Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pirmā Sigulda (SKM)

Mīļie kalni..

Man riebjas kalni – tie ir ne tikai ārpus manas komforta zonas, bet pat vēl kaut kur tālāk ārpusē, tāpēc nolēmu pieteikties Siguldas kalnu maratonam. Neatceros, kad tieši uzzināju par šo pasākumu, bet šķiet, ka izlasot žurnālā “Maratons” interviju ar Artūru Veicu. Tādi raksti iedvesmo, acis iemirdzas.. Gribējās to pašu bezspēka sajūtu noķert, kura bija šogad pirmajā pusmaratonā (NRM).

Ilgi gan domāju par to, kurā distancē pieteikties, 14km netika apskatīti. Liels pluss 54km distancei bija piemiņas medaļa, turklāt šī distance par visiem 200% garantētu noķert bezspēku, ja ne trasē, tad finišā noteikti, taču māc bažas, vai to spēšu. Tomēr izlemju par labu 34km. Pavisam nelāgas sajūtas pārņem saņemot emailu no Matīsa un ieraugot, ka esmu vienīgais vīrieškārtas Ņerga, kurš piesakās 34km, bet nu neko, nodomāju, ka būs jau vēl iespējas (oficiālajos rezultātos gan pēc tam pamanīju vēl pārīti).

Pieredze skriet pa kalniem līdz pieteikšanās mirklim bija praktiski apaļa 0. Vispār jau skriešanas pieredze diezgan maza, tāpēc daudz mēģinu lasīt citu viedokļus un pieredzi, un kaut ko no tā visa izlobīt priekš sevis. Sapratu, ka ar saviem Asiciem tur nav ko darīt, tāpēc ātri uzsūtu lētākos Adidas Trail’us, izmaļos cauri citu noskrieniešu pieredzei, skatos iedvesmojošus video, lasu par ēšanu utt. Viss pa bišķītim sacensību dienā tiek piejauks sporta dzērienam.

Gatavošanās

Par tiešu gatavošanos var nosaukt tikai 2 skrējienus – viens bija koptreniņš Siguldā, otrs bija apzināts skrējiens pa Carnikavas vietām, kur nedaudz lielāki kalniņi (ikdienā mani ar mietu uz kalna nedabūt). Un vēl divi neapzinātie treniņi/ sacensības – viens ar suni piedaloties kanikrosa sacensībās Garkalnē, otrs Carnikavas rudens skrējiens. Tas arī viss, jo tā es mīlu kalnus…

Sacensību diena

Paskatos pulkstenī – 02:22 naktī, brīžiem kaitina tā ciparu spēle un smadzeņu darbība, kad liec tām atslēgties. Pirms trijiem atskan telefons, ziņa Facebookā – saprotu, ka laikam pirms sacensībām jāslēdz wifi ārā, lai netraucē. Laikam beidzot iemiegu…

07:10 – zvana modinātājs. Nospiežu, lai nepīkst un guļu tālāk zinot, ka vēl ir modinātājs 7:20, 7:30, 7:40 un 7:50 un domāju, priekš kam tik agri uzliku modinātāju, ja izbraukšana tik 9:10?!? No gultas izkāpju pirms 8, sakrāmēju somu, otrā somā ielieku izgludināto halātu, uzēdu brokastis un dodos pie triatlonista Raimonda Garenčika, kurš nogādās mani līdz Siguldai.

Pa ceļam iztukšoju 0.6L sporta dzēriena, pļāpājam par dažādām tēmām, taču nespēju baigi iedziļināties, jo prāts jau trasē. Arī pamanu 3 velominējus, no kuriem vienam nūjas, un atceros iepriekšējā dienā Čaiņiku rakstīto, ka aizmīsies uz Siguldu izskriet kopā ar Ņergām. Pasmaidu. Līst lietus. Ap 10 esam klāt. Izņemam numurus, pārģērbjamies, kaut sākotnēji nevaru saprast, ko vilkt. Nopērku 2 želejas – iepriekšējā dienā tik daudz ēsts, kā arī brokastīs, kā arī izdzerts jau 1L sporta dzēriena ar kaudzi maltodekstrīna un citiem labumiem. Vajadzētu pietikt. Plāns vienkāršs – A apli noskriet bez nekā, tad barošanas punktā uzkost, padzerties un želejas sākt lietot no 20tā kilometra.

Kājas jau šķiet nedaudz mitras. Paskatos lejā no kalna, kur jau lielākā daļa ir gatavi startam, jo vairs atlikušas tik kādas 5-8 minūtes. Tiešām šitajā kalnā būs jāskrien?

Skrējiens

Tiek dots starts. Endomondo GPS signālu tā arī neatrod, atmetu ar roku. Ieslēdzu pulsometru un dodos kalnā. Pamazām sāku atcerēties visus padomus, kas attiecas uz sacensībām un kalniem. Te noder tas, ka jākāpj maziem solīšiem, bet pirms virsotnes tāpat pulsometrs jau sāk pīkstēt (sāk to darīt virs 175 sitieniem). Bet nu kalnā esmu un murgs beidzies. Augstāk jau nekur nevajadzēs kāpt, lejā skriet man nav pretenziju. Pirmais noskrējiens lejup – tā kā esmu apķērīgs puika, uzreiz saprotu, ka skriet bara instinktā pa dubļiem nav priekš manis. Kaut apavi ir ok, tomēr visus noskrējienus skrienu, kur vairāk koku. Aizķeros aiz katra mazā zara, lai sabremzētos un ļoti daudzus sanāk apsteigt tieši noskrējienos. Pieķeru sevi pie domas, ka skrienot lejā nekādi muskuļi nesāp, kā lasīts jau pieminētajā intervijā. Tāpat arī noder vēl viens padoms – noskrējienos atbrīvot kājas un rokas un kā želejai kratīties lejā.

Trasi atceros slikti, jo viss skrējiens ir tāds diezgan automātisks, varētu pat teikt, ka skrienu tādā kā transā jeb izdzīvošanas režīmā. Spilgtākā atmiņa, ka man pa priekšu skrien meitene ar uzrakstu uz biksēm. No sākuma gan tikai apakšu salasu, jo jāskatās zem kājām tomēr, nevis uz meiteņu dupšiem, ar otro piegājienu gan izdodas izlasīt visu tekstu. Pie sevis nodomāju, ka moš Baiba, bet tālāk vairs neko neatceros – moš noķēru kādu koku un uz brīdi skrēju bezsamaņā?

Atceros nākamo padomu (no GunaO), ka vienam skriet garlaicīgi, tad nu mēģinu atrast kompāniju. Satieku Raimondu, kādu laiku sanāk paskriet kopā, taču noskrējienā no kalna izdodas atrauties un ilgu laiku paskriet vienam līdz pat pirmā apļa beigām, kur barošanas punktā pieskrien Laaga. Neesmu gan drošs, jo redzēts tik divreiz – vienreiz Positivus koptreniņā, otrreiz miglaini jau Positivus pašā vakarā. Uzsaucu – Laaga, tiešām pagriežas un pat atceras mani. Kristaps gan aizskrien, es vēl kaut ko ēdu, bet saprotu, ka kompāniju vajag, lai ātrāk krājas kilometri un tešos pakaļ. Noķeru pie kamaniņu trases, taču pēc pavisam īsa brīža jau dzirdu no aizmugures, lai tik maucu savā tempā. Nu neko – nodomāju, ka gan jau kādā kalnā noķers mani un būs kompānija. Šodien gan uzzināju, ka nedaudz pēc tikšanās ar mani esot izstājies. Jāskrien vienam. Pēc kāda laika Raimonds ar vēl kādu vīrieti panesas garām – jāseko, temps normāls, pulsometrs klusē. Pa ceļam satiekam vēl kādu dāmu, kura piebiedrojas, taču pēc brīža kārtējā noskrējienā lejup pa kalnu, ar dāmu atraujamies un turpinām ceļu divatā. Abiem ne īpaši labi patīk kāpt kalnā, abiem labi sanākt noskriet lejā, abi uz mutes nav krituši – ideāli. Noskaidroju viņas pusmaratona laiku – ap 1h 51 – tātad mans temps. Tā nu krājam kilometrus, sarunas, joki, pie Gaujas tiltiņa ieraugot akmeņus uzdziedu dziesmiņu gara pacelšanai – Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju, liku akmeni ap kaklu, Gaujā lecu dziedādams…

Esot kaut kāds garlaicīgs posms sācies, ko viņa jau zinot no galvas – izdomāju uz sitiena spēli, saku, ka šajā posmā jāapdzen 3 skrējēji. Tā kā vienu redzu priekšā, palaboju ar piebildi – katram, tātad kopā 6. Pirmos trīs apdzenam diezgan ātri, līdz priekšā tukšums. Pēc kāda laiciņa pamanu veselu bariņu un pielieku soli, apdzenu vēl 2 un vēl 2 vai trīs priekšā un sākas noskrējiens lejup. Visus izdodas apdzīt, kaut gan taciņa šaura un līdzsvars sāk zust un dažreiz jau sanāk gandrīz vai noslīdēt aizā. Bet nē, vēl neesmu kritis ne reizi.

Tā kā Edmunds kaut kur pazudis, ir labi, ka kompanjonei ir km skaitītājs, kas darbojas. Esam jau pie 25.km un pēdējā barošanas punkta. Atkal iedzeru sporta dzērienu, saimniece saka, ka viss svaigs, piebilstu, ka vislabākās esot šorīt grieztās melones. Apēdu vēl kaut ko, kaut saldumi man kā vilkam salātlapa. Izdzeru vēl vienu sportisko un izlemjam doties tālāk – B cilpā. Domas jau vairs nav nekādas labās. Kompanjone saka, ka ir uzlādējusies, es gan jūtos jau beigts un pagalam, saku tad, lai nu tur tagad tempu man. Kādu brīdi laikam paskrienu no aizmugures. Pēc barošanas punkta šķiet, ka skrienam mūžību, bet speciāli nejautāju, cik jau km sakrāti. Pēc sajūtām tiešām liekas, ka jābūt jau 30 un tūlīt jau būs finišs, bet biju piemirsi ka, ja liekas, tad var sasities. Nenoturos un jautāju, cik rāda. Nosauc šķiet 6.01 vai ko līdzīgu. Saku nē, cik km, bet nodomāju, ka ātrums labs. 27… 27? Tiešām 27? 2 un 7? Āāāāāāāāāāā. Tas bija lūzuma punkts, mākslīgā siena, ko pats sev galvā uzbūvēju. Bet turpinām ceļu. Priekšā platāks strauts, Aiva piedāvā nomazgāt kājas. Saprotu, ka tas ir mazākais, ko vēlos, taču saprotu, ka pāri nepārlekšu. Pāri strautiņam sagāzti koki – kāds ar nūjām iet pāri pa koku.. Oi, nē, šitā es neriskēšu, izlemju atsvaidzināt labo kāju. Kādu brīdi gan tas atsvaidzināja un deva spēkus līdz tam trakajam, stāvajam B cilpas kalnam. Pirms starta es pat nepaskatījos kartē, skrienot otro reizi A cilpu galvā ieprogrammēju, ka gan jau B būs vieglāka. Un tāpēc tas kalns deva otro triecienu, jo tas vienkārši nebeidzās..  Uz kalna satikām kādu nūjotāju, ko pazina kopskrējēja. Mani stādīja kā savu tempa turētāju – tas laikam bija vienīgais, kas mani vēl turēja pie dzīvības – es un tempa turētājs.. Tur pat zirgam jāsmejas. Bet tāpat šķiet, ka tajos kāpuma metros pirmo reizi izspļāvu, ka vairs nekad un nemūžam ne uz ko tādu neparakstīšos.

Bet visiem kalniem reiz pienāk gals, ieraudzīju līdzenu un patālu gabalu, kurš likās kā pēdējais salmiņš aiz kura aizķerties. Tas gan nebija garš, cik miglaini atceros, bet ar to pietika, lai vēl nedaudz jau robotizētais ķermenis nedaudz zaudētu rūsu.. Un pēkšņi asfalts.. Nezinu kā pārējiem, bet tā bija mana gaisma tuneļa galā. Bez maz vai jākrīt uz ceļiem un jāskūpsta to.. Kā man gribējās vienkārši, monotoni dauzīt kājas līdz finišam.. Dzirdu balsis mikrofonā.. Droši vien nevar vairs būt tālu.. Likās jau, ka ir finišs, bet nekā, vēl pāris km. Nezinu, kur radās spēki, bet pa asfaltu maucu, cik vien varēju, sākās finiša spurts. Jau noskrējiens no kalna, kur pretim skrien citi, kur Mošķis jau kuro reizi uzsauc „Noskrien” (paldies viņam par to milzonīgs). Cerēju, ka jāskrien pāri ceļam, bet nē, zem tilta un tad pa trepēm augšup un tad jau taisne uz finiša kalnu.. Jau kādu brīdi ir pilnīgs autopilots un savu kopskrējēju esmu pametis nežēlībā. Par to sirdsapziņa mocīs vēlāk. Pēdējo reizi pametu galvu atpakaļ mežā pēc asfalta posma, kur mikrofona balsis manī ieslēdza finiša instinktu. Kāpjot pa trepēm augšā pamanu, ka uz papēžiem min kāds skrējējs. Nē, es tak nelaidīšu nevienu garām, es tak vienmēr finišēju skrienot vai ar velo ar pulsu pie 200 izspiežot pēdējo sulu un tieši pēdējos metrus apdzenot tos, kuri spēkus atstājuši trasē.

Maucu neatskatoties, redzu jau pagriezienu uz finiša kalnu. Redzu, ka pie tā kāda noskrieniete iet. Pieskrienu tuvāk, salasu uz noskrien krekla Linda. Uzsaucu saņemies un viņa sāk skriet. Nodomāju – bāc, te Tev nu bija, tagad būs man priekšā, jo kalnā tak netikšu, atceroties savu mīlestību pret tiem. Pirmajos metros jau tieku Lindai garām. Nezinu kā, bet šķiet apdzinu visus, kuri atradās uz kalna, kad es pie tā pieskrēju. Nesaprotu kā, varbūt tiešām visi bija izmocīti vēl vairāk, varbūt mani 60kg ir pietiekoši mazs daudzums, ko kalnā stiept. Arī dubļos netrāpīju, praktiski ne reizi nepaslīdēju, laikam loģika vēl darbojās. Tagad skatos, ka Linda ir finišējusi 10 minūtes pēc manis! Tad jau tiešām esmu burtiski uzlidojis, vismaz salīdzinot ar viņu. Finišs. Pamostas sāpes. Paliek auksti. Labā kāja tā izmirkusi, ka zeķe iespiedusi gandrīz vai rētu. Nekad un nemūžam – pirmās domas galvā. Iet tagad vēlreiz skriet A + B? Tikai pār manu līķi.

Trīcošām rokām tieku pie zupas. Aizeju līdz finišam. Finišējusi arī mana līdzskrējēja un morālais atbalsts, pateicas man par tempa turēšanu. Pēc pāris minūtēm pie apbalvošanas atkal mani uzrunā Aiva – nedaudz esot pietrūcis līdz pjedestālam, lai apsteigtu Lindu un būtu trešajā vietā. Slikts tempa turētājs, slikts – nodomāju jau nākamajā vakarā, kad redzu oficiālos rezultātus – 12 sekundes pietrūcis viņai līdz pjedestālam. Bet nu Lindas trillerī būtu iepīts jebkurā gadījumā – jo tad Linda moš netiktu uz pjedestāla, ja būtu aizvilcis Aivu līdz galam. Tā kā sirdsapziņa, lai iet uz ziemas miegu.

Secinājumi

34km par maz, 54km par daudz (B cilpas dēļ). Nūjas neizmantoju un, cik redzēju, šķita, ka tās tikai traucēja, nevis palīdzēja. Jāietur distance, jo var atrauties ar nūjām no priekšā skrienošā vai arī laikus nepamanīt, ka jāliek kāja uz kāda tiltiņa, kur iztrūkst dēlīši. Labāk skriet kompānijā. Kalnā nekāpt pa dubļu taku. Kalnā ar zāli var nekāpt taisni augšā, bet pa diagonāli – varbūt nav tik ātri, bet mazsāpīgāk un mazāk nogurdinoši. Pirms mest drēbes vašenē – noņemt numuru un izņemt želejas tūbiņas no kabatām. Halātu ballītei iegādāties plānu halātu kā, piemēram, Baibai, citādi pus baseina saturu nāksies atvest mājās. Skrienot piespraust noskrien nozīmīti vai iegādāties krekliņu, jo noteikti kāds atbalstīs trasē.

Rezultāts

34km = 34. vieta = 4h12:42.2

P.S.

Grand Finale ballē pēc pirts un baseina apmeklējuma kājas jutās tā, it kā nebūtu skrējis, par kalnu pārvarēšanu neliecināja arī akrobātiskā locīšanās twisterā, ko gan nevarētu teikt par rītu, kad sajūtas bija tieši tādas pašas kā pēc NRM. Tātad mērķis sasniegts :)

Prieks bija sapazīties ar tik daudz noskrieniešiem, Ņergām un Olimpietēm.

P.P.S. Laikam baigi gari sanāca. Nekas, vakari tagad gari, būs ko lasīt.

P.P.P.S. Liels paldies virtuālajam trenerim, morālajam balstam, psihologam utt. – GunaO.

Tiekamies Cēsīs?

16 komentāri rakstam Pirmā Sigulda (SKM)

  • Rainers Rainers

    es un tempa turētājs.. Tur pat zirgam jāsmejas…šis lika pasmieties :) kā jūs tik smuki mākat aprakstīt?!

  • Ugis Ugis

    Visi piemin tos ēdināšanas punktus. Laikam labi bijis. Vēl viena lieta ko neizbaudīju līdz galam. 1x tik padzēros silto ūdentiņu. Pat neatceros kas vispār tur salikts bija. Bet jūs,rakstiet,rakstiet,lai uzzinu ;)

  • viagris viagris

    Rainer – katram savs, ja nevar uzkāpt uz pjedestāla, tad atliek rakstīt, citam fotogrāfēt, citam uzmundrināt pārējos utt.. :D
    Ugis – dzirdēju, ka esot bijuši biezpiena sieriņi, tos gan nemanīju. Tā kā saldumi nav mana stihija, tad ēdu vīnogas, meloni, dzēru spota dzērienu, pāris šokolādītes gan ar iemetu mutē un diemžēl vienu marmelādi.. Ai cik sen tā nebija ēsta un ai kā man negaršo :D
    Vēl bija pie marmelādēm želeklucīši tādi, to atceros ka pēdējo paņēmu otrajā reizē, marmelādes bija daudz, tā laikam daudziem negaršo. Es gan vairāk tos divus punktus izmantoju elpas atvilkšanai un pulss vismaz nokrita zem apakšējās robežas, vienīgi uz īsu brīdi..

  • Rainers Rainers

    siers,šokolāde,banāni,vīnogas,apelsīni,marmelāde,vafeles divu veidu,šerberts,tēja,sporta dzēriens…

  • Renee Renee

    Paldies par rakstu, gardi lasāms. Mans favorītcitāts “man saldumi kā vilkam salātlapa”. Forši Tev…. Tā kā es pirmajai reizei skrēju īso distanci, tad paķēru tikai vīnogas. :) Rainer, nopietni, tik daudz visādu našķu?

  • .Linda Lindams

    Jā, finiša kalnā esi burtiski uzlidojis. Man, savukārt, šķiet, ka ātrāk būtu gājis rāpjoties atmuguriski… Spēki jau galīgi bija pametuši. Nespēju pat iedomāties, kur tajā mazajā posmā var 10 minūtes vinnēt! Bet paldies, ka tomēr Aivu neaizvilki līdz galam. :)

  • Agri, tiekamies nākamgad halātos tajā pašā baseinā kādu sekundi pēc pusnakts ;)

    P.S. Par barošanas punktiem Paldies sakiet Ingrīdai un Andai, kā arī pārējiem palīgiem pie galdiem, kur tā arī nepiestāju.

  • Agrīt, nu ļoti garšīgi aprakstīts! Viens no labākajiem aprakstiem, kas beidzamajā laikā lasīts. :) Man pirmo reizi ieīdējās tāda maza škrobīte par to, ka neredzēju Tevi dzīvajā. Tavs rezultāts bija man patīkams pārsteigums – esi nokapājis ne pa jokam. Kalnu treniņu neesamība manā skatījumā nav negatīva lieta – sevi neapgrūtināju ar tādiem pirms iepriekš skrietajiem SKM, tā teikt – nav, ko bojāt iespaidu par romantisko skrējienu. :) Šogad izskrēju pāris treniņus kalniņos un sapratu, ka ne, ne – tās mokas šoreiz nav man.

  • laaga

    Bija prieks tevi satikt pirmā apļa bufetē :) Labi nomaukts, tā turēt!

  • spaanietis spaanietis

    Rezultāts tiešām lielisks!!! Un raksts ar savu odziņu. Man ar mīļākais aforisms par to vilku un salātlapu! :) Labs! Nākošgad noteikti jāņem pilnais gabals! ;) Noskrien!

  • Forši! Es laikam visvairāk saprotu šo citātu: `Nekad un nemūžam – pirmās domas galvā. Iet tagad vēlreiz skriet A + B? Tikai pār manu līķi.` :) Man bija stipri līdzīgas sajūtas pēc otrā apļa, gribējās stāties laukā un tā.

  • Ivars Ivars

    man šis patika
    “Man riebjas kalni – tie ir ne tikai ārpus manas komforta zonas, bet pat vēl kaut kur tālāk ārpusē, tāpēc nolēmu pieteikties Siguldas kalnu maratonam”

  • viagris viagris

    Linda – es ar biju nesaprašanā ieraugot rezultātu un tās 10 minūtes..
    Matīss – nu gan jau ātrāk sanāks tikties, jo Sigulda jau ir tikai sezonas noslēgumā :p
    Guna – nu jā, man pašam pārsteigums, ka nokapājis ātrāk par Taviem pirmajiem 34km.. Biju rēķinājies uz ~ 5h, brīžiem pat domāju vai vispār iekļaušos kontrollaikā, jo nezināju cik km ir A aplis, patīkami bija dzirdēt pēc finiša, ka tas ir 14km, nevis 10 kā biju iedomājies.
    Kristap – nu žēl, ka Tu izstājies un tiešām likās, ka mums varētu būt vienāds temps un varētu kopā maukt, bet nu šoreiz izrādījos ātrāks.
    spaanietis – ja izdosies noskriet pirmo pilno nākamgad, tad noteikti kritīs arī 55km Siguldā :)
    OreMan – ja godīgi, aizmirsu vienu ailīti rakstā – Apbrīnoju.. Tevi, Kristapu Broku un Mārtiņu – tie bija tie finišētāji 55km distancē, kuru nogurumā bija rakstīts, ka izlikuši sevi par 200%, saprotu, ka es tomēr tā nejutos. To arī saprotu pēc vidējā pulsa, kas bija mazāks par pusmaratona pulsu. Bet nu tad es finišā ar sirdi aizietu, točna :D
    Ivar – man ar tas visvairāk patīk, jo tikai sacensībās varu saņemties skriet ko tādu, ikdienā, kaut apkārt i kalni, i meži – mani tur nedabūt.. Un tad jābrīnās Carnikavas skrējienā, cik skaists mežš manā apkārtnē :D

  • Hehe! Labs! Fantastiski uzrakstīts! :) Un izskatās, ka kādā brīdī mans dibens Tev bijis kā saikne starp transu un realitāti! :D

  • viagris viagris

    Aha, tik tas ātri nozuda, nācās meklēt citu dibenu :D
    Noskatījos vakar Čaiņiku video un tik tad atcerējos, ka esmu skrējis pāri tam lielajam Gaujas tiltam – laikam pamatīgs transs bijis..

  • gatca gatca

    nu skaisti, apvienot visus rakstu autorus un drīz varēs kopotos rakstus izdod, tāda motivācijas “bumba” būtu!!! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.