Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Piedzīvojums 107km garumā…

Ir 2015. gada beigas, sēžu un apceru savas nākotnes ieceres un plānotos skrējienus. Nedaudz šausminos par gaidāmo Transgrancanaria skrējienu marta sākumā, kurā 83km garumā būs jāpārvar Gran Kanārija salas kalni, līdz pēkšņi pamanu, ka ir atvērta pieteikšanās uz Latvijas garāko skrējiensoļojumu Rīga -> Valmiera. Sāku palikt nemierīgs, zinu, ka Viktors šim pasākumam gatavojas un ticamākais, ka pieteiksies. Arī Roberts ir minējis, ka varētu mēģināt to noskriet. Esmu dilemmas priekšā, negribas atstāt šo pasākumu nākamajam gadam un gadu klausīties draugu stāstus, kā tas ir aizskriet no Rīgas uz Valmieru. Tāpat neesmu drošs, vai mani treniņu apjomi, kas šobrīd pakārtoti Kanāriju skrējienam, nākamgad būs tik lieli, lai uzdrošinātos veikt šādu distanci. Visbeidzot, paveikt to pirms treneris Andris ir meties šajā avantūrā būtu divtik patīkami.

Kauliņi ir mesti – 2016. gadā iesoļoju jau kā pilntiesīgs skrējiensoļojuma Valmiera -> Rīga dalībnieks.

Pakāpeniski palielinu savus treniņu apjomus, saņemos un pāris nedēļas pabraukāju uz Sporta Manēžu, kur pie Toļika hipodromā paskrienu intervālu treniņus. Intervāli mani vienmēr nogalina un piespiež pamatīgi pārkāpt pāri savai komforta robežai. Nav tā, ka pēc šiem treniņiem palieku stipri ātrāks, bet kaut kāds minimāls progress no tā visa tomēr sāk parādīties, un sajūtos kaut nedaudz gatavāks Kanāriju skrējiena pievarēšanai. Kanārijām tiek uzstādīti pieticīgi mērķi. Kā atskaites punktu ņemu 2015. gada Itālijas Kortīnas trailu, kur 9 stundu laikā redzēju gan Jēzu, gan nonācu pie atklāsmes, ka šis viss ir jāmet pie malas, jo tas galīgi nav domāts man (izņemot skaisto kalnu skatu baudīšanas procesu). Kanārijās 83km trailu tomēr noskrienu visai cienījamā ātrumā, bet, salīdzinot ar tautiešu iespēto, vietas lielām gavilēm nav, lai arī gūstu gandarījuma sajūtu, ka šoreiz Jēzus netika satikts, un finišā vienīgās sekas ir sāpošas kājas. Atgriežoties mājās nākas secināt, ka līdz R->V trakumam palikušas vien nepilnas 4 nedēļas, un jācenšas pa to laiku mobilizēt visi spēki un enerģija skrējiena ātruma un izturības iegūšanai. Veselības likstas gan nedaudz piekoriģē šos manus plānus, bet tā jau visiem skrējējiem saprotama problēma.

Pienākusi lielā diena – piektdiena. No rīta jau manos plānos nelielas korekcijas ievieš ķibele ar auto, kas liek aizdomāties, vai kāds tur augšā nav izplānojis manu nakts skrējienu padarīt vēl smagāku, kā es pats esmu to savā prātā iedomājies. Diena gan paskrien ātri, arī sklandrausis tiek veiksmīgi iegādāts, un vakarā izdodas pat nedaudz nosnausties, kas nozīmē, ka satraukums vēl mani nav pārņēmis.

Ap plkst. 22.30 Andris aizved mūsu brigādi – Viktoru, Edgaru un mani uz LU galveno ēku, kur visai raiti tiekam cauri obligātā ekipējuma pārbaudei ar reģistrēšanos. Sadalu savu ēdamo (želejas) pa komplektiem un nododu atbalsta komandai (Andrim ar Uldi) pēdējās instrukcijas, kas man kurā kontrolpunktā varētu būt nepieciešams. Parunājos ar pāris skrējējiem, lai saprastu kādi kuram mērķi un plānotais skrējiena temps, lai aptuveni nojaustu savu varējumu uz kopējā fona. Pa vidu tam visam A.Piebalgs dalās ar savu pieredzi par šo skrējienu, vispār tā tīri simboliski, ka savulaik bijušais ES enerģētikas komisārs ir uzaicināts sniegt uzmundrinājuma vārdus, enerģija skrējiena laikā noteikti noderēs…

2

Brīvības piemineklis – 23:57 – „Dievs, svētī Latviju” – 00:00 un skrējiens var sākties.

3

STARTS. Brīvības piemineklis – Garkalne (23 km). Plāns sākt lēnām un prātīgi šoreiz īsti nenostrādā. Mērķis sākuma posmā turēties iespēju robežās līdzi policijas ekipāžai, lai nebūtu jāapstājas pie sarkanajiem luksoforiem. Pateicoties tam, sākuma temps turas zem 5min/km, kas ir gaužām par ātru šādam skrējienam. Neko darīt – jāskrien! Līderi pamazām attālinās, bet esmu nelielā skrējēju grupiņā, kas skrien līdzi otrai policijas ekipāžai. Šādā veidā visai ātrā tempā nonākam līdz Tallinas ielai, kur zilās bākugunis iespiež pedāli grīdā un mūs nelietīgi pamet. Savā ziņā pat nopriecājos, jo varu nedaudz piebremzēt un pārslēgties sev piemērotākā tempā. Pēc kāda laika arī mana nelielā skrējēju grupiņa sāk izretoties, un pie Alfas jau palieku vienītī. Kilometri ripo raiti un šeku reku jau sasniegts Berģu pārvads, pēc kura iestājas man līdz šim īsti neiepazītā tumsas pasaule. Pirmās sajūtas, skrienot vienam tumsā gar šoseju, nav īpaši omulīgas, bet, paskatoties uz priekšu un atpakaļ, saprotu, ka šobrīd nevienu pārinieku sev visticamāk neatradīšu, tāpēc līdz Garkalnei turpinu vien skriet savā tempiņā. Pa ceļam konstatēju, ka sāk sāpēt labās kājas cirksnis, kas ik pa laikam mani ir mocījis pēdējās pāris nedēļas. Pirms Garkalnes arī top skaidrs, ka paņemtais dzeramais priekš nakts pavēsā skrējiena ir krietni par daudz (virs 1l kopā ar pudelēm un sistēmu). Ieskrienot kontrolpunktā, lūdzu atbalsta komandai palīdzību izdabūt no somas ibumetīnu ar cerību, ka tas palīdzēs pret cirkšņa sāpēm. Andris uzslavē par raito soli un norāda, ka varētu uz doto brīdi atrasties 15.vietā (reāli tobrīd biju 21.vietā) – nenoliegšu, patīkami to dzirdēt. Stāsta, ka Viktors kontrolpunktam esot izlidojis cauri smaidīgs. Tas mazliet demotivē, jo es nepavisam tik labi nejūtos.

KP1. Garkalne – Sēnīte (13 km). Uzreiz aiz paša kontrolpunkta priekšā dzelzceļa pāreja, kas izgaismota ar svecītēm, bet tāpat esmu gaužām neveikls un pamanos nedaudz paklupt. Uzskrienot atpakaļ uz A2 autoceļa atgādinu sev, ka strikti jāturas pie sava ēšanas plāna – viena želejas deva ik pa 40 minūtēm. Pagaidām tas lielas problēmas nesagādā,  jo tā viela ir vēl daudz maz garšīga. Sajūtu pirmo nogurumu, un tas nepavisam man nepatīk. Galvā iezogas doma, ka līdz Sēnītei aizskrienot jau būs 36 km pieveikti, un nekas ekstra slikts arī nebūs, ja šajā brīdī noiešu no trases. Cirksnis vēl aizvien sāpīgs un mazliet apgrūtina skriešanu. Pirms Vangažiem apdzen mani, un apdzenu es. Viens dalībnieks no līderiem pārgājis soļos – dīvaini. Uz jautājumu, vai viss kārtībā, atbildes nav. Nu nevajag arī – skrienu tālāk. Ieskrienu Sēnītes kontrolpunktā, domas par izstāšanos atliktas, kauns pat atzīties atbalsta komandai, ka esmu ko tādu apsvēris. Drošībai palūdzu Andrim un Uldim nomainīt pieres lukturim baterijas, tumsā uz ceļa galīgi negribētos palikt. Viņiem gan pirksti izrādās līkāki kā man, un bateriju nomaiņa tiek sekmīgi vien īstenota ar manu palīdzību. Aši apēdu kādu augli un turpinu ripot Valmieras virzienā.

KP2. Sēnīte – Ragana (10 km). Prātā galvenā doma nesaputroties un neaizskriet uz Siguldu vai vēl kādos neceļos. Priekšā Murjāņi, kuros sāksies nelieli kalniņi. Dzirdēti nostāsti, ka te parādoties pirmās nopietnās grūtības, bet man vēl labi ripo. Priecājos, ka cirkšņa sāpes beidzot mazinās. Murjāņu galā ieraugu vienu skrējēju sēžam autobusa pieturā, laikam kas atgadījies vai arī ķermenis izlēmis pateikt nē šādām piektdienas nakts izklaidēm. Tālumā visai ātri ieraugu Raganu. Beidzot arī ūdens krājumi sāk tukšoties un skriešana paliek līdzpaņemtā svara ziņā komfortablāka. Raganas kontrolpunktā ieskrienu vēl ar svaigām sajūtām. Uzzinu kā klājas cīņu biedriem – Viktors esot krietnu laika sprīdi priekšā, savukārt Edgars Sēnītes KP minis man praktiski uz papēžiem. Sabīstos, paņemu želejas un diebju projām.

KP3. Ragana – Brasla (18 km). Kājas vēl labi turas, sāku prātot, kurā brīdī parādīsies gaisma pie apvāršņa. Izkalkulēju, ka pirmos 60 km esmu pieveicis aptuveni 6h ar visu apstāšanos kontrolpunktos. Nav slikti, pagaidām viss iet pēc plāna. Nepatīk gan tas, ka starp kontrolpunktiem tik garš pārskrējiens. Mēģinu attālumu sadalīt mazākos nogriežņos, nebūs vismaz tik daudz jāskrien. Tas vienu brīdi palīdz, bet nepamet sajūtas, ka skrienu jau mūžību. Kontrolpunktā atbalsta komanda novērtē manu izskatu kā ļoti pozitīvu, un gatavu darīt lielas lietas. Pats arī konstatēju, ka jūtos vēl labi un saturīgi. Sagribas ko sāļāku, tamdēļ cenšos papildus iestiprināties ar kontrolpunktā piedāvātajiem labumiem. Uzaicinājums apsēsties gan neatrod manas dzirdīgās ausis, jo uzskatu to par lieku laika izšķērdēšanu un aristokrātisku privilēģiju.

4

KP4. Brasla – Stalbe (13 km). Pamale izgaismojas – paliek tā viegli ap sirdi, mūžīgā tumsas valstība ir noskrieta. Ieraugu ceļa malā klavieres, izskatās pat visai labā stāvoklī. Visticamāk kāds zemnieks pavisam nesen nolēmis no tām atbrīvoties. Tas ir tikai loģiski – tuvojas lauksaimniecības sezona, un tādām izvirtībām kā klavierspēlei laiks vairs neatliks. Būtu es cītīgāk mācījies mūzikas skolā, varētu pamēģināt ko nospēlēt, bet nu laikam šoreiz koncerta nebūs. Tā, apcerot cilvēka esības, kosmosa uzbūves, termoelektrostaciju darbības un suņu riešanas skaļuma principus, nokļūstu Stalbē. Apvaicājos, cik tālu ir nākamais KP un nošausminos – viens ir skaidrs, būs grūti, jo spēki mani sāk lēnām atstāt. Pēc saņemtās informācijas saprotu, ka maniem cīņu biedriem neiet īpaši vieglāk, laika ziņā esmu ieriktējies abiem aptuveni pa vidiņu.

KP5. Stalbe – Rubene (17 km). Arī mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus, kādreiz piekūst. Esmu noskrējis vien pāris kilometrus no kontrolpunkta un pāreju soļos. Limitēju sevi ar pārsimtsmetru iešanas pauzēm. Tā palaižu garām dažus skrējējus, bet noķeru vienu ar kuru „pozitīvi – omulīgās” sarunās tiek pieveikta lielākā distances daļa. Kilometri jau šajā brīdī skaitās klāt dramatiski lēni. Nezinu, kur es ņemšu spēku pēdējam posmam. Neko vairs negribas, ēšanas grafika ievērošana sagādā pamatīgu piespiešanos. Zinu, ka jāēd, un atlaides šajā jautājumā sev nedodu. Pirms Rubenes paskrien pretī viens puisis no brīvprātīgajiem un pavaicā, vai man ir kādas īpašās vēlmes. Nevaru saprast, kas ar to īsti tiek domāts, tamdēļ atbildu, ka iztikšu ar to, kas tur būs atrodams – nav man šobrīd nekādu īpašo vēlmju. Rubenē ieskrienu saguris (tas droši ne no paiešanās), bet sēdēšanu vēl joprojām kategoriski izslēdzu no sava darāmo lietu saraksta. No atbalsta komandas puses tieku uzmundrināts stāstot, ka izskatoties ļoti labi, visi citi šeit jau knapi vilkuši kājas. Līdz galam es tam īsti nenoticu, bet neliela motivācijas deva tiek iegūta. Sāp kājas – ellīgi sāp tās kājas! Nezinu kā būs ar skriešanu un jau laicīgi pabrīdinu atbalsta komandu, ka pirmajā kalnā es došos pastaigājoties – skriešanas prieku esmu pilnīgi un pavisam pazaudējis.

KP6. Rubene – Valmiera (13 km). FINIŠS. Pāris kilometrus pēc kontrolpunkta atbalsta komanda pabrauc garām. Andris manā virzienā velta skarbus vārdus, lai pārstājot šito soļošanu, šis izrādās tomēr neesot nekāds skrējiensoļojums! Sakožu zobus un paskrienu, bet vairs nav iekšā. Saprotu, ka priekšā skrienošos man nav lemts panākt, bet aizmugurē līdz pašam horizontam arī nevienu nemana, tā vien sevi mierinot klumburēju uz priekšu, līdz beidzot sasniedzu Valmieras viaduktu. Uzvelkos kalnā, apskatos, ka tuvojās tomēr vēl viens konkurents, bet spēki ir mani pametuši, un šo cīņu es zaudēju. Mierinu sevi ar domu, ka sevis noteiktajā 12h laika limitā iekļaušos kaut vai atlikušo daļu norāpojot. Soļoju un ik pa brīdim smaidu, Sīmaņa kliņķis ir tuvu! Pretimnākošās omītes ar tirgus somām norāda, ka finišā sagaidot orķestris, un jāpieliek solis, lai tur nonāktu ātrāk, bet man tādu iekšējo resursu vairs nav. Pēdējos 500 metrus gan saņemos – sakožu zobus un noskrienu. Sarkanais paklājs – kliņķis – finišs (11:40:05) – smaids – ābolu strūdele!

6

Darbiņš padarīts, sajūtas ir lieliskas, smaids vēl ilgi nepamet manu seju. Tā cīņa pašam ar sevi un ar bezgalīgo šoseju ir uzvarēta, kas vēl pirmajos 40km karājās visai trauslā šaubu diegā.  Sagurums un sāpošās kājas mani nepamet visu sestdienu un daļēji arī svētdienu, bet tas viss ir pie lietas pēc šādiem nelieliem skrējiensoļojumiem. Rīta saule un brīvprātīgie kontrolpunktos arī iedod labu enerģijas devu turpināt uzsākto cīņu. Vai skriešu vēl kādreiz uz Valmieru? Iespējams, bet visticamāk ne nākamgad, jo ir tik daudzas citas ultras, kuras gribās nākotnē pamēģināt. Pasaule, saturies!

7

Mēnesi pēc ultramaratona.

Reklāmas un par nākotni domātāji iesaka mums krāt vecumdienām. Viņi gan domā naudu, bet es krāju piedzīvojumus. Ja es mūža nogali pavadīšu veco panku panksionātā, tad kopā ar citiem varēšu atcerēties, kā mēs divtūkstoš septītajā gadā “Zvērā” rokfestivālā taisījām cilvēku murdu, kā divtūkstoš piektajā “Bliezienā” nocietinājāmies sienaugšā vai Jelgavas festā stopējām pie upes laivas un nostopējām katamarānu. Tas tiešām bija jautri.

Bet ja nu es sirmā vecumā iešu uz sacensībām, tad par ko es runāšu ar citiem tādiem pašiem skrējējiem, kam kauls uz kaula neturas? Par Rīgas maratona piecīti? Varbūt. Bet mani ir ietekmējis no pieredzējušiem skrējējiem garāmejot dzirdētais “toreiz, septiņdesmit devītajā gadā Honolulū maratonā….” Jāparūpējas, lai es arī kādreiz tā varētu! “Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” skan labi! Es biju iedomājusies, ka mans pirmais ultramaratons būs tieši tik iespaidīgs. Bija jau arī. Tās sajūtas tiešām bija grandiozas. Tajā dienā. Tuvinieki un svešinieki mani un pārējos apbrīnoja kā varoņus.

Nākamajā rītā pēc prātam neaptveramā skrējiena jutos pilnīgi normāli. Varēja just, ka ir skriets, bet ir bijis trakāk. Neko, normaļok. Stīvā jūdze bija jautra. Krišjānis, kas skrējienu pavadīja, morāli palīdzot man tikt līdz galam, arī pievienojās svētdienas rīta skrējienam un treniņa aprakstā bija ierakstījis “Stīvā jūdze kopā ar ūltramaratonistiem”. Izklausās iespaidīgi. Ak jā, es tak arī tagad esmu viena no viņiem! No ūltramaratonistiem. Pilnīgs kosmoss. Patīkami. Bet nu neko, patīksminos, izstāstu, kā gāja, visiem, kas gatavi klausīties, un pirmdien eju uz darbu. Darbā mani sagaida baloni un uzraksts “šeit strādā ultramaratoniste Gunta” uz mana kabineta durvīm. Drusku samulstu, izstāstu, kā man gāja, bet kaut kā jau liekas, ka pārējie to manu sasniegumu par daudz glorificē.

Paiet nedēļa, pienāk Rēzeknes pusmaratons, normāli noskrienu, un viss. Kāda vēl tur Valmiera, tas jau sen bija. Vēl pēc nedēļas Garkalnes Stirnu buks, prātā jau Biķernieku pusmaratons… Liekas, ka tā ultra bija normāls skrējiens, viss. Kurš ta to nevar? Vairāk kā simts cilvēku skrēja un noskrēja. Vairs nešķiet, ka tas bijis kas tik mega īpašs, ka tagad līdz vecumdienām jāatceras. Nu labi, jāatceras ir, bet ne jau jāiztaisa no tā nezin kas. Skrējieni tak katru dienu notiek.

Tomēr apkārtējie domā citādi. Viens cieņā paklanās (tik tiešām paklanās) un saka, ka jūtas pagodināts, ar mani kopā darbojoties. Cits internetā izlasījis par manu veikumu un arī saka: “Visu cieņu Jūsu rezultātam un Jums!” Kāds manā klātbūtnē saka man nepazīstamam cilvēkam: “Šitā ir tā meitene, kas aizskrēja no Rīgas uz Valmieru! Ko saki?” Un otrs saka: “Jā, tas ir kaut kas!” Kāds saka: “Tu ne tikai noskrēji, bet arī ātri noskrēji!” Kāds cits: “Es tā nevarētu. Gandrīz neviens tā nevarētu!” Pēc tā visa sāk šķist, ka kaut kas tas tomēr ir gan. Par varoņdarbu to neuztveru, jo tak neko pasaulē neesmu mainījusi, bet par varenu piedzīvojumu, kas katram vis nav pa spēkam, gan. Īpaši sirdi silda tas, ka esmu padarījusi vienu divdesmit septīto daļu no darbiņa, ko visur apraksta ar vārdiem “līdz galam tika visas 27 startējušās sievietes”. Visas es nemaz nepazīstu, bet tāda kopības sajūta tomēr ir. Mums tak izdevās, mēs parādījām, kas mums iekšās!

Pagājis mēnesis, emocijas ir pārveidojušās. Avīzē “Sports” Santa uzrakstījusi aizraujošu rakstu par trako skrējienu, kur vairāk kā simts piedzīvojumu meklētāju nakts vidū sāk skriet un beidz to darīt citā pilsētā, un nebūt ne tajā tuvākajā. Raksts atgādina tos sacerējumus, ko es lasīju bērnībā un ar skaudību domāju, ka es jau nu gan nekad tādā vēsturiskā, grandiozā pasākumā nepiedalīšos. Likās, ka kaut kas tāds var būt tikai “septiņdesmit devītajā gadā Honolulū”. Ne vella! Piedzīvojumi notiek visu laiku, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs par tiem lasām avīzē un apbrīnojam citus, vai ņemam tās lietas savās rokās un lasām avīzē paši par sevi!

Ar vienu leģendāru piedzīvojumu vecumdienu stāstiem būs par maz. Kas to zina, ko es vispār pēc 50 gadiem vēl atcerēšos! Tas nozīmē tikai to, ka laba par daudz nemaz nevar būt, un ir jādara pustrakas lietas visu laiku, lai ir skaidrs, ka tas nav tikai tāds vienreizējs atgadījums. Slaveni ultramaratonisti man jau šo to saka, ko man vajadzētu darīt… Ta jau redzēs!

Mans Sadistiskais Enģelis

3. jānvāris. Pēc nezināmas izcelsmes 49 dienu neskriešanas, kas bija otrs garākais laika posms bez skriešanas manu pēdējo 17 gadu laikā, radās apņemšanās līdz skrējienam Rīga-Valmiera katru nedēļu noskriet arvien vairāk un priekšpēdējā nedēļā sasniegt 107 km robežu. Viss gāja kā smērēts… Līdz brīdim… 3 nedēļas pirms starta sāk sāpēt pēda, un tā pamatīgi. Lasu visu, ko var izlasīt – „Pārslodze… Miers… Atpūta…Ledus utt., utt.”. Skaidrs, apņemšanās paliek karājoties starp Rīgu un Valmieru. Bet nu ja jau miers, tad miers. 8 dienas kājas tā vien niezēja uzskriet, bet nedrīkst – „Mierā!!!”. Kad nu liekas viss ir kārtībā, skriešus – bet nekā, ap 9. km atkal sāp. Fizioterapeits, masāža, teips un vēl 3 dienu atpūta kustoties visādi citādi, tik ne skriešus. Pusotra nedēļa līdz startam un paldies fizioterapeitei, teipam vai kādam enģelim, bet izskatās, ka viss kārtībā.

Piektdienas vakars, 27. marts, uztraukums neliels, bet pamatots – tikai 39 noskrieti kilometri pēdējo 3 nedēļu laikā. Protams apzinos, ka līdz finišam tikšu par visiem 200%, jo pieveikto 24h rogainingu skaitam drīz vajadzēs trešās rokas pirkstus, kā arī jau vairāki ultramaratoni ir kabatā, bet tomēr, gribas ātrāk, tālāk, augstāk.

Līdz pat Vangažiem, kad gandrīz visu distanci blakus bija Marta Z., un sajūtas gan smadzenēs, gan muskuļos ir ļoti labas, temps bija patīkams, tomēr pēc otrā kontrolpunkta viss sāka notikt lēnāk, tad vēl lēnāk, līdz beidzot cerība par 12 stundām, ko iepriekš Laulasmaa biju paveicis godam, izplēn kā kefīra paku krājumi veikalos pirms skrējiena.

Pamatīgu motivāciju skriet ātrāk un ilgāk deva Queen Of The Stone Age(paldies Spotify) pēc Stalbes kontrolpunkta, tomēr arī šī „narkotiku” deva līdzēja vien stundu.

Pāris km pirms Rubenes, aptuveni 20km līdz finišam, tuvojas kāds skrējējs, no mugurpuses. Tā kā bija atkal brīdis soļošanai, tad ļāvu pietuvoties. Uzsākam sarunu un tieku aicināts iepazīt INOVATĪVO, tikai pirms pārdesmit minūtēm izgudroto, TIKKO patentēto un visādi citādi LIELISKO BEZMAKSAS metodi – 10 stabiņi skriešus, 5 stabiņi ejot. Protams, šādam piedāvājumam nevarēju pretoties, jo kur gan vēl uz ceļa starp Rīgu un Valmieru kāds piedāvās tik lielisku pakalpojumu. Un tā nu sākas mūsu kopīgais ceļojums uz finišu. Tomēr pēc pāris kilometriem iepriekš tik inovatīvi lieliskajai metodei tomēr sāk parādīties trūkums – stabiņu skaitu nedrīkst mainīt. Bet ko lai dara, ja kājas lūdz mirkli piestāt. Skrējējs, kas tajā brīdī jau ieguvis iesauku „Mans sadistiskais eņģelis Gints” blakus rod risinājumu un sāk pierunāt ausis, kā kārtīgs pārdevējs. Un viņam sanāk.

Pēdējie 5 km jau klāt un finiša tuvums rāda savu, kājas kustās, un pēdējie 3km tikai skriešus. Ja ne šī metode, tad diez vai no pēdējiem divdesmit kilometriem 15 būtu veicis skrienot. Paldies!

Finišs.

Kaut katram būtu tāds sadistiskais eņģelis.

Tālāk viss tas pats + ģimene, draugi un atbalstītāji iekš video.

No Mildas līdz Sīmanim 2015

rv001

Es tevi ļoti gaidīšu,
Bet ne pie pulksteņa pie laika
Pie debesīm es stāvēšu
Un mana roka slaidā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

Runā, ka rīts gudrāks par vakaru. Bet vai Jaunais gads gurdāks par Veco gadu? Bet… Skriet vai padot ūdeni? Tāds ir jautājums. Jautājums bija, bet viennozīmīgas atbildes nebija. Tas nekas, ka pieteikšanās un skrējiena datums tika apvilkts kalendārā uzreiz pēc izziņošanas. Bet tas tāpat nemainīja faktu, ka jautājums bija, jo ne jau velti tika prasīta zāles palīdzība.

Piektdienas dienas otrā puse tiek uzsākta ar darba ballīti, kas izjauca plānus doties laicīgi mājās un pagulēt. Bet tā kā šogad pirmsstarta ballīte nav, tad izdodas nosnausties pāris stundiņas līdz Līva atbrauks pakaļ un pavadīs tālajā ceļā.  Taisnības labad jāsaka, ka Iluta aizdzina mani gulēt, redzot, ka es vēl ap 19 biju augšā. Kamēr snauduļoju pamanījos parunāt ar Edgaru pa telefonu, jo viņš cierējot uz vienām manām tā teikt lietus virsbiksēm. Universitātē notiek līdz šim lielākais redzētais dzelteno vestīšu tusiņš. 10 minūtes pirms starta visi dodas Mildas virzienā, man vēl tik tai burzmā jāatrod savs pavadošais velo (Iluta pāris dienas iepriekš paziņoja, ka nav man ko vienai lietus laikā pa šoseju blandīties viņa brauks līdzi atbalstīt).

rv002

 23:55 – Trešo reizi pie Brīvības pieminekļa ar kori dziedu himnu, pirmo reizi ne 18.novembrī.

0:00 – Hei, Sīmani. Te Milda. Ziņoju viņi devās ceļā.

0:09 – Sarkanie luksofori nogurdina.

Sarkanie luksofori šogad bija izstrādājuši savu īpašo plānu – likt apstāties pie katra krustojuma. Tikai velosipēdisti paspēja aizbraukt ātrāk. Ar katru nākamo ielu skrējēju rindas izretojās.

0:22 – Uz kurieni jūs skrienat? Uz Valmieru. Da ladna…

Ja pagājušo gadu šādu neizpratnes pilnu izbrīnu sastapām Juglā, tad tagad vēl pašā Rīgas centrā. Garām braucošās, savējās, mašīnas pīpina. Brīvības iela visā garumā pilna ar pazīstamiem cilvēkiem, kas vēlā nakts stundā izgājuši pastaigāties. Līdz Juglai skrienam bariņā.

1:32 – Hallo Rīga!

rv003

Gaisma beidzās! Laiks skriet lampiņas gaismā. Pie pagrieziena uz Tallinu mūs laipni palūdz pārkāpt pāri margām. Puiši pārceļ Ilutas velo. Skrienam trijatā. Ilgi nebija jāgaida līdz piezagās pirmās domas par mājām, siltu tēju, gultiņu. Bet varbūt izsaukt evakuāciju. Ne jau to pa tiem 20e, bet pamodināt Līvu un palūgt, lai atbrauc man pakaļ un aizved uz Valmieru? Ideja laba, man patīk. Jāatzīst viņa par manu plānu gan neko nezin. Manu domu iztraucē ekstra KP ar mūziku un apelsīniem vienā no pieturām. Forši.

Tālumā spīd dzeltenās vestes. Ilutai saku, ka tur vēl kādu km aiz viņiem ir pirmais KP. Pilsētā, kur izgaismotas ielas nav ko savu lampiņu lieki dedzināt. Tāpat baterija tur tikai 4 stundas (otrs ir rezervē). Skrienu un pļāpāju. Apdzenam G.Jermolajevu un stāstu kā pagājušo gadu viņš nākamo posmu man pa tumsu, uz šosejas skrēja aiz muguras. Iluta noskurinās, viņai gan būtu bail.

rv004

2:52 – Aiziet dzīvē. Pirmais KP Garkalnē pievarēts.

Neesmu vēl pāris minūtes pabijusi, ka KP ieskrien Lelde. Atzīstos, ka nebiju viņu gaidījusi tik drīz aiz sevis. To, ka šī nav mana skriešanas dienas jau sapratu Rīgā. Galīgi neskrienas. Ilgi neuzkavējos, jo gribas izbaudīt tumsiņu. Un Vineta arī prasa vai netaisos doties. Kaut kur blakus te skrien, te iet arī Edgars. Stāstu, ka pagājušo gadu te skrēju vienu un tuvāko sekotāju abos virzienos manīju diezgan tālu. Nevis kā tagad, ka pa visi pa bariem vien, pa bariem vien.

3:50 – Jau pāris km pavadošais velo atskaņo uzmundrinošu mūziku. Stilīgi.

3:55 – Vangaži. Tradīcijas jāturpina ar ballīti pieturā.

Ja pagājušo gadu te tika ieturēta maltīte un atrasts mp3, tad šogad pirmā atpūtas pauze tiek izmantota, lai atlaistos uz soliņa un sakopotu spēkus tālākam skrējienam.

4:38 – Tiesneši ir ļauni. Viņi neļauj atpūsties, bet dzen laukā no KP.

rv003-1

4:57 – Pie Gaujas dzīve mana. Jipī. Murjāņi.

5:23 – Arī Murjāņos ir laba guļampietura. Fonā dzied putni. Lēnām parādās gaisma.

Ko? Jau gaišs? Ak, pareizi trīs nedēļas ir trīs nedēļas. Un tagad man ir jāskatās uz tiem Murjāņu pauguriem? Nu nē. Ir arī sava romantika pamanīt kraujas atsegumus, sniegu, to kā tālumā sārtojas debesis un kaut kur virs galvām putni lido kāšos.

5:51 – Ir sagaidīts arī pirmais autobuss uz Rīgu.

5:58 – Cik vēl?

Raganas KP. Laimonis vēlāk stāstīs, ka gulēja un nosapņoja, ka pirms KP nofotografēju zīmi un tikai pēc tam nācu dzert tēju. Nosmejos, ka tā arī bija. Atbrīvojos no luktura un rezerves baterijas. Lai pašai vieglāk visu to atdodu Ilutai, lai aizved līdz Valmierai. Kola, tēja, buljons, gurķi, olīves, marmelāde un, protams, līdzi paņemtais aknu plācenītis.

7:43 – Pirmais autobuss uz Valmieru arī sagaidīts.

7:55 – Mazs prieciņš.

rv005

Stalbē visi tie saldumi jau apnikuši. Gribu kaut ko sāļu tagad un tūlīt. Iluta piedāvā kolu un karbonādi. Nē, man pašai aknu plācenītis. Gribu gurķīti, olīves, sāli. Kamēr skrienu cauri Stalbei un vienvirziena luksafora ceļu garāmbraucošajam auto stāstu, ka mēs no Rīgas uz Valmieru un nedaudz par skrējiensoļojuma vēsturi tikmēr labākais pavadošais līdzbraucējs veikalā ir ticis pie sāļākajiem gurķīšiem. Uh, kā līdz. Tā jau līdz Valmierai arī var tikt. Ja neskaita, ka kāda tulzna atkal grib tikt brīvībā un vairākiem pārsimts metriem nedaudz pabojā man skriešanas soli. Tik tā doma kāpēc es teicu, ka padošu ūdeni iesēžas aizvien skaidrāk un skaidrāk galvā. Līdz finišam jātiek. Aizvilkšos tur divu domu nav. Tik galvā šaudās doma cik būs šogad tā noskrietā robeža? Gribētos līdzīgi kā pērn jebšu nedaudz virs tiem 80km.

8:48 – Vēl tikai viens štrunta maratons ar astīti….

10:15 – Kā es dievinu tās 7 nē 9 zvaigžņu viesnīcas.

rv006

Un vispār mums te laiciņš ideāls vējš pazudis vai arī pūš no aizmugures, lietus nelīst, ja neskaita, ka ļoti reti uznāk smidzeklis, saulīte arī silda aiz mākoņiem, mašīnas uz šosejas maz, fūres gan iepriecina ar TĀDU vēja brāzmu, ka tik turies pie zemes klāt. Ja pretī nāk lielāka mašīnu kolona tad gan jālien uz nomales, bet tā baltā maliņa skrienama. No aizmugures apdzenošās mašīnas apdzina, kad bija man garām. Gods, kam gods.

10:55 – 16km līdz Rubenei.

11:53 – #$&₩¥#$&$?… //Savējie sapratīs (tulkotāja piezīme).

Stabs, stabs, koks, koks, žogs, žogs, māja, māja, logs, logs….

Jau vairākus km esmu iegrimusi sevī. Vineta aizskrēja ar savu pavadošo velo. Ik pa laikam kādu izdodas arī apdzīt. Dažs pamanās arī mani apdzīt. Nav žēl. Mūzika austiņās palīdz. Kad atskatos, tad dzirdu: „Tev labi padodas!”, „Tu izskaties labi!”, „Skrienam, skrienam!”, „Līdz finišam tāds sīkums vien” un tādā garā. Jāatzīst, ka vienā reizē gan pateicu visu, ko domāju, bet pēc tam kopīgi nosmējāmies, jo ne jau pirmo reizi tiek pavadītas kopīgas brīvdienas. Lēnām visi kalni pāriet uz ejami. Bet pārējais viss skrienams. 86km tieku i pie kolas, i pie izklaidēm pa pilnīgi tukšu šoseju. Skrienu un gaidu, kad būs zīme „Valmieras rajons”. Nokaltušais koks likās pazīstams, bet uzrakstu nemanu. Pietrūkst.

rv008

12:35 – Ak jel… Ceļa zīme rāda Rīga 90km, Valmiera 17km.

13:10 – Šoseja jau perfekta. Kalni neņemami. Vispārējais nu tā pēc noskaņojuma….

Šis KP bija tik mājīgs, tik mājīgs, ka prom negribējās iet. Ietin segā, padod tēju. Man nebija plānots sistēmu papildināt, jo vajadzētu pietikt, bet, ja paši piesakās pārbaudīt tad iebilst nevar. Lai arī tas vējš šeit nav tik drausmīgs kā pagājušo gadu tomēr viņš pamanījās mani nosaldēt tai mazajā brītiņā kamēr sistēmu apčubināja. Heh, būtu labāk pati sistēmu pildījusi. Aknu plācenītis ar maizi ļoti garšīgs. Sagurums arī klāt. KP atstāju pēc jautājuma vai gribu uzstādīt uzturēšanās rekordu. Labi, labi četri-četri jūs pamet. Apnikāt. Otro reizi uzvelku cimdus, bufu, novelku piedurknes uz leju un  aizvelku kreklam rāvēju, bet ne uz ilgu laiku, jo laiks atkal norimstas un paliek silts. Bet kalnā uzskriet, lai sasildītos es tomēr nevaru. Galvā rēķinu cikos varētu būt finišā. Ai, štrunts par finišu. Pagājušo gadu ar visu iešanu šeit biju ātrāk. Tālākais pavisam vienkārši. Mēģinu ar sevi sarunāt, ka līdz tam stabiņam/kokam/pieturai skriešu un tad paiešu, tad atkal skriešu. Spēki tomēr jātaupa.

13:13 – KP6 Rubene līdz kliņķim 13km.

rv007

Vien brīdi sev priekšā pamanu Ingu ar Gundu. Skrienu un prātoju, ka varētu noķert un tālāk doties kopā. Kas tev to dos, jo, ja ne tikai 9 zvaigžņu viesnīca vilina, bet viņas arī sāka skriet. Bet tas neliedz aizskriet kādam citam dalībniekam priekšā, atpūsties un tad atkal apdzīt.

14:49 – Bez komentāriem…

rv009

Valmierā atkal stāstu no kurienes mēs skrienam un kāpēc. Zinu, ka tā sasodītā Valmiera ir ļoti gara. It kā jau nav daudz līdz finišam, bet tik ātri skriet, lai tiktu zem 15h es neesmu spējīga. Lēnām tipinu un pļāpāju ar Ilutu. Luksofori iepriecina, jo tad var bez sirdsapziņas pārmetumiem apstāties. Zvana Inga un prasa, kur esmu, jo grib paskriet pretī. Man vēl kāds kilometrs apmēram. Tas nekas, ka pēc tam skriešanu nomaina iešana. Pārsimts metrus pirms finiša austiņās sāk skanēt – ai, jel manu vieglu prātu. Kur vēl trāpīgāk.

15:20 – Lai vai kā sveiciens Sīmanim no Mildas ir nodots pēc 15:20:53.

rv010

Kas notika pēc finiša. Iluta drīz aizbrauca uz staciju gaidīt vilcienu uz Rīgu. Es no tūlītējas braukšanas uz viesu namu atteicos, bet tai vietā izbaudu vairākas tējas un meklēju kādu, kas man atnestu kādu garu burgeru no Hesburgera, jo kā reiz tagad Valmierā ir sācis līt. Ja atsaucības nav, tad nevajag arī. Es gan nezināju, ka vēlāk viss tiks noorganizēts un es tikšu pie saviem gardumiem. Apbalvošana. Loterija. Mājupceļš ar snaušanu šosejas malā, jo šoferim arī nāk miegs.

 Nobeiguma vietā. Nav jātiek līdz kliņķim, jo pietiek tikai ar nepilniem 20km, lai atcerētos un saprastu kāpēc pagājušo gadu teicu, ka sapnis par simtnieku ir izsapņots un nākamgad sagurušajiem ceļiniekiem padošu ūdeni. Ir kārtējais prieks par sasniegto finišu. Visas ir pārejošas neērtības, izņemot to, kāpēc es nākamajā rītā pamodos bez balss. Tik tagad jāizdomā, kurā RV107 krūzītē dzert tēju.

rv011

Pēcvārds. Attālums jau nemainās, mainās tikai gadalaiki, laikapstākļi, pārvietošanās veids un kompānija.

2012 – Kad kā pavadošais velo devos līdzi dažiem entuziastiem stafetes skrējienā.

2014 – Kad pirmo reizi apjautu, ka viss ir pa īstam un finišs ir vien pārsimts metru attālumā.

Reāli Nereāli 107 km

Parasti sievietes 8.martā saņem ziedus un konfektes, bet es kļuvu par laimīgo brīvprātīgo ar 107 km maršrutā Rīga-Valmiera 2015.

Maigi izsakoties, par necerēto veiksmi loterijā biju ļoti šokēta un ilgi nevarēju aptvert ko ar to iesākt. Septembrī dabūtā trauma galīgi neviesa pārliecību, ka varēšu vispār mēģināt startēt. Dalība Pēdējās nakts sapnī Igaunijā gan sāka viest zināmas cerības.

Janvāra beigās sapratu, ka kilometri tā vienkārši skrienot negrib vākties, tāpēc pieteicos endomondo premium un uztaisīju sev treniņplānu. Tā kā 28.marts bija par tuvu, vajadzēja domāt par tālāku datumu un man kā reizē maijā jāskrien pirmais maratons. Tāpēc arī treniņplāns šifrējas Valmiera.Rīga, nevis otrādāk.

Paldies noskrieniešiem, man liekas nebija tāda pasākuma, saskriešanās vai citāda satikšanās, kad man kāds neapjautājās kā man iet ar gatavošanos un nesniegtu kādu noderīgu padomu. Novērtēju rūpes, paldies par to.

To brīdi, kad vecākiem tas sāka liekties normāli, ka es skriešu no Rīgas līdz Valmierai, es palaidu garām, bet arī viņu atbalsts bija neizmērojams!

Jau laicīgi biju paņēmusi darbā atvaļinājumu pāris dienas pirms sacensībām, jo sapratu, ka mierīgi darbā nosēdēt tā pat nevarēšu. Un labi, ka tā.  Dienas izrādījās visai saspringtas, bet visu paspēju izdarīt. Teipu uzliku, radio biju, pat pie acu ārsta divreiz paspēju un pat pie jaunajiem #adidas ultra būstiem tiku. No vienas puses bija riktīgs adrenalīns, no otras bija arī tāds dziļš un iekšējs miers.

Piektdien visu uzkurināja rīta treniņš un LNT 900″, tā diena bija pienākusi! Naktī jau lāgā negulējās arī pa dienu pagulēt tā īsti nesanāca. Mammai dzimšanas diena, jāuzcep kūka. Arī Guntai parāds par Pēdējās nakts sapni beidzot jāatdod un jāuzmeistaro Cielaviņa. Un tā, tā diena pagāja starp mēģinājumiem pagulēt, ēšanu, cepšanu, svinēšanu un gatavošanos skrējienam.

Jāatzīst, ka krāmēšanās notika visai haotiski, ļoti ilgi nevarēju saprast ko vilkt mugurā, līs lietus, nelīs, būs silts vai auksts, ko sūtīt uz kuru kontrolpunktu, ko likt somā līdzi? Pēc skrējiena secināju, ka ēdienu sūtīt uz kontrolpunktiem nav jēgas (vienīgi kaut ko ļoti specifisku), pietiek ar to, kas tajos ir uz galda, arī somā varēja krāmēt krietni mazāk.

Gājiens uz LU bija interesants, sporta tērpā, ar pieres lukturīti un kūku rokās… cilvēki tā jocīgi noskatījās, bet tas vēl tikai sākums, vēlāk cilvēki skatīsies vēl jocīgāk.

Satikšanās LU ar visiem pārējiem skrējējiem un palīgiem emocijas un pirms-starta satraukumu uzjundīja vēl vairāk. Reģistrācija, numura saņemšana (tiešām Nr.1!!!), mantu nodošana un starta gaidīšana. Tā kopības sajūta, atmosfēra un fakts, ka es pazīstu TIK daudzus skrējējus… Vienkārši fantastiski!

Pateicoties savam starta numuram biju izpelnījusies uzmanību no dažādiem medijiem, biju dzirdama gan Latvijas radio, gan LNT un LTV sporta studijā. Sajutos gandrīz kā zvaigzne!

Jāatzīst, ka skrējiens jau sākās ar augstu emociju intensitāti, visi dalībnieki tādi priecīgi satraukti, un Ņergu kopkora himna vispār norāva jumtu. Ultralapsa un Voļda dod startu… un tas ir noticis… ir sācies ceļš uz Valmieru.

Tā kā labi apzinājos savas spējas, sāku ļoti lēnām un paliku tajā lēnākajā grupiņā. Tik godīgi skrējusi, ievērojot visus luksoforus, neatceros, kad pēdējo reizi biju.

Draudzīgā bariņā skrējām līdz Rīgas uzrakstam, tad sākām sadalīties.

Cauri tumsai mani izveda Roberts, jau skrienot ārā no Rīgas padevās kopīgs temps, kas man bija patīkams. Izejot no Garkalnes KP, nedaudz nomaldījos un aizskrēju taisni pa sliedēm… Ha, Ha… skrienu, skrienu, nodomāju, labi gan ka seguma maiņa, kājām patīkami, bet kopumā kaut kā sajūta, ka skrienu ne tur… Kā tad, pamanu divas gaismiņas (Gati & Diānu) skrienam galīgi citur (pa ceļu), neko darīt, bridu cauri brikšņiem un atgriezos uz ceļa. Tālāk, pateicoties ceļa biedram, vairs nenomaldījos. Ja būtu skrējusi pilnīgi viena, nevaru garantēt, ka nebūtu aizskrējusi uz Siguldu vai vēl kaut kur citur. Naktī uz šosejas ir diezgan neomulīgi, galīgi negribētos tur blandīties vienai. Laikapstākļi gan bija ideāli, bija silts un naktī varēja redzēt pat zvaigznes.

KP2 sapratu, ka krietni apsteidzu savu teorētisko grafiku, jo Raganā būšu krietni ātrāk kā 8:00 (to Kristaps bija noteicis kā optimālu laiku līdz kuram būtu vēlams tikt garām šaurākajām šosejas vietām līdz pamostas lielā fūru satiksme). Drīz pēc iziešanas no KP2, sapratu, ka ilgi Robertam līdzi turēt vairs nespēšu, bet tā kā sāka aust gaisma sapratu, ka nu jau būs labi. Man ļoti patīk agrie rīti un debesis pirms saullēkta ir visskaistākās, dabā ir tāda ļoti interesanta vibrācija un tāds īss klusuma bridis pirms mostas putni.

Tālāk mēģinājām ar Artūru turēties kopā, bet arī tas vairs man lāgā neizdevās un turpināju savu ceļojumu vienatnē. Jāatzīst, ka lielu daļu ceļa veicu viena un pilnībā to izbaudīju!

Rīga joprojām tuvāk kā Valmiera

Ļoti labi, ka gar ceļa malu ir salikti tie stabiņi, ļoti palīdzēja dozēt maršrutu, gabaliņu paskrienu, gabaliņu paeju.

Liriskā atkāpe:

/Mani draugi tagad – ceļa stabi, 

Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs./

A.Čaks

Šitā mani satuntulēja Raganas KP (man pat auksti nebija) Brīvprātīgo rūpes bija neizmērojamas visos KP

Pēc Raganas KP pārsvarā pārvietojos ejot, šad tad īsu brītiņu uzskrienot. Galvā visu laiku doma, ja tikšu pāri pusi, noteikti tikšu līdz galam! Un tā puse kā nenāk, tā nenāk… Bet nevienu brīdi nebija doma apstāties, tā teikt kaut rāpot mērķa virzienā.
Un tad nez no kurienes uzrodas Gints (islanduurs). Nedaudz nevaru saprast, ko viņš dara man aiz muguras, jo solis viņam ļoti raits. Kā izrādās viņš bijis ekskursijā gandrīz līdz Siguldai. Man protams žēl, ka tā, bet viņš nāca kā dieva dāvana. Labu gabaliņu viņš mani pavilka, apsteidzu pat Artūru un galvenais tas šausmīgais posms, kad ceļa zīmes (un šajā vietā to bija daudz) Rīgu joprojām rāda tuvāk kā Valmieru. Saprotot, ka ilgāk aizkavēt Gintu nevaru, saku, ka man pietiks skrieties, tagad pastaigāšu, un viņš aiztraucas tālēs zilajās…

Ap 60km mani pārņem eiforija un saviļņojums un es saprotu, ka es tiešām to izdarīšu, es aizskriešu līdz kliņķim, lai tur vai kas. Kaut vai tāpēc, lai nākamgad neienāktu prātā doma mēģināt to izdarīt vēlreiz. Austiņās skan Spotify plejlilstē atlasīta mūzika, brīžiem tā pārtrūkst, tad klausos putnus, kas čivina apkārt, līdz ieslēdzu atkal.

Lēnā garā esmu nonākusi līdz Braslas KP. Te biju atsūtījusi dažas siltākas drēbes, jo plānoju ierasties ~12:00, kad vajadzēja sākt līt. bija 9:15 un no lietus ne miņas, saprotu, ka bez drēbju maiņas iztikšu. Katru kontrolpunktu pametu tikai tad, kad zināju, cik tālu ir Kristaps. Un te es arī uzzināju, ka viņš tiešām finišējis kā otrais, un tas iedeva ļoti lielu devu motivācijas un prieku virzīties tālāk.

Līdz Valmierai vairs tikai maratons (ko es joprojām neesmu noskrējusi)

Šis ir tas brīdis, kad es sāku mocīties ar sāpēm augšstilbu muskuļos. Sāpēja jau agrāk, bet tagad bija tuvu tam, ka vairs nevar izturēt. Šis laikam arī bija vienīgais posms, ko pavadīju tikai ejot. Mājinieki arī jūt līdzi un ik pa laikam sazvanos ar mammu.

Sagurums

Nākamajā KP Stalbē ierodos īsi pirms divpadsmitiem un man likās, ka tas KP nekad nepienāks. Esmu jau Stalbē, bet KP vēl nekur nemana, nevar taču būt, ka KP darbības laiks jau izbeidzies mani (un pārējos, kuri aiz manis) nesagaidot, kā izrādās tas paslēpies ceļa malā jau aiz Stalbes robežām. Ļoti nelabprāt saprotu, ka ceļš man vēl tāls un esmu palikusi ļoti lēna. Palūdzu 2 ibumetīnus brīvprātīgajiem, saprotu, ka citādi ātrāk uz priekšu netikšu. Nedaudz palīdzēja (kādu pusstundu) un tālāk devos ejot un nedaudz skrienot.

Neskatoties uz to, ka kājas joprojām sāpēja, mana vēlme tikt ātrāk līdz galam laikam tomēr bija stiprāka, jo sāku apsteigt priekšā esošos. Rubenē (mans mīļākais KP, jo pati pagājušo gad tajā pavadīju ļoti daudz laika) ierados jau kā 88 (Stalbē biju 92). Te man par lielu pārsteigumu mani sagaidīja Inese un teica, ka pēdējo posmu skries ar mani kopā. Patīkams pārsteigums un patīkama kompānija. Šis bija viens no tiem KP, kur pavadīts vismazāk laika, laikam jau tāpēc, ka saprotu, ka vairs jau nav tālu. Un mēs ar Inesi dodamies ceļā.

Mirklis nopietnības pirms pēdējiem 13km

Pēdējie 13 kilometri. Grūti. Sāp kāju muskļi, ibumetīns vairs nelīdz. Bet līdz Valmierai jātiek. Galvā jau skan “Sveika Valmiera, dzimtā pilsēta…”, bet Valmiera kā nerādās, tā nerādās. Nedaudz nelaiks, padrūms, tā kā nedaudz līst. Joprojām brīžiem skrienam, brīžiem ejam (neesmu gan pārliecināta, ka skriešanas ātrums ir diez ko ātrāks par iešanas). Nedaudz pirms Valmieras apsteidzam vēl vienu ējēju un tad jau pavisam netālu arī skriešanas leģenda – Georgs Jermolajevs. Skrienot lejā pa kalniņu pirms Valmieras izdodas viņu apsteigt, bet saprotu, ka ilgi šādi nevarēšu un pie tilta ar Ņergu vēstījumu viņš droši aizsteidzas man garām, jo viņš redz netaisa selfijus un nefočējas te visādi.

Sīmanis mani jau gaida, jau ilgi gaida!

Valmieru pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka Rīgas iela ir ļoti gara un līdz Sīmanim vēl ir ko iet. Valmierā jau pārsvarā vairs tikai gāju. Netālu no TV torņa pamanu, ka tur kāds dzeltens skrējējs skrien mums pretī. nodomāju – o, forši, arī Valmierā kāds skrien, bet kā izrādās Inga atskrējusi mani pretī un tālāk jau mēs dodamies trijatā. Paskriet vairs gandrīz nevaru, tāpēc raitā pastaigas solī dodamies Sīmaņa virzienā, bet viņš kā nenāk, tā nenāk. Kad beidzot ieraudzīju Sīmaņa baznīcu, prieks bija neaprakstāms.
Un tad mana lieliskā sagaidītāju kompānija kļuva vēl plašāka – Ilze, brālis, Dzintars.

Biju neaprakstāmi saviļņota, par to ka mani tā sagaida un par to, ka esmu tikusi līdz Sīmanim. TAS gandarījums, kas ir tad, ja tiek līdz kliņķim, nespēj stāvēt līdzās nekam. Asaras knapi valdīju, tā ka nestāstiet, ka Sīmanis asarām netic!

ES TO IZDARĪJU!

Emocionālā ziņā šīs bija labākās skriešanas sacensības, kurās esmu piedalījusies. Un pats labākais  ir tas, ka katrs, kurš sasniedz Sīmaņa kliņķi, jūtās kā uzvarētājs, pilnīgi vienalga viņš bija pirmais vai pēdējais. Tā bija cīņa visu 107 km garumā. Tas bija kā svētceļojums uz Svētā Sīmaņa baznīcu. Un tagad ir tāds iekšējs miers un sapratne, ka cilvēks, ja papūlas un neapstājas pie pirmajām grūtībām, var ļoti daudz.

Daži secinājumi:
1) Maratonu noskriet es joprojām nevaru;
2) Brīvprātīgie ir zelts.
3) No fūrēm tā ļoti bail man nebija, daudz nepatīkamāk likās tās mašīnas, kas apdzina no mugurpuses.
4) Noskrienieši ir viena no labākajām kompānijām, kādā pavadīt brīvu sestdienu, gan kopā skrienot, gan atpūšoties.
5) Sāpes ļoti ātri aizmirstās, paliek tikai neizmērojams gandarījums!

Paldies visiem, kas par mani piedomāja, juta līdzi un atbalstīja. Bez jums visiem man tas nebūtu izdevies!

Rīga-Valmiera izmisums un prieks!

Iepriekšējā gadā skatoties noskrien.lv kalendārā noskatījos ar kāru aci uz Rīga – Valmiera skrējiensoļojumu un noteicu, ka būtu forši kādreiz ko tādu pamēģināt.
Kad sākās pieteikšanās 2015. gada skrējiensoļojumam… Nebija variantu. Gribu piedalīties!!! Likās, ka treniņi ar iet tikai uz augšu… Arvien garākas distances, arvien vairāk gribas izzināt savas spēju robežas. Tad tikai turpinu treniņus… Bet Janvāris nes 2 kārtīgas saaukstēšanās. Jūtos slikti, jo treniņi netiek taisīti tā, kā vajadzētu.. Arī februārī sanāk apslimt… Sāk rasties bažas… Vai es vispār varēšu finišēt… Bet pie sevis domāju… Nu kaut vai rāpus, bet man ir jātiek līdz kliņķim.
Nedēļu pirms skrējiensoļojuma sapnī redzu, ka atnāku uz startu un man nav numura… Visi aizskrien un es stāvu tāda galīgi nesaprašanā. Bet naktī pirms skrējiena nosapņoju, ka numurs man ir, bet nav saspraužamās adatas, ar ko piekabināt numuru… Tad nu izdomāju, ka man ar kņopēm jāsprauž tas pie miesas… Ārprāts, kas tas par tādu sapni? Pirms starta jūtu vēdera griešanos no satraukuma, no prieka: es to darīšu… Sākšu un tad jau redzēšu, kā man izdosies.
Starts un viss bars stāvam pie luksofora. Spriež, ka šādi jau nekādu rekordu neizdošoties pārsniegt.
Pa centru notiek lavierēšana pie luksaforiem. Tad jāpastāv, jāatpūšas… Tad ātrāk, lai nav jāstāv…
Nemanot pienāk jau Alfa, kur mana atbalsta komanda meita ar vīru paskrien ar mani kādu mazu gabaliņu un uzmundrina – Aiziet. (Meita vēl neguļ, lai varētu mammu uzmundrināt… Forši) Soma vēl pie viņiem, sarunājam, ka iedos man somu pie Berģiem, lai man vieglāk. Forši bez somas skriet. Kad nāk tuvāk Berģi sāk gribēties dzert. (Laikam dikti ātri skrējās) Tad ieraugu atbalsta komandu un viņi uzliek man somu uz muguras varu padzerties, bet soma liekas ļoti smaga. Izskrienam no pilsētas, tagad jāturas līdz, jo mazliet baidos par 1. kontrolpunktu, lasīju, ka tam esot viegli garām paskriet. Baigi negribējās paskriet tam garām. Jau sāk gribēties kaut ko iekost. Aizņemtā lampiņa ļoti labi rāda ceļu. Skrienu, liekas tāds normāls tempiņš, grūti sagaidīt kontrolpunktu, dzeru jau diezgan daudz no sistēmas, tad beidzot ieraugu spīdīgās vestes, no attāluma izskatījās, ka tur kādi ugunsdzēsēji vai policisti sapulcējušies. Smiekls pašai sanāk. Tur izrādās sagaida draugi un paņem man no somas liekās lietas, ko iedos man kādā citā kontrolpunktā, ja man vajadzēs! Forši redzēt pazīstamas sejas. Jau sāku domāt, ka pēc 1. kontrolpunkta samazināšu ātrumu… Tālāk jau šķiet nekur nevarēs nomaldīties.
Samazināju ātrumu skrienu un skatos debesīs. Ir zvaigznītes forši, ik pa laikam patīk tās apskatīt. Atceros, ka viens auto ieslēdza tālās gaismas, riktīgi mani apžilbināja. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tā izdarīja… Tak varēja redzēt mūs, vai arī mēs viņu ar lukturīšiem apžilbinājām. 2. kontrolpunkts pienāk un jau gribas apsēsties, iekšēji nevaru saprast, ko es darīšu vēl 71 km? Brīvprātīgie saka, lai ilgi nesēž… Mēģinu sevi pierunāt, ka nu jau vajag celties un skriet tālāk. Izdzeru buljoniņu, tējiņu, colu un kaut ko apēdu, tad aiziet turpinu… Šķiet jau ar vēl lēnāku ātrumu. Pie Sēnītes daudziem nav īsti skaidrs pa kuru celiņu jāskrien. Saku, ka pa to augšējo celiņu. Aizskrienam, kalniņš uz leju, tur skrienas ātri. Tad pāri tiltam un sanāk uz augšu, domāju, ne augšā neskriešu, paiešos. Murjāņos vienā pieturā apsēžos, lai apēstu dažas savas dateles. Sagribējās pēkšņi. Tad skrienu pa kalniņiem lejā, bet augšā kāpju, mēģinu ātrā tempā soļot. Kad jau ieraugu Raganas zīmi zinu, ka nav vairs tālu skrienu. Prieks, ka tūlīt varēs piesēst. Jau sāk palikt grūti. Liekas ārprāts vēl garākais ceļš priekšā, Rīga tuvāk.
Ieturos Raganas kontrolpunktā un skatos pulkstenī un domāju par to, kas notiktu, ja es vispār ietu līdz galam… Hmmm… Izskatās, ka pat tā man laiks pietiek. Izeju no kontrolpunkta, dažus metrus paskrienu, dažus paeju… Tās zīmes, kas norāda uz Siguldu liekas tik kārdinošas 15 km līdz Siguldai… Ai, varbūt vienkārši skriet pie mammas. Pasmaidu pie sevis un turpinu ceļu, intervāli paskrienot un paejot. Ahhh… Raganā tak sāka aust saulīte… Tik forši. Skaisti. Priecājos par to un pētu dabu un klausos puntu dziesmas. Atceros, ka tepat kaut kur mani apdzina Gunta. Nodomāju.. Jā viņa vairāk trenējās tāpēc viņai arī pienāktos ātrāk nonākt finišā. Priecājos par Guntas spēku skriet un turpinu ceļu, kā man izdodas.
Jokaini, bet nākamie kontrolpunkti kaut kā miglaināki atmiņās palikuši. Visur bija tik forši, bet cīņa ar sevi bija lielāka, lai nokļūtu līdz tiem.. Domāju par to, kā būs forši, kad mani apsegs un iedos padzert sito tēju. Braslas kontrolpunkts šķiet bija pēc upes pārksriešanas… Pirms kontrolpunkta parasti saņēmos un skrēju. Lai neviens neredz, ka es visu laiku eju. Centos ilgi nesēdēt kontrolpunktos, lai gan bija tiiiik labi… Kaut ko ieēdu un turpināju ceļu.
Stalbē bija tas remonts, ja nemaldos uz ceļa.. Tur ātri pagāja ceļš, lai gan arī gāju.. Visu laiku skatījos pulkstenī un rēķināju savu finiša laiku līkās, ja turpinu iet, tādā normālā tempā būšu ap 17:00 tur, bet tas liekas, traki vēl tik daudz stundas uz kājām… Ahhhh… Lauma arī mani kaut kādā brīdī apdzina, nezinu kurā brīdī atceros uz ļoti taisna ceļa. Un redzēju, ka viņa ik pa laikam atpūšas pieturās. To praksi arī es no viņas pašpikoju un tā darīju tālākajā ceļā. Paldies Lauma! Pēdējā kontrolpunktā iegāju un nopriecājos, tas beidzot ir pienācis… Vēl tikai 2,5 stundas un man vajadzētu būt finišā, jo ir vēl 13 km palikuši… Paskriet nevaru, tāpēc čāpošu tās stundas. Tā es arī darīju.. Čāpoju, bet centos ātri čāpot. Un tad ieraudzīju pilsētu nodomāju… Nu cik tad tālu varētu būt tā baznīca iekš pilsētas, gan jau drīz ieraudzīšu un tad, kad ieraudzīšu, tad noteikti varēšu saņemties un skriet. Eju, eju pa pilsētu, ieraudzīju vienu torni, šķiet.. O, jeee tā ir te… Bet protams nē… Tā ir kapliča. Eju, eju… Šķiet veselu mūžību. Pajautāju garām gājējam, kur tā baznīca atrodas? Teica, tik uz priekšu tai ielas pusē… Eju un eju… Viens no garām gājējiem man pajautā vai es no Rīgas? Saku, ka jā un viņš saka, ka drīz jau es būšot klāt vairs neesot tālu (bet es neredzu, kur viņa ir?) Sāk mākties panika un asaras virsū, cik tad tālu? Un kad jau ielien asaras acīs ieraugu baznīcu… Jeeee saņemos un skrienu. Nedomāju, ka man tas bija ātri, bet centos cik spēka. Kaifs… Ieskrienu ejā un kliņķis. Es esmu klāt VALMIERA. Es tiku no Rīgas. Milda sūta sveicienus Sīmani! Atnesu Tev tos!

Paldies par pasākumu, paldies par izjūtām… Tās bija visādas līdz pat izmisumam.
Brīvprātīgo vārdi un apčubināšana ļoooti palīdzēja! Paldies!!!

Pēc sajūtas. Gribu sēdēt. Nekur nestāvēt.
Apsveikumi no draugiem, savākšana finišā un aizvešana paciemoties un gardi paēst siltas pankūkas..
Kājas tādas sāpīgas, grūti pastaigāt. Bet nākošā dienā jau pat ir ok. Varu par mājās grīdu izmazgāt. Un kāpnes uz leju nesagādā pārāk milzīgas sāpes. Gandarījums un prieks!!! Paldies vēlreiz visiem!