Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Neprātīgi, apņēmīgi prātīgais maratons.

Ilgi domāju, vai vispār šoreiz rakstīt par Rīgas maratonu, jo no manas personas jau tāpat diezgan daudz literatūras nāk, bet tad izdomāju, ka, ja nagi niez, un tā nav sēnīte, tad ir jāraksta.

Pirms sacensībām parasti iepriekšējā dienā man ir priecīgs satraukums un pirmssvētku noskaņa, bet šoreiz tā nebija. Man bija slikts garastāvoklis, es biju īgna, kašķīga un ar dzīvi neapmierināta, un pārdzīvoju, ka tā, jo esmu pieradusi, ka maratons ir svētki. Pašpārmetumi par to, ka nesanāk tā īsti izbaudīt lielās dienas priekšvakaru. Tā kā bija gaidāms auksts lietus, es nevarēju izvēlēties, vai vilkt dzelteno noskrieniešu kreklu, jauno Divplākšņu koptreniņa kreklu vai vecumveco džempīti, kam skaitās garās piedurknes, bet manas rokas tomēr ir garākas, tāpēc piedurknes es parasti uzbrauku līdz elkoņiem. Tas ir mans orientēšanās džempītis, kurā es, pateicoties piedurkņu uzbraucīšanai, parasti jūtos ļoti apņēmīgi un ar sparu metos iekšā krūmos un grāvjos. Īgni saliku uz grīdas apģērba variantus un gāju gulēt.

No rīta garastāvoklis bija tāds, kādam tam jābūt. Paskatoties pa logu, bez domāšanas uzvilku apņēmīgo džemperīti, sajutos ļoti apņēmīga, iebāzu galvā brokastis un kopā ar savējiem un draugiem devos uz gonku. Kad visi dalījās ar saviem plāniem, es nezināju, ko teikt. It kā jau Krišjānim izbļaustījos, ka ir pienācis laiks gāzt manu gadu veco personīgo rekordu (~3:52), bet īsti pārliecināta tomēr nebiju, jo kopš marta vienīgais garais treniņš man bija 35km, kas norisinājās apmēram tā – aizskrienu uz putnu vērošanas torni, apsēžos uz dēļiem, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka es tak varu trenēties, kā vien man labpatīk. Aizskrienu uz jūru, sēžu uz sola, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka neviens man nevar mācīt, kā pareizi trenēties.

Pirms starta priecīgs uztraukums, satikti skrienamdraugi, man vēl pajautā: “Vai tu te visus pazīsti?”, es atbildu: “Kenijiešus nepazīstu!”, un tad jau dodos uz startu un apstājos 3:45 TT ēnā. Plāns tāds – spiest kopā ar viņiem vismaz līdz 28.km (jo tur es pirms gada bezcerīgi noplīsu), tad atpalikt un finišēt 3:50, ja izdosies. Lai izdotos, vajag sajusties vēl apņēmīgāk, un piedurknes tiek uzbraucītas pāri elkonim.

Kas ir pats galvenais maratonā? Tieši tā, pārķert startu! Otrs galvenais? Noplīst! Vēl kaut kas svarīgs? Jā, no kāda 30.km sākt bezcerīgi kalkulēt un izdomāt tādas matemātiskās darbības, kādas pat vidusskolas matemātikas skolotājai prātā neienāk. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atzīšos, ka neko no tā visa es neizdarīju. Kaut kāds nepilnvērtīgs maratons.

Startu es nepārķēru tāpēc, ka es skrēju kopā ar TT. Es mācījos no vecajām kļūdām un turējos aizmugurē, un izbaudīju, kā baloni sitas pa galvu. Sākumā es nedomāju vispār neko. Pēc tam arī neko. Reversajos posmos meklēju paziņas un bļaustījos. Tad atkal neko nedomāju. Kāpēc domāt, ja visu izdara foršie TT? Paldies Gatim, Rimantam, Edgaram un Dāvim par to, ka man vispār nebija nekas jādomā! Mierīgi skrēju un izklaidējos. Tiklīdz sanāca atrasties kādus soļus viņiem priekšā, tā viņi mani sāka aprunāt aiz muguras, bet es jau tagad esmu gudra un saprotu, ka jāturas TT aizmugurē, ko arī paklausīgi izdarīju, tiklīdz piefiksēju. Vēl es filtrēju laika apstākļus. Man patika tas lietus. Sākumā es mēģināju izvairīties no peļķēm, bet maratons ir pietiekami garš, lai vienā brīdī paliktu vienalga. Tad es no peļķēm vairs neizvairījos. Kā par brīnumu, izvairījos no traumām, jo dažas peļķes bija dziļākas, nekā izskatījās.

Kad skrējām garām pusmaratona finišam, ierasti nodomāju: “Laimīgie!”, bet uzreiz sevi izlaboju: “Laimīgie mēs, ka vēl varam tik daudz skriet!” Es patiešām jutos laimīga, ka man neviens nevar tagad likt beigt skriet. Tuvojoties Skanstes rajonam, mani sāka mākt bažas par to, kā nu būs. Ja nu tur tā siena nav novākta, un es atkal atsitos? TT man prasa, kurā kilometrā dzīt mani uz priekšu. Uz priekšu? Nē, nevajag mani dzīt uz priekšu, es būšu laimīga, ja man izdosies noskriet 3:50! Sienas nav. Sākam runāt par kilometriem, ir palicis tikpat, cik man no darba līdz mājām, un es jūtos tikpat nepiekususi, kā tad, kad gatavojos skriet no darba uz mājām. Es vispār nejūtu, ka skrienu! Liekas, ka TT mani nes uz rokām. Tā bija? Neko nesaprotu, apziņa kaut kur aizpeld, es tikai skrienu un smaidu, un priecājos, ka man ir viegli! Pirmo reizi ap 30.kilometru man ir viegli! Skrienot uz Ķīpsalu, saprotu, ka būs personīgais rekords. Piefiksēju, ka jūtos apņēmīgi. Varētu kaut ko izdarīt ar tām apņēmīgā džemperīša piedurknēm, jo nupat jau sāk salt elkoņi, bet nav jēgas. Viss tāpat ir slapjš un auksts. Pie velna aukstumu, man ir labi, es skrienu uz savu rekordu! Nevaru saprast, kāpēc blakusskrienošais Gints šaubās par savām spējām. Nevaru saprast, kā šodien vispār kādam var būt grūti, jo ir tik perfekts laiks un tik labi skrienas!

Uz Vantinieka uzzinu, ka TT ir iekrājuši rezervi, ko plāno iztērēt, lēkājot pa kultūras kilometru un slīdot pa Vecrīgas bruģi. Malā stāv Krišjānis un dzer savu trešo alu. Hm, man labi sanāk, pirms gada mana maratona laikā viņš paspēja izdzert četrus. Meierovica bulvāra dzirdināšanā kaut kā attopos TT priekšā un saprotu, ka es tak neiešu tagad samazināt tempu, lai ieskrietu finišā 3:45. Pie velna, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Ātrāk! Kultūras kilometrs iedod papildu lādiņu, jūtos tik enerģijas pilna, ka tiešām sāku skriet ātrāk. Nesos uz finišu, skrienu garām visiem, kas tur uz vietas atrodas, un pēdējais kilometrs man ir ātrākais pa visu distanci. Nu kur tā var būt? Ietešu finišā ~3:43. Opiņā, un es tak biju cerējusi uz 3:50!

Pēc finiša sajūtu, ka ir tak auksti. Problēma tā, ka nevar paiet. Abas kājas ir noskrietas. Jā, noskrietas. Tas ir precīzākais apzīmējums tam, kā es jutos. Ar lielām mokām un līkām kājām aizvilkos pēc mantām, tad uz siltu dušu, un tur es sildījos, sildījos, sildījos… Dušas dēļ vien bija vērts skriet. Saģērbjos siltās drēbēs, paņemu alu, dabūju mammas cimdus, māsas sēdekli, tieku sasegta un beidzot jūtu, kā miers, siltums un apmierinājums tek pa dzīslām līdz pat kaulam. Atdzīvojos, eju pačalot ar citiem skrējējiem, un viss ir brīnišķīgi!

Nu redz, kā! Iepriekšējā reizē es ar Maratonu cīnījos un zaudēju viņam. Šoreiz necīnījos, un viņš man pieglaudās pie kājas un pat ļāvās paglaudīties. Nu ko, Maraton, nākamreiz varbūt padauzīsimies?

28 komentāri rakstam Neprātīgi, apņēmīgi prātīgais maratons.

  • ai-jucis ai-jucis

    Superīgs Tev maratons bijis!!! Prieks vienmēr lasīt Tavus piedzīvojumu stāstus :) Man bija bik grūtāk, bet tāpat Maratons ir superīgs :D Lai nākamreiz izdodas padauzīties :)

  • Inga_K Inga_K

    Gunta kā vienmēr – ar vieglu smiekliņu pieradina par maratonu :) Apsveicu!

  • in

    “Ilgi domāju, vai vispār šoreiz rakstīt par Rīgas maratonu, jo no manas personas jau tāpat diezgan daudz literatūras nāk” – skaidra lieta, ka jāraksta! Vismaz citiem ir ko palasīties.

    Kad skrējām garām pusmaratona finišam, ierasti nodomāju: “Laimīgie!”, bet uzreiz sevi izlaboju: “Laimīgie mēs, ka vēl varam tik daudz skriet!”
    Jup, pareizā attieksme! :) [Bet nekas traks, ja domā bez palīgteikuma ;) Tikpat tak viss skaidrs.]

    Apsveikumi ar rezultātu!

  • Gunta, Tevi zinot(maz gan es zinu), savādāk nemaz nevarēja būt!:) Uzreiz prātā ienāca –
    ”Gribas viegli, cik vien viegli, tā lai smiekli, maziņi smiekli.

    Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas, atnāk pašas un aiziet pašas…/I.Ziedonis/

  • Gribēju arī savu aprakstu rakstīt, bet nu izrādās, ka tajā nebūtu nekā jauna, sanāktu gandrīz tas pats, kas Tev – prieks par ieskriešanu otrajā aplī, ātrs temps, noguruma trūkums, sienas neesamība, rezultātā PR, tad pēc finiša aukstums un `noskrietas kājas`, un ideālā duša.. Njaa, vienīgi TT pakalpojumus neizmantoju.

  • lellde lellde

    Super, Gunta :)

  • Lasma3 Lasma3

    Kā vienmēr forši uzrakstīts. Dēļ tavām trasē iegūtajām 7 minūtēm, Divplākšņi jeb Giotto di Bondone komanda ieguva 3.vietu komandu vērtējumā. Paldies! Tev izdodevās sagādāt prieku arī mums pārējām.

  • Hiēna essnee

    Lāsma, tavas ietaupītās 55 minūtes ir ne mazāk svarīgs pienesums komandai:)

  • Rozamunde Rozamunde

    Superīgi!!!
    Gandrīz līdzīgi, kā man ar pusīti. Vienīgi ar TT nedraudzējos, jo viņus nekur neredzēju, tikai Rimanta kompašku kaut kur reversajos posmos. Jā, pareizi, tu ar tur bļaustījies :))
    Kad sajutu Ilzzuku minam uz papēžiem kaut kur Mola rajonā, tad sapratu, ka varētu izspiest PB un iztēlojos ka Ilžuks un Ko ir kiborgi ar motorzāģiem, no kuriem jāņem pēda.

  • LauraX LauraX

    ***** 5 no 5 :) Forši uzrakstīts!

  • eees eees

    A man viss gluži kā OreMan iekomentēja:
    “prieks par ieskriešanu otrajā aplī, ātrs temps, noguruma trūkums, sienas neesamība, rezultātā PR, tad pēc finiša aukstums … vienīgi TT pakalpojumus neizmantoju.”

    Tikai izņēmu -`noskrietas kājas`, un ideālā duša…
    :)))

    essnee, Apsveicu ar noskrieto, izbaudīto maratonu! :)

  • Rainers Rainers

    Apsveicu! Man gan tikai pirmais un pēdējais no uzskaitītā(prieks un aukstums)sakrīt,pārējais tieši pretēji :) un tā katru reizi :))) Veiksmīgi izdevās pa vidu diviem tempiem noturēties…

  • piile piile

    Par nepilnvērtīgajiem maratoniem! :)

  • ilZZuks ilZZuks

    Raķete! Malacis Gunta!!! Kas tur ar to Jāņu simtnieku?

  • GU GU

    Jauki,feini,pozitīvi nu gluži kā autore.

  • Hiēna essnee

    Par Jāņu simtnieku notiek šaubas un pārdomas.

  • Andulis

    Jāņu simtnieka vietā taču var skriet Līgo pusīti (50) ;)

  • Andulis

    Piedzīvojumu stāsts lielisks! Es ar tur vienu brīdi ne pārāk tālu biju – 3:45 TT priekšā ;) Laikam tiešām kļūda iznāca, jo savācu pirmais to daudzināto sienu jau pie 25 km atzīmes, jūsu baram nedevu :) “Skopums” smagi atspēlējās, finišēju ar pavisam citiem TT :))

    Labs novērojums par Alus dzeršanas ātrumu Krišjānim – ko, izrādās, var izmantot kā Maratona tempa mērvienību! :D

  • Hiēna essnee

    Nekādas līgo pusītes. Visu vai neko!

  • svans svans

    Gunta jo vairāk lasu Tavas pārdomas par skrējieniem,jo vaiorāk velk uz garajiem…:)

  • july july

    Saku kā pirmā maratona veicēja – ir tais garajos, kas tāds īpašs, kas liek gribēt skriet vēl un vēl :). Gunta, malacis!

  • Ønske Ønske

    Šamai vienmēr viss sanāk smuki un bez excesiem…labi, ka neesmu ļoti skaudīgs. Es pac īsti nenobriedu uz maratonu,jo bija bail no iespējamā karstuma. A varbūt, ka vajadzēja…man vel viss priekšā.

  • egLis

    Prieks, ka Tevi pazīstu.

  • dot dot

    Man arī šis maratons sanāca ar mazuma piegaršu un personīgo. Tagad liekas, ka varēja skriet ātrāk, bet startā jau nevarēja zināt, ka būs tik viegli.

  • shahs shahs

    “Ilgi domāju, vai vispār šoreiz rakstīt” – šādas domas, lūdzu, met ārā no galvas – tavi raksti ir tik sulīgi un humorpilni, ka aizstāj rīta zaļo kefīra kokteili:)

  • edGars

    Ļoti jauki! Tagad ar Maratonu būsiet sadraudzējušies.
    Es tikai iepazīstos.
    Tomēr tie čaklie ziemas treniņi, kas bija domāti R-V, būs nākuši atpakaļ.
    redz ko dara pateicīgie laika apstākļi.

  • Paldies par iedvesmu :)

  • Lielisks apraksts!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.