Biedriem

Mans Valmieras stāsts

Ilgi cīnījos ar domām, ka man nekas nav jāraksta, jo visi kas gribēja izbaudīt ceļu no Rīgas līdz Valmierai to ir izdarījuši un lieliski atceras katru kilometru, bet pārējie jau noteikti ir uzzinājuši visu, kas viņus interesē. Tomēr šis piedzīvojums nelika man mieru un ļoti vēlējās tikt uzrakstīts. Tad nu neliels atskats uz šo skrējienu no manas puses.

Pamudinājums piedalīties bija stāsts „Sīmaņa vilinājums”.  To izlasījusi nospriedu, ka ja kaut kas tāds tiktu rīkots tagad, piedalītos nedomājot. Ne jau tāpēc, ka būtu kāda ultra garo distanču cienītāja, vienkārši tas izklausījās gana traki, lai pamēģinātu un gana pārdroši, lai mestu izaicinājumu savām fiziskajām iespējām un raksturam. Ārkārtīgi sapriecājos uzzinot, ka skrējiens tiešām notiks un pieteicos jau pirmajā dienā. Tad sakās aktīvais gaidīšanas un gatavošanās laiks, kas  ietvēra sevī tādas nodarbes kā dienu skaitīšana, piemērota apģērba izvēle, somas satura pārdomāšana un tāda kā skrējiena plāna sastādīšana. Tā saucamais „Skrējiena plāns” bija pavisam vienkāršs – es uz to netaisījos skatīties kā uz 107km skrējienu – tas taču ir tik briesmīgs cipars, bet kā uz atsevišķiem maziem skrējieniem, kas paši par sevi nav nekas īpašs. Piemēram, 1.skrējiens 22km no Mildas līdz Garkalnes dzelceļa pārbrauktuvei – nu kas tad to nevarētu noskriet? Pēc tam, ja tā padomā, kāpēc gan nenoskriet vēl kādus 13 kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam? Pēc tam pavisam maziņš gabaliņš, nieka 9km līdz Raganai, pēc šī varētu pāriet soļos un atpūtināt kājas – nu kaut kā tā. Tālāk pēc Braslas kontrolpunkta, plāns jau kļuva tāds izplūdušāks, nevarēju paredzēt kurus posmus varēšu iet, kurus mēģināšu skriet, kuros izplūdīšu asarās un gribēšu pie mammas, kā tas gadījās Pēdējās Nakts Sapņa ballītē Igaunijā.

Uz reģistrēšanos ierados tik laicīgi, ka paspēju nogurt no gaidīšanas vien. Biju ārkārtīgi satraukusies. Vēroju pārējos dalībniekus, visi šķita tik pārliecināti, un apņēmīgi, sāku nojaust, ka laikam atkal esmu izdarījusi kaut ko pagalam muļķīgu, bet ko nu tur vairs –numurs piesprausts, lampiņas savās vietās, milzīgā atstarojošā veste sastiprināta ar mugursomas palīdzību, kurā iepakota lietusjaka, flīsa pulovers, kārbiņa ar apelsīniem, 1 enerģijas batoniņš, pusotra enerģijas želeja un dzēriena pudele.

Skrējiens sākas un beidzas… pie luksofora, lai sāktos atkal un atkal. Tā tas turpinās kaitinoši ilgi. Luksofors aiz luksofora uz katras ielas, nez kādēļ visi sarkani. Skrējēji strauji izretinās. Biju apņēmusies turēties līdzi Maikijam, jo pēdējais, ko man gribētos izbaudīt, ir attapties pilnīgi vienai melnā naktī kaut kur starp Rīgu un Valmieru. Tā nu skrienam pa Rīgu, laiku pa laikam kādu apsteidzot, vai palaižot garām. Noskaņojums lielisks. Aiz Juglas mums pievienojas Alma. Manī iedegas sacensību lampiņa, apžēliņ – no kurienes tad tas, smieklīgi. Pie Berģiem pievienojas Negantais Sānā Dūrējs. Un šis no kurienes? Izmisīgi skaitu izelpas, tiešām, neesmu to darījusi jau mēnešiem! Ko nu? Negribas piebremzēt un palikt vienai. Turpinu sparīgi izelpot. Pa laimi, kādu gabaliņu aiz Tallinas apvedceļa šis atstājas. Ceļš paliek garlaicīgs, viss, ko iespējams redzēt ir lampiņas izgaismotais ceļa fragments priekšā un, laiku pa laikam, pretīm braucošo mašīnu gaismas. Apkārt melna tumsa. Tomēr mērķis ir tuvu, nav nekāda noguruma sasniedzot 1. kontrolpunktu. Padzeru tēju, un kopā ar Maikiju veicam rituālu – sadedzinam lapiņu ar pirmā ceļa posma aprakstu. Šis skrējiens ir beidzies, tagad varētu paskriet vēl mazliet. Hm, kāpēc gan ne tos 13km līdz nākamajam kontrolpunktam? Skrienās diezgan viegli, daži apdzīti, daži palaisti garām, bet īpašu atmiņu par šo posmu nav, tāds kā nogulēts sanācis.

Kur gadījies, kur ne klāt jau 2. kontrolpunkts. Atkal siltā tēja, ieēst gan neko nespēju, gluži tāpat kā iepriekšējā punktā. Gaidot Maikiju, kam arkārtīgi patīk šīs pieturvietas izbaudīt, pamanos kārtīgi nosalt. Lai šo sajūtu padarītu vēl spilgtāku, atspirdzinamies ar benzīntankā iegādātu ledus aukstu kolu.  Veicam lapiņas dedzināšanas rituālu un metamies pretī kalnainajam 9 km posmam, kas izrādās tāds viltīgs. Lai trāpītu uz A3 šosejas, jāskrien kaut kur pāri ceļam, jāmeklē kaut kādi pagriezieni, tas tumsā liekas ļoti sarežģīti. Varu vien atviegloti nopūsties, ka esmu kopā ar Maikiju. Viena pati noteikti būtu aizskrējusi kaut kur šķērsām, ne jau velti mani dēvē par topogrāfisko kļūdu. Reljefs šajā posmā ir jūtams. Spēku taupīšana gan būtu nevietā, jo pēc šo kalniņu pievarēšanas mums ieplānota atpūta, pastaigājoties līdz Braslai. Kalnainais posms iet uz beigām, te pat jau 3.kontrolpunkts, kur gaida Veipa kungs ar manu silto jaku un koka kolu – cik patīkami! Izlemjam, ka soļot visu 19 km posmu būtu par traku, tādēļ palūdzam viņu nogādāt mūsu somas apmēram 10km tālāk. Atstājam 3.kontrolpunktu neveikuši nekādus dedzināšanas rituālus. Ai, ko nu tur ākstīties, jātaupa enerģija!

Soļošanas posmu biju apņēmusies veltīt ne tikai atpūtai, bet arī beidzot piespiest sevi kaut ko ieēst, kas nebūt nenācās viegli. Enerģijas batoniņš šķita tik ciets, sauss un nenorijams, vieglāk gāja ar iepriekš sagatavotajiem apelsīniem, ar Maikija palīdzību izdodas pievarēt pusi no tiem. Šajā posmā mūs apsteidz daudz skrējēju, kaut kur pa vidu garām panesas arī Ņergas, kam pa pēdām seko Dzintars, interesējoties cik sen mēs viņus esam redzējuši. Vispār viņi vēl ir saskatāmi, bet tumsā jau visas atstarojošās vestes ir vienādas. Beidzot sāk palikt gaišāks, šķiet arī spēki sāk atgriezties, varētu tā kā paskriet, interesanti, cik tālu ir Veipa kungs ar mūsu somām? Viņš, kā izrādās, mēģinājis apgriezties uz kāda lauku celiņa un iestidzis tajā ar savu busu līdz pat durvīm. Lieliski, kad sasniedzam iesprostoto busiņu ir jau tik gaišs, ka no pieres lukturiem var atbrīvoties – ak, cik viegla galva uzreiz! Tiek atstāti arī atlikušie apelsīni un kola. Priekšā vēl 10km līdz Braslas kontrolpunktam, tad nu skriešus dodamies tam pretī. Galvu augšā, arī visgarākie 10km ir tikai 10km!

Melno tumsu beidzot nomaina vienmuļi pelēka ainava, kas tomēr ir vismaz kaut kāda patīkama pārmaiņa. Arvien uzstājīgāk sevi liek manīt nogurums, kam izlēmis piebiedroties arī mans Negantais Sānā Dūrējs. Brīžiem pārejam soļos. Kaut kā neliekas, ka Maikijs tādu vilkšanos ilgi izturēs. Pagalam sapriecājos pamanot Braslas uzrakstu, jā, tur priekšā jau tas ir – 4. kontrolpunkts!

Kontrolpunktā visi ir tik bezgala laipni un izpalīdzīgi! Tieku sasegta ar segu, ak nē, man jau tā ir tik karsti, es taču šo gabalu skrēju biezajā slēpošanas jakā! Izrādās, ka tiešām esmu priekšā visām meitenēm. Tas labi, tāds bija plāns, galu galā pirmā no meitenēm taču dabūs jaunas kedas! Kam gan nevajag jaunas kedas? Silta tēja, to arī vajag, pievēršu uzmanību ēdamlietu piedāvājumam. Apelsīni – fui nē, ar tiem jau ir pārdozēts, banāni – jāmizo, kaut kāds slinkums, gurķīši – jā, vienu šķēlīti var! Pēkšņi Kristaps paziņo, ka tuvojas Alma.  Ak nē, jādodas tālāk, nu cik tas Maikijs var čammāties! Kad izskrienam no kontrolpunkta Alma jau skrien tajā iekšā.

Skrējiens turpinās, minimāli mainoties apnicīgi pelēkbrūnajai ainavai. Jau pavisam drīz saprotu, ka nespēju vairs turēt līdzi Maikija tempam, man jāpāriet soļos, kaut tikai uz 100 metriem, tādēļ saku viņam, ka atpalikšu. Apzēliņ, es jutos kā nožēlojama nīkule, redzot viņu attālinoties tik ātri! Tagad, kad man vairs nav sarunu biedra, ir ļoti jācenšās izvairīties no domām par attālumu, kas vēl jāpārvar. Par laimi līdzi taču ir obligātajā aprīkojumā paredzētais mobilais telefons. Sāku zvanīt visiem pēc kārtas. Tas kādu brīdi palīdz. Noķeru Dzintaru. Tad atkal viņš noķer mani. Šķiet, mēs tā kādu laiku maināmies, vai arī man vienkārši iestrēga filma… Tā vien liekas, ka Stalbes kontrolpunkts nekad nepienāks. Šis posms laikam ir visgrūtākais. Nākas izdomāt dažādus veidus, kā piespiest sevi paskriet, pie kam darīt to regulāri – piemēram, noskriet līdz tam kokam, tad iet līdz tam stabiņam. Izturēt skriešus līdz tam mežiņam, tad atkal piekāst visu un vienkārši iet, bet tikai līdz tur tai zīmei. Censties iet ātrāk un skriet lēnāk, lai maksimāli taupītu enerģiju. Izmantot reljefu, skrienot lejupceļā un soļojot augšupceļā. Kaut ka tā ņemoties, ļoti gaidīts, pienāk arī Stalbes kontrolpunkts.  Šeit atļaujos apsēsties. Kājas sāp nežēlīgi, tādēļ jau otro reizi tiek ielietots ibumetīns. Starp nemizotajiem banāniem ieraugu vienu nomizotu, tas ir tik kārdinoši, ka pat palicis atmiņā. Notiesāju to, un, protams, iedzeru lielisko tēju. Saprotu, ka manā mugursomā nekā tāda īpaši svarīga nav, tādēļ, dodoties prom, to atstāju. Tas uzreiz liek justies labāk.

Tenterējot gar šoseju beidzot atļaujos ielietot enerģijas želeju. Īsti nezinu vai palīdz, bet garšīga gan. To taupīju uz pasākuma beigām, kas šķiet sākušas tuvoties. Sajūtas sāk palikt arvien nereālākas. Tāds dīvains reibonis, tāda kā vate galvā. Arvien grūtāk ir pierunāt sevi paskriet. Atkal Dzintars mani panāk. Šķiet kādu brīdi skrienam kopā. Noķeru kādu puisi, kas jau labu laiku ir bijis man priekšā un iekritis acīs ar saviem skriešanas-soļošanas intervāliem. Piedāvāju ibumetīnu, viņš neatsakās. Pļāpāšana īsina laiku, līdz atkal jau parādās Dzintars. Tad gan es atraujos, lai viņus līdz finišam vairs nesatiktu. Sasniedzu Rubenes kontrolpunktu un, sev par pārsteigumu, satieku tur Maikiju, bet viņš jau soļo prom.

Siltā tēja neizpaliek arī šajā kontrolpunktā. Kāds manā krūzītē šķīdina milzīgu karoti medus, apkārt rosība un tādi jauki cilvēki, ka nemaz arī negribas nekur doties. Viņi pat sāk mani steidzināt. Beidzot šķiros no savas biezās slēpošanas jakas, jo pēdējos kilometros nekas nedrīkst mani traucēt. Uzlieku Garminu pa nullēm un dodos pie Sīmaņa. Noķeru Maikiju. Izlemju, ka varu vēl pacīnīties un klumpačoju tālāk, iztēlē jau pielaikojot jaunās kedas. Kilometri kūst neiedomājami lēni. Šķiet, ka spēku vispār vairāk nav. Pirms Valmieras mani noķer vecāki un Veipa kungs, kas dodas mani sagaidīt finišā. Cenšos izskatīties sīksta un tēloju, ka skrienu. Tikko mašīna izgaist skatienam, atkal velkos soļos. Tālumā pamanu MāriT. Varbūt man vajadzētu viņu ķert? Nē, lai ķer tie, kam ir spēks, man ir atlicis tikai viens malciņš enerģijas želejas un tā man ir vajadzīga, lai nesabruktu pirms finiša.

Valmiera. Valmiera! Vai tas var būt? Šis skrējiens tiešām varētu arī beigties? Forši, bet ātrāk es nevaru. Lēnām tiek pievarēti pēdējie kilometri. Kāpēc to baznīcu vēl neredz? Vai es skrienu pareizi? Sarkanā gaisma luksoforā – kas var būt labāk, var taču pastāvēt! Vēl pavisam nedaudz, vēl mazlietiņ… Tur jau tā ir! Nu gan ir jāskrien! Pēdējie 100 metri! Lecu no prieka, bet saprotu, ka to manas kājas neturēs, labāk tā mierīgi, skriešus. Durvis! Durvis, durvis, durvis!

2014-03-08 13.23.47

Sajūtas finišā bija neaprakstāmas. Šo sajūtu dēļ zinu, ka skriešu vēl. Tās man liek justies dzīvai, izrauj no ikdienas rutīnas. Tās liek pārskatīt Noskrien kalendāru atkal un atkal, meklējot visādus sapņu pasākumus, par kuriem prātīgāk būtu nemaz nezināt.

2014-03-08 13.24.29

31 komentāri rakstam Mans Valmieras stāsts

  • Maikijs Maikijs

    Dacīt, lasu Tavu jauko stāstu, un smaids mani nepamet :)

  • almav almav

    Pārsteidzoši un arī (nedaudz) glaimojoši, ka es kādu stresa devu radīju.
    Interesanti! Paldies par stāstu! :)

  • Artūro

    Monstrozi! Kosties ar Almu… :) Pirms starta, izņemot dažus asfalta lauvas, katram trīcēja ļipa no tumšās šosejas un domāja, kurā vietā vietā būs tie krūmiņi, kur ielīst. Un pamanījām pamesto busiņu, būtu zinājuši, ka tas ir savējais.

  • marcinsh marcinsh

    Malacītis!:}

  • “Uzlieku Garminu pa nullēm un dodos pie Sīmaņa.” – Born to Run nobāl

  • putns putns

    Malacīts!!!:)
    Tavs stāsts iedvesmo uzdrošināties darīt!

  • .Linda Lindams

    Paldies par stāstiņu. Malacis! Iedvesmoji ;) Paredzams, ka nākamgad jau cīņa par kedām būs saspringtāka.

  • Lauma Lauma

    O, jā es arī nopētīju to nabaga busiņu. Būtu zinājuši, ka savējais moš palīdzētu izstumt :)

  • Labs stāsts!! Dace tiešām ir malacis @-`-,-
    Visu cieņu!

  • “Arī visgarākie 10km ir tikai 10km.” Lieliski uzrakstīts. Tev vajag rakstīt vēl. Un skriet.

  • ansiso ansiso

    Jauki uzrakstīts. Tas par to lapiņu dedzināšanu uzjautrināja. Mana iekšējā balss saka, ka būs šogad arī 24h sacensības

  • mtiger mtiger

    Jautrs stāsts :) Interesanti salīdzināt un atrast kopīgo ar paša iespaidiem.

  • Elīna K Elīna K

    Visu cieņu!!!! Aprbīnojami!

  • Māris T Māris T

    Lieliski. Paldies par stāstu, paldies par stimulēšanu pēdējajos 5. Tā arī nesapratu, kas mani iedvesmoja vairāk – puslitrs kolas, kuru man beigās izdevās izlūgties no Atbalsta grupas pie Limbažu ceļa krustojuma vai Veipaskundzītes šķietami nenovēršamā tuvošanās, kura tika pamanīta pie Autobusu parka.
    Vai pareizi sapratu no komentāriem, Lindama jau tēmē uz nākošā gada kedām?

  • LauraX LauraX

    Patika! Ļoti!

  • Hiēna essnee

    Aaak, tik aizraujoši! :) Uzrakstīts tā, it kā jebkurš to varētu paveikt.

  • Rozamunde Rozamunde

    Cik forši tu raksti! Taisni vai sāk likties, ka 107 km ir tikai 107 km :))

  • Vīlīte Vīlīte

    Man ir milzīgs prieks par Tevi Dace :)
    Tu esi malacis, paldies par stāstu :)

  • edGars

    Paldies, ka uzrakstīji, patika, smējos :)
    Kā brīvprātīgajai man ir pāris mācības.
    Tas krēsls, kas mums bija ekipējumā laikam bija domāts skrējējiem (blush), un banāni ir ne tikai jāsagriež, bet arī jānoloba (blush)

  • Dacīt, burvīgi uzrakstīts! Un tik skaista uzvara! Malacis!

  • Trakais Trakais

    Loti labs apraksts – tādus vajag rakstīt, jo izlasīju šo stāstu ar sajūtu, ka pats to būtu rakstījis – izjūtas gluži līdzīgas. Tā “mainīšanās” ir forša – tikt prom no kāda nav viegli. Tādā ziņā uznder 12 h latviešu gladiatoru vienības paskriešana garām lika apjaust realitāti – sajusties nīkulim.

  • shahs shahs

    Paldies, sulīgs raksts. Lasot, tāda sajūta, ka visu mūžu esi skrējusi 100+ km un tas tāds nieks vien ir.

  • Artūro

    Man jau ātri bija nojausma, ka tempa turēšana uz 12+ bēdīgi beigsies :)) Dažiem uzkarsa asinis…

  • Nākamgad 11h būs vieglāk realizēt. Zinu, ka Andulis jau sākumā neticēja ņergu ieplānotajām 12h

  • Andulis

    Paldies Dacei, burvīgs stāsts. Ko tur liegties, biju cerējis pārāk tālu neatpalikt no viņas :) Tā vietā – sanāca redzēt tikai startā :)

    Matīsam: varbūt arī kādā mirklī pašaubījos par jūsu 12h, bet tas bija sen un nav taisnība.. un ātri pārgāja ;))

  • Agy Agy

    Varēji pateikt, ka vēlies banānu, bet slinkums mizot! Es tev būtu nomizojusi!

    Bet tā visu cieņu!

  • Spāre lido bite_L

    brīnišķīgs spilgts un aizraujošs stāsts! un sasniegums nav manam prātam aptverams!

  • Vareni esi noskrējusi! Sveicu ar uzvaru!

  • islanduurs islanduurs

    paldies par dzīvajām emocijām, ko iepini stāstījumā!
    107km ir tikai 107 km :D
    Sveicu ar jaunām kedām :)

  • Lieliski uzrakstīts un visu cieņu tādai izturībai un apņēmībai!

  • […] Daces piedzīvojumu apraksti: Laulasmaa un Rīga – Valmiera.  […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.