, kas arī vēlējās iemūžināt mirkli. Man gan pietika un, savācis mantas, kopā ar lielo finišētāju baru virzījos uz metro. Ne bez grūtībām, beigu beigās tiku atpakaļ savās naktsmājās, kur namatēvs bija uzcepis picu. Ak jā, blakus istabā dzīvoja sieva un vīrs no Itālijas, un viņš arī piedalījās maratonā. Angliski gan viņi nerunāja, taču apskatot manu Garmin laiku, viņa reakcija bija nepārprotama – es šodien biju ātrāks. 3:07:01, starp citu.

9

10

Ir bijis lēnāk. Bet vai ir bijis grūtāk? Jā, un nē. Nevar salīdzināt divus dažādus maratonus, tāpēc laikam jāsaka, ka fiziski šis bija visgrūtākais. Tādu karstumu un tādu reljefu es vēl nebiju piedzīvojis. Saliekot to visu kopā ar neatbilstošu tempu, sanāk kaut kas pavisam nožēlojams. Protams, mana gatavība šādiem kāpumiem un kritumiem arī bija, maigi sakot, nepiemērota. Kalnos skriet ir jātrenējas, es to nedaru, tāpēc arī saņēmu pēc nopelniem. Atgādina citātu no Skyfall: “She sent you after me, knowing you were not ready, knowing you would likely die. Mommy was very bad.

11

Finišētāja labumi+krekls mugurā

Finišētāja labumi + krekls mugurā

Noteikti jāizdara secinājumi un šo visu jāuztver kā labu mācību. No lietām, kas nav atkarīgas no manis – sarūgtināja Garmin precizitāte; gandrīz vesels kilometrs pa virsu ir krietni par daudz maratonam. Atbildīgākā startā tas var iegāzt visu matemātiku. Pirmo reizi ievērojami noberzu kājstarpi. Vazelīns, ko? Citādi, jāpiezemē cerības, jāiegādājas cepurīte un saulesbrilles un jāmācās ar tām skriet. Un biežāk jāapmeklē Dzegužkalns.

Ja šis būtu bijis mans pirmais maratons, tad tas būtu palicis arī pēdējais. Laikapstākļi un trase lika ciest vairāk, kā vajag maratonā, un maratons jau tāpat ir gana grūts. Nedaudz žēl, ka neizdevās vairāk izbaudīt, jo atmosfēra un organizācija bija ļoti augstā līmenī. Bet nekas, varbūt citu gadu. Neizslēdzu iespēju kādreiz šeit atgriezties – noteikti kā tūrists.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.


¹ Ak nē, jūs esat ātrāks par citiem. Jūsu numurs jau ir sagatavots informācijas stendā.
Labi?

² Vai Tu esi elite?

³ Ak vai, Tev jāiet atpakaļ.

10 komentāri rakstam Stokholmas maratons; smagākā medaļa

  • guncha guncha

    Jā, izskatās, ka bija grūti, laikam jau arī nesenais Rīgas maratona TT bija nevietā, ja gribējās Stokholmā uzskriet uz rezultātu. Nekas, Berlīne visu kompensēs!!! :-)

  • Rozamunde Rozamunde

    Pēcfiniša bildē izskaties svaigs kā no frizētavas. Tamaguči puika saprata, kurā valstī uz viņa seju lūkosies?

  • Jaudinieks Jaudinieks

    Lasu – kaut kāds Kavauči. Lasu tālāk – atkal kaut kāds Kavauči. Tagad arī es zinu, kas ir Kavauči

  • 1) Nebiju pamanījis 007 spilgtākos citātus iekš YT
    2) Sveicieni Lapsenei par tik pateicīgu padomu pirms starta
    3) Atvainojos, ka par Stokholmas maratonu neuzsitām klaču avioreisā, kad atgriezies mājup

  • mtiger mtiger

    Uzrunājošs lasāmgabals :)

  • villijs78 villijs78

    Nez kā ir ar karstuma izturību tiem, kas ziemā skrien nevis ārā, bet uz tredmila siltās telpās? Derētu papētīt :)

  • Raitis

    “Trīsdesmit kilometri aiz muguras, pēc sajūtām – vēl gandrīz tikpat priekšā.” – šis ļoti labi raksturo sajūtu, kāda bija arī man. Tikai pats skrējiens bija DAUDZ lēnāks. :D

  • Hiēna Hiēna

    Tik cilvēcīgi! Pilnīgi iedomājos, kā man tur arī gaismas ātrumā paskrietu garām tempa turētāji, tikai tie būtu uz kādām piecām stundām :D

  • Kiky Kiky

    Tur tie tempa turētāji gan kaut kā neloģiski skrēja – daži par ātru, daži par lēnu un ļoti saraustītu tempu. Nezinu gan kādi viņiem beigās bija faktiskie finiša laiki. Viņi arī nebija īpaši runīgi ne savā starpā, ne ar citiem skrējējiem.
    Par šo maratonu varu teikt – jauna pieredze, būs ko atcerēties un varbūt kādreiz var mēģināt atkārtot :)
    Šis raksts lika vēlreiz izjust visu maratonu :D

  • sandalman sandalman

    Topinam noteikti jaabrauc uz Stokholmu velreiz. Varu dereet, ka buus pavisam citas emocijas;) Apskatijos kaa tad citi latvieshi noskreja. Pec Topina atrakaa ir V.Fjodorovica … bet izskatas ka vina ir “saisinajusi” trasi – spliti neklapee un ir piezime “missed part of course”. Kaa tas ir iespejams, ja skrien baraa!? Vai tiesham “cheated”?

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.