Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mans ceļš uz maratonu

Gatavojos savam pirmajam maratonam ļoti nopietni, izlasīju ļoti daudz –  par maratonistu skriešanas pieredzi, par grūtākajiem kilometriem, stīvajām kājām pēc maratona u.t.t., TT padomus. Speciālistu ieteikumus par pareiziem treniņiem, iesildīšanos, atsildīšanos, ēšanu pirms, maratona laikā un pēc, kā arī par dzeršanu.  Respektīvi, katrs raksts, kurā bija atslēgvārds ”maratons, mani uzrunāja. Tiku arī pie smukiem skrienamsvārkiem, un jauniem apaviem, lai  skrietos pēc iespējas labāk.

Bet, vispār viss sākās tā.  Noskrējusi divus pusmaratonus, es biju pilnīgi pārliecināta, ka arī šogad LRM  skriešu pusīti , par ko liecina šis attēls. (Tas nekas, ka vieninieks ir paslēpies – braši turēju ciparus 21). Šķita, ka tā ir mana distance, un vairāk man nevajag.

  10472135_827792913906250_7774815058683786553_o

Tomēr, dzīve kā zināms, mēdz ieviest savas korekcijas .

Rudenī tika jauki paskriets, gan garāki, gan īsāki gabali krājās manā kontā –  tika izskrietas Priekuļu meža takas, pārbaudīta varēšana Siguldas Kalnu maratonā. Āķis bija lūpā, un  gribējās vēl un vēl. Pēdējā brīdī ielecu ”vilcienā” uz ”Patriotu” un pieteicos arī uz pasākumu pēc skrējiena.  Viss bija jauki un pat vairāk kā jauki, līdz pienāca loterija. Atceros, ka vienīgais par ko domāju – kaut es nevinnētu dalību Rīga-Valmiera skrējienā. Nu jā, to es nevinnēju gan, bet toties manās rokās iekrita laimīgā loze – dalība LRM 42 km distancē. Es ļoti apjuku, un mana iekšējā balss uzreiz pretojās un teica -”nē, nē -Tu to nevari.”. Tomēr mājās atgriezusies, es sāku ar šo domu aprast un, kā teica mans vīrs mūsu sarunas laikā Skypā – ”Tev acis mirdz- Tu noteikti noskriesi! ”

Pēc tam vēl bija lieliskais Latvijas kontūras skrējiens, kurā savus pēdējos kilometrus es skrēju kopā ar Gunu, Laumu un Imantu, un sapratu to, cik labi ir skriet kopā ar  atbalsta komandu.

Tā pamazām, ik pa brītiņam cīnoties ar šaubām, es sāku gatavoties maratonam. Janvārī, februārī un martā viss gāja gandrīz kā pēc plāna, garāki un īsāki skrējieni. Tāda īsta plāna uz papīra gan man nebija, bet skrēju kopā ar Gunu, un klausīju viņas padomiem, klusībā priecājoties, cik ļoti man ir veicies ar tādu pieredzējušu treniņpartneri. Skrējās viegli un gribējās vēl un vēl, kilometri pamazām krājās.

Marta sākumā, svinot savu dzimšanas dienu, noskrēju Parīzē pusmaratonu, pēc nedēļas piedalījos Rīgas rogainingā uz 4h.  Viss bija jauki un skaisti, līdz  es, pēc kāda pavisam īsa skrējiena, pāris dienas pēc rogaininga,  sajutu asas sāpes celī. Skrēju un domāju- pāries, jo tā taču ir vienmēr. Kaut kur, kaut kas pasāp, un tad pāriet. Šī sāpe nepārgāja, lika klibot, dzert pretsāpju tabletes, smērēt visādas smēres. Līdz es sapratu, ka  esmu iedzīvojusies ITB sindromā.  Kādu nedēļu, pusotru neskrēju nemaz, likās paliek labāk. Pamēģināju skriet, nekā- sāp, un atkal pauze uz nedēļu. Vingroju, staipījos, rullējos, smērēju smēres. Iegūtajā brīvajā laikā, beidzot izlasīju ”Dzimuši, lai skrietu”. Tā arī pagāja aprīlis, vairāk neskrienot kā skrienot, maksimāli daudz staigājot ātrā solī, meklējot variantus kā tikt galā ar sāpēm.  Un, gandrīz jau norokot, t.i. atmetot domu par maratonu. Nu, vismaz šogad. Mājniekiem es droši vien jau biju apnikusi ar savām pārdomām (skaļām), ko darīt un kā darīt, un kas būtu prātīgi.

Aprīļa vidū man rokās iekrita dalība Sieviešu skrējienā, pieteicu tam arī savu meitu. Domāju- nu, šis skrējiens rādīs, ko kāja saka, lai arī jau no sākuma zināju, ka skriešu lēni – meitas tempā.  Pirms skrējiena beidzot aizgāju pie fizioterapeita, apbruņojos ar labiem padomiem un sateipoju kāju. Pēc skrējiena biju kā spārnos, man bija par maz ar tiem 7,35km, aizskrēju vēl 5km aplītī. Kāja nesāp un es varu skriet!!!!

Maratons tuvojās lieliem soļiem, paspēju vēl noskriet pusgaro treniņu un tad nolēmu veltīt laiku atpūtai, kas gan sanāca diezgan nosacīta. Garas pastaigas, mazi skrējieni, Mežaparka koptreniņš, kartupeļu stādīšana – tas viss ietilpa manā atpūtas nedēļā.

Šaubu, ka skriešu, manī vairs nebija, vai noskriešu visu, vai pāriešu soļos un cik ilgā laikā to pieveikšu – par to es  nedomāju.  Sestdienā aši uz EXPO- numurs somā, parunājos ar TT ko vilkt mugurā tik ”jaukos” laika apstākļos un dodos tālāk, bērns grib skriet RIMI bērnu skrējienā.  Un vakarā vēl jāpspēj sateipot kāja. Laiks pēcpusdienā ir tīri jauks un es vēl iedomājos, ja nu laika prognozes tomēr mainās un arī rīt, tomēr būs saule? Vakars paiet domājot kā ģērbties, jo saprotu, ka iepriekš iecerētais variants šoreiz neder. Būs auksts un būs lietus. Cenšos nomierināties un aiziet gulēt laicīgi. Bet tas neko nedod – pamostos 2 naktī, un līdz modinātāja zvanam mostos vēl vairākas reizes.  Rīts ir nedaudz stresains, satuntulējos un dodos ceļā. Priecājos, ka nenokavēju kopbildi pie Kristapa, kā pagājušajā gadā, toties gandrīz nokavēju startu, jo jāstāv garā rindā pie tualetēm.  Paspēju tomēr vēl pirms starta šaviena tikt līdz TT ar baloniem 4:30, pāris mirkļu un mēs jau skrienam. Pirmajā kilometrā mani atkal,tāpat kā pirms gada, pārņem saviļņojuma sajūta – esmu viena no daudziem, kas veido šo skaisto, krāšņo skrējēju upi šai pelēkajā dienā! Aiziet!!!

Skrienas viegli, kilometrs viens pēc otra tiek pieveikts, kādu brīdi pat aizskrienu priekšā TT, lai paskrietu kopā ar paziņu viņas pirmajā pusmaratonā, garastāvoklis burvīgs, mani lieliskie atbalstītāji paspēj būt trases malā vairākās vietās, un dod man papildus spēku.

thumb_IMG_5023_1024

Krasta ielā paziņa nogriežas uz finišu, un es turpinu ar saviem TT. Lietus līst, pelķēs plīst burbuļi, mēs jokojam un es atceros, cik grūti man pirms gada gāja pusmaratona beigās. Šogad ir pavisam savādāk. Pat skrienot garām finiša līnijai, otrajā aplī, es pieķeru sevi pie domas-  forši, ka man vēl jāskrien! Un mēs skrienam, kilometri krājas viens aiz otra un es pie sevis brīnos- re, kā es vēl turos. Hanzas iela, Skanstes iela ar lielisko policistu, kurš neviltoti smaidot atbalsta, atkal mani mīļie fani, tad jau atkal Hanzas iela, Pulveža Brieža iela, kur nopriecājos par pieveiktiem 30km (tik daudz es vēl nebiju noskrējusi), Elizabetes iela un Valdemāra iela.  Vanšu tilts, 32.km.  Skrienu un brīnos – kājas kustas tikpat ātri, asfalts zib, bet… baloni no manis attālinās arvien vairāk….ja es piespiestos, varbūt panāktu, domāju, bet tad šo domu atmetu. Celis arī jau ir palicis stīvāks. Turpinu skriet, tipināt uz priekšu, runāju ar sevi, uzdziedu pie sevis ”Bēdu manu lielu bēdu” un ”Maza maza meitenīte” ( tas palīdz-ir pārbaudīts) un nepārstāju kustēties. Kādā brīdī  jau pa pretējo joslu man paskrien garām TT uz 4:30. Man nenoķerami. Tad laimīga ieraugu,  atzīmi -37km, Vanšu tilts, uz kura daudzi skrējēji jau pārgājuši soļos, taču es sev neļauju, lēnām, tomēr skriešus. Palikuši nieka 5km! Vanšu tilta galā ieraugu pazīstamu fotogrāfu, uzsaucu tam, pamatīgi pārsteidzu, un atmuguriski skrienot, apmēram metrus 20,  pozēju!

IMG_5111

 Un tad jau vairs atlicis nieks- Brīvības iela līdz Stabu ielai, kurā mani noķer paziņa, no kuras drusku atrāvos Ķīpsalā, kopā atpakaļ pa Brīvības ielu, cauri Vecrīgai pa slideno bruģi , soli solī, ar smaidu un bezgala laimīgas finišējam krastmalā!

Tas ir izdarīts – 4h34m57s!

12 komentāri rakstam Mans ceļš uz maratonu

  • ai-jucis ai-jucis

    Apsveicu ar lieliski baudīto skrējienu!!!

  • Ilze FM Ilze FM

    Malacis!:) Apsveicu ar tik priekpilnu Pirmo!

    Paldies par dalīšanos sajūtās. Šādi raksti iedvesmo.:)

  • pundurtrusis pundurtrusis

    Izteikšu savu prieku un atzinību arī te- Tu esi malace! Tiešām prieks par Tevi!

  • .Linda Lindams

    Malacis! Tu to izdarīji un tagad lepni vari teikt: “Es varu noskriet maratonu!” :)

  • Pirmais vienmēr īpašs. Sveicu!

  • in

    Hā, būs mācība rūpīgāk bildēties :) – bildē skaidri redzams – 2 42. Katra arī tos 42 savus noskrējāt ;)

  • Lasma3 Lasma3

    Malacis! Prieks par Tevi! Tav labi izskatās Divplākšņu krekls!

  • Hiēna essnee

    Nu redz kā – maratons atnāk un tu viņu skrien:) Malacis, ka izdevās!

  • Dziņa Dziņa

    Forši, izklausās pēc mana pirmā, ar prieku, bez sliktām domām, bez sienas un nebēdājot, kad iecerētie TT paskrien garām. Lai arī nākamie tik pat labi un vēl labāki. ;)

  • july july

    Malacīte! Galvenais maratonā taču ir skriet ar prieku, īpaši pirmajā!Tā garša ir salda! Vai ne!

  • Māris T Māris T

    Nu re. Tu TO izdarīji. Atceries, pirms gadiem es jau teicu, ka neesi normāla?

  • Andulis

    Māri, nu ko tu tā… :) Normāls tieši SĀKAS no 42.
    Gan jau gaviļniece kļūs vēl normālāka, vai ne? :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.