Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

mani sauc Evija un man riebās skriešana

Sveiciens!

Es no Stalbes punkta… mani sauc Evija un man riebās skriešana.

Gribēju pateikt Jums šo to, kas manī dzīvo kopš sestdienas vakara.

Kā brīvprātīgā pieteicos, jo man parasti patīk kaut ko sabiedrības labā darīt, pie tam šopavasar 21.maijā piedalos Stalbes – Rozulas pusē vietējā skrējiena organizēšanā. Tādēļ domāju – būs viens labs darbs sabiedrības labā.

Nekad mūžā kopš skolas laikiem neko nebiju noskrējusi, grūti, neforši. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri skrien. Sevišķi maratonus, priekš kam tas ir vajadzīgs. Gribi skriet – paņem kurpes un skrien. Bet maratoni – tāda izrādīšanās, kuram krutāks sporta tērps, dārgākas kedas un jaunākais Garmin pulsometrs…

Vēl iepriekšējā vakarā diskutēju ar draudzeni, kura arī skrien un jau 2x bijusi #RV107 brīvprātīgā, par jēgu – ka es nesaprotu cilvēkus, kuri skrien…

Bet…jau pirmajās stundās noķēru labu garšu. Cik sapratu, tad visi Stalbes kontrolpunkta brīvprātīgie ir skrējēji. Izņemot mani. Ik pa laikam pajautāju visādus muļķīgus jautājumus – kāpēc skrējēji ber mutē tieši šitādu pulveri, kāpēc viņš ēd sāli, cik maksā šitās botes, kāpēc šim botēm ir vēl pirksti, kāpēc viņš guļ zemē un tirina kājas, kāpēc šitais ēd tieši šitādu želeju, kāpēc viņš velk nost zeķes un velk citas, kāpēc viņš nesēž uz mūsu krēsla, bet uz sava… utt.

Un Dina, Marta, Inga un pārējās meitenes un puiši, iespējams, padomāja, ka es esmu dīvaina, bet ļoti laipni, bez smīna un vizdegunības atbildēja.

Apbalvošanā noķēru to sajūtu, ka kamols iespiežas kaklā. Un es sajutu tādu kaifu, gandarījumu, labu sajūtu, prieku, lepnumu par skrējējiem. Braucu no Valmieras uz Cēsīm un kaifoju. Es pat nezinu par ko, bet zinu, ka es vairs neskatos uz cilvēkiem, kuri skrien ar “priekškam” sajūtu.

Dienas beigās es saviem Stalbes biedriem teicu – pamēģināšu rīt skolas stadionā 1 aplīti noskriet. Nenoskrēju. Bet piekritu ar ģimeni doties meklēt Laņģu klintis Lodē (citkārt dotos ģimene, es mājās pie datora kādu filmu noskatītos ar desmaizi). Rezultātā nostaigāti 12 km, mana LG Heath aplikācija gandrīz pārkārsa no pārsteiguma, ka biroja planktons ierasto 2,4 km vietā šodien nostaigājis nedēļas normu!

Lai arī es neskrienu, bet esmu dīvāna cilvēks ar lieko svaru, kuram patīk ēst, es pērku dažādus veselības žurnālus. Pirms pāris nedēļām arī Skriešanas ABC tika nopirkts, kuru tagad pārlasu citām acīm.

Lasot stirnubuks.lvnoskrien.lvmaratons.lv un tamlīdzīgas lapas, atradu jaunu pasauli. Atradu ieteikumu izlasīt grāmatu “Dzimuši, lai skrietu” (Kristofers Makdugals), vakar tā tika pārnesta no bibliotēkas.

Gaidu ceturtdienu. Būs alga, tad tiks nopirktas pirmās skriešanas botas. Vispār pirmās botas.  Nebūs dārgas, tā ap 40 eiro, lūdzu, ultramaratonisti, nesmejieties. Jo es nezinu, vai vēl ap rudeni skriešu, vai skriešu vispār.

Taču es zinu, ka pamēģināšu. Ne dēļ rezultāta, ne dēļ maratona, pat ne dēļ veselības, bet dēļ tās foršās sajūtas, ko noķēru pasākumā. Un manī dzīvo klusa cerība, ka turpināšu. Skaļi to nevienam nesaku, jo ja nu…

Tāpat pārskatīju  savas attiecības ar cigaretēm un pārtikas produktiem. Paņēmu savas hantelītes un mazliet padarbojos ar tām, un dzirdēju, kā viņas no sajūsmas apraudājās. Laikam domāja, ka vecumdienas tām pienāks sarūsējot zem gultas.

Un zinu arī to, ka nākamgad obligāti pieteikšos kā brīvprātīgais.

Paldies par neatsveramām emocijām. Katram. Gan skrējējiem, gan organizatoriem, gan brīvprātīgajiem, gan katram km Rīga – Valmiera ceļā, gan maniem Stalbes biedriem, un viņiem īpaši, jo ja Jūs nebūtu tik cilvēcīgi, iespējams, viss būtu citādāk.

Priekā! Par cilvēkiem, kuri skrien!

Evija

Grūts lēmums – maratons no otras puses

Kā jau saprotams no raksta par 24h skrējienu, es visnotaļ neprātīgi pieņēmu piedāvājumu piedalīties diennakts skrējienā tikai nedēļu pirms mana plānotā pirmā maratona. Diezgan likumsakarīgs ir rezultāts, ka šāds skrējiens nepalika bez sekām. Naivi gan cerēju, ka organisms spēs atjaunoties un sāpes ceļgalā pāries. Piektdien veicu vienu testa skrējienu – vismaz 3 reizes sāpju dēļ nācās pāriet soļos. Sākās smagas pārdomas. Tik ļoti gribējās to Nordea, vai tiešām nāksies atteikties? Varbūt sateipot? Nu labi vēl sestdien no rīta pamēģināšu. Nesanāca pat 2 km noskriet, sāpes vēl asākas… Nācās pieņemt smago lēmumu – nepiedalīties. Tas tiešām ir smagi – prāts jaucas ar emocijām. Skaidrs, ka jāklausa prātam, kurš saka, ka nav vērts sačakarēt savu veselību un atlikušo skriešanas sezonu, bet tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu. Galu galā – mans pirmais maratons…

NRM_Salejam

Bet galīgi garām šo pasākumu laist arī negribas, tāpēc domāju, ka vismaz pavazāšos gar trasi, atbalstīšu skrējējus. Bet tad kā likteņa saukts Facebook man acīs iekrita Dainas ieraksts par nepieciešamajiem brīvprātīgajiem ūdens pasniegšanai. O, laba izdevība būt maratonā un kas vēl jo labāk – palīdzēt skrējējiem! Piesakos!

Lai arī neskriešu, tomēr visu pārējo gan izbaudu – aizbraucu uz Expo pēc numura un aizeju uz Pasta party, jo kā zināms, mums tā skriešana jau sen vairs nav tikai skriešana vien.

Ūdens lējējiem svētdienas rītā 4:50 jābūt pie Strēlnieku pieminekļa. Gulējusi esmu četras stundas, 5 km uz centru dodos kājām, jo sabiedriskais nakts transports kursē man neizdevīgā laikā, bet maksāt par taksi muzeju nakts tarifu nevēlos. Interesanti vērot naktsdzīves baudītājus. Viņiem vēl ir vakardiena, man jau šodiena.

Vecrīgā pilnā sparā jau rit gatavošanās maratonam. Atkal sirds sažņaudzas domājot, ka es šeit šogad neskriešu. Un vēl ir žēl, ka netikšu uz komandas kopbildi, jo mans darba punkts būs krastmalā pie Lido – pārāk tālu, lai es spētu operatīvi tikt līdz Kristapam un atpakaļ.

Ūdens glāzes un galdus ar tām piepildām laicīgi, un līdz pirmajiem skrējējiem ir gana daudz laika, ko gaidīt. Un tad jau viņi nāk – sākumā kenijieši ar pāris mūsējiem pa vidu, pēc brītiņa pirmā dāma – mūsu Jeļena. Iesākumā darba maz, jo mēs esam daudz, bet to ātro skrējēju ne tik daudz un tie paši nešķiet pārāk izslāpuši. Taču drīz viss mainās un nu jau glāzītes no mūsu rokām sāk izķert arvien raitāk. Izvēlos stāvēt trases otrā malā un domāju, kāpēc sacensību organizatoriem tas nav ienācis prātā – dzirdināšanas galdus novietojot abpus trasei – veidotos mazāk sastrēgumu, ko šobrīd rada skrējēju plūsma, kas cenšas pārvietoties tuvāk galdiem ar ūdensglāzēm.

NRM_Saliets

Cik pamanu, cenšos uzmundrināt ar kādu uzsaucienu kluba biedrus, bet vispār pamanīt tai burzmā tiešām nevar daudz. Šķiet, ka visu laiku smaidu, emocijas ir pozitīvas un nedaudz esmu pat priecīga, ka neskrienu, jo izskatās, ka jums tai tveicē tiešām nav viegli.

Tā nu es tur kursēju ar glāzītēm rokā no galda uz trases vidu un atpakaļ. Pēkšņi: STOP, kaut kas iedūries man sānos – ā, riteņa stūre. Jā, tieši īstajā vietā un laikā! Saķērusi savu sānu mazliet palocījos sāpēs un pēc brīža turpināju darbu. Kad lielākā burzma noskrējusi, sākam vākt izdzerto glāzīšu kaudzes. Šķiet, ka pēc nepilnas stundas mūsu atbildības robežās esošā Krasta ielas teritorija ir tīra, kā nekas nebūtu bijis. Bet darbs ar to nebeidzas – tiekam vesti uz finiša zonu dalīt medaļas finišējušajiem desmitniekiem un piecīšiem. Šajā brīdī atceros, ka es taču tik ļoti gribēju to jauno smuko medaļu. Atkal jau acis gandrīz slapjas…

Arī medaļu dalīšana bija interesanta pieredze. Mazliet atkal bija žēl tos maratonistus, kuri finišēja kopā ar 10 un pat 5 km skrējējiem. Viņi tajā burzmā tika pamesti likteņa varā. Medaļas ar sarkanajām lentām bija vairs tikai pie viena cilvēka, kuru, ieraugot kārtējo finišējušo maratonistu, centos atrast un maratonistam medaļu piešķirt, bet pieļauju, ka ne visus pamanīju. Tomēr gribas cerēt, ka neviens tomēr bez medaļas nepalika. Bet bez bardaka neiztika.

Kad visi bija nofinišējuši pats Norda kungs ieradās uz tikšanos ar brīvprātīgajiem, lai pateiktos mums par darbu un personīgi izdalītu diplomus par piedalīšanos. Par to viņam – visu cieņu!

Rezumē:

1) otrpus maratonam arī ir ļoti interesanti, bet nākošreiz tomēr vēlos būt skrējēju rindās;

2) neskriet ir traumatiskāk – kā šodien noskaidroju, mana sadursme ar velobraucēju ir rezultējusies divu ribu lūzumā. Toties kājas sāpes vairs nejūtu! Bet smieties un klepot ir sāpīgi, un nedodies – uznāks šķavas!!!

P.S. Pie smukās medaļas gan tiku – izmantojot dienesta stāvokļa priekšrocības, paņēmu vienu kā suvenīru. Protams, nav jau tā sajūta, kā tad, ja būtu pelnīta… Bet to – nākošreiz.

Tagad palīdziet man izdomāt, kur skriet manu nākamo pirmo maratonu!