Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

mani sauc Evija un man riebās skriešana

Sveiciens!

Es no Stalbes punkta… mani sauc Evija un man riebās skriešana.

Gribēju pateikt Jums šo to, kas manī dzīvo kopš sestdienas vakara.

Kā brīvprātīgā pieteicos, jo man parasti patīk kaut ko sabiedrības labā darīt, pie tam šopavasar 21.maijā piedalos Stalbes – Rozulas pusē vietējā skrējiena organizēšanā. Tādēļ domāju – būs viens labs darbs sabiedrības labā.

Nekad mūžā kopš skolas laikiem neko nebiju noskrējusi, grūti, neforši. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri skrien. Sevišķi maratonus, priekš kam tas ir vajadzīgs. Gribi skriet – paņem kurpes un skrien. Bet maratoni – tāda izrādīšanās, kuram krutāks sporta tērps, dārgākas kedas un jaunākais Garmin pulsometrs…

Vēl iepriekšējā vakarā diskutēju ar draudzeni, kura arī skrien un jau 2x bijusi #RV107 brīvprātīgā, par jēgu – ka es nesaprotu cilvēkus, kuri skrien…

Bet…jau pirmajās stundās noķēru labu garšu. Cik sapratu, tad visi Stalbes kontrolpunkta brīvprātīgie ir skrējēji. Izņemot mani. Ik pa laikam pajautāju visādus muļķīgus jautājumus – kāpēc skrējēji ber mutē tieši šitādu pulveri, kāpēc viņš ēd sāli, cik maksā šitās botes, kāpēc šim botēm ir vēl pirksti, kāpēc viņš guļ zemē un tirina kājas, kāpēc šitais ēd tieši šitādu želeju, kāpēc viņš velk nost zeķes un velk citas, kāpēc viņš nesēž uz mūsu krēsla, bet uz sava… utt.

Un Dina, Marta, Inga un pārējās meitenes un puiši, iespējams, padomāja, ka es esmu dīvaina, bet ļoti laipni, bez smīna un vizdegunības atbildēja.

Apbalvošanā noķēru to sajūtu, ka kamols iespiežas kaklā. Un es sajutu tādu kaifu, gandarījumu, labu sajūtu, prieku, lepnumu par skrējējiem. Braucu no Valmieras uz Cēsīm un kaifoju. Es pat nezinu par ko, bet zinu, ka es vairs neskatos uz cilvēkiem, kuri skrien ar “priekškam” sajūtu.

Dienas beigās es saviem Stalbes biedriem teicu – pamēģināšu rīt skolas stadionā 1 aplīti noskriet. Nenoskrēju. Bet piekritu ar ģimeni doties meklēt Laņģu klintis Lodē (citkārt dotos ģimene, es mājās pie datora kādu filmu noskatītos ar desmaizi). Rezultātā nostaigāti 12 km, mana LG Heath aplikācija gandrīz pārkārsa no pārsteiguma, ka biroja planktons ierasto 2,4 km vietā šodien nostaigājis nedēļas normu!

Lai arī es neskrienu, bet esmu dīvāna cilvēks ar lieko svaru, kuram patīk ēst, es pērku dažādus veselības žurnālus. Pirms pāris nedēļām arī Skriešanas ABC tika nopirkts, kuru tagad pārlasu citām acīm.

Lasot stirnubuks.lvnoskrien.lvmaratons.lv un tamlīdzīgas lapas, atradu jaunu pasauli. Atradu ieteikumu izlasīt grāmatu “Dzimuši, lai skrietu” (Kristofers Makdugals), vakar tā tika pārnesta no bibliotēkas.

Gaidu ceturtdienu. Būs alga, tad tiks nopirktas pirmās skriešanas botas. Vispār pirmās botas.  Nebūs dārgas, tā ap 40 eiro, lūdzu, ultramaratonisti, nesmejieties. Jo es nezinu, vai vēl ap rudeni skriešu, vai skriešu vispār.

Taču es zinu, ka pamēģināšu. Ne dēļ rezultāta, ne dēļ maratona, pat ne dēļ veselības, bet dēļ tās foršās sajūtas, ko noķēru pasākumā. Un manī dzīvo klusa cerība, ka turpināšu. Skaļi to nevienam nesaku, jo ja nu…

Tāpat pārskatīju  savas attiecības ar cigaretēm un pārtikas produktiem. Paņēmu savas hantelītes un mazliet padarbojos ar tām, un dzirdēju, kā viņas no sajūsmas apraudājās. Laikam domāja, ka vecumdienas tām pienāks sarūsējot zem gultas.

Un zinu arī to, ka nākamgad obligāti pieteikšos kā brīvprātīgais.

Paldies par neatsveramām emocijām. Katram. Gan skrējējiem, gan organizatoriem, gan brīvprātīgajiem, gan katram km Rīga – Valmiera ceļā, gan maniem Stalbes biedriem, un viņiem īpaši, jo ja Jūs nebūtu tik cilvēcīgi, iespējams, viss būtu citādāk.

Priekā! Par cilvēkiem, kuri skrien!

Evija

Trimestru piezīmes 4. Emociju amerikāņu kalniņi un dārzeņu būšana

Iepriekšējā reizē fokusējos uz pirmā trimestra fizioloģiskām sajūtām, šoreiz vairāk – par emocijām. Visā literatūrā brīdina uzreiz – gaidiet hormonu izraisītās emociju vētras, kas pārsteigs jūs pašas un tuviniekus. Un ticiet man – pārsteidz arī!

Neesmu no tā sieviešu tipa, kam ģimene un bērni būtu pirmajā vietā. Nekad laikam nav bijuši. Jā, pagātnē domāju par ģimenes dibināšanu un arī bērniem, bet atskatoties liekas, ka tas vairāk ir bijis sabiedrības iespaidā – kad draugiem parādījās mazie vai kāds jautāja, cik tad ilgi es vēl pa pasauli skriešu un par karjeru vien domāšu. Tāpēc emociju amerikāņu kalniņiem, ko rada hormoni, pilnīgi noteikti iztrūka acīmredzamas sajūsmas pacēlumi. Toties kritumi gan bija.

Lielākais, kas saistīts ar skriešanu, piedzīvots mežā, vientulībā (tavu laimi!) – oktobra vidū, kad pēkšņi atskārtu, ka visa 2014.gada sacensību sezona man ies secen. Ne pacilājošo sajūtu TT lomā, ne visas dzīves vērtu emociju kādā ultrā, ne kopības sajūtas uz starta līnijas. Zemapziņa beidzot apstrādāja pirmajā ultrasonogrāfijā iegūto informāciju par bērniņa vecumu un sarēķināja, kā tas pārklājas ar skriešanas sezonu. Sanāca tā – pavasarī es vairs nebūšu spējīga piedalīties sacensībās – kur nu dzīties ar lielo vēderu, savukārt, rudenī pat ja būšu atsākusi kustēties, nebūs formas. Sajūtas apjaušot – it kā kāds iezveltu pa saules pinumu. Man pagāja kādi 5km, dzenot sevi pa meža takām un sekojošo asfaltu, lai nomierinātu prātu. Atcerējos tobrīd lasīto Running with the mind of meditation, ka nogurums ir pārejošs, un miers, kas iegūts, nodzenot ķermeni un prātu, nesaglabājas. Tomēr uz brīdi palīdzēja.

Emocijas sit augstāku vilni arī sadzīvē, pamanīju, ka uz to laiku kļuvu neiecietīgāka uz ceļa un arī pret līdzcilvēkiem. Skriešana šeit var palīdzēt un palīdz, jo dusmas var noskriet, endorfīnu līmeni pacelt, galu galā skriešana vienkārši dod iespēju pabūt pašam ar sevi un paanalizēt savas emocijas – ko es jūtu? Vai tā esmu es, vai mani hormoni? Kāpēc es to jūtu? Ja es nebūtu skrējējs, man klātos daudz grūtāk, jūtot emocijas, man neatliktu laika, lai uz šiem svarīgajiem jautājumiem atbildētu.

Otrs kritumu veids ir tas, ka sievietes dažreiz kļūst intravertākas. Es nekļuvu par intravertu, es kļuvu par dārzeni. Man negribējās cilvēkus redzēt, runāt ar tiem, dalīties ziņās vai pārdzīvojumos. Saskarsme palika vien ar pašiem tuvākajiem, bet arī lielākie cietēji – paši tuvākie, jo runāt tiešām negribējās ne ar vienu (dāmas, pabrīdiniet savus vīriešus laicīgi, ka tie ir hormoni un tas ir pārejoši! Kungi, esiet pacietīgi!). Plānotie koptreniņi, ballītes, pat kopā paskriešanas – gandrīz viss tika izslēgts vai atcelts. Kā jau minēju, arī manēža un joga. Dažreiz noguruma dēļ, dažreiz dārzeņošanas dēļ. Īpaši, ja darba diena pavadīta mājas ofisā, nekāda vara mani vairs nevarēja izvilkt no gultas, labprātāk ieslīgu grāmatā, vēl labprātāk – miegā. Kā tas saistās ar skriešanu – hmm, laikam gandrīz nekā. Kā vien ar to, ka skriešana dod papildus iespēju aizbēgt no cilvēkiem – gan tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Un nevienam tad nav arī jāskaidro, kāpēc šobrīd nerunā, jo tu taču skrien!

Bet viss ir pārejoši. Atjaunoju skrējēju jogas nodarbības un tam ir vairāki plusi – stiepšanās arī šajā laikā par ļaunu nenāk, atbalstošās meitenes un trenere Lisa, kuras jaunumus uzzināja krietni ātrāk par pārējiem, un arī prāta miers, ko sniedz regulāra jogas prakse (pat ja tas ir tikai 1x nedēļā). Lai kā arī man brīžiem likās, ka ķermenis mani ir pievīlis ar visiem tiem rīta nelabumiem un neprogrozējamām emocijām, tieši jogā man ienāca prātā svētīga doma – šis mans ķermenis nevar būt slikts – to taču par savu iemītni uz veseliem 9 mēnešiem ir izvēlējusies kāda jauna radība!

Nākamreiz: par otrā trimestra sākumu, Renča skaitli 2013.gadam – 22km un kā es pāratklāju vēderpreses muskuļus.

12 stundu gari stāsti

8.vsk noskrienJa godīgi, tad skriet ziemā 12 stundas no vietas sniegainā Igaunijas mežā pa 1 km apli man sākotnēji nešķita pārāk laba ideja, taču noskrieniešu nerimstošais fanātisms un mīlestība pret skriešanu drīz vien lika man radikāli mainīt domas.

Lasīt tālāk.

Pretēji saprātam un loģikai… mani 100km

22.jūlijs, 2:30 naktī. Vakar noskrieti 100km pa 10h35min. Biju viena no trim drosmīgajām sievietēm, kuras uzdrošinājās nostāties uz starta līnijas un noskriet. Pēc neliela afterparty un divu stundu miega es jūtos moža, ka varētu kalnus gāzt, ja vien tās kājas nesāpētu. Bet, ja sāp kājas, tad atliek izmantot rokas un, kamēr nav zudušas finiša emocijas, uzrakstīt pāris vārdus. Lasīt tālāk.

Siguldas kalnu maratons bildēs

Un komentāros. Lasīt tālāk.

Meiteņu Parīzes maratons

Izrādās, ka uz avantūrām maratonu pieveikšanā nav tikai džeki, bet arī meitenes. Četras nekad maratonu neskrējušas skrējējas dodas uz Parīzi iepirkties un… pie reizes arī noskriet savu pirmo maratonu. Kā viņām tur gāja, padomi citām un citiem drosminiekiem un pavisam sievišķīgas emocijās. Lasīt tālāk.