Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Eindhoven Marathon – Nīderlande

Sezonu gribējās noslēgt ar vienu labu pusmaratonu un, apskatījies kalendārus, izvēlējos Eindhovenas pusmaratonu.

Starta pozīcija: ambīciju līmenis – komfortabli zem 2 stundām.

Sagatavotības līmenis: regulāri nedēļā kādi 20-25 km, pēdējais pusmaratons – Rīgā.

Treniņu plāns: paskaitīju dažas nedēļas, lai pirmspēdējā nedēļa sanāk izskriet 18 km, nedēļas laikā četri skrējieni, kopējo kilometrāžu palielināju par 2-4 km, lai nepazūd apetīte. Paralēli – trīs reizes nedēļā – svaru zāle, lai līdzsvarotu skriešanu. Uzturā dzīvnieku valsts produktus praktiski nelietoju un atjaunojos ļoti labi.

Treniņu plāna izpilde: plāns visā visumā izpildījās labi, bet ikdienas rūpe neļāva īsti izpildīt pirmspēdējo nedēļu (respektīvi 18km vietā noskrēju 15km), kas vēlāk atsaucās trasē.

Skrējiens

Sacensību dienā diezgan laicīgi ierados Eindhovenā, cerot dabūt labu stāvvietu, ar ko arī labi veicās. Stāvvieta gan padārga, bet tuvu reģistrācijas kantorim un startam. Smieklīgi, ka Google mēģināja ieskaidrot, ka reģistrācijas kantora ēka ir slēgta. Starts tika dots trijos viļņos. Sākumā ātrākie, pēc tam tie, kas no 1:45 līdz 2:00 un pēc tam lēnākie. Pēc laikiem man bija jāstartē kaut kur pa vidu, bet nopētījis “ātros” skrējējus, sapratu, ka pārvietošos tuvāk starta līnijai.

Taktika bija izdomāta vienkārša: pirmos 6km turu mērenu tempu (5:35-5:40min/km) un pēc tam nākamos septiņus kāpinu uz izturamu ātrumu, bet pēc 13.km mēģinu izdzīvot līdz finišam. Starts bez pompa (nez, kas tiem holandiešiem ir ar tiem startiem, baigi nemanāmi, bez atskaites) – atskan šāviens un noprotu, ka laikam skriesim, bet apkārt nekādu pārāko stresu nemanu. Tauta turpina iet uz startu, slēdz savus super-duper gadžetus. Labi, skrienam. Pavelkos līdzi skrējējiem, pulkstenis rāda 5:00min/km. Labi, tikšu ārā no pūļa, tad nometīšu uz 5:30. Paiet otrais kilometrs, 5:00 tā arī turas. Diezgan komfortabli, kājas jūtas ok, elpošana arī, pagaidām palikšu pie šī paša. Ap 6.km skatos, ka vecmāmiņa, tā uz 75 gadiem, sāk mani apdzīt. Diezgan neērti. Protams, omīte sausa un stiegraina, droši, ka skrējusi jau tad, kad es vēl tikai ar autiņiem vārtījos pa grīdu. Labi, omīt, paskatīsimies, vai jaunība gūs uzvaru! (Smieklīgi, ne? Bet trasē katra jautrība mazliet saīsina distanci.) Vecmāmiņa man turas blakus dažus kilometrus, bet ap 8.km man atveras otra elpa un, mazliet piemetot ogles, atstāju sprigano kundzi aiz muguras. Visu cieņu sirmgalvei, cerams, ka es viņas vecumā varēšu pakustēties. Skrienot ievēroju, ka čaļi zaļos neona kreklos paliek aiz muguras, laikam zaļajiem neona krekliem nav spēka. Kilometrs aiz kilometra, 10 km laiks ļoti labs (51min), ir cerība palīst zem 1:54 (iepriekšējais PB). Bet katram, kurš ir skrējis vairāk par 10km, ir skaidrs, ka īstā cīņa tikai priekšā. Daži skrējēji karstās dienas dēļ zaudē cīņu un krīt kā mušas. Ātrā palīdzība šaudās turp atpakaļ pa trasi, citi sniedz pirmo palīdzību pārkarsušajiem turpat ielas ēnā. Lēnām tuvojas 15.km, temps turpat ap 5:05 min/km. Ir ok, kājas piedzītas, bet spīts neļauj nomest. Velns par stenderi, kad tas finišs?! Cik vispār šodien skrienam? Ultru, vai?! Ok, tikai mieru. Ieskrienu pilsētā, cilvēki stāv bariņos pie galdiem, dzer aliņu un dzidru baltvīnu. Maitas, slepeni rādu viņiem vidējo pirkstu un domāju par savu balvu. Jāsaņemas, celis sāk spiest smadzenēs, sāp, nav pieradis vairāk par 15km skriet, bet vēl trīs km. Jūtu, ka temps krīt. Cerams, ka vecmāmiņa nenoķers. Trase ved caur bāru rajonu, cilvēki stāv tik cieši, ka divi blakus nepaskries. Oi, vēl divi km, nu, tak, celi, iztur, meitenes skatās, jāskrien sprigani. Tā, pulkstenis nodreb – 20km, temps 5:35, jūtu alus garšu mutē, saņemies…finišs! Laikam trenēties atmaksājas – personīgais rekords 1:49:12!

Piemiņas medaļa, smart recovery drinks, ūdens un ārā no pūļa. Tā, kur es esmu? Kurā virzienā ir mašīna? Telefona nav, jāmēģina atrast ceļš uz stāvvietu. Tā, panikai nebūt, ja kas, iesi atpakaļ uz startu un teiksi, ka sievu sauc tā un tā un ka esi noklīdis…

Organizācija ok, dzeramā daudz – gan elektrolīti, gan ūdens, skrējēji baigi pozitīvie, visi var izrādīt savus gadžetus, tā kā noskaņojums labs! Un sezona noslēgusies spēcīgi!

IMG_20191013_195944

Enerģijas uzkrāšana

1

UZTURS GARO DISTANČU SKRĒJĒJIEM

Garo distanču skriešana ir viens no grūtākajiem izturības sporta veidiem. Slodzes laikā ir liels enerģijas patēriņš, kas prasa savlaicīgu sagatavošanos un rezervju uzkrāšanu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš šķidruma uzņemšanai, kā arī glikogēna (enerģijas avots) rezervju veidošanai muskuļos. Sagatavošanās periodā šķidrums ir jāuzņem regulāri, īpaši pirmsstarta dienās pat tad, ja negribas dzert. Trīs dienas pirms sacensībām un sacensību rītā skrējēji liek akcentu uz uzturu ar augstu ogļhidrātu līmeni, tai skaitā salikto ogļhidrātu uzņemšanu. Lasīt tālāk.

Minskas pusmaratons

20170910_190432

Par Minskas pusmaratonu jau dzirdēju pērn, bet tad konkrētās septembra nedēļas nogales plāns bija skaidri zināms, un atkāpe no plānotā nebija iespējama. Kā nekā vajadzēja velo sacensībās nosargāt trešo vietu grupā. Bet šogad agrā pavasarī plāna septembrim nebija, toties izteiktais piedāvājums doties uz Minsku bija vilinošs.

Par Minskas pusmaratonu zināju tikai tik daudz, ka viņš notiks trešo reizi, tāpēc sāku kalt plānu, ka šajā pusītē varētu izskriet labu rezultātu. Varbūt ne personisko, bet labu, jo kā nekā pusmaratons notiek septembrī. Plāns jau bija labs, un pa vidu tika paķerti vēl tādi skriešanas pasākumi kā Pasaules čempionāts 24h skriešanā un Cēsu eco trail 42km distance, tā teikt – treniņiem. Ja pēc Pasaules čempionāta 24h viss bija labi un skaisti, tad pēc Cēsu eco trail es tā vairs nedomāju. Klusi un nepamanīti, jebšu ta-dā!, te es esmu – manā dzīvē pēc vairāku gadu pauzes iezagās trauma. Nopietni? Tā, lai jautrāk, sāpēja abu kāju apakšstilbi un pie tam diezgan sinhroni – savilkti un sāpoši muskuļi, sāpošas saites (kas man īsti bija – nezinu, bet zinu tik vien, ka populāro traumu simptomi tie nebija). Bija pat tik jautri, ka no rīta, izveļoties no gultas, bija nedaudz jāpiedomā, kā nostāties uz kājām, un tikai tad, kā spert nākamo soli. Vai arī pienāca brīdis, kad darbā tika uzvilktas kompresijas zeķes, jo savādāk nevarēju normāli pasēdēt, nemaz nerunājot par piecelšanos. Trepes. Ar tām arī bija jautri. Labā ziņa, ka tas viss, braucot ar velo, netraucēja (ja neskaita tās velosacensības nākamajā dienā pēc Cēsu eco trail, bet kas bijis, bijis). Skriešana. Kāda skriešana? Solis tizls, muskuļi sāp kā pēc ultras, un vispār baudas nekādas. Dažas reizes izgāju paskriet (lasīt – mēģināju notenterēt 2-3km), secināju, ka labāk paliek, un turpināju neskriet. Tā pienāca Kuldīga, kurā viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un es pateicoties Ingai neskrēju (par ko liels paldies viņai). Tā pienāca Stirnu buks, kur pēc vairākiem gadiem tiku pie koša teipa un zaķa distanci noskrēju, domājot par to, kā tik izdzīvot tajā karstumā un bezgaisa ieplakās mežā. Dzīve sāk palikt skaista. Protams, protams. Ja vien kaimiņi pieskatītu savus mājdzīvniekus, tas ir kodes, tad man nebūtu ar viņiem jākaro un, iespējams, tad, pakāpjoties uz galda, es tizli nesatraumētu potīti… Skaisti. Tā teikt – brīdī, kad viena trauma sāk atkāpties, tā otra ir klāt. Un atkal skriešanas solis ir tizls un viss sāp.

IMG-20170915-WA0016
Tā pienāca septembris. Uz Minsku aizbraucu ar domu –  kā būs, tā būs. Ja varēšu paskriet, tad skriešu, ja nevarēšu paskriet, tad iešu. Ja iekļaušos 2 stundās, būs labi, ja neiekļaušos, arī nekas – izbaudīšu.

IMG-20170911-WA0002
Starts.
Pulkstens 12:30, atskanot starta šāvienam un konfeti salūtam, laika atskaite šim pusmaratonam ir sākusies. Sākums kā jau sākums, tik vien, ka uz platās ielas visiem pietiek vietas, un jau pēc nepilniem 500 metriem sākas pirmais kalniņš augšup. Bet kuru uztrauc tāds sīkums. Atbalstītāji visapkārt, un skrienam tālāk. Vēl pēc pārdesmit metriem nogriežamies uz Neatkarības prospekta, kas ir garākā iela Minksā ar trīs braukšanas joslām katrā virzienā. Vēl pēc noskrieta kilometra acīm paveras skats uz labajā pusē esošo Neatkarības laukumu, kur stalti stāv Sarkanā baznīca jeb Svētā Simeona un Helēnas baznīca.

20170909_142348

Tāpat redzami stikla kupoli, zem kuriem trijos stāvos zem zemes atrodas lielveikals. Blakus valdības ēkai – pats Iļjičs. Protams, neiztrūkstošs arī milzīgais “Minskai 950″ plakāts. Kamēr ielas otrā pusē pretī skrien līderu grupiņa, tikmēr manā pusē skaisti dzied koris. Nedaudz uz leju un esi ielas otrā pusē. Ir karsts, saule paslēpusies aiz mākoņiem, bet es nevaru sagaidīt dzeršanas punktu, kas būs vēl pēc diviem kilometriem. Labi, man ir sava ūdens pudele līdzi, bet es tāpat gaidu to ūdens punktu. Jau atkal jāskrien uz augšu. Aiz līkuma pa labi un tad pa kreisi. Priekšā skrienošie uzmundrina pie kafejnīcas sēdošos. Ak, jel. Aiz nākamā līkuma tālumā rēgojas atkal uz augšu… Cik var? Šai brīdī man patraucas garām bariņš skrituļotāju un izveicīgi izlavierē starp skrējējiem, kā nekā vizinās ar viena no sponsoru karogiem. Kad tas sasodītais augšupceļš pievarēts, tad aiz muguras paliek prezidenta rezidence (nē, nē valsts galva dzīvo citur), parks un akadēmiskais teātris.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Atkal pagrieziens, un trase ved uz leju. Atkal skrienam pa Neatkarības prospektu, un sajūta tāda, ka skrietu pa lidlauku vai vismaz pa to plato šosejas posmu, kas ir pie Talsiem. Tik platu ielu es redzu pirmo reizi. Atbalstītāji ir uzdevumu augstumos. Spēj tik galvu grozīt un vērot apkārtni. Pirmo reizi šķērsojam upi – Svislach, kura tek cauri Minskai. Priekšā Uzvaras piemineklis, kura pakājē deg mūžīgā uguns. Tālumā mājas, mājas, mājas. Ir, beidzot manu dzeršanas punktu. Pie pirmā galdiņa dikti liela drūzma, un nevar saprast, cik daudz, precīzāk – maz glāzītes atrodas uz galda, tāpēc izdomāju, ka ņemšu ūdeni no nākošā. Kā tad, kā tad. Nākamā galda ar ūdeni nav, ir tikai banāni. Tik vīlusies sen nebiju. Atpakaļ neskriešu. Padzeros kārtīgu malku no savas ūdens pudeles un pukodamās skrienu tālāk. Tas nozīmē, ka līdz nākošajam dzeršanas punktam ir akurāt 5km. Otrpus aplim skan kaut kas līdzīgs maršam, un, cik nu no sāna var redzēt, jaunieši aktīvi dejo. Arī šo priekšnesumu pavada ovācijas. Aiz nākamā mazā līkuma mūs sveiciena pionieri ar бегами дорогие товарищи. Un tad jau atkal augšup un tad lejā, un aiz nākamā pagrieziena atkal augšup. Tik šo augšupceļu izklaidē mīmi un trīsmetrīgi klauni. Vismaz kaut kāds prieciņš. Atkal skrienam uz leju. Vienā pusē upe, otrā skaistas baltas mājas. Upes otrā pusē dzirdama starta/finiša zona. Bet man atkal uz augšu. Labi, ka kārtējā “virsotnē” ir atbalstītāji, un man jau tas izskatās pēc dzeršanas punkta. Nē, nav. Blakus esošā kafejnīca izlikusi galdiņu ar ūdeni skrējējiem. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz īstajam dzeršanas punktam. Nu, ja – daži kilometri. Saules apspīdēta iela. Tālumā vēl manu TT 1h50min. Vai mani pārsteidz turpat tālumā manāmais lēzenais kāpums? Vairs nē. Tagad saprotu, par ko autobusā ķiķināja tie, kas šeit bija skrējuši pērn un tie, kas šorīt pirms mums finišēja 5km un 10km distancēs. Mūs trases malā uzmundrina milzu lāči. Viņiem nav karsti? Paskrienam garām milzu uzrakstam “Minska”. Tā, tā. Te vajadzēs vakarā atnākt. Vienīgais 180 grādu apgriešanās punkts, tad uz leju, un šo vietu jau es pazīstu, drīz jābūt starta zonai.

21731862_1605865962809622_1276352465631382524_o
Ūdens punkts. Šo punktu es garām nelaidīšu, lai vai tur kas. Kaut vai stāvēšu rindā, bet tikšu pie savām ūdens glāzītēm, lai varētu kārtīgi padzerties un nedaudz atvēsināties. Protams, protams. Pieskrienu pie galdiem un redzu, ka viena dāma dala tukšas glāzītes, un es paliku bez. Blakus esošais puisis man atdod savējo. Patīkami. No lielā ūdens bačoka man ielej ūdeni. Padzeros un laimīga skrienu tālāk, un domās jau redzu, kā atlikušo ūdeni izleju uz galvas, ja vien manu skatu nepiesaistītu tas pats puisis, kurš zemē meklē tukšu glāzi… Tieši tik, cik pateicīga es biju viņam par tukšās glāzes atdošanu man, tieši tik pat pateicīgs viņš bija man par pilnās glāzes atdošanu viņam.

21728880_1605843502811868_4995112026724010075_o
Izskrienu cauri starta/finiša zonai, kur aktīvi gatavojas skrējiena līderu sagaidīšanai, bet manu acu skatienu piesaista, jā, tieši tā – nevis Ziemassvētku vecītis, bet Дед Мороз. Jāteic, ka trasē visādi tēli tika manīti, bet šis bija ar vislielāko pārsteiguma momentu. Tālāk trasē nekas nav mainījies. Atbalstītāji ir savās vietās, saule aizvien slēpjas aiz mākoņiem, Neatkarības laukumā dzied dāma, mazajā ielas posmā pie aptiekas tiek dalīts ūdens. Bet es jau atkal sapņoju par īsto ūdens punktu. Esmu noskaņojusies, ka šim ūdens punktam arī garām neskriešu. Kamēr TT 2h ir samērā drošā attālumā no manis, man nav ko uztraukties. Šis ūdens punkts ir īpašs jau ar to vien, ka gandrīz katram brīvprātīgajam rokās ir lielais ūdens bačoks, un ūdens tiek ieliets saujās, bet pozitīvais ir tas, ka var labi un daudz padzerties, nomazgāt seju, saslapināt galvu.

Veikals Rīga Minskā

Veikals “Rīga” Minskā

Tālākais, kā iepriekš – aplis, mūzika, pionieri, tik šoreiz piepīpēta (fui, ko viņi tik smirdīgu pīpe?) bezgaisa iela, protams, ka augšup. Šis ir tas brīdis, kad saprotu, kāda vēl skriešana. Augšā velkos kā tāds gliemezis un lejā tāpat. Pulss vairs negrib prasties un vismaz lejupceļā nokrist līdz man pieņemamam skaitlim. Tā velkos lejā pa kalnu jau ar 6:25min/km un pulsu ap 168. Kaut kas te nav riktīgi. Arī klauni mani vairs nespēj iedvesmot, un mīmi ne tik. Es sapņoju par finišu, kurš no manis ir apmēram 3km attālumā, bet līdz tam vēl tik ilgi un tik daudz augšup/lejup. Ja iepriekšējā aplī kalna galā pie atbalstītāju bankas telts bija tikai slapjš noliets asfalts, tad tagad jaunieši dala glāzītes, un var tikt pie ūdens. Mazs prieciņš. Man pat šai brīdī ir vienalga, ka var redzēt, ka glāzes ir no zemes savāktas, jo te ir ūdens. Sakopojusi spēkus, nīkulīgi ripoju lejā. Prātā rēķinu, ka vēl ir jānoskrien tā apgriešanās cilpa, un tad jau būs finišs. Vai vienmēr pēdējie kilometri ir tik gari? Ejiet ar saviem uzmundrinājumiem kaut kur, un high five arī nedošu. Pēdējā taisne, ūdens punkts. Ja es apstāšos padzerties, tad līdz finišam neaizskriešu, to jau pārbaudīju iepriekš, kad pēc ūdens paņemšanas bija grūti uzsākt skriet. 900m, 700m, 500m; pulss rāda to, kas man nepatīk, jo zinu kas no šīs kombinācijas ir gaidāms. Sakoncentrējos un turpinu skriet. Jau redzu finiša līniju un nesaprotu, kā tur vispār var finišēt, ja aiz finiša līnijas cilvēki sastājušies tā, ka tur nav kur kāju spert. 200m pirms finiša mani apdzen viens skrējējs un uzmundrina ar uzsaucienu skriet ātrāk. Varētu, bet viņš jau nezina, cik nožēlojami es jūtos un cik ļoti sakoncentrējusies skrienu uz finišu. Finišs pēc 2h1min14sek. Kamēr cīnos ar elpas atgūšanu atskrien arī TT 2h.

20170910_145252
Nobeiguma vietā. Potīte skrējiena laikā neniķojās, jo elastīgajā saitē ir spēks. Pēc tam un nedaudz tagad arī saka, ko domā par to pusmaratonu. Ja man kāds jautā, tad varu teikt, ka Viļņa ir plakana un Rēzekne arī. Jāpiebilst, ka Minskas pusmaratonam ir piešķirta IAAF “Bronzas” kvalitātes zīme (Bronze Label), tāda pat bronza kā Lattelecom Rīgas maratonam.

Great North Run 2017 – lielākais pusmaratons pasaulē un vieta jebkura skrējēja ‘bucket list’

GNR2015 Course Map

Atkal ir pienācis brīdis, kad pēc skrējiena smaids nepazūd vēl vairākas dienas. Paskatījos rezultātos – šogad biju ātrākais no Latvijas un vispār Baltijas (lai neteiktu, ka vienīgais). Šie abi iemesli ir pietiekoši nopietni, lai uzrakstītu kādu rindu arī citiem interesentiem. Lasīt tālāk.

Kur gan vēl, ja ne mājās.

Pirms.

Gads riņķī un atkal pienāca mūsu zemītes lielākais skriešanas pasākums. Par to, ka skriešu, šaubu nebija. Tikai vēl pērnā gadā piesakoties nevarēju izdomāt, skriet to pusīti vai tikai desmitnieku. Tad, paskaitot laiku no Madeiras (janvāra beigās) līdz Lattelecomam, bija diezgan ilgs laiciņš, lai atpūstos un neiespringtu, gan lai pienācīgi sagatavotos. Mūsu pašu trase un pārsvarā arī laika apstākļi ir ļoti piemēroti, lai izskrietu personisko. Skriešu to pašu divdesmitvieninieku.

Aprīļa otrajā pusē tika izveidots man treniņa grafiks, pie kā arī veiksmīgi pieturējos. Neizlaižot futbolu, pat sanāca uzskriet pa 3-4 reizēm nedēļā līdz pat pašām sacīkstēm, kas man jau ir progress. Ja ierēķina futbolu, kā papildus treniņu skrējienam, tad jaudīgākā sagatavošanās, kāda man jelkad bijusi. Šoreiz kā papildus elementu draudzene ierosināja pamēģināt speciālu diētu, ko skrējēji ieturot pēdējā nedēļā pirms starta. Vienkārši sastrukturizēti produkti, ko drīkst/nedrīkst ēst konkrētās dienās. Tā kā mērķis bija izskriet atkal personisko, tobiš – paskriet zem 1:25 h (personīgais 1:25:21 sasniegts Madeirā), tad nu arī mēģināju. Trakākais bija tas, ka otrajā diētas dienā man futene jāspēlē (ne treniņš, bet spēle 90 min). Vot, tad gan bija dīvaina sajūta, it kā kājās spēks ir, bet “iekšās” nav. Tāda iztukšotības sajūta. Treneris gan minēja, ka skrēju tik un tā vairāk kā pārējie spēles laikā. Labi, ka pretinieki nebija tik stipri un sanāca uzvarēt 6:1 pat vienu goliņu iesitu, he he. Dienu pirms starta man patīk tomēr kājas izlocīt kaut ar vieglu 20 min skrējienu, bet, ņemot vērā, ka visu nedēļu kaut ko biju trenējies – futbols vai skriešana, tad izlēmu tomēr atpūsties. Svētdienas rītā, apēdis 3 banān/medus maizes un 1 kārumu, dodos uz krastmalu. Par organizētību un visu tur notiekošo vairs jau neko jaunu neuzrakstīšu, tāpēc ejam tālāk. Vienīgā lieta, ka Bitei šogad bija sava telts, kas atviegloja visu mantu nolikšanu/savākšanu. Tas bija cool! 40 min pirms starta kārtīgi iesildos, izlemju, ka termo vilkšu nost, jo saules staros tīri silts bija arī jau astoņos no rīta. Ja pirms likās vēl tāds nesvaigums, tad pēc iesildīšanās jau sajūta, ka pilnībā adekvāti gotovs! Atstāju mantas, apēdu vienu SIS Go Isotonic želeju starta mundrumam, vienu paņemu līdzi trasē un trešo iedodu draudzenei. Sarunājam punktu, kur man to trasē nodos. Pa bučai un uz startu prom caur cisu cisu.

Skrējiens.

Ielienu koridorā, bišķi palaužos uz priekšu, bet baigi gan nestumdos garām. Ja Madeirā skrēju vidēji km pa 4:00-4:01, tad šeit cerēju/plānoju vidējo dabūt pa 3:55 min/km. Tas izpaustos, ka sākumā pa 3:50 skrietu un beigās līdz 4:00 nokristu, un vidēji sanāktu. Pirmais km jau parasti diezgan jestrs sanāk uz emocijām, bet jārēķinās arī ar daudzajiem cilvēkiem un lavierēšanu visu laiku pa labi, pa kreisi. Pirmais pa 3:56 min/km, domāju, ka būs ātrāk. Turpinu. Otrais km jau brīvākā trasē un īsti nepiepūloties, skatos jau pa 3:46 min/km. Trešajā kaut ko pahaltūrēju (lai gan nezinu kur) un 3:55 min/km. Jebkurā gadījumā turos savā plānotajā vidējā tempā. Ceturtā km vidū pamanu pa priekšu skrienošo mūsu pašu top maratonisti Anitu Kažemāku, kura ielenkta čaļu bariņā. Nodomāju, ja 3 km esmu iepanācis, tad jātur līdzi, cik nu varēšu. Jo viņi skrēja pēc manām sajūtām ļoti pieņemamā tempā uz to brīdi. Ap 3:50 min/km. Nodomāju, ka tad arī nebūs pašam tik ļoti jāzīlē par tempu, tā noturēšanu, skriešanu ātrāk vai lēnāk. Tā nu iekārtojos bariņā. Ceturtais un piektais jau nedaudz ātrāks – 3:50 un 3:49 min/km un sajūtas labas. Lai gan zināju, ja paliks grūtāk, tad pēc desmitā km aptuveni. Sestais un septītais jau pa Ķīpsalu, un man patīk tas posms, jo pirmkārt reti tur ir būts un otrkārt, pagriežoties atpakaļceļā uz Vanšu tilta pusi, redzi cik daudz Tev skrējēju aiz muguras. Sestais – 3:54, septītais – 3:56 min/km. Vai tas dēļ pagriezieniem, vai dēļ kā cita, bet mazliet nokrita temps, bet, ja godīgi, tad visu trasi tā mums viņš staigāja, un es jau arī īsti neiespringu, jo tāpat vidējais man turējās zem plānotā pat.

Ķīpsalā, ja nemaldos, bijām palikuši kādi 3-4 tajā bariņā un sākām ik pa laikam kādu panākt un apdzīt. Tad arī sapratu, ka Reinis Tops (diezgan adekvāts mūsu pašu maratonists) ir tempa turētājs Anitai. Reinis arī apraksta savu skrējienu diezgan sīki un smalki šeit. Skrējēju vidū daudziem nepatīk, ka uz viņu rēķinu paratizē. Skrien aizvējā, tempu nepalīdz turēt, vēl uzmin uz kājas, skaļi elpo utt. Tad arī nolēmu, ja reiz Reinis tur ir, lai Anitai turētu tempu, tad man tur kaut ko līst priekšā nebija vajadzības, un skrēju viņu tempā lieki netraucējot, lai gan pašsajūtas ļāva arī vairāk pastrādāt. Vēl viena lieta, ko šoreiz pamainīju, katrā dzeršanas punktā tomēr kaut mutīti paņēmu padzerties. Astotais turpat pa 3:52 min/km, bet devītajā bija neliels uzskrējiens, lai tiktu uz Vanšu tiltu un arī viens 180 grādu pagrieziens līdz ar to 4:01, kas ir arī mans lēnākais km šajā pusmaratonā. Pirms starta izplānoju līdzi nesto želeju apēst tieši pēc 9. km, jo domāju, ka pēc desmitā varētu sāk palikt grūtāk turēt tempu, un vajadzīgs kāds grūdiens. Nu ko – pusdienlaiks! Tīri smeķīga tā želeja, psiholoģiski uzreiz iedod iekšā, bet fiziski? gan jau arī. Tagad brīvas rokas, un skriešana arī vieglāka, pretēji Reinim, kuram rokās, likās, bija kādas miljons želejas. Domāju, kā viņas neizbesī, visu laiku turot rokā.

Aaa, un vispār es ne Anitu, ne to Reini personiski nepazīstu, tikai cik redzēti un dzirdēti. Tā kā lielāko daļu skrējām kopā, bieži šos sanāk pieminēt. Vēl viena lieta, skrienot blakus kādam slavenam vai zināmam skrējējam, ir tā, ka nemitīgi citi cilvēki (skrējēji, skatītāji) viņu atbalsta un uzmundrina. Tā tas bija Liepājā ar baskāju Edgaru un tā tas bija šeit ar Anitu un Reini. Tas kaut kā arī man pašam dod enerģiju, tāpēc tikai priecājos par to. Desmitais un vienpadsmitais km ir uzskriešana Vanšu tiltā un noskriešana no tā, un tur ļaudis gar malām sastājuši aktīvi atbalsta skrējējus, tas arī dod spēku mūsu trijotnei, un tie paiet nedaudz ātrākā zīmē attiecīgi 3:48 un 3:43 min/km. Reinis ik pa laikam speciāli uzkurina publiku, lai tik Anitai vieglāk skrietos. Noskrējienā no Vanšu tilta biju tik ātrs, ka draudzene nemaz mani nepamanīja, he, he.

Ieskrienot Rīgas centrā (centru mēs saprotam ar Vecrīgas maķīša atrašanās vietu), lai gan daudz cilvēku, Brīvības pieminekļa tautu meitas un dēli, temps atkal nokrītas līdz 3:53 un 3:59 min/km. Ap trīspadsmito km arī noķeram bariņu, kas laikam bija Anitas un Reiņa komandas biedri (pirmā sieviete pusmaratonā, viņas tempa turētāji un citi komandas biedri). Tempa turētājiem tur sākās čatiņš savā starpā, kamēr dāmas par sarunām i nedomāja. Visu četrpadsmito noskrienam bariņā pa 3:50 min/km. Vēl viens svarīgs posms priekšā, jo pēc 14. km sarunāts, ka draudzene iedod želeju, ko plānojis ēst pēc 15. km, lai pēdējiem km pietiek jaudas. Šeit sadarbība sita augstu vilni, visi bija savās vietās un tiku pie savas SIS+ double caffeine želejas. Līdz piecpadsmitajam km jau pusmaratona līdere bija iepalikusi ar savu kompāniju un mēs turpinām trijatā, bet kaut kur uzrodas vēl 2 citi līdzskrējēji. 15 km pa 3:54 min/km, apēdu savu želeju, ui bija mazs pārsteigums, ka tā espresso garša tik jaudīga būs, bet nu neko – visu apēdu pa tīro. Īsi pēc tam pat Anita piedāvā savu neizdzerto želejdzērienu (jauks skrējēj žests), tā kā tikko savu biju apēdis, tad nu nācās atteikt. Temps mazliet nokrītas – 16. km uz 3:57, 17. km uz 3:59 min/km, bet nu jāsaka godīgi, ka bija iekšā arī skriet ātrāk, bet turpināju paļauties uz abu top skrējēju uzturēto tempu. Kā arī to garo taisni uz Mola pusi vienmēr atceros arī diezgan besīgu pašsajūtu skrienot. Iepriekšējos divos Rīgas pusmaratonos kājas jau ļenganas bija un ar nepacietību gaidīju pagriezienu atpakaļ, bet ne šoreiz. Biju gatavs! 18. km beigās pusmaratonistiem pagrieziens atpakaļ, bet maratonisti turpina vēl nedaudz uz priekšu. Tā nu es pasakos paldies par tempu turēšanu abiem un ar spēka pilnu sirdi griežos atpakaļceļā. Saprotu, ka nav ko saudzēties, tempu neviens cits nediktē, un palikuši pēdējie nedaudz virs 3 km, sāku kāpināt tempu.

Jāsaka, ka nevienā līdz šīm skrietā pusmaratonā pēdējos km nebiju spējīgs kāpināt tempu, bet šeit jauda bija gan. 18. km pa 3:55, 19. km pa 3:44, 20. pa 3:43 (kas arī ir ātrākais km šajā skrējienā) un 21. km pa 3:46 min/km. Interesanti, ka pulss tā arī nesasniedza nemaz 170 sitienus, kas parasti notiek jau tajos ātrākos distances km. Hmmm… Pēdējos metrus vēl uzskrienu sprintiņu (kas priekš manis arī ir jaunums) un apdzenu vēl kādus, vienu pat uz finiša līnijas. Žēl, ka nav video. Galu galā rezultāts ļoti iepriecinošs – 1:22:12 un vidēji km 3:53 min (lai gan mans Polārs rāda 3:51 min/km). Atkal personīgais. Šitā jau pierast pie tā var. Labots Madeiras rezultāts par nedaudz vairāk kā 3 minūtēm! Pēc finiša pa taisno aizskrienu uz masāžas telti, lai iztiktu bez liekas gaidīšanas. Tiku uzreiz pie jaunām meitām, bet šīm vēl krampis pirkstos nav atstrādāts. Paglaudīja manas sasvīdušās kājas, un īsti jēgas nav… nu varbūt tuč tuč tomēr bija. Pirmo reizi iemēģināju dušas, biju patīkami pārsteigts tādas zolīdas, tīras, ar lielām dušlakām un ērtas. Cepuri nost. Tad jau arī aliņi ir pelnījuši tikt manā vēderā. Priekā, saku viņiem!

Kopumā varu teikt, ka diezgan motivējošs skrējiens sanāca. Trasē īsti nevienā brīdī nepalika smagi, un visu laiku bija sajūta, ja vajadzētu, varētu pielikt. Tikai šādi ātrumi man vēl nebija piedzīvoti, tad vienkārši neforsēju un gaidīju, kas notiks trases beigās. Kā izrādījās, nekas nenotika, un jauda bija vēl. Vai tie bija specifiskāki skrējieni gatavojoties, ko skrēju, vai tā skrējēju diēta, vai futbola sezonas sākums, vai želejas, vai padzeršanās katrā pieturā, kārtīga iesildīšanās (ar ko agrāk grēkoju), vai kaut kas cits, bet kopumā rezultātu tas deva. Un recepte priekšdienām sagatavota! Sapratu, ka nav labāka gandarījuma tajā brīdī, kad skrien it kā savā sacensību tempā (pat nedaudz virs) un beigās Tev nevis jātur temps un jālūdz, lai ātrāk pienāk finišs, bet vēl ir jauda likt klāt. Riktīgs kaifs!

Finišs.

Oficiālais laiks 1:22:25, Reālais laiks 1:22:12

Tiem kuriem interesē parakt vēl, tad šeit katrs km un tā laiks, mans pulss, karte utt. ?

Tālāk.

Personīgais rokā (un ne tikai) un jāskatās uz priekšu! Tikai nu gan bišķi būs piespiedu pauze, bet turam pēdas pie zemes ļautiņi! ?

Rock'n'roll vai vismaz tamlīdzīgi

Rock’n’roll vai vismaz tamlīdzīgi


© Ar autora atļauju pārpublicēts no: http://pedaspiezemes.com/

 

Kā atrast motivāciju grūtos brīžos

Šis nav stāsts par to, kā sevi motivēt skriet. Šis ir stāsts par to, kā neizstāties tad, kad sacensībās temps ir krietni zemāks nekā parasti, kā rast motivāciju tad, kad sacensībās sanāk skriet pilnībā vienam. Konkrētāk, runa ir par Salaspils pilsētas pusmaratonu. Laika apstākļi bija izaicinoši. Nu labi. Ēnā vēl pieņemami: aptuveni +24-25C. Bet ēnas gan uz trases tikpat kā nebija. Šādos apstākļos man pēdējais treniņš bija laikam kaut kad pirms 9 mēnešiem…

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Visomulīgāk jūtos kaut kur pie +5C. Nu tā, kā tajā bildē augšā. Arī āliņģi ziemā esmu iecienījis (tur vienmēr temperatūra ir plusos). Tomēr karstam laikam man trūkst treniņu. Nav prakses. Protams, jau pāris dienas iepriekš sapratu, ka nekāds īpaši labais rezultāts nebūs. Visvienkāršāk jau būtu neskriet, lai nebojātu savu statistiku, bet tomēr centos kaut kādu labumu izspiest arī no man sarežģītiem laika apstākļiem. Motivācijai izvirzīju vairākus uzdevumus. Daļu no tiem izdomāju skrējiena laikā vai pat tikai pēc finiša.

1. Nopelnīt naudu par pusmaratona noskriešanu. Nu tas taču ir forši, ja samaksā tikai par pusmaratona noskriešanu. Salaspils pusmaratona orgi parūpējās par dāsnu balvu fondu. Apbalvoja desmit ātrākos puišus ar naudas balvām, bet tai pat laikā dalībnieku sastāvs krietni vājāks, nekā, piemēram, Skrien Latvija posmos. Uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Pēc šiem mačiem kļuvu par 50EUR bagātāks. Visticamāk, es nemaz nebūtu izgājis uz starta šajā svelmē, ja man par to nepiemaksātu.

2. Spēja noskriet vienādā tempā visu distanci arī karstā laikā. Mani apļu laiki: 20:57, 21:06, 21:16, 20:59, tā ka šo uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Starpība starp ātrāko un lēnāko apli: 20s. Jāpiebilst, ka uz trases nekādu km atzīmju nebiju, pats arī nekādus GPS neizmantoju un pulkstenī ieskatījos tikai katra apļa beigās. Var secināt, ka kaut kāda tempa izjūta man ir.

3. Noskriet ātrāk par personīgo antirekordu. Šoreiz biju bīstami tuvu savam sliktākajam rezultātam 1:25h.

4. Pamēģināt turēt tempu uz 4:00min/km. Šī niša vēl nav aizņemta, jo vēl nevienos pusmaratona mačos neesmu manījis šāda veida tempa turētājus. Jāatzīst, ka uzdevumu līdz galam tomēr neizpildīju, jo vajadzēja noskriet 1:24:23, bet es drusku pārcentos, jo man iznāca 1:24:19. Es gan speciāli nebremzēju vai nepaātrināju tempu atšķirībā no profesionālajiem TT. Un, godīgi sakot, es skrējiena laikā nemaz nezināju, kādam precīzi jābūt finiša laikam.

5. Atstrādāt ūdens padzeršanos skrējiena laikā. No pēdējiem 3 pusmaratoniem kopā es laikam tikai 1 reizi esmu padzēries (vai arī tikai uzlēju ūdeni uz galvas, neatceros). Šoreiz šādos laika apstākļos kaut kā strauji izžuvu. Ņemot vērā, ka kopā ir 11 dzeršanas punkti, tad sanāca kārtīgs treniņš. Kopumā esmu tizls dzērājs. Kādas tik man problēmas nebija: reizēm pēc dzeršanas durstīja vēderā labajā un kreisajā sānā, vienu reizi tā kārtīgi aizrijos, šad tad daļu ūdeni ielēju degunā, paņemot ūdeni, ne vienmēr tajās glāzēs vēl tas ūdens palika. Bija iespēja arī patrenēties paņemt uzreiz 2 glāzes. Protams, to visu centos darīt, nepalēninot tempu. Jāsaka, ka dzeršana skrējiena laikā tomēr nav mans lauciņš.

6. Notestēt želeju, kurai beidzies derīguma termiņš. Atvilktnē bija aizķērusies viena ar banānu garšu. Pēc 5km skrēju pilnībā viens. Neviena konkurenta nebija ne tuvumā, tā ka varēju atļauties riskēt. Interesēja arī, kā reaģēs kuņģis karstā laikā. Vai viņš sapratīs, ka tā želeja ir jānorij, nevis jāizvemj? Jautājums bija atvērts. Pārliecinājos, ka tas derīguma termiņš želejām tik tāda formalitāte vien ir. Labi nogāja lejā. Garšoja lieliski. Nebija nekādas atraugas, vēderā nekas netraucēja.

7. Iemācīties saskaitīt, cik konkurentu man ir priekšā. Šoreiz man tas bija būtiski. Jo augstākā vietā es būšu, jo vairāk man par šo skrējienu samaksās. Trase kopumā ļoti pateicīga, jo bija garš reversais posms, kā arī vēl pāris vietas, kur skrējēji skrēja viens otram pretī. Protams, pēc starta, kad 5/10/21km skrējēji bija vienā lielā čupā, man nebija ne jausmas, cik man pa priekšu aizskrēja. Kaut startēju no 2. rindas, tomēr veselu baru sprinteru sanāca pirmajos 2km apdzīt. Šajā skrējienā 4 priekšā esošie katrā aplī bija redzami reversajā posmā. Vēl 2 ātrākos skrējējus varēja redzēt citās trases vietās. Galu galā man tā arī neizdevās visa skrējiena laikā izkalkulēt, kurā tieši vietā es esmu. Galva kaut kā tik labi nestrādā tik karstā laikā…

8. Apgūt trasi. Parasti ir tā, ka, skrienot šosejas skrējienus, esmu tā koncentrējies uz skriešanu, ka neko īpaši daudz nemanu apkārt, pat īsti nesaprotu, pa kurieni skrienu. Šoreiz ļoti labi iegaumēju katru pagriezienu. Trasi zinu no galvas.

9. Dabūt vairāk kā 5h miega pirms agrā starta. Jā, 10:30 man ir agrais starts. Parasti miegs ir pavisam caurs. Kopumā ar uzdevuma 1. daļu tiku veiksmīgi galā-aizmigu kaut kur ap 24:00. Normāls laiks aizmigšanai. Pamodos gan ne tik normālā laikā: 3:00. Un tā arī pa īstam vairs neaizmigu… Mjā, atkal jau nesanāca.

Finišējot šajā ellē

Finišējot šajā ellē

Kopsavilkums. No PB atpaliku 7min, tomēr pirmo reizi tiku pie īstas naudas balvas – 50EUR. Taisnības labad jau jāsaka, ka nekādas lielās jēgas no tik mazas summas nav. Pietiek dzīvošanai tikai pāris dienām. Un ir daudz vieglāki veidi, kā nopelnīt 50EUR. Bet nu vismaz, kad man kāds neskrējējs jautās, kāds man lielākais sasniegums skriešanā, tagad varēšu kā tāds pāvs visiem stāstīt, ka vienos mačos esmu tik fenomenāli noskrējis, ka pat nopelnīju naudas balvā 50EUR. Kā redzams, tad kaut kādu motivāciju ir iespējams atrast arī tad, kad galīgi neskrienas. Veiksmi visiem skriešanā!