Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans pirmais pusmaratons

Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami.

8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu,  piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla  tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs.

Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši  man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena.

Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts.

Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus.

Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.

medala

Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar  Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā.

8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.

25 komentāri rakstam Mans pirmais pusmaratons

  • .Linda Lindams

    Grūti liekas kopā vārdi “neskrienošs un nerunīgs Matīss”. :)

  • Māris T Māris T

    Spēcīgi uzrakstīts. Iedvesmojoši. Paldies!

  • Andulis

    Jauki :)

    Padomā tik, Matīs, kā esi pārvērties.. nieka četru gadu (viena olimpiskā cikla) laikā :))

  • turiburu turiburu

    Bail domāt kāds šamais būs vēl pēc četriem gadiem. :)

  • Interesanti. Man arī pirmā pusīte bija 2009. gadā – mēnesi un 19 dienas pēc Tavas pirmās. Man arī pusmaratona debija notika dzimtajās ārēs – Valmierā. Es arī nevienu startā nepazinu. Biju gan laikam vairāk paskraidījis pirms tam. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim man nesanāca, bet pastaiga caur mežu, kuru bērna kājām neskaitāmas reizes biju mērojis, gan sanāca.

  • Jete Jete

    man tas gan šķiet tas pats šodienas Matīss- vienkāršs CILVĒKS! tāds kāds ir :)
    jopc. es laikam pārāk emocionāla- mani aizķēra pa īstam :)

  • Lika pasmaidīt! Paldies! Man gan pirmā pusīte bija pāris gadus ātrāk, bet arī šajā pašā trasē, savukārt 2009. Valmiera ir PB, savikārt Kuldīga otrajā vietā ar pusminūti sliktāku laiku. :) To ātrumu neesmu atguvis :(

  • Ugis Ugis

    Visi tā sauc atmiņās savas “pirmās”, ka laikam pašam arī jāpadomā,kura bija tā “pirmā”. Tādas eiforijas varā gan laikam nebiju :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Man smaids līdz ausīm par šito: “Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti.” :)
    Jauki!

  • lelde lelde

    Izrādās, ka mans brālis ir ne tikai jautrs, ietekmētājs, liels ēdājs, stiprs un nu jau arī, ūūū, labs daudzskrējējs, bet arī sentimentāls. Tiiik jauki:)

  • maziinais, toreiz skrēju kopā ar Aldi. Vairāk neesmu saticis un neko par viņu nezinu, vien Tev varētu būt pazīstams ;)

  • jdex

    Oi Matīss, labi atceros kā mēs nu jau tālajā GB’09 finišā gaidījām ‘čali ar ādeni’ :D

  • pulvermuca pulvermuca

    man pirmajā pusmaratonā arī tāpat “Stāvu startā, nevienu nepazīstu” :)
    otrajā pusmaratonā uz starta blakus bija brālis un draudzene

  • turiburu turiburu

    Man pirmais pusmaratons bija Vācijā-Bienvaldes pusmaratons. Arī startā nevienu nepazinu.:)
    Bet Matīss ir progresējis nopietni! Visu cieņu!

  • edGars

    jauki lasīt. ir, ir sentimentāls. oo, nē, kad visi stāvējām ap Matīsa auto, runu plūdi bija kā ierasts, gan Mošķim, gan Matīsam. Labi gan, ka ceļā no Liepājas netrāpījās neviens zaļais pogainais vīriņš, kas zi, varbūt protokols pūtu pārrakstijis visu jaunāko laiku skriešanas vēsturi, kurā nu aktīvu dalību ņem Matīss. Man liels prieks, ka pēc prāva gada šaubīšanās Matīss ievilkās skriešanā. Izrādās, tomēr braukšu uz Kuldīgu, skriešu gan tikai desmitnieku. būšu bariņā ar Liepājas vieglatlētikas klubu.

  • Grūti aprakstītajā tēlā sazīmēt Matīsu. :)
    Mans pirmais bija dikti grūts un tā laikā vēlme aizvilkties līdz finišam vienlaikus mijiedarbojās ar dusmām uz sevi un svētsvinīgiem solījumiem neko tādu dzīvē vairs neatkārtot.
    Tā turēt un lai rezultāts tik turpina dilt!

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Skriešana palīdz “atvērties”. Es ar sākumā nevienu nepazinu, neko nesapratu; nopietna, varbūt izskatījās, ka dusmīga, stāvēju kaut kur maliņā.
    Bet tagad… man ir milzīgs prieks jūs satikt sacensībās un arī ārpus tām.

  • Zane Rambaka Zane Rambaka

    Paldies, par rakstu! Ļoti patika!

  • eees eees

    labs.. pat nebiju aizdomājusies, ka man mans pirmais arī bija dzimtajā pusē-Ventspilī :))) Un grūts arī bez gala :)

  • RimantsL RimantsL

    Smuki! Ķer nu tagad vēju trasē…

  • pke pke

    Iedvesmojoši :) Paldies!

  • Spāre lido bite_L

    man ļoti patika! varētu likties neticams stāsts!

  • Labinieks Labinieks

    Jauki, ka tā var atcerēties savus pirmos nopietnos soļus skriešanā. Labs raksts iznācis, ļoti paties :) .

  • Vakar redzēju, viens veļļoja pa Brīvības gatvi ar ”dzeltenbāli zaļo kreklu” mugurā. :)

  • LABS! matiss raksti vēl :D
    “Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās.” – tagad Ņerga gatavojas cītīgāk :D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.