Sveiciens!
Es no Stalbes punkta… mani sauc Evija un man riebās skriešana.
Gribēju pateikt Jums šo to, kas manī dzīvo kopš sestdienas vakara.
Kā brīvprātīgā pieteicos, jo man parasti patīk kaut ko sabiedrības labā darīt, pie tam šopavasar 21.maijā piedalos Stalbes – Rozulas pusē vietējā skrējiena organizēšanā. Tādēļ domāju – būs viens labs darbs sabiedrības labā.
Nekad mūžā kopš skolas laikiem neko nebiju noskrējusi, grūti, neforši. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri skrien. Sevišķi maratonus, priekš kam tas ir vajadzīgs. Gribi skriet – paņem kurpes un skrien. Bet maratoni – tāda izrādīšanās, kuram krutāks sporta tērps, dārgākas kedas un jaunākais Garmin pulsometrs…
Vēl iepriekšējā vakarā diskutēju ar draudzeni, kura arī skrien un jau 2x bijusi #RV107 brīvprātīgā, par jēgu – ka es nesaprotu cilvēkus, kuri skrien…
Bet…jau pirmajās stundās noķēru labu garšu. Cik sapratu, tad visi Stalbes kontrolpunkta brīvprātīgie ir skrējēji. Izņemot mani. Ik pa laikam pajautāju visādus muļķīgus jautājumus – kāpēc skrējēji ber mutē tieši šitādu pulveri, kāpēc viņš ēd sāli, cik maksā šitās botes, kāpēc šim botēm ir vēl pirksti, kāpēc viņš guļ zemē un tirina kājas, kāpēc šitais ēd tieši šitādu želeju, kāpēc viņš velk nost zeķes un velk citas, kāpēc viņš nesēž uz mūsu krēsla, bet uz sava… utt.
Un Dina, Marta, Inga un pārējās meitenes un puiši, iespējams, padomāja, ka es esmu dīvaina, bet ļoti laipni, bez smīna un vizdegunības atbildēja.
Apbalvošanā noķēru to sajūtu, ka kamols iespiežas kaklā. Un es sajutu tādu kaifu, gandarījumu, labu sajūtu, prieku, lepnumu par skrējējiem. Braucu no Valmieras uz Cēsīm un kaifoju. Es pat nezinu par ko, bet zinu, ka es vairs neskatos uz cilvēkiem, kuri skrien ar “priekškam” sajūtu.
Dienas beigās es saviem Stalbes biedriem teicu – pamēģināšu rīt skolas stadionā 1 aplīti noskriet. Nenoskrēju. Bet piekritu ar ģimeni doties meklēt Laņģu klintis Lodē (citkārt dotos ģimene, es mājās pie datora kādu filmu noskatītos ar desmaizi). Rezultātā nostaigāti 12 km, mana LG Heath aplikācija gandrīz pārkārsa no pārsteiguma, ka biroja planktons ierasto 2,4 km vietā šodien nostaigājis nedēļas normu!
Lai arī es neskrienu, bet esmu dīvāna cilvēks ar lieko svaru, kuram patīk ēst, es pērku dažādus veselības žurnālus. Pirms pāris nedēļām arī Skriešanas ABC tika nopirkts, kuru tagad pārlasu citām acīm.
Lasot stirnubuks.lv, noskrien.lv, maratons.lv un tamlīdzīgas lapas, atradu jaunu pasauli. Atradu ieteikumu izlasīt grāmatu “Dzimuši, lai skrietu” (Kristofers Makdugals), vakar tā tika pārnesta no bibliotēkas.
Gaidu ceturtdienu. Būs alga, tad tiks nopirktas pirmās skriešanas botas. Vispār pirmās botas. Nebūs dārgas, tā ap 40 eiro, lūdzu, ultramaratonisti, nesmejieties. Jo es nezinu, vai vēl ap rudeni skriešu, vai skriešu vispār.
Taču es zinu, ka pamēģināšu. Ne dēļ rezultāta, ne dēļ maratona, pat ne dēļ veselības, bet dēļ tās foršās sajūtas, ko noķēru pasākumā. Un manī dzīvo klusa cerība, ka turpināšu. Skaļi to nevienam nesaku, jo ja nu…
Tāpat pārskatīju savas attiecības ar cigaretēm un pārtikas produktiem. Paņēmu savas hantelītes un mazliet padarbojos ar tām, un dzirdēju, kā viņas no sajūsmas apraudājās. Laikam domāja, ka vecumdienas tām pienāks sarūsējot zem gultas.
Un zinu arī to, ka nākamgad obligāti pieteikšos kā brīvprātīgais.
Paldies par neatsveramām emocijām. Katram. Gan skrējējiem, gan organizatoriem, gan brīvprātīgajiem, gan katram km Rīga – Valmiera ceļā, gan maniem Stalbes biedriem, un viņiem īpaši, jo ja Jūs nebūtu tik cilvēcīgi, iespējams, viss būtu citādāk.
Priekā! Par cilvēkiem, kuri skrien!
Evija
km 
-
Dienas prieks :)
Prieks lasīt, ka kādu iedvesmo vismaz pamēģināt paskriet!!!
Imant, Matīss! Lūk, šo zelta rāmī un pie sienas. Paldies, Evija un Tev viss izdosies.
Evija, Super!:) Neviltots prieks lasīt! Tiešām, jāizveido sadale – motivējoši raksti un šis būtu kā Headliners:)
Evija vairākiem, mani ieskaitot, sagādājusi Dienas prieku. Paldies!
Jau zinājām, ka Matīss ar Imantu ir talantīgi “jaunatnes samaitātāji”. Te vēl viens pierādījums :)
Lai daudz priecīgu skrējienu! :)
Nu forši! Kad sāks aptrūkties motivācijas, paskaties kalendāru, kurā var atrast daudz koptreniņus, kuros atkal var samotivēties un uzlādēties ar pozitīvām emocijām :D
Anduli – es nebūšu pie kategorijas “jaunatne”, jo man šovasar apaļi 40….
Evija, lielisks teksts. Noskrien.
…kāpēc viņš guļ zemē un tirina kājas… :D:D:D
Evija, teksts ir krietni “jaunāks” :)
Viens no visu laiku brīnišķīgākajiem rakstiem.:)
Nešaubos, ka skriesi un noskriesi!
Varbūt arī man jāpiesakās kāda mača brīvprātigajos, lai sajustu, cik tomēr forši ir SKRIET.:)
:D ieliec info uz to Stalbes Rozulas skrējienu.
Tiešām dienas prieks ??
Prieks lasīt! Evija tu noteikti nebūsi ne pirmā ne pēdējā kas šajā vecumā saslimst ar skriešanu. Man bija vairāk. Lai izdodas! Uzraksti kā gāja pirmajā skrējienā.
Ilze FM – noteikti piesakies par brīvprātīgo! Noteikti!
Pat ja Tu nesagribēsi skriet, Tu sajutīsi cik skriet varētu būt brīnišķīgi!
Un, manuprāt, visiem, kuriem nāk vēmiens no skriešanas, tieši vajag sākt ar brīvprātīgo darbu. Ja nāks vēmiens joprojām, nu tad skaidrs, tas nav tavs sporta veids – bobslejā arī vajag brīvprātīgos, kuri trasi tīra, bet ja “vēmas” pāriet un kāju īkšķi sāk niezēt, tad skaidrs….
Evija! Iesaku nākt bariņā kā brīvprātīgajam Rīgas maratonā. Es arī neskrienu, bet maratonā strādāt plānoju jau 5.reizi. tas ir mans pavasara fetišs. Aiz nav ko darīt pirms 5 gadiem pieteicos um tagad tas jau ir kļuvis par obligātu maija sastāvdaļu ;-)
Manas pirmās skriešanai domātās botas bija pa 17 LS, pirms tam skrēju ar to, kas bija pa kājai un neberza, tāpēc viss kartībā, Evij ;)
Skrējēji tiešām dikti cilvēcīgi- nevaru nepiekrist. Seviški tie, kas skrien skriešanas un/vai kompanijas pēc
:)
Super rakstiņš! No aizkustinājuma izsprāga pat asara! :)
Evija, lasu un asaras saskrien acīs no tās sirsnības, kuru atceros sestdien – Tavi jautājumi nebūt nebija muļķīgi, tā ir lieliska sajūta, ja Tu kādam vari atklāt `jaunu Ameriku`un palīdzēt.
Atkal pierādās, ka šādos pasākumos var iepazīties ar brīnišķīgiem cilvēkiem – parunāties par dzīvi, par ēdienu, par skriešanu, par priekiem un bēdām, sajūta tāda, ka sen jau mēs tur visi viens ar otru būtu pazīstami. Palīdzēt sasildīties un pat tādu ekstru kā muguras masāžu viens otram veltījām.
Un Evija, man neliekas, ka šī bija Tava pirmā brīvprātīgo pieredze RV – jo tikai Tu prati tik operatīvi un kvalitatīvi izpildīt un zināt, cik karsts ūdens pašreiz ir čaiņikā, kuros termosos ir tēja, buljons, cik auksta cola šajā brīdī ir uz galda… Un atceros, ka Tavu amatu mēs baidījāmies ieņemt brīdī, kad Tev pašai vajadzēja aiziet `aiz priedes`.
Šķiet, ka paši skrējēji nemaz nenojauš, kādu motivāciju tie atstāj, jo brīdī, kad Stalbē, kurš nu kurais, apsēdās vai vienkārši stāvēja ar siltu tējas krūzi rokā, un sejā varēja nolasīt, ka pašreiz notiek cīņa ar sevi un to balstiņu galvā, kas nemitīgi atkārto – `esi jau ticis līdz Stalbei, varbūt pietiek`, `krēslā tik ērti, te arī paliec`, `nemoci sevi vairs` – bet Jūs varonīgi cēlāties augšā un Jūs VARĒJĀT un DARĪJĀT! Tā ir tāda motivācija! Paldies Jums!
Un nav svarīgi vai pēc šī pasākuma kāds devās lidot vai skriet ultras, galvenais, ka neatstājām savus sapņus turpat, kur drēbes, ko nevelkājam!
Paldies par iespēju būt daļai no šī pasākuma!
Uz tikšanos nākamgad!
Izcils, motivējošs raksts. Tev izdosies. Varam sākt likt likmes, pēc cik gadiem Stalbē tu pati izmantosi brīvpratīgo pakalpojumus.
Piebilde par vecumu. Laikam, gadiem ejot, cilvēks paliek stiprāks un gudrāks. Un ap Maratona vecumu (42 gadi) šī attiecība ir visaugstākā. Spēks (domāju izturība) sasniedz gandrīz aukstāko punktu un ir uzkrāta pietiekama dzīves pieredze, lai saprastu, kam dzīvē ir vērtība. Diemžēl tālāk gadiem ejot uzkrājas tik dzīves pieredze.
Es savu pirmo pusīti noskrēju 42 gados. …un nedomāju apstāties.
Brīnišķīgs teksts! Ja sestdien ultramaratonisti iedvesmoja tevi, tad tagad tu esi tā, kas iedvesmo ultramaratonistus! :)
PAAALDIES katram par atbalstu, paldies par paldies. Interesantākais, ka vēl neesmu noskrējusi necik, bet šis emocionālais atbalsts ir motivējošs.
Jāpiekrīt Martai – skrējēji patiešām ir kā savējie. Gan tie, kuri skrien, gan tie, kuri atbalsta skrējējus.
Evija iesākt nekad nav par vēlu.Es 55 gados noskrēju pirmo maratonu 60 gados pirmo R-V……
Evij! Manas pirmās īstās skriešanas botes tika pirktas humpalās pa 12 lašiem.. Šodien skrienu 30 eiro vērtās adidās kas pirktas jaunas Sport Direktā. Skriet sāku tālajos 80ajos, kad skolas gados sapratu, ka dienestā armijā nosprāgšu, ja būs jāskrien. Tā skrienu vēl šodien jau savos 50 ..
Šodien skrēju ikdienas 10 km pēc aizvakardienas 25 km maratona treniņa … bija smagi, bet pēc 4 km , kad organisms pamodās , bija patiess kaifs, ka esmu sevi piespiedis pārvarēt slinkumu un skriet!
noķer to sajūtu, ka esi pārvarējis sevi savu nevarēšanu, negribēšanu.
vēl kas- tu nevari iedomāties kāds pacilajums ir skriet caur dejotāju gatvi pie Brīvības pieminekļa!! Vēl šodien to atceroties asaras acīs, kamols kaklā..
pievienojos – ĻOTI sirsnīgi uzrakstīts. Paldies. Šādi pasākumi ir īstā vieta, kur smelties iedvesmu un satikt lieliskus cilvēkus – mana pieredze rāda, ka kretīni neskrien, nekāpj kalnos vai nebrauc ar velo tā, ka dubļi šķīst uz visām pusēm.
kas attiecas uz muļķīgiem jautājumie… Tādu nav, ir tikai nekur nederīgas atbildes.
Es (un pieļauju daudzi) gaida bloga turpinājumu par tavām skriešanas gaitām :)
Nu man pirmie skriešanas apavi bija zandeles. Maksājas zem 10Ls, pats gan nepirku. Es gan labāk atturēšos no komentāriem, par cik es tagad pērku apavus skriešanai. Starp citu. Skriešanas sacensībās var iesākumā piedalīties arī nūjošanas disciplīnā. To var, piemēram, Biķerniekos aprīļa beigās.
smuki :)
apsveicam ar jaunu atkarību :)
Super!!!! Šādi raksti zelta vērtē… es skrienu nu jau 4.5 gadus ar nelieliem pārtraukumiem dēļ mazuļu gaidībām, pēdējo gadu tā diezgan nopietni pieversos skriešanai un pagājušā gadā pievarēju savu pirmo pusīti un arī pirmo maratonu abus Dublinā un ar nepacietību gaidu savu pirmo skrējienu Lv kurš būs RV107 nākam gad to APSOLĪJU savai labākajai draudzenei kura šogad pievarēja savu trešo RV! Es kad lasu katru rakstu šeit, vai jūtu līdzi kādam no mūsu skrējējiem raudu,jo tās emocijas ir vnk kosmoss un es lepojos ar katru kurš skrien un grib uzsākt skriet!
Evija, lielisks raksts. Brīvprātīgo pieredze patiešām iedvesmo, savulaik, traumu dēļ, arī ir izbaudīta šī pieredze. :)
Viss nāk ar laiku, vidusskolā vispār pat apli nevarēju noskriet, augstskolā sāka pietrūkt sports, sāku no rītiem iet uz parku un mēģināt skriet. Ļoti lēni, bet pamazām jau aizgāja, pēc tam augstskolā bija akcija “Run for education” sadarbībā ar ATEA, pieteicos savai pirmajai nopietnajai distancei 5km, grūti gāja, bet beigās bija liels gandarījums. Pirmais Nordea tika aizvadīts futbolam domātās botās, pēcāk sāku strādāt un iegādājos jau pirmos skriešanas apavus, tolaik ap 20 LS. Tā pieredze un zināšanas nāk ar laiku – ko ēst, kā atrast pareizos apavus, kā trenēties, kas ir slodzes tests, kas ir cross-training….
Skriešana tiešām aizrauj, dažreiz, lai ilgāku laiku paskrietu, pat var izdomāt dažādus treniņu variantus.
Man gan šobrīd ir tāda situācija, ka bija paliela pauze skriešanā, ziedoju sevi maģistram un tika aizvadīts grūts gads. Bet, pēdējo mēnesi aizvadot regulāros treniņos un ēdienkartes sakārtošanā, atkal ir parādījusies skriešanas atkarība. Ceru, ka tā noķers arī Tevi! :)
Nu manējās pirmās kedas arī bija no “humiņiem” par 16Ls un man tad bija 37 gadi. Šogad plānoju 4.pusīti noskriet. Tagad ar smaidu atceros kā 5 no rīta pirmie soļi vairāk no grāvja uz grāvi nesa :), kā rudenī pērkona negaiss uznāca, bet man tādas pusvilnas bikses kājās, kas kļuva smagākas un smagākas, kamēr abām rokām bija jātur, lai nenokrīt, bet man tikai viena doma – telefons salīs! Un pavasarī, nogāzos uz ledainas ielas un vīra radio sašķīda smalkās lauskās un, kad viņš no manis atnestā aliņa bija tāds īpaši vēlīgs, tad atnesu un nobēru viņa radio čupiņu uz galda, labi, ka nelika pirkt jaunu, tagad jau vairs tādus nepārdod! Kā skropstas apledoja -16 grādos no tvaika, un acis tādā īpaši aziātiskā šķirbiņā palika, redzēt grūti, bet es domāju – nedrīkst aiztikt, ka nenolūst, ko es pēc tam krāsošu? Un kā policijas vīri, satikti agrā vasaras rītā, tā paskatās ar respektu un noņem cepuri. Tā, ka sāc tikai, būs arī jautrības, bet ar prātu un pakāpeniski :)
Jauks raksts. Tik aizrautīgam cilvēkam viss izdosies! Vienmēr esmu prātojusi, kas skrējējiem liek kļūt tik pozitīviem? Pēc Tava raksta sapratu, ka tieši pozitīvie cilvēki jau arī kļūst par skrējējiem!
Kolosāls raksts. Silda sirdi…
Tā kā pēc raksta noprotams, ka pirmās botas tiks pirktas (pasūtītas) šonedēļ, tad no tik daudziem uzmundrinājumiem domāju – ņefiga negaidīt jaunas tupeles. Jāsameklē kaut kas vecs un tepat skolas stadionā jānotenterē viens aplīts…
Iesīldījos, izberzēju visas locītavas, pirmos apļus ātrā tempā nogāju, tad vienu pieliku lēnīgai tipināšanai, kas robežojas ar skriešanu, atsildoties vēl viens aplis ātrā solī…
Iepriekšējā vakarā visādi gadžeti uzinstalizēti telefonā, kas atpazīst skriešanu, mēra laiku… Parādu draudzenei ( ne laika pēc, bet kā faktu, ka darīts, ka pirmais solis sperts)….
Viņa paskatījās uz laiku, uz apjomu, uz mani un pavaicāja – vai Tu atpakaļgaitā skrēji! :)
Galvenais, ka vispār skrēju! :)
Pirmoreiz lasu tik jauku pasākuma un savu iespaidu aprakstu no “neskrējējas” puses. Atliek tikai sagaidīt arī pirmo sava skrējiena aprakstu. :)
Mierīgi var skriet arī atpakaļgaitā :) Galvenais ir kustēties un gūt no tā prieku!
Evijas balsi var dzirdēt “Radio Tev” ziņu izlaidumos. ŅB ir plāns apciemot šo pēdējā laikā itin bieži dzirdēto radiostaciju ;)
Savu skriešanas sajūtu, ideju, ka vajadzētu skriet, ieguvu 2013. gada Nordeā maratonā, pieteicos par brīvprātīgo!!! Padevu ūdens glāzi, pretī ieguvu neskaitāmus paldies (neskaitāmās valodās),sākumā dikten kautrējos atbildēt smaidam un skaļi uzmundrināt skrējējus (normāls latvietis). Tik daudz pozitīvu izjūtu vienā pasākumā nebiju ieguvusi, EIFORIJA. Pēc 10 dienām gatavojos noskriet (Lūsi)!
man tā patika- raksts, komentāri un tad atkal īss rakstiņš…līdz asarām aizkustinoši un gribās sekot līdzi taviem turpmākajiem piedzīvojumiem šajā fantastiskajā skriešanas pasaulītē!…kaut vai atpakaļgaitā, bet noskrien!
No Braslas līdz Rubenei klausījos RadioTev. Ēterā gan dzirdēju Elizabetes nevis Evijas balsi.
dot, varbūt tas tāpēc, ka Evija bija kontrolpunktā nevis darbā…?
Riktīgi pozitīvs raksts….:)Bet manā izpratnē skriešana ir kā narkomānam atkarība no devas…Varu padalīties savā nelielajā skrējēja pieredzē,2015 gada,4 jūlijā nebiju skrējis savā mūžā vairāk par -no mājas līdz veikalam pēc cigaretēm(pīpēju vidēji 2 paciņas dienā).Tad nu liktenīgajā 15.07.2015 izdomāju atmest pīpēšanu-veiksmīgi to izdarīju.Tad veiksmīgas sakritības un draugu -sievas mudīnāts piekritu pamēģināt noskriet 20 septembrī Valmieras maratonā 12km distanci,cik nu skrēju cik nu gāju,apmēram ap 3km biju gatavs izstāties,jo tas nebīja priekš manis,bet tad man garām paskrēja meitene dzeltenā kleitiņā(kā vēlāk uzzināju kāda no VSK Noskrien aizvien nezinu kura),un tad manī ierunājās VECIS un sekoju viņai līdz kādam 10km NENORMĀLS PALDIES VIŅAI…..P.S Pirms tam nezināju tādus ”nenormālos ”VSK NOSKRIEN.Tā es pievērsos skriešanai un pēdējos 6 mēnešus esmu ar to ļoti aizrāvies ,ka esmu gatavs Rezeknes pusmaratonā noskriet savu pirmo pusīti ap 1:35.
Kurš tagad uz dīvāna sēdēs ar skatu televizorā? :(
M257, kā minimums – tie, kas skrien tikai nepāra gados :D
Nu nav jau, nav viss tik rožaini, kā te visi staro. Iesaku Tev pirms skriešanas aiziet pie ārsta, pārbaudīt kaut vai tās pašas locītavas. Es arī piecus gadus noskrēju, aizgāju uz pārbaudi un tagad “labrīt!” – ārsts vispār aizliedza skriet locītavu dēļ. A pagājušā rudenī jau biju nobriedusi nopietni trenēties šā gada maratonam. Tagad 15. maijā nomocīšu tos 10 km (kā nekā jau pirms Jaunā gada pieteicos) un atmetīšu skriešanai ar roku. Sorry par darvas karoti medus mucā.
Kad pirms pāris nedēļām LNT brokastīs redzēju kādas tik pārbaudes jāveic pirms uzsākt skriet, nopriecājos, ka es to nedzirdēju laikā, kad uzsāku skriet.
Junona – tā nav darva, tā ir Tava pieredze. :) Zini, es izlasīju grāmatu “Dzimuši, lai skrietu”, par taraumaru indiāņu fenomenu, kuri var noskriet briedi, olimpiskos čempionus un tādā garā. Autors – džeks, kuram ārsti parakstīja tādu pat spriedumu kā Tev. Varbūt vērts aiziet pie vēl kāda speciālista, jo viens viedoklis vienmēr ir viens viedoklis. Un jūtu, ka skriet taču Tev patīk. Nu tad Tu vēl vairāk zini kā tas ir, un Tu skrējējiem vari būt noderīga citādi, kā brīvprātīgais, kā iedvesmotājs, kā organizators. Un galu galā…skriešana jau nav vienīgais sporta veids, kas spēj sniegt kaifu. Novēlu Tev atrast savu! Lai feini!