Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mans pirmais ultramaratons.

Pirms vairākiem gadiem es nevarēju iedomāties, ka kādreiz skriešu no Rīgas uz Valmieru pa šosejas malu, kur nepārtraukti gar sāniem drāžas fūres un baļķvedēji. No 2011. gada, kad pirmoreiz uzvilku kājās botas, lai sāktu skriet, un kaut kā noklunkurēju veselus 300 metrus, ir pagājusi vesela mūžība. Pa šo laiku ir mainījušās arī manas domas par to, vai ir iespējams skriet pa šosejas malu.

Un tā jau pagājušā gada nogalē tika pieņemts lēmums par piedalīšanos RV107km un uzsākti sistemātiski treniņi ar pakāpenisku kilometrāžas palielināšanu. Paralēli garajiem treniņiem reizi mēnesī Hamburgā piedalījos ziemas skriešanas seriāla 15 km distancē. Viss gāja kā plānots, palielinās gan kilometrāža, gan arī ātrumi pieaug, jūtos lieliski. Tad notiek negaidītais – februāra beigās pēc kārtējās sacīkstes Vācijā kaut ko salaižu grīstē ar atjaunošanos un saslimstu. Rezultātā pāris nedēļas par skriešanu varu pat nedomāt. Pēc piespiedu pauzes nekādi neizdodas atgūt skriešanas ritmu, un sākas nākamās problēmas – ceļa locītava ir kategoriski pret skriešanu. Dažas dienas pirms starta gan liekas, ka viss būs labi, tieku noteipots visur, kur iespējams. Morāli esmu gatavs, iespējams, savam grūtākajam skrējienam. Tiek nokancelēti visi A un B grafiki. Skriešu un izbaudīšu visu no sākuma līdz beigām, klusībā ceru noskriet vismaz līdz pusei, pēc tam jau var vienkārši aiziet ar kājām, jo zinu, ka iet es māku diezgan ātri.

Beidzot ilgi gaidītā diena ir klāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt es lepni varēšu teikt: “Esmu noskrējis savu pirmo ultramaratonu.” Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka tas nebūs viegli, jo nezinu, cik daudz laika man vajadzēs un cik sāpīgi tas būs. Tāpat nedaudz biedē skriešana naktī, vai man nenāks miegs, jo pēc dabas esmu cīrulis – agri eju gulēt, agri ceļos.

Nr.1

Laicīgi kopā ar savu nelielo atbalsta komandu – sieviņu un draugu Arturu – esam Rīgā. Pirms starta  -formalitātes, un jau pavisam drīz visi skrējēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas himnu. Gaisā virmo pacilājošs noskaņojums. Sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, tas ir kas pilnīgi jauns un nezināms, es piedalos vēsturiskā un vienlaicīgi arī labdarības skrējienā.

Nr.2

Beidzot starts – stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk. Iesāku ļoti piesardzīgi, lai nekaitinātu skriet negribošo kāju. Luksofori īpaši netraucē, tāpēc visai ātri esmu jau Berģos un izgaismotā Rīga paliek aiz muguras, atvadoties pamājot ar roku. Tagad dodos nezināmajā, ilgi gaidītajā piedzīvojumā. Treniņskrējienos neskaitāmas reizes savās domās jau esmu izskrējis trases lielāko daļu, jo šeit bieži braukts ar mašīnu un zinu gandrīz visus paugurus un līkumus. Skrienas viegli un nepiespiesti, palaikam pačalojot gan ar zināmiem, gan nezināmiem skrējējiem. Beidzot ir jāieslēdz lukturītis, es palieku viens, jo Juris, ar ko labu laiku skrējām kopā, pēkšņi kaut kur pazudis. Tas mani nebiedē, drīzāk pat patīk, jo skrienot diez ko nemīlu tarkšķēt. Man labāk patīk klausīties naksnīgās meža skaņās, atrasties  kaut kādā mistiskā savu domu pasaulē. Pretim braucošās automašīnas netraucē nemaz, visas pieklājīgi ar tuvajām gaismām, paretam kāda uztaurē, sveicina – tas ļoti uzmundrina. Drīz jābūt Garkalnei. Īsi pirms 1.KP mana kaitnieciski noskaņotā locītava grib uzsākt diskusiju par manu vēlmi nokļūt Valmierā. Ar cerībām, ka šī beigs grabēt, līdz kontrolpunktam nolemju pasoļot. Mana atbilde ir skaidra un nepārprotama: man nav laika gaidīt, nākošgad man būs citi plāni.

Kontrolpunktā mana mīļā atbalsta komanda mani apkalpo ne lēnāk kā Ferrari formulu. Netaisos lieki kavēties un dodos cauri kontrolpunktam, kur satieku Juri. Nobrīnos, kā viņš šeit nokļuvis ātrāk par mani – laikam būšu piesnaudis uz lielceļa. Principā man vienalga, jo netaisos šobrīd ar kādu sacensties, izņemot ar sevi. Šķērsojot svecītēm izgaismoto sliežu ceļu, mana locītava nešķīsti iebrēcas: “Pietiek, tālāk vari doties bez manis!” Es daudz neklausos, bet mēģinu šo iemidzināt, brīdi pasoļoju, tad atkal skrienu. Un tā līdz otrajam kontrolpunktam, kur veikli tieku pie visa nepieciešamā. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tālāk man jātiek jau bez atbalsta komandas, mans draugs Arturs aizved sieviņu uz Valmieru un pats ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, uz darbu.

Nr.3

Vienā elpas vilcienā ir pagājusi nakts, sāk palikt gaišāks, bet mana locītava ir norāvusi stop krānu, tomēr ik pa brīdim mēģinu skriet, neskatoties uz to, ka brīžiem sāp tā, ka asaras acīs. Izvelku līdz paņemto ibumetīnu, bet tikpat ātri nolieku atpakaļ, jo līdz Valmierai vēl tālu un droppy sabiedēja ar kuņģa sabendēšanu. Nav ne mazākā vēlēšanās atrast vēl vienu problēmu, ar ko cīnīties. Pie sevis noķiķinu par to, kā es izskatos, pusklibs penšuks klunkurē ap astoņām minūtēm katru kilometru. Kaut ilgāk būtu tumšs, lai neviens neredz to briesmīgo skatu. Pazvanu Initiņai, izstāstu situāciju, ka, visticamāk, drīz mans ātrums būs ap 10 minūtēm pa kilometru, un Valmierā līdz tumsai būšu noteikti. Saņēmu veselu vezumu ar bučām un uzmundrinājumiem un pielieku soli. Bija gan jāapsola, ka stāšos malā, ja sāpes pastiprināsies. Pie sevis nodomāju, ka to taču neviens nevarēs pārbaudīt, un vispār, kurš teica, ka tas būs viegli. Rodas arī jauns pasākuma nosaukums: “soļošanas paskrējiens”. Noņirdzos par to un soļoju tālāk. Jau redzama Ragana, tātad drīz ļaušos brīvprātīgo aprūpei. Viss ir kārtībā, es kustos.

Raganā brīvprātīgie nolasa katru manu vēlmi jau no lūpām. Aizkustinoši. Padzeros siltu tēju, ielādēju mugurenē jaunu porciju ar želejām un citus draņķus, bez kuriem šodien man neiztikt. Pārmijis pāris vārdus ar citiem skrējējiem, taisos prom, jo ir nejēdzīgi auksts. Sausas drēbes, ko pārvilkt, man nav, un brīžiem liekas, ka man ādas arī vairs nav, ir tikai vējjaka un mans gars ar nesatricināmu pārliecību, ka līdz kliņķim es tikšu. Paldies dievam, paliek gaišs, mostas putni, tuvējo māju suņi un citi zvēri. Pēkšņi atcerējos kādu rītu Brazīlijā, džungļu viesnīcā, kad rītausmā uzlēcu uz gultas sēdus no pēkšņajām putnu klaigām. Tikai tagad saprotu, ka tai brīdī biju vienkārši pārsalis. Likās, ka labu laiku atrodos saulainajā Brazīlijā, tādā kā transā biju nosoļojis jau veselu stundu, līdz mani pamodināja no muguras lidojošs vietējais kamikadze ar vecu bumeru, kas izdvesa tādas skaņas un smakas, kādas var būt tikai pēdējā ceļā uz auto kapsētu. Lieki piebilst, ka apdzīšanas manevrs tika veikts pārkāpjot visus iespējamos noteikumus, pavisam nepārredzamā vietā. Skrienot pa Tērvetes ielu Jelgavā, man tā ir ikreiz, tā ka nekādas negatīvas emocijas man tas nelaimīgais neizsauca. Arvien biežāk garāmbraucošās automašīnas pīpina, sveicina, tas ikreiz dod jaunu emociju vilni un spēku pieplūdumu. Cenšos iztaisnoties un pasmaidīt pretī, jo no domas vien, cik nožēlojami es izskatos, gribas iemukt mežā un gaidīt tumsu, lai neviens to klibojošo veci neredz. Bet, tā kā esmu garā stiprs un nesatricināms, tas nav arguments, lai apstātos. Garmins rāda, ka kilometrs iet pa 8-9 minūtēm, tas mani apmierina, jo esmu sarēķinājis, ka, šādā tempā ejot, Valmierā būšu ap pieciem vai pat ātrāk. Tā rēķinot dažādus iespējamos ceļā pavadāmos laikus, ieraugu Braslas kontrolpunktu.

Nr.4

Kārtējie fantastiskie brīvprātīgie – tiku iepakots siltā pledā, liekas, ka buljona glāze ir speciāli sagatavota man, viss ir jauki, tikai viens neliels sīkums, lai varētu skriet un baudīt dzīvi – mana vaimanājošā locītava – nekas, cieties, ja es varu, tev arī vajadzēs vilkties man nopakaļus. Turpmākās pāris stundas paiet nepārtrauktās sarunās ar manu sāpošo kāju diapazonā no pielabināšanās līdz draudiem atstāt tepat ceļmalā. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, kur man jāpārrevidē pārtikas krājumi. Neļaujos jaukajām meitenēm pierunāt mani ilgāk atpūsties, uzēdu man atstātos makaronu salātus, padzeros un jau pēc pāris minūtēm dodos tālāk. Lielākā daļa no tiem, kas mani apdzina, sen jau gabalā, bet daži ilgāk izbauda kontrolpunktu jaukumus un tuvākās stundas laikā mani apdzīs atkal. Pamazām tas sāk mani kaitināt, bet argumentu, kā to nepieļaut, šodien man nav. No ātrās un ilgstošās soļošanas sāk sāpēt tādas vietas, par kuru eksistenci es līdz šim pat nenojautu. Neskatoties uz to, pēc Stalbes noskaņojums sāk ievērojami uzlaboties, jo zinu, ka no Rubenes kliņķis jau tikpat kā redzams. Vienīgā nelaime, ka Rubene tuvojas lēnāk kā citi kontrolpunkti. Dīvainā kārtā mani neviens vairs neapdzen, bet draudzīgi izvietojušies apmēram dažu simtu metru attālumā man aiz muguras labi pārskatāmā rindiņā. Man tas diezko nepatīk, bet atrauties man nav variantu. Tā tas turpinās labu laiku, mašīnu arī pavisam maz. Kur ir tā Rubene? Te pēkšņi kādi neredzami spēki mani pagriež nost no ceļa, taisni iekšā nelielā egļu jaunaudzē. Nezinu, ko nodomāja puisis aiz manis par tādu gājienu, bet attopos jau sēžam uz nogāzta koka un purinu ārā savas somas saturu. Atstāju pašu nepieciešamāko, lai tiktu līdz kliņķim. Noņirdzos pie sevis, ka tie pārsimts mežā atstātie grami jau nu gan ievērojami palielinās manu ātrumu. Iedomājos, ka esmu sporta automašīna, kura maksimāli jāatvieglo, lai ātrāk brauktu. Pa to laiku visi, kas bija pārredzamā attālumā aiz manis, ir prom. Aiz pēdējās meitenes, priecīgi pie sevis ķiķinādams, lienu no meža ārā, nevaru gan lāgā iztaisnoties, tomēr līks kā veca nagla, purva velnam līdzīgiem soļiem, visiem spēkiem nolemju ķert to meiteni rokā. Vairs pat necenšos, uz sveicieniem atbildot, ieņemt cilvēkam atbilstošu  stāju, šobrīd tam vairs nav nozīmes. Tā meitene tuvojas, mana pašapziņa ceļas, mēģinu uzskriet, nekā, kājas metas, akmeņi ķeras un tieku nofiksēts. Meitene kaut ko izvelk no somas, uzēd, padzeras un arī mēģina sākt skriet. Pēc brīža viņai tas arī izdodas, saprotu, ka drīz viņu vairs neredzēšu. Nu labi, ieslēdzu kruīzu un turpinu tīksmināties, kā es skriešu pa sarkano paklāju pie Sīmaņa. Sarēķinu, ka Rubenē būšu pēc 30-40 minūtēm un neapstājoties došos tālāk. Pienācis laiks ibumetīnam. Pēc nostāstiem zinu, ka tas palīdz. Ceru, ka neesmu savādāks, un palīdzēs arī man. Nē, es esmu savādāks, jo maz ticams, ka normāls cilvēks darīs to, ko šodien daru es. Bet esmu ieņēmis galvā, ka man nav laika gaidīt citu gadu. Tad ieraugu tālumā kādu kustamies, bet tā noteikti nav meitene, kura no manis aizlaidās, tātad es kādu ķeru, manī atkal mostas mednieka instinkts. Es tik tiešām tuvojos, un tuvojas arī kontrolpunkts, es to jau redzu, vēl apmēram tikai kilometrs. Tas paiet ātrāk nekā iepriekšējie, jo redzu, ka kontrolpunktā ir daudz cilvēku un ceru tomēr vēl kādu panākt, jo apstāties netaisos, tās mocības ir jāizbeidz iespējami ātri. Kad esmu jau diezgan tuvu kontrolpunktam, viens puisis dodas Valmieras virzienā, bet otrs man pretī. Nu es vairs neko nesaprotu. Man par milzīgu pārsteigumu, viņš sāk mani iztaujāt par manām vēlmēm, diemžēl esmu spiest atteikt, jo gribu ātrāk tikt līdz kliņķim. Puisis vēl apjautājas, kā man iet – nu skaidrs, ka slikti, šodien viss ir slikti.., bet varbūt tomēr ne? Kā starta šāvienu atceros puiša teikto: “Muļķības, tu izskaties forši, un solis tev ir pavisam raits.” Milzīgs paldies.

Nr.5

Un tad notika neticamais. Es sāku atkal skriet. Pats no sevis. Nekas nesāp. Zili brīnumi! Vēl nebiju noskrējis kilometru, kad panācu pirmo puisi un turpinām kopā, bet pavisam īsu brīdi. Garmin nopīkst kilometrs, neticu savām acīm, 06:30, vienlaicīgi mani pārņem nelielas šausmas – ja nu tā ir pirmsnāves agonija kā amerikāņu filmās? Nu labi, vēl vienu noskriešu un tad jau redzēs. Palūkojos atpakaļ, kur palika puisis un ieraugu, ka viņam vēl kāds tuvojas. Nu nē, tā viegli es rokās nedošos un palielinu ātrumu uz leju, tad, par laimi, kalns uz augšu, tas man patīk, cerot, ka šiem aizmugurē ne. Tā arī ir, esmu atrāvies, Garmins rāda, ka pēdējo kilometru esmu noskrējis jau ar 06:04, ka tik nav pa traku. Turpinu nedaudz lēnāk, tomēr joprojām eju prom no maniem iedzinējiem, un priekšā ieraugu nākamo. Šoreiz paskrienu garām tā, it kā man nelabais drāztos pakaļ. Kilometri iet viens pēc otra, ātrums turas, pašsajūta kolosāla, noguruma nekāda, apdzenu vēl kādu. Tad panāku puisi, kurš mani apdzina pa dienu, un labu laiku  vilka mani sev līdz. Nu ko, tagad mana kārta tevi pavilkt. Diemžēl esmu ātrāks un tālāk joņoju atkal viens. Noguruma nekāda, smaids pa visu ģīmi. Ieraugu Valmieru, jāāāā, tagad skaidri zinu, ka es to kliņķi dabūšu. Mans draugs autotirgotājs Māris tur savu solījumu sagaidīt mani pirms Valmieras. Ieraugot mani, viņš ir gatavs skriet ar visu padusē iespiesto instrumentu kasti līdz pat kliņķim. Ar lielām mokām izdodas viņu atrunāt un, saņēmis nenovērtējamu atbalstu, iztaisnojos un ar augsti paceltu galvu, pašapmierināts un lepns par sevi, skrienu tālāk. Kliņķis strauji tuvojas, parādās arī cilvēki, kuri lielākoties plaukšķina un uzslavē. Automašīnas taurē, viss ir labi, dzīve ir skaista. Visas iepriekšējo stundu mocības ir aizmirstas. Emocijas vienkārši mutuļo, daži gan diezgan līdzjūtīgi uz mani  atskatās, es tik nosmejos un turpinu skaļā balsī dungot kaut kādu muļķīgu vārdu salikumu, ko sen jau esmu aizmirsis. Sveicinu visus, ko ieraugu. Dīvaini, bet daži neatbild – laikam nav valmierieši vai arī nesaprot latviešu valodu. Nav laika par to domāt, jo ieraugu Sīmani un vēl vienu skrējēju ar atbalsta komandu nesteidzīgi soļojam. Nu forši, pielieku soli, varēsim kopīgi finišēt. Tad puisim, kurš vēlāk izrādījās ir  foršs džeks – Ainārs no Tukuma – noziņo, Tevi tūlīt apdzīs viens onka. Ainārs sāk skriet, es, gandrīz jau viņu panācis, saku, ka nemaz netaisos viņu apdzīt. Man nenotic, laikam rūgta pieredze no citām sacensībām. Nu ko, turpinām tik skriet, man spēka uz emociju viļņa ir kā zirgam, paskatīsimies vēl par to onku. Visiem apkārtējiem par prieku tieku izaicināts uz finiša sprintu. Ja vajag, tad vajag. Šobrīd es varu visu, es to izdarīju, es tiku  līdz kliņķim.

Nr.6

Es no priekiem esmu gatavs pacelties gaisā, dejot, dziedāt, skriet vēl. Pēc finiša pārmiju dažus vārdus ar Aināru un saku, ka taisnība jau viņam par to onku ir, kaut pats nemaz tā nejūtos. Visi ir priecīgi, viss ir labi, visas grūtības ir aizmirstas. Sabučoju savu galveno atbalstītāju, sieviņu Initu. Esmu lepns un laimīgs. Paldies manai nelielajai atbalsta komandai, paldies SK Tērauds treneriem Jānim Razgalim un Jānim Višķeram. Bez jums es nebūtu tas, kas es esmu, es šeit nebūtu. Bet es šeit esmu un tas nebija nemaz tik grūti. Esmu ieguvis milzīgu pārliecību par savām spējām. Emocijas pamazām noplok, bet spēka pieplūdums paliek un palīdz ikdienas darbos. Esmu ieguvis pārliecību, ka man vēl daudz kas ir pa spēkam. Man ir gan jauni mērķi, gan arī sapņi. Es atgriezīšos trasēs vesels un vēl stiprāks.

Nr.7

29 komentāri rakstam Mans pirmais ultramaratons.

  • laacis1981 laacis1981

    Visu cieņu….

  • Trakais Trakais

    Apsveicu! Lieliski uzrakstīts!

  • Signis

    Superkliņķis.

  • Labinieks Labinieks

    Super! Jelgava rullē :) .

  • Raibacainais Ezītis Baskāju Ezītis

    Mjā.
    3 nedēļas kā pagājušas, emocijas (it kā) noklusušas, bet…
    Palasi dalībnieku stāstus un atkal viss kā tikko noticis… :)

  • mtiger mtiger

    Tā kā nesanāca pašam noskriet, varu vismaz priecāties un līdzi just, lasot citu emocionālos aprakstus :)

  • Aivars703 Aivars703

    Nu arī tevi var pieskaitīt Kliņķa klubiņam. Labs raksts. Tas ne vienam vien jauneklim liks aizdomāties. Ja jau ‘onka’ var, vai tad es nevarēšu.
    Tu ar savu rakstu apstiprināji manu pārliecību – pie treniņu procesa jāpieiet ļoti nopietni, bet pašas sacensības (to laikā) neuztvert nopietni, bet kā joku, kur var pasmieties par citu un savām ķibelēm. Jo nopietni padomājot, prātīgs cilvēks būtu jau pusceļā atradis simt un vienu iemeslu, kāpēc distanci neturpināt.

  • Andulis

    Vareni! Paldies par stāstu. Pēdējo kilometru uzrāviens vispār lielisks un, acīmredzot, godam nopelnīts iepriekšējos mēnešos.

    Autors, lai gan nav man personīgi pazīstams, tiek ieskaitīts MOTIVATORU rindās. Viņus izmantošu, galvenokārt domās, ja vēl atgriezīšos RV107km :) Varbūt arī reāli/dabā – ja būs redzami :)

    Paskaidrojums. Rezultātos noskatīti jau 10-11 tādi, sākot no dot un beidzot ar Zanda19. Ar šādu motivatoru komandu – ticu, ka varu Kliņķi ieraudzīt agrāk nekā līdz šim ;) Un klavieres.

  • Kolosāli! Asaras saskrēja acīs, lasot!

  • Mani uzrunaaja ” stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk” …
    Tieshi shii iemesla deelj man patiik ultras. :)

    Liels prieks par Zirni. Malacis, ka iztureeji iistu trillera cieniigu scenaariju :)

  • experc experc

    Nevar saprast vai finiša uzrāvienam palīdzēja no somas izņemtie un mežā atstātie pārsimt grami vai arī ibumetin :)

    Katrā ziņa – apsveicu :)

  • Andulis

    Pārlasīju vēlreiz, radās jautājums Zirnim – kā tad šodien jūtas labais celis?
    Ar zemtekstu: vai nav par traku samocīts?

    Protams, tā nav mana darīšana, tomēr atbilde varētu interesēt līdzīgā situācijā nokļuvušos. Gan jau tādi ir/būs.

    Arī zemteksts #2: vai ir vērts tiekties uz Kliņķi, ja kāda locītava to stipri nevēlas?
    Cik liela, pēc autora domām, ir pieļaujamā nesaderība starp gara un kāju spēku? :)

  • Šis bija emocionālākais no finišiem, ko man izdevās skatīt klātienē – nosaukt to par prieka danci būtu par maz teikts, endorfīnu klātbūtne bija nepārprotama! :)
    Man interesē tas pats, kas Anduli – kas ar to locītavu ir tagad?

  • Andulis.Celis ir pierimis,bet diagnoze netika noteikta.Gaidu uz MR,pagaidām viss ir apstājies pie, ieskaties,kas rakstīts tavā pasē.Cenšos izslēgt asfalta treniņus,pagaidām ir nokancelētas visas sacensības.Neskriet arī nevaru,esmu taču atkarīgais ,netaisos aizmirst labo pašsajūtu pat pēc visīsākā skrējiena.
    Vai bija vērts tā mocīties,bija.Neaizmirstamas emocijas un spēka pieplūdums joprojām.Īstenībā nebija jau tik traki.Esmu tā audzināts,ka,ja esi nospraudis mērķi,tad arī īsteno to.Neatliec uz rītdienu to ,ko vari izdarīt šodien.
    Izturības un sāpju robeža katram ir sava.Es joprojām mācos ieklausīties savā ķermenī un vados pēc konkrētā brīža sajūtām.Protams arī man ir sava kritiskā robeža.Laimīgā kārtā es to vēl neesmu sasniedzis,jo no nevienām sacensībām vēl neesmu izstājies un neko sev neatgriezeniski neesmu sabojājis.
    Man ir liels pārsteigums ,ka mans raksts ir izraisījis tādu interesi.Labprāt padalīšos savā nelielajā skrējēja pieredzē,mēģināšu atbildēt uz visiem jautājumiem.Paldies par apsveikumiem.

  • Malacis! Respect.
    Starp citu, man arī reizēm gadās skriet pa Tērvetes ielu Jelgavā. Varbūt kādreiz satiksimies.

  • Hiēna essnee

    Prieks, ka tev izdevās! Malacis, tev ir iekšās! :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Labs raksts!!! Šķiet, ka tev Rubenē sakrita visi apstākļi, lai “ņemtu finišu” pacmit km garumā – ibumetīns sāka iedarboties, vieglāka mugursoma un Divplākšņu Mārtiņa uzmundrinājums. Bail pat domāt, kas notiktu, ja tu būtu parakstījies uz Intas masāžu! :) Un liekas, ka Tukuma Aināra atbalsta komanda vairs nekad nelietos vārdu “onka” :))

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Apsveicu ar kārtējā mērķa sasniegšanu! Malacis! Cilvēks ar krampi, un ar kliņķi!

  • MySelf-a MySelf-a

    Ļoti labs raksts -lika just līdzi, brīžiem smieties un, ne reizi vien, apbrīnot.

  • Ilze FM Ilze FM

    Patiess paldies par rakstu! Aizkustinoši un iedvesmojoši.:) Man jau patīk tie “onku” un “tantīšu” piedzīvojumu apraksti. Pieredzē ir spēks! Dod cerību, ka kedas uz aukliņas karināt vēl pāragri.:)

  • Labi sarakstīts. Patika. Jautri.

    A ko tu Tērauda čatā nenobļāvies, ka vaig jaunu atbalsta komandu? Tak būtu zibensātrumā noorganizēta. Es tak vislaik teicu, ka gribu/varu palīdzēt.

  • Stūrgalvīgs jauneklis, kuram bija tikai viens mērķis – sasniegt Kliņķi ;) Cienījami!

  • Malacis, Ilmār! Nešaubījos, ka tiksi līdz galam. Vīrs ar raksturu! Veseļo kāju un tiekamies mačos.

  • ai-jucis ai-jucis

    Lieliski paveikts apsveicu!!!

  • Paldies draugi,paldies,ar tādu atbalstu es vienkārši nedrīkstu apstāties pie sasniegtā.

  • Gigis Gigis

    Cepuri nost.Tā tik ir apņēmība!
    Visu cieņu, ļoti iedveojoša pieredze.
    Treniņu un apņēbas piemērs mērķu sasniegšanai.

  • GU GU

    Apsveicu! Lasīju un domās kustināju kājas… iedvesmojoši!

  • roberts roberts

    visu cienu un milzigs respekts autoram. sis raksts man labak palidz apzinaties uz ko eju tuvako gadu laika. tik tiesam no sirds milzigs paldies par rakstu un autoram ilgu muzu un !abu veselibu un daudz daudz noskfietu kilometru. to pasu novelu visiem skrejejiem, kuri noskrejusi no Rigas lidz Simanim. lepojos ar jums visiem.

  • ZC

    Šausmas 107 kilometri, es jau 10 Km noskrienot knapi varu kājas pakustināt…

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.